Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Supervaroņu Backyard ultra (jeb kad plāno noskriet pašu vieglāko ultru dzīvē, bet realitāte noliek uz lāpstiņām) (Dace Blūma)

Ievadam noteikti jāsāk ar Backyard ultras konceptu – katras apaļas stundas pirmajā minūtē ir jāstartē un stundas laikā ir jānoskrien 6.706 km. Vari to darīt 30 minūtēs, vari darīt 45, vari vilkt arī līdz stundas 59. minūtei, bet galvenais būt uz nākamā raunda starta precīzi apaļajā stundā. Jo ātrāk izdarīsi, jo vairāk laika atpūtai starp apļiem. Uzvar tas, kurš paveic visvairāk apļus.

Nav jāatkārto, ka 2020. visiem ir sagriezies kājām gaisā. Arī amatiersporta cienītājiem un praktizētājiem visi sacensību plāni ir sagruvuši. Visam, kam vajadzēja sākties aprīlī, bet maijā jau uzņemt pilnus apgriezienus. Šajā nedēļā mums ar Raivi bija jābūt Itālijā un jāskrien ultra tur. Bet tā kā viss, izņemot virtuālo dzīvi, ir apstājies, tad Supervaroņu organizētā Backyard ultra nāca tieši laikā, un nebija ilgi jādomā par piedalīšanos.

Plāns. Šoreiz tas bija pavisam vienkāršs – noskriet pašu vieglāko ultru dzīvē. Izskrien pāris kilometrus un atgriezies savā viesistabas kontrolpunktā, + kādas 10 minūtes atpūties, + ēd to, ko esi pats sarūpējis, + nav jānes uz muguras līdzi ūdens un pārtikas krājumi, nav jānes līdzi organizatoru noteiktais obligātais ekipējums, + ir sava tualete un laiks arī ātrai dušai. Protams, jauns un svaigs kāju pāris maiņai šajās ekstrās neietilpa, bet tas arī izklausījās pēc vienīgā trūkuma, ar ko būs jācīnās. Nekāds konkrēts plāns par vēlamajiem apļiem īsti man nav, bet minimālajai programmai gribētos noskriet 7 apļus un savākt 47 km, lai būtu ieskriets ultra distances kilometrāžā. Tāds nosacīti vilinošāks mērķis ir pievarēt 12 apļus (noskriet 50 jūdzes = 80 km). Par pārējo – pēc sajūtām un gribēšanas. Galu galā šoreiz pat neviens necīnās ne par vietu uz pjedestāla, ne balvām, ne ITRAs punktiem vai vēl ko citu. Tīrs izklaides pasākums. Izstājies, kad gribi – nav jāvelkas pa mežiem un kalniem vēl 30 kilometrus līdz finišam.

97725542_3057913924267367_8590908312625610752_o

Realitāte. 16.maijs.

6:00 – pieceļos pirms modinātāja, jo ārā nenormāli gāž. Uzreiz ķeru pēc telefona un skatos laika prognozi un nokrišņu radaru. Radars rāda, ka tūlīt lielie lietus mākoņi būs pāri. Dienas laika prognoze rāda, ka līdz pusdienlaikam vajadzētu iztikt bez lietus. Vējš pieņemsies spēkā, bet no pusdienlaika līdz 21:00 vakarā lietus prognoze vien ir 25-30%. Naktī vispār bez nokrišņiem. It kā nekas traks, jo kas gan ir 25% lietus prognoze, pie tam pie stipra vēja, kas mākoņus ātri izdzenās.

Lēnām pieceļamies, izpildām rīta rituālus. Lietus ir beidzies, ārā spīd saule. Ēdam auzu pārslu putru, iedzeram kafiju. Bet kaut kā brokastojot liekas, ka nekas īpaši negaršo un neiet lejā, liekas, ka nedaudz slikta dūša. Nodomāju, ka kaut kāds mistisks mirkļa vājums, dīvains satraukums par tādu sestdienas izklaides pasākumu. Brokastis noslēdzu ar putojošo C vitamīna tableti, kas man parasti garšo un ir tāda kā puslegāla Fanta brokastīs.

Saģērbjamies, 7:45 pieslēdzamies caur Zoom dalībnieku sapulcei, noprecizējam, kā notiks atzīmēšanās katrā apļa startā un finišā.

