Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Burtu spēles Siguldā

Kurš gan nav skrējis rudenīgo Siguldas kalnu maratonu! Visi to ir darījuši. Rudens man vairs neasociējās ne ar ko citu, kā vien ar dzeltenām lapām un briesmīgām ciešanām Siguldas apkaimē, dzenoties pakaļ īpaši izkaltajam burtiņam. Nekad tās neesmu aprakstījusi, un diez vai kādam vairs ir noslēpums, kas slēpjas aiz šī izaicinājuma, tomēr šoreiz laikam vēlos to te paglabāt, jo nez vai vēlēšos vēl kādreiz noskriet. Gana. Mans piektais SKM gads un 3. nopelnītais burtiņš. Laikam jau grūtākais, kas pie mums ir skrienams. Jau tad, kad tikko biju sākusi skriet, šis pasākums man likās kaut kas neiespējams un īpašs… es nebiju kļūdījusies.

Par dalību nebija šaubu, kaut solītie augstummetri, pagarinātā distance un pieticīgais kontrollaiks nedaudz biedēja. Vēl savu daļu nepārliecinātības deva pagājušā gada izstāšanās – piedalījos slima un padevos jau pirmajā aplī.

Lai nu kā, vēsajā pēdējā septembra dienas rītā, esmu Siguldas Svētku laukumā un ļaujos pirmsstarta satraukumam kopā ar vēl bariņu drosmīgo. Man ir kāda klusa vēlēšanās, gribu būt sešiniekā starp sievietēm, nevaru gan izdomāt nekādu pamatojumu šai uzmācīgajai idejai, jo sarakstā ir daudz spēcīgu skrējēju, pārāk daudz, lai man tā vienkārši iekristu klēpī sestā vieta.

Uzmanīgi nokāpju Ziediņkalna pakājē. Esmu nokavējusi Vāveru bildi un kopīgo iesildīšanos. Nekas, paskrienu viena, arī pastaipos. It kā jau šogad ir bijuši Siguldas treniņi, bet no tā Ziediņkalna starta man arvien ir bail. Pagājušajā gadā manas kājas startā sarāvās tādos krampjos, kā tā arī vairāk neatlaidās. Tā nu esmu iedzīvojusies morālajā traumā. Bet, ja tikšu pirmajā reizē augšā Ziediņkalnā bez problēmām, tad jau kaut kā nomocīšu arī pārējo distanci.

Starts. Pirmajā aplī dodos bez nūjām un mugursomas. Domāju, būšu gana stipra, lai izturētu tos 26 km uz savām kājām. Kāpju lēnām, lai nekādā gadījumā nepārpūlētu muskuļus, kas neko ļaunu vēl nenojauš. Nav tik slikti, lēnā solī, pat izdodas apsteigt kādu pulciņu kāpēju. Augšā esmu bez neviena krampja, fū! Tipināšana lejā ātri vien pārvēršas par pārbaudījumu vietā, kur no jaunā serpentīna jāgriež atpakaļ pa Ziediņu. Šaurs, stāvs un liela burzma. Ir arī kritušie. Man izdodas noturēties pieklājīgi un, pakāji sasniegusi, sāku skriet. Pirmais kilometrs nopīkst 9:30. Nu varenprātīga kāpšana bijusi. Tālāk gan uzņemu tempu un pavisam drīz jau varu droši teikt, ka esmu to kārtīgi pārķērusi. Nu nav mācības, kā tik ir spēks, tā jāsper laukā.

