Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mazais riksis uz Bikstiem

Saraksts

Kad nu elpa atvilkta, var nedaudz atskatīties uz jauko 81 km koptreniņu Rīga-Biksti. Kāpēc tik daudz? Tā kā biju pieteicies ultramaratona Rīga-Valmiera 107km distancei, tad daži samērā gari treniņi noteikti bija vajadzīgi, un Rīga-Biksti ar ēdināšanas/dzirdināšanas punktiem, fantastiskiem brīvprātīgajiem un viesmīlīgiem saimniekiem galapunktā bija lieliska izvēle pamēģināt kaut ko garāku par ikdienā pierastajiem 20-30 km.

Bija gan nelielas bažas, jo pērn Cēsu ultramaratonā pa takām 78 km gāja gaužām grūti, kaut arī biju krietni vieglāks un labākā formā nekā tagad. Nebija arī skriets vairāk par 30 km kopš Mākoņkalna Stirnu buka, turklāt novembris un decembris pamatīgi noslinkots. Bija gan arī plusi – nebiju smēķējis jau veselu mēnesi, jāskrien šoreiz pa asfaltu un laiks gandrīz ideāls.

Tā nu 28.janvāra rītā devos uz starta vietu Pārdaugavā. Līdzi mugursomā paņēmu 6 želejas, 1 no tām dubultkofeīna, rezerves cepuri, zeķes, plāksterus, galvas lukturīti un katram gadījumam arī lieku kreklu un šalli, mugurā atstarojošā veste ar Stop Drugs simbolu – savu parasto vesti biju kaut kur nozaudējis. Viesmīlīgā Limanānu pāra dzīvoklī visi piereģistrējāmies, saņēmām numurus, ārā kopīga bildēšanās, instruktāža drošības noteikumos, starts un priekšā vairs tikai 81 km.

Sākums pa Jūrmalas veloceliņu aizgāja raiti, ātrums 5.20-5.30min/km. Ātrākie aizmuka, lēnākie atpalika, tā ka jau pirmajos kilometros skrēju samērā vientulīgi. Babītes pašvaldības daļā veloceliņš bija drausmīgi slidens, labāk neteikšu, kādus vārdus veltīju Babītes pašvaldībai, par laimi, pa ledu bija jāskrien tikai kāds puskilometrs līdz tiltam, tad pa trepēm augšā un pa šoseju uz Piņķiem. Šis gabaliņš arī nebija īpaši omulīgs, malā dubļi un daudz mašīnu, turklāt sāka salt ausis, jo biju startējis keponā, bet drēgnā migla saldēja vairāk nekā pēc grādiem vajadzētu būt (nedaudz virs 0).

Piņķu kontrolpunktā ap 12.km laipnie brīvprātīgie pacienāja ar karstu tēju un kolu, uzpildīju pudeli, uzvilku siltāku cepuri un laidu tālāk. Pēc dažiem km izlīdu uz Liepājas šosejas un sākās ilgais ceļš kāpās, tikai kāpu vietā šoseja, nebeidzami meži un lauki. Nākamais kontrolpunkts tika sasniegts ap 25.km, kur tikai padzēros, iegrauzu pāris saldumu un rikšoju tālāk. Temps joprojām bija raits, ap 5.30-5.40 min/km.

Piņķi

Pēc noskrietiem 30 km izpriecas beidzās, sākās jau nopietnāks darbs, bet liela grūtuma nebija, kaut arī dažas reizes nedaudz pārgāju uz soļiem. Nākamo kontrolpunktu ap 37.km sasniedzu arī viegli, bet ceļš līdz nākamajam kontrolpunktam 51.kilometrā jau palika grūtāks – gan stīvums kājās sāka mesties, gan ēst sagribējās briesmīgi. Vairākkārt tiku kārdināts ar vēja kūkām, ja izstāšos, Riekstu kontrolpunktā bija kārdinājumam izlikta dažāda šmiga, tomēr rikšoju vien tālāk.

RiekstuKP

Tagad jau miksēju skriešanu ar iešanu – sākumā kādus 3 km skrēju, 1 gāju, vēlāk jau proporcija izlīdzinājās, bet uz beigu pusi pienāca jau pazīstamās gūžu sāpes, kas vairs neļāva noskriet vienā reizē vairāk par 100-200 metriem. Toties soļot varēju raiti un braši.

Nez kā man būtu ar tikšanu līdz galam, ja uz beigu pusi negadītos vilcēji – vispirms mazais puika kādu puskilometru paturēja tempu, vēlāk dažus kilometrus pavilka Ilze Limanāne un Lelde Broka.

Visgrūtākais posms bija starp 60. un 70. kilometru, kad arī apēdu niknāko kofeīna želeju. Sāka jau tumst, meklēju somā lukturi un pamanīju, ka pačibējis telefons. Par laimi, Dainis ar auto pamanīja, ka neganti rokos par somu, piestāja un uzpīkstināja – par laimi, tikai kādus 100 metrus atpakaļ telefons tapa veiksmīgi atrasts.

Tālāk pēc pēdējā kontrolpunkta ap 72.kilometru centīgi soļoju pa tumsu, epizodiski mēģinot paskriet. Pie pašiem Bikstiem mani noķēra Gvido, pie pagrieziena uz galapunktu dežūrēja Jānis un vēl gādīgi piedāvāja vējakūku un izstāties puskilometru pirms finiša, tad jau šķērsojām tiltiņu, meitenes ar bungām kārtīgi rībināja, lai vieglāk galapunktu atrast, un tad jau saldais finišs “Tiltiņos” pēc 81,5 km.

RĪGA – BIKSTI

Jau pērn, 2016.gadā gribēju piedalīties Rīga – Biksti koptreniņā, bet sabijos no aukstā laika, kurā man nebija garo skrējienu skriešanas pieredzes, tādēļ aizbraucu skriet 24km distanci vienā no “Noskrien ziemu” posmiem.

Tajā pašā dienā nosolījos sev, ka līdz nākamajam gadam satrenēšos un jau ar pārliecību, ka līdz tam būšu labākā formā, skriešu neatkarīgi no laikapstākļiem, kas šogad gan bija ļoti piemēroti skriešanai.

Līdz gada beigām tiek saskrieti ~3000 km, bet tā īsti bez nekāda treniņplāna, vienkārši kilometrāžas apjomu palielināju laikam ejot.

Tā nopietni gatavošanās sākās vien 14 nedēļas pirms Bikstu skrējiena. Paldies Dropsim (Andrim Ronimoisam) par trenņu plāniem, bija grūti, reizēm pat neizturēju treniņu, bet tagad varu droši teikt, ka bija vērts pamocīties.

28. janvāris Rīga – Biksti (81km)

10 minūtes pirms starta

10 minūtes pirms starta

Tad nu tai dienai pienākot, vēl patīkams pārsteigums ir, ka numuru secība tiek pakārtota alfabētam, kas man palīdz tikt pie sava pirmā numura – Nr. 1, kas jau liek aizmirst par jebkāda veida izstāšanos (pagaidām).

Te nu mēs esam – kupls bariņš skrējēju kā arī organizatori un brīvprātīgie

Te nu mēs esam – kupls bariņš skrējēju kā arī organizatori un brīvprātīgie

Startējam 09:00!

Startējam 09:00!

