Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.
Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.
Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.
Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.
Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.
Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.
Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.
Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.
Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.
Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.
Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.
Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.
Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.
Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.
Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.
Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.
Šoreiz (un beidzot!!!) mēneša skrējējas godā Divplākšņu radītāja. Mūsuprāt, ar to jau viss būtu pateikts, bet ja nu vēl vajag kādu reklāmu, tad lūdzu – ar vēlmi skriet lēnām uzsākusi koptreniņus ar nosaukumu “Divplākšņi”, kas maz pamazām ir pārtapuši par vienu jauku komandu un vērtīgu atbalstu skrējēju kopienai. Un šomēnes viņi jau aizvadījuši 217.koptreniņu. Lai piedod pārējie, bet Divplākšņi ir viens no stabilākajiem koptreniņu seriāliem! Tie, kas skrējuši uz Valmieru zina, cik feins ir Divplākšņu kontrolpunkts. Viņi skrien, dodas ekskursijās, rīko ballītes, aprūpē skrējējus… Tas viss radies no vienkāršas viena cilvēka nevainīgas vēlmes neskriet ātri, un aiz tā visa stāv Rozamunde jeb Santa Roze. Lasīt tālāk.
Atzīmējot Divplākšņu 180.koptreniņu, tusējām “uz 6 krēsliem” un pārrunājām dažādus notikumus, tostarp tuvojošos Skrējēju balli un Divplākšņu gada noslēguma tusiņu. Kādā brīdī manas acis pievērsās Hiēnas bagātīgajam medaļu plauktiņam. Kā eglīšu rotājumi priekšpusē mirdzēja taku skrējienu seriāla “Noskrien ziemu” medaļas. Tās toreiz netika katram finišētājam, medaļas – tikai tiem, kas kāpa uz pjedestāla.
Kavējoties atmiņās par gada sākuma pirmajām sacensībām, sākām kalkulēt, vai 2017.gada taku skrējiena “Noskrien ziemu” sezonai varam izveidot Divplākšņu komandu. Hiēna un Antruks noteikti skriešot visos posmos, pārējie dziļdomīgi saskatās. Kādu posmu jau noskriet varētu, bet vai sevi “iekalt važās” un apsolīt skriet visos posmos? Jāpadomā.
Man vienmēr ir licies, ka ziemā ir jābauda tie prieki, ko var baudīt tikai ziemā, kad ir sniegs un sals. Manuprāt, brīvdienu izklaidēm ziemā priekšroka dodama distanču slēpēm, kalnu slēpēm, slidām vai kamaniņām. Ja nu nav tā sniega, tad var jau arī paskriet.
Pērnā gada ballēs vairāki Divplākšņi bija laimējuši dalību, dažādos seriāla “Noskrien ziemu” posmos. Bet, kur dodas viens Divplāksnis, tur visticamāk līdzi sekos arī citi.
Kad šī gada janvārī Divplākšņi sāka posties uz Noskrien ziemu 1.posmu, Priekuļos bija gan sniegs, gan sals. Pasākums notika biatlona trasē. Nolēmu, ka skriešanu varētu apvienot ar slēpošanu. Tādā veidā izrādītu godu gan skriešanai, gan ziemai, vienlaikus iemēģinot slēpes februāra sākumā plānotajam Eiropas meža biatlonam.
Domāts, darīts. Pieteicos 8 km distancei un iepakoju mašīnā slēpes. Sacensību dienā temperatūras stabiņš rādīja – 15°C. Auksti. Šīs dienas galvenais uzdevums bija trasē nepaslīdēt un sāpīgi nenokrist. Slideni pakalni, bīstami strautiņi un veiksmīgs finišs. Sildoties omulīgajā namiņā pie siltas tējas un Agy pieskatītajiem pīrādziņiem, nemaz vairs negribējās domāt par slēpēm. Tomēr, kad siltums ķermenī atgriezās, pieliku tās pie kājām un pabraukāju pa trasi, uzmundrinot garās distances skrējējus.
Salīdzinoši ar man nesen radušos skriešanas prieku, ir man vēl kāds senāks ziemas prieks. Tas kāds ikgadējs ziemas sporta pasākums ar senām tradīcijām, kurā es piedalos gandrīz ik gadu. Tas ir Eiropas meža biatlons (starptautiskais nosaukums ir smalkāks. Saīsinājumā – EFNS). Distanču slēpošanas sacensības ar šaušanu, kurā piedalās ar meža nozari saistīti ļaudis un viņu ģimenes no visas Eiropas. Pasākums, kur sportiskās aktivitātes tiek apvienotas ar meža nozari un vietējo kultūru izzinošām ekskursijām, kā arī semināriem par nozarei saistošām tēmām.
Šogad pasākums notika Oslo, Norvēģijā Holmenholenas biatlona trasē. Šajā pasākumā gluži kā lielajos skriešanas pasākumos piedalās ļoti dažādas sagatavotības dalībnieki. Pasākums ļoti bieži notiek trasēs, kur notikušas gan ziemas olimpiādes, gan pasaules kausi biatlonā. Holmelholenas biatlona trase ir viena no tām, bet ar savu sarežģīto profilu tā pārsteidza visus. Vienreizēja uzkāpšana uz slēpēm Priekuļu trasē un vēl kāda reize Biķerniekos nepalīdzēja šo trasi nobraukt bez kritiena.
