Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”)
Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav.
Teiksmām apvīti nostāsti par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, kurš savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu un skrējējiem, kuri tajā piedalās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos. Mājāspalicēju sekošana notikumiem tiešsaistē. Līderu cīņa un katra dalībnieka eksistenciālie jautājumi. Šoseja, nakts, kravas auto, nogurums un Sīmaņa vilinājums. 107 kilometri ir skrējiens līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim ar soļošanas elementiem.
Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo Vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku – soļotāju Jāni Daliņu. 107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos.
Vēl nebija pievarēts šī gada pirmais kalnu skrējiens, kad tika kalti jauni plāni par šī gada trešo kalnu skrējienu Prāgā – Pražská stovka, jeb vienkāršā valodā runājot – par Prāgas simtiņu decembrī. Lasīt tālāk.
To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības. Lasīt tālāk.
km 
-