Pirmais kontrolpunkts Piņķi (12km)

Pirmais kontrolpunkts Piņķi (12km)

Līdz pirmajam kontrolpunktam visai raiti skrienas ~5:15 km/min tempā, jau no starta iesēžos astē Spaidijam un Rubenam, skrienu līdzi, lai arī temps ir par augstu priekš manis, ņemot vērā, cik gara distance jāskrien, jūtos pārāk labi, lai bremzētu sevi, un nolemju skriet ar domu – ātrāk skriesi, tālāk tiksi. Tāpat, zinot savu fizisko formu, kaut kad plīsīšu 81km distancē.

riga-biksti-2017-055

No pirmā kontrolpunkta visspilgtāk atmiņā palikusi dievīgā Broku tēja, tā bija tieši laikā un sasildīja uz urrā! Ilgi neuzkavējamies, uzpildām ūdeni un dodamies tālāk, mēģinām turēt tempu 5:00-5:15, visiem trim mainoties lomām tempa turēšanā, nu jau esam nošķirti grupā – trijatā.

Bez nekādām problēmām nonākam 25km kontrolpunktā Lāčos – tēja, šokolādes desas šķēle, uzpildām ūdeni un prom! Jau pirmajā km pēc kontrolpunkta pazaudēju biedrus, tiem temps krities, kā rezultātā nolemju arī piebremzēt, tomēr vēl vairāk kā 50km priekšā, nav ko trakot, gan jau uzspēs vēl. Nometu tempu, sagaidu Spaidiju un Rubenu, un lēnām turpinām jau saudzīgākā 5:30-6:00 min/km tempā. Viena lieta, ko es visvairāk neciešu skrējiena laikā, kad sāk salt. Un šoreiz esmu nošāvis garām ar cimdu izvēli, cimdi kļuvuši mitri un vējš pūš cauri. Rokas ir sapūstas un uzpampušas, kaut kā līdz 35,5km kontrolpunktam to pieciešu, un tur jau izpalīdz Andris ar saviem cimdiem, paldies, stundas laikā rokas atkal sasila un līdz pat Bikstiem vairs ne brīdi nesala!

Ieskrienam trešajā kontrolpunktā (35,5km)

Ieskrienam trešajā kontrolpunktā (35,5km)

Te es izlēmu ļoooti karstu tēju iedzert kā aukstu ūdeni, kam negadās.. tā arī nepadzēries devos tālāk!

Te es izlēmu ļoooti karstu tēju iedzert kā aukstu ūdeni, kam negadās.. tā arī nepadzēries devos tālāk!

Ilgi gaidītā cimdu maiņa

Ilgi gaidītā cimdu maiņa

Pie reizes tiek pārvilkts sauss krekls garām rokām, apēstas pāris šķēles apelsīna un var doties ceļā uz nākamo kontrolpunktu, kas mūs sagaida 51.kilometrā, episkais Riekstu KP! Šoreiz  čamma esmu es, Spaidijs ar Rubenu jau prom.

Te nu sākas lielākais pārbaudījums, kājas sāk kļūt smagas, un aptuveni pēc 4h cīņas tiek savākti abi mani ceļa biedri (Spaidijs un mirkli vēlāk Rubens), kas mani demotivē vispār turpināt un spiež padoties vairāk kā jebkad. Bet uz aicinājumu lekt mašīnā un pamest trasi kopā ar viņiem atcērtu ar nē nē, es gribu tikt līdz nākamajam kontrolpunktam un tad lemšu tālāk!

Paldies, jūs mani lieliski tempā pavilkāt, ja atmiņa neviļ ~40km!

Paldies, jūs mani lieliski tempā pavilkāt, ja atmiņa neviļ ~40km!

Kājas vairs neklausa, tad nu nolemju sākt skrējiensoļojumu – 800m skrienu 100-200m ātri eju, bieži vien atskatos atpakaļ, vai nav kāds sekotājs, tomēr divatā būtu vieglāk. Meklēju kādu, kurš arī acīmredzami cieš kā es, kādu, kas pavelk, ko pavilkt un kam ir lielāka pārliecība par finišu kā man dotajā brīdī – kad abi ceļa biedri ir savākti no trases siltā mašīnā un, droši vien, ir ceļā uz gardo soļanku, rosolu un citiem labumiem, kas sagaida finišā – Bikstos!

Tā nu līdz 51.km, Riekstu kontrolpunktam, tiek nostreipuļots un tur – šosejas malā sagaida dīvāns, krēsli un viss pārējais, kas vilina izstāties manā šā brīža kondīcijā.

Ceturtais, Riekstu kontrolpunkts (51km)

Ceturtais, Riekstu kontrolpunkts (51.km)

Nežēlīgi…

Nemaz nemēģinu nekur apsēsties, zinu, kā tas beigsies. Ātri līdz somai, kas jau KP gaida mašīnā, paķeru snikeru un pāris SiS želejas, sarunāju, ka Dainis pārvedīs somu uz nākamo KP (60.km), kur mani sagaidīs sausas siltas drēbes, lukturītis, magnijs visādam gadījumam un vēl pāris želejas. Atskatoties atpakaļ, redzu, ka ir pāris sekotāji, tas priecē. No bagāti uzklātā galda paķeru vien pāris šķēles apelsīna, pa virsu uzkožu snikeri un uzdzeru kolu, un lēnām, negribīgi eju prom, visu gremojot, kamēr vēl neesmu pilnu muti pateicis, ka viss – vediet prom, man pietiek!

Tā nu atkal atsāku skrējiensoļojumu. Pēc visa apēstā tāds varens enerģijas bums parādās, bet īsti ātrāks nekļustu ~6:50 min/km kustos lēnām uz priekšu. Atskatos vēlreiz, un ir sekotāji, kas tuvojas, nu super, drīz vien būs kompānija! Par pārsteigumu uzpeld cita kompānija un priekšā, nevis aizmugurē. Tie ir 5 suņi, kas visai drosmīgi sargā savu teritoriju un neizskatās priecīgi par Rīga – Biksti skrējienu. Sagaidu tuvāko sekotāju – Raimondu, paķeram no grāvja pa kokam un ejam lēnām gar suņiem, rejošu suņu pavadībā noejam metrus 400, varbūt gluži ne atpūta, bet kājas kļūst vieglākas, un adrenalīna pieplūdums jūtams!

Turpinām skriet, beidzot neesmu vairs viens un ir vieglāk, daudz vieglāk. Raimondam arī viegli neiet, bet par izstāšanos ne reizi neieminas. Tik piemin, ka šī ir nu jau viņa pirmā ultra un līdz finišam kaut vai rāpus, bet tiks! That’s the spirit, tas mani pārliecina aizmirst visas iepriekš minētās šaubas par Bikstu sasniegšanu!  Un turpinām tādā pašā lēnā garā kustēt, skaitot izvietotos stabiņus gar ceļu, 4 stabus skriet, 1-2 stabus atpūsties ātri ejot, temps ~7 min/km, kas ir visai briesmīgi lēni, bet ātrāk ne par ko nesanāk.

Sasniedzam 60.km kontrolpunktu, kur jau gaida soma un siltas drēbes, pārģērbjos, izdzeru siltu buljonu, uzkožu sieru un marinētus gurķīšus, pieleju kolu pudelē, atšņorēju botes nedaudz vaļīgāk, kājas sapampušas un sāka spiest jau. Nu ko, vairs tikai pusmaratons, ieminos Raimondam. Jālaiž tālāk! Līdz nākamajam KP (72,5.km) seko smagākie kilometri trasē, bet tas fakts, ka es nemokos viens un redzu, ka kāds priekšā vēl mokās (Raimonds), visu atvieglo, turpinās stabiņu skaitīšanas stratēģija, nu jau nedaudz atvieglotā versijā – 400/200m skrienot/ejot (~ 7:15 km/min).

Sāk parādīties mazi kāpumi un skrējieni lejup, kur izmantojam gravitāciju, cik nu vien iespējams, skrienot lejup un taupoties, ejot augšup!