Bet, kad paskriets un paslēpots Norvēģijā, bija jāgatavojas Noskrien ziemu 2.posmam. Slēpes atstāju mājās, to vietā mašīnā atbrīvojās vieta vēl kādam Divplāksnim. Šoreiz es atcerējos, ka man skapī kaut kur stāv 15 gadus senas orientēšanās čības ar naglām. Tās varētu būt piemērotas Priekuļu kalniņiem un sacensību organizatoru īpaši sarūpētajiem “Danger” posmiem. Šī jau bija pavisam cita, krietni stabilāka skriešana. Skrējiens notiek pretējā virzienā. Šādi man patīk labāk. “Danger” posmi ir sākumā un kopumā trase šķiet vieglāka, mazāk skrējienu pret kalnu. Arī lēzenās vietas vairāk iet uz leju. Pēc noskrietās īsās distances, nedaudz ar skaudību noskatos, kā Lauma paņem slēpes un dodas slēpot. Nekas. Kamēr garākās distances skrējēji vēl trasē, es devos uz pirtiņu. Tur sava pēcsacensību atmosfēra. Pēc karsēšanās uz lāvas, katrs cenšas, kā nu māk, tikt pie ūdens. Cits ieguļas upītē, cits izvārtās sniegā, cits mēģina ledu izkausēt. Kopumā jautri.
Lai arī ziema šķiet silta un Rīgā daudz sniegu neredz, Priekuļos sniegs un ledus turas ilgi. Tas ir sastopams arī Noskrien ziemu trešajā posmā, lai gan kopumā šis ir īpašais dubļu posms. Dubļi ir visur – gan startā, gan trasē, gan sacensību centrā. Šoreiz trase ir nedaudz garāka ar papildus iekļautiem grūtības posmiem, kur vienā pat jāizmanto virve, lai kalnā augšā tiktu. Man šis posms ir palicis atmiņā ar to, kā sacentos ar vairākiem spriganiem nūjotājiem. Lēzenajās vietās es tomēr biju ātrāka.
Noskrien ziemu 3.posms.
Līdz ar šī posma noskriešanu beidzās arī “Noskrien ziemu” seriāls. Gunta ar Antru saņēma savas godam nopelnītas skaistās medaļas.
Lepojamies!
Divplākšņi ziemā neskrien tikai taku skrējienā “Noskrien ziemu”. Divplākšņiem ziemā koptreniņi notiek iknedēļu un ziema ir arī Divplākšņu īpašo un garo brīvdienu koptreniņu laiks. Pērnajā ziemā Divplākšņu koptreniņiem parādījās jaunas iezīmes un ievirzes. “Pitstops” ar sildīšanos un karstu tēju jau kļuva par neatņemamu koptreniņu sastāvdaļu.
Žogi vairs Divplākšņiem nav šķērslis, lai turpinātu skrējienu uz priekšu
Pitstops acālijās
Reiz, cenšoties noskriet Observatorijas ielu, nonācām ciemos pie astronoma
… un Antras ceptās cielaviņas ēdām 12 metrus zem zemes
Ziemā Divplākšņi dažkārt skrien arī lēnos garos koptreniņus.
Divplākšņi ciemos pie Guntas Ķemeru kūrortā
Divplākšņi aplido lidostu un noskrien gada pirmo 30nieku
Šogad ziemas sezonu beidzām martā, bet kā būs nākamgad?
Divplākšņi turpina skriet. Tiem nedaudz pietrūkst “jaunas asinis”, bet koptreniņi notiek un piedzīvojumi neizsīkst.
Jaunā skriešanas sacensību sezona sākas jau decembrī. Noskrien ziemu 1.posms jau pavisam tuvu. VSK Noskrien Divplākšņu komandas pamatsastāvs veiksmīgi ir nokomplektēts. Organizatori sola, ka ikviens varēs tikt pie skaistās medaļas, ja vien piedalīsies trīs posmos. Bet, ja vēlies piedalīties vismaz trīs posmos, tad izdevīgi ir iegādāties sezonas biļeti. Man 1.posms iet secen, jo šais brīvdienās ģimenei ziemas nometne, kur godā tiks liktas slēpes, slidas un citi slīdelementi. Atlikušos trīs posmus, iespējams, gribēsies noskriet, bet cenu starpība starp sezonas biļetes un atsevišķu posmu maksu nav tik liela, lai es “kaltu sevi važās”.
Viss sākās, šķiet, pirms kādiem diviem gadiem. Toreiz bija pirmais atjaunotais Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, kad ar manu skriešanas draudzeni Daci pavadījām skrējējus līdz Alfai, un Dace stāstīja par to, kā pirms daudziem gadiem pavadījusi uz Valmieru savu tēti vienā no pirmajiem skrējiensoļojumiem. Tas likās tāds leģendām apvīts pasākums, īsts izaicinājums, un gluži nejauši sākām apspriest, vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā un varētu to paveikt. Man tolaik vēl pat maratons nebija noskriets, un nodomāju, ka 100 km distancei laikam būtu jāgatavojas gadiem.
