Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Lapsu rogainings ar Divplākšņa kājām

Visu laiku pa galvu malās doma, ka gribētos vienu tādu kārtīgu rogainingu pamēģināt.  Tādu, kas nav pilsēta un ir neaptverami ilgs. Gada sākumā doma bija, ka vajadzētu startēt Latvijas rogaininga čempionātā Rankā uz visām 24h. Vasaras vidus. Silti. Dienas vēl garas. Tomēr mani centieni sakomplektēt Divplākšņu komandu bija nesekmīgi. Otra iespēja, jau saprātīgāka, bija piedalīties Tautas rogainingā uz 8 h Zaķumuižā. Arī no šī pasākumā visi interesi izrādījušie Divplākšņi beigās atteicās. Pēdējā pieteikšanās dienā pieslēdzos citai komandai uz 4h. Rēzeknes un Pārgaujas rogainingi manā iespējamo sacensību sarakstā nebija iekļauti, jo tad ir auksts, slapjš un ilgi pa tumsu jāmaldās. Ļoti atmiņā bija iespiedies pagājušā gada Ingas_K raksts par Pārgaujas 12h rogainingu. Nu nē, brist novembrī pa aukstiem ūdeņiem – tas nav man. Tādēļ komplektēt Divplākšņu komandu Pārgaujas rogainingam nebija pat prātā. Bijām nokomplektējušies Rīgas rogainingam un gaidījām to. Kopā ar Santu vēl noskrējām Jelgavas rogaininga īso distanci.

Ja esi nolēmis kaut kur noteikti nepiedalīties, bet seko līdzi pasākuma komentāriem kalendārā, tad ātrāk vai vēlāk uzzināsi, ka kāds meklē komandas biedru, un tev gribēsies izmantot šo iespēju. Uģa piedāvājumā uzrunājošais vārds bija “pačāpot”. Tas man derēja. Mana līdzšinējā pieredze, atrodoties uz kājām, nav bijusi ilgāka par 6 stundām, tādēļ jau savlaicīgi Uģi brīdināju, ka nezinu, cik adekvāti es uzvedīšos pēc 8 stundām. Tā kā Uģis ir samērā biežs Divplākšņu koptreniņu apmeklētājs, komandas nosaukums nebija ilgi jādomā.

Komanda “Divplākšņi” bija izveidota, vajadzēja sākt domāt par piemērotu ekipējumu. Aktuāli nodrošināt – labu gaismu 6h tumsā, sausas kājas pēc iespējas ilgāk, sevi ar ēdieniem un dzērienu. Sāku meklēt – labu lukturi, piemērotas skrienamčības un mugursomu. Drīz vien sapratu, ka nevēlos šim pasākumam izdot tik daudz finanšu līdzekļu, cik šo lietu iegāde prasīja. Iegādājos lukturi. Šausmīgi gudru, bet otrreiz pirktu ar lielākām pogām. Ar nosalušiem pirkstiem mazās pogas ir grūti izslēgt, ieslēgt vai pārslēgt. Kam vispār ir domāta tā sarkanā gaisma? No jaunu skrienamčību iegādes atteicos, iztikšu ar vecajām, nodilušajām. Sacensību centrā īsi pirms starta nopērku apaviem pa virsu velkamas bahilas. Veiksmīgais pirkums nodrošina, ka ar praktiski sausām kājām pavadu gandrīz 10 stundas. Mugursomas meklējumi ieilgst. Īsti nesaprotu, ko meklēju. Nesaprotu, kāpēc veikalos man piedāvā mitrumu neizturīgas mugursomas bez sistēmas par 80 EUR. Ir taču rudens, uznāks lietus un visas manas mantas samirks.  Pasākums tuvojas un mugursomas man nav. Izmisīgs “palīgā” sauciens Divplākšņu čatā. Zanda ātri atsaucas, ka varot aizdot. Sarunājam, ka viņa to atnesīs uz Divplākšņu koptreniņu. Rezultātā Divplākšņu koptreniņš pārtop par mugursumu solidaritātes skrējienu. Es arī apgūstu jaunu jēdzienu “flešmobs”.

Pie mugursomas biju tikusi, iestūķēju tajā papildus termo kreklu, sausas zeķes, siermaizes un 1.5l dzeršanas sistēmu ar ūdeni. Jutos gatava 12h piedzīvojumam.

