Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Rīga-Valmiera. Skrējiens līdz kliņķim. Jooks lingini

Vispirms joks par valodu. Igauņu valodas vārds “jooks” nozīmē “skrējiens”, arī “dzertu” (vajadzības izteiksmē).  Latviešu valodā var piedzerties līdz kliņķim un arī skriet līdz kliņķim.

Tātad: naktī no pirmā uz otro aprīli pulksten 00.00 Rīgā pie Brīvības pieminekļa pulcējās vairāk nekā 100 latviešu un viens igaunis – es, vienīgais ārzemnieks. Mērķis – noskriet 107 kilometrus līdz Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim un tam pieskarties.

Noteikumus es nebiju izlasījis pietiekami uzmanīgi, tikai dažas dienas pirms sacensībām uzzināju, ka vajadzēja obligāti uzcept sklandrausi. Par laimi, skrējiena rīkotāji atļāva man atnest igauņu ēdamo. Reģistrācijas meitenēm iedevu līdzi paņemto šokolādi, kas pagatavota no Urvastes kamas miltiem. Urvaste ir ciems Dienvidigaunijā, kur es dzīvoju.

Margus_pirmsstarta

Lielākā neuzmanība bija tā, ka es biju lasījis informāciju par kontrolpunktu atrašanās vietām, bet tas man izgāja no galvas. Gandrīz ceļā es būtu devies bez nevienas ūdens lāsītes. Skatoties uz citiem skrējējiem, pie kāda somas pamanīju dzēriena pudeli, sapratu, ka ir jāuzpilda arī mana pudele, kurā bija palicis pavisam nedaudz vitaminizētā dzēriena. Tomēr 0,75 litru bija par maz, jo pirmais kontrolpunkts bija ierīkots pēc 36 kilometriem. Piemēram, līdzīgā skrējienā „Hānja 100” pirmajos 36 km ir 10 dzeršanas un 5 ēšanas punktu.

Pirms starta tika dziedāta valsts himna. Tā bija pirmā reize, kad es pa īstam nodziedāju Latvijas himnu. 2014. gadā Ventspilī, kad notika pasaules čempionāts hokejā sievietēm, arī dziedāju, taču toreiz vēl nezināju daudzus himnas vārdus.

Sākumā skrēju pietaupot spēkus, temps bija tāds, ka aiz luksofora mūs panāca nūjotāji. Bija jāievēro satiksmes noteikumi. Es skrēju kopā ar kādu meiteni, iespējams, mazliet par ātru, jo pat maratonā nedrīkst pārspīlēt ar tempu, kur nu vēl divreiz garākā distancē. Taču pirms Juglas gājēju tuneļa man negribējās palikt vienam, jo nebija nekāda priekšstata, kā tam tunelim tikt cauri. Izrādījās, ka tas bija viegli un vienkārši. Netālu no mums kāds garš vīrietis ar milzu soļiem mina mums uz papēžiem. Viņa taktika bija tāda – sākumā soļot, pēc tam skriet. Interesanti, ka skrējienā “Hānja 100” rīkojos līdzīgi, un tā bija vienīgā reize, kad es noskrēju visus 100 kilometrus.

Abi mani līdzbiedri pamazām sāka attālināties. Ūdens sāka beigties un galu galā beidzās. Es negribēju citiem lūgt, droši vien viņiem mugursomā arī nebija nekādu lielo rezervju, turklāt noteikumos teikts, ka apkalpošana ārpus kontrolpunktiem nav atļauta.

Kad biju palicis viens, nekavējoties apmaldījos – uzgāju uz nobrauktuves, tā bija liela laime, ka es sāku šaubīties. Un no aizmugures tuvojās divas meitenes, kuras zināja pareizo virzienu. Ar šīm meitenēm vēlāk tikos vairākkārt.

Kontrolpunktā (36 km) es pamatīgi dzēsēju slāpes, gribēju piepildīt arī pudeli, bet man ieteica nestiept līdzi lieku smagumu, jo līdz nākamajam kontrolpunktam bija tikai 10 kilometru. Tajā brīdī es nekādi nespēju saprast, ka kaut kur pasaulē ūdens ir par daudz.

