Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Beskidy Ultra Trail

Ievads. Nejaušības bieži vien ir labākie palīgi skriešanas kalendāra aizpildīšanā. Tā noteikti bija arī 2019. gada sākumā, kad skriešanas biedram nesekmējās izlozē sev nodrošināt dalību leģendārajā Monblāna skrējienā. Lai mazinātu vilšanās sajūtu, nolēmu piedāvāt kādu citu skrējienu, kuram pāris nedēļas pēc izlozes rezultātu paziņošanas sākās reģistrācija. Izvēle krita par labu Beskidy Ultra Trail skrējienam Ščirkā (Szczyrk), Polijas Dienvidos. Līdz galam neticot, ka mans piedāvājums tiks pieņemts, izteicu ierosinājumu: “Paņemam septembra beigās mazu atvaļinājumu, braucam ar auto uz Poliju un noskrienam īsu, kalnainu ultru.” Nebiju pārsteigts par atbildi saņemot viennozīmīgu “JĀ!”. Ātri piereģistrējāmies, samaksājām, pasūtījām naktsmītnes un uz kādu laiku aizmirsām par šo avantūru.

Polijas pakalni. Foto autors: Katarzyna Gogler Fotografia

Polijas pakalni. Foto autore: Katarzyna Gogler Fotografia.

Par Beskidy Ultra Trail skrējienu. Līdz reģistrācijai biju dzirdējis par tādu Beskidy kalnu grēdu kaut kur Polijā, zināju, ka latvieši tur brauc uz MTB sacensībām (atceros, ka netrūkstot augstummetru un ir akmeņaini nobraucieni). Pasākuma mājaslapā informācija poļu valodā, mazliet angļu valodā. Ātri noorientējos distanču ēdienkartē: 10 km skrējiens, 20 km pārgājiens bez laika kontroles un ar brīvo startu, 30 km skrējiens (1700 metru kāpums), 47 km skrējiens (3000 metru kāpums), 73 km skrējiens (5000 metru kāpums), 100 km skrējiens (7300 metru kāpums), 315 km izaicinājums (vairāku diennakšu piedzīvojums skriešanas dieviem, kas nepazīst bailes un nogurumu). Lai reģistrētos, neprasa iepriekšējo pieredzi, par finišu dod ITRA punktus, dalības maksas ļoti pievilcīgas. Mazliet pieslēdzot veselo saprātu, tika nolemts savaldīties un neizvēlēties 73 km skrējienu, tā vietā startējot 47 km skrējienā. Argumentācija: esmu slinks uz gatavošanos, kalnos līdz šim arī nav skriets (tikai pauguros – 2018.gada SKM garā distance, 2019. gada CET 50 km distance).

Augstumlīkne 47 kilometru distancē.

Augstumlīkne 47 kilometru distancē.

Atmiņā palicis arī organizatoru apgalvojums, ka šī ir grūtākā Polijas ultra. Nepārzinu Polijas skriešanas “scēnu”, tāpēc nolēmu šoreiz vienkārši šim mārketingam noticēt. Iedvesmai paskatījos skrējiena iepriekšējo gadu video rullīšus, bilžu galerijas un augstumu profilus. No vienas puses iedvesmai, no otras, lai labāk saprastu gaidāmo segumu un kāpumu intensitāti. Bildes skaistas un kalnu iesācējiem kāpumi biedējoši, segums nepierasts – daudzviet garas, akmeņiem klātas takas. Paskatoties iepriekšējā gada rezultātus, secināju, ka latvieši nav bieži šī pasākumu viesi. To apstiprina arī šī pasākuma neesamība noskrien.lv kalendārā. 2019. gada septembrī uz Poliju no Latvijas gatavojās doties vesela “izlase”: 2 skrējēji 47 km distancē, 2 skrējēji 30 km distancē un 1 pārgājiena dalībnieks, kas pagaidām sevi vēl neidentificē kā skrējēju. Pagaidām.

Foto no nākotnes. 30 km cīnītāja no Latvijas. Atpūšas trasē. Pašu foto.

