Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Ceļgalu stāsts 4. daļa – Atgriezties mājās.

Jaunapgūtais hobijs ir devis man trūkstošo adrenalīna devu. Es varbūt nevaru traukties matiem plīvojot pāri kalniem, bet varu pārbīlī aurot, ieķērusies cietajā auto sēdeklī, kamēr Veipa kungs izņem biedējošas trajektorijas sarežģītajā sacensību trasē. Ja to purvaino čūksli tā var nosaukt. Es gan tā pilnīgi negribētu to atzīt par savu hobiju, drīzāk atbalstu Veipa kungu, pateicībā par visām tām reizēm, kad viņš ir nīcis un pacietis manas kaprīzes visādos diennakts un garākos pasākumos, atbalstot mani. Man pašai tas liekas pārāk bīstams, pērn dēlēns, tajā piedaloties, ļoti nelāgi satraumējās, tāpēc mans mātes instinkts kaut kā ļoti vēlas viņu no šī pasargāt. Jā es zinu, ka Lapsēniņš jau ir pieaudzis vīrietis, bet ej un iestāsti to tam jocīgajam instinktam. Tā nu pienākot 14. pēcoperācijas nedēļai, šādās sacensībās esam piedalījušies jau divreiz. Abas reizes auto gan ir salūzis pirms pasākuma beigām, neizturot ārkārtīgi rupjo apiešanos. Iespējams, tas ir bijis mans glābiņš no potenciālas ceļgala pārpūlēšanas. Nodarbe ir patiešām izaicinoša. Kuļoties pa dubļiem ar striķi pār plecu, pāris minūšu laikā ir iespējams tikpat labi uzsist pulsu kā Kalnu karaļa sprinta etapā. Un nav pat jābūt īpaši ātram tempam. Šeit man labi noder savingrotās kājas.

Vingrošanai aizvien pievēršu nopietnu uzmanību. Divreiz nedēļā noteikti dodos to darīt fizioterapeita uzraudzībā, pārējā laikā kaut ko saštukoju pati. 14. nedēļas beigās mums ir paredzēts noslēdzošais sacensību posms Igaunijā, tāpēc palūdzu fizioterapeitam drošības labad noteipot manu nerātno celi un niķīgo muguru. Viņš gan iesaka man labāk  skriet, nevis piedalīties šajā pasākumā. Ha, tad tik tālu nu esam – fizioterapeits taču visu laiku mani centās atturēt no skriešanas! Ar skriešanu gan šajā nedēļā nenodarbojos. Man ir jāpaspēj atpūtināt celi no iepriekšējās dubļu brišanas, šim un man nāksies samierināties tikai ar vingrošanu.

Sacensību dienas rītā nekas neliecina, par tuvojošos nelaimi. Jūtos lieliski, izstaipos, iesildos un šoreiz pat bez īpaša satraukuma ieņemu savu vietu neērtajā sēdeklī. Trasi esmu izstaigājusi – tā ir bezcerīgi briesmīga, tāpēc esmu noskaņojusies izbaudīt pasākumu savā tempā. Viss noris gluži labi, ja neņem vērā tehniskas problēmas ar auto sajūgu. Pirmais aplis ir veikts gluži pieklājīgi, esmu nomūrējusies, bet ne nogurusi, ir skaidrs pa kādām trajektorijām jāmērķē, lai pēc iespējas veiksmīgāk izkļūtu cauri. Dodoties otrajā aplī, iestrēgstam milzu lāmā, kas izskatās pēc dubļaina dīķa. Nu, no ūdens nebaidos, un jautri šļakstīdamās brienu pa begemotu mītnei līdzīgo dīķi uz krastu, lai piestiprinātu trosi pie traktora. Tavu neražu – vinčas trose iestrēgst dažus metrus no traktora, un, lai kā es pūlētos, man to neizdodas izraut. Arī Veipa kungs man nekādi nevar līdzēt, tāpēc, nomocījusies līdz spēku izsīkumam atmetu cerības un brienu atpakaļ. Te garām brauc mūsu draugi un piedāvā palīdzību – lai piestiprinu trosi pie viņu auto – izraus to iesprūdušo vietu. Ar prieku tā arī izdaru un vēroju, kā tā, velkošajai mašīnai kustoties, lēnām nostiepjas izceļoties virs dubļainā ūdens. Ak, nē! Nē, nē, nē!!! Trose ir sametusies cilpā, un es tajā nejauši esmu iekāpusi. Paceļoties virs ūdens tā savelkas ap manu augšstibu. Es neko tur vairs nevaru izdarīt. Velkošo mašīnu nevar apturēt mani izmisīgie kliedzieni, jo tos savas ķiveres austiņās dzird tikai mans vīrs, kurš sēž dīķa vidū mašīnā. Viņš gan nevarētu palīdzēt arī atrodoties blakus. Otras mašīnas stūrmane pamana, ka kaut kas nav kā vajag, bet ir jau par vēlu. Esmu šokā vai panikā, nevaru aprakstīt to sajūtu – nezinu, kas tagad notiks, mani salauzīs, noraus kāju, kas būs…

