Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mēneša skrējējs. Kripucis

KristapsMagone_Titul

Kļūt par Latvijas vicečempionu taku skriešanā, piekāpjoties tikai labākajam. Kļūt par Latvijas čempionu 100km. Uzvara CET 42 km distancē. Tas viss sasniegts šogad un ir pamatotas aizdomas, ka nākošgad no viņa redzēsim vēl ko vairāk. Arī viņš pats ir par to pārliecināts un apņēmības pilns. Mums patīk drosmīgie un pašpārliecinātie, tāpēc ar interesi vērosim, par ko tas izvērtīsies. Mēneša skrējējs – Kripucis jeb Kristaps Magone.
Lasīt tālāk.

SKM 2018 – LČ takās

43447191_2241693345918217_7329204971562336256_o

Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.

Tomēr sezona ir bijusi gara, tāpēc nebija liels pārsteigums, ka garajā treniņā divas nedēļas pirms SKM pēda un celis tai pašai kājai, kuras potīti pagriezu PČ, sāka klusi īdēt, ka būtu tā kā laiks atpūsties. Uz Stirnu buka noslēgumu sūdzības kļuva jau nepatīkami skaļas, taču krietni čaklāka rullēšanās panāca to, ka SKM nedēļā jutos jau ļoti labi un likās, ka vismaz par šo skrienot varēs pārāk nesatraukties. Vēl lielāks prieks gan ir par izvairīšanos no visiem baciļiem, kas kopš atbraukšanas no CCC plosījās darbā.

Ja fiziski jūtos labi, tad dažbrīd pārdomas pirms SKM gan ir dažādas. Pareizā virzienā ievirzīt domas palīdz Andris un sarunas ar treniņbiedriem, tāpēc piektdienas vakarā, liekot visvisādas mantas starpfiniša somā, izdodas sevi lieliski noskaņot un nomotivēt kārtīgai cīņai, atmetot visu lieko. Galvenā motivācija ir izpildīt laika plānu un parādīt labāko, uz ko tajā dienā esmu spējīga, jo pārējais sakārtosies pats no sevis, ja tiks realizēti šie divi punkti. Taču starpfiniša somā tāpat nokļūst arī lukturis, jo tā tomēr ir ultra un nekad neko nevar zināt.

43584726_2241675802586638_130174308348592128_o

2/3 LČ dāmu pjedestāla un profesionāla atbalsta komanda

Sacensību rītā pamostos ar jūtamu satraukumu, par ko pat priecājos, jo nekas cits tik labi neliecina, ka gaidāms kas svarīgs. Braucienā uz Siguldu man kompāniju sastāda Viva, un sarunās laiks paskrien nemanot. Sacensību centrā ātri tieku pie numura un ieņemu vietu starpfiniša zonā, kas atstāj gana daudz laika sarunām un selfijiem. Daudzas sarunas agrāk vai vēlāk noved pie runām par atkārtotu uzvaru, taču negribu vietas dalīt pirms starta. Skaidrs, ka par to cīnīšos, taču dažas stundas vēl jāpagaida līdz būs redzams, cik veiksmīgi tas izdosies.

Negaidīti pacilājošs brīdis ir atklāšanas ceremonija, kur man ir tas gods pacelt Latvijas karogu. Pēc šī visas motivācijas, pārliecības un pozitīvo emociju baterijas ir pilnībā uzlādētas un Ziediņa pakājē nokāpju gaužām labā noskaņojumā. Pēdējās minūtes pirms sacensībām vienmēr strāvo ar tādu interesantu enerģiju it īpaši, kad tiek pavadītas plecu pie pleca ar draugiem. Pagūstam vēlreiz pasmieties, ka Cukuriņš varētu būt mans tempa turētājs, un tad jau arī tiek dots starts.

43411747_2241660285921523_2785810084192583680_o

Lai nepārķertu startu, pirms gada nestājos pirmajā rindā, taču tad citi bija savas spējas novērtējuši ar krietnu devu optimisma un jau Ziediņā varēju nodarboties ar apdzīšanu. Šogad esmu nolēmusi mācīties no šīs pieredzes, tāpēc startēju no otrās rindas tūlīt aiz Andra. Sākumā turos viņam aiz muguras, taču jau drīz viņš attālinās un palieku citu skrējēju ielenkumā, kas ciešā čūskā virzās augšup pa izpļauto trajektoriju. Vienā brīdī blakus dzirdu Lindas jautro čalošanu, taču drīz tā apklust un cilvēku apkārt ir tik daudz, ka man nav ne mazākās nojausmas, vai viņa ir priekšā vai aizmugurē.

Tiekot augšā Ziediņā, redzu pāris skrējējus, kas ir gaužām skumīgā stāvoklī pēc cīņas ar šo nogāzi, un uzreiz atceros vienu no SKM bingo punktiem par to, kā, mēģinot tikt pie apaviem, var tikt pie DNF. Līdzjūtība ir īsa, jo ir laiks noskrējienam pa Pilsētas trasi, kur drošā solī apsteidzu skrējējus. Lai arī noskrējiens vietām izskatās slidens, ar saķeri problēmu nav nekādu un es vēlos, lai tas būtu garāks. Korde ir kāpums, ko gaidu vismazāk, taču drīz tas ir klāt. Viegli nav, taču citiem apkārt tas sagādā lielākas grūtības. Skatos uz meiteni, kura ir tik ļoti saliekusies uz priekšu, ka ar seju nav tālu līdz zemei. Domāju pateikt, ka šādi kāpt nav īpaši efektīvi, taču paturu mēli aiz zobiem, jo tajā brīdī, kad jau otrais kāpums ir novedis līdz šādam stāvoklim, citu komentāri gan jau ir pēdējais, ko gribas dzirdēt.

Kordes noskrējiena sākumā turpinu apdzīšanas manevrus, taču akrobātiskie elementi pār nokritušajiem kokiem gan man pārāk pie sirds neiet. Viens koks ir tik augsts un liels, ka tam pārkāpt pāri nevaru, principā sanāk uz tā apsēsties un kājas ir gabaliņu virs zemes, bet kaut kā tieku pāri, pārlieku neaizkavējot satiksmi aiz sevis. Nākamajos trīs apļos tieku tam pāri ar improvizētu lēcienu, kas ir kaut kas starp barjerskriešanas tehniku un lēcienu pār buku. Kāpums Kaķīškalnā ir labāks par Kordi, lai arī augšā ir jāpacīnās ar slideniem māliem. Turpat arī ir Normunds, kurš tik pasaka kaut ko par manu taktiku, un tajā brīdī saprotu, ka noteikti neesmu augstā pozīcijā. Nepajautāju gan, kurā tieši vietā esmu, jo jāskrien tālāk.

Lejā no Ķeizarkrēsla tieku daudz veiklāk kā treniņskrējienā pa SKM trasi. Lēzenajā kāpumā pa mulču uz Laurenčiem sākumu pat uzskrienu, kas izsauc skaļus uzmundrinājumus no apkārtējiem, taču beigas gan raitā solī uzkāpju. Šim sekojošajā noskrējienā pa velo trasi it kā jūtos labi, taču saprotu, ka domas ir kaut kur citur un neesmu pilnībā fokusējusies skrējienam. Ik pa laikam kaut kur aizķeros, mēģinu pagriezt potītes un katra šāda epizode mani uzvelk aizvien vairāk. Kad beidzot sākas taisnais posms, kas Ķeizarskata apakšā izmet lielu cilpu, pamanu Lindu un varu novērtēt attālumu starp mums. Cenšos taisnajā gabalā neslinkot, bet ir sajūta, ka nevaru realizēt pilno potenciālu un kaut kā pietrūkst. Neapmierinātība ar savu sniegumu turpina augt, bet vēl mazliet jāpaciešas līdz kulminācijai.