30 km cīnītāja no Latvijas. Atpūšas trasē. Pašu foto.

Treniņu plāns. Pēc augstuma līknēm sarēķināju, ka mūsu skrējiens Polijā sāksies ar 614 metru kāpumu. Ozolkalns, netālu no mājām, piedāvā 40-50 metru kāpumus, atkarībā no izvēlētā maršruta. Paņemam vidējo un sanāk, ka tas būs ekvivalents vismaz 13 kāpieniem uz augšu pa Ozolkalnu. Bez apstājas. Nolēmām, ka līdz braucienam jāuztaisa vismaz 10 treniņi, kuru laikā, tiktu kāpts augšā un lejā pa Ozolkalnu. Vispār jau sākumā bijām plānojuši skriet, bet ātri sapratām, ka tā varam pievarēt tikai pāris kāpumus. Vasaras sākums pagāja slinki, bet augustā un septembrī bija motivācijas uzrāviens, un sev par lielu pārsteigumu tikām līdz tieši 10 treniņiem. Vidēji gan treniņā pieveicām kāpumu tikai 7 reizes, sākotnēji iecerēto 9 vietā, taču tas tik un tā deva neatsveramu pienesumu kāju labsajūtai. Tagad atskatoties atpakaļ, šķiet, ka milzīgs pienesums iegūts arī no noskrējieniem lejā.

Polijas kalni. Pašu foto.

Polijas pakalni. Pašu foto.

Loģistika un pēdējie gatavošanās priekšdarbi. Uz Ščirku braucām ar auto, viens skrējējs izvēlējās lidot (Rīga – Varšava – Katovice). Skrējiens sākas sestdienā (8:00 – 47 km, 10:00 – 30 km). Ieradāmies naktsmājās jau ceturtdienas vakarā, lai piektdienu varētu veltīt pārgājienam un ogļhidrātu uzņemšanai vietējā krodziņā. Pārgājienā mazliet aizrāvos ar vēlmi iepētīt trases sākuma posmu un nostaigājām virs 20 km. Ceru, ka skrējiena laikā mani neviens nezākāja par kāju piedzīšanu. Pats nenožēloju garo pārgājienu. Protams, labi, ja pa vidu būtu vēl viena brīva diena, taču tādu ekstru mums nebija. Pārgājiens iedeva lielisku ieskatu par gaidāmajām grūtībām. Daži kāpumi un noskrējieni lika Latvijas “gurķiem” paniski smieties un raudāt, paralēli smagi elsojot, lai tiktu līdz galam.

Testējam takas. Pašu foto.

Testējam takas. Pašu foto.

Gājiena laikā nekautrējāmies viens otru uzkurināt ar patumšāku humoru par to, kā rīt pēc kontrollaika beigām bezspēkā ar izmežģītām potītēm klīdīsim pa mežu, lai atrastu trasi un kaut kā finišētu. Tas vienmēr uzmundrina!

Slīpuma un seguma fotofiksācija. Pašu foto.

Slīpuma un seguma fotofiksācija. Pašu foto.

Jāpiebilst, ka pārgājienu gājām pēc organizatoru gpx faila, domājot, ka dabā noteikti palīdzēs arī jau izliktais trases marķējums. Mums par lielu pārsteigumu pirmajos 10 km neieraudzījām nevienu lentu, nevienu bultu vai norādi. Savā starpā jokojām, ka esam pieteikušies uz fiktīvu pasākumu, kurš finansiāli “noslauc” naivus skriet gribētājus pretī piedāvājot tikai mājaslapu ar bildēm. Nelikās nemaz tik neticami, jo ASV šādi gadījumi, taku skriešanas sportam attīstoties, notiek gana bieži. Mums par lielu atvieglojumu pēc pāris kilometriem satikām taku skrējēju, kurš bija ekipējies ar lentu rulli un centīgi kombinēja skriešanu ar trases marķēšanu. Vēlāk netīšām uzzinājām, ka konkrētais skrējējs nomarķējis aptuveni 30 trases kilometrus, darbu pabeidzot vairākas stundas pēc tumsas iestāšanās. Respekts.