Sasniedzot 70.km, kad līdz KP vairs tikai 2,5km ieminos Raimondam, ka varētu pielikt tempu, man pēkšņi otrā elpa klāt. Raimonds atbild, ka vairs nav iekšā un turpinās tādā pašā garā. Nedaudz baidos no tā, ka pēkšņi tik viegli paliek, nolemju vēl 2,5km līdz pēdējam KP skriet tāpat kā līdz šim – ar pauzēm un, ja KP jutīšos tikpat labi, tad šaušu ārā līdz finišam tempā, bez apstājas.

Ieskrienam pēdējā 72,5.km kontrolpunktā, atkal kāda glāze kolas, uzkodas un vēl pēdējo reizi tiek ielieta kola līdzi pudelītē, jautāju vai varu ieskriet vēl desmitniekā, saņemu atbildi – ja tagad izskrien, tad esi tieši desmitais – nevilcinos un skrienu, ko kājas nes, sazin varbūt vēl kādu apsteigšu. Redzamība vien labi ja puskilometrs, visapkārt migla un jau satumst, velku ārā galvas lukturīti, jau laicīgi ieslēdzu. Pāris minūtēs jau ir piķa melna tumsa, mēģinu kādu vesti saskatīt kaut kur tālumā. Kad viena jau pamanīta, temps sāk kāpt kājām nejūtot, tās pēkšņi vieglas kļuvušas. Palieku dusmīgs, nopietni pēc 72,5km!? Kur jūs bijāt 45.-72,5.km, kad es vilkos kā sašauts? Laikam jau tur galvā bija problēma, ne kājās, ko pierāda pēdējo 9km ātrums, 4:45-5:05, kas man bija ātrākie kilometri visas distances garumā (viela pārdomām). Tad nu, ja kājas klausa – jāķer vien atlikušie distancē tipinātāji, nepaiet ne 2km, kā skrienu garām Rolandam, pārliecinos, ka viss ok, novēlu veiksmi un skriešus pēc nākamā jāņtārpiņa vestē. 77 km nopīkst un redzu priekšā vēl vienu atstarojošu vesti, pēdējo reizi pāreju soļos, lai izdzertu atlikušo kolu kopā ar želeju un ķeru, noķeru un apsteidzu Aigaru, kam arī uzsitu pa plecu, skatienā gan redzu izbīli, neko vairāk, nu nekas, novēlu veiksmi un skrienu tālāk. Pāris minūtes vēlāk, ieraugot zīmi “Biksti”, ir tāds atvieglojums un reizē stress. Vēl taču jāatrod, kur tad ir tā finiša māja! Stāv šosejas malā vīrietis, kas paaicina klāt un paskaidro, kā atrast māju, pametu viņu, skrienot norādītājā virzienā, un pēkšņi viss viņa teiktais ir aizmirsts. Kaut kāds tiltiņš jāmeklē, tas ir viss, ko atceros! Nu ja tiltiņš, tātad sākšu ar upes meklēšanu, ko arī izdodas ātri vien atrast, kurai sekojot gar krastu arī atrodu tiltiņu, un par laimi māja vien netālu no tiltiņa ir, ko arī ātri vien pamanu un lidoju uz finišu pārlaimīgs un atviegloti spēka pilns! Jāāā, protams, neiztikt bez slavenās frāzes “nekad vairs”, kas šobrīd, rakstot par šo skrējienu, vairs tik pārliecinoši neskan galvā kā distances otrajā pusē!

Pēc 8 stundām un 31 minūtes Biksti ir sasniegti, ar smagu nopūtu iekaros finišā, mājas uzrakstā “Tiltiņi”

Pēc 8 stundām un 31 minūtes Biksti ir sasniegti, ar smagu nopūtu iekaros finišā, mājas uzrakstā “Tiltiņi”

Paldies par skrējienu un pasākumu vispār kopumā, kārtējo reizi iepazinu sevi ultrā vēl vairāk un zinu, pie kā ir jāpiestrādā turpmāk sezonā! 


© https://agrisn.wordpress.com/

Bikstu virzienā

Ir tādi skrējieni, kurus man ne par ko negribās laist garām. Skrējiens/ballīte no Rīgas uz Bikstiem droši ierakstās manā plānotājā jau trešo reizi. Man patīk, ka tās nav sacensības, un skrējiena garums ir atkarīgs tikai no gribēšanas un garastāvokļa. Ņemot vērā manu pēdējā laika nelāgo pašsajūtu un sliktās analīzes, domāju, ka pilna distance man šoreiz nebūs pa spēkam, tomēr apņemos lēni un prātīgi notipināt vismaz 50 km. Pirms došanās gaidāmajā Grankanārijas piedzīvojumā, gribētos pārliecināties, ka spēju patirināties ilgāk par pāris stundām.

Riga - Biksti 2017 022

Rīts Mārtiņielā iesācies agri. Jau 9:00 starts un visi sportiskie Limanānu viesi naski metas pa slideno bruģi prom Bikstu virzienā. Es arī. Mani īpaši nemulsina atrašanās pašā astes galā. Kaut kā man šodien vienalga. Pirmajā vietā veselība. Grasos sekot līdzi savām sajūtām un stāties ārā pie pirmajām grūtību pazīmēm. Vai tas vispār izklausās pēc manis? Jau pēc pāris kilometriem es kļūstu par lēnu Ingai, un viņa pamazām attālinās. Tas labi, lai sakopotu domas un noskaņotos gaidāmajam ceļam, man šobrīd gribas vientulību. Skrienu aiz kāda tēva ar mazu puisīti un 2 meitenēm – vienai raibi legingi, otrai pelēka, adīta cepurīte. Nepazīstu viņas. Šodien vispār daudzus nepazīstu. Kur tik daudz traku cilvēku savācies? Temps ap 6:30 – 6:40. Es jau vienreiz esmu mēģinājusi sākt skrējienu lēnām. Tas bija pērn Cēsīs. Nu nekādā jēgā gan tur uz beigām sataupījusies nebiju. Šodien gan arī nav tāda mērķa. Vienkārši skrienu. Lēno treniņu nezināmā garumā. No pārdomām izrauj 3 stirnu bariņš, kas šķērso veloceliņu. Skaisti dzīvnieki. Tuvojas tilts, pa kuru jāskrien augšā uz apvedceļu. Tajā vietā ceļš ļoti slidens. Kaut kā cenšos laipot pa vienu, pa otru pusi, bet tepat jau ir. Kamēr prātoju, kurā pusē parasti raušamies augšā, priekšā skrienošais bariņš to steidz darīt pa tālāko malu. Uz tilta gaida Matīss un filmē. Tipinu tālāk. Šis tāds nepatīkams posms ar visādiem piebraucieniem un nobraucieniem, jāuzmanās. Pa ceļam vēl sastopu Laimoni un tieku pie apskāviena. Tuvojas Piņķi, un man ļoti gribas ēst. Skrienu un klausos sava vēdera burkšķēšanā. Man obligāti jāpaēd. Kaut kāda neraksturīga sajūta. Sagribas zaļo pieturu, bet pa malām tikai reti krūmeļi, nav kur noslēpties. Nu neko darīt, aizslēpjos aiz vienas priedes, cerībā, ka uz šosejas ir tik daudz ļaužu atstarojošās vestēs, ka viens atsevišķs uzmanību nepievērsīs, pat ja viņam ir gari, rudi mati. Necik daudz skrējusi, esmu jau Piņķu kontrolpunktā.