Nākamajā kontrolpunktā man cītīgi skaidroja – tad, kad es pamanīšu upi, noteikti jāturas pa labi, citādi aizskriešu uz turieni, kurp pērn aizskrēja visi igauņi. Es atcerējos, kā vienreiz, ar ģimeni braucot no Rīgas lidostas mājup, Valmieras vietā aizšāvāmies uz Siguldu. Šoreiz viss beidzās labi, bet tas bija tikai sākums…

Kad pamanīju, ka autobusu pieturā stāv cilvēki, sāku prātot, vai tiešām naktī šeit brauc autobusi. Patiesībā pusnakts jau sen bija garām, tas bija pavisam normāls autobusu kursēšanas laiks, tikai laukā vēl turējās neliela krēsla. Skriet naktī nav viegli, jo organisms pieprasa miegu. Man bija tā pati grīļīgā sajūta, kas pagājušajā vasarā, kad skrēju Īsaku (Iisaku, Igaunijā) nakts stadiona maratonu. Īsaku maratonu noskrēju divreiz vienā diennaktī, un pirmais notika ļoti grūtos apstākļos – jūlijā svelmē.

Atkal panācu tās pašas meitenes, pastaigājāmies, parunājām. Tūlīt no jauna sāku skriet. Kādā kalna kāpumā, kur es, protams, soļoju, pamanīju, ka meitenes ir krietnu gabalu atpalikušas. Taču man arī bija grūti. Kaut kur 50. kilometrā sāku fotografēt 100 metru stabiņus ar ceļa numuru 6, lai mazliet atvilktu elpu. Igaunijā nav tādu 100 metru atzīmju ceļa stabiņu, mums ir atstarojošie stabiņi, bet ļoti neregulāri, daudz biežāk nekā pēc katriem 100 metriem.

666_stabini

Īsi pirms 65. kilometra kontrolpunkta mani bija pārņēmis pilnīgs bezspēks. Iedomājos, ka atlikusi vēl precīzi maratona distance, bet es jau esmu pilnīgi atrubījies. Jutu, ka jāpārtrauc. Skrēju un gandrīz vai raudāju. Man bija tik ļoti žēl, ka esmu pielicis tik daudz pūļu, bet tomēr nesasniegšu kliņķi. Es, kurš vienīgais pārstāvu Igauniju un visu pārējo pasauli!

Sēdēju kontrolpunktā, purināju galvu, apgalvoju, ka man ir ļoti smagi, meklēju vārdus, kā pateikt, ka pārtraucu (īstenībā es nemaz nezināju, kā to pateikt, jo nekad tāda vajadzība nav bijusi), taču par mani nekavējoties sāka rūpēties, sarēķināja, ka es droši vien vēl pagūšu iekļauties kontrollaikā (19 stundas), paēdināja, padzirdīja, uz pleciem uzmeta siltu segu (droši vien to darīja visiem, kas tur sēdēja). Pēc tādām rūpēm es nekādi nespēju pateikt, ka bija jauki, bet es neturpināšu.

Paspīdēju ar domugraudu: visi pasaules maratonisti zina, ka maratons sākas no 35. kilometra, bet Latvijā tas sākas no 65. kilometra.

Tās pašas divas meitenes mani panāca, kad es vēl atrados kontrolpunktā. Droši vien arī viņām tur aizritēja daudz kvalitatīva laika.

dsc06031

Man smeldza labās kājas mazais pirkstiņš, un, kad mani fotografēja pie klavierēm, kas stāvēja lauka malā, uzprasīju, vai mašīnā ir plāksteris? Bija. Kad novilku zeķi, sapratu, ka pirksts nav noberzts, bet sāp nags. (Nākamajā dienā pamanīju, ka pirkstgalā uzmetusies tulzna, ja es to būtu pārdūris ar adatu, droši vien skriet būtu bijis vieglāk). Tomēr plāksteris mazliet līdzēja. Man vēl pavaicāja, vai es turpināšot līdz galam? Es atbildēju, ka, protams, esmu jau tik tuvu. Viņi smējās – vēl taču 30 kilometru. Gribēju tam noticēt, taču īstenībā bija 37 kilometri.