Trases marķējums. Foto autors: Fotowyprawy.com

Trases marķējums. Foto autors: Fotowyprawy.com

Pabeidzot pārgājienu, devāmies paņemt numurus uz sacensību starta vietu. Jauka atmosfēra, pieejami silti dzērieni un iespēja sataisīt maizītes ar speķ-pastēti. Dalībnieka starta pakā tipiskā makulatūra ar reklāmas piedāvājumiem un alus pudele, kas vizuāli noformēta atbilstoši pasākuma vizuālajai identitātei, citiem vārdiem sakot, pasākuma aliņš.

Sacensību alus. Foto autors: Beskidy Ultra Trail facebook lapa.

Sacensību alus. Foto autors: Beskidy Ultra Trail facebook lapa.

Tikām arī pie sacensību kokvilnas krekliem, par kuriem bijām pavisam aizmirsuši. Vakaru pilsētā noslēdzām krodziņā, kuru iedēvējām par “sirsniņmāju”, jo ēkas noformējumā, īpaši kokgriezumos figurēja sirds forma. Īpaši smieklīgi pašiem likās krodziņa iesauka, ņemot vērā, ka Latvijā parasti cilvēki “sirsniņmājās” labprātīgi vakariņas neietur. Pēc vakariņām ierastā inventāra sakārtošanas procedūra apartamentos, modinātāja uzstādīšana un salds (mazliet saraustīts) miegs.

Sacensību diena. Mūsu apartamenti atradās 25 minūšu gājiena attālumā no starta vietas. Nolēmām nepiesārņot pilsētas centru ar ekstra automašīnu un mērojām ceļu līdz startam lēnā rīta riksītī, pa ceļam satiekot citus skrējējus, kuru vizuālais tēls pārsteidza miermīlīgos pilsētas iedzīvotājus. Mans starts bija paredzēts 8:00, instruktāža 7:30. Sacensību instruktāžā galvenais organizators ilgi un dikti entuziastiski runāja poliski, vicināja rokas, lika auditorijai, ceļot rokas, kaut ko apstiprināt, jokoja un smējās.

Instruktāža sacensību starta zonā. Foto autors: Fotowyprawy.com

Instruktāža sacensību starta zonā. Foto autors: Fotowyprawy.com

Mūs pārņēma neliels satraukums, jo nebijām Latvijas pasākumos pieredzējuši tik garu stāstījumu, sākām bažīties, ka esam palaiduši garām kaut ko ļoti būtisku, kas varētu izšķirt dienas iznākumu. Pateicoties citas ārzemnieces iniciatīvai, organizators vēlāk sapulcēja sev apkārt ārzemniekus (mūsu distancē atsaucās 6) un ļoti skaidrā angļu valodā trijos teikumos ietilpināja esenci no savas iepriekšējās 15 minūšu uzstāšanās. Pastāstīja par marķējumu, ēšanas punktiem, padalījās ar savu telefona numuru un pamācīja, kā lietot aplikāciju, kas paredzēta, lai poļu glābēji varētu evakuēt dalībnieku, ja notiek kāda nelaime, un vairs nav iespējams saviem spēkiem turpināt sacensības. Vēl organizators norādīja uz kādu neizteiksmīgu posmiņu trases augstumprofila līknē, sakot, ka tas būs grūtākais, ar ko būs jātiek galā. Nospriedu, ka tas ir joks vai pārpratums. Kas tur var būt grūtāks par izteikti garajiem kāpumiem vai garajiem noskrējieniem. Pēc aptuveni 7 stundām varēšu sevi domās saukt par muļķi. Vēl pāris brīvas minūtes, batoniņa apēšana un laižam vaļā.

Dabas skati. Foto autore: Karolina Krawczyk.

Dabas skati. Foto autore: Karolina Krawczyk.