43650719_2242733225814229_3250508640628506624_o

Kad ir veikts taisnais gabals līdz Mednieku namiņam, trase ved lejā pa koka trepēm. Pagriezienā stāv brīvprātīgais un brīdina, lai uzmanās, jo esot slidens. Pasaku paldies, pasperu trīs soļus pa trepēm un – bladāc! – esmu gar zemi. Uz trepēm esmu pamatīgi atsitusi muguru, trieciens ir izgājis arī caur roku uz visu plecu zonu. Lai arī skarbs, šis droši vien bija nepieciešamais restarts. Atlikušais noskrējiens gan tiek veikts ar zināmu bijību un dzirdināšanas punktā veicu neplānotu, taču pavisam neilgu pauzi, lai noskalotu zemi no sūrstošās plaukstas. Secinu, ka kritiens nav atstājis sekas, kas traucētu skriet, un turpinu skriet jau ar pavisam citu attieksmi. Tagad ir jāskrien, muļķoties un domāt par visu ko citu varēs pēc tam, kad vēl četras reizes būs uzkāpts Ziediņā.

Kādu laiku tas labi izdodas. Lejup pa veco serpentīnu skrienu ar nelielu piebremzēšanu, lai tas nav pēdējais patīkamais noskrējiens. Gandrīz pašā tā lejā garmins nopīkst, ka laiks želejai. Tā kā esmu apņēmusies ēst kā pēc pulksteņa bez nekādiem kompromisiem un prātošanām par to, vai gribas, tad automātiski velku želeju no kabatas un gatavojos ēst. Protams, aizrijos jau ar pirmo malku, taču, negribot izliet atlikušo uz rokām, cenšos visu ātrāk apēst. Klepodama cenšos nobēdzināt nelaimīgās želejas iepakojumu kabatā, taču tas izkrīt no rokām un to ķerdama saslīdu uz slapjajām lapām un vēl mazliet pastiepju sasisto muguru. Beidzas viss laimīgi – nekas nav piemēslots un pēc kārtīgas padzeršanās beidzot spēju paelpot, taču nu gan mans pacietības mērs ir pilns.

Labā ziņa gan ir tāda, ka jau ceļā uz starpfinišu ir skaidrs, ka pat ar visiem izgājieniem iekļaujos laika plānā. Ziediņa apakšā noķeru Lieni, kura saka, ka tepat priekšā ir Irita, kura izskatoties nolūzusi. Paskatos uz augšu, ieraugu viņu, bet par nolūzuma pakāpi nekādus secinājumus nevaru izdarīt, jo pavisam retais Ziediņā kāpjot izskatās spēcīgs. Tāpat arī var redzēt Lindu, kura ir jau krietni augstāk. Kāpju, mazliet parunājos ar Lieni, taču galvenokārt noskaņojos nākamajiem trīs apļiem. Lai kas būtu noticis pirmajā, tas viss jāatstāj aiz muguras.

Starpfinišā mani apkalpo Lelde. Pirmā reize sanāk mazliet neveikla, kamēr sastrādājamies, taču tieku gan pie kolas, gan želejām, gan jaunām pudelēm un KP pametu ātrāk par Iritu, un Pilsētas trases noskrējienā esmu panākusi Lieni. Viņa ik pa laikam skatās atpakaļ, taču mans skats ir tikai uz priekšu. Laikam esmu tik nokoncentrējusies uz skriešanu, ka neatceros, tieši kurā vietā no viņas atraujos. Katrā ziņā jūtos krietni labāk kā pirmajā aplī. Situācija teju identiska kā Līgatnes Stirnu bukā, kur ieskrējos ap 19. kilometru. Tur vienīgi vairs neko nevarēja tik vēlu glābt, bet šeit neesam vēl pat pusē.

Nonākot klajumā pie Ķeizarskata, ieraugu Lindu skrienam pretējā virzienā. Abas priecīgi sasaucamies un, nonākot cilpas tālākajā galā, trases tiesnese pasaka, ka mums starpā ir 2 minūtes, taču Lindu vairs neredzu. Taisni veicu jau pēc sajūtām kvalitatīvāk, arī pēc Kājnieku tilta augšā cīnos, cik vien sparīgi varu, visu laiku atgādinot sev, ka tieši taisnes un lēzenie kāpumi ir tie, kur man no sirds jāstrādā. Neatslābstu, un drīz tas vainagojas panākumiem, jo priekšā parādās Linda. Tā brīža līdzskrējējs jautā, vai ķeru viņu rokā, uz ko varētu vienkārši apstiprinoši atbildēt, bet tā vietā saku, ka tā nu sanāk, ja reiz mans temps ir ātrāks par viņas. Kāds cits, ko apdzenu, nokomentē, ka nu gan esmu ieskrējusies, bet ko padarīt, ja pēc divarpus stundām beidzot man ir “atvēries” un var skriet kā gribas?

Drīz klāt Mednieku namiņš un otrā iespēja izpausties uz koka trepēm. Brīvprātīgais klusē, laikam secinājis, ka šai tāpat nav vērts neko teikt. Gudrāki gan esam kļuvuši abi, jo arī es esmu izdarījusi secinājumus, un jau zinu, kā ar trepēm tikt galā ātrāk un drošāk. Vairs tik ļoti nebaidos, un noskrējiena beigās jau esmu Lindai astē. Dzeršanas punktā veicu apdzīšanas manevru, jo man pietiek vien paķert glāzi, kamēr viņa uzpilda pudeli. Skrienu prom un domāju, ka nu gan savādi – kolīdz esmu priekšā, tā iestājas kaut kāds miers un paliek tikai cīņa ar pulksteni.

Jau uz balkona ievēroju, ka skatiens sāk migloties un labāk nepaliek. Paberzēju acis, bet nelīdz. Pirms gada SKM trešajā aplī bija tāpat, taču citos skrējienos tādu parādību neesmu novērojusi. Vai tas raibā seguma dēļ? Ai, štrunts, daudz par to nedomāju un skrienu tālāk. Kā nekā, visas šīs takas ir izskrietas jau iepriekš un daudz kur jau zinu, kur ir saknes.

Noskrienot pa serpentīnu un sākot lielā apļa cilpu, ir skaidrs, ka tūristu laiks ir sācies. Daži palaiž, citiem jāskrien apkārt, vēl daži mazāki tūristi rausta marķējumu, kurus apsaucu. Uz trepēm pie Gūtmaņalas jau kļūst pavisam šauri, bet jūtos gana maza un nekaunīga, lai īpaši sevi nebremzētu. Drīz pēc tam gan ir pirmā vieta, kur pamanos paskriet garām marķējumam. Par laimi, man tas maksā vien pāris sekundes, jo uzreiz jau pretī skrien kāds īsās distances veicējs un jautā, vai nav redzēts marķējums. Apgriežos un secinu, ka ir palaists garām ļoti spilgti nomarķēts pagrieziens.

Tālākais jau ir labi zināms posms no pagājušā gada SKM, un to izmantoju savā labā, droši skrienot. Šogad te nav neviena, kurš prasītu virzienu uz Turaidu, bet vēl jau ir nākamais aplis. Tēja neoficiālajos dzirdināšanas punktos izskatās labi, bet pat nedomāju apstāties. Ieskrienot mežā, uz īsu mirkli apjūku pie pār takas nokrituša koka, taču nākas vien kāpt pāri un turpināt sekot marķējumam. Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk, noskrējiens no Krimuldas pilsdrupām nav ne tuvu tik mālains kā mani brīdināja, esmu savā elementā. Izvairos no sadursmēm ar tūristiem un citiem skrējējiem pie serpentīna, uz Gaujas tilta mani sasmīdina brīvprātīgā, kura sēž ar muguru pret skriešanas virzienu un tad, kad cilvēku bariņam uzsaucu: “Malā!”, viņa, galvu nepagriezusi, klusākā balsī atkārto manis teikto.

Pirms ķeros pie Ziediņa forsēšanas trešo reizi, atpūšos ar botas aizšņorēšanu. Garām iet divi cilvēki, kuri uzmundrinoši saka, ka vēl tikai mazliet palicis, uz ko atbildu, ka vispār jau palicis vēl tikpat. Kāpt bungu pavadījumā ir uzmundrinoši, bet Viktora aicinājumam paskriet gan gribas pateikt ko nejauku, taču zinu, ka augšā to tāpat nedzirdēs, un velti spēkus netērēju. Laikam gan kaitina tas pietiekami, lai uzkāptu ņipri, tā, ka uzmundrinājuma mērķis sasniegts.

