Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kā skrējēji Ķemeru kūrortā atpūtās.

Mēdz teikt, ka Ķemeru kūrorts esot ciet. Ne vella! Galvenā sanatorija gan tiešām nestrādā, bet tas īpaši netraucē ņemt kūres. Šad un tad kāds saka, ka gribētu paskriet tur, kur bieži vien skrienu es – Ķemeru Nacionālajā parkā. Pēc dažiem izmēģinājuma privātajiem koptreniņiem sadūšojos pabīdīt lietas, lai notiktu publisks, normāls koptreniņš. Kopā ar Nikolaju, kurš šajā apkārtnē skrien tūkstošreiž vairāk par mani, sazīmējām ~40km karti, nolikām datumu un gaidījām atpūsties gribētājus.

Drēgnā, smidzekļainā, +2 grādus siltā sestdienas rītā salasījās 16 skrējēji (2 gidi un 14 ekskursanti), kā arī atbalsta personāls (Nikolaja mīļais cilvēks Iveta, kas apčubināja mūs pirms un pēc skrējiena, un mans mīļais cilvēks Krišjānis, par kura pārsteigumu stāstīšu vēlāk). Pa lielam, pirmajā pusē Nikolajs rādīja ceļu, bet es pa beigām uzmanīju, lai neviens nepaliek purvos. Manuprāt, ideāls risinājums.

Pirmais piedzīvojums bija skrējiens caur veco izgāztuvi uz Kašķu purvu. Uz ceļa ledus, sniegs, ūdens. Pusslapjām kājām kaut kā tirināmies uz priekšu pa ceļa maliņu, pabaudot nedaudz industriālās romantikas.

Fotoatt-ls2269.sized

Tālāk ceļš veda uz Labo purvu, kur jau ainava mazliet citāda. Sajūsmas saucieni no publikas pieņemas spēkā. Uz ceļa vairs nav ledus, bet ir ūdens un sniegs. Daudz ūdens un sniega… Skriet nav viegli, bet skati visapkārt atsver visu. Tiesa gan, man visa skrējiena laikā ik pa brīdim bija jāatgādina, lai beidz skatīties tikai zem kājām un sāk skatīties arī apkārt. Tajos brīžos atkal bija “Ooo” un “Aaaa” izsaucieni.

Kad visi bija dabūjuši slapjas kājas un iesildījušies, devāmies uz Lielā Ķemeru tīreļa malu. Skrējām pa iekšzemes kāpām. Iedomājieties tipisku kāpu ainavu! Iedomājieties tipisku purva ainavu! Salieciet kopā – pa tādu mēs skrējām. Pārsvarā jauks, sauss segums, bet zemākās vietās nācās iežļurgāties pat līdz potītēm. Purvos vienmēr ir sajūta, ka esi kādā citā pasaulē. Šoreiz tāpat. Noskrējām arī gar Seklā purva stūrīti.

Atgriežoties pie lielceļa, 5 cilvēki nolēma, ka viņiem pietiek – vai nu nogurums par lielu, vai arī vispār nebija plānots visu skriet – un devās pa šoseju atpakaļ. Vēlāk esot mielojušies, sildījušies un priecājušies, ka tikuši sausumā.

Mēs pa to laiku turpinājām vienā ciešā grupiņā. Cauri pašiem Ķemeriem, pamasējām kājas uz ceļa remontiem, un Zaļās kāpas pastaigu takā iekšā. Vienā pusē Zaļais purvs, otrā pusē Raganu purvs. Normāli skrienam, un priekšā pēkšņi parādās smilšu siena – Zaļā kāpa. Ak, kā man patīk izsaucieni no cilvēkiem, kas to redz pirmo reizi! Uzlienot augšā, dažiem radās jautājums par to, cik prātīgi bija pieteikties uz ārzemju kalnu treiliem. Atvelkam elpu, parunājamies un laižam tālāk. Čaukciema purva pats stūrītis gandrīz nemanāmi paslīd garām. Noskrieti ~24km, vēl ~16 priekšā. Pāri pusei ir, skriet ļoti jauki, skati pasakaini, bet tomēr kaut kādi pirmie noguruma taustekļi sāk snaikstīties. Mitrums no slapjajām botām lien uz augšu pa kājām. Mitrums no gaisa lien aiz apkakles un mērcē cimdus. Kaut kāds tā kā vēsums, tā kā drēgnums… Te pēkšņi pārsteigums! Pilnīgā meža vidū stāv Krišjānis un dod mums siltu tēju un citus skrējēju iecienītus gardumus! Tieši laikā, brīnumaini un negaidīti.

Nākamais pārbaudījums – Antiņciema ceļš, kas ir tīrā ledū kalts. Bez maliņas pie ceļa, pa kuru skriet. Aah, tas tik bija piedzīvojums! Baleta kustības šur un tur, bet visi kaut kā kājās noturējās. Brīnumainā kārtā. Pēc ieurbšanās ar acīm ledū nācās atkal pievērst publikas uzmanību neaprakstāmi skaistajam Raganu purvam. “Ooo!” Secinājām, ka tās bija raganas, kas mūs vilka no ceļa nost, bet mēs neesam ar pliku roku ņemami, un noturējāmies.

Protams, apskatījām arī slaveno Ķemeru sanatoriju, kuru sargāja draudzīgi noskaņots suns.

Atkal viens nogurdinošs ledusceļš, viens Krišjāņa atspirdzināšanās punkts, un palikuši nieka 10km. Skrienam, skatāmies zvēru pēdas, brūkam cietā sniegā, ceram, ka nebūs ledus, bet viņš ir. Vienā brīdī dzirdu: “Crazy!” Ojā. Slokas dumbrainais purvs. Atkal kaut kas neiedomājami skaists un krāsains pat ziemā. Kūdras ciematiņš, ledusceļš, balets uz ledus un sniegs. Grupā manāms neliels sagurums, viena skrējēja kāja ir bēdīga, bet vairs jau nav daudz. Vēl tikai Vecais purvs – devītais pēc skaita. Un laipiņa… Jā, laipiņa ir tāds dēlis pāri grāvim, kas slapjā laikā mēdz būt zem ūdens. Bija ļoti slapjš… Bet ko tur daudz – kurš apbruņojas ar mietu, kurš to nedara, bet brienam tik pāri. Notiek viena iezvelšanās grāvī, kas ir otrais negadījums visa skrējiena laikā – pirmais bija kritiens uz ledus skrējiena sākumā. Nu ko, laipa ir zem ūdens, grimst vēl dziļāk, kājas ir aukstā ūdenī līdz pusstilbam, bet pāri visi esam.

big5.sized

Vēl tikai pāris kilometru cauri ledū greznotam mazdārziņu kooperatīvam, un esam sākumpunktā. Kristaps vēl laiž salasīt pilnu maratonu, bet pārējiem pietiek ar 40km. Heh, fiziskās nabadzības. Sausas drēbes, saviesīgas sarunas, kopīga biatlona skatīšanās un secinājums, ka jāskrien dabā vēl.