Riga - Biksti 2017 090

Dzirdu, ka aiz manis ir vēl tikai daži Divplākšņi. Viņus jau var saskatīt. Pienāk neliels vīliens, kad uzzinu, ka nekā prātīga ēdama pagaidām piedāvājumā nav, kas ir pilnīgi pašsaprotami 13. kilometram. Kurš gan te varētu gribēt ēst? Sadzeros tēju ar kolu, apēdu pāris cepumu salmiņus un iebāžu kabatā 2 končas. Hmm, vai man ar to pietiks? Lelde piedāvā hematogenu. Vispār es tādus neēdu, bet, kā runā, šos jau vairs netaisot no asinīm, tāpēc neatsakos. Tipinu tālāk, mēģinot apvienot košļāšanu ar elpošanu. Tas ir piņķerīgs uzdevums, ja kaut kas samisējas, var sākt durt sānā. Mums to nevajag. Manu uzmanību piesaista sīka kustība labajā pusē. Pa ceļmalu lodā neredzēts zvēriņš. Gara, spalvaina ķirzaciņa. Ļoti glīts, balts ar melnu astes galiņu. Kā vēlāk noskaidroju – sermulis. Kamēr taustos pēc telefona, lai to iemūžinātu, perfektā maskēšanās kostīma īpašnieks jau ir pazudis manam skatienam. Lai nu paliek, esmu apēdusi hematogenu un nevilšus jūtu, ka kājas pašas grib paātrināties, tā pamazām, bet noteikti. Paldies, Lelde! Apsteidzu meiteni pelēkajā cepurītē, tad to ar raibajiem legingiem, lūkoju tur tālumā pēc tēva un dēla. Tā varētu būt jautra medību rotaļa. Turpinu paātrināties un, izskrienot uz šosejas, apsteidzu arī viņus. Man vēl aizvien ir interesanti. Noķeru meiteni ar plikiem ikriem, kas izskatās sarkani un nosaluši. Viņai nesalstot. Tad pienāk kārta Kodam. „Caps, ciet!” garāmskrienot iečukstu viņam ausī. Ilmārs tik viegli vis nepadodas. Maināmies. Liekas, ka pēc gaitas un figūras priekšā skrienošais ir Signis. Kad noķeru, šķiet, ka tomēr ne viņš. Skrienu ātrāk, ir tik viegli, man ļoti patīk! Kur gadījušies, kur ne, priekšā jau redzami Lāči. Man kāreiz gribas ēst!

Kontrolpunktā mani gaida Inga. 25 km pievarēti. Tēja, banāns, rozīnes, paldies Ildzei, un dodamies ceļā. Inga man neļauj skriet vairs tik ātri. Zem 6:00 – ne, ne. Un pareizi dara, esmu pārāk aizrāvusies, vēl tak tik tāls ceļš priekšā… Stop, kāds vēl ceļš, es taču neskriešu līdz galam! Vai tomēr skriešu? Man patīk, ka varu darīt pēc sajūtām – nekāda pienākuma, kad apniks, tad apniks. 10 kilometri pļāpājot paiet ātri. Neizpaliek arī medību elementi. Kad sāk gribēties ēst, tālumā spīdošā benzīntanka izkārtne signalizē, ka kontrolpunkts ir pavisam tuvu. Tajā sastopam Antru, kas mudīgi dodas tālāk, un divus puišus, kuri gan nemaz nesteidzas. Kontrolpunkta saimnieks ir negants – viņš piedāvā kūkas, bet tikai tiem, kas uz līdzenas vietas stājas ārā. Kāda nedzirdēta nelietība, tās kūciņas izskatās tik kārdinošas! Ir jau labi, ir vēl citi našķīši. Inga saka, ka tālāk skries lēnām. Man lēnām šobrīd negribas. Atvadāmies. Tiksimies ballītē. Skrienu augšā tiltā, tā galā apsteidzu vienu puisi, kurš mirkli pirms manis izskrēja no kontrolpunkta, tālumā redzama Antra, bet kur tad otrs? Dīvaini. No tilta lejā skriet ir viegli. Ātri vien noķeru Antru, apjautājos par pašsajūtu un labākajās Martas tradīcijās ieminu grīdā. Es zinu, ka šīs nav sacensības, bet šobrīd skrienas tik viegli, ka jāizmanto. Šis ir garākais starpposms – 16 km. Pēc neilga brīža noķeru pašu Stirnu Buku. Rimants izskatās tāds saskumis, vai arī saguris. Prasu, kur viņa draudziņi. Tie viņu esot pametuši, viens priekšā otrs aizmugurē. Dodos garām. „Kas gan tur miglā kūņojas, kust? To vajag zināt…” Tālumā, miglas maskētais siluets sāk palikt skaidrāks līdz pārvēršas par Stirnu Buka Takzini, kuru vairāk pierasts redzēt uz kvadracikla. Uz jautājumu, kādēļ pametis savu draudziņu, Gints tik atjautā, vai tad viņš vēl esot dzīvs. Ē, nu puslīdz vēl izskatījās. Skrienu tālāk, gaidot, kad beidzot paliks grūti.  Izsalkuma sajūta piezogas pāris kilometrus pirms kontrolpunkta, atceros, ka Piņķos iebāzu kabatā 2 konfektes, tās lieti noder. Kontrolpunkts ir pārcelts tālāk. Pagājušajā gadā te izstājos. Bija tik grūti un sāpīgi, ka izlēmu neturpināt. Šoreiz noguruma nav vēl nevienā kājā, tādēļ domu par ātrāku finišēšanu atlieku uz nenoteiktu laiku.

51. kilometra kontrolpunkts ir visai smalks. Tajā dižojas gan Riekstu karogs, gan kauss. Runā, ka tajā esot bijuši riekstiņi. Nemanīju, es domāju, ka kauss ir tikai dekorācija, tāpat kā alus un konjaka pudeles. Arī dīvānu es nepamanīju. Taču te atrodas pazudušais skrējējs no iepriekšējā kontrolpunkta. Viņš nudien ātri aizskrējis, tagad sēž, ēd un atpūšas. Tāda viņam esot taktika – ātri skriet un ilgi sēdēt. Atpūtnieks!  Plašā piedāvājumā enerģijas želejas. Nebiju domājusi tās treniņā lietot, bet citronu un piparmētru gan gribas pagaršot. Fu, pretīga, vienu malku izdodas norīt, otrs nāk atpakaļ. Es labāk turēšos pie vafelēm un tējaskolas kokteiļa. Arī šajā kontrolpunktā tiek piedāvāts izstāties par kūciņu. Nu kā tad! Laiks doties, nākošais punkts pēc nieka 10 kilometriem. Pagaidu līdz mani apdzen Atpūtnieks (kaut es zinātu viņa vārdu) un brienu mežā uz zaļo pauzi. Skrienot sāk justies neliels reljefs. To es jūtu ar pulsa vēlmi nedaudz celties. Bišku nometu tempu, nav ko sev darīt pāri. Man patīk, ka šis ir viegls skrējiens. Priekšā vēl viens medījums. Villijs. Viņš gan tik viegli nepadodas, kad beidzot izdodas apdzīt, viņš iesēžas man astē. Man riebjas, ja man sēž astē. Labāk, lai iet garām, vai atpaliek. Bet nu gan jau viens no mums plīsīs, agrāk vai vēlāk.

