2017. gada decembris. Mana sieva Dace paziņo, ka pieteiksies Rīga – Valmiera. Esmu sprukās. Manu sapni taisās piepildīt Dace un viņu pat neinteresē vai es to darīšu, vai nē. Zinu, ka viņai tas noteikti ir pa spēkam, viņa man ir sīksta un bez žēlastības. Par sevi neesmu pārliecināts, manī tomēr tas ņerga pārāk liels. Bet man vairs nav kur sprukt. Visu vai neko!
Tā mēs 2018. gada 1. janvārī, 10 minūtes pēc Jaunā gada salūta izsakām savu Jaunā gada apņemšanos skaļi un reģistrējamies 2018. gada Rīga – Valmiera skrējienam. Ārprāc! Kas tagad būs!? Panika!
Iepriekš biju lasījis kāda Rīga – Valmiera finišētāja aprakstu un atmiņā iespiedies šāds skaitlis – sagatavošanās posmā pieveikti 1500 km. Ātrumā piemetu, ka līdz startam atlikuši 5,5 mēneši – nepilni 300 km mēnesī. Sadalot pa nedēļām – 70-80km nedēļā. Nodomāju – daudz, neiespējami! Bet nav vairs kur sprukt! Ir jādara! 1. janvāri kopā noskrienam simboliskus 10 km un vēl pēc tam iegremdējos Gaujas vēsajos ūdeņos. Ir forši!
Internetā ar atslēgas vārdiem “how to prepare for your first ultra marathon” sameklēju treniņu plānu un, balstoties uz to, sastādu sev ko līdzīgu. Vēlāk palasot Latvijas top ultramaratonista/taku skrējēja Andra Ronimoisa gatavošanās plānus, savu nedaudz piekoriģēju. Tagad arī man mēnesī ir viena vieglā nedēļa ar ~60km un tā pakapeniski tiek kāpināts noskrieto km daudzums līdz 80-90 km smagajā nedēļā.
Pēc pirmajām nedēļām brīvdienās to vien daru kā guļu, nekam citam vairs spēka nav, bet ir apņemšanās un ticība, ka daru pareizi un viss būs labi. Sagatavošanās process aizritēja bez īpašas aizķeršanās, tieši kā plānots. Treniņnolūkos maijā noskrienu savu pirmo maratonu, kas padodas īpaši vielgi. Bez īpašas piepūles finišu sasniedzu 3h25 minūtēs un pēc sajūtām biju ļoti apmierināts. Viss norādīja uz to, ka ziemā ieguldītais darbs ir bijis pareizajā virzienā.
Ir pienākusi pēdējā nedēļa pirms galvenā starta. Tā būs atslodzes nedēļa, kad tiks skriets ļoti maz un liela uzmanība tiks veltīta gulēšanai un ēšanai. Makaronu diēta! Makaroni rītā, vakarā un pusdienlaikā! Tomēr visu nedēļu jūtu, ka velk augštilbu aizmugures un dibena muskuļus. Rullējos uz ruļļa, staipos katru dienu, bet tas nepalīdz. Zinu, zinu – iedzer magni un viss pāries…tas tiek darīts, bet īpašu efektu nejūtu. Pie sevis klusībā ceru, gan jau pēc pirmajiem kilometriem viss būs labi un mēģinu noskaņoties pozitīvi. Dacei iet vēl bēdīgāk, pēc maratona viņa iedzīvojusies traumā un nav skrējusi nemaz, un vēl pat īsti nezin vai vispār skries. Taču viņas spīts un apņēmība liek man saprast, ka viņu šāds “sīkums” neapturēs, viņa tik vielgi nepadosies! Mēģinu apelēt pie veselā saprātu, taču zinu, ka viņas vietā rīkotos tāpat. Nevaru neko pārmest!
Esmu izlasījis daudz un dažādas iepriekšējo gadu finišētāju atskaites, meklējot atbildes uz sevi interesējošiem jautājumiem un mēģinot gūt iedvesmu. Sastādu sev plānu – skriešu tempā 5:30 min/km tik ilgi, cik vien varēšu un tad jau tālāk redzēs kā būs. Nesen noskrietais maratons liek cerēt, ka bez bēdu jautrā un vieglā riksītī nokļūšu līdz Raganai, iespējams pat vēl kādus 10-20 kilometrus tālāk – līdz piezagsies pirmās grūtības, kurām es ar uzkrāto pozitīvo enerģiju skrējiena sākumā itin viegli tikšu pāri. No 1. janvāra savākti 1596 km. Kopš esmu reģistrēties Endomondo – 2014. gada līdz 2018. gadam biju savācis nedaudz virs 1000 km kopā pa visiem gadiem!
Ir 22. jūnija vakars, laiks doties uz LU galveno ēku reģistrēties skrējienam. Jūtos labi, taču joprojām velk augštilbu aizmugures un dibena muskuļus. Naivi ceru, ka tas ātri pāries un viss būs lieliski, tāpat kā maratonā. Pēdējie metri līdz startam. Viss notiek ātri, bez liekas gaidīšanas, pēdējie norādījumu atbalsta cilvēkam – Daces tētim, kas pieteicās mums palīgos un esam jau pie Brīvības pieminekļa – gatavi dziedāt himnu un doties distancē.
Vēl nolemju mēģināt izskriet no Rīgas kopā ar policijas konvoju, taču tas ir tik ātrs, ka, skrienot ar vidējo tempu 4:40, redzu to attālināmies. OK, lai tas konvojs brauc! Esam jau praktiski ārā no centra, vēl tikai pāri VEF tiltam un te jau vairs tas konvojs nav īsti vajadzīgs. Pa veloceliņu mierīgi var joņot ārā no Rīgas. Mani dara bažīgu joprojām aizdomīgās augštilbu aizmugures un dibens, jo es jūtu kā tie smeldz arvien vairāk un vairāk, līdz tas jau ir diezgan nepanesami. Esmu tikai Juglā un ir jau pilnīgākajā pakaļā! Gribu izstāties, bet nevaru. Ko es teikšu visiem tiem, kas mani atbalsta un tur par mani īkšķus!? Pieteicies 107 km un izstājies jau pēc desmit!? Nolemju kaut kā tikt līdz Raganai, tad paziņošu, ka par maratonu vairāk noskriet nespēju un viss! Samērā ātri tieku līdz Garkalnes KP kur izbrāžos cauri kā vējš, pagrābjot savas želejas un ūdens pudeles un tad skrienot žonglēju un mēģinu tās salikt pa kabatām. Gatavais klauns! Es tak taisos izstāties, kam tāda steiga!? Viss sāp! Viss ir slikti! Visu laiku notiek nemitīgi iekšējā cīņa – turpināt vai izstāties. Kas būs vēlāk, ja jau tagad ir tik neciešami!? Taču kaut kā turpinu. Vangaži. Sagriež vēderu, tieši Vangažos!? Kaut kā tieku caur Vangažiem, tad gan uzreiz krūmos iekšā. Noslēdzu gaismiņu. Kamēr man tehniskā pauze, tikmēr paskrien garām pāris konkurentu. Esmu atpakaļ! Vēderu negriež, bet kājas joprojām nežēlīgi smeldz! Turpinu cīņu! Cīņu ar sevi! Cik ilgi, nezinu! Sāk nomākt doma, ka finišu man nesasniegt, taču pagaidām vēl negribu padoties. Sapnis ir dzīvs kamēr tu tam tici! Es vairs neticu, taču turpinu virzīties. Eksistenciālas pārdomas par to, kurš man to visu lika darīt un kā var ienākt prātā šādas idejas. Esmu Sēnītē – izdzeru kolu, divi arbūzi, divi banāni kabatā, papildinu želejas, samainu ūdeņus un dodos tālāk. Esmu nolēmis tikt līdz Raganai, par tālāko nezinu. Solis pie soļa. SĀP! Sāp tā, ka gribas kliegt! Tomēr turpinu kustēties. Secinu, ka skriet lejā ir daudz sāpīgāk un mokošāk kā augšā pa kalnu. Murgs! Esmu uzrāpies Murjāņu kalnos un redzu priekšā Raganu. Raganā Daces tētis paziņo, ka līderi izstājušies. KP redzu Pēteri Grīviņu, jeb Haiveju Tuhelu, kurš stāv un nekur netaisās skriet. Tas mani izsit no līdzsvara un novirza no domām par izstāšanos šeit. Nolemju mēģināt nokļūt līdz nākamajam KP – Braslai, un tad jau gan šai reizei pietiks! Pietiks sevi mocīt. Šie 18 kilometri bija visgrūtākie šajā piedzīvojumā. Kaut kur ap Eikažiem sāku lūzt. Gribas apstāties, bet vēl sevi piespiežu skriet. Kādā brīdī nolemju, tagad 100 metrus soļošu. Tā arī daru! Aizeju līdz nākamajam stabiņam – grūti! Tikpat grūti cik skrienot! Tad jau labāk skriet un ātrāk izbeigt šīs mokas! Turpinu skriet, taču gribas apstāties un raudāt. Tad atceros, ka reiz agrā jaunībā mēģināju ar velosipēdu aizbraukt no Rīgas uz Valmieru un salūzu tieši šajā vietā. Toreiz nācās izsaukt palīdzību auto veidā. Vai mani tiešām divreiz šis ceļš šajā vietā salauzīs!? NĒ! Esmu stiprāks! Manī pamostas spīts! Skrienu! Mani noķer viens konkurents. Kādu brīdi skrienam kopā klusēdami, līdz es neizturu un saku, kam šis viss ir vajadzīgs!? Klusums.. Pēc brīža biedrs nosaka, šeit tāds pats raidījums. Pārmijam vēl dažus vārdus, izrādās arī pirmā ultra, pirmais maratons šogad. Līdzīgs stāsts! Un biedrs ir prom!
Nolemju saņemties, neesmu viens ar šādām grūtībām. Biedrs aizskrien – bez žēlastības. Es turpinu savu moku ceļu. Esmu Braslas KP, uzpildos, tieku intervēts. Apsolu, ka vēl neizstāšos. Pie sevis nolemju tikt līdz Stalbei un tad jau gan viss! Nolemju likt lietā līdzi paņemto Ibumetīnu. Tas pēc brīža nedaudz atvieglo manu stāvokli un jau nedaudz sapriecājos, ka viss skaisti! Nu jau var paciest un nu jau gan tā Valmiera drīz būs man rokā. Taču šī eiforija nav ilga. Bet tomēr esmu jau Straupē un līdz Stalbei atliek vien pastiepties. Ir grūti, bet līdz kontrolpunktam nokļūstu skrienot. Dzeru, ēdu, uzpildos! Saņemu uzmundrinājumus no Malvīnes. Viņa man pastāsta, ka satikusi Daci, viņa jūtoties labi un noskaņojums visai pozitīvs! Tas mani priecē. Nodomāju, vismaz kādam viss labi! Es cīnos! Dodos tālāk. Jūtu, atkal sāk griezt vēderu. Nolemju sprukt krūmos tagad, jo pēc tam būs purvs. Purvā iet negribās! Tikmēr garām paskrien viens no konkurentiem, kas man seko jau labu laiku. Kad iznāku no krūmiem, tas jau gabalā. Viņu vairs nepanākt! Nolemju aizskriet līdz Rubenei, tad gan tālāk neskriešu, bet iešu. Tāls tas ceļš no Stalbes līdz Rubenei.. Pa ceļam panāku biedru ar kuru pirms Braslas pārmijām kādu vārdu. Viņš paziņo, ka ir norāvis nagu. Auč! Uzmundrinu viņu, saku ka laika daudz, vari pat aizrāpot līdz finišam! Rubenes kalnā man pretī brauc velobraucējs, sniedz man ūdeni un saka, esi 11ais vai 12ais. KO!? Esmu uz pakaļas! Tā nevar būt! Tiešām!? Tad jau gan nedrīkst padoties! Būs jāskrien līdz pašai Valmierai. Bet tagad ir parādījusies motivācija un kaut kā ir izgaisušas domas par izstāšanos! Uz Rubenes paciņas uzrakstīju no Didža Brauna UltraBalaton 221 km!!! apraksta citātu: “vājumam vietas vairs nav!”. Par to parunājam ar vienu brīvprātīgo sievieti un dodos ceļā! Joprojām tālu tā Valmiera! Esmu Kocēnu kalnā. Pretī braucošās mašīnas pīpina un sveicina! Mani pārņem emocijas. Nesaprotu raudāt vai smieties. Brīžiem histēriski raudu, taču asaru nav! Piezvanu māsai. lai brauc mani savākt finišā. Viņa nobrīnās – tik ātri? Ielieku instastorijā video no Valmieras robežas un skrienu tālāk! Valmiera, Tu esi sasodīti gara! Mokoši tie pēdējie kilometri! Taču esmu finišā un beidzot arī atviegloti varu uzelpot! Nezinu kā šeit nokļuvu, bet esmu finišā! Jēēēj! Medaļa, kefīrs, strūdele! Zvans Daces tētim – esmu finišā! Kā iet Dacei? Viss esot labi, tieši šobrīd viņi ir kopā. Parunājam, viņa saka, ka agri vai vēlu, bet būs finišā! Kā gan savādāk! Sarunājam, ka sagaidīšu finišā. Viss! Miers! Esmu to paveicis.
Esmu finišējis 11. vietā no 163 startējušiem dalībniekiem, finišu sasniedzot 10h 25min 14sekundēs. Pārsteigums!! Neticami čaiņikam! Mana pirmā ultra!!!!
P.S. Gribu pateikt milzīgu paldies ultrataka.lv brīvprātīgajiem par nebeidzamo pozitīvās enerģijas lādiņu! Visiem saviem līdzjutējiem, jutu jūsu enerģiju, tā neļāva man salūzt grūtākajos brīžos! Atbalstam ceļā – Daces tētim. Un, protams, savai Dacei, kas pagrūda mani zem šī tanka!
P.P.S. Paldies foto meistariem Mareks Gaļinovskis / FotoMan.lv un Aija Valtmane par foršajiem foto mirkļiem!
Pārpublicēts no Raivis Bee Facebook konta
km 
-