8:00 / 1.aplis – sākam pirmo apli. Viss forši, saule spīd, karsti nav, vējš ir, bet var pieciest. Kuņģis tāds dīvains joprojām, bet noveļu vainu uz brokastīm, kas vēl nav nosēdušās kārtīgi. Peļķes gan ir palielas, bet apļa beigās slapji vien ir tikai kāju pirksti. Nospriežu, ka īsti zeķes pat mainīt nav jēgas. Noskrienu tā, ka pietiek pat nepilnas 10 minūtes pasēdēt un ievilkt elpu. Velkam atkal kurpes kājās un ejam uz nākamo apli.

9:00/ 2.aplis – Artūrs pievienojas uz vienu kopīgu apli. Pļāpājot notipinām distanci, drusku pasūdzos par kuņģa situāciju. Atkal sanāk minūtes 10 atpūtai, ēst negribas, padzeru tikai ūdeni. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

10:00/ 3.aplis – Skrienu un kuņģis paliek arvien jocīgāks. Bet vēl var iztikt. Atskrienu mājās, noņemu pulsa jostiņu un ceru, ka lieka spiediena noņemšana no vēdera palīdzēs. Atlaižos guļus stāvoklī un pasūdzos Raivim, ka paliek arvien sliktāk. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

97911466_3057914030934023_3126223076040114176_o

11:00/ 4.aplis – sākam skriet. Baigi labi nav, bet paskriet varu. Ap pirmā kilometra atzīmi mūsu maršrutā ir tāds reversais posms Mārupītei pa abiem krastiem, kad parasti Raivis Bee aplī redzu pēdējo reizi. Te parasti samājamies ar uzmundrinošiem žestiem un nākamreiz satiekamies tikai apļa beigās mājās. Tieši šajā brīdī es pēkšņi apstājos, jo nevaru vairs paskriet. Nesaprotu, kas tā par dīvainu sajūtu, tāds kā pēkšņs bezspēks. Tad atceros, ka tā ir pirmsvemšanas stadija, kad ķermenis paralizējas un sāk ieņemt dīvainu pozu. Kaut kas tāds nav justs ilgi, tāpēc pirmajā momentā nesaprotu, kas notiek. Saku Raivim, ka ir slikti, nāk vēmiens, iešu mājās un stāšos ārā. Viņš šokā un mēģina operatīvi mani uzmundrināt bļaudams: “Tu paej, pavem un paskaties vai nepaliek labāk, bet uzreiz nepadodies!”. Tajā mirklī tā liekas pati stulbākā ideja, ko kāds man ir piedāvājis. Bet neko kontrolēt vairs nespēju, lēnām soļojot, izlaužas pirmais vilnis, bet vieta salīdzinoši nomaļa, nevienu cilvēku ārā neredzu un pieklājīgi pie koka pavemju. Organisms it kā momentā atgūstas un esmu gatava doties tālāk. Turpinu iesākto apli, labi nav, bet kuņģa sajūtas nav sliktākas kā pirmajos trīs apļos. Visam pa virsu sāk līt. Ap piekto kilometru atkal klāt ir paralizējošā sajūta, tagad jau ātri saprotu, kas tam sekos. Vienīgā problēma ir iela, kurā atrodos – no vienas vietas apbūvēta, visiem skaisti pļauti mauriņi un neviena krūmiņa, kur aizslēpties. Meklējot piemērotu slēptuvi, mēģinu savaldīt otro vilni, cik vien iespējams ilgi, bet neizdodas. Viss izlaužas tieši ielas viducī. Bet biezas frakcijas tur nav, pārsvarā ūdens, ko lietus tūlīt aizskalos. Nokaunos un ceru, ka neviens apkārtējo māju iedzīvotājs nav bijis pie loga tajā mirklī. Saņemos un lēni tipinu mājās, jo citu variantu nav. Prātoju pie sevis, cik veselīgi ir šis viss… Bet saprotu, ka šai kuņģa situācijai nav pilnīgi nekāda sakara ar fizisko slodzi un skriešanu, kuņģis vienkārši jau no agra rīta bija pilnībā apstājies. Atceros Didža Brauna aprakstu par 24 h pasaules čempionātu un vemšanu. Tur ar’ visi vēmēji izdzīvoja un turpina nodarboties ar sportu joprojām, tā kā nedaudz atslābstu no medicīnas tēmas. Tieku līdz mājām. Slapja, pārsalusi no lietus un lēnā tempa. Ierodos kādā 50. minūtē. Saku Raivim, ka viss, stājos ārā, uz nākamo startu neiešu. Paķeru vemjambļodu, apsēžos dīvānā un sāku nekontrolējami raudāt. Man tik ļoti gribas skriet un turpināt, bet ķermenis ir uzlikts uz pauzes, jūtos bezspēcīga. Tas nav tā, kā tulzna, kur uzliec plāksteri, ir nepatīkami, bet kustēties uz priekšu var. Ir paveikti tikai 4 x 6.7 km, no noguruma ne miņas, liekas tik bezjēdzīgi stāties ārā. Raivis mani visādi mēģina mierināt ar pieņemto lēmumu izstāties, bet redzot, cik ļoti man gribētos turpināt, saka, lai mēģinu iziet uz starta un vienkārši lēnām mēģinu iet nākamo apli. Izvirza nelielu melu teoriju, ka varu ieļauties stundā arī ejot. Ja joprojām būs slikti, tad lai nāku mājās. Zaudēt jau nav vairs ko, tā ka doma nav peļama. Līdz nākamajam startam ir palikušas vien pāris minūtes, steigā paspēju uzvilkt sausu jaku un cimdus. Kurpes kājās, un it kā nākamajam aplim gatavi.

12:00/ 5.aplis – Raivis aizskrien, es nolemju sekot plānam un vienkārši mēģināt ātrāk vai lēnāk, bet iet soļos un skatīties, kas notiek ar kuņģi. Ilgi nav jāgaida, kādus 200-300 m no starta viss pa vecam – sākās nekontrolējamais izvirdums (C vitamīna putojošās tabletes dzeltenajā nokrāsā). Šoreiz tas nav nekas valdāms, pavemju, metru paeju, pavemju, metru paeju… Šoreiz gan ir divas atšķirības – tas notiek pie vienīgā neapbūvētā zemes gabala ar kupliem krūmiņiem, kā arī esmu jau pagriezusies atpakaļ māju virzienā (izstāšanās virzienā). Ja kāds kaimiņš šo redz, es tiešām nesaprotu, ko varētu padomāt par visu šo skatu. Vemjoša alkoholiķe sporta tērpā. Labā ziņa, ārā joprojām līst un neviena skatītāja pārskatāmā perimetrā uz ielas nav. Šajā cēlienā laikam izdodas iztīrīt visu kuņģi sausu, minūtes 3-4 esmu tur tā plosījusies, bet, ejot mājās, saprotu, ka ir tik labi, ka šķiet varētu atkal skriet. Atkal cērtu riņķī un sāku mēģināt skriet. Viss beidzot ir atgriezies sliedēs un es varu skriet, es varu gandrīz lidot! Tā es nolidoju visu apli un priecīga atgriežos mājās. Apļa laiks atkal ir sanācis garš un piesēst mājās nav laika. Raivis tikmēr istabas stūrī uzlicis veļas žāvētāju, kur sakarināt kārtējo slapjo drēbju kārtu. Uzvelku sausas zeķes. Iedzeru vienu malciņu ūdens, bet nekā īpaši necenšos noslogot kuņģi pagaidām. Kurpes kājās un nākamajam aplim gatavi.

97302348_3057914127600680_1984633619305463808_o

13:00/ 6.aplis – viss forši, viss labi. Skrienu it kā nekas nebūtu bijis. Nedaudz jūt, ka kuņģis ir kaut ko netipisku pārdzīvojis, bet tas būtiski netraucē. Es skrienu un priecājos, ka tas viss ir aiz muguras. Līst, bet man ir vienalga, tāds sīkums, salīdzinot ar jau piedzīvoto. Mājās padzeros ūdeni un kolu, bet neko citu pagaidām iekšā dabūt nespēju. Sausas zeķes, sausas drēbes. Jūtam, ka sausās drēbes sāk izbeigties ātrāk, kā slapjās izžūt. Operatīvi sameklējam sildītāju un noliekam blakus veļas žāvētājam. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

14:00/ 7.aplis – jūtu, ka sāk pietrūkt enerģijas, laikam būs aktīvāk jāmēģina piespiesties apēst kaut ko. Apļa garumā paspēju gan uzcepties no īsajiem saules brīžiem, gan atkal izlīt līdz ādai. Bet kopumā viss forši. Mazais plāns par 7 h ir izpildīts, ultra distance sasniegta. Tagad jānosprauž nākamais mērķis – sasniegt 12 h un 80 km. Mājās ieēdu, padzeros, uzvelku sausu kārtu, pat nedaudz sanāk piesēst un atpūsties. Ja drēbes vēl ir ko mainīt un izžāvēt, tad vistrakāk iet ar apaviem. No trīs asfalta botām, šobrīd variēju ar divām slapjām. Trešās taupu vakaram, kad pēc prognozes lietum būtu jābeidzas. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

8., 9., 10., 11. aplis – visi paiet vienādi. Skrien, sasvīsti, salīsti, ienāc mājās, nomet slapjo kārtu, noslaukies, uzvelc sauso. Nekad dzīvē nevienās sacensībās es neesmu pārģērbusies. Šķiet pagājušogad Lapzemē mantu punktā nomainīju zeķes uz svaigām, tas arī bijis maksimums no pārģērbšanās ballītes. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi. Vienīgā izmaiņa ir tā, ka 9. aplī nelīst nevienu minūti. Bet kā zināms, dzīvē jābūt visam līdzsvarā, tāpēc 10. aplis ir īpaši slapjš.

19:00/ 12.aplis – uz otro dienas aplīti pievienojas Artūrs, šoreiz noskrienot to kopā ar Raivi. Ir sasniegts lielais mērķis un 12 apļi pieveikti. Varētu jau likt punktu un beigt šo ballīti, bet spēks ir daudz, nogurums nav liels. Visas dienas garumā esmu izvirzījusi visādus muļķīgus mērķus – skriet līdz pēdējam sausajam zeķu pārim, līdz pēdējiem sausajiem legingiem, līdz tumsai, līdz beidz lietus līt utt. Nospraužu jaunu mērķi – mēģināt notipināt vēl trīs apļus, lai ir 100km. Tikai nekur nav pazudusi lietus problēma, jau ir apnicis pēc katra apļa tērēt laiku pārģērbjoties un žāvējoties. Pēdas arī pēc katra apļa izskatās, kā stundām mērcētas vannā. Man riebjas lietus, man riebjas lietus jaka. Bet – kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

97455435_3057913907600702_5474417112787189760_o

13., 14. aplis – nekas nemainās, lietus līst un demotivē arvien vairāk. Kājas arī sāk lēnām pagurt, katras jaunās stundas pirmais kilometrs ir tāds iesildīšanās režīms muskuļiem. Arī lietus prognoze ir pagarināta. Vējš ir mitējies un tagad ir iestājies konstants mērcētājlietus. Slapjās kurpes kājās un nākamajam aplim gatavi.

22:00/ 15.aplis – apļa beigās ir sasniegts 101 kilometrs. Saku Raivim, ka metu mieru. Esmu pārsniegusi visus izvirzītos mērķus. Nekāda nopietna iemesla turpināt nav. Savu galveno cīņu es jau uzvarēju 5.aplī. Un galu galā šis ir bijis plānots tikai kā daļējs izklaides skrējiens. Papildus lietum ir iestājusies arī tumsa. Tomēr, pakļaujoties Zoom ballītes dalībnieku atbalstam, es saģērbjos, bet līdz pēdējam brīdim minstinos iet ārā vai neiet. Labi, lai iet! Pēdējā minūtē uzrauju kājās savas vienīgās sausās botes un nesos ārā.

23:00/ 16.aplis – esmu tā minstinājusies ar pēdējo lēmumu, ka apaļa stunda jau iestājas koridorā. Paspēju iziet pa mājas durvīm, saķert GPS signālu un uzreiz sāku skrējienu. Ir tumsa, bet beidzot atkal nelīst! Man kājās ir sausas botas, viss ir kluss un mierīgs. Noskrienu mierīgu pēdējo goda apli, savācot 107 km – distanci līdz savai dzimtajai Valmierai. Pulkstenis ir 23:45, ir laiks noslēgt šo dienu un doties pie miera.

Paldies visām zvaigznēm debesīs, kas ļāvušas man apprecēt pareizo vīrieti, kas palīdz man nepadoties pie grūtībām un spēj atrast pareizos vārdus dramatiskās epizodēs! Paldies Arturs Juno par fizisko formu, ko nepilnos divos gados ir izvilinājis no nesportiska sliņķa! Paldies Lazarusam Leikam par pasākuma ideju! Paldies Supervaroņu treniņi par pasākuma lielisko organizāciju!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Daces Blūmas FB ieraksta.