Pirmais posms. Ščirka – Brenna. Aptuveni 17 km posms. Pirmais kontrolpunkts. Pieejamas uzkodas un dzērieni. Līdz šejienei tiku 2h 13 minūtēs. Pirmie 5,7 km – kāpums. Pārgājiens. Brīžam īsas, manas sagatavotības līmenim skrienamas vietas, pusē no kurām joprojām gāju, jo nespēju atelpoties pēc kāpumiem. Divi masīvi noskrējieni. Pirmais – 2,9 km garumā ar ~400 metru kritumu, otrais – 4 km garumā ar 460 metru kritumu. Uz papīra šie cipari zaudē savu iespaidīgumu (atgādinu, ka neesmu tādās vietās iepriekš skrējis), taču jāsaka, ka pirmo reizi piedzīvoju sajūtu, ka gribi, lai noskrējiens beidzas, jo vairs nav kājās spēka pārdomātu soļu speršanai un arī acis kopā ar smadzenēm nogurst no koncentrēšanās un tehniskajām takas daļām (abos noskrējienos tie bija brīvi akmeņi un / vai saknes).

Meži un pakalni. Pašu foto.

Meži un pakalni. Pašu foto.

Milzīgu enerģijas lādiņu deva fakts, ka abos noskrējienos apdzinu aptuveni 30 vietējos skrējējus. Uh, tas bija patīkami! Poļi kaut kādu iemeslu dēļ deva priekšroku skriešanai pāros, grupiņās un vilcieniņos, man tas likās pārāk riskanti, jo bija jākoncentrējas uz priekšā esošo skrējēju, tāpēc brīvi planēju starp skrējēju rindām, lai panāktu situāciju, ka man priekšā vismaz 15 metri ir brīvi un pārskatāmi. Arī iepriekšējās dienas pārgājiens deva savu pienesumu, jo nebija tik lielas acis, ieraugot savu pretinieku – reljefu. Prātā ik pa laikam iedomājos par komandas biedriem un cerēju, ka viņi nebūs pārgalvīgi, un mājās brauksim bez traumām.

Maziņš gabaliņš no pirmā kāpuma beigām. Pašu foto.

Maziņš gabaliņš no pirmā kāpuma beigām. Pašu foto.

Otrais posms. Brenna – Salmopol. Aptuveni 8 km posms. Pēc pirmā kontrolpunkta – uzreiz kāpums augšā. Apkārt fantastiski dabas skaiti. Sajutu pirmās lūziena pazīmes – līdzenajos posmos bija arvien grūtāk saņemties, lai paskrietu. Otrais kontrolpunkts bija izvietots kāpuma pusceļā. Pieveiktie 8 km bija galvenokārt uz augšu, un tas pats gaidīja arī pēc kontrolpunkta. Otro posmu veicu 1h 27 minūtēs. Kāpumos garām nevienu nelaidu, un neviens jau arī neko nemēģināja, bijām gana izretojušies – atbilstoši fiziskajai sagatavotībai. Līdzenajās daļās palaidu vismaz 5 skrējējus.

Viens no samērā līdzenajiem posmiem. Pašu foto.

Viens no samērā līdzenajiem posmiem. Pašu foto.

Šajā posmā (beidzot!) no viena poļu skrējiena sadzirdēju kāpumam veltīto “Kuuuuuurwa!” izsaucienu, kuru iesildīja un pavadīja smaga elsošana un nūju nomešana zemē. Izmantoju viņa izlādēto enerģiju, kā ekstra motivāciju. Ja polis nevar savā zemē, man ir jāvar.

Otrais kontrolpunkts. Pašu foto.

Otrais kontrolpunkts. Pašu foto.

Kontrolpunktā pārsteidza tas, ka bija pieejami karsti, turpat vārīti kartupeļi ar krējumu. Redzēju dažus 47 km skrējējus ieturam pusdienas, man gan tas likās drusku pārsteidzīgi. Pieļauju, ka 73 un 100 km varoņi, kas arī gāja cauri šim kontrolpunktam, bija īstā silto pusdienu mērķauditorija. Manai gaumei vairāk derēja atbalstītāju Nutrend sarūpētās kastes ar sporta želejām un batoniņiem. Paķēru četras un noglabāju somā ar domu par dienas otro pusi. Iestiprinājos ar prāvu daudzumu apelsīnu, neliela izmēra cepumiņiem, papildināju šķidruma krājumus, apzināti nolēmu ignorēt lielās kolas pudeles (gribēju pamēģināt šoreiz iztikt bez maģiskā dzēriena) un devos tālāk.