1_bilde

Pirmstarta pakošanās.

Sacensību rītā 6:50 Uģis atbrauca man pakaļ. Brokastošanai laiks mājās nepietika, nācās tās pieveikt mašīnā. Izkāpjot no mašīnas Ungurmalās, sajūtas tādas, ka ir auksts un slapjš. Bet nu būs ar tiem laika apstākļiem jāsadzīvo. Lietus nelīst. Nomainu mugurā esošo termokreklu pret siltāku. Turpmāk pārģērbšanās vairs nebija nepieciešama visu 12 stundu garumā.

Plānošanai biju paņēmusi līdzi korķa tāfeli un krāsainās adatiņas. Uģis parasti tādas gan neizmanto, bet viņš neiebilda, ka es paspēlējos ar krāsainu adatiņu saspraušanu kartē. Nolēmām, ka Gaujas un tās pieteku kalniņi, gravas un nogāzes ir jābauda pa gaismu. Tika nosprausts apmēram trases vidus posms un izvēlēts dzeramā ūdens papildināšanas punkts. Aptuveni iezīmēta arī trases otra daļa, bet jau ar izvēles alternatīvām, kas tiks īstenotas, atkarībā no tā, kā pirmajā būs veicies. Uģis nosaka, ka mēs varētu iet ar vidējo ātrumu 15 min/km. Tas man šķiet ļoti komfortabli. Kopumā man gan nav nemazākā priekšstata, kādam vajadzētu būt mūsu ātrumam.

Plānošana siltās telpās

Plānošana siltās telpās.

Pēc brīža jau tiek dot arī starts. Pirmais mums KP21 – virsotne. Smuki pār lauku, pa ceļu aiztipinām. Vēl nenojaušu, ka uz zemākām vai augstākām virsotnītēm būs vēl ļoti bieži pēc KP jālodā. Nākamais KP52 – vidēja virsotne. Skrienot pa ceļu, satieku skolas biedru, kuru turpmākajos 10 km satikšu regulāri. Puisis vien nosmej, ka šādi mūsu ceļi krustojas jau vairākas desmitgades. Precīzos rēķinos negribas iedziļināties. Par daudz tie gadi jau pagājuši, kopš kopā meža tehnikumā mācījāmies un orientēšanās prasmes apguvām. Tālāk mums plānots KP35, bet pūļa ietekmē, šķērsojot purveli, nogriežam pa kreisi un Uģis jau pamanījies izlemt, ka trasē jāievieš korekcijas un jāskrien uz KP55 – grāvja līkums. Skrienam pār pļavām un apartiem laukiem. Skaisti, bet neierasti. Nākamais punkts KP58 – skaitās lēzena virsotne, bet, lai tiktu līdz tam lēzenumam, ir krietni jāpakāpjas. Nākamais ir KP46 – strauta līkums. Tad KP51 – virsotne, KP43 – virsotne, KP68 – virsotne. Pārvietojamies pa skaistām meža taciņām. Lai tiktu līdzi Uģa ātrajai gaitai, esmu iemanījusies nelīdzeno reljefu piemērot savām spējām. Pret kalnu ejot, bet no kalna vieglā riksī noripojot. Šķiet, tā varētu pārvietoties vēl ilgi un ar baudu. KP41 un KP66 ir nedaudz atšķirīgi, jo atrodas pie strautiņiem reljefa degunos. Gaujas ielejas nogāzes, visticamāk atrodas nacionāla parka dabas lieguma zonās, kur mežsaimnieciskā darbība praktiski nenotiek. Virzīšanās uz priekšu pa stāvajām nogāzēm, kas pilnas ar sagāzušiem kokiem, kļūst ar vien grūtāka. Nokļūšana no KP66 uz KP49 man ir fiziski visgrūtākais posms. Stāvi krasti un kraujas gar Gauju. Uzdevums pārvietoties paralēli pa slīpo nogāzi, kurai tā vien šķiet, ka vējgāze nesen pāri gājusi un visus kokus sagāzusi, vienā brīdī jau šķita neiespējama. Īsti vairs nefiksēju, kā tas punkts tiek paņemts. Paņemot šo punktu, bija sasniegta plānotā puse distances. Mums pret plānoto rezervē bija vesela stunda.