Pirmais kāpums aiz vecā serpentīna liekas ļoti viegls, šķiežos ar spēciņiem tā, it kā priekšā nebūtu vēl vesela ultra. Pārmiju pāris vārdus ar surikātu Ievu, un tešu garām. Nez kādēļ? Viņa taču ir par mani ātrāka. Priekšā redzu Aijas koraļsarkano muguru un tas ir kā aicinājums viņu panākt. Izbrīna pretī skrienošs jauneklis ar noteikti ne garās distances numuru. Pagalam nomaldījies un apmulsis, viņš tomēr maina virzienu un aizskrien atpakaļ no kurienes parādījies. Blakus kāds nosaka, ka šim jau nu sacensības ir beigušās. Ātro granteni nomaina skaidām klātās Vikmestes takas un tiltiņi. Sabremzējos, jo man ļoti slīd, pat uz tām skaidām. No muguras pielavās Ilze, kura skrien treniņu. Nākas skaidroties, kādēļ esmu salēninājusies. Pēc brīža noķeru Ingu. Nopietni, vai pat tad man nelikās, ka ir bišku pa ātru? Kādā lejupceļā paslīdu uz kāpnītēm un nozveļos sāpīgi atsitot dibenvaigu. Pielecu kājās un tenterēju tālāk, uz jautājumiem par pašsajūtu atbildu, ka viss labi, dibens ir resns, tāpēc kritiens bijis mīksts. Skrienas labi. Sekoju plānam aprīt pa želejai stundā. Balkona taka, tad ātrais noskrējiens līdz kājinieku tiltam, grantene un taka gar Gauju. Šo posmu, sākot no Krimuldas serpentīna līdz pat Kordes kalnam, pirms nedēļas esmu izstaigājusi. Tā ka baigos pārsteigumus negaidu. Pa ceļam gan vienā vietā pamanos aizsapņoties un aizskriet līdzi pulciņam, kas mani aizved neceļos, bet ātri vien esam atpakaļ uz takas. Kontrolpunkts, tajā diez ko nestājos, ar vienu apelsīna gabaliņu ir gana. Tūlīt jau būs jaunā cilpa, kas ved viņpus šosejai. Vietā, kur saskaras pretējos virzienos skrienošo plūsmas, Spaidijs braši sit Riekstu bungas. Domāju vien par to, lai ceļā negadītos preču vilciens. Vilciens ir, bet tas ir pasažieru, kad pieskrienu, skrējēju kustība akurāt tiek atjaunota. Vilciens ir ļāvis man noķert Aiju. Stāstu viņai, ka priekšā gaidāma pamatīga slapināšanās, uz ko viņa nekādi nereaģē. Dīvaini, vai es šļupstu, vai esmu pārāk klusa? Veicam šo cilpu kopā. Tad pienāk Tas. Es zinu par tuneli, bet neesmu tajā bijusi. Pastaigas laikā šo vietu šķērsojām pa augšu pāri sliedēm, jo nelikās 100% ticami, ka organizātori varētu būt tik nežēlīgi un dzīt ļautiņus cauri kam tādam. Pēc Ingas ieteikuma esmu paņēmusi līdzi mazu lampiņu, bet liekas, tas neko daudz nedod. Taustos gar sienu, kājas slīd un pašā tuneļa vidū straume ir tik spēcīga, ka zaudēju līdzsvaru. Par laimi noturos neiezvēlusies ledainajā ūdenī, taču kliedziens pasprūk gan. Turpinu taustīties uz priekšu vēl lēnāk, līdz lamu vārdu sveikts pienāk tuneļa gals. Kājas ir tik ļoti sastingušas, ka knapi varu tās pakustināt. Uzraušos augšā līdz sliedēm un mēģinu skriet, bet nekas nesanāk. Esmu stīva un, šķiet, arī spēki ir pazuduši. Zinu,  ka trases šausmīgākā daļa ir vēl tikai priekšā. Aija laikam palikusi tunelī, no viņas nav ne vēsts. Kaut kā tipinu uz priekšu, līdz aiz straujā noskrējiena zem Lorupes gravas tilta pienāk mazās cilpas gals. Tālāk gabaliņš pa asfaltētu ceļu, nepatīkami vieglā slīpumā uz augšu. Knapi tipinu, mani apdzen gan Inga, gan Surikātu Ieva. Uz jautājumu, kā paticis tunelis, pēdējā atbild, ka ar nūjām un lukturi neesot nekādas vainas, un pazūd tālumā kā nebijusi. Inga viņai seko. Es gribu mājās.

Pirmais no pieciem kāpieniem – Ķeizarskata kāpnes, grasās mani nogalināt, te pēkšņi pārsteigums, jāgriež pa kreisi, nevis jāraušas pa taisno līdz augšai. Sasaucu kādu puisi, kurš norādes nav pamanījis. Arī kreisais ceļš, protams, ved uz augšu, bet drusku lēzenāk. Dzeršanas punkts, aiz kura seko patīkams un straujš noskrējiens līdz Ķeizarkrēsla kāpnēm. Tās atkal ir tīras ciešanas. Ilze mani uzmundrina, laikam pat tas palīdz. Sekojošais Kaķīškalna noskrējiens ir īsta medusmaize – uz leju man patīk – plašs, pārredzams un gana lēzens, lai nenorautu uz smagā gala. Vēl 3 kāpieni. Nākamais ir visai nepatīkams, takai pāri pārkrituši koki, zem viena lienu plankā, bet tādam kuplākam kušķim manos pāri pa augšu, iesprūstot un sapinoties. Kāpju un kāpju, un spēku kā nebija tā nav. Nu kādi 2 apļi vēl? Kādā veidā? Es nevaru stāties ārā arī šogad. Nav neviena iemesla. Man nekas nesāp. Kontrollaiks arī, draņķis, neuzglūn. Tāpēc, ka vairāk negribas, taču neviens nestājas ārā. Sūrojoties un čīkstot, par laimi tikai savā galvā, nonāku pie Kordes noskrējiena. Vai es minēju, ka man patīk noskrējieni? Šis konkrētais man nepatīk. Ļoti nepatīk. Stāvs un slidens. Pagājušās nedēļas pastaigas laikā es tur smagi nokritu.