Viens no posmiem. Pašu foto.

Viens no posmiem. Pašu foto.

Trešais posms. Salmopol – Ostre. Aptuveni 11,6 km posms. Jāturpina kāpums. Smagi, bet sasodīti skaisti. Ik pa laikam smaidu platu smaidu, jo plāns piepildījies – esmu šeit un varu skriet (godīgāk būtu teikt “staigāt”). Tas dod papildus emocijas. Prātā pārcilāju šķēršļus, kurus jāpārvar komandas biedriem. Lai viņiem izturība! Šis ir labs brīdis atstāstījumā, lai pieminētu marķējumu. Līdz šim esmu vairākas stundas veiksmīgi skrējis, sekojot kokos piestiprinātām sacensību lentēm, uz kurām smuki uzrakstīts lūgums tās neplēst un nebojāt. Jauks sīkums, salīdzinot ar tipisko Depo celtniecības lentu. Lentas novietotas gana bieži, taču vienmēr priekšā ir arī kāds skrējējs, kura muguru izmantot par orientieri, tāpēc līdz šim nav bijusi vajadzība iespringt un pētīt katru lentu. Tas noveda pie tā, ka vienā brīdī pamanīju sev pretī skrienošus poļus, no kuru žestiem un poļu frāzēm nopratu, ka marķējums pazudis un kādu laiku nav redzēts. Apvienojām spēkus un skrējām atpakaļ, lai atrastu pazudušo pagriezienu. Atradām lentu, kas norādīja par iepriekš nepamanītu kreiso pagriezienu. STRAVA ziņo, ka man tas izmaksāja 800 m, poļiem tas varētu būt vairāk. Atgādinājums sev: acis pierē nav tikai, lai skrējiena laikā ķertu kukaiņus. Par garām palaisto marķējumu telefoniski pabrīdināju komandas biedru, tā teikt, lai uzmanās. Uz mirkli arī pats tapu uzmanīgāks un aktīvi sekoju katrai lentei. Pirmo reizi skrējiena laikā skatam atklājās virsotne, kas būs jāsasniedz nākamajā posmā – Skrzyczne, 1257 metrus virs jūras līmeņa izvietojusies spice, kuras virsotni nesajaucami rotā komunikāciju tornis.

Skrzyczne TV tornis. Foto autors: wikipedia.

Skrzyczne TV tornis. Foto autors: wikipedia.

Ieraugot torni, pārņēma zosāda, jo redzēju cik liels attālums vēl līdz tam mērojams un apzinājos, ka ar to virsotni vēl nekas nebeigsies – uz sacensību numura uzdrukātā augstumlīkne ziņoja, ka pēc virsotnes ir vismaz 8 km līdz finišam. Noskurinājos un kustēju tālāk.

Vieta, no kuras pirmo reizi tālumā ieraudzīju torni. Pamatīgi jāieskatās. Pašu foto.

Vieta, no kuras pirmo reizi tālumā ieraudzīju torni. Pamatīgi jāieskatās. Pašu foto.

Posma beigās, pēc smaga un tehniska noskrējiena sekoja aptuveni 2 km asfalta posms līdz kontrolpunktam. Kontrolpunkts bija izvietots autobusa pieturā, kurā smagā metāla pavadījumā bija iespēja iestiprināties un atveldzēties. Šajā punktā laika ņemšana netika nodrošināta. Pēc aprēķiniem sanāk, ka posms man aizņēma 1 h un 22 minūtes.

Kontrolpunkts pieturā. Foto autors: Tomasz Wysocki.

Kontrolpunkts pieturā. Foto autors: Tomasz Wysocki.