No miglas aizsega iznirst Pienavas zīme. Pēc mirkļa arī kontrolpunkts ir klāt. Tur ir Vāveres – Ina un Ilze. Ilze gaida Leldi, lai dotos ceļā uz Bikstiem. Hm, man taču kāreiz uz turieni. Labprāt paskrietu ar viņām. Būtu jauki novērst domas no vakardien darba karaokes ballītē dzirdētās dziesmas, kas uzstājīgi skan manā galvā visu skrējiena laiku: „Vse govorjat, što pitj neļzja…  ja gavorju, chto budu!” Bet to var tikai ar kādu sarunājoties. Lelde ierodas, bet mudina mani doties tālāk, apsolot, ka drīz noķers. Labi, nieka 12 km līdz Anneniekiem. Skrienu prom, bet Villijs turpina sēdēt man astē. Reljefs kļūst jūtamāks, tādēļ skrienu vēl lēnāk, tas nepalīdz, ritmiskie soļi kā pielipuši plikšķ tepat aiz muguras un garām neiet. Tas ir gandrīz vai vienā ritmā ar manu „Vse govorjat…” Šķiet, ka uz kādu brīdi tie pieklust, bet tad atkal atjaunojas. Pienāk septiņdesmitais kilometrs, beidzot sāku just nogurumu. Esmu pārsteigta, ka tikai tagad, tas nozīmē, ka mierīgi aizskriešu līdz galam. Raugos tālumā, vai ceļš jau nesāk liekties pa kreisi, tas nozīmētu, ka tūliņ būs kontrolpunkts. Priekšā pamanu vēl vienu medījumu.

Sasniedzot kontrolpunktu izrādās, ka astē man sēž nevis Villijs, bet pavisam cits skrējējs. Atpūtnieks jau atkal ir priekšā. Šajā kontrolpunktā beidzot piesēžu. Paldies Edgaram par plecu masāžu, ir pašā reizē. Kola, šokolāde, gurķītis, raugos, kur palikušas manas Vāveres. Neredz, nu labi, neies jau gaidīt, jāskrien tālāk. Palikuši tak vairs nieka 8 kilometri. Kādam puisim, kas žēlojas, ka esot grūti, piedāvāju izstāties. Ina sola, ka kalniņu vairs nebūs, ja nu vienīgi viens. Apdzenu abus džekus, kas atstājuši kontrolpunktu īsi pirms manis. Atpūtnieks jau atkal paskrien man garām kā stāvošai. Sāk strauji satumst. Kādu laiku vēl slinkums vilkt ārā lukturi, bet, sasniedzot Bikstus, to tomēr izdaru. Priekšā pamanu vēl vienu skrējēju, bet medības vairs nav aktuālas, jo atlicis pārāk mazs skrienamgabaliņš. Tipinu pilnīgā komforta tempā. Pāri šosejai, nedaudz uz upes pusi, un tur jau dzirdamas gaviles un bungu rīboņa. Kāda maza lampiņa ieskrien finišā. Man vēl loks pāri tiltiņam un arī es esmu finišā. Smaids kamerai. Uh, tas gan bija viens lielisks skrējiens. Vai man vispār ir bijusi kāda tik viegla ultra? Neatceros, parasti taču ir sāpes, izmisums un slikta dūša. Nu labi, kopumā jau es šodien biju lēna un sevi pavisam nemocīju. Tomēr pēc apstāšanās manas kājas pēkšņi sāk iebilst, ka tomēr esot baigi plosījušās un vairāk ne soli spert negribot. 81 km arī treniņrežīmā ir 81 km. Lai viņām tiek šovakar pelnīta atpūta. Pašai man tiek prieks un gandarījums par paveikto. 81 km 8 stundās un 52 minūtēs. Nav slikti, pirmajā gadā bija krietni lēnāk, bet otrajā es vispār nefinišēju. Laikam Limanāni to trasi uztaisījuši vieglāku.

Riga - Biksti 2017 224

Nobeigumā vien atliek pateikt milzīgu paldies Dainim un Ilzei par šī jaukā pasākuma rīkošanu un viesmīlību, arī visiem brīvprātīgajiem par palīdzību trasē un finišā. Jūs esat lieliski! Un, starp citu, Bikstos ir visforšākās ballītes!

Mēneša skrējējs. Rolands

Rolands_MS

Ieskatoties noskrien.lv kalendārā, paveras dažādas koptreniņu iespējas, taču lielākā daļa no tiem norisinās Rīgā. Ar savu iniciatīvu organizēt publiskus Liepājas skriešanas koptreniņus Rolands Štrehers jeb noskrien.lv vidē pazīstams kā Rolands aizsāka spēcīgu skriešanas koptreniņu tradīciju vēju pilsētā – vakar še varēja izvējoties skriešus jau 72.reizi pēc kārtas. Šajos treniņos piedalījies ne viens vien skrējējs arī no citām Latvijas pilsētām. Jau otro gadu pēc kārtas uz viņa organizēto Latvijas kontūras skrējienu Liepājā sanāk ap 200 skrējēju, riteņbraucēju un pat suņu. Rolanda aktivitāšu rezultātā ir izveidojusies – kā viņi paši sevi mēdz dēvēt – Liepājas skriešanas šūniņa. Vakar Rolands Liepājas NVO un brīvprātīgo godināšanas pasākuma ietvaros apsveikts kā viens no titula “Brīvprātīgais 2016” saņēmējs. Šomēnes žūrija balsoja par sirsnību, draudzīgumu un uzņēmību skriešanas popularizēšanā.

Lasīt tālāk.

Nakts ekspresis Rīga – Ērgļi

Pie visa vainīgs Ģirts. Jebšu noskrien forumā pazīstams kā Lubyz. Neatminos vairs, kad tas nonāca līdz manīm, bet laikam kādā koptreniņā ar Matīsu (McMatiss) esot fantazējis par skrējienu pa demontēto dzelzceļa līniju Rīga – Ērgļi. Kādus posmus Ģirts jau esot testējis, ciemojoties pie sievas Zanes (ZZ88) vecākiem Mazozolos.

Es no sākuma tā skeptiski uz šo raudzījos. Bija šaubas vai tādai distancei būšu gatavs. Distance ap 100 km.

Tā tā doma kaut kur lēni gatavojas, līdz Ģirts atsūta ziņu, ka noskrien kalendārā ir attiecīgs koptreniņš ar startu 17. jūnija vakarā 21:00. Piedalās viņš, Zane un Matīss. Es pielieku statusu “sekoju līdz”. Tā nu sekoju, līdz saprotu, ka šī nedēļas nogale ir brīva. 24 h stafetē Ģirts prasa, kas manos plānos nākamais skrējiens. Atbildu “Nakts ekspresis”. Viņš atbild, ka es neesot statusu nomainījis uz “piedalos”. Viņš arī Matīsam pastāsta, ka es jau ar vienu kāju iekāpis ekspresī. Mēģina vēl citus stafetes dalībniekus sakūdīt, bet dzirdīgu ausu nav. Pēc stafetes mājās statusu nomainu uz “piedalos”. Esmu ekspresī! Organizatoriski sabīdām, ka somas ar pēc finiša vajadzīgajām mantām jānogādā pie Ģirta piektdienas pēcpusdienā, lai vēl paspētu tās aizgādāt līdz Ērgļiem. Pats jau visu esmu salicis ceturtdien, bet Zane un Ģirts vēl nav atgriezušies no motoceļojuma apkārt Latvijai. Nu nekas, atdošu piektdien.

Kad Ģirts atgriezties, sākam spriest, ka piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu sola ļoti sliktu laiku. Nolemjam pārcelt ekspreša atiešanu par vienu dienu. Tātad, startēsim 24 stundas vēlāk. Varēs vēl labi atpūsties pirms skrējiena. Naktī palieku Kalngalē. Tiešām vētra plosās. Pūš pamatīgi, un atliek tik nopriecāties, ka neesam uz bijušā dzelzceļa.