22228182_1619375024773545_8082551858348849777_n

Veiksmīgi lejā. Patizla skriešana līdz bobsleja trasei. Skriet un nečīkstēt. Kāpums pie slimnīcas ir vispatīkamākais no visiem 5 riebekļiem. Laikam tas ir lēzenāks par citiem. Mazs gabaliņš pa civilizētu asfaltu un Pilsētas trases noskrējiens. Tas ir jauks un ātrs. Nedaudz uzmanības pilnu mirkļu, un te nu tas ir – Ziediņkalns visā savā krāšņumā. Apmēram puskalnu priekšā redzu Ingu. Kāpt un nedomāt. Nevajag skatīties uz priekšu, cik tur vēl atlicis – tur ir daudz. Ieurbju skatu zemē un velkos augšā. Ja ir kāda doma par izstāšanos, tad tas jādara tagad, vai arī jāaizmirst par šīm muļķībām.

Kad galotne sasniegta, ar acīm meklēju Lindu. Viņa apņēmusies man palīdzēt ar ekipējumu, ēdamlietām, un visādiem eksistenciāliem sīkumiem. Padzenu malā kaut kādus brīvprātīgos un apsēžos uz soliņa ēdināšanas teltī. Tieku pie kolas, sīrupūdens un pāris saujām dzērveņu sukāžu. Sūdzos Lindai, ka man nav enerģijas. Tieku pie savas mugursomas, bet sagatavoto mūziku vēl nevēlos klausīties.

Lai notiek, dodos otrajā aplī. Iesākumā ir grūti saprast, ko lai dara ar nūjām, tās traucē. Skrienot traucē ne tikai nūjas. Diafragma raujas tādā dīvainā krampī, tas ir sāpīgi un ļoti apgrūtina elpošanu. Skrienu lēni, man taču jāiztur līdz galam. Pirmais kāpiens šoreiz liekas daudz garāks un stāvāks, bet tikusi augšā ieraugu zirgus. Kur jūs, zvēriņi, bijāt iepriekšējā aplī? Bērni sataisījuši atspirdzinājuma punktus, vienam tāds jauks nosaukums – Spēka āboli. Paņemu vienu daiviņu, patiešām garšīgs. Pašā ceļa galā sēž skumīgs puisēns un kautrīgi piedāvā atspirdzinājumus. It kā neko īsti negribās, bet tīru ūdeni padzeros labprāt, jo tā saldā dzira sistēmā ir pilnīgi nebaudāma. Neaizmirstu pateikties un turpinu ceļu uz Vikmestes takām. Šoreiz būšu uzmanīga – vairs nekādu sāpīgu kritienu! Kādā kāpumā manu uzmanību piesaista apdzenamā skrējēja. Nezinu, kādu distanci viņa veic, bet numurs ir piesprausts, citādi būtu viņu noturējusi par tūristi. Kājās plānas, čībiņām līdzīgas kediņas, bet plecos milzīga, vairāk pārgājienam piemērota mugursoma. Samulsusi apjautājos, vai tad soma nav par lielu. Saņēmusi noliedzošu atbildi, steidzu viņai garām, bet redzētais skats tomēr neiziet no prāta. Cik gan nepiemēroti tas izskatījās… tieši tik pat, cik tā nav mana darīšana.