 

IMG-20190901-WA0006

Trose sažņaudzas, parauj mani gaisā, un, iztaisnojoties apmet riņķī, triecot ar galvu ūdenī, tad visbeidzot izsviež ārā. Varbūt mani izrauj otras mašīnas stūrmane Sanita, es īsti nesaprotu, kas notiek. Paldies Dievam, esmu dzīva un kāja arī ir klāt. Sanita mani tur un kaut ko saka, es neko nesaprotu, tik mēģinu pateikt, lai nekavējas un dodas prom. Šaubos, vai man pār lūpām iznāk kaut kas vairāk par neartikulētām skaņām. Esmu sarijusies tos pretīgos dubļus, šņirkst vien starp zobiem. Kāda muļķe, es esmu tāda muļķe! Kā es varēju izdarīt kaut ko tik nepiedodami stulbu?! Sakņūpu turpat dubļos. Ko es esmu sev nodarījusi? Veipa kungs ir atkūlies pāri dūņainajam slapjumam un palīdz tikt krastā. Šurp steidzas mediķi. Ap manu cisku pat cauri legingiem ir redzama dziļa rieva. Sāpes pieņemas spēkā ar katru mirkli. Mediķes liek novilkt legingus, nu forši, tepat blakus ir skatītāji. Labi, ka kāda pārpratuma dēļ šodien esmu uzvilkusi savas lielākās sporta apenes, nevis kā ierasts, stringus. Viņas īsti nerunā ne angliski, ne krieviski, bet nu kaut kā liek man saprast, ka „očeņ boļšoj hematoma buģet”. Uzliek aukstumu, kas patiesībā nemaz nav auksts un liek gaidīt transportu, kas mani aizvedīs atpakaļ uz sacensību centru. Novelku ķiveri un abas mediķes kratās smieklos, pa vidu atvainodamās. Laikam izskatos pēc normāla purva briesmoņa. Mati, seja, viss vienos dubļos.