Karte, kurā var sekot līdzi komandas “Divplākšņi” veiktajam maršrutam

Karte, kurā var sekot līdzi komandas “Divplākšņi” veiktajam maršrutam.

Nākamais KP38 – mazs paugurs purviņā. Cik jauki! Man patīk purviņi, tur nav nekur jārāpjas. Tas gan bija pirmais punkts, kuru neizdevās uzreiz paņemt. Nācās nedaudz atgriezties atpakaļ, lai precīzāk paņemtu virzienu. Arī nākošais KP 56 – virsotne tiek meklēts ar piedzīvojumiem. Esam jau pieraduši, ka ne visas kartē iezīmētās takas dabā ir ieraugāmas. Dodoties uz KP56, parādās kartē neiezīmēta taka, bet reljefs un situācija dabā nu gluži labi atbilst tai, kas iezīmēta kartē. Uzrāpāmies kārtējā stāvajā virsotnē un centāmies atrast punktu, kuram tur nevajadzēja atrasties. Apsēdos uz zemes un skatījos kartē, mēģinot saprast, kur mēs varētu būt. Uģis attopas gana veikli, ka esam nepareizā virsotnē. Nācās vien rāpot lejā un šķērsot kārtējo strautiņu, lai tiktu citā virsotnē. Nodomāju. Nē, pār to zaraino egli es neiešu. Izdodas pārlēkt strautiņam vēl joprojām ar sausām kājām. Paņemam KP56 – virsotne. Kamēr es cīnos ar uzrāpšanos kārtējā paugurā, Uģis jau sashēmojis jaunus turpmākos trases variantus. Es vairs negribēju kāpelēt pa tām kraujām un virsotnēm. Izpētījām sistēmās atlikušā ūdens daudzumu un nolēmām, ka jāiet tās uzpildīt. Pa ceļam paņemam skaista ezeriņa malā esošo KP30 – strauta gals. Pie ūdens uzpildes satiekam jau pazīstamos VSK Noskrien jauniešus ar komandas nosaukumu “SK Dzērvene”, kuri joprojām izskatās ļoti dzīvespriecīgi. Līga pat izsaka vēlmi šai skaistajā vietā kādā saulainā dienā atgriezties, lai nopeldētos.

Tā kā Uģis bija piekritis tam plānotās trases variantam, kur KP atrodas gar ceļa malu, tad turpmāko punktu KP47, KP28, KP57, KP62 ņemšana izraisīja tikai prieku un baudījumu, kur starp punktiem arī izdodas no kalniņiem vieglā riksī paskriet. Nonākot pie KP42 – paugurs, bija iestājusies tumsa. Izvelkam lukturus. Uģis paziņoja, ka ar šādu ātrumu pārvietojoties, mēs finišā būsim pēc divām stundām, bet mums vēl ir piecas stundas laika. Atkal tika pārplānota trase. Mans piedāvājums bija doties pa drošiem ceļiem un ņemt tos punktus, kas to tuvumā. Uģim šķiet prātīgāk līst purvā un bezceļos, lai iegūtu vairāk punktus un pieveiktu īsāku distanci.

Izlīduši uz ceļa, es naivi pajautāju, vai mēs ejam uz KP39? Nē, uz KP44? Nu labi, tātad turpmākās divas stundas pavadīsim purvā. Bija iestājusies pilnīga tumsa, un šajā brīdī rogainings varēja sākties pa īstam.  Šķērsojām laukus. Tuvumā dzirdējām maujam govi. Tuvojāmies kādai sētai. Ieminējos, ka varbūt gluži caur sētas pagalmu iet nevajadzētu. Uģis pamēģināja paiet gar malu, bet visur stāv lauksaimniecības tehnika, un aiz tās atrodas aploks ar elektrisko ganu. Tomēr nolemjam šķērsot pagalmu. Suņi nerēja. Tikai tā govs skaļi māva. Vēlāk to arī pamanījām. Vispār tā nebija govs, bet gan bullis, un viņš nāca mums virsū. Labi, ka mēs tajā aplokā neiekāpām.