Balkona taka ir jāskrien, bet nu temps jau vairs nav tas, kas 1.aplī. Nu neko, vismaz minimalajos apavos ietērptās pēdas pagaidām nesāp un pa akmeņaino noskrējienu varu tās bezrūpīgi dauzīt pret zemi. Ilgi biju pārdomās par to, vai vilkt plānos apavus ar izteiktu protektoru vai biezos ar niecīgu. Plānie uzvarēja, taču kabatā ir ieliktas pretsāpju zāles, ja gadījumā izvēle būtu izrādījusies pavisam muļķīga. Šobrīd viss labi. Gaujas taka ir izstiepusies bezgalīga. Ne priekšā, ne aizmugurē neviena nav, man ir garlaicīgi. Šoreiz esmu uzmanīga vietā, kur kļūdījos iepriekšējā aplī. Rēķinu, ka tūlīt jābūt pieveiktai precīzi pusei distances. Nevaru saprast, tas ir daudz vai maz. Klāt ēdināšanas punkts, kurā satieku Ingu, sadzeros kolu un dodos tālāk. Inga vēl paliek atspirdzināties. Nūjas sāk patikt. Briesmīgstāvajā noskrējienā, kur pārvietošanās vairāk līdzinās lēkšanai bedrē, tās ir ļoti noderīgas. Kad esmu nonākusi pie upītes, aiz muguras dzirdu kliedzienus – laikam Inga lec bedrē, citas sievietes tuvumā nemanīju. Sparīgi kūņojos uz priekšu, likdama lietā visu, ko vien esmu dzirdējusi par nūjošanu. Laikam jau esmu dzirdējusi par maz. Nekas, tunelī nūjas palīdz ideāli, tieku tam cauri daudz ātrāk kā iepriekš, līdz ar to, kājas nav tik ļoti sastingušas un atkal iekustēties ir daudz vieglāk. Noķeru kādu skrējēju ar visai skumīgu sejas izteiksmi un prasu: „Vai ta patīk ar, vai?” Šis izrādās igaunis un neko nesaprot, bet, jā, skrējiens viņam patīkot, vienīgais mīnus – kontrolpunktos neesot sāls. Iesaku viņam pašam sevi palaizīt un mudīgi dodos tālāk cerēdama, ka netiku uztverta nopietni vai noturēta par jukušu.

Lēzenajā šosejas gabaliņā pat nemēģinu skriet, vien sparīgi nūjoju. Pārmiju pa retam vārdam ar nejauši satiktiem skrējējiem, bet kaut kā man uz noguruma fona viņi visi šķiet tik līdzīgi, ka grūti atšķirt un atcerēties, ko es kuram jau esmu prasījusi, lai neveikli neatkārtotos. Pirms Ķeizarskata kāpnītēm no meža plūst brīnišķīgas saksofona skaņas. Pēc sajūtām šajā vietā ir labāk kā iepriekšējā aplī. Neesmu vairs galīgs beigtiņš. Kāpuma augšā vairs nav dzeršanas punkta, vien laika kontrole. Kāds skrējējs lūdz tiesnešiem malciņu ūdens, bet viņi tik noplāta rokas. Jā, domāju, ka turpmākos kāpumus līdz finišam izturēt bez dzeramā varētu būt pasmagi. Žvikts, lejā, lai atkal raustos pa Ķeizarkrēsla kāpnītēm, tad nevērīgs noskrējiens pa Kaķīti. Tālāk atkal mokošā taka uz Kordes trasi. Kā man viņa nepatīk! Nūjas nepalīdz raušoties pāri milzu žagaru saišķim, tās tikai sapinas zaros. Katra uz augšu vedošā taka gan beidzas, lai dotu iespēju noskrējienam. Apsteidzu dažus skrējējus, laikam no īsās distances. Kāpumā uz slimnīcu ievēroju tēvu un dēlu, kas stumj augšā savus riteņus. Puisēns izskatās vēl pirmskolas vecumā, bet bez čīkstēšanas stumj savu braucamo. Reizēm gan piestāj, bet nežēlojas un neniķojas. Apbrīnojami. Paslavēju mazo censoni un spraucos garām, man tomēr vēl viens kāpiens priekšā.

21767903_1829019037185652_6738126077386450673_n

Ziediņkalns – tik pat negants, kā vienmēr, tam jāvelta nedaudz pacietības. Tikusi augšā, nonāku komandas gādīgajās rokās. Linda ar Viktoru un Uldi čakli rosās, sapildot manu sistēmu, pienesot dzērienus un sameklējot kārotās vīģes un lukturi, kuru pagaidām aptinu ap roku. Tā būs vēlāk vieglāk uzlikt. Es tak sevi pazīstu, būs slinkums stāties un ņemt nost somu, tādēļ skriešu, kamēr tumsā aizķeršos un kritīšu. Ne, ne. Vīģes tiek sabērtas kabatā, lai arī būtu viegli pieejamas.Vīģes ultrās man ļoti patīk. Tāpat kā dzērvenes. Blakus uz soliņa sēž puisis galīgā nesejā ar pavisam glāžainu skatienu. Mani jaukie palīgi ņemās aprūpēt arī viņu. Nu nez, diez ko glābjams ar neizskatās. Dodos pēdējā aplī.