Ceturtais posms. Ostre – Skrzyczne. Aptuveni 12 km posms. Kāpums sākas pārdesmit soļus pēc kontrolpunkta. Zināju, ka līdz tornim, kas atrodas virsotnē, būs tikai un vienīgi kāpums. Nebūs arī nekāds serpentīns. Gandrīz taisns nogrieznis augšā. Segums – tie paši iemīļotie akmeņi, lielākā daļa no kuriem nav nostiprināti augsnē, bet turas izvēlētajā vietā tikai gravitācijas motivēti. Šiem akmeņiem (5-30 cm) ir tendence dažreiz sākt kustību skrējēja virzienā, kad kāds tos augšpus trases izkustina, bakstot ar nūjām vai nepareizi atsperoties pret tiem. Parasti tie nekur tālu neaizripo, bet tāpat jāseko līdzi.

Kāpiens. Foto autore: Karolina Krawczyk.

Kāpiens. Foto autore: Karolina Krawczyk.

Kāpums kopā bija 4,2 km garš, ~700 metrus stāvs un izspieda mani sausu. Lai kāpumu pievarētu, man pagāja aptuveni 60 minūtes. Bāc, – tas ir tik daudz! Nonācis virsotnē, paslēpos zem slēpošanas pacēlāju konstrukcijas, ātri pārpakoju mantas, prātā noskaitīju pāris smieklīgas, sevi motivējošas mantras un pēc nepilnas minūtes laidu tālāk. Zināju, ka tagad būs smags kāpums lejā. Salīdzinot ar iepriekšējiem, būtiskākā atšķirība – taku vijīgums un tūristu bariņi, no kuriem jāspēj laicīgi izvairīties, taču galvenā atšķirība – kāju svaigums. Tas ir pazudis. Pirmajos noskrējienos bija pacilāta sajūta – kaut kas līdzīgs filmai “Mūzikas skaņas”, Alpu kalnu pļavas, viegls, līksms solis. Šajā noskrējienā man kāds zem vidukļa bija piesējis divus baļķēnus, strupus un smagus. Mana naivā teorija lika domāt, ka, ja es tieku galā ar šo noskrējienu, esmu gandrīz finišējis. Noskrējiena zemākajā posmā, kas vizuāli atgādināja Latvijai raksturīgās līkumainās meža takas ar saknēm, veicu pāris apdzīšanas manevrus, atkal jutos labi.

Noskrējiena daļa. Pašu foto.

Noskrējiena daļa. Pašu foto.

Pēc mirkļa attaptos strupceļā. Vietējais sēņotais (baraviku grozs vienā rokā, nazis otrā) žestikulēja ar rokām un skaidrā poļu valodā ziņoja, ka esmu palaidis garām pagriezienu. Te nu tev bija iepriekš pieņemtais lēmums būt uzmanīgākam. Īpaši nepatīkami, ka nokavētā pagrieziena meklēšana bija jāveic kāpumā. Neuzmanība man izmaksāja aptuveni 300 metrus un kādus 10 pa priekšu palaistus skrējējus, kurus pirms mirkļa biju bravūrīgi apdzinis. Vēlāk, ar komandas biedru pārrunājot trasi, secinājām, ka abi latvieši šeit aizskrējuši greizi. Es to noveļu uz taku skaistumu!

Kaut kur trasē. Konkrētu vietu vairs neatceros. Foto autore: Katarzyna Gogler.

Kaut kur trasē. Konkrētu vietu vairs neatceros. Foto autore: Katarzyna Gogler.