Man neizprotamā veidā mēs diezgan viegli paņemam KP44, kas atrodas purva malā. Teorētiski mums vajadzēja sameklēt stigu, pa kuru varēja ērti nokļūt KP64. Satikām kādu sieviešu komandu, kas meklēja punktu, kuru mēs nesen kā bijām paņēmuši. Viņas esot gājušas pa stigu. Nu mums gan tā neatradās. Bridām pa mežu, kur bija sagāzušās egles, kas mani spocīgi biedēja. Nonācām purvā, bet mums ceļu vajadzēja atrast. Bridām un bridām, līdz satikām vēl vienu kundzīšu komandu, kas ar meklēja to pašu punktu kuru mēs. Mēs turpinājām brist ziemeļu virzienā, līdz nonācām līdz sausākam mežam. Pagrieziens uz rietumiem un mistiskais KP64 – virsotne arī veiksmīgi atradās. Tālāk paredzams liels gabals pa mežu un purvu līdz KP45. Sākumā bija baudāms viegli pārvarams, skrajš un sauss mežs. Tad nonācām purvā. Tā īsti nebija skaidrs, vai tobrīd atradāmies purvā, kas kartē apzīmēts ar mazām brūnām raustītām līnijām, vai purvā, kas apzīmēts ar zili raustītām līnijām. Teorētiski vienam vajadzētu būt slapjākam par otru, bet kā, lai tos salīdzina? Atkal jau bridām, bridām un bridām pa melnu tumsu līganā purvā. Cik ilgi var brist? Gribējās sausāku un stabilāku pamatu zem kājām. Pamanījām kartē neesošu grāvi, kas bija novietojies vēlamajā virzienā un kam bija atbērtne, pa kuru varēja salīdzinoši viegli pārvietoties.  Veiksmīgi pa to nonācām uz vēlamā ceļa. Lai tiktu pie KP 45, bija jāpārvar grāvis. Ko nu? Vai tiešām būs jāslapina kājas? Kā, par brīnumu, atrodu bebru uzpludinātu sēklīti, un grāvis veiksmīgi tiek pārvarēts. Arī grāvis, kas gadās uz ceļa līdz KP48-virsotne, tiek pavarēts sausām kājām. Lai arī mums joprojām bija rezervē ļoti daudz laika, man iepriecināja Uģa teiktais, ka vēl ņemsim tikai trīs punktus. Apziņa, ka KP60, kas atrodas Ungura ezerā un šauras pussaliņas, nebūs viegli ņemams, vairs pārāk nebiedēja. Bija sācis līt. Nonācām ezera krastā, kur vēji šalca un ūdens viļņojās. Kad nonācām taciņas galā, tad sākām brist pa purvu, kurš noaudzis ar vaivariņiem. Šeit pārvietošanās, šķiet, nežēlīgi grūta. Beidzot man kājas palika slapjas. Lai pie kura koka es censtos atbalstīties, tas sabruka un nogāzās. Tie visi bija nokaltuši vai satrupējuši. Iestājās bezcerība. Šeit man nepatika. Uģa sauciens, ka ir atradis sausu taku, priecēja, bet līdz tai vēl bija jātiek. Kad taka bija sasniegta, tad punktu paņemt vairs nebija grūti. Taciņa gar ezeru virzienā uz KP 25 – virsotne dienas laikā būtu ļoti skaista un baudāma, bet naktī draudīga. Ka tik nepaklupt un neievelties ezera tumšajos ūdeņos. Noturos, bet paklūpu tad, kad skaistā taciņa ir beigusies un mēs jau pārvietojamies mežā pa kokmateriālu pievešanas ceļu. Līst lietus, un zemē mētājošās ciršanas atliekas bija slidenas. Nu jau iestājās izmisums, kad vairs neko negribējās un šķita, ka nevaru pat līdzsvaru noturēt. Tomēr savācos un devāmies tālāk. Sevi uzmundrināju ar domu, ka atlikuši ir tikai salīdzinoši viegli divi punkti un laiks vēl ir divas stundas. Paņemam atlikušos punktus un finišējam ar 45 minūšu laika rezervi.

Finišs. Varu arī uzsmaidīt.

Finišs. Varu arī uzsmaidīt.

Nevarēju izlemt, vai publicēt šo piedzīvojuma aprakstu, vai nē. Palūdzu kādam divplāksnim to izlasīt. Saņēmu šādu atbildi:

“Izlasīju blogu. Gribu 12 stundu rogainingu! Ar sakarīgu džeku blandīties pa mežu, kas var būt labāks par šo! Un ja vēl tumsa – jauniešu draugs!”