Nākamajā gadā atbalstīju skrējējus kontrolpunktos, vairākas stundas pavadīju Rubenē, kur līdz finišam tikai 13 km. Pasākums pārsteidza ar sirsnību un saliedētību, lai atbalstītu skrējējus. Apbalvošanas pasākumā notika loterija, kur izlozēja dalībnieku nākamā gada skrējienam no līdzjutēju vidus. Mani skriešanas draugi no VSK Noskrien Divplākšņi par veiksmi uzskatīja loterijā NElaimēt Rīga-Valmiera, bet man tolaik bija periods, kad veicās loterijās, un es izteicos – ja laimēšu, būs vien jāskrien. Es toreiz laimēju Suunto cepurīti, bet pret Divplākšņiem liktenis bija labvēlīgs, un pie skrējiena neviens no mums netika. Nospriedām, ka Divplākšņiem īstā vieta ir atbalsta grupā. Pagājušā gadā man bija citi mērķi, un domas par Valmieru attālinājās. Bet skrējēju gada noslēguma ballē Inta Z., kurai jau ne viens vien ultramaratons aiz muguras, pastāstīja, kad sāksies reģistrēšanās, un paaicināja piebiedroties. Vasarā biju noskrējusi baso pēdu ultramaratonu, tātad puse no 107 km bija pieveikta, un varētu mēģināt tikt galā arī ar otru pusi. Satraukums bija pārāk liels, lai uzreiz nospiestu reģistrācijas pogu, tāpēc noteiktajā datumā sagaidīju pusnakti un vispirms vēroju, kā dalībnieku saraksts diezgan lielā ātrumā papildinās. Kad bija īsā laikā reģistrējusies apmēram puse dalībnieku un skaidrs, ka no rīta jau saraksts varētu būt nokomplektēts, galīgo lēmumu pieņemt kļuva ļoti viegli. No rīta manu draugu vidū valdīja pārsteigums, bet visi atzina, ka dosies mani atbalstīt.
107 km skrējienam trenējos ļoti rūpīgi. Jau dažas dienas pēc reģistrācijas noskrēju pirmo 30 km garo treniņskrējienu un gadu mijas nedēļā – simboliskus 107 km. Trīs ar pusi mēneši pagāja ar galveno domu par Valmieru. Tā nu sanāca, ka mana skriešanas stāža lielākais kilometru skaits tika saskriets gada aukstākajos mēnešos, jo skrēju gan putenī, gan slapjdraņķī, gan –15 grādu salā. „Noskrien ziemu” 1. kārtas sacensībās sniegs bija līdz ceļiem, vēl kādā nedēļas nogalē ar Lāsmu devāmies skrējienā līdz Priedainei un atpakaļ, visu laiku no gaisa krita slapjš sniegs un botas žļurkstēja jau pēc 5km, bet tie bija īsti gribasspēka treniņi – neapstāties, kad labprātāk paliktu mājās. Divas nedēļas pirms starta uzsniga sniegs, un laikam jau baidījos, ka skrējienu varētu tādēļ atcelt, jo sapņoju vienu nakti, ka Valmieras vietā ir jāskrien pa skolas stadionu uz riņķi visi tie paši 107 km, pamodos ar domu, ka gribu tomēr skriet pa šoseju.
Pienāk pirmsstarta nedēļa. Jau laicīgi ieplānoju atvaļinājumu, lai varētu atpūsties un izgulēties. Lai gan – kas to deva – pirmsstarta drudzis dara savu un mostos pavisam agri no rīta. Vēl pēdējais vingrošanas treniņš ar Divplākšņiem Kobes dārzā, kur Guna palīdz ar padomiem par uzturu un ekipējumu. Paldies, Guna, ir tik noderīgi saņemt pieredzējuša skrējēja padomus. Tiek sakravāts, vēl un vēlreiz pārskatīts somu saturs un sašķirotas mantas, ko atstāt kontrolpunktos vai ņemt līdzi mugursomā – želejas, batoniņi, plāksteri un zirgu ziede, kā arī maiņas drēbes. Jāpiezīmē, ka beigu beigās trasē tā arī nepārģērbos, jo auksti nebija, kontrolpunktos sildīja līdzjutēju pasniegtie plediņi, bet Rubenē atstātās svētku kārtas uzvilkšanai vairs nebija enerģijas – tā bija jātaupa finiša posmam.
Vakarā vēl cenšos kādu stundiņu nosnausties, un tad ierodas Ilga un dodamies kopā uz universitāti. Uzrādu obligāto ekipējumu, atdodu sklandrausi, piereģistrējos un satiekos ar citiem skrējējiem. Universitātē valda pacilājošs noskaņojums. Šķiet, ka te koncentrētās enerģijas pietiktu visam tālajam ceļam. Pēkšņi ierodas Dace, mana jaukā draudzene, tomēr atradusi iespēju atbraukt no laukiem un pavadīt. Tas ļoti iepriecina un dod papildu enerģiju.