Nonākot KP, visu nevajadzīgo metu uz zemes. Ina piedāvā nūjas, no kurām atsakos, dzeru kolu, tieku pie želejām nākamajam aplim. Izmantoju izdevību pajautāt, kā veicas Andrim, un dodos prom. Vienu brīdi apsvēru pajautāt arī par to, vai ir nojausma, kur ir pārējās meitenes, taču to neizdaru. Kaut kā liekas, ka šī informācija man nav vajadzīga, pat ja būtu zināma. Šajā KP gan liktenīgais brīdis ir pienācis vienai no pudelēm, kurai tiek uzkāpts virsū. Pirms gada pirms SKM tiku pie dāvanu kartes apaviem un trasē saplēsu apavus, šogad man ir dāvanu karte Salomon un salūzt pudele. Sakritība?

Vien vēlāk saprotu, ka 35km esmu veikusi kā pirmā meitene pāris minūtes pirms puišu trešās vietas, ja neskaita pilnās distances veicējus. Nav slikti! Trešajā aplī dodos viena, taču saņemu atbalstu gan no zelta rudens baudītājiem, gan brīvprātīgajiem. Korde kļūst aizvien izaicinošāka. Spriežu, ka apļiem ir viena laba īpašība – tie beidzas. Vēl tikai vienu reizi te jākāpj, tikai vienu! Kaķīškalna augšā paskatos atpakaļ, bet nevienu neredz. Tas gan nenozīmē, ka drīkst atslābt.

43485819_2242789965808555_6905598738069192704_o

Pa mulču uz Laurenčiem nekāda skriešana vairs nesanāk, bet kāpju, cik ātri varu. Paceļu galvu, kad Mareks izklausās tīri pārsteigts mani ieraudzīt un saka, ka esmu plus mīnus desmitniekā. Oho, vai tā tiešām var būt? Nespēju un nemaz nemēģinu slēpt prieku, jo stiprā dalībnieku saraksta dēļ šis bija tāds A+ mērķis, uz ko nemaz nekoncentrējos, bet atliek tik iedot mazu cerību un parādās pavisam jauna degsme.

Likās, ka jau otrajā aplī jūtos lieliski, bet tas ne tuvu nav salīdzināms ar sajūtām trešajā. Ar mazu atpūtas pauzi pa vidu uzskrienu lēzeno kāpumu pa ceļu aiz Laurenčiem no otras puses. Te lielā mērā jāsaka paldies Normundam par fantastisku uzmundrināšanu. Jo tuvāk esmu, jo intensīvāk skan zvans, un smaidām abi divi. Kolīdz esmu uz taisnes, uzņemu pavisam citu ātrumu. Jau pa gabalu saņemu uzmundrinājumus no trases tiesneses un Alvja, kurš ir uz velo, arī Roberts pakāpj malā un saka, ka esmu tāda pati kā Andris, kurš ātrā, smukā solī paskrien garām. Atbildu, ka mācos no labākajiem, un prom esmu. Uz taisnēm ieņemu gandrīz autopilota stāvokli. Vienīgais mērķis ir pēc iespējas ātrāk kustēties uz priekšu, nav vieta atrunām un domām par to, ka kaut kas sāp, ir nogurums vai grūti. Tikai es un taka. Un neticama viegluma sajūta. Liekas, ka aiz muguras brauc velo, bet droša neesmu un atpakaļ neskatos. Pie Kājnieku tilta aizdomas apstiprinās, kad Alvis nokomplimentē smuko soli un novēl tā turpināt.

Arī kāpums aiz tilta padodas negaidīti labi, skriešanai mijoties ar iešanu. Vienā iešanas pauzē tuvojos ģimenei, kas stumj augšā riteņus. Vecākiem tas padodas viegli, bet sīkais aiz muguras čīkst, ritenis neklausa un krīt no rokām ārā. Kad esmu pie puikas, tēvs pagriežas un saka dēlam, lai saņemas, jo viņam tūlīt meitene paies garām, uz ko sīcis reaģē ar pamatīgu skandālu. Sajūtos gaužām neērti un cenšos no situācijas aizbēgt, teju nepasakot tēvam, ka arī viņam jāsaņemas, jo viņu tūlīt apdzīs tā pati meitene. Iespējams, būtu viņiem jāpasaka paldies par tik ātru uzskriešanu.

No sirds izbaudu ātro skriešanu pa taisni. Viss liekas tik viegli, jūtos tieši tik labi, ka pat nodomāju, ka varētu vēl kādus dažus apļus noskriet. Jūtos spēcīga, jūtos ātra, jūtos nenoķerama. Sacensībās nav daudz labāku sajūtu par šo, kad apzinies, ka skrien tā, ka citiem nav izredžu.

Vienīgā dīvainā blakusparādība ir slāpes. Kopš Ziediņa esmu izdzērusi gandrīz litru, kas nozīmē, ka dzirdināšanas punktā nāksies neplānoti uzpildīties. Lejup pa trepēm tieku vēl drošāk un ātrāk kā iepriekš, jo tās lielā mērā ir nožuvušas un sausas, arī iemītā taciņa blakus jau kļuvusi par maģistrāli. Dzirdināšanas punktā ierodos nepamanīta, lai arī ziņoju, ka man vajag ūdeni. Tā gan nav vienīgā ķibele – sākumā ir grūti atvērt pudeles, pēc tam nevienu no tām neizdodas ar pirmo reizi aizskrūvēt tā, ka netek ārā. Neapmierināta kaut ko purpinu, bet galu galā pudeles ir ciet un varu turpināt skriet.

Atlikušā apļa daļa paiet bez problēmām. Kāpt augšā paliek aizvien grūtāk un lēnāk, taču līdzenajās vietās neielaižos nekādos kompromisos vai diskusijās ar sevi. Kad esmu uzkāpusi no Princešu avota līdz laika kontroles punktam vecā serpentīna augšā un jau dodos pilsdrupu virzienā, dzirdu aiz muguras tiesneša un kāda skatītāja pēkšņo atklāsmi, ka tā taču bija sieviešu līdere un varbūt vajadzēja viņu uzmundrināt… Otras iespējas viņiem nebūs, jo te šodien vairāk neatgriezīšos, bet pieņemu labo nodomu. Kad grasos sākt noskrējienu aiz pilsdrupām, tūristu bariņš manāmi uztraukts cenšas mani atrunāt no došanās lejup pa krauju, bet paspēju tik atteikt, ka viss ok, tās ir sacensības, un pazūdu.

43576710_2242863322467886_4332067146193436672_o

Skatos pulkstenī un secinu, ka trešo apli pabeigšu krietni zem sešām stundām, kas dos patīkamu rezervi pēdējam aplim, lai iekļautos 7.5 stundās. Tas vien ir iemesls, lai augšup dotos ar smaidu. Vēl viens iemesls ir tas, ka Andris mani nebūs noķēris un apdzinis par apli, par ko iepriekš bijām daudz jokojuši. Kāpjot Ziediņā, priekšā redzu pāris konkurentus, bet Ziediņš nav tā vieta, kur domāt par viņu ķeršanu. KP esmu gaužām priecīga. Palicis viens mazs aplis, sajūtas labas, tieku pie kolas, pēc palūgšanas saņemu arī želejas, kas joprojām nekādu riebumu neizraisa un tiek nedomājot patērētas, kolīdz garmins saka, ka vajag. Nokļūstu arī Jāņa taisītā storijā un ar vārdiem, ka vairs jau nekas nav palicis, dodos pretī pēdējiem 15km.

Uzreiz aiz KP paskrienu garām Konstantīnam, noskrējienā kājas vairs netaupu. Pasaku paldies brīvprātīgajam pie peldvietas, ar high five nogriežos uz Kordi, bet jau jūtu, ka negribu to kalnu redzēt. Augšā kāpjas aizvien grūtāk, ik pa laikam taisu pauzes. Atceros SKM bingo nepievienoto punktu par to brīdi, kad domā, ka tev ir augstuma slimība, bet patiesībā esi vienkārši nīkulis. Priekšā redzu Cukuriņu, bet neesmu droša, ka viņš ir pamanījis mani. Kāpju un spriežu, ka varbūt galu galā būs viņš mans tempa turētājs. Sākam pārmīt kādu vārdu, bet kustība augšā ir diezgan depresīva, jo piepeši liekas, ka augšstilbi ir atteikušies. Cenšos uzņemt kādas pozitīvas emocijas no Margaritas, kura visu šo laiku ir stāvējusi Kordes virsotnē, taču daudz lielāka motivācija ir turēt līdzi Kristapam, kad viņš sāk noskrējienu. Garās kājas ir priekšrocība un viņš atraujas, bet uz ceļa viņš jau ir atkal panākts.