Sestdien pieceļos, brokastīs aizstaigājam vēl līdz jūrai, un dodos uz Rīgu. Skrējiena soma jau pa lielam salikta. Vēl daži sīkumi. Viss sapakots. Dodos uz startu. Jau ar pirmajiem soļiem skaidrs, ka vējjaku varu vilkt nost. Silts un patīkams. Neliels vējiņš. 20:45 sarunāts tikties uz perona. Mazliet aplauzos, jo cerēju, ka tikšu uz perona no Dzirnavu ielas, bet šo izeju slēdz jau 19:30. Veikli atrodu citu ieeju un konstatēju, ka neesmu noskaidrojis, uz kura perona īsti jābūt. Ieeju stacijā no Maskačkas puses (pirmo reizi no šīs puses) un uz labu laimi dodos uz tuvāko peronu. Trāpīts! Redzu, ka Zane un Ģirts jau ieradušies, krāmējas gar velo. Matīss arī nāk. Sagaidu Matīsu, un dodamies pie Zanes un Ģirta. Sasveicināmies. Jautrā atmosfērā jokojot noskaidrojam, ka Ģirts visu, kas bijis ledusskapī paredzēts līdzņemšanai, tur arī aizmirsis. Bauskas tumšo, maizītes, mazsālītos gurķīšus.  Es secinu, ka arī savas sasmērētās desu maizes esmu atstājis mājās. Par laimi, Zane pa ceļam Origo Rimi ir tikusi pie alus litriņa, gurķīšiem, kolas budžiņām un pīrādziņiem. Pārējais gan viss it kā ir paņemts. Sapakojam Zanei velosomas un esam gatavi startam. Jāpiemin, ka krava velosomā sver vairāk kā 15kg- tajā ir gan termoss ar karstu ūdeni, darida un kolas, gan sāls, alus, gurķi, želejas, čipši, zupiņas, dažādi našķi, lukturi, portatīvā tumbiņa un velo rezerves daļas. Kopā ar velo- daudz kilogramu.

Gatavi startam

Gatavi startam

Tā nu pulksten 21:02 ekspresis pamet Rīgas centrālo staciju. Kā kādreiz- no 5. perona 8. ceļa.

Formāli esam startējuši. Nokāpjam no sliedēm, pagriežamies pretējā virzienā. Jātiek ārā no stacijas. Pirmie metri iet labi. Soma uz muguras ieņem pareizo formu. Temps ļoti labs. Salīdzinām, ka pulsus visi vēlētos zemākus, bet dikti bremzēt netaisāmies. Ap 6min/km jožam. Man par pārsteigumu, gar sliežu ceļa malu visu laiku ietve. Neesmu šajā rajonā iepriekš skrējis, pārējie gan startu izpētījuši godam. Ģirts pa priekšu, tad es un Matīss kā noslēdzošais. Zane laikam jau bija atdalījusies, lai vēlāk atkal pievienotos, jo pēc Daugavpils ielas bija dikti šaurs posms. Ģirts jau brīdināja, ka tur ar velo cauri nevarēšot tikt. Nebiju domājis ka tik šauri būs. Žogs gandrīz līdz pašai mājas fasādei, starp žogu un mājas sienu – iemīta taciņa. Ģirts veiksmīgi šaurajam posmam tiek cauri. Mums ar Matīsu somas. Mana ķermeņa uzbūve un soma neļauj sagriezties. Tā sakot- cik garš, tik plats. Paceļu rokas un šaurajā vietā mazliet iesprūstu. Matīsa gādīgais pagrūdiens ļauj tikt tālāk. Skrienot gar Ivana kapiem, Ģirts LDz darbiniekiem uzjautā vai līdz Ērgļiem tālu?! Ko viņi atbildēja- īsti nesapratu, bet virziens esot pareizais. Turpinām. Mazliet atvirzāmies no sliedēm, bet Vagonu parka stacijai garām skrienam pa peronu. Pēc tam tālāk ceļš ved pa šauru taciņu. Vietā, kur Lubānas iela šķērso sliežu ceļu, Zane mums atkal pievienojas. Šo vietu jau es zinu, te pēdējās reizes ar velo no darba mājās braucu.

Dienvidu tilts, pa apakšu cauri uz Jāņavārtu staciju. Te mums jāatvienojas no aktīvās dzelzceļa līnijas. Īsāk sakot – Ērgļu atzars. Vēl tik tāds sīkums, kā jāpaspēj pārskriet pirms prečinieka. Tas solās būs garš. Paspējam visu veiksmīgi. Palīdzam Zanei ar velo tikt pāri neskaitāmajiem sliežu ceļiem. Tālāk ļoti dīvaina sajūta, ka skrien gar sliedēm, bet abās pusēs ir ķieģeļu mūris, ar roku aizsniedzams. Gandrīz kā tunelī. Nez, kā te tas vilciens ir braucis cauri.

Sajūtas kā tunelī

Sajūtas kā tunelī

Klāt arī Krustpils iela. Tai pāri. Tepat jau Šķirotavas cietums. Šo Matīss jau iepriekš bija pieminējis, īsti vairs neatminos kādā sakarā, bet doma, ka te vajadzētu ierīkot ko līdzīgu Liepājas Karaostas cietumam. Šķirotavas stacija. Vismaz tas, kas no tās palicis pāri. Matīss, ieraugot auto pārvadājamos vagonus, kavējas bērnības atmiņās, kā tie bijuši pilni ar žiguļiem. Zane mūs pie Krustpils ielas pameta, lai Sauriešos atkal pievienotos. Ar ričuku te būtu bijis grūti pabraukt. Pēc cietuma esam pie TEC. Te atceramies, kā tika skriets pa Lielo LV kontūru. Es gan tajā koptreniņā nebiju, bet skrējis te biju. Top arī neliels video ar dzelzceļa gulšņiem. Ar Ģirtu nosmejam, ka tas Rimantam, tam, kurš Stirnubuks.

Pa ceļam laikam arī vēl Acones stacija, kurā rēja kāds baiss čerkājainais draugs. Labi, ka tikai rēja. Pašu neredzējām. Kādu gabaliņu pirms Sauriešu pārbrauktuves Zane jau brauc pretī. Kamēr tiekam līdz Sauriešu stacijai, Zane sniedz atskaiti par soc. tīklos notiekošo. Cik LIKE saspiesti pie bildēm, kādi komentāri utt. Izrādās, ka manai “Edmunda” tiešraidei karti nevarot redzēt. Samainu iestatījumus.

Saurieši

Saurieši

Tagad jābūt visam OK. Tērzējot, jokojot skrienam. Noguruma nav. Mazliet aiz apvedceļa būs pusmaratons. Pirmais. Te vajadzētu taisīt restorāna vagona pauzi. Ak jā, piemirsu piebilst, ka sliežu un gulšņu vairs nav. Tie izbeidzās kādu gabaliņu pirms tilta pār Juglas upi. Tagad jāskrien pa labu, grantētu ceļu. Tiesa gan, šaurs priekš autoceļa, bet skrējējiem pietiek. Lēnām paliek tumšs. Zane ieslēdz gaismu. Nolemjam, ka skriesim līdz stacijai, un tad tiks atvērts restorāna vagons. Stacija Ķivuļi. Skrējuši esam ap 2,5 stundām. Iekožu auzu pārslu/ šokolādes batonu. Iedzeru Daridas minīti, mazliet kolu. Apēdu arī banānu. Tie somā cietuši, bet gana ēdami vēl.