Ceļš līdz Brīvības piemineklim, dziedam himnu un tad seko starts. Skrienam pa Brīvības ielu un pat pamanos pirmos krustojumus pārskriet, kad mašīnas vēl laiž garām. Atrodu savu komforta tempu un ir tik viegli skriet. Pa ceļam iepazīstos ar Gundu, šķiet, ka mums saskan tempi, līdz Alfai runājoties skrienam kopā, bet tad viņa nolemj, ka vēlas paskriet lēnāk. Man doma, ka skriešu komforta zonā (ap 6:20 min/km) tik ilgi, cik varēšu un pēc tam atlikušo gabalu soļošu. Ir tik brīnumaina sajūta būt daļai no šī pasākuma. Alfas kontrolpunkts, tad Jugla, kur sapulcējušies līdzjutēji.
Šķērsojam Juglas gājēju tuneli. Te arī slēdzu iekšā lukturīti un – aiziet uz priekšu! Pie Berģiem vēl ceļš tāds nelīdzens, mazliet piebremzēju, lai nepakluptu, un tad izskrienam uz šosejas. Te pamanu priekšā Signi, kurš tobrīd rāmi iet, bet pēc brīža jau skrien man garām. Izrādās, ka stratēģija pamīšus pa kilometram skriet un iet. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu. Ja pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, tad tagad domas mainās uz labo pusi – mašīnu maz, un var pa īstam izskrieties. Pirms pagrieziena uz Garkalni stāv mašīna un braucēji norāda, kur jāskrien. Vēl kāds posms un ieskrienu kontrolpunktā, kur mani sagaida Dace ar Aināru. Apēdu pāris želejkončas, iedzeru siltu kolu, sirsnīgi novēlējumi no maniem atbalstītājiem un ceļš var turpināties. Vietu pie pārbrauktuves iepriekš biju īpaši pētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bija tumsa un varēja apmaldīties, šoreiz ceļš izlikts ar svecītēm, tas ir tik mīļi. Drīz atkal uz šosejas, pamanos pazaudēt orientieri un ieskriet pagriezienā uz Vangažiem, meklēju ceļu atpakaļ, klusībā iesmiedama par savu spēju apmaldīties pat uz šosejas, noskrienu lieku kilometru, beidzot ieraugu kādu skrējēju un atviegloti uzelpoju.
2. kontrolpunktā man piedāvā plāksterus un vazelīnu, jo šķiet, ka uz pirkstiem sākušas veidoties tulznas. Nodomāju, ka tomēr botas vajadzēja vēl izmēru lielākas, bet nu jau vairs neko. Murjāņi, kas šaurās šosejas un gājēju celiņa neesamības dēļ arī iepriekš biedēja, pienāk gluži nemanot, mašīnu nav daudz, skrienu pa šoseju, vēl piestāj Divplākšņu mašīna, izkāpj Ilga un paskrienam kopā kādu gabaliņu. Tā arī Raganas kontrolpunkts ir klāt, te uzkavējos mazliet ilgāk, jo paredzēts uzpildīt dzeršanas sistēmu un aizsūtīt īsziņu Rasmai, kas solījusies rīta pusē man sekot ar mašīnu un sagaidīt tuvākajā kontrolpunktā. Pulkstenis arī gandrīz izlādējies, ieslēdzu portatīvo lādētāju un kopā ar pulksteni iemetu somā, un tālāk skrienu bez kilometru kontroles. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, pirmā pagadās salsa, kuras ritmā kustos pa šoseju. Pa to laiku ir uzlēkusi saule, un kādu brīdi var novērot ainu, kad vienā pusē vēl spīd mēness, bet otrā debesis sarkanīgā nokrāsā. Drīz jau ceļarādītājs, kurš vēsta, ka ceļš ir gandrīz pusē, vēl kādu gabalu aiz tā, laižot garām pretimbraucošo fūri, lecu no šosejas uz akmeņainās nomales un sajūtos nejauki, jo ir pārsprāgušas pāris tulznas. Par laimi, tuvumā ir pietura, aizkliboju līdz soliņam un cenšos saglābt situāciju ar tulznu plāksteriem, kas, par laimi, ir paņemti līdz. Pa to laiku ir atbraukusi Rasma un izceļ no mašīnas manas otras botas. Nomainu Nike pret Asiciem un šķiet, ka vismaz uz laiku tas ir risinājums. Atkal skrienu un apdzenu kādu skrējiensoļotāju, kas pa to laiku ir aizgājis garām. Brasā kāds autovadītājs jautā, no kurienes mēs skrienam. Atbildu, ka no Rīgas, un pretī atskan izbrīnīts: „Johaidī!” Padomāju, nez ko viņš teiktu, ja es paspētu pavēstīt, ka skrienam uz Valmieru. Bet ir klāt Braslas kontrolpunkts, kur sagaida Vāveres, te arī uzzinu ziņas par pirmajiem finišētājiem.
Rēķinu, ka priekšā vēl 30 km un tad jau būšu pie Divplākšņiem, kuri nepacietīgi gaida. Jāteic, ka tie ir apnicīgākie kilometri, ko domās nosaucu par „Ilgo ceļu kāpās (jeb uz Rubenes kontrolpunktu)”. Īsinu laiku, dziedot „Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet” (Divplākšņu himna). Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkst, jo jāvēro šoseja un jālaiž garām pretī braucošie auto. Pēkšņi – kas tad tas – no kurienes gan ceļa malā uzradušās klavieres?! Vāks vaļā un tā vien aicina uzspēlēt. Tādu skatu nevar laist garām, apstājos un nofotografēju.
Drīz arī ceļarādītājs, kas vēsta, ka līdz Valmierai palikuši 37km. Ak, tas ir mazāk nekā maratons, un „normālos apstākļos” to es varu noskriet. Bet kā to izdarīt tad, ja aiz muguras jau 70 km un negulēta nakts? Tā filozofējot, sasniedzu glītu gājēju celiņu un priecājos, ka šeit tomēr varu paskriet, citādi skrējiens jau kādu brīdi ir iegājis soļojuma fāzē. Tomēr pēc Stalbes kontrolpunkta 17 km posmā līdz Divplākšņiem apgūstu ātrsoļošanas tehniku. Turklāt pulkstenis pa to laiku izlādējas vēlreiz, un nemaz nezinu, cik kilometru vēl priekšā. Labi, ka garām brauc kāds velosipēdists, kurš brīdi pabrauc man līdzās un parunājas, īsinot laiku. Ceļš līkumots, un uz katra līkuma šķiet, ka tālumā samanāms Rubenes Mazais Ansis, bet tomēr tās izrādās tikai vīzijas. Kārtējais kalniņš un – beidzot – man pretī lido trīs Divplākšņi. Tas ir viens no lielākajiem laimes brīžiem. Skrienam kopā no kalna un esmu Rubenē! Mani mīļie Divplākšņi, man žēl, bet es nevarēju atskriet ātrāk. Izbaudu Intas masāžu un savu draugu uzmundrinājumus, nogaršoju sarūpēto cienastu un jādodas tālāk.
13 km vairs nešķiet nekas, tieku pavadīta kādu gabaliņu. No Valmieras brauc mašīnas, braucēji sveicina, pamāju pretī. Priekšā tilts ar plakātu, kas vēsta, ka Ņergas ar mani lepojas, vēl austiņās skan uzmundrinoša rokmūzika, izklausās pēc uzvarētāju marša. Pēdējie kilometri cauri pilsētai, šķiet, ka tauta man nepievērš uzmanību, laikam tāpēc, ka neskrienu, bet tipinu, ar skatienu meklējot baznīcas smaili. Beidzot to ieraugu, šķērsoju ielu, un tur jau tā ir – Sīmaņa baznīca. Atrodas spēks noskriet pēdējos desmitus metru, uzskrienu pa sarkanā paklāja klātajiem pakāpieniem un satveru kliņķi. Kefīrs un strūdele, fotografēšanās un pēc tam čipa atdošana. Pēc tam ēdu zupu un lasu feisbukā Daces ierakstu, ka esmu sasniegusi kliņķi 15 h 41 m 55 s. Laime pilnīgākā, gribējās iekļauties pirmā atjaunotā skrējiena kontrollaikā, kas ir 16 stundas, un tas izdevās.
Paldies visiem, visiem, kas organizēja šo skrējienu un kas atbalstīja, gan klātienē, gan domās! Paldies, ka palīdzējāt piepildīt kādu sapni! Tas bija lielisks piedzīvojums. Tas palīdz iemantot miera un harmonijas sajūtu, un ir gandarījums arī par to, ka skrējiens ir kalpojis labdarības mērķiem un palīdzēs mazajam Jēkabam aizbraukt uz delfīnterapiju.
P.S. Ļoti priecājos, ka viens no Divplākšņiem šogad tomēr laimēja loterijā un nākamgad ar 1. numuru izies uz starta.
Divplākšņi 30.decembrī pa dienu noskrēja savu 132.koptreniņu, bet vakarā nelielā burziņā atskatījās uz 2015.gada notikumiem un paraudzījās, kas mūs sagaida 2016.gadā. Parasti skrējēji uz gada notikumiem raugās, atskatoties uz to, kā veicies sacensībās. Arī mēs piedalījāmies sacensībās, arī mūsējiem ir vērā ņemami sasniegumi un pjedestāli, bet šis nebūs atskats par sacensībām, bet gan par mūsu kopā skriešanas prieku un ar to saistītiem spilgtākiem notikumiem. Lasīt tālāk.
Visu laiku pa galvu malās doma, ka gribētos vienu tādu kārtīgu rogainingu pamēģināt. Tādu, kas nav pilsēta un ir neaptverami ilgs. Gada sākumā doma bija, ka vajadzētu startēt Latvijas rogaininga čempionātā Rankā uz visām 24h. Vasaras vidus. Silti. Dienas vēl garas. Tomēr mani centieni sakomplektēt Divplākšņu komandu bija nesekmīgi. Otra iespēja, jau saprātīgāka, bija piedalīties Tautas rogainingā uz 8 h Zaķumuižā. Arī no šī pasākumā visi interesi izrādījušie Divplākšņi beigās atteicās. Pēdējā pieteikšanās dienā pieslēdzos citai komandai uz 4h. Rēzeknes un Pārgaujas rogainingi manā iespējamo sacensību sarakstā nebija iekļauti, jo tad ir auksts, slapjš un ilgi pa tumsu jāmaldās. Ļoti atmiņā bija iespiedies pagājušā gada Ingas_K raksts par Pārgaujas 12h rogainingu. Nu nē, brist novembrī pa aukstiem ūdeņiem – tas nav man. Tādēļ komplektēt Divplākšņu komandu Pārgaujas rogainingam nebija pat prātā. Bijām nokomplektējušies Rīgas rogainingam un gaidījām to. Kopā ar Santu vēl noskrējām Jelgavas rogaininga īso distanci.