Pēc kontrolpunkta, kas norādīja, ka līdz finišam palikuši 30 kilometri, es vairs neskrēju.. Tie 17 kilometri līdz nākamajam punktam bija nomācoši pamatīgs attālums, lai gan ūdens man pietika, tomēr pielēja vēl. Es nespēju paciest, cik lēni velkas kilometri (virzījos tālāk kā tāds īstais igaunis). Aiz katra līkuma cerēju, ka būs kontrolpunkts. Bija daudz garu taišņu. Laiks arī jau vasarīgi karsts, vismaz tā es jutu. Pretī braucošo (vēl vairāk no aizmugures) mašīnu atzinīgā taurēšana deva spēku.

Galu galā kādā autobusu pieturā apsēdos uz soliņa. Jutu, ka šoreiz mans skrējiens ir beidzies, nejaudāju pat uzslieties kājās. Domāju, ka skrējiena turpināšana var kļūt bīstama dzīvībai. Tad man blakus apstājās viena no rīkotāju mašīnām. Pajautāja, vai viss kārtībā. Piecēlos, piegāju pie mašīnas, uz mēles vārdi: “Jā, labi, būs jau gana, varat mani aizvest kaut kur drošā vietā”. Iesāku: “Man ir ļoti grūti… bet es vēl mēģināšu!”

Tajā brīdī man tuvojās viena no tām divām meitenēm, un kopā tik tiešām bija vieglāk turpināt. Auzu cepumi un hematogens, ko man pasniedza no mašīnas, uzlaboja stāvokli. Kad mēs jau pamanījām kontrolpunktu, es jutu, ka tas it kā bēg no mums un ka mēs to nekad nenoķersim.

Kontrolpunktā atkal bija pamatīga aprūpe, masēja pat kājas, man gribējās ilgāk pasēdēt, taču kontrolpunkta sievietes uzmundrināja – re, meitenes jau ceļā. Jā, kontrolpunktā satikām vēl vienu meiteni.

Abas meitenes es panācu ar soļiem, kas bija gandrīz kā skrejsoļi. Varbūt nākamajos ultramaratonskrējienos  man tos jāizmanto pašā sākumā, ja es, protams, šos soļus atcerēšos.

Pēdējie 13 kilometri arī neaizrit viegli un ātri. Man tas bija jāzina, jo esmu bieži gājis šādas distances. Pat no nulles sākot, kad noguruma vēl nav, laiks neiet tik ātri. Kādā brīdī meitenes atpalika no manis, viena droši vien pabija mežā, bet es turpināju mierīgi, it kā nogaidot, taču apstāties man vairs negribējās, jo tā būtu pārāk strauja kustība. Meitenes mani panāca vēlreiz, bet pēc pāris kilometriem atkal atpalika.

Kad apkārtne jau atgādināja Valmieru, „senākā paziņa” mani panāca vēlreiz. Starp citu, noskaidrojās, ka viņu sauc Ieva. Igaunis divatā ar Ievu – tas jau kļūst par klasiku. Diemžēl kontrollaiks beidzās, kad mums palika 3 kilometri līdz finišam. Pie kliņķa bijām pulksten 19.26. Rīkotāji bija jau aizgājuši uz apbalvošanu, bet šķiet, ka mūsu un vēl četru, kas finišējām vēlāk, rezultāti tomēr ir ierakstīti protokolā. Tomēr galvenais, ka izdevās tikt līdz kliņķim.

dsc06035

Ko es vēl atklāju, pārbaudot, kur precīzi tad atradās kontrolpunkti? Pirmais bija jau pēc 23 kilometriem, taču tam es biju paskrējis garām. Nākamreiz noteikumi būs jāizlasa rūpīgāk.

Katrā ziņā, tā bija lieliska pieredze un milzīga latviešu valodas prakse. Noteikti es nekad vēl nebiju runājis tik daudz latviski vienas diennakts laikā.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Margus Konnula bloga