Tagad jāseko patiesības mirklim. Divi varianti: 1. organizators pajokoja par trases grūtāko daļu, kas vēl būs priekšā, 2. tas ir kāds īpašs mentāls triks, kas liek skrējējam domāt, ka grūtības vēl ir priekšā, bet tad tu attopies finiša vārtos un saproti, ka esi iznests cauri. Naivs sapņotājs būdams, sliecos uz pēdējo variantu. Tā teikt, poļu orgs, mūs, ārzemniekus, ieraudzījis, nolēma mazliet paspēlēties. Nu nevar tāds maziņš, augstumlīknē knapi saskatāms pauguriņš būt “trases smagākais posms”. Rūdīti skrējēji saprot, kā šis stāsts beigsies. Skrienu un atduros pret sienu. Tas nav nopietni. Es tur nevarēšu tikt. Šaura taka, akmeņi, gar sāniem blīvi aizaudzis mežs un krūmi. Virsotne nav redzama. Slāj tik augšā. Šis bija vienīgais posms trasē, kur nožēloju, ka man nav nūjas, jo redzēju, kā no manis attālinās puisis (vārdā Bartelomejs) ar nūjām, skrējējs ar kuru līdz šim bijām turējušies samērā tuvu. Kāpu, lamājos, pārdomāju dzīvi, elsoju, gribēju padoties (nevis izstāties, bet vienkārši uz 10 minūtēm apsēsties un pažēlot sevi), taču motivēja paugura pakājē dzirdamās balsis – negribēju tikt apdzīts. No četriem latviešiem, kam šeit bija jāskrien (arī 30 km distances finišā bija šī odziņa), trīs piekrita paugura apzīmējumam “nāves siena”, ceturtais teica, ka nekas īpašs, paugurs kā paugurs. Visu cieņu!

Tipisks skats no trases. Pašu foto.

Tipisks skats no trases. Pašu foto.

Neliels noskrējiens, taisne, atkal noskrējiens  un tad kādi 200 plakani sprinta metri līdz finiša vārtiem. Tuvojoties finišam, sākās pilsētas apbūve, bija dzirdami finiša zonas trokšņi. Zosāda, smaids pa visu seju un cerība pēdējā noskrējiena posmā, kas veda pa caurumainām betona plāksnēm, nenolikties uz sejas. Tiklīdz sākas finiša taisne, nomainīju bluķus uz reaktīviem dzinējiem un laidos sprintā. Finišēju ar lēcienu, izsaucienu un dūri gaisā.

Finiša leciens. Foto autors: pomiar-czasu.pl

Finiša leciens. Foto autors: pomiar-czasu.pl

Jutos tik laimīgs. Medaļa kaklā, soļošana pa autostāvvietu, lai atgūtu elpu, latviešu atbalsts un apmaiņa ar acu skatieniem, kas, manuprāt, nozīmēja “malacis, tu to izdarīji”. Pēc brīža pienāca polis, kas bija skrējies aiz manis un uzteica manu finiša sprintu, gribēju paspiest viņam roku, taču tā bija trasē krītot savainota un apsaitēta. Ha, kāds mani palielīja par sprintu!

Noskrien Cēsis + medaļa + atbalsta komanda. Pašu foto.

Noskrien Cēsis + medaļa + atbalsta komanda. Pašu foto.

Uzmeklēju trases organizatoru un īsi pateicos par lieliskajām sacensībām. Esmu drošs, ka viņam (domāju, ka lielākajai daļai organizatoru) tas nav mazsvarīgi. Es biju to izdarījis. 7 stundas un 45 minūtes. Aptuveni 50 km trasē. Pa priekšu palaistas 5 dāmas. Absolūtajā kopvērtējumā 55.vieta (šajā pasākumā nenotiek dalīšana grupās – man tas patīk).