Pirmā ēdampauze Ķivuļu stacijā

Pirmā ēdampauze Ķivuļu stacijā

Ģirts parūpējies arī par muzikālo pavadījumu. Turpinājumā jautrākam noskaņojumam tika saslēgts pleijeris un tumbiņa, lai pa ceļam skanētu mūzika. Uz ceļa naktī notiek arī maza disene.


Joka pēc bildes ar “vilcienu” (velosipēdu), kas tuvojas no aizmugures.

Zane uz velo "Restorāna vagons"

Zane uz velo “Restorāna vagons”

Bajāros manāma arī civilizācija. Cilvēkus gan nemana, taču ir mājās, logos gaismas, rej suņi. Labi, ka aiz žoga. Šķērsojam kārtējo auto ceļu. Tālāk sliežu uzbērums mazliet izrakņāts un nākas skriet tam blakus, tur līdzenāks. Gaismas staru kūlī pamanām, ka mums kompanjons – izbiedēts lapsēns. Laikam bija tik sabijies, ka pat aizmirsa mukt. Pēc neliela pārdomu mirkļa gan prom bija, bet tā ne visai omulīga sajūta. Ģirts ik pa laikam atgādina, kādus tik dzīvniekus sastapis uz šīs trases, braucot ar velo vai moci. Kaut kur ap Kangariem starp mūzikas skaņām izdzirdam suņu rējienus. Mūzika tiek pieklusināta un saprotam, ka no blakusesošās mājas mūsu virzienā skrien suns. Neizklausās, ka viņš būtu ļoti draudzīgi noskaņots. Ģirtam kaujas gatavībā gāzes baloniņš, bet sabļāvām uz suni, un šis laikam sabijās vairāk par mums. Piefiksējam arī govis ganībās. Kangaros nākas atkal novirzīties mazliet no vecā sliežu ceļa, jo tur futbola laukums.

Maratons pieveikts, restorāna vagons atkal atvērts. Laiks aptuveni 4,5 stundas. Šoreiz atpūta sanāk mežā. Nav ne staciju, nekā. Tikai mēs un spožs pilnmēness.

Maratonam par godu

Maratonam par godu

Papildinām krājumus

Papildinām krājumus

Atkal nedaudz uzkožam, iedzeram. Uzvelku arī jaku, jo stāvot kļūst vēsi. Atsākam skriet. Četrdesmit astotajā kilometrā pienāk skarbs signāls no dzeršanas sistēmas. Tajā atlikušas vairs tik dažas šļukas dzēriena. Bāc. Ko nu? Iepriekš nekad sistēma nebija izdzērusies un šoreiz jau tā bija pilnāka kā parasti! Kaut gan varēju ieliet arī visus 3 litrus, nevis aprobežoties ar diviem. Neko darīt. Sākam plānot, ka būs jādodas Suntažos uz DUS papildināt ūdens krājumus. Paralēli arī vērojam dzelzceļa malā esošās mājas – vai kaut kur nav pieejama kāda aka. Sidgundas stacija. Zālē ieaudzis soliņš. Arī aka, bet neizskatās uzticību viesoša. Mazu gabaliņu tālāk pamanām ugunskuru un cilvēkus. Matīss droši dodas klāt un vaicā pēc ūdens. Atsaucīgi ļaudis, dara to, kas sestdienas vakarā pienākas – atpūšas. Un labi, ka neguļ. Ūdens neesot problēma, vai tik mums esot kur ieliet. Protams! Abi ar Matīsu uzpildām sistēmas, Ģirta pudele arī tiek pie papildinājuma. Īsi aprunājamies, izstāstām, ka skrienam pa dzelzceļu no Rīgas uz Ērgļiem. Jaunieši paspēj arī izstāstīt, ka īsi pirms mums esot aizbraukuši arī riteņbraucēji. Dodamies tālāk un esam laimīgi, ka ūdens problēma atrisināta.

Katru stundu mums bija atvēlētas lamāšanās piecminūtes. Tās gan Zane mums parasti atgādināja, kad jau bija pagājušas, bet vienu izdevās dokumentēt.

Klāt Suntaži. Zanei atkal mūs jāpamet, jo tilts pār Mazo Juglu bēdīgā stāvoklī.

Pašiem gan it kā problēmu ar tilta šķērsošanu nebija, bet ar somām nokrautu velo būtu problemātiski. Labi, ka vēl joprojām ir krēsla, un neredz cik tilts augsts. Arī mazliet ļodzīgie ceļi šo pasākumu neatvieglo. Pāri esam.

Suntažu stacijas ēka

Suntažu stacijas ēka

Autobusa pieturā atkal atveras restorāna vagons.

Suntaži

Suntaži

Kamēr iestiprinājāmies, nācās arī kādu vārdu ar vietējiem pārmīt. Nebija diez ko draudzīgi noskaņoti. Nozīmējās ar savu BMW un aizbrauca. Ilgi kavēties nevar, jo ir saullēkts un atkal, ja nekustamies, sāk salt. Atkal biju uzvilcis jaku. Arī Ģirts un Matīss uzvelk ko siltāku, bet ātri vien jāsāk atkal pārģērbties, jo skrienot ātri paliek silti. Noskrieti vairāk kā 55 km. Sajūtas ir OK. Paskriet varu, bet jūtu, ka Ģirtam ar Matīsu iet raitāk. Mazliet iesāpas kreisais celis, tad atkal labā potīte. Un tā uz maiņām. Te viens, te otrs. Bet jāturpina. Īsti jau nav atkāpšanās ceļu. 68.km atkal taisām pauzīti. Gribu atlaisties un pacelt kājas. Drīz būs Ķeipene, tur paredzētas brokastis.

Viss ir slikti

Viss ir slikti

Nosmejam, ka ultra noskrieta, palicis maratons. Īstenībā jau mazāk.

Smaids tāds nosacīts

Smaids tāds nosacīts

Kustamies uz priekšu. Saule jau uzlēkusi. Gaiša diena. Skrienam caur ganībām. Var redzēt, ka lauksaimniecības tehnika krietni pabojājusi dzelzceļa uzbērumu. Zoles saķeras pilnas ar dubļiem, un jau tā smagais solis kļuvis pavisam smags. Ģirts un Matīss ik pa laikam atraujas, es izmantoju izdevību un pāreju soļos, kamēr viņi neredz, bet daudz atpalikt arī nevar. Mēģinu cik varu. Par pārsteigumu, pēc pāris km esam Ķeipenē. Būs garāka pauzīte ar siltām zupiņām un brokastīm. Tiekam pie siltā buljona, kafijas. Apēdu arī batonu.

Restorāns atvērts

Restorāns atvērts

Iepozējam kino muzejā

Iepozējam kino muzejā

Te mums arī sanāca garāka saruna ar “vietējiem” jauniešiem. Bija laikam ciemojušies izlaidumā. Pienāca pie mums. Uzsāka sarunu, vaicājot uz kurieni mēs ejot. Mēs sakām, ka skrienam no Rīgas uz Ērgļiem. Uz to vietējais čalis atbild – bet jūs taču te tikko pa sliedēm gājāt! Finālā vēl pajautāja, vai mums neesot ko padzerties, viņam dikti kaltējot. Tā kā paši jau bijām pabrokastojuši, un atlicis bija nedaudz čipšu, tad laipni piedāvājām tos. Neatteicās. Tad nu gan bija laikam izslāpis! Piesējās arī draudzīgs suņuks, kas uzsāka ceļu mums līdzi uz Ērgļiem. Sākumā nemaz nebija noskaņots griezties atpakaļ. Pēc aptuveni noskrieta kilometra, nezinu kā Matīsam izdevās viņu pierunāt, bet suns bija prom. Skrienam. Matīss  ar Ģirtu pa priekšu, mēs ar Zani iepaliekam. Zane mēģina uzmundrināt, bet man galīgi nav noskaņojuma. Sāku miksēt iešanu ar skriešanu. Viss sāk traucēt. Paliek par karstu. Labi, ka odi un dunduri liek mieru. Nezinu vai tiem par karstu, vai vēl nav modušies.