Kad beidzot esmu puslīdz nomazgājusies un apģērbusies, kasot ārā smiltis no ausīm sāku novērtēt situāciju. Viss ir slikti. Kāja ir zila, paiet es nevaru, bet pats ļaunākais – celis ir nestabils. Tas gan nav operētais celis, bet otrs. Dienas beigās nestabilitāte ir pārvērtusies neticami asās sāpēs, pie niecīgākā sašķiebuma. Viss ir arī kārtīgi uztūcis un nelokās nemaz. Pat gulēt nav iespējams, jo nav tādas pozas, kurā kāju būtu iespējams ērti novietot. Nākamajā dienā braucot mājās, manu apziņu sasniedz skarbā realitāte. Man vairs nav nevienas sakarīgas kājas, viss ir beidzies. Beidzot arī puņķi un asaras var iet vaļā. Pilnīgs izmisums. Atgriezušies Latvijā, dodamies pa taisno uz traumpunktu. Pārāk lielas cerības uz šo procedūru nelieku, bet tas ir jāizdara vismaz tāpēc, lai dabūtu apdrošināšanu. Man par lielu iepriecinājumu, dakteris, pētot rentgena uzņēmumus, paziņo, ka ar kauliem viss ir kārtībā un, viņaprāt, man ir tikai saišu sastiepums. Bet nu drošībai vēlāk gan būtu jāuztaisa MR. Uh, tas nemaz neizklausās tik slikti! Dakteris ir īsts jautrītis – viņš man liek kārtīgi izskaidrot, kā es dabūju šo traumu un, ieraugot, ka noteipots ir arī otrs celis, palūdz pastāstīt arī par to. Šādi pacienti viņam patīkot – vismaz kaut kāda izklaide. Visbeidzot viņš atzīst, ka hobiji ir vajadzīgi un pie traumām tos nav ko vainot, – negadījumi vienkārši notiek. Nu, dakteris ir pamatīgi uzlabojis man omu, un, braucot mājās, jau atkal esmu es pati. Apjaušu, ka man ir nevis divas reizes neticami nepaveicies satraumējoties, bet gan divas reizes ārkārtīgi paveicies, negūstot nopietnākus savainojumus. Būtībā, notikt varēja jebkas, šermuļi skrien pār muguru iedomājoties. Esmu pateicīga Dievam, ka esmu tikusi cauri tik viegli.

15. pēcoperācijas nedēļa tiek aizvadīta uz slimības lapas – pirmās manā mūžā. Pat pēc operācijām tādu nebiju ņēmusi. Pirmās dienas varu vien gulēt un žēli kunkstēt, bet trešdien dodos uz Rīgu pie prasmīgā fizioterapeita, noteipot savus milzu zilumus. Tas nav tas pats speciālists, pie kura eju vingrot. Man vispār patīk viņa attieksme – viņš nekad nepārmet un neatsaka. Apmēram tā: ”Ak, tu ne mazdrusciņas nevari paskriet, jo kājas ir galīgā čupā, bet tev tomēr rīt gribas uz sacensībām, nekas, izdarīsim visu, lai tu varētu paskriet.” Šoreiz dodos pie viņa tādēļ, ka traumpunktā tiku sabiedēta par savu milzu zilumu bīstamību. Tādi paši no sevis uzsūkties nevar un ja tiem nepalīdz, varot pat nākties griezt. Pirmo reizi kut ko tādu dzirdu, bet nu kāds lieks plāksteris jau neskādēs. Pārvietojos ļoti lēni, jo iešana arvien ir sasodīti sāpīga, celis tā tik vien kāro kaut kur aizšļūkt pa sānu. Tomēr ar savu krāšņo kāju nevienu neizdodaspārsteigt, esot redzēti arī sliktāki gadījumi.

Glīti noteipota un noinstruēta kāju kustināt un locīt, lai viss ātrāk uzsūktos, vadu savas laiskās slimības lapas dienas. Dīvaini, internetā atrodamajā informācijā par saišu sastiepumiem, ieteikts ierobežot kustības. Kam lai tic? Ai, ko tur daudz lauzīt galvu – ies uz mežu nūjot! Pamēģinu arī paskriet, tas, kā izrādās, nemaz nav neiespējami, tikai ļoti jātur kājas muskuļi, neļaujot celim sašķiebties, jo tāda veida kustība aizvien izraisa neticami spēcīgas sāpes. Operētajam celim, savukārt, diezko nepatīk jaunā papildu slodze, kā arī tas, ka pašam tagad jākāpj pa trepēm. Bet cita varianta jau nav.