Ja esi nolēmis kaut kur noteikti nepiedalīties, bet seko līdzi pasākuma komentāriem kalendārā, tad ātrāk vai vēlāk uzzināsi, ka kāds meklē komandas biedru, un tev gribēsies izmantot šo iespēju. Uģa piedāvājumā uzrunājošais vārds bija “pačāpot”. Tas man derēja. Mana līdzšinējā pieredze, atrodoties uz kājām, nav bijusi ilgāka par 6 stundām, tādēļ jau savlaicīgi Uģi brīdināju, ka nezinu, cik adekvāti es uzvedīšos pēc 8 stundām. Tā kā Uģis ir samērā biežs Divplākšņu koptreniņu apmeklētājs, komandas nosaukums nebija ilgi jādomā.
Komanda “Divplākšņi” bija izveidota, vajadzēja sākt domāt par piemērotu ekipējumu. Aktuāli nodrošināt – labu gaismu 6h tumsā, sausas kājas pēc iespējas ilgāk, sevi ar ēdieniem un dzērienu. Sāku meklēt – labu lukturi, piemērotas skrienamčības un mugursomu. Drīz vien sapratu, ka nevēlos šim pasākumam izdot tik daudz finanšu līdzekļu, cik šo lietu iegāde prasīja. Iegādājos lukturi. Šausmīgi gudru, bet otrreiz pirktu ar lielākām pogām. Ar nosalušiem pirkstiem mazās pogas ir grūti izslēgt, ieslēgt vai pārslēgt. Kam vispār ir domāta tā sarkanā gaisma? No jaunu skrienamčību iegādes atteicos, iztikšu ar vecajām, nodilušajām. Sacensību centrā īsi pirms starta nopērku apaviem pa virsu velkamas bahilas. Veiksmīgais pirkums nodrošina, ka ar praktiski sausām kājām pavadu gandrīz 10 stundas. Mugursomas meklējumi ieilgst. Īsti nesaprotu, ko meklēju. Nesaprotu, kāpēc veikalos man piedāvā mitrumu neizturīgas mugursomas bez sistēmas par 80 EUR. Ir taču rudens, uznāks lietus un visas manas mantas samirks. Pasākums tuvojas un mugursomas man nav. Izmisīgs “palīgā” sauciens Divplākšņu čatā. Zanda ātri atsaucas, ka varot aizdot. Sarunājam, ka viņa to atnesīs uz Divplākšņu koptreniņu. Rezultātā Divplākšņu koptreniņš pārtop par mugursumu solidaritātes skrējienu. Es arī apgūstu jaunu jēdzienu “flešmobs”.
Pie mugursomas biju tikusi, iestūķēju tajā papildus termo kreklu, sausas zeķes, siermaizes un 1.5l dzeršanas sistēmu ar ūdeni. Jutos gatava 12h piedzīvojumam.
Pirmstarta pakošanās.
Sacensību rītā 6:50 Uģis atbrauca man pakaļ. Brokastošanai laiks mājās nepietika, nācās tās pieveikt mašīnā. Izkāpjot no mašīnas Ungurmalās, sajūtas tādas, ka ir auksts un slapjš. Bet nu būs ar tiem laika apstākļiem jāsadzīvo. Lietus nelīst. Nomainu mugurā esošo termokreklu pret siltāku. Turpmāk pārģērbšanās vairs nebija nepieciešama visu 12 stundu garumā.
Plānošanai biju paņēmusi līdzi korķa tāfeli un krāsainās adatiņas. Uģis parasti tādas gan neizmanto, bet viņš neiebilda, ka es paspēlējos ar krāsainu adatiņu saspraušanu kartē. Nolēmām, ka Gaujas un tās pieteku kalniņi, gravas un nogāzes ir jābauda pa gaismu. Tika nosprausts apmēram trases vidus posms un izvēlēts dzeramā ūdens papildināšanas punkts. Aptuveni iezīmēta arī trases otra daļa, bet jau ar izvēles alternatīvām, kas tiks īstenotas, atkarībā no tā, kā pirmajā būs veicies. Uģis nosaka, ka mēs varētu iet ar vidējo ātrumu 15 min/km. Tas man šķiet ļoti komfortabli. Kopumā man gan nav nemazākā priekšstata, kādam vajadzētu būt mūsu ātrumam.
Plānošana siltās telpās.
Pēc brīža jau tiek dot arī starts. Pirmais mums KP21 – virsotne. Smuki pār lauku, pa ceļu aiztipinām. Vēl nenojaušu, ka uz zemākām vai augstākām virsotnītēm būs vēl ļoti bieži pēc KP jālodā. Nākamais KP52 – vidēja virsotne. Skrienot pa ceļu, satieku skolas biedru, kuru turpmākajos 10 km satikšu regulāri. Puisis vien nosmej, ka šādi mūsu ceļi krustojas jau vairākas desmitgades. Precīzos rēķinos negribas iedziļināties. Par daudz tie gadi jau pagājuši, kopš kopā meža tehnikumā mācījāmies un orientēšanās prasmes apguvām. Tālāk mums plānots KP35, bet pūļa ietekmē, šķērsojot purveli, nogriežam pa kreisi un Uģis jau pamanījies izlemt, ka trasē jāievieš korekcijas un jāskrien uz KP55 – grāvja līkums. Skrienam pār pļavām un apartiem laukiem. Skaisti, bet neierasti. Nākamais punkts KP58 – skaitās lēzena virsotne, bet, lai tiktu līdz tam lēzenumam, ir krietni jāpakāpjas. Nākamais ir KP46 – strauta līkums. Tad KP51 – virsotne, KP43 – virsotne, KP68 – virsotne. Pārvietojamies pa skaistām meža taciņām. Lai tiktu līdzi Uģa ātrajai gaitai, esmu iemanījusies nelīdzeno reljefu piemērot savām spējām. Pret kalnu ejot, bet no kalna vieglā riksī noripojot. Šķiet, tā varētu pārvietoties vēl ilgi un ar baudu. KP41 un KP66 ir nedaudz atšķirīgi, jo atrodas pie strautiņiem reljefa degunos. Gaujas ielejas nogāzes, visticamāk atrodas nacionāla parka dabas lieguma zonās, kur mežsaimnieciskā darbība praktiski nenotiek. Virzīšanās uz priekšu pa stāvajām nogāzēm, kas pilnas ar sagāzušiem kokiem, kļūst ar vien grūtāka. Nokļūšana no KP66 uz KP49 man ir fiziski visgrūtākais posms. Stāvi krasti un kraujas gar Gauju. Uzdevums pārvietoties paralēli pa slīpo nogāzi, kurai tā vien šķiet, ka vējgāze nesen pāri gājusi un visus kokus sagāzusi, vienā brīdī jau šķita neiespējama. Īsti vairs nefiksēju, kā tas punkts tiek paņemts. Paņemot šo punktu, bija sasniegta plānotā puse distances. Mums pret plānoto rezervē bija vesela stunda.
Karte, kurā var sekot līdzi komandas “Divplākšņi” veiktajam maršrutam.
Nākamais KP38 – mazs paugurs purviņā. Cik jauki! Man patīk purviņi, tur nav nekur jārāpjas. Tas gan bija pirmais punkts, kuru neizdevās uzreiz paņemt. Nācās nedaudz atgriezties atpakaļ, lai precīzāk paņemtu virzienu. Arī nākošais KP 56 – virsotne tiek meklēts ar piedzīvojumiem. Esam jau pieraduši, ka ne visas kartē iezīmētās takas dabā ir ieraugāmas. Dodoties uz KP56, parādās kartē neiezīmēta taka, bet reljefs un situācija dabā nu gluži labi atbilst tai, kas iezīmēta kartē. Uzrāpāmies kārtējā stāvajā virsotnē un centāmies atrast punktu, kuram tur nevajadzēja atrasties. Apsēdos uz zemes un skatījos kartē, mēģinot saprast, kur mēs varētu būt. Uģis attopas gana veikli, ka esam nepareizā virsotnē. Nācās vien rāpot lejā un šķērsot kārtējo strautiņu, lai tiktu citā virsotnē. Nodomāju. Nē, pār to zaraino egli es neiešu. Izdodas pārlēkt strautiņam vēl joprojām ar sausām kājām. Paņemam KP56 – virsotne. Kamēr es cīnos ar uzrāpšanos kārtējā paugurā, Uģis jau sashēmojis jaunus turpmākos trases variantus. Es vairs negribēju kāpelēt pa tām kraujām un virsotnēm. Izpētījām sistēmās atlikušā ūdens daudzumu un nolēmām, ka jāiet tās uzpildīt. Pa ceļam paņemam skaista ezeriņa malā esošo KP30 – strauta gals. Pie ūdens uzpildes satiekam jau pazīstamos VSK Noskrien jauniešus ar komandas nosaukumu “SK Dzērvene”, kuri joprojām izskatās ļoti dzīvespriecīgi. Līga pat izsaka vēlmi šai skaistajā vietā kādā saulainā dienā atgriezties, lai nopeldētos.
Tā kā Uģis bija piekritis tam plānotās trases variantam, kur KP atrodas gar ceļa malu, tad turpmāko punktu KP47, KP28, KP57, KP62 ņemšana izraisīja tikai prieku un baudījumu, kur starp punktiem arī izdodas no kalniņiem vieglā riksī paskriet. Nonākot pie KP42 – paugurs, bija iestājusies tumsa. Izvelkam lukturus. Uģis paziņoja, ka ar šādu ātrumu pārvietojoties, mēs finišā būsim pēc divām stundām, bet mums vēl ir piecas stundas laika. Atkal tika pārplānota trase. Mans piedāvājums bija doties pa drošiem ceļiem un ņemt tos punktus, kas to tuvumā. Uģim šķiet prātīgāk līst purvā un bezceļos, lai iegūtu vairāk punktus un pieveiktu īsāku distanci.
Izlīduši uz ceļa, es naivi pajautāju, vai mēs ejam uz KP39? Nē, uz KP44? Nu labi, tātad turpmākās divas stundas pavadīsim purvā. Bija iestājusies pilnīga tumsa, un šajā brīdī rogainings varēja sākties pa īstam. Šķērsojām laukus. Tuvumā dzirdējām maujam govi. Tuvojāmies kādai sētai. Ieminējos, ka varbūt gluži caur sētas pagalmu iet nevajadzētu. Uģis pamēģināja paiet gar malu, bet visur stāv lauksaimniecības tehnika, un aiz tās atrodas aploks ar elektrisko ganu. Tomēr nolemjam šķērsot pagalmu. Suņi nerēja. Tikai tā govs skaļi māva. Vēlāk to arī pamanījām. Vispār tā nebija govs, bet gan bullis, un viņš nāca mums virsū. Labi, ka mēs tajā aplokā neiekāpām.
Man neizprotamā veidā mēs diezgan viegli paņemam KP44, kas atrodas purva malā. Teorētiski mums vajadzēja sameklēt stigu, pa kuru varēja ērti nokļūt KP64. Satikām kādu sieviešu komandu, kas meklēja punktu, kuru mēs nesen kā bijām paņēmuši. Viņas esot gājušas pa stigu. Nu mums gan tā neatradās. Bridām pa mežu, kur bija sagāzušās egles, kas mani spocīgi biedēja. Nonācām purvā, bet mums ceļu vajadzēja atrast. Bridām un bridām, līdz satikām vēl vienu kundzīšu komandu, kas ar meklēja to pašu punktu kuru mēs. Mēs turpinājām brist ziemeļu virzienā, līdz nonācām līdz sausākam mežam. Pagrieziens uz rietumiem un mistiskais KP64 – virsotne arī veiksmīgi atradās. Tālāk paredzams liels gabals pa mežu un purvu līdz KP45. Sākumā bija baudāms viegli pārvarams, skrajš un sauss mežs. Tad nonācām purvā. Tā īsti nebija skaidrs, vai tobrīd atradāmies purvā, kas kartē apzīmēts ar mazām brūnām raustītām līnijām, vai purvā, kas apzīmēts ar zili raustītām līnijām. Teorētiski vienam vajadzētu būt slapjākam par otru, bet kā, lai tos salīdzina? Atkal jau bridām, bridām un bridām pa melnu tumsu līganā purvā. Cik ilgi var brist? Gribējās sausāku un stabilāku pamatu zem kājām. Pamanījām kartē neesošu grāvi, kas bija novietojies vēlamajā virzienā un kam bija atbērtne, pa kuru varēja salīdzinoši viegli pārvietoties. Veiksmīgi pa to nonācām uz vēlamā ceļa. Lai tiktu pie KP 45, bija jāpārvar grāvis. Ko nu? Vai tiešām būs jāslapina kājas? Kā, par brīnumu, atrodu bebru uzpludinātu sēklīti, un grāvis veiksmīgi tiek pārvarēts. Arī grāvis, kas gadās uz ceļa līdz KP48-virsotne, tiek pavarēts sausām kājām. Lai arī mums joprojām bija rezervē ļoti daudz laika, man iepriecināja Uģa teiktais, ka vēl ņemsim tikai trīs punktus. Apziņa, ka KP60, kas atrodas Ungura ezerā un šauras pussaliņas, nebūs viegli ņemams, vairs pārāk nebiedēja. Bija sācis līt. Nonācām ezera krastā, kur vēji šalca un ūdens viļņojās. Kad nonācām taciņas galā, tad sākām brist pa purvu, kurš noaudzis ar vaivariņiem. Šeit pārvietošanās, šķiet, nežēlīgi grūta. Beidzot man kājas palika slapjas. Lai pie kura koka es censtos atbalstīties, tas sabruka un nogāzās. Tie visi bija nokaltuši vai satrupējuši. Iestājās bezcerība. Šeit man nepatika. Uģa sauciens, ka ir atradis sausu taku, priecēja, bet līdz tai vēl bija jātiek. Kad taka bija sasniegta, tad punktu paņemt vairs nebija grūti. Taciņa gar ezeru virzienā uz KP 25 – virsotne dienas laikā būtu ļoti skaista un baudāma, bet naktī draudīga. Ka tik nepaklupt un neievelties ezera tumšajos ūdeņos. Noturos, bet paklūpu tad, kad skaistā taciņa ir beigusies un mēs jau pārvietojamies mežā pa kokmateriālu pievešanas ceļu. Līst lietus, un zemē mētājošās ciršanas atliekas bija slidenas. Nu jau iestājās izmisums, kad vairs neko negribējās un šķita, ka nevaru pat līdzsvaru noturēt. Tomēr savācos un devāmies tālāk. Sevi uzmundrināju ar domu, ka atlikuši ir tikai salīdzinoši viegli divi punkti un laiks vēl ir divas stundas. Paņemam atlikušos punktus un finišējam ar 45 minūšu laika rezervi.
Finišs. Varu arī uzsmaidīt.
Nevarēju izlemt, vai publicēt šo piedzīvojuma aprakstu, vai nē. Palūdzu kādam divplāksnim to izlasīt. Saņēmu šādu atbildi:
“Izlasīju blogu. Gribu 12 stundu rogainingu! Ar sakarīgu džeku blandīties pa mežu, kas var būt labāks par šo! Un ja vēl tumsa – jauniešu draugs!”
km 
-