Un mūžīgs ceļš zem kājām...

Un mūžīgs ceļš zem kājām…

Matīss ar Ģirtu, visticamāk jau mani gaidot, arī kādu gabaliņu iet un tad skrien. Kādā viņu iešanas brīdī, kad es skrienu, apdzenu viņus, liels kārdinājums pāriet soļos, bet zinu, ka atsākt atkal būs grūti, tādēļ turpinu. Pēc laika atkal viņi mani panāk un apdzen.

Esam jau tikuši līdz Taurupes stacijai, Zane parāda māju, kur vecvecmamma dzīvojusi. Pēc dažiem kilometriem sastopamies ar diezgan agresīvi noskaņotu suni un saimnieku. Viņš gan mēģina ieskaidrot, ka suns esot ļoti draudzīgs, tik mazliet sabijies, un kategoriski atsakās suni savākt. Vārdu apmaiņa, un tiekam veiksmīgi garām.

Arvien straujāk tuvojas tas brīdis, kad es sasniegšu maksimālo km atzīmi, ko vienā skrējienā esmu pievarējis. Ir plānots, ka tad atkal būs pauzīte. Drīz jābūt arī slavenajam Līčupes tiltam. Tas esot otrais augstākais dzelzceļa tilts Latvijā. Pēc Ģirta plāniem un mana Garmina datiem tilts būs tālāk, bet nekā – robeža simboliski tiek sasniegta uz Līčupes tilta. Īsi pirms tam Matīs arī pamana odzi, kas sauļojas uz ceļa. Man šie dzīvnieki nepatīk. Esam uz tilta, un paziņoju, ka tik tālu esmu skrējis jau iepriekš, tālāk sāksies nezināmais.

nepilnas 11 stundas skrienot

nepilnas 11 stundas skrienot

Zem tilta

Zem tilta

Uz tilta

Uz tilta

Sākumā domāju, ka lejā nemaz nekāpšu, palikšu atpūtināt kājas. Tomēr lejā ir geoslēpnis – saņemos un nokāpju, pie reizes nomazgāju muti. Tikmēr Ģirts ir jau sagatavojis Bauskas vitamīnu dzērienu, lai atzīmētu manu noskrieto kilometrāžu. Viņam šādi svētki būs mazliet vēlāk – pie 90 km. Nekas daudz vairs jau nav palicis. Man nez kāpēc iesēdies atmiņā, ka visa distance ir 97 km. Laikam. Turpinām, Ģirts atzīmē arī savu rekordu. Līdz galastacijai nieks vien palicis, bet ātrāk pakustēt vairs nevaru. Esmu kļuvis par „stopkrānu” un iepalicis kādu gabalu aiz „lokomotīves” un „vagona”. Tā Zane mūs nokrustīja. Garmins ziņo, ka baterija tuvojas finišam. Es gan ceru, ka izvilkšu, jo daudz tiešām vairs nav palicis. Esmu arī apbruņojies ar veco Garminu rezervei. Ir karsti. Ar Ģirtu spriežam – labi, ka sākām skriet pa nakti, jo, ja šitā cepina jau no rīta deviņos, tad kas būs pa dienu!? Kad es atkal pēc kāda vājuma brīža esmu panācis līderus, Matīss mani stumj. Tieši tā – stumj! Ir vieglāk. Izrādās, ka varu paskriet ātrāk.

Pastum, pastum.. bez pietupies

Pastum, pastum.. bez pietupies

Kolēģi, saprotot, ka man iet pavisam grūti, sāk jau man teikt, ka šī taisne ir pēdējā. Pēc līkuma jau esot Ērgļi. Nekad tur neesmu bijis – nezinu, tāpēc var arī mani apčakarēt, jo aiz līkuma atkal ir kārtējā taisne, n-to kilometru gara. Skrienu un skaitu soļus. Interesantāk. Kādā mirklī, kad esmu iepalicis, pamanu, ka Garmins ir tumšs. Lādētāja vadu atstāju mājās, telefons arī ir nomiris. Neko darīt, palaižu veco pulksteni un turpinu. Noskrieti jau vairāk kā 97 km. Tātad būšu kaut ko sajaucis ar distancēm.  Matīss paziņo, ka Ģirtam jau rādoties milzu baravikas ceļā malā, bet šis gan esot pēdējais pagrieziens. Neticu, gan jau atkal grib apčakarēt! Apņemos līdz līkumam paieties un tad skriet, jo būs redzama Ērgļu stacija, un mūs tur sagaidīs. Nu nedrīkst taču iet! Par laimi (vai nelaimi) aiz līkuma redzam tikai nokritušu koku – ritenis būs jādabū pāri.

Pēdējais šķērslis

Pēdējais šķērslis

Kamēr es pieskrienu, tas jau ir izdarīts. Un aiz koka redzamas ēkas! Matīss saka, ka tas ir finišs. Ticības man nav, bet ko var zināt. Jāskrien! Vēl Matīsam saku, ka viņam man jāparāda, kā pulkstenī izskatās 100 km, es neredzēšu savējo. Skrienam! Matīss atkal mani piestumj. Skaitam metrus līdz 100.km. Saprotu, ka tomēr ir gan Ērgļu stacija, jo uz perona gaida mūsu transports. Ir 100 km un pēc aptuveni 300 m esam uz perona. FINIŠS.

 

 

Esmu saguris, bet laimīgs. Atbrīvojos no somas un kedām. Paiet grūti, kājas sāp. Zanei vēl padsmit km jāaizmin līdz mājām. Jūtu līdzi. Veikala apmeklējums, mazs recovery un sviedru noskalošana upē, brokastis (vai arī pusdienas, visi pulksteņa laiki ir sajukuši) pie Zanes vecākiem. Tad vēl fantastiski noorganizēta pirtiņa ar baseinu un gaļas cepšana ar alu noslēgumā.

Pirtiņā

Pirtiņā

Uzreiz pēc finiša jau bija skaidrs, ka tas bija to vērts, lai arī ļoti priecājāmies, ka šī dzelzceļa līnija netika uzbūvēta plānotajā garumā līdz Rēzeknei.

Noslēgumā:

  • Kopējā kilometrāža: starp 100 un 101 km
  • Laiks: nepilnas 13 stundas
  • Apēdu: 2 želejas, 4 batonus un 2 banānus
  • Izdzēru 2l sporta dzērienu + aptuveni 2 l ko uzpildīja un vēl no Ģirta + darida + kola + Bauskas tumšais (pavisam nedaudz).

Un vēlreiz PALDIES Ģirtam un Zanei par organizēšanu, Matīsam par kompāniju, Zanes ģimenei par servisu finišā un visiem pārējiem, kas juta līdz soc. tīklos.

Tiekamies kādā citā skrējienā.

P.S. Paldies Zanei par kļūdu labošanu.

Rīga – Biksti finisher cepures izsole!

WP_20160125_13_04_10_Pro

Treniņskrējiena Rīga-Biksti organizatori vēlas no sirds pateikties ikvienam iesaistītajam dalībniekam un brīvprātīgajam, kas palīdzēja noorganizēt šo koptreniņu, lai dalībnieki būtu labāk sagatavoti lielajam pavasara notikumam – skrējiensoļojumam Rīga – Valmiera. Lasīt tālāk.