20190904_122935

„Očeņ boļšoj hematoma” ir pazudis jau 5 dienas pēc teipošanas. Tā pavisam pazudis – nespēju vien noticēt savām acīm. Parasti man pat maziņi zilumiņi turas vismaz divas nedēļas. Troses nospiedums gan aizvien ir redzams un arī jūtams. Tādi baisi kunkuļi visapkārt kājai. Minos ar velotrenažieri, nūjoju un vingroju. Laikam kaut kur tā tuneļa galā tomēr ir gaisma.

16. nedēļa solās būt jautra, jo svētdienā paredzēts piedalīties Tautas rogainingā kopā ar Ingu. Neies jau muļķīgas traumas dēļ mainīt plānus, turklāt tāpat jau bijām domājušas, ka vairāk mēģināsim iet pa taisno, jo parasti esam iecienījušas visgarākos un muļķu drošākos apskrienamos ceļus. Ar mani sakontaktējas kāda meitene, kura, vēloties palikt anonīma, atklāj savu ceļgala traumas pieredzi. Ar interesi klausos un sajūsminos par viņas attieksmi. No operācijas viņa esot atteikusies, bet no piedzīvojumiem un sacensībām gan ne. Lietojusi balstošu ortozi, dzērusi glikozamīnu un vingrojusi tā, ka maz neliekas. Rezultātā, viss pārgājis, saaudzis un atjaunojies. Apbrīnojami. Varbūt man arī noderētu kāda ortoze? Vismaz rogainingam, gadījumā, ja mežā to sāpīgo ceļgala šķiebšanos būtu grūtāk nokontrolēt?

70317284_2933815713300918_8762103604510195712_o

Nedēļas laikā pāris reizes dodos arī paskriet – lēni gan man iet. Ortozi tomēr neiegādājos, bet, nomaskējusies par tantiņu – ogotāju, piedalos rogainingā. Nav tā jaukākā pieredze, jāatzīst. Ar traumēto ceļgalu ir grūti pārvarēt šķēršļus vai brist pa aizaugušām vietām. Sirdi plosoši sāpju kliedzieni no manas puses nav dzirdami biežāk par reizi stundā, kas laikam nozīmē, ka traumētais celis vairs nav tik nestabils. Operēto nejūtu vispār, tas arī priecē. Reizēm saņemos lēnam uzskrējienam, bet tikai pa ļoti gludiem ceļiem. Lielākā problēma šoreiz ir lietus un briežutis. Pēdējās ir kaut kādā abnormālā daudzumā un pavada mūs līdz pat mājām. Ar to precizitāti ir pilnīga izgāšanās, tāpēc pieņemsim, ka vienkārši vingrinājāmies iet pēc azimuta. Derētu to darīt biežāk nekā reizi pusgadā, lai negadītos tik apkaunojošas kļūdas, bet, par laimi, ne par to ir stāsts. Mājās ceļgali gan ir ļoti jutīgi sapampuši. Abi. Ne vairs bulciņas, bet kārtīgi batoni. Sarkani un karsti. Pārāk par to nesatraucos, jo tādu slodzi viņi sen nav dabūjuši, gan nomierināsies.

17. nedēļa. Ai, cik stīvi un jutīgi ir abi ceļgali! Dodos pie daktera atrādīt savu jaunāko veikumu. Iztaustījis un izlocījis manu traumēto celi, viņš paziņo, ka tas tiešām izskatās pēc saišu sastiepuma. Bet nu, ja vēl pēc pāris nedēļām nekļūs ievērojami labāk, saņemu arī nosūtījumu uz MR. Sajūtos kā tāda hipohondriķe. Tie ceļgali padarījuši mani pārlieku aizdomīgu.

Arī nākošajā dienā ceļi ir krietni jutīgi un stīvi, bet tā gribas skriet, ka domāju – no kāda kilometra vai diviem tak ļoti sliktāk nebūs. Par spīti lietum, aizeju uz mežu un sāku prātīgi tipināt. Tavu brīnumu – savilktie ceļgali atslābinās, un sajūtu kaut ko ļoti pazīstamu. Es skrienu! Tiešām skrienu, nevis tipinu uz 7 ar pusi vai 8 minūtēm, nē es skrienu! Ak, vai tas ir iespējams? Sajūta, par spīti augstajam pulsam ir fantastiska. Noskrienu 3 kilometrus un piespiežu sevi apstāties tādēļ vien, ka hipohondriķe manī pārliecinoši uzstāj – visu pulveri nevajag izšaut vienā dienā. Neticami, cik lielu prieku cilvēkam var sagādāt noskrieti 3 kilometri! Temps 6:33 min/km taču jau klasificējas kā skrējiens? Kliedzu no prieka, lai skan pa visu mežu! Ja nu ceļgaliem tas nenāk par labu? Nē, viss ir labi, ne tie vēlāk sāp, ne pampst.  Kamēr esmu apdullusi no pozitīvajām emocijām, vēl kārtīgi pavingroju. Pa nedēļu vēl pamēģinu paskriet gan garāku gabalu, gan arī pa asfaltu. Skriet garāku gabalu, līdz 7 kilometriem, ir labāk nekā pa asfaltu (tas segums operētajam celim diez ko nepatīk, labi, tad ar to vēl neforsēšu). Kopumā ceļgali visu laiku ir tādi kā jutīgi, taču bez dūrējiem. Un tas skats, kas paveras skrienot, un sajūta – tas ir kā atgriezties mājās pēc gara un nogurdinoša ceļojuma.

20190918_174050

Mans prieks par iespēju atkal skriet nav aprakstāms. Jūtos it kā būtu jāsāk no nulles, bet kas par to? Ja skriešana būtu viegla un vienkārša, es jau sen būtu to pametusi un atradusi kaut ko izaicinošāku. Droši vien pieteikšos Zaķa distancei šīs sezonas noslēdzošajā SB posmā. Pieķeru sevi smaidot, – es domāju par Zaķa distanci kā par izaicinājumu! Gan jau līdz finišam tikšu. Vai ceļgalu stāsts ar to būs noslēdzies? Es tiešām nezinu. Es gribētu… Pilnīgi noteikti vēl ir par agru, lai par to spriestu. Pēdējā laikā esmu noskrējusi gaužām maz. Ir pagājuši vien 4 mēneši kopš operācijas. Nez, kāpēc man neienāca prātā pajautāt savam dakterim, cik skrējējiem viņš ir veicis šādu operāciju un cik no viņiem ir atgriezušies pie skriešanas? Es noteikti gribu būt labajā statistikā. Kad izlēmu par labu operācijai, cerēju, ka jau pēc 2 mēnešiem skriešu dziedādama, tomēr lasot par citu skrējēju pieredzi, saprotu, ka arī 4 mēneši ir ātri. Nezinu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai tiktu atpakaļ pie saviem ierastajiem skriešanas apjomiem un vai tas vispār ir iespējams. Tas man būs jānoskaidro pašai. Cerams, rehabilitācija pārlieku neievilksies, jo nākamā gada vasaras beigās man ir garantēta dalība kādā skrējienā, kuru es tiešām negribētu laist garām. Būs nepieciešams ļoti daudz darba un ne mazāk veiksmes, lai līdz tam tiktu. Tiekamies takās!

3 komentāri rakstam Ceļgalu stāsts 4. daļa – Atgriezties mājās.

  • bro bro

    Tev viss izdosies, Lapsa :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Tarantīno varētu paņemt šito sižetu un uztaisīt grāvēju. Bet viņam neizdosies, jo nevarēs atrast pietiekami trakas kaskadieres tavu triku atkārtošanai. Tev noteikti viss izdosies!!!

  • Hiēna Hiēna

    Jēzus, Marija un vēl Jāzeps piedevām! Tā trose! Šausmu stāsts.
    Tur, kur tu raksti, ka viss ir slikti, tāpēc nolem paskriet, gan nosmējos :D Man patīk! Jau gaidu, kad atgriezīsies kaut kādos diennakts skrējienos.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.