43260417_2046560022055041_9046733909009629184_o

Kaķīškalns ir tikai kripatu labāks par Kordi. Sākumā nokļūstam Jura selfijā, kas uz mirkli padara kāpienu jaukāku, bet jau drīz esam vieni ar vārgiem augšstilbiem. Spriežam, cik kāpumi palikuši, kur pieskaitām arī to pusotru augstummetru pirms Kājnieku tilta. Augšā mums iet vienlīdz grūti, pa taisnēm esmu kripatu spēcīgāka, savukārt noskrējienos ir ko turēt līdzi Kristapam. Lejā aiz Laurenčiem skrienu diezgan uz sajūtām, jo viena acs ir diezgan aizmiglojusies, mežā ir patumšs un neredzu jēgu pārgalvībai šajā brīdī. Kāpjot augšā pretim Normunda zaļajam busam, Kristaps saka, ka man nevajag viņu gaidīt, bet tajā brīdī nudien neliekas, ka es spētu kaut kur aizlaisties.

Lai cik grūti nebūtu kļuvis, uz taisnes atkal ieslēdzu autopilotu. Laikam esmu tik ļoti noskaņojusies izdarīt kļūdu labojumu pagājušajam gadam, kur pēdējais aplis varēja būt labāks, ka negrasos atslābt. Uzņemos vadību, ļauju Kristapa soļiem aiz muguras sevi motivēt un tikai šancēju. Izskrienam kilometru zem 5:00/km un vairāk kā jebko gaidām tiltu, jo tas ļaus uz brīdi paiet. Kad tas ir klāt, Kristaps paziņo, ka šis bija ļauni, taču vismaz esam tuvāk finišam. Grūti nepiekrist. Pārskrienam pāri tiltam, taču soļos pārejam pie pirmā slīpuma. Te atkal ieslēdzu autopilotu, slāju augšā, cik ātri vien varu, un laikam tajā brīdī arī no Kristapa atraujos.

Neļaujos nekādām domām par iešanu vai slinkošanu, nedodu sev nekādas atlaides. Kolīdz slīpums ir galā, sāku skriet. Ja apļa sākumā uz mirkli bija šaubas par 7,5 stundu plānu, šobrīd par iekļaušanos šaubu nav, taču gribu redzēt, cik ļoti varu pārspēt plānu. Esmu uzstādījusi kā mērķi Mednieku namiņu, līdz turienei nekādas iešanas vai slinkošanas. Tik ļoti cenšos skriet pa labāko trajektoriju, ka dažus lēnākus skrējējus apdzenu ļoti tuvu, tādējādi varbūt kādu nobiedējot. Liela daļa gan cenšas uzmundrināt, citi ir pat skaitījuši, kura es esmu, ko ļoti novērtēju, jo starpfinišā ieņēmu 7. līdz 11. vietu.

43518775_10157831977927892_5857641045856092160_o

Prieks ir liels, nonākot pie namiņa. Uz trepēm netrakoju, jo nav vairs kājās svaiguma. Šoreiz uzpildīt pudeles man nevajag, jo palikuši vien 4km, taču iespēju apstāties un padzerties gan izmantoju. Ilgs tas prieks nav, jo mani dzen prom, lai gan gribētos palikt ilgāk. Gabaliņu aiz ūdens punkta ir pārkritis koks, kuram pat pēdējā aplī saņemos pārlēkt pāri, vēl taisns gabals līdz trepēm, kur joprojām spēju kvalitatīvi tikt augšā, tad līdz serpentīnam… Viss zināms no galvas. Uz serpentīna vairs neko netaupu, pilnā ātrumā skrienu lejā un tieku apbalvota ar ātrāko kilometru visā skrējienā – 4:13/km. Serpentīna pakājē mani uzmundrina draugi, un tad jau smaidu vairs nenoslēpt vispār. Tas gan nenozīmē, ka atslābstu – tempu turu augstu līdz pat pašam Ziediņam, jo zinu, ka tam tāpat nesataupīties un visas cerības ir uz bungu un ovāciju spēku.

Pēdējais Ziediņš ir maģisks. Štrunts, ka kājas uz augšu nevelk, tas dod mazliet vairāk laika saprast, kas ir izdarīts. Atkārtota uzvara SKM un Latvijas čempiona tituls šobrīd paliek otrajā plānā, jo daudz svarīgāk bija labi noskriet sevis dēļ. Izskriet visu rūgtumu par CCC un pierādīt sev, ka varu izmantot to pieredzi, lai augtu un kļūtu stiprāka. To visu es izdarīju. Tāpat parādīju, ka esmu mācījusies no pagājušā gada nepilnībām, audzinājusi raksturu, lai kvalitatīvi noskrietu visu distanci, lai cik grūti nebūtu. “Anete! Raķete!” un bungu pavadījumā kāpju, staroju kā saulīte un finišēju 7:23:12.

43490647_2242842509136634_1272253683412762624_o

Kad vēlāk ir pieejami splitu laiki, var apskatīt, ka trešā apļa fantastiskās sajūtas ir rezultējušās tajā, ka šo apli par mani ātrāk ir noskrējis tikai Andris un Kristaps Magone, savukārt starp pirmajiem 35km un pēdējiem 35km man ir vismazākā atšķirība laikā no visiem. Tiesa gan, ir arī lietas, kur jāpiestrādā. Viena no tām ir skriešana lēzenos kāpumos, savukārt otra – neatslābšana kāpumos beigās. Tāpat arī takās nav pieļaujama pirmajā aplī piedzīvotā izklaidība, kas varbūt šoreiz ar nedaudz lēnāku sākumu izglāba visus pārējos apļus, bet varēja arī beigties daudz bēdīgāk, ja neuzmanība būtu rezultējusies traumā vai smagā kritienā. Kopumā gan esmu patiesi lepna par paveikto un neesmu sevi taupījusi, kam piekrīt arī visas sāpošās maliņas.

Ultru skrien viens, taču man vienai šis nebūtu izdevies. Palīdzēja ikviens, kurš turēja īkšķus klātienē un domās, bungoja, uzmundrināja, atbalstīja. Man bija lieliska suporta komanda, kas lika ar nepacietību gaidīt katru starpfinišu. Paldies treniņbiedriem, taboram, ka man esat! Prieks un gods dalīt čempiona titulu ar Andri, kurš neļāva nīkuļot pēc CCC un man bija, no kā bēgt lielu daļu distances. Viņam arī jāsaka paldies par to, ka es vēl paiet īsti nevarēju, kad jau dalība uz nākamo ultru bija kabatā.

SKM 2018

Pirms

Lai arī sākotnēji esmu paredzējis sezonu noslēgt oktobra beigās ASV, ķibeles ar potīti un daži citi nedaudz pozitīvāki notikumi liek man pārdomāt, un izlemju sezonu piebeigt tepat dzimtenē, skrienot Siguldas Kalnu Maratonu.

Tiklīdz uzzinu, kāda būs trase, dodos to izpētīt, un pēc dažiem veiksmīgiem treniņiem tajā ir skaidrs, ka mērķi jāuzstāda augsti. SKM šajā gadā ir arī Latvijas čempionāts, un tas nozīmē spēcīgu konkurenci. Uz to šoreiz nekoncentrējos. Tā vietā izvirzu sev mērķi noskriet zem 6h, bet, jo tuvāk nāk sacensības, jo pārāk viegls šis mērķis sāk šķist. No treniņos piedzīvotā nojaušu, ka 5:40 vai 5:45 būs ļoti grūti sasniedzams, bet tomēr gribas riskēt un beigās izvēlos vidusceļu. Vakarā pirms sacensībām, saliekot kopā plānu pa trases etapiem, man sanāk 5:50, un pie tā arī nolemju turēties.

