Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Jau atkal Zilonis tumsā

Kā reiz iepriekšējā vakarā pētot kalendāru, pie sevis nodomāju – maz ticams, ka atradīšu transportu Rīga – Zilonis – Liepāja – Rīga un būs vien Siguldā jābrauc tie 80km, bet… komplektējas avantūristu ekipāža kopīgam brīvdienu piedzīvojumam – Rīga-Usma-Liepāja-Rīga. Jeb runājot skaidrāk – pēc Ziloņa 63km pāraujam šosejas kedas un atsildāmies ar Liepājas pusmaratonu. Un jau atkal pie sevis nosmejos, ka  Zilonis būs jāskrien pa dārgo.

Viss jau būtu labi, bet kāpēc pie Usmas ezera ir tāds vējš? Plāno vasaras kleitiņu negausīgais ziemeļrietumu vējš planda uz visām pusēm, labi, ka līdzi ir sega, kurā var ietīties un uz brīdi aizmirst par vēju. Stāvu reģistrācijā un pukojos, ka jāiet uz mašīnu pēc obligātā ekipējuma, it kā es bez pieres lampas naktī, tumsā taisītos skriet. Jau atkal stāvu reģistrācijas mājiņā un prātoju, vai skriet. Draugi mēģina pierunāt uz garākām distancēm. Nē, nē. Ne man obligātais ekipējums līdzi, ne vēlme naktī tik ilgi vienai pa mežu blandīties. Stāvu un domāju, bet varbūt neskriet. Pieteikusies jau neesmu. Tad jau var tāpat pasēdēt pirtiņā un mašīnā izgulēties. Bet kāpēc tad tik tālu braucu? Uz jautājumu, kāpēc neesmu iepriekš pieteikusies, tā arī atbildēju, ka nokavēju pa pusstundu.

Pusnaktī starts īsajai distancei. Vējš aizvien gaudo un saldē visus kā pats nelabais. Ar mirdzošām lampiņām arī mēs beidzot dodamies trasē. Pirmais līkums laukā no kempinga. Un pirmā grantene, kuru manījām šurp braucot. Pie sevis klusībā skaitu, cik tad mēs te esam. Viena aizskrēja pa priekšu, bet blakus vēl divas. Tātad ceturtā. Tagad tikai vajadzētu noturēties kopā un tad jau beigās redzēs, kā skriesies, un cerēt, ka viena nav no manas grupas. Nenoskrējām ne 500m, kad ceļam pāri čāpo ezis un paliekam divatā ar vēl vienu puisi. Taisnības labad jāsaka, ka viņi divi skrēja dažus metrus pa priekšu. Nopīkst pirmais kilometrs, nopīkst otrais kilometrs. Kā skrienam pa granteni, tā skrienam pa granteni. Pirmā norāde 9.5. km pa labi. Tālumā spīd citi skrējēji. Pārslēdzu pieres lampai spožāko gaismu. Patīk skriet, kad jūties, ka spīdi kā autobuss tumsā. Kompānijā nekas nav mainījies. Te mēs skrienam blakus, te viņi pa priekšu, te es nedaudz pa priekšu. Pie sevis prātoju, ka varētu skriet ātrāk, bet labāk vēl ne. Beigās. Tagad nav ko izšaut visu pulveri. Kādā 8. km gan jāsāk domāt par atrāvienu. Turies blakus, turies blakus un pielāgojies tempam. Vai tad tev kā tempa turētājam tas ir grūti? Manu domāšanu iztraucē priekšā esošais tuksnesis jeb kas uz grantens sabēris smiltis? Atzīstās. Kājas nedaudz grimst iekšā, solis ar nekāds, labi, ka ir iebraukta sliede, lai vieglāk skriet. Tā nopīkst trešais kilometrs, nopīkst ceturtais kilometrs…

13416989_731374780298678_805206972939190056_o

Tālumā rej suns. Meža malā liels un nepārprotams plakāts – „Suns ir piesiets!”. Hmm, kāds mūs ir noķēris. Nē, tā nedrīkst. Bet, ja nu kāda dāma. Operators. Šis arī izdomājis izskriet īso distanci un, tāpat kā es, nevar sagaidīt, kad tad tas mežs un tās takas sāksies. Kādu brīdi paskrienam kopā. No mūsu trijotnes iepaliek puisis. Paliekam mēs divas un operators, kurš manāmi attālinās. Nopīkst piektais kilometrs. Nē! Tā nedrīkst! Tas bija mans plāns. Blakus skrienošā dāma aizskrien līdzi operatoram. Bet… Prātā jau pārcilāju, cik ilgi spētu noturēties viņai līdzi, kādu brīdi man tas pat izdodas, bet tomēr man viņas temps tagad ir nedaudz pa ātru. Un palēnām manu, kā viņa attālinās. Tālu jau nav, bet kādi metri piecdesmit ar astīti būs. Atliek tikai nopūsties un cerēt, ka tā apnicīgā grantene vienreiz beigsies. Aizmugurē manāmi sekotāji. Nē, viņi mani nedrīkst noķert. Nopīkst sestais kilometrs, nekas nav mainījies, tik attālums starp mums ir sarucis, bet ir. Galvā pazib nākamā doma, bet kur ir tas sasodītais KP? Skrienam pareizi, jo marķējums visu laiku neapnicīgi spīd. Trase jau vairāk kā pusē, bet KP kā nav, tā nav. Gandrīz nopīkst septītais kilometrs, kad mani un otru dāmu jau šķir niecīgs attālums. Un nevar būt – trase pagriežas pa labi platā meža takā. Tiešām plata meža taka, tiešām? Operators pēc brīža pagriežas un uzsauc, ka re kur atzīmēšanās stacija.

Izmantoju nelielu apjukumu un pieskrienu pirmā pie orientēšanās tipa kontrolpunkta, ar kura palīdzību kartītē jāiespiež atzīme – es te biju. Tagad gan neatskatoties skrienu prom cik ātri vien varu. Esmu otrā, līdz finišam nepilni trīs kilometri. Nav ko domāt – jāskrien. Drošībai paskatos atpakaļ, atrāvusies esmu, bet saredzamā attālumā manu vēl citas svešas lampas. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Meža taka turpinās ar nelielu smilšainu kalniņu un līkumu, aiz kura atkal atskatos. Tā vajag. Opā, pārmaiņas pēc trasē nedaudz aizaugusi taka un tiltiņš. Tas priecē. Apdzenu operatoru neatskatoties. Noķeru vēl vienu puisi. Nopīkst astotais kilometrs. Vēl nedaudz, vēl nedaudz. Skrien, neskaties pulkstenī, padzeries un skrien. Tu to vari. Atceries, ka Tu atbrauci pēc augstākā pakāpiena, atceries? Pie sevis galvā rēķinu – vēl desmit minūtes un viss. Nopīkst devītais kilometrs. Vēl piecas minūtes, jo trase ir 9,5km ar astīti. Skrien, tev šāds temps ir jānotur, skrien. Gulēt un atpūsties varēsi pēc tam pirtī un mašīnā. Lampiņu aizmugurē kļuvis vairāk. Aiz līkuma tik pazīstamais grantenes posms uz kempingu. Pēdējie pārsimts metri. Garām aizskrien pirms brīža apdzītais puisi. Lai jau skrien, bet… nē, mans lepnums neļauj viņam finišēt pirms manis. Tādējādi sagādāju spraigas finiša ovācijas nedaudzajiem finiša zonas skatītājiem.

13458630_732599066842916_3251668355260565164_o

Pēc finiša pirtiņā uzzinu, ka pirmā dāma kā startā aizskrēja, tā aizskrēja, ka pat puiši viņai netika līdzi. Gan jau kādreiz. Šogad, gaidot apbalvošanu, starta/finiša zona ir tik klusa, ka nelietīgā vēja gaudošanu iztraucē vien kāds finišētājs un austošais rīts pār Usmas ezeru.