Tikusi lejā, padodos Mīkstmiesim un iedzeru pretsāpju tableti, bail, ka tās atdauzītās pēdas mani pārlieku nomocīs. Visi celiņi ir pilni ar cilvēkiem, arī gaisā nemitīgi kaut kas lido, planē, rūc un šņāc. Lielo gaisa balonu skaņa, kas Turaidas pusē lidinājās man tieši aiz muguras, ir tāda nedaudz biedējoša. Tur pat vēl arī spēka ābolu punkts, un kādā pagalma ballītē man laipni tiek piedāvāta tēja un konjaks. Nē, paldies, padzeru vien ūdeni no galdiņa ielas galā, skumjā puisēna gan tur vairs nav.

Skrienas lēni, pavisam lēni un kāpumos vispār gribas griezties atpakaļ. Tikusi ārā no Vikmestes takas, sastopu noraizējušos Dotu, viņš meklē Ingu, jo ir dzirdējis, ka viņu nomokot krampji. Saku, ka tūlīt pat jau arī viņai jābūt klāt, un dodos tālāk. Nu, kāpēc šī daļa ir tik skrienama? Pie pagrieziena uz Gaujas taku brīvprātīgajā meitenē, kas tur sēž jau no paša rīta, pēkšņi atpazīstu Agy. Nu labāk vēlāk, kā nekad! Gaujas takā esmu pilnīgi viena. Līdz pat ēdināšanas punktam. Paskrienu, pasoļoju, taka kļuvusi vēl garāka. Pie ēdināšanas punkta strauji uznāk krēsla un nākas uzlikt lukturi. Man paveicas tikt pie pašas pēdējās kolas glāzes. Labprāt būtu dzērusi vēl vienu, bet nu izlīdzēsies ar sīrupūdeni. Ceļu glāzi pie lūpām un dzirdu kaut kādus protestus, bet kustību apturēt nepaspēju. Dzēriens izrādās pretīgi sāļš, tā, ka šermuļi pa muguru. Tur kādam puisim speciāli iejaukta sāls. Fu! Ierodas skrējējs, kurš finiša zonā izskatījās pēc jau norakstāma eksemplāra. Nē, viss labi, smaids pa visu ģīmi, acis staro – Linda, Viktors un Uldis viņu esot izglābuši. Tā arī aizskrien pa priekšu kā plēsts. Izrauju vienu normālu sīrupūdeni un dodos tālāk tumšajās takās. Te jau atkal viens pārsteigums – kāds puisis skrien bez luktura, aizrādu, ka nu jau būtu laiks uzlikt, uz ko viņš atbild, ka tāda šim neesot. Piedāvāju viņam savu mazo, nīkulīgo rezerves lukturi, taču viņš atsakās. Nu, kā teica mana vecvecmāmiņa: „Kаждый по своему с ума сходит”. Skrienu un nevaru beigt domāt – kā viņš skries melnā tunelī, tajā tiltā, kur ir izpuvuši caurumi, Kordes noskrējienā… galu galā, kā viņš redzēs marķējumu?! Bet laikam jau viss būs labi, jo viņš strauji attālinās un pazūd tumsā.

Tieku cauri mazajai cilpai, tunelis šoreiz padodas pavisam viegli, jo ar pieklājīgu apgaismojumu un nūjām tur nav jāpavada neviens lieks mirklis. Mazu brīdi pirms caurā tiltiņa sastopu tumsas mīļotāju, diez cik pārliecinošs vairs neizskatās. Turas aiz manis, laikam, lai izmantotu mana ne pārāk spožā lukturīša gaismu. Uz šosejas mūs panāk Andis un kādu brīdi turamies trijatā. No viņa uzzinu, ka Inga ir saņēmusies un strauji tuvojas. Nez noķers mani? Man nav enerģijas nekur mukt. Stāvajos kāpumos puiši sāk atrauties. Kaķīškalna noskrējienā panāku viņus pēdējo reizi, nākamais kāpums tādā tempā man nav pa spēkam. Lai arī ir sasodīti grūti, finiša tuvums tik ļoti iepriecina. Es jau dzirdu bungošanu, kad tuvojos Pilsētas trases noskrējienam. Tagad tikai uz augšu. Mērķis ir tik tuvu un tālu vienlaikus. To var saskatīt, bet tik sasodīti augstu vēl jārāpjas. Ar pēdējiem spēkiem, bungošanas un uzmundrinājumu pavadīta, sasniedzu finišu un sabrūku. Tas bija lēni un ilgi. Un es nedomāju, ka man tas patika. Drīzāk jau nē. Un finišā izrādījās, ka esmu atstājusi mājās pārvelkamās drēbes. Paldies, Anetei, savilku mugurā visus viņas rezerves krājumus. Patīkams, ja neskaita aukstumu, bija laiks, ko pavadīju skatoties, kā finišē atlikušie dalībnieki. Jā, kad pašam burtiņš kabatā, tad jau kalna galā izrunāties ir ārkārtīgi jautri. Bet par burtiņu, protams, prieks.