Skriešana 5:50 robežās nozīmē apļu laikus 0:05 (Ziediņam); 1:10; 1:42; 1:42; 1:11. Plāns, kur nav paredzēts ātruma kritums, ir izveidots apzināti, šādi mēģināšu sevi trenēt skriet ilgstoši augstā intensitātē, viena no lietām, kas man biežāk nesanāk, nekā sanāk, bet, kuru uztrenējot, ultru pasaulē var sasniegt ļoti daudz.

Riekstu blice pirms starta

Pirmais aplis

1.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Andris Ronimoiss 1:12:46 1. Andris Ronimoiss 1:12:46
2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24 2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24
3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27 3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27

Ziediņa pakājē sāku mierīgi un bez skriešanas. Jau pirmajos metros man priekšā aizskrien daudzi, bet arī ar visu nesteigšanos līdz augšai tieku kā astotais no visiem 70km distances veicējiem. Ilgi šajā pozīcijā neesmu un, tiklīdz esam noskrējuši lejā pa Pilsētas trasi un nonākam uz takas, kas ved gar Gaujas krastu, man priekšā ir tikai 2 dalībnieki no 35km distances. Vienu no tiem, Jāni Kūmu, esmu paredzējis pirmajos divos apļos izmantot kā tempa turētāju. Vispirms gan viņš ir jānoķer un to izdaru vien tad, kad pieskrienam pie Kordes kalna.

Šeit neloloju nekādas cerības par skriešanu un jau no pirmajiem stāvajiem metriem kāpju. Ja par Jāņa tikšanu man līdzi uz taisnes un noskrējienos nešaubos, tad par kāpumiem esmu nedaudz bažīgs, bet par laimi Kordes kalnā ātrums mums sakrīt, un augšā nonākam kopā. Netālu no mums ir vēl viens 35km distances skrējējs, kuram kāds no atbalstītājiem piedāvā padzerties un citas ekstras, bet mēs ar Jāni vienbalsīgi norūcam: “Palīdzība nav atļauta!”

Kordes kalns vienmēr ir trenēts pretējā virzienā, tāpēc ir nedaudz kaitinoši skriet lejā pa lēzeno, bet kokiem piegāzto taku. Šeit Jānim aiz manas muguras ir garlaicīgi, jo šķēršļu skriešanā vienmēr esmu bijis vājš, taču, būdams pieklājīgs, garām viņš man neskrien.

Līdz Kaķīškalnam skrienam kopā, bet, tiklīdz sākās kāpums, saprotu, ka nekāda kopīgā skriešana nesanāks, jo Jānis no manis nedaudz atpaliek. Arī uz taisnes viņš mani nenoķer un pie Ķeizarkrēsla nonāku viens. Skriešana lejup no Ķeizarkrēsla ir pirmais riebīgais noskrējiens. Uz kāpnēm šeit kāpt nedrīkst, jo tās ir nejēgā slidenas, bet maliņas blakus kāpnēm ir pašauras un vēl neiemīdītas. Ļoti nesteidzos un lejā nonāku bez problēmām.

Arī kāpums uz Laurenču skolu un noskrējiens aiz slēpošanas trases aizrit bez lieliem pārdzīvojumiem un, sasniedzot 5.8km esošo laika ņemšanas ierīci, redzu, ka esmu priekšā savam grafikam 2 minūtes. Nav slikts sākums!

Jau skrienot pa taisno gabalu līdz Kājinieku tiltam, labi redzu, ka Jānis jau ir krietni iepalicis, bet savas distances  skrējējus vairs neredzu. Pēdējo reizi viņus redzēju Kaķīškalnā, bet Jāni pēdējo reizi redzu brīdī, kad esmu pārskrējis pāri Kājinieku tiltam. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atlikušie 65 kilometri man būs jāveic vienam un vienīgās cīņas būs ar sevi un pulksteni.

Pa taisnēm iet ātri

Kāpumu aiz Kājinieku tilta pieveicu skrienot, bet pie sevis nedaudz sāku satraukties, jo nerodas sajūta, ka šādi varēšu darīt vēl trīs reizes. Nolemju, ka šeit vienkārši sevi kārtīgi jāmotivē un nākamajos apļos ir jādara viss, lai te skrietu.

Skriešana pa balkona mulčas taku ir nomācoša. It kā nekā grūta te nav, bet segums ir nedaudz mīksts un kājām tas nepatīk. Lai arī tie ir tikai divi kilometri, realitātē tas posms liekas garāks, un man tas nepatīk nevienā no apļiem.

Visinteresantākais noskrējiens seko pēc balkona noskriešanas brīdī, kad pie Mednieku namiņa ir jāpagriežas pa labi lejup. Speru šeit pirmos soļus un saprotu, ka esmu uz slidotavas. Katra kāja aiziet savā virzienā, bet savācos. Atlikušo noskrējienu mēģinu stingri turēties blakus kāpnēm, bet viegli tas nav, jo vieta ir šaura un nedaudz mežonīga.

Ticis galā ar kāpnēm, esmu nonācis pļaviņā, kur ir dzeršanas punkts. Lepni paskrienu tam garām un mirkli vēlāk jau cītīgi kāpju pa kāpnēm atpakaļ augšā uz balkonu. Šīs ir vienīgās nopietnās kāpnes visā aplī un šoreiz man tās problēmas nesagādā.

Vēl mirkli vēlāk esmu uz Vecā Serpentīna un šeit lejā lidoju labā tempā. Līdz šim uz taisnēm esmu vilcis 3:40min/km ātrumā, bet šeit izdodas vēl ātrāk un šeit arī sasniedzu ātrāko kilometru visā trasē 3:30min/km.

Gaujas tilts un jau atkal esmu pie Ziediņa. No augšas līdzjutēji mani sveic un es, lai arī ļoti nesteidzoties, ātri uzkāpju augšā. 1:12:46 un ar prieku varu secināt, ka esmu 2 minūtes priekšā grafikam.

Otrais aplis

2.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Andris Ronimoiss 2:54:00 1. Andris Ronimoiss 1:41:14
2. Artūrs Vadzis 3:13:38; +19:38 2. Kristaps Magone 1:54:14; +13:00
3. Pēteris Grīviņš 3:13:47; +19:47 3. Pēteris Grīviņš 1:54:34; +13:20

Otrais aplis sākās ar aizķeršanos, Lelde nav pareizi sapratusi manas norādes, un palieku bez sāls tabletes. Par laimi šādiem gadījumiem esmu gatavs, un sāls man ir arī līdzi somā. Apēdu to tikai Kordes kalnā, jo līdz tam īsti laika šādai nodarbei nav. Joprojām turos labā tempā, bet, kāpjot Kordes kalnā, parādās pirmās pazīmes par nepatikšanām. Augšā neiet tik viegli, kā gribētos, un lielais stāvums ļoti piedzen ikrus.

Neskatoties uz to, ka pirms Kaķīša ir jāstājās, lai aizšņorētu vienu no apaviem, tempu neesmu zaudējis un Laurenču laika ņemšanas vietā esmu priekšā savam grafikam 2.5minūtes. Arī uz sekojošajām taisnēm tempu izdodas noturēt tādu pašu kā pirmajā aplī, un kāpums pēc Kājinieku tilta, lai arī ne bez grūtībām, tiek pieveikts skrienot.

Kāpnēs, kas ved no Mednieku namiņa uz dzeršanas punktu, atkārtojas pirmā apļā scenārijs. Pirmos soļus levitēju, bet pēc tam turos blakus kāpnēm. Otrajā aplī taciņa blakus kāpnēm ir kļuvusi plašāka un skriet ir vieglāk.

Dzeršanas punktam atkal skrienu garām neapstājoties, bet uz kāpnēm, kas ved atpakaļ uz balkonu, šoreiz iet vieglāk. Ja pirmajā aplī kāpšana augšā šeit bija kārtīga spolēšanās, tad tagad vairāki simti skrējēju, kas šeit ir gājuši pāri, kāpnes ir nodubļojuši un tas saķeri padara krietni vien labāku.

Ieskrienot ekstra cilpā, kas jāveic tikai otrajā un trešajā aplī, pamanu, ka atšņorējies arī otrs skriešanas apavs. Taisni vēl noskrienu tāpat, bet pirms sekojošā kāpuma apstājos un sašņorējos.

Pats kāpums man nepatīk. Tas nav ne īsti stāvs, ne grūts, bet man kaut kā nepadodas. Vietām šeit prasītos pēc skriešanas, bet man neizdodas kājas pierunāt uz šādu rīcību. Ticis augšā, atkal esmu vietās, kur var kārtīgi paskriet. Temps turas labs un līdz Vikmestes gravai, kur sākās jau kārtējais kāpums, nonāku ātri. Esmu priecīgs, ka šī daļa ir garām, jo pa ceļam šeit ir vairākas privātmājas un, esot pirmajam, uzrauties uz suni šeit ir vislabākās izredzes.

Kārtējo reizi gatavojoties Ziediņam

Arī ar sekojošajiem kāpumiem un dubļaino noskrējienu tieku galā viegli un jau atkal tuvojos Ziediņam. Šeit trauksmes zvani iezvanās otreiz. Kalnā augšā tieku salīdzinoši ātri, bet tas galīgi nenāk viegli un, nonācis augšā, nolemju apstāties, lai kārtīgāk iestiprinātos. Tieku gan pie sāls, gan kolas, gan apelsīniem. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas skriet, bet dažas minūtes atpūsties, ceļos un dodos trešajā aplī. Ieskrienot kontrolpunktā, esmu trīs minūtes priekšā savam grafikam un, lai arī nedaudz no sava pārsvara esmu zaudējis, mērķis joprojām ir sasniedzams.

Trešais aplis

3.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Andris Ronimoiss 4:49:14 1. Andris Ronimoiss 1:55:14
2. Kristaps Magone 5:23:51; +34:37 2. Kristaps Magone 2:07:19; +12:05
3. Artūrs Vadzis 5:28:31; +39:17 3. Anete Švilpe 2:08:52; +13:38

Arī trešā apļa sākums ir cienīgs. Taisnē gar Gauju joprojām spēju noturēt tempu zem 4min/km un, lai arī tas vairs tik viegli nenāk, nav arī tā, ka galīgi mirstamais klāt.

Nonācis uz Kordes kāpuma, dabūju vēlreiz kārtīgi iekšā. Nu jau augšā iet pavisam lēnām, un man ir kārtīgi jāpiespiežas, lai neapstātos kustībā uz priekšu. Veicis sekojošo noskrējienu, joprojām neesmu atguvies un nolemju par labu zaļās pieturas pauzei. Tā nedaudz palīdz, esmu atguvies un atkal raiti kustos, bet Kaķīškalnā augšā atkal iet ļoti smagi.

Nonācis Laurenču laika ņemšanas vietā, zinu, ka esmu minūti aiz grafika, un zinu, ka saņemties, lai zaudēto atgūtu, būs ļoti, ļoti grūti. Arī taisnēs pirms Kājinieku tilta pamanu, ka temps ir krities ievērojami un tagad kustos vien 4:10min/km robežās, lai arī iepriekš te skrēju 20 sekundes ātrāk.

Pēdējais lūzuma punkts ir kāpumā aiz Kājinieku tilta. Pieskrienu pie tā un aizmirstu visas sevis motivēšanas metodes, un tā vietā, lai sāktu tajā skriet augšā, es pāreju soļos.

Nonācis augšā, es vēl kādu mirkli nespēju saņemties skriešanai, bet tad beidzot aiziet, un balkonu veicu pieklājīgā ātrumā. Diemžēl bez apstāšanās skriet nespēju un te novēroju interesantu parādību. Man ir divi ātrumi – vai nu es eju, vai nu es skrienu uz 4:00min/km. Kāda velna pēc es nevaru atrast kādu vidusceļu un noskriet visu?

Arī trešajā aplī kāpnes no Mednieku namiņa ir ar ekstrēmiem pirmajiem soļiem, bet, nonācis dzeršanas punktā, es šoreiz apstājos. Padzeros gan kolu, gan ūdeni un galīgi negribu steigties prom. Fonā Juris mēģina mūs kopā iemūžināt selfijā un, lai arī es neesmu ļoti atvērts piedāvājumam, kadrā tomēr tieku.

Kāpnes atpakaļ uz balkonu ir elle. Sākumā kāpju kā ierasts, bet ātri vien jūtu, ka vienu no augšstilbiem man sāk vilkt krampī. Nedaudz nometu tempu, bet tā vietā, lai paliktu labāk, pēc mirkļa pievienojas otrs. Pilnai laimei kāpnes ir pilnas ar tiem, kas atpaliek par apli, un tas nozīmē, ka kāpņu nomīdītā un neslidenā daļa ir aizņemta un man pārsvarā ir jākāpj pa slideno daļu – krampjiem tas nepalīdz.

Nonācis augšā, saņemu komentāru no kādas skrējējas. Viņa teic, ka reiz esot prasījusi kaimiņam, vai Ronimoiss arī šādās vietās skrien? Tagad viņa zinot atbildi. Pretī tik norūcu, ka Ronimoiss šodien ir švaks un nu jau ne tikai uz stāvām kāpnēm neskrien.

Paiet pāris metri, kamēr atjēdzos, tomēr pēc mirkļa atsāku skriešanu un lejā pa serpentīnu pēdējo reizi šajā trasē sasniedzu kilometru zem 4:00min/km. Tiesa, uz taisnes atkal neiet viegli un jāiegulda ļoti daudz spēka, lai nepārietu soļos.

Kāpums aiz Gūtmaņa alas šajā aplī liekas vēl riebīgāks. Sākot to kāpt, man priekšā mani pamana kāds tūristu puika, kurš, mani ieraudzījis, metās bēgt. Es pat nespēju pasmaidīt, gan jau izskatos kā sūds, un puika baidās, ka tas ir lipīgi.

Krimuldas daļā kāds no mašīnas aizmugures dala kolas. Man nepiedāvā un es arī neņemtu, bet no saviem atbalstītājiem, kas ik pa laikam trasē mani uzmundrina, uzzinu, ka tuvākajiem sekotājiem esmu priekšā 26 minūtes. Tas man ir svarīgi. Ja pirmajos apļos negribēju neko dzirdēt par savu pārsvaru, tad brīdī, kad salūzu, man tas pēkšņi kļuva ļoti aktuāli un tagad ir prieks, ka pārsvars ir liels. Skaidrs, ka ar savu plānu vairs īsti necīnos un tagad vienīgais mērķis ir palicis finišēt pirmajam.

Vikmestes gravā satieku vairākas pazīstamas sejas, ko izdodas apdzīt par apli. Uz viņu un citu skrējēju uzmundrinājumiem reaģēju vāji un labākajā gadījumā paldies pasaku pēc kārtīgas aiztures. Abi Vikmestes kāpumi gan man nesagādā ļoti lielas problēmas un, lai arī tie nav tik ātri kā pirmajā reizē, daudz laika te nezaudēju un drīz jau tuvojos Ziediņam.

Vēl tālu?

Augšā uzvelkos ievērojami lēnāk kā iepriekšējās reizēs, bet, nonācis kontrolpunktā, tieku pie ierastā komplekta. Šoreiz iet prom gribas vēl mazāk un kontrolpunktā pavadu vairākas minūtes. No grafika atpalieku 10 minūtes, aiz muguras tuvākais sekotājs pēc pēdējām ziņām ir 28 minūtes, un tas viss galīgi nemotivē kustēties. Labā ziņa, ka palikuši vien nieka 15 kilometri, un tos jau nu man vajadzētu spēt pievarēt.

Ceturtais aplis

4.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Andris Ronimoiss 6:18:31 1. Andris Ronimoiss 1:29:17
2. Kristaps Magone 6:59:33; +41:02 2. Ainārs Kumpiņš 1:29:35; +0:18
3. Pēteris Grīviņš 7:09:35; +51:04 3. Kristaps Magone 1:35:42; 6:25
3. Dainis Limanāns 7:09:35; +51:04

Pārsteidzošā kārtā taisne gar Gauju man atkal padodas labi un temps atkal tuvojas 4min/km. Ilgi, protams, šie prieki nav, jo tuvojās stulbā Korde, un tur mans rumpis jau dzied pavisam skumju dziesmu. Liekas, ka stāvu uz vietas, man tas dubļu pikucis ir riktīgi apnicis.

Līdzīgi mokos augšā arī Kaķīškalnā. Šeit pamanos arī izlīdzēt Tarzāna darbiniekiem. Viens no tiem man lejā palūdz uznest augšā atslēgas un es savā apjukumā piekrītu. Puika gan noteikti nenojauš, ka es savā nogurumā neesmu gatavs veikt nevienu lieku soli, bet, par laimi, persona, kas augšā atslēgas gaida, to saprot un nedaudz panāk man pretī.

Kāpjot augšā uz Laurenču skolu, mani Facebook live materiālā noķer Mareks. Galīgi nav vēlmes ne runāties, ne filmēties un uz jautājumu, kā jūtos, es atbildu tikai ar vienu burtu – D.

Klunkurēju uz priekšu kā nu vien sanāk un pēdējo reizi cienīgu kilometra tempu uzrādu pirms Kājinieku tilta. Visu šo taisni gribas pāriet soļos, bet brīnumainā kārtā spēju sevi nomotivēt to nedarīt. Jau sākot ceturto apli, esmu izdomājis sistēmu, kā es sapratīšu, vai man izdosies noturēt pirmo vietu. Es mēģināšu noskriet pēc iespējas vairāk kvalitatīvus kilometrus. Tā, piemēram, pirmais gar Gauju – ieskaitīts, nākamais pirms Kordes – ieskaitīts, Korde – neieskaitīts! Jo vairāk kvalitatīvo, jo labākas izredzes.

Tajā pašā laikā saprotu, ka gandrīz pusstundas pārsvars ir liels un ir brīži, kad sevi nomotivēt nesanāk. Kāpums pēc Kājinieku tilta ir nejēgā lēns un es pārvietojos līdzīgā tempā kā tie, kurus apdzenu par apli. Uz sekojošās taisnes es atkal atraujos, bet skaidrs, ka citiem ir grūti tikt līdzi manai taktikai – skrien uz 4:00min/km vai slāj kā lamzaks.

Noskrējienā pēc Mednieku namiņa iegūstu vēl vienu neieskaitīto kilometru. Ticis gandrīz lejā, paslīdu uz kāda no viltus pakāpieniem, noliekos uz dibena un abi augšstilbi atkal ir krampī. Tūristi uz mani skatās lielām acīm, bet es, cītīgi lamādamies, mēģinu atgūt spēju kustēties.

Protams, ka piestāju arī dzeršanas punktā. Kārtīgi nočammājos un tikai tad dodos pretim pēdējiem 4 kilometriem. Jau kādu laiku esmu dzinies pakaļ Ievai un ar kaunu jāatzīst, ka sekojošajās kāpnēs viņa ir ātrāka. Jau ceru, ka viņa paspēs iesprukt ekstra cilpā un man viņa nebūs jāapdzen, bet uz Serpentīna mūsu ātrumi atšķirās pārāk ievērojami. Viņa smaida. Vai nav nejauki? Cerams, ka ne par manu neģīmi.

Taisnes līdz Ziediņam pēkšņi ir kļuvušas tūristu pilnas. Skaidrs, ka tādā vidē ļoti lielu vājumu parādīt nevar un, cik nu spēju, es skriedams lavierēju starp viņiem. Nonācis jau pavisam tuvu Ziediņam, es nedaudz pastaigāju, lai pietiktu spēka pēdējam kāpumam. Tagad liekas smieklīgi, bet pirms mačiem vizualizēju, kā pēdējo Ziediņu uzskriešu. Pirmie pieci metri man pat izdodas, bet tad saprotu, ka nafig, un pāreju soļos.

Viss ir labi, līdz pēkšņi vairs nav. Kopš pēdējā dzeršanas punkta neesmu dzēris, man pēkšņi ir karsti, man pēkšņi sāk griezties galva un es saprotu, ka es esmu nepatikšanās. Tempu nometu pavisam. Labi apzinos, ka sevis spiešana var novest pie atslēgšanās un tas pēdējā kalnā varētu būt diezgan skumjš skats. Nekāds priecīgs gan arī nesanāk. Brīžiem apstājos, lai nenorubītos, un jau laicīgi ziņoju uz augšu, ka man vajadzēs ūdeni. Nonācis augšā, knapi pārveļos pāri finiša līnijai un, pat nesaņēmis medaļu, metos zālītē atpūsties.

Finišs

Pēc

Nākamās minūtes nav skaistas. Kārtīgi sadzeros šķidrumus, nedaudz paguļu, bet pēc tam, kad nolemju, ka esmu gatavs doties uz dušām, dažus soļus vēlāk esmu uz visām četrām un pirmo reizi savā skriešanas pieredzē, atbrīvojos no vēdera satura. Izlemjam par ātro mašīnas apmeklēšanu, kur, lai arī neko ļoti daudz neizdara, diezgan ātri paliek labāk. Tiesa, nelabumu sajūta saglabājās līdz pat pirmdienai.

Kas nogāja greizi? To, protams, ir grūti tā konkrēti noteikt. Temps pirmajos apļos bija tiešām augsts, un es jau no starta gāju uz pilnu banku. Temperatūra, lai arī bija vien padsmit grādi, bija krietni vien augstāka kā visas iepriekšējās dienas, un es ilgu daļu no trases noskrēju ar cimdiem un rociņām un attiecīgi nedaudz pārkarsu. Arī ūdens trūkums ir iespējamais faktors. Ja pirmajā aplī atgriezos Ziediņā ar pusizdzertu pudeli, tad nākamajos apļos ūdens beidzās attiecīgi 2km, 3km un 4km pirms beigām. Tas nozīmē, ka pēdējā aplī 11km esmu izdzēris 0.5l ūdens, bet ar to ķermenim ir bijis par maz. Te, protams, uzreiz iespējama otra galējība, iespējams, ka ūdens bija par daudz un tas izdzina ārā nepieciešamos sāļus, kurus, lai arī es uzņēmu, iespējams bija par maz. Lai vai kā, laba mācība gan par to, ka nedrīkst pārvērtēt savus spēkus un tiekties pēc rezultāta, kas lielā mērā ir nereāls. Tāpat arī šis bija labs atgādinājums, ka dažas ietaupītas minūtes startā parasti noved pie daudzām pazaudētām minūtēm finišā.

3. un 4. aplis vs 1. un 2. aplis
1. Anete Švilpe +8:04
2. Ainārs Kumpiņš +9:52
3. Igors Trofimenko +13:30
16. Andris Ronimoiss +30:31

Lai nepabeigtu uz skumjas nots, jāatzīmē, ka es vienalga esmu lepns Latvijas čempions. Tiesa, tāds, kurš guvis vērtīgas mācības, ko paņemt līdzi uz nākamajiem startiem.

Medaļnieki

Burtu spēles Siguldā

Kurš gan nav skrējis rudenīgo Siguldas kalnu maratonu! Visi to ir darījuši. Rudens man vairs neasociējās ne ar ko citu, kā vien ar dzeltenām lapām un briesmīgām ciešanām Siguldas apkaimē, dzenoties pakaļ īpaši izkaltajam burtiņam. Nekad tās neesmu aprakstījusi, un diez vai kādam vairs ir noslēpums, kas slēpjas aiz šī izaicinājuma, tomēr šoreiz laikam vēlos to te paglabāt, jo nez vai vēlēšos vēl kādreiz noskriet. Gana. Mans piektais SKM gads un 3. nopelnītais burtiņš. Laikam jau grūtākais, kas pie mums ir skrienams. Jau tad, kad tikko biju sākusi skriet, šis pasākums man likās kaut kas neiespējams un īpašs… es nebiju kļūdījusies.

Par dalību nebija šaubu, kaut solītie augstummetri, pagarinātā distance un pieticīgais kontrollaiks nedaudz biedēja. Vēl savu daļu nepārliecinātības deva pagājušā gada izstāšanās – piedalījos slima un padevos jau pirmajā aplī.

Lai nu kā, vēsajā pēdējā septembra dienas rītā, esmu Siguldas Svētku laukumā un ļaujos pirmsstarta satraukumam kopā ar vēl bariņu drosmīgo. Man ir kāda klusa vēlēšanās, gribu būt sešiniekā starp sievietēm, nevaru gan izdomāt nekādu pamatojumu šai uzmācīgajai idejai, jo sarakstā ir daudz spēcīgu skrējēju, pārāk daudz, lai man tā vienkārši iekristu klēpī sestā vieta.

Uzmanīgi nokāpju Ziediņkalna pakājē. Esmu nokavējusi Vāveru bildi un kopīgo iesildīšanos. Nekas, paskrienu viena, arī pastaipos. It kā jau šogad ir bijuši Siguldas treniņi, bet no tā Ziediņkalna starta man arvien ir bail. Pagājušajā gadā manas kājas startā sarāvās tādos krampjos, kā tā arī vairāk neatlaidās. Tā nu esmu iedzīvojusies morālajā traumā. Bet, ja tikšu pirmajā reizē augšā Ziediņkalnā bez problēmām, tad jau kaut kā nomocīšu arī pārējo distanci.

Starts. Pirmajā aplī dodos bez nūjām un mugursomas. Domāju, būšu gana stipra, lai izturētu tos 26 km uz savām kājām. Kāpju lēnām, lai nekādā gadījumā nepārpūlētu muskuļus, kas neko ļaunu vēl nenojauš. Nav tik slikti, lēnā solī, pat izdodas apsteigt kādu pulciņu kāpēju. Augšā esmu bez neviena krampja, fū! Tipināšana lejā ātri vien pārvēršas par pārbaudījumu vietā, kur no jaunā serpentīna jāgriež atpakaļ pa Ziediņu. Šaurs, stāvs un liela burzma. Ir arī kritušie. Man izdodas noturēties pieklājīgi un, pakāji sasniegusi, sāku skriet. Pirmais kilometrs nopīkst 9:30. Nu varenprātīga kāpšana bijusi. Tālāk gan uzņemu tempu un pavisam drīz jau varu droši teikt, ka esmu to kārtīgi pārķērusi. Nu nav mācības, kā tik ir spēks, tā jāsper laukā.

Pirmais kāpums aiz vecā serpentīna liekas ļoti viegls, šķiežos ar spēciņiem tā, it kā priekšā nebūtu vēl vesela ultra. Pārmiju pāris vārdus ar surikātu Ievu, un tešu garām. Nez kādēļ? Viņa taču ir par mani ātrāka. Priekšā redzu Aijas koraļsarkano muguru un tas ir kā aicinājums viņu panākt. Izbrīna pretī skrienošs jauneklis ar noteikti ne garās distances numuru. Pagalam nomaldījies un apmulsis, viņš tomēr maina virzienu un aizskrien atpakaļ no kurienes parādījies. Blakus kāds nosaka, ka šim jau nu sacensības ir beigušās. Ātro granteni nomaina skaidām klātās Vikmestes takas un tiltiņi. Sabremzējos, jo man ļoti slīd, pat uz tām skaidām. No muguras pielavās Ilze, kura skrien treniņu. Nākas skaidroties, kādēļ esmu salēninājusies. Pēc brīža noķeru Ingu. Nopietni, vai pat tad man nelikās, ka ir bišku pa ātru? Kādā lejupceļā paslīdu uz kāpnītēm un nozveļos sāpīgi atsitot dibenvaigu. Pielecu kājās un tenterēju tālāk, uz jautājumiem par pašsajūtu atbildu, ka viss labi, dibens ir resns, tāpēc kritiens bijis mīksts. Skrienas labi. Sekoju plānam aprīt pa želejai stundā. Balkona taka, tad ātrais noskrējiens līdz kājinieku tiltam, grantene un taka gar Gauju. Šo posmu, sākot no Krimuldas serpentīna līdz pat Kordes kalnam, pirms nedēļas esmu izstaigājusi. Tā ka baigos pārsteigumus negaidu. Pa ceļam gan vienā vietā pamanos aizsapņoties un aizskriet līdzi pulciņam, kas mani aizved neceļos, bet ātri vien esam atpakaļ uz takas. Kontrolpunkts, tajā diez ko nestājos, ar vienu apelsīna gabaliņu ir gana. Tūlīt jau būs jaunā cilpa, kas ved viņpus šosejai. Vietā, kur saskaras pretējos virzienos skrienošo plūsmas, Spaidijs braši sit Riekstu bungas. Domāju vien par to, lai ceļā negadītos preču vilciens. Vilciens ir, bet tas ir pasažieru, kad pieskrienu, skrējēju kustība akurāt tiek atjaunota. Vilciens ir ļāvis man noķert Aiju. Stāstu viņai, ka priekšā gaidāma pamatīga slapināšanās, uz ko viņa nekādi nereaģē. Dīvaini, vai es šļupstu, vai esmu pārāk klusa? Veicam šo cilpu kopā. Tad pienāk Tas. Es zinu par tuneli, bet neesmu tajā bijusi. Pastaigas laikā šo vietu šķērsojām pa augšu pāri sliedēm, jo nelikās 100% ticami, ka organizātori varētu būt tik nežēlīgi un dzīt ļautiņus cauri kam tādam. Pēc Ingas ieteikuma esmu paņēmusi līdzi mazu lampiņu, bet liekas, tas neko daudz nedod. Taustos gar sienu, kājas slīd un pašā tuneļa vidū straume ir tik spēcīga, ka zaudēju līdzsvaru. Par laimi noturos neiezvēlusies ledainajā ūdenī, taču kliedziens pasprūk gan. Turpinu taustīties uz priekšu vēl lēnāk, līdz lamu vārdu sveikts pienāk tuneļa gals. Kājas ir tik ļoti sastingušas, ka knapi varu tās pakustināt. Uzraušos augšā līdz sliedēm un mēģinu skriet, bet nekas nesanāk. Esmu stīva un, šķiet, arī spēki ir pazuduši. Zinu,  ka trases šausmīgākā daļa ir vēl tikai priekšā. Aija laikam palikusi tunelī, no viņas nav ne vēsts. Kaut kā tipinu uz priekšu, līdz aiz straujā noskrējiena zem Lorupes gravas tilta pienāk mazās cilpas gals. Tālāk gabaliņš pa asfaltētu ceļu, nepatīkami vieglā slīpumā uz augšu. Knapi tipinu, mani apdzen gan Inga, gan Surikātu Ieva. Uz jautājumu, kā paticis tunelis, pēdējā atbild, ka ar nūjām un lukturi neesot nekādas vainas, un pazūd tālumā kā nebijusi. Inga viņai seko. Es gribu mājās.

Pirmais no pieciem kāpieniem – Ķeizarskata kāpnes, grasās mani nogalināt, te pēkšņi pārsteigums, jāgriež pa kreisi, nevis jāraušas pa taisno līdz augšai. Sasaucu kādu puisi, kurš norādes nav pamanījis. Arī kreisais ceļš, protams, ved uz augšu, bet drusku lēzenāk. Dzeršanas punkts, aiz kura seko patīkams un straujš noskrējiens līdz Ķeizarkrēsla kāpnēm. Tās atkal ir tīras ciešanas. Ilze mani uzmundrina, laikam pat tas palīdz. Sekojošais Kaķīškalna noskrējiens ir īsta medusmaize – uz leju man patīk – plašs, pārredzams un gana lēzens, lai nenorautu uz smagā gala. Vēl 3 kāpieni. Nākamais ir visai nepatīkams, takai pāri pārkrituši koki, zem viena lienu plankā, bet tādam kuplākam kušķim manos pāri pa augšu, iesprūstot un sapinoties. Kāpju un kāpju, un spēku kā nebija tā nav. Nu kādi 2 apļi vēl? Kādā veidā? Es nevaru stāties ārā arī šogad. Nav neviena iemesla. Man nekas nesāp. Kontrollaiks arī, draņķis, neuzglūn. Tāpēc, ka vairāk negribas, taču neviens nestājas ārā. Sūrojoties un čīkstot, par laimi tikai savā galvā, nonāku pie Kordes noskrējiena. Vai es minēju, ka man patīk noskrējieni? Šis konkrētais man nepatīk. Ļoti nepatīk. Stāvs un slidens. Pagājušās nedēļas pastaigas laikā es tur smagi nokritu.

22228182_1619375024773545_8082551858348849777_n

Veiksmīgi lejā. Patizