Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējēja. Rozamunde

Rozamunde_Titul

Šoreiz (un beidzot!!!) mēneša skrējējas godā Divplākšņu radītāja. Mūsuprāt, ar to jau viss būtu pateikts, bet ja nu vēl vajag kādu reklāmu, tad lūdzu – ar vēlmi skriet lēnām uzsākusi koptreniņus ar nosaukumu “Divplākšņi”, kas maz pamazām ir pārtapuši par vienu jauku komandu un vērtīgu atbalstu skrējēju kopienai. Un šomēnes viņi jau aizvadījuši 217.koptreniņu. Lai piedod pārējie, bet Divplākšņi ir viens no stabilākajiem koptreniņu seriāliem! Tie, kas skrējuši uz Valmieru zina, cik feins ir Divplākšņu kontrolpunkts. Viņi skrien, dodas ekskursijās, rīko ballītes, aprūpē skrējējus… Tas viss radies no vienkāršas viena cilvēka nevainīgas vēlmes neskriet ātri, un aiz tā visa stāv Rozamunde jeb Santa Roze.
Lasīt tālāk.

Ko darīt ziemā jeb kā noskriet ziemu?

Atzīmējot Divplākšņu 180.koptreniņu, tusējām “uz 6 krēsliem” un pārrunājām dažādus notikumus, tostarp tuvojošos Skrējēju balli un Divplākšņu gada noslēguma tusiņu. Kādā brīdī manas acis pievērsās Hiēnas bagātīgajam medaļu plauktiņam. Kā eglīšu rotājumi priekšpusē mirdzēja taku skrējienu seriāla “Noskrien ziemu” medaļas. Tās toreiz netika katram finišētājam, medaļas – tikai tiem, kas kāpa uz pjedestāla.

Kavējoties atmiņās par gada sākuma pirmajām sacensībām, sākām kalkulēt, vai 2017.gada taku skrējiena “Noskrien ziemu” sezonai varam izveidot Divplākšņu komandu. Hiēna un Antruks noteikti skriešot visos posmos, pārējie dziļdomīgi saskatās. Kādu posmu jau noskriet varētu, bet vai sevi “iekalt važās” un apsolīt skriet visos posmos? Jāpadomā.

Man vienmēr ir licies, ka ziemā ir jābauda tie prieki, ko var baudīt tikai ziemā, kad ir sniegs un sals. Manuprāt, brīvdienu izklaidēm ziemā priekšroka dodama distanču slēpēm, kalnu slēpēm, slidām vai kamaniņām. Ja nu nav tā sniega, tad var jau arī paskriet.

Pērnā gada ballēs vairāki Divplākšņi bija laimējuši dalību, dažādos seriāla “Noskrien ziemu” posmos. Bet, kur dodas viens Divplāksnis, tur visticamāk līdzi sekos arī citi.

Kad šī gada janvārī Divplākšņi sāka posties uz Noskrien ziemu 1.posmu, Priekuļos bija gan sniegs, gan sals. Pasākums notika biatlona trasē. Nolēmu, ka skriešanu varētu apvienot ar slēpošanu. Tādā veidā izrādītu godu gan skriešanai, gan ziemai, vienlaikus iemēģinot slēpes februāra sākumā plānotajam Eiropas meža biatlonam.

Domāts, darīts. Pieteicos 8 km distancei un iepakoju mašīnā slēpes. Sacensību dienā temperatūras stabiņš rādīja – 15°C. Auksti. Šīs dienas galvenais uzdevums bija trasē nepaslīdēt un sāpīgi nenokrist. Slideni pakalni, bīstami strautiņi un veiksmīgs finišs. Sildoties omulīgajā namiņā pie siltas tējas un Agy pieskatītajiem pīrādziņiem, nemaz vairs negribējās domāt par slēpēm. Tomēr, kad siltums ķermenī atgriezās, pieliku tās pie kājām un pabraukāju pa trasi, uzmundrinot garās distances skrējējus.

Īso distanci finišējušie Divplākšņi sagaida finišā garās distances skrējējus

Īso distanci finišējušie Divplākšņi sagaida finišā garās distances skrējējus

Salīdzinoši ar man nesen radušos skriešanas prieku, ir man vēl kāds senāks ziemas prieks. Tas kāds ikgadējs ziemas sporta pasākums ar senām tradīcijām, kurā es piedalos gandrīz ik gadu. Tas ir Eiropas meža biatlons (starptautiskais nosaukums ir smalkāks. Saīsinājumā – EFNS). Distanču slēpošanas sacensības ar šaušanu, kurā piedalās ar meža nozari saistīti ļaudis un viņu ģimenes no visas Eiropas. Pasākums, kur sportiskās aktivitātes tiek apvienotas ar meža nozari un vietējo kultūru izzinošām ekskursijām, kā arī semināriem par nozarei saistošām tēmām.

Šogad pasākums notika Oslo, Norvēģijā Holmenholenas biatlona trasē. Šajā pasākumā gluži kā lielajos skriešanas pasākumos piedalās ļoti dažādas sagatavotības dalībnieki. Pasākums ļoti bieži notiek trasēs, kur notikušas gan ziemas olimpiādes, gan pasaules kausi biatlonā. Holmelholenas biatlona trase ir viena no tām, bet ar savu sarežģīto profilu tā pārsteidza visus. Vienreizēja uzkāpšana uz slēpēm Priekuļu trasē un vēl kāda reize Biķerniekos nepalīdzēja šo trasi nobraukt bez kritiena.

Bet, kad paskriets un paslēpots Norvēģijā, bija jāgatavojas Noskrien ziemu 2.posmam. Slēpes atstāju mājās, to vietā mašīnā atbrīvojās vieta vēl kādam Divplāksnim. Šoreiz es atcerējos, ka man skapī kaut kur stāv 15 gadus senas orientēšanās čības ar naglām. Tās varētu būt piemērotas Priekuļu kalniņiem un sacensību organizatoru īpaši sarūpētajiem “Danger” posmiem. Šī jau bija pavisam cita, krietni stabilāka skriešana. Skrējiens notiek pretējā virzienā. Šādi man patīk labāk. “Danger” posmi ir sākumā un kopumā trase šķiet vieglāka, mazāk skrējienu pret kalnu. Arī lēzenās vietas vairāk iet uz leju. Pēc noskrietās īsās distances, nedaudz ar skaudību noskatos, kā Lauma paņem slēpes un dodas slēpot. Nekas. Kamēr garākās distances skrējēji vēl trasē, es devos uz pirtiņu. Tur sava pēcsacensību atmosfēra. Pēc karsēšanās uz lāvas, katrs cenšas, kā nu māk, tikt pie ūdens. Cits ieguļas upītē, cits izvārtās sniegā, cits mēģina ledu izkausēt. Kopumā jautri.

Lai arī ziema šķiet silta un Rīgā daudz sniegu neredz, Priekuļos sniegs un ledus turas ilgi. Tas ir sastopams arī Noskrien ziemu trešajā posmā, lai gan kopumā šis ir īpašais dubļu posms. Dubļi ir visur – gan startā, gan trasē, gan sacensību centrā. Šoreiz trase ir nedaudz garāka ar papildus iekļautiem grūtības posmiem, kur vienā pat jāizmanto virve, lai kalnā augšā tiktu. Man šis posms ir palicis atmiņā ar to, kā sacentos ar vairākiem spriganiem nūjotājiem. Lēzenajās vietās es tomēr biju ātrāka.

Noskrien ziemu 3.posms.

Noskrien ziemu 3.posms.

Līdz ar šī posma noskriešanu beidzās arī “Noskrien ziemu” seriāls. Gunta ar Antru saņēma savas godam nopelnītas skaistās medaļas.

Lepojamies!

Lepojamies!

Divplākšņi ziemā neskrien tikai taku skrējienā “Noskrien ziemu”. Divplākšņiem ziemā koptreniņi notiek iknedēļu un ziema ir arī Divplākšņu īpašo un garo brīvdienu koptreniņu laiks. Pērnajā ziemā Divplākšņu koptreniņiem parādījās jaunas iezīmes un ievirzes. “Pitstops” ar sildīšanos un karstu tēju jau kļuva par neatņemamu koptreniņu sastāvdaļu.

Žogi vairs Divplākšņiem nav šķērslis, lai turpinātu skrējienu uz priekšu

Žogi vairs Divplākšņiem nav šķērslis, lai turpinātu skrējienu uz priekšu

Pitstops acālijās

Pitstops acālijās

Reiz, cenšoties noskriet Observatorijas ielu, nonācām ciemos pie astronoma

Reiz, cenšoties noskriet Observatorijas ielu, nonācām ciemos pie astronoma

... un Antras ceptās cielaviņas ēdām 12 metrus zem zemes

… un Antras ceptās cielaviņas ēdām 12 metrus zem zemes

Ziemā Divplākšņi dažkārt skrien arī lēnos garos koptreniņus.

 Divplākšņi ciemos pie Guntas Ķemeru kūrortā

Divplākšņi ciemos pie Guntas Ķemeru kūrortā

Divplākšņi aplido lidostu un noskrien gada pirmo 30nieku

Divplākšņi aplido lidostu un noskrien gada pirmo 30nieku

Šogad ziemas sezonu beidzām martā, bet kā būs nākamgad?

Divplākšņi turpina skriet. Tiem nedaudz pietrūkst “jaunas asinis”, bet koptreniņi notiek un piedzīvojumi neizsīkst.

Jaunā skriešanas sacensību sezona sākas jau decembrī. Noskrien ziemu 1.posms jau pavisam tuvu. VSK Noskrien Divplākšņu komandas pamatsastāvs veiksmīgi ir nokomplektēts. Organizatori sola, ka ikviens varēs tikt pie skaistās medaļas, ja vien piedalīsies trīs posmos. Bet, ja vēlies piedalīties vismaz trīs posmos, tad izdevīgi ir iegādāties sezonas biļeti. Man 1.posms iet secen, jo šais brīvdienās ģimenei ziemas nometne, kur godā tiks liktas slēpes, slidas un citi slīdelementi. Atlikušos trīs posmus, iespējams, gribēsies noskriet, bet cenu starpība starp sezonas biļetes un atsevišķu posmu maksu nav tik liela, lai es “kaltu sevi važās”.

Baudām ziemu!

Divplākšņa ceļojums no Rīgas uz Valmieru

Viss sākās, šķiet, pirms kādiem diviem gadiem. Toreiz bija pirmais atjaunotais Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, kad ar manu skriešanas draudzeni Daci pavadījām skrējējus līdz Alfai, un Dace stāstīja par to, kā pirms daudziem gadiem pavadījusi uz Valmieru savu tēti vienā no pirmajiem skrējiensoļojumiem. Tas likās tāds leģendām apvīts pasākums, īsts izaicinājums, un gluži nejauši sākām apspriest, vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā un varētu to paveikt. Man tolaik vēl pat maratons nebija noskriets, un nodomāju, ka 100 km distancei laikam būtu jāgatavojas gadiem.

Nākamajā gadā atbalstīju skrējējus kontrolpunktos, vairākas stundas pavadīju Rubenē, kur līdz finišam tikai 13 km. Pasākums pārsteidza ar sirsnību un saliedētību, lai atbalstītu skrējējus. Apbalvošanas pasākumā notika loterija, kur izlozēja dalībnieku nākamā gada skrējienam no līdzjutēju vidus. Mani skriešanas draugi no VSK Noskrien Divplākšņi par veiksmi uzskatīja loterijā NElaimēt Rīga-Valmiera, bet man tolaik bija periods, kad veicās loterijās, un es izteicos – ja laimēšu, būs vien jāskrien. Es toreiz laimēju Suunto cepurīti, bet pret Divplākšņiem liktenis bija labvēlīgs, un pie skrējiena neviens no mums netika. Nospriedām, ka Divplākšņiem īstā vieta ir atbalsta grupā. Pagājušā gadā man bija citi mērķi, un domas par Valmieru attālinājās. Bet skrējēju gada noslēguma ballē Inta Z., kurai jau ne viens vien ultramaratons aiz muguras, pastāstīja, kad sāksies reģistrēšanās, un paaicināja piebiedroties. Vasarā biju noskrējusi baso pēdu ultramaratonu, tātad puse no 107 km bija pieveikta, un varētu mēģināt tikt galā arī ar otru pusi. Satraukums bija pārāk liels, lai uzreiz nospiestu reģistrācijas pogu, tāpēc noteiktajā datumā sagaidīju pusnakti un vispirms vēroju, kā dalībnieku saraksts diezgan lielā ātrumā papildinās. Kad bija īsā laikā reģistrējusies apmēram puse dalībnieku un skaidrs, ka no rīta jau saraksts varētu būt nokomplektēts, galīgo lēmumu pieņemt kļuva ļoti viegli. No rīta manu draugu vidū valdīja pārsteigums, bet visi atzina, ka dosies mani atbalstīt.

107 km skrējienam trenējos ļoti rūpīgi. Jau dažas dienas pēc reģistrācijas noskrēju pirmo 30 km garo treniņskrējienu un gadu mijas nedēļā – simboliskus 107 km. Trīs ar pusi mēneši pagāja ar galveno domu par Valmieru. Tā nu sanāca, ka mana skriešanas stāža lielākais kilometru skaits tika saskriets gada aukstākajos mēnešos, jo skrēju gan putenī, gan slapjdraņķī, gan –15 grādu salā. „Noskrien ziemu” 1. kārtas sacensībās sniegs bija līdz ceļiem, vēl kādā nedēļas nogalē ar Lāsmu devāmies skrējienā līdz Priedainei un atpakaļ, visu laiku no gaisa krita slapjš sniegs un botas žļurkstēja jau pēc 5km, bet tie bija īsti gribasspēka treniņi – neapstāties, kad labprātāk paliktu mājās. Divas nedēļas pirms starta uzsniga sniegs, un laikam jau baidījos, ka skrējienu varētu tādēļ atcelt, jo sapņoju vienu nakti, ka Valmieras vietā ir jāskrien pa skolas stadionu uz riņķi visi tie paši 107 km, pamodos ar domu, ka gribu tomēr skriet pa šoseju.

Pienāk pirmsstarta nedēļa. Jau laicīgi ieplānoju atvaļinājumu, lai varētu atpūsties un izgulēties. Lai gan – kas to deva – pirmsstarta drudzis dara savu un mostos pavisam agri no rīta. Vēl pēdējais vingrošanas treniņš ar Divplākšņiem Kobes dārzā, kur Guna palīdz ar padomiem par uzturu un ekipējumu. Paldies, Guna, ir tik noderīgi saņemt pieredzējuša skrējēja padomus. Tiek sakravāts, vēl un vēlreiz pārskatīts somu saturs un sašķirotas mantas, ko atstāt kontrolpunktos vai ņemt līdzi mugursomā – želejas, batoniņi, plāksteri un zirgu ziede, kā arī maiņas drēbes. Jāpiezīmē, ka beigu beigās trasē tā arī nepārģērbos, jo auksti nebija, kontrolpunktos sildīja līdzjutēju pasniegtie plediņi, bet Rubenē atstātās svētku kārtas uzvilkšanai vairs nebija enerģijas – tā bija jātaupa finiša posmam.

Vakarā vēl cenšos kādu stundiņu nosnausties, un tad ierodas Ilga un dodamies kopā uz universitāti. Uzrādu obligāto ekipējumu, atdodu sklandrausi, piereģistrējos un satiekos ar citiem skrējējiem. Universitātē valda pacilājošs noskaņojums. Šķiet, ka te koncentrētās enerģijas pietiktu visam tālajam ceļam. Pēkšņi ierodas Dace, mana jaukā draudzene, tomēr atradusi iespēju atbraukt no laukiem un pavadīt. Tas ļoti iepriecina un dod papildu enerģiju.

Ceļš līdz Brīvības piemineklim, dziedam himnu un tad seko starts. Skrienam pa Brīvības ielu un pat pamanos pirmos krustojumus pārskriet, kad mašīnas vēl laiž garām. Atrodu savu komforta tempu un ir tik viegli skriet. Pa ceļam iepazīstos ar Gundu, šķiet, ka mums saskan tempi, līdz Alfai runājoties skrienam kopā, bet tad viņa nolemj, ka vēlas paskriet lēnāk. Man doma, ka skriešu komforta zonā (ap 6:20 min/km) tik ilgi, cik varēšu un pēc tam atlikušo gabalu soļošu. Ir tik brīnumaina sajūta būt daļai no šī pasākuma. Alfas kontrolpunkts, tad Jugla, kur sapulcējušies līdzjutēji.

rv20

Šķērsojam Juglas gājēju tuneli. Te arī slēdzu iekšā lukturīti un – aiziet uz priekšu! Pie Berģiem vēl ceļš tāds nelīdzens, mazliet piebremzēju, lai nepakluptu, un tad izskrienam uz šosejas. Te pamanu priekšā Signi, kurš tobrīd rāmi iet, bet pēc brīža jau skrien man garām. Izrādās, ka stratēģija pamīšus pa kilometram skriet un iet. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu. Ja pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, tad tagad domas mainās uz labo pusi – mašīnu maz, un var pa īstam izskrieties. Pirms pagrieziena uz Garkalni stāv mašīna un braucēji norāda, kur jāskrien. Vēl kāds posms un ieskrienu kontrolpunktā, kur mani sagaida Dace ar Aināru. Apēdu pāris želejkončas, iedzeru siltu kolu, sirsnīgi novēlējumi no maniem atbalstītājiem un ceļš var turpināties. Vietu pie pārbrauktuves iepriekš biju īpaši pētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bija tumsa un varēja apmaldīties, šoreiz ceļš izlikts ar svecītēm, tas ir tik mīļi. Drīz atkal uz šosejas, pamanos pazaudēt orientieri un ieskriet pagriezienā uz Vangažiem, meklēju ceļu atpakaļ, klusībā iesmiedama par savu spēju apmaldīties pat uz šosejas, noskrienu lieku kilometru, beidzot ieraugu kādu skrējēju un atviegloti uzelpoju.

2. kontrolpunktā man piedāvā plāksterus un vazelīnu, jo šķiet, ka uz pirkstiem sākušas veidoties tulznas. Nodomāju, ka tomēr botas vajadzēja vēl izmēru lielākas, bet nu jau vairs neko. Murjāņi, kas šaurās šosejas un gājēju celiņa neesamības dēļ arī iepriekš biedēja, pienāk gluži nemanot, mašīnu nav daudz, skrienu pa šoseju, vēl piestāj Divplākšņu mašīna, izkāpj Ilga un paskrienam kopā kādu gabaliņu. Tā arī Raganas kontrolpunkts ir klāt, te uzkavējos mazliet ilgāk, jo paredzēts uzpildīt dzeršanas sistēmu un aizsūtīt īsziņu Rasmai, kas solījusies rīta pusē man sekot ar mašīnu un sagaidīt tuvākajā kontrolpunktā. Pulkstenis arī gandrīz izlādējies, ieslēdzu portatīvo lādētāju un kopā ar pulksteni iemetu somā, un tālāk skrienu bez kilometru kontroles. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, pirmā pagadās salsa, kuras ritmā kustos pa šoseju. Pa to laiku ir uzlēkusi saule, un kādu brīdi var novērot ainu, kad vienā pusē vēl spīd mēness, bet otrā debesis sarkanīgā nokrāsā. Drīz jau ceļarādītājs, kurš vēsta, ka ceļš ir gandrīz pusē, vēl kādu gabalu aiz tā, laižot garām pretimbraucošo fūri, lecu no šosejas uz akmeņainās nomales un sajūtos nejauki, jo ir pārsprāgušas pāris tulznas. Par laimi, tuvumā ir pietura, aizkliboju līdz soliņam un cenšos saglābt situāciju ar tulznu plāksteriem, kas, par laimi, ir paņemti līdz. Pa to laiku ir atbraukusi Rasma un izceļ no mašīnas manas otras botas. Nomainu Nike pret Asiciem un šķiet, ka vismaz uz laiku tas ir risinājums. Atkal skrienu un apdzenu kādu skrējiensoļotāju, kas pa to laiku ir aizgājis garām. Brasā kāds autovadītājs jautā, no kurienes mēs skrienam. Atbildu, ka no Rīgas, un pretī atskan izbrīnīts: „Johaidī!” Padomāju, nez ko viņš teiktu, ja es paspētu pavēstīt, ka skrienam uz Valmieru. Bet ir klāt Braslas kontrolpunkts, kur sagaida Vāveres, te arī uzzinu ziņas par pirmajiem finišētājiem.

rv13

Rēķinu, ka priekšā vēl 30 km un tad jau būšu pie Divplākšņiem, kuri nepacietīgi gaida. Jāteic, ka tie ir apnicīgākie kilometri, ko domās nosaucu par „Ilgo ceļu kāpās (jeb uz Rubenes kontrolpunktu)”. Īsinu laiku, dziedot „Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet” (Divplākšņu himna). Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkst, jo jāvēro šoseja un jālaiž garām pretī braucošie auto. Pēkšņi – kas tad tas – no kurienes gan ceļa malā uzradušās klavieres?! Vāks vaļā un tā vien aicina uzspēlēt. Tādu skatu nevar laist garām, apstājos un nofotografēju.

RV8

Drīz arī ceļarādītājs, kas vēsta, ka līdz Valmierai palikuši 37km. Ak, tas ir mazāk nekā maratons, un „normālos apstākļos” to es varu noskriet. Bet kā to izdarīt tad, ja aiz muguras jau 70 km un negulēta nakts? Tā filozofējot, sasniedzu glītu gājēju celiņu un priecājos, ka šeit tomēr varu paskriet, citādi skrējiens jau kādu brīdi ir iegājis soļojuma fāzē. Tomēr pēc Stalbes kontrolpunkta 17 km posmā līdz Divplākšņiem apgūstu ātrsoļošanas tehniku. Turklāt pulkstenis pa to laiku izlādējas vēlreiz, un nemaz nezinu, cik kilometru vēl priekšā. Labi, ka garām brauc kāds velosipēdists, kurš brīdi pabrauc man līdzās un parunājas, īsinot laiku. Ceļš līkumots, un uz katra līkuma šķiet, ka tālumā samanāms Rubenes Mazais Ansis, bet tomēr tās izrādās tikai vīzijas. Kārtējais kalniņš un – beidzot – man pretī lido trīs Divplākšņi. Tas ir viens no lielākajiem laimes brīžiem. Skrienam kopā no kalna un esmu Rubenē! Mani mīļie Divplākšņi, man žēl, bet es nevarēju atskriet ātrāk. Izbaudu Intas masāžu un savu draugu uzmundrinājumus, nogaršoju sarūpēto cienastu un jādodas tālāk.

Zanda19Collage

13 km vairs nešķiet nekas, tieku pavadīta kādu gabaliņu. No Valmieras brauc mašīnas, braucēji sveicina, pamāju pretī. Priekšā tilts ar plakātu, kas vēsta, ka Ņergas ar mani lepojas, vēl austiņās skan uzmundrinoša rokmūzika, izklausās pēc uzvarētāju marša. Pēdējie kilometri cauri pilsētai, šķiet, ka tauta man nepievērš uzmanību, laikam tāpēc, ka neskrienu, bet tipinu, ar skatienu meklējot baznīcas smaili. Beidzot to ieraugu, šķērsoju ielu, un tur jau tā ir – Sīmaņa baznīca. Atrodas spēks noskriet pēdējos desmitus metru, uzskrienu pa sarkanā paklāja klātajiem pakāpieniem un satveru kliņķi. Kefīrs un strūdele, fotografēšanās un pēc tam čipa atdošana. Pēc tam ēdu zupu un lasu feisbukā Daces ierakstu, ka esmu sasniegusi kliņķi 15 h 41 m 55 s. Laime pilnīgākā, gribējās iekļauties pirmā atjaunotā skrējiena kontrollaikā, kas ir 16 stundas, un tas izdevās.

klinkis1

Paldies visiem, visiem, kas organizēja šo skrējienu un kas atbalstīja, gan klātienē, gan domās! Paldies, ka palīdzējāt piepildīt kādu sapni! Tas bija lielisks piedzīvojums. Tas palīdz iemantot miera un harmonijas sajūtu, un ir gandarījums arī par to, ka skrējiens ir kalpojis labdarības mērķiem un palīdzēs mazajam Jēkabam aizbraukt uz delfīnterapiju.

P.S. Ļoti priecājos, ka viens no Divplākšņiem šogad tomēr laimēja loterijā un nākamgad ar 1. numuru izies uz starta.

Divplākšņi 2015.gada griezumā

Titulbild

Divplākšņi 30.decembrī pa dienu noskrēja savu 132.koptreniņu, bet vakarā nelielā burziņā atskatījās uz 2015.gada notikumiem un paraudzījās, kas mūs sagaida 2016.gadā. Parasti skrējēji uz gada notikumiem raugās, atskatoties uz to, kā veicies sacensībās.  Arī mēs piedalījāmies sacensībās, arī mūsējiem ir vērā ņemami sasniegumi un pjedestāli, bet šis nebūs atskats par sacensībām, bet gan par mūsu kopā skriešanas prieku un ar to saistītiem spilgtākiem notikumiem. Lasīt tālāk.

Lapsu rogainings ar Divplākšņa kājām

Visu laiku pa galvu malās doma, ka gribētos vienu tādu kārtīgu rogainingu pamēģināt.  Tādu, kas nav pilsēta un ir neaptverami ilgs. Gada sākumā doma bija, ka vajadzētu startēt Latvijas rogaininga čempionātā Rankā uz visām 24h. Vasaras vidus. Silti. Dienas vēl garas. Tomēr mani centieni sakomplektēt Divplākšņu komandu bija nesekmīgi. Otra iespēja, jau saprātīgāka, bija piedalīties Tautas rogainingā uz 8 h Zaķumuižā. Arī no šī pasākumā visi interesi izrādījušie Divplākšņi beigās atteicās. Pēdējā pieteikšanās dienā pieslēdzos citai komandai uz 4h. Rēzeknes un Pārgaujas rogainingi manā iespējamo sacensību sarakstā nebija iekļauti, jo tad ir auksts, slapjš un ilgi pa tumsu jāmaldās. Ļoti atmiņā bija iespiedies pagājušā gada Ingas_K raksts par Pārgaujas 12h rogainingu. Nu nē, brist novembrī pa aukstiem ūdeņiem – tas nav man. Tādēļ komplektēt Divplākšņu komandu Pārgaujas rogainingam nebija pat prātā. Bijām nokomplektējušies Rīgas rogainingam un gaidījām to. Kopā ar Santu vēl noskrējām Jelgavas rogaininga īso distanci.

Ja esi nolēmis kaut kur noteikti nepiedalīties, bet seko līdzi pasākuma komentāriem kalendārā, tad ātrāk vai vēlāk uzzināsi, ka kāds meklē komandas biedru, un tev gribēsies izmantot šo iespēju. Uģa piedāvājumā uzrunājošais vārds bija “pačāpot”. Tas man derēja. Mana līdzšinējā pieredze, atrodoties uz kājām, nav bijusi ilgāka par 6 stundām, tādēļ jau savlaicīgi Uģi brīdināju, ka nezinu, cik adekvāti es uzvedīšos pēc 8 stundām. Tā kā Uģis ir samērā biežs Divplākšņu koptreniņu apmeklētājs, komandas nosaukums nebija ilgi jādomā.

Komanda “Divplākšņi” bija izveidota, vajadzēja sākt domāt par piemērotu ekipējumu. Aktuāli nodrošināt – labu gaismu 6h tumsā, sausas kājas pēc iespējas ilgāk, sevi ar ēdieniem un dzērienu. Sāku meklēt – labu lukturi, piemērotas skrienamčības un mugursomu. Drīz vien sapratu, ka nevēlos šim pasākumam izdot tik daudz finanšu līdzekļu, cik šo lietu iegāde prasīja. Iegādājos lukturi. Šausmīgi gudru, bet otrreiz pirktu ar lielākām pogām. Ar nosalušiem pirkstiem mazās pogas ir grūti izslēgt, ieslēgt vai pārslēgt. Kam vispār ir domāta tā sarkanā gaisma? No jaunu skrienamčību iegādes atteicos, iztikšu ar vecajām, nodilušajām. Sacensību centrā īsi pirms starta nopērku apaviem pa virsu velkamas bahilas. Veiksmīgais pirkums nodrošina, ka ar praktiski sausām kājām pavadu gandrīz 10 stundas. Mugursomas meklējumi ieilgst. Īsti nesaprotu, ko meklēju. Nesaprotu, kāpēc veikalos man piedāvā mitrumu neizturīgas mugursomas bez sistēmas par 80 EUR. Ir taču rudens, uznāks lietus un visas manas mantas samirks.  Pasākums tuvojas un mugursomas man nav. Izmisīgs “palīgā” sauciens Divplākšņu čatā. Zanda ātri atsaucas, ka varot aizdot. Sarunājam, ka viņa to atnesīs uz Divplākšņu koptreniņu. Rezultātā Divplākšņu koptreniņš pārtop par mugursumu solidaritātes skrējienu. Es arī apgūstu jaunu jēdzienu “flešmobs”.

Pie mugursomas biju tikusi, iestūķēju tajā papildus termo kreklu, sausas zeķes, siermaizes un 1.5l dzeršanas sistēmu ar ūdeni. Jutos gatava 12h piedzīvojumam.

1_bilde

Pirmstarta pakošanās.

Sacensību rītā 6:50 Uģis atbrauca man pakaļ. Brokastošanai laiks mājās nepietika, nācās tās pieveikt mašīnā. Izkāpjot no mašīnas Ungurmalās, sajūtas tādas, ka ir auksts un slapjš. Bet nu būs ar tiem laika apstākļiem jāsadzīvo. Lietus nelīst. Nomainu mugurā esošo termokreklu pret siltāku. Turpmāk pārģērbšanās vairs nebija nepieciešama visu 12 stundu garumā.

Plānošanai biju paņēmusi līdzi korķa tāfeli un krāsainās adatiņas. Uģis parasti tādas gan neizmanto, bet viņš neiebilda, ka es paspēlējos ar krāsainu adatiņu saspraušanu kartē. Nolēmām, ka Gaujas un tās pieteku kalniņi, gravas un nogāzes ir jābauda pa gaismu. Tika nosprausts apmēram trases vidus posms un izvēlēts dzeramā ūdens papildināšanas punkts. Aptuveni iezīmēta arī trases otra daļa, bet jau ar izvēles alternatīvām, kas tiks īstenotas, atkarībā no tā, kā pirmajā būs veicies. Uģis nosaka, ka mēs varētu iet ar vidējo ātrumu 15 min/km. Tas man šķiet ļoti komfortabli. Kopumā man gan nav nemazākā priekšstata, kādam vajadzētu būt mūsu ātrumam.

Plānošana siltās telpās

Plānošana siltās telpās.

Pēc brīža jau tiek dot arī starts. Pirmais mums KP21 – virsotne. Smuki pār lauku, pa ceļu aiztipinām. Vēl nenojaušu, ka uz zemākām vai augstākām virsotnītēm būs vēl ļoti bieži pēc KP jālodā. Nākamais KP52 – vidēja virsotne. Skrienot pa ceļu, satieku skolas biedru, kuru turpmākajos 10 km satikšu regulāri. Puisis vien nosmej, ka šādi mūsu ceļi krustojas jau vairākas desmitgades. Precīzos rēķinos negribas iedziļināties. Par daudz tie gadi jau pagājuši, kopš kopā meža tehnikumā mācījāmies un orientēšanās prasmes apguvām. Tālāk mums plānots KP35, bet pūļa ietekmē, šķērsojot purveli, nogriežam pa kreisi un Uģis jau pamanījies izlemt, ka trasē jāievieš korekcijas un jāskrien uz KP55 – grāvja līkums. Skrienam pār pļavām un apartiem laukiem. Skaisti, bet neierasti. Nākamais punkts KP58 – skaitās lēzena virsotne, bet, lai tiktu līdz tam lēzenumam, ir krietni jāpakāpjas. Nākamais ir KP46 – strauta līkums. Tad KP51 – virsotne, KP43 – virsotne, KP68 – virsotne. Pārvietojamies pa skaistām meža taciņām. Lai tiktu līdzi Uģa ātrajai gaitai, esmu iemanījusies nelīdzeno reljefu piemērot savām spējām. Pret kalnu ejot, bet no kalna vieglā riksī noripojot. Šķiet, tā varētu pārvietoties vēl ilgi un ar baudu. KP41 un KP66 ir nedaudz atšķirīgi, jo atrodas pie strautiņiem reljefa degunos. Gaujas ielejas nogāzes, visticamāk atrodas nacionāla parka dabas lieguma zonās, kur mežsaimnieciskā darbība praktiski nenotiek. Virzīšanās uz priekšu pa stāvajām nogāzēm, kas pilnas ar sagāzušiem kokiem, kļūst ar vien grūtāka. Nokļūšana no KP66 uz KP49 man ir fiziski visgrūtākais posms. Stāvi krasti un kraujas gar Gauju. Uzdevums pārvietoties paralēli pa slīpo nogāzi, kurai tā vien šķiet, ka vējgāze nesen pāri gājusi un visus kokus sagāzusi, vienā brīdī jau šķita neiespējama. Īsti vairs nefiksēju, kā tas punkts tiek paņemts. Paņemot šo punktu, bija sasniegta plānotā puse distances. Mums pret plānoto rezervē bija vesela stunda.

Karte, kurā var sekot līdzi komandas “Divplākšņi” veiktajam maršrutam

Karte, kurā var sekot līdzi komandas “Divplākšņi” veiktajam maršrutam.

Nākamais KP38 – mazs paugurs purviņā. Cik jauki! Man patīk purviņi, tur nav nekur jārāpjas. Tas gan bija pirmais punkts, kuru neizdevās uzreiz paņemt. Nācās nedaudz atgriezties atpakaļ, lai precīzāk paņemtu virzienu. Arī nākošais KP 56 – virsotne tiek meklēts ar piedzīvojumiem. Esam jau pieraduši, ka ne visas kartē iezīmētās takas dabā ir ieraugāmas. Dodoties uz KP56, parādās kartē neiezīmēta taka, bet reljefs un situācija dabā nu gluži labi atbilst tai, kas iezīmēta kartē. Uzrāpāmies kārtējā stāvajā virsotnē un centāmies atrast punktu, kuram tur nevajadzēja atrasties. Apsēdos uz zemes un skatījos kartē, mēģinot saprast, kur mēs varētu būt. Uģis attopas gana veikli, ka esam nepareizā virsotnē. Nācās vien rāpot lejā un šķērsot kārtējo strautiņu, lai tiktu citā virsotnē. Nodomāju. Nē, pār to zaraino egli es neiešu. Izdodas pārlēkt strautiņam vēl joprojām ar sausām kājām. Paņemam KP56 – virsotne. Kamēr es cīnos ar uzrāpšanos kārtējā paugurā, Uģis jau sashēmojis jaunus turpmākos trases variantus. Es vairs negribēju kāpelēt pa tām kraujām un virsotnēm. Izpētījām sistēmās atlikušā ūdens daudzumu un nolēmām, ka jāiet tās uzpildīt. Pa ceļam paņemam skaista ezeriņa malā esošo KP30 – strauta gals. Pie ūdens uzpildes satiekam jau pazīstamos VSK Noskrien jauniešus ar komandas nosaukumu “SK Dzērvene”, kuri joprojām izskatās ļoti dzīvespriecīgi. Līga pat izsaka vēlmi šai skaistajā vietā kādā saulainā dienā atgriezties, lai nopeldētos.

Tā kā Uģis bija piekritis tam plānotās trases variantam, kur KP atrodas gar ceļa malu, tad turpmāko punktu KP47, KP28, KP57, KP62 ņemšana izraisīja tikai prieku un baudījumu, kur starp punktiem arī izdodas no kalniņiem vieglā riksī paskriet. Nonākot pie KP42 – paugurs, bija iestājusies tumsa. Izvelkam lukturus. Uģis paziņoja, ka ar šādu ātrumu pārvietojoties, mēs finišā būsim pēc divām stundām, bet mums vēl ir piecas stundas laika. Atkal tika pārplānota trase. Mans piedāvājums bija doties pa drošiem ceļiem un ņemt tos punktus, kas to tuvumā. Uģim šķiet prātīgāk līst purvā un bezceļos, lai iegūtu vairāk punktus un pieveiktu īsāku distanci.

Izlīduši uz ceļa, es naivi pajautāju, vai mēs ejam uz KP39? Nē, uz KP44? Nu labi, tātad turpmākās divas stundas pavadīsim purvā. Bija iestājusies pilnīga tumsa, un šajā brīdī rogainings varēja sākties pa īstam.  Šķērsojām laukus. Tuvumā dzirdējām maujam govi. Tuvojāmies kādai sētai. Ieminējos, ka varbūt gluži caur sētas pagalmu iet nevajadzētu. Uģis pamēģināja paiet gar malu, bet visur stāv lauksaimniecības tehnika, un aiz tās atrodas aploks ar elektrisko ganu. Tomēr nolemjam šķērsot pagalmu. Suņi nerēja. Tikai tā govs skaļi māva. Vēlāk to arī pamanījām. Vispār tā nebija govs, bet gan bullis, un viņš nāca mums virsū. Labi, ka mēs tajā aplokā neiekāpām.

Man neizprotamā veidā mēs diezgan viegli paņemam KP44, kas atrodas purva malā. Teorētiski mums vajadzēja sameklēt stigu, pa kuru varēja ērti nokļūt KP64. Satikām kādu sieviešu komandu, kas meklēja punktu, kuru mēs nesen kā bijām paņēmuši. Viņas esot gājušas pa stigu. Nu mums gan tā neatradās. Bridām pa mežu, kur bija sagāzušās egles, kas mani spocīgi biedēja. Nonācām purvā, bet mums ceļu vajadzēja atrast. Bridām un bridām, līdz satikām vēl vienu kundzīšu komandu, kas ar meklēja to pašu punktu kuru mēs. Mēs turpinājām brist ziemeļu virzienā, līdz nonācām līdz sausākam mežam. Pagrieziens uz rietumiem un mistiskais KP64 – virsotne arī veiksmīgi atradās. Tālāk paredzams liels gabals pa mežu un purvu līdz KP45. Sākumā bija baudāms viegli pārvarams, skrajš un sauss mežs. Tad nonācām purvā. Tā īsti nebija skaidrs, vai tobrīd atradāmies purvā, kas kartē apzīmēts ar mazām brūnām raustītām līnijām, vai purvā, kas apzīmēts ar zili raustītām līnijām. Teorētiski vienam vajadzētu būt slapjākam par otru, bet kā, lai tos salīdzina? Atkal jau bridām, bridām un bridām pa melnu tumsu līganā purvā. Cik ilgi var brist? Gribējās sausāku un stabilāku pamatu zem kājām. Pamanījām kartē neesošu grāvi, kas bija novietojies vēlamajā virzienā un kam bija atbērtne, pa kuru varēja salīdzinoši viegli pārvietoties.  Veiksmīgi pa to nonācām uz vēlamā ceļa. Lai tiktu pie KP 45, bija jāpārvar grāvis. Ko nu? Vai tiešām būs jāslapina kājas? Kā, par brīnumu, atrodu bebru uzpludinātu sēklīti, un grāvis veiksmīgi tiek pārvarēts. Arī grāvis, kas gadās uz ceļa līdz KP48-virsotne, tiek pavarēts sausām kājām. Lai arī mums joprojām bija rezervē ļoti daudz laika, man iepriecināja Uģa teiktais, ka vēl ņemsim tikai trīs punktus. Apziņa, ka KP60, kas atrodas Ungura ezerā un šauras pussaliņas, nebūs viegli ņemams, vairs pārāk nebiedēja. Bija sācis līt. Nonācām ezera krastā, kur vēji šalca un ūdens viļņojās. Kad nonācām taciņas galā, tad sākām brist pa purvu, kurš noaudzis ar vaivariņiem. Šeit pārvietošanās, šķiet, nežēlīgi grūta. Beidzot man kājas palika slapjas. Lai pie kura koka es censtos atbalstīties, tas sabruka un nogāzās. Tie visi bija nokaltuši vai satrupējuši. Iestājās bezcerība. Šeit man nepatika. Uģa sauciens, ka ir atradis sausu taku, priecēja, bet līdz tai vēl bija jātiek. Kad taka bija sasniegta, tad punktu paņemt vairs nebija grūti. Taciņa gar ezeru virzienā uz KP 25 – virsotne dienas laikā būtu ļoti skaista un baudāma, bet naktī draudīga. Ka tik nepaklupt un neievelties ezera tumšajos ūdeņos. Noturos, bet paklūpu tad, kad skaistā taciņa ir beigusies un mēs jau pārvietojamies mežā pa kokmateriālu pievešanas ceļu. Līst lietus, un zemē mētājošās ciršanas atliekas bija slidenas. Nu jau iestājās izmisums, kad vairs neko negribējās un šķita, ka nevaru pat līdzsvaru noturēt. Tomēr savācos un devāmies tālāk. Sevi uzmundrināju ar domu, ka atlikuši ir tikai salīdzinoši viegli divi punkti un laiks vēl ir divas stundas. Paņemam atlikušos punktus un finišējam ar 45 minūšu laika rezervi.

Finišs. Varu arī uzsmaidīt.

Finišs. Varu arī uzsmaidīt.

Nevarēju izlemt, vai publicēt šo piedzīvojuma aprakstu, vai nē. Palūdzu kādam divplāksnim to izlasīt. Saņēmu šādu atbildi:

“Izlasīju blogu. Gribu 12 stundu rogainingu! Ar sakarīgu džeku blandīties pa mežu, kas var būt labāks par šo! Un ja vēl tumsa – jauniešu draugs!”

Nepakās cieņas cīņu rosolā!

Rosols

„Nepakās cieņas cīņu rosolā!” – tāds nosaukums tika dots manai pagājušās nedēļas cieņas cīņai.

Lēnām biju ceļā, lai ieslīgtu „ziemas miegā”. Skrējienu skaits un pieveiktie attālumi samazinājās un likumsakarīgi tam sekoja arī pārvietošanās uz zemāku CC divīziju. Gaidīju, ka, nonākot zemākā divīzijā, pretiniekos iegūšu tādu pašu „ziemas miegā” snauduļojošu cīņas biedru. Bet kas tev deva? Pretiniekos iegūstu tieši pretējo – no Sigņa problēmas „Rīga – Valmiera” pamodinātu Trako. Pasmaidu par paredzamo CC rezultātu!

Šai cīņai vajadzēja sākties un beigties tāpat kā visām tām cīņām, kurās pretiniekos nonāk nelīdzvērtīgi cīnītāji. Tomēr, neraugoties uz nelīdzsvaru, mans pretinieks pirmdienas rītā „met kārti galā” ar izaicinājumu, ka šonedēļ plāno noskriet virs 100 km. Vēl, pieminot, ka attieksme pret cīņas biedru būs cieņpilna. Hm…, ko tas tagad nozīmē? Prasās pēc atbildes. Visticamāk arī no manis tiek gaidīta cieņpilna attieksme pret cīņas biedru. Bet, kas tā par traku ideju – skriet 100 km Ziemassvētku nedēļā? Bet varbūt jāpieņem izaicinājums un svētkos jāuzdāvina sev virtuālā nozīmīte „100 km nedēļā”?

Kad attapos, ka savas domas esmu publiskojusi un ka sarakste CC komentāros nav tikai dialogs starp diviem cīņu biedriem, bija jau par vēlu. Komandas biedri – Matīsa, Dziņas un Anduļa personās jau bija paspējuši ne tikai nobalsot par skriešanu pēc Ziemassvētku dāvanas – 100 km nozīmītes, bet arī mudināja citus sekot tam līdzi.

Mēģināju vēl bruģēt atkāpšanās ceļu. Vienlaikus arī izrēķināju, ka būs jānoskrien vidēji 14,3 km dienā, lai tiktu līdz mērķim. Varbūt tas nebūtu arī nekas traks, ja vien šī nebūtu svētku nedēļa, kurā tik daudz citu pasākumu. Izaicinājums tiek pieņemts. Tad jau manīs, kas no tā visa beigās sanāks.

Šīs nedēļas plānā: 2 darba dienas, 4 Ziemassvētku viesības ar „rosolu” ēšanu, 3-dienu ģimenes ziemas sporta nometne ar slēpošanu, slidošanu un citām ziemas sporta aktivitātēm, 1 skriešanas pasākums – Divplākšņu koptreniņš. Stingri nolemju, ka tikko pieņemtais izaicinājums nedrīkst ietekmēt vai izmainīt šīs nedēļas plānus.

Pirmdiena. 22.decembris.

Entuziasma pilna vakarā pēc darba devos skrējienā pa Pārdaugavas ielām. Uzdevums bija noskriet vismaz 14,3 km, bet vēlams vairāk, lai uz nedēļas beigās atliktu pēc iespējas mazāks skrienamais gabals.  Ķīpsalā pie Vanšu tilta tiesa satikts arī skrienošs CC biedrs.

Noskriets 21km. Nav slikti.

Otrdiena. 23.decembris.

Pirmā rosola ēšana. Neliels Ziemassvētku pasākums darbā. Neliels stresiņš pēdējo dāvanu iegādē. Iepirkšanās laikā tiek sarunāts koptreniņš, kas vēlāk gan tiek atcelts. Skriet devos pavisam vēlā vakara stundā. Ar lielu piespiešanos pierunāju sevi noskriet 3 apļus ap māju jeb 14 km.

Trešdiena. 24.decembris.

Divplākšņi skrien skaistu neglīti. Jutu zināmu nogurumu pēc iepriekšējo dienu skrējieniem, bet tikšanās ar Divplākšņiem uzmundrina. Kāds eglītes zariņš tika noskriet īsāks, kāda svecīte vai bumbiņa izskrieta mazāka. Vampīrkalniņā ar burkāniem un āboliem tika izdekorēta priedīte, uzēstas piparkūkas un mandarīni. Viss bija pa svinīgi un smuko. Skrienot egles galotnīti, tika nolemts aizskriet arī līdz Hapakam. Tur tilta būvnieki darbojās. Iztaujājām viņus, kāpēc tie strādā svētku laikā, un devāmies atpakaļ ceļā. Neplānoti, bet noskrieti gandrīz 17 km.

Divplākšņi rotā priedīti

Tālāk ceļš veda pie Minhauzena uz Dunti pašaut pīles un uzēst pīrāgus, bet vakarā – uz Ogri pie mammas, kur gaida Ziemassvētku mielasts ar neiztrūkstošo rosolu.

Ceturtdiena. 25.decembris. Pirmo Ziemassvētku rīts.

Bija jāīsteno iepriekš izdomātais plāniņš. Ja no rīta galva būs skaidra, tad jāizlavās laukā paskriet, pirms saime modusies. Tas tiek arī īstenots. Laukā pārsteigums – sals, apkārt viss balts. Skaisti! Pieskrienu pie vārtiņiem, bet tie iesaluši un nevaru dabūt vaļā. Ko nu? Vectēvs māju ir uzcēlis kalnā. Zinu, ka lejā ir vēl vieni vārtiņi. Varbūt tos var atvērt? Noskrienu lejā un tieku brīvībā. Biju iecerējusī paskriet pa Špakovska parku, kurā nesen viesojās ar SSV koptreniņa dalībnieki, bet skriet atpakaļ kalnā gan nav dukas. Paskrienu gar mazo Urgu, kura šī rudens lietavās bija izraisījusi vērienīgus plūdus. Tad pretējā virzienā izskrienu Lazdukalnu pavasara krosa trasīti un nokļūstu Lazdukalnā pa lēzeno pusi, uzkāpju tornī, uztaisu pāris „selfijus” un dodos mājup. Noskrieti 5 km. Lai neatpaliktu no grafika – šodien būtu jānoskrien vēl 9 km.

Ziemassvētku rīts Ogrē

Pēcpusdienā plānotas nākamās Ziemassvētku svinības, kur bērni un mazbērni tiek mīļi sagaidīti ar „rosola” bļodu. Dzejoļi, dziesmas, dejas, dāvanas un varam doties mājup. Ēsts un dzerts ir gana, vajadzētu iet to noskriet. Skrējās grūti, bet 2 apļi ap māju tika pieveikti un 9 km noskrieti. Šie noskrietie kilometri vēlāk nezkāpēc izraisīs CC pretiniekā vainas apziņu.

Piektdiena. 26.decembris. Otrie Ziemassvētki.

Jāpošas uz ziemas sporta nometni. Bet tā kā tikšanās ar pārējiem ir sarunāta tikai pl. 12.00, nolemju, ka no rīta vēl varētu paspēt noskriet dienas normu – 14.3 km. Pamostos un saprotu, ka šorīt nebūs 14 km skrējiena. Vārtos pa gultu un cenšos sevi pierunāt aizskriet līdz Māras dīķim (salasītos kādi 7-8 km). Laiks rit, joprojām atrodos gultā. Nu vajadzētu vismaz apskriet vienu apli ap māju (4,5 km). Nekā. No gultas izlienu vien tad, ka laiks ir palicis tikai tik daudz, lai pagatavotu ģimenei brokastis un veikli sapakotu līdzi ņemamās mantas. Jūtu, ka šajā cīņā „rosols” būs uzvarējis, jo mans nākamais skrējiens visticamāk būs iespējams tikai svētdienas vakarā, bet atlikuši vēl vairāk nekā 33 km.

Pakojot mantas starp augstpapēžu kurpēm, slēju zābakiem, slidām un baseina čībām, iemetu arī kedas, ja nu tomēr…

Sporta nometne sākas Reiņa trasē, šosezon pirmo reizi uzkāpšanu uz kalna slēpēm. Vakarā ballē ar svētku mielastu, rosolu, dāvanām, dziesmām un dejām līdz rītam. Noskrieti 0 km.

Sestdiena. 27.decembris. Manam bērnam vārdadiena.

Nometnes atklāšanā tikām informēti, ka brokastis būs pl.10.00 un rītarosme veicama katram pēc saviem ieskatiem. Rītarosme! Man patīk šis vārds. Šo laiku varētu izmantot, lai noskrietu kādu kilometru. Piecēlos pēc pl.8.00 un devos pildīt „rītarosmi”. Visapkārt balsts, aust saulīte, viesu nama saimnieks tīra uz aizsalušā dīķa izveidoto hokeja laukumu. Skaisti! Dodos skrējienā. Kur var būt tik nelīdzens reljefs? Visu laiku lauku ceļš veda tik augšā un lejā. Neraugoties uz to, saullēkta laikā tika pieveikti baudpilni 11 km. Dienas turpinājumā distanču slēpošana pa aizsalušo ezeru, bērna vārda dienas ballīte ar bagātīgu svētku mielastu, pirts un peldes.

Saullēkts Ziemassvētkos

Svētdiena. 28.decembris.

Skaidrs, ka „rītarosme” ir jāatkārto. Šis rīts ir apmācies un pamosties ar nav tik viegli kā iepriekšējā rītā, tomēr saņemos un 9 km tiek noskrieti. Priecīgi kļūst ap sirdi. Tos atlikušos 13 km jau nu gan es vakarā pirms gulētiešanas pieveikšu. Nometnes trešā diena, kā ierasts, ir nedaudz gurdena. Tā kā lielie veči uz hokeja laukumu šodien vairs neplāno doties, tad laukums vairāk vai mazāk tiek atvēlēts arī meitenēm. Apāvu slidas un lēnām atguvu slidošanas iemaņas.

skrienamtrase

Nometne beidzās, un atgriezāmies mājās. Vienīgā vēlme – iekrist gultā un aizmigt. Pēc brīža puika modināja: „Mammu, uzsmērē man sviestmaizi! Tu taču teici, ka iesi skriet.” Ak, jā vēl tie 13 km. Nu labi, bet tikai 3 apļus ap māju!

Tā nu cīņa bija galā! Rosols neuzvarēja. Es arī ne, bet pēc savas Ziemassvētku dāvanas – virtuālas 100 km nozīmītes – gan aizskrēju. Paldies, Trakais, par cīņu un visiem pārējiem, kas šai cīņai sekoja.

Laimīgu un skriešanas baudpilnu Jums visiem 2015 gadu!

P.S. Šajās dienās beidzas mans pirmais aktīvais skriešanas gads. Gada sākumā es nezināju, ka pastāv tāds VSK Noskrien skrējēju klubs. Janvārī es nevarēju noskriet pat jēdzīgus 5 km. Šī gada laikā esmu pamanījusies kopā ar jums noskriet gandrīz 2500 km, piedalīties 15 sacensībās, no tām noskriet 5 pusmaratonus, kā arī pieveikt Stirnu buka Lūša distanci un vienu maratonu. Tas noteikti nebūtu noticis bez VSK noskrien virtuālās lapas un tās biedru atbalsta. Paldies, Jums, jo īpašs paldies Rozamundei, IlgaisC, July, IlZZuks un visiem pārējiem Divplākšņiem! Ceru, ka pēc pamošanās 1. janvārī, neapjautīšu, ka šis gads ir bijis tikai sapnis.