22228289_2101488703210013_6093085452835772633_n

Kalni man nepadodas un tajos skriet man nepatīk. Šajā sakarā atceros, kā mana māsīca reiz teica par matemātiku, kuru augstskolā nekādi nespēju pārvārīt – tev to vajag iemīlēt, tikai tad tu varēsi tikt no tās vaļā. Droši vien ar kalniem ir līdzīgi, tādēļ jāpiesakās vēl kādam izaicinošam kalnu pasākumam, varbūt izdodas tos iemīlēt un beidzot kļūt brīvai!

15 komentāri rakstam Burtu spēles Siguldā

  • Trakais Trakais

    Jau redzu “i” burtu Tavā kaklā. Lielisks apraksts!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Dace, Tu esi lieliska skrējēja! Un Tev viss izdosies!

  • shahs shahs

    Dace, tu man pastāsti, kā lai skaļi nesmejās, lasot tavus aprakstus? Kurš vēl igaunim piedāvā palaizīt pašam sevi? :) tač kalnu mīlestības sakarā, derētu brīdinājums: Kalnu mīlestība izraisa atkarību un maks nav par to priecīgs, jo beigās var izrādīties, ka iepatīkas ne tikai skriet, bet arī tajos kāpt. Tad atvaļinājumi ir par īsu, mājā parādās visādi grabuļi un ģimene tik tramīgi noelšās :)

  • if

    Gāju speciāli pārbaudīt – un sestā vieta starp sievietēm! :)

  • sigita sigita

    Es gan ceru, ka nākamgad “i” burta iegūšanas dienā mēs būsim kaut kur citur ;)))

  • burtiņš a šogad dāļāja čupām emocijas, taču noder arī ultru LK sapelnītie punkti cīņā par sudraba krāsas medaļu ;)

  • Liels prieks, ka klusā vēlēšanās piepildījās! :) Un lai pamēģina kāds mani pārliecināt, ka nevajag tik daudz mantu ņemt uz sacensībām, redz kā viss noder! :D

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Lasot jau trešo rakstu par SKM un trako tuneli, tā vien gribas kādai caurtekai, kam tunelim cauri izlīst

  • mtiger mtiger

    Meiteni ar lielo mugursomu laikam redzēju. Atceros, ka jautāju kādai, vai tajā somā gadījumā nav telts :)

    2.aplī tālajā ēdināšanas punktā apjautājos, vai viņiem ir sāls, un nākamajā aplī jau bija sadabūjuši – pat sauca pretī, ka viņiem tagad esot.

    Agy arī atpazinu tikai 2.aplī :)

    Un vēl tagad atcerējos, ka Ziediņkalnā mani teju, teju notrieca kāds Tarzans (vai drīzāk Džeina).

  • Lasma3 Lasma3

    Izskatās, ka es tomēr nezinu, kurš Siguldā ir Ziediņkalns. Bet par to neskumstu, jo jūs ar to smagi vienmēr cīnaties.

  • Andulis

    Ziediņkalns ir pirmais – tūlīt aiz starta līnijas. Kā arī pēdējais pirms finiša :)

  • Hiēna Hiēna

    Kā man patīk šitie ciešanu stāsti! Gandrīz vai prasās arī kādu burtu sadabūt. Labi, ka “gandrīz” neskaitās :D

  • Agy Agy

    Man liekas, ka daudzi tā arī mani vispār neatpazina.

  • trololo trololo

    Foršs stāsts!

  • edGars

    krist nav forši. ieskrieties 2. aplī ir forši un runāties ar trases mocītajiem arī. kur nu bez atbalsta

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.