Pēcgarša. Pēc finiša varēju atslēgt prātu, paēst, padzert, papļāpāt ar jau finišējušajiem latviešiem par “nāves sienu” un bezgalīgajiem noskrējieniem. Viens latvietis vēl atradās trasē. Turējām īkšķus, lai finišē vēl pa gaismu. Nav ko svešos kalnos pa tumsu vazāties. Kamēr gaidījām finišētājus, mēģināju ātri mentāli piefiksēt, kas šodien palīdzējis finišēt. Pirmkārt, liels pienesums bija laikapstākļiem – aptuveni 15 grādi, viegli apmācies, bez lietus, perfekti skriešanas apstākļi. Otrkārt, skrēju taupīgi, reliģiozi klausot pulsometram, kurš uz trases otro pusi brīdināja par pārlieku augsto pulsu pat mērenos kāpumos. Tā nav laba stratēģija, lai pietuvotos pjedestālam, bet es gribēju finišēt un izdzīvot. Treškārt, paņemtais inventārs, želejas, ūdens daudzums un uzvilktais apģērbs. Viss vienkārši nostrādāja. Pēdējos kilometros gan jāatzīst, ka beidzās ūdens, bet, ja būtu ieslēgusies pamatīga kalte, tuvumā bija pāris avoti, no kuriem būtu varējis padzerties. Nūju trūkumu nenožēloju. Ja skrietu vēlreiz, tāpat neņemtu. Vēders arī visu dienu strādāja bez pretenzijām. Ceturtkārt, biju pozitīvi noskaņots, daudz smaidīju un smējos, prātā taisīju jokus, neaizmirsu būt pateicīgs par iespēju būt šeit, šajā piedzīvojumā, starp labiem cilvēkiem. Kaut kā tā. Pēc nepilnām divām stundām tika sagaidīts pēdējais latvietis un varējām doties uz apartamentiem nomazgāt netīrību un mesties neprātīgā vietējo krogu izēšanas un izdzeršanas dejā.

Otrs 47 km skrējējs. Pāris sekundes pēc finiša. Pašu foto.

Otrs 47 km skrējējs. Pāris sekundes pēc finiša. Pašu foto.

Nākamajā dienā kājas nebija lietojamas, neskatoties uz to, ka visi apzinīgi parotaļājāmies ar līdzi paņemto putu rulli. Tāpat atradām spēkus nelielam pārgājienam kalnos. Netika aizmirsti arī poļu krogi.

Kopsavilkums – jauks, sirsnīgs pasākums, nav tālu no Latvijas, labi organizēts. Iesaku. Ja man kāds nākamgad piedāvātu avantūru atkārtot, nepretotos. 63 kāpuma metri uz kilometru. Tas man joprojām šķiet iespaidīgi. Bet, lai to no pārgājiena pārvērstu par skrējienu, vēl jāiegulda tik daudz laika un enerģijas. Ozolkaln, mēs vēl noteikti tiksimies! Polijas kalni, mēs arī, cerams, vēl tiksimies!

7 komentāri rakstam Beskidy Ultra Trail

  • Grāmatvedis Grāmatvedis

    Tas komentārs “acis pierē nav tikai, lai skrējiena laikā ķertu kukaiņus” :D Cik kukaiņus tu tur noķēri skrējiena laikā? :D
    Bet ja nopietni, tad respect Tev par noskrieto un paldies par ieskatu šajā skrējienā! Šis varētu būt viens no skrējieniem, ar kuru es varētu sākt savus kalnu ultru piedzīvojumus – izklausās ņemams (mazāk fiziski, vairāk finansiāli :D), īpaši ja gribas braukt kopā ar ģimeni.

  • Lauma Lauma

    Izlasīju. Aizraujoši. Tāpēc vēl jo vairāk nesaprotu kāpēc aizmirsu par šo pasākumu un neiekļāvu savā atvaļinājumu listē pēc neveiksmes loterijā.

  • Tārps Tārps

    Par kukaiņiem – šoreiz pa nullēm, jo jau rudenīgs laiks, bet vasarā regulāri paķeru kādu “līdzbraucēju”.

  • Tārps Tārps

    @Lauma
    Nākamgad jāpalūdz, lai ieliek noskrien.lv skrējienu kalendārā. Tas, manuprāt, varētu palīdzēt atcerēties / pamanīt šo skrējienu. Rūdītiem skrējējiem, manuprāt, 73 km un 100 km varētu būt laba, sezonu noslēdzoša odziņa, ja nav plānots startēt SKM.

  • Hiēna Hiēna

    Ku labs apraksts un bildes! Riktīgi smuks liekas. Bet tie vaļīgie akmeņi ir biedējošāki par “nāves sienu”. Un 13 Ozolkalni arī… Man jau no viena ir mēle pār plecu :D

  • JanisSkrien

    Paldies! Foršs apraksts! Iedvesmo! Jābrauc!:)

  • rmamedov rmamedov

    Super, Jabrauc uz Poliju :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.