Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Daugavpils pusmaratons; ģenerālmēģinājums

18209005_797171773772684_1871957057955484198_o

Smagas un kilometriem bagātas treniņu nedēļas noslēgumā pēdējo garo treniņu biju ieplānojis skriet Daugavpilī. Tā arī braucu – kā uz treniņu, negatavojoties cīnīties ar kādu par kādām vietām trasē, kaut gan šogad jau jebko zem 30km vairs īsti neuztveru par garo. Pēc plāna bija jāskrien 26km @3:55. Sākotnējais uzstādījums bija iesākt uz 3:40 un tālāk skatīties – ja veiksies, 3:36 temps būtu ļoti labi, bet ne lēnāk kā 3:50.

Iesildoties jutos labi, tikai auksti gan bija pēc velna, pat divos kreklos, jakā, garajās biksēs, cimdos un cepurē – nebiju nemaz paņēmis t-kreklu sacensībām. Un tā kā daudz laika vairs nebija, iespruku mantu glabātuvē, pārģērbos īsajā tērpā un vismaz cimdus ar uzročiem uzvilku. Sildījos līdz pēdējam kamēr gandrīz startu nokavēju. Vispār dīvaini, it kā precīzi viss, bet knapi paspēju ielīst elites koridorā pa priekšu, pasveicināt Anitu un novēlēt veiksmi un jau tika dots starts. Par to liecināja tikai tas, ka apkārt stāvošie noliecās, ieņemot starta pozu. Lai nu kā – aiziet!

Pašā priekšā nestāvēju, taču starts izdevās ļoti brīvs, un burzma ātri izretojās. Pēc pirmajiem diviem līkumiem sākās lejupskrējiens, kurā uzreiz iegāju labā ritmā – pirmais km 3:25 un tālāk mazliet saīsināju soli, lai piebremzētu tempu. Pēc pāris kilometriem jau bijām ārā no pilsētas centra un uz šosejas. Uzreiz sākās krietns pretvējš, un pagaidām mēs vēl bijām nelielā grupiņā. Piebremzējot nedaudz atpaliku no priekšā skrienošās grupiņas, kurā bija vairāki lietuvieši un 10km skrējēji. Pašreizējā grupā biju kopā ar Vadimu un Gunchu, un tā arī skrējām labu laiku kopā – veiksmīgi izmantoju citu aizvēju līdz pat izejai no cietokšņa. Varēju arī pavērot citus, kuriem sacensību taktika ir sveša lieta, bliež tikai un nedomā par visu distanci. Ārā no cietokšņa gan sākās vēl negantāks pretvējš un tur man iesēdās astē kāds ļoti kaitinoši elsojošs skrējējs sarkanā kreklā. Pirmais lēmums – piebremzēt un ļaut, lai tur man tempu vai arī atrauties un skriet vienam. It kā šim bija jābūt mierīgam treniņam, bet kaut kā nolēmu, ka iet diezgan labi, jūtos arī viegli, kāpēc nemēģināt noturēt. Pēc pagrieziena atpakaļ tas vējš, kas bija nikni pūtis pretī, tagad patīkami pūta mugurā. Pāri reizes pametis galvu atpakaļ, ievēroju, ka pārējie ar pretvēju nav tik veiksmīgi tikuši galā un ir krietni atpalikuši. Labu gabalu priekšā bija otra grupa, kurā pēc maniem aprēķiniem skrēja trīs īsās distances skrējēji. Tātad tā saruks vēl apmēram uz pusi. Pie sevis nolēmu, ka līdz pilsētai man šos ir jānoķer.

18237778_1687098014711089_588827177730687505_o

18238564_1687096784711212_7258616767026407236_o

Vējiņš no mugurpuses tik ļoti sasildīja, ka pat novilku cimdus – tā varēja labāk padzerties un mazliet arī saslapēties. Pāris bildes garajā taisnē, patīkams uzmundrinājums gan no Serjogina, gan Matisona, un, jau skrienot lejā no nobrauktuves, grupa ar vairākiem lietuviešiem bija rokas stiepiena attālumā. Pagriezienos vēl šie skrēja kolonnā, bet taisnē izretojās pavisam plati. Pirmie 10km noskrieti 35:31 – ideāli precīzs 3:33 temps, kas dotu 1:15 finišā. Starpfinišā vēl zaudēju šiem apmēram 5 sekundes un kādu brīdi galīgi netiku līdzi – liku cerības uz nogāzi lejup tieši aiz starta, bet attālums vizuāli nepavisam nesaruka. Galvā jau sāku nedaudz šaubīties, vai izdosies šos noķert, taču pēc atgriešanās Vienības laukumā biju šiem jau ticis klāt. Pa to laiku pat paspēju uzvilkt cimdus, jo tūlīt sāksies ledainais pretvējš – ieķēros šiem astē un vairs prom nelaidu.

Lietuvietis Petras noķerts!

Lietuvietis Petras noķerts!

Uz šosejas atkal izbaudīju aizvēju, un ik pa brīdim pamainījāmies, lai katrs dabū gan atpūsties, gan vadīt grupu. Tur pat arī divi atpalika un cietoksnī jau bijām vairs tikai trīs – Petras Pranckūnas, Mārtiņš Auziņš un es. Jutu, ka Petras ļoti taupīgi skrien un izmanto savu pieredzi, lai atrautos no manis pie mazākās izdevības. Brīžiem viņam izdevās no manis nedaudz atrauties, bet ne pietiekami, lai palaistu pavisam. Uzskrienot pa šauro taciņu pēc zilā paklāja uz šosejas, atkal visi trīs bijām kopā – pretvējā turpinājām sadarbību. Vai tas bija speciāli (gan jau), vai nē, bet pēdējo posmu pirms pagrieziena atpakaļ, Petras ļāva man uzņemties vadību un tā varbūt mazliet vairāk piekust; jo uzreiz pēc pagrieziena viņš ievērojami pārslēdza ātrumu. Pēdējais km līdz pagriezienam ar vidējo tempu 3:43, bet aiz – 3:28. Piecpadsmit sekundes ir ļoti daudz pat ar pavēju. Atkal vajadzēja pieņemt lēmumu, vai sekot, vai arī samierināties ar 10. vietu, un domāju, ka tas, ka divas reizes gar trasi esošie cilvēki sauca katram tā brīža vietu, deva man papildus motivāciju pacīnīties par to devīto vietu. Biju atkal novilcis cimdus, kas gan šoreiz bija kļūda – aplējos un rokas burtiski sastinga. Otrajā reizē neizdevās tik veiksmīgi izvilkt cimdus no kabatas un uz brīdi pat likās, ka būšu tos pazaudējis.

Atlikušajā taisnē līdz ieskriešanai pilsētā izmantoju visas iespējas, lai pievilktu tuvāk – lejupskrējienā centos skriet cik vien plaši varēju, augšā maziem solīšiem un palīdzot ar rokām. Visur pa ideālo trajektoriju un pie 19. kilometra bija iespēja nedaudz noīsināt trasi noteikumu robežās – gandrīz nemanāms līkums, bet varēja izvēlēties – skriet pa ceļa vidu vai uzkāpt uz apmales, skriet pa bruģētu ietvi un nokāpt no apmales. Petras aizskrēja pa vidu, es pa ietvi un tā varbūt sekundes desmitdaļa ļāva atkal ieķerties. Šaurākajās vietās trasē pat mazliet iebukņījām viens otram ar elkoņiem. Ja lejā no šosejas skrējām vēl kopā, tad pēc pēdējā pagrieziena uz finiša taisni jau sapratu, ka Petras necīnīsies. Pārslēdzu ātrumus un, cik vien bija atlicis, sprintoju uz finišu.

18156414_1687101194710771_3852641705375590285_o

Pirmais aplis 23:57 + 13:30 = 37:27

Otrais aplis 24:17 + 13:11 = 37:28

1:14:55, devītā vieta un gandrīz identiski spliti.

Viens vārds, kas nāk prātā, kā varētu raksturot Daugavpils pusmaratonu – spēcīgi. Nevienā brīdī nebija nekādu vājuma brīžu, kad sāc šaubīties par to, ko tur dari. Nebija nekādu lūzumu un negribu, un man nesanāk, un es gribu mājās. Finišā, tāpat kā Liepājā, bija vēl gana daudz spēka un jutos svaigi. Protams, noskriets bija vesels pusmaratons, bet nebija nekādas klibošanas vai vilkšanās, un par to man pašam ir vislielākais prieks. Tas pierāda, ka treniņi ir bijuši veiksmīgi, un esmu labā formā. Saskriets jau arī ir daudz – gandrīz 600km aprīlī un pēdējā nedēļā tikpat, cik draudzenei visā mēnesī.

Trase kopumā patika, nevarētu teikt, ka būtu kur īpaši piesieties sertificētai trasei. Paldies Jurim Beļinskim par to – vismaz tagad nevar sūdzēties, ka – ai, tas par īsu vai tas par garu. Kilometru atzīmes visas precīzi, un tas ir svarīgi. Tas bruģis pa cietoksni gan bija interesants, labi, ka nebija slapjš; un tā šaurā eja ārā no tā – divu apļu variants ļāva izvairīties no nevajadzīgas atpalicēju apdzīšanas – citādi būtu īsta šaurā bezizeja.

Tieši pirms izskriešanas no cietokšņa otro reizi, skanēja šī dziesma. Ne gluži šajā izpildījumā, bet šādi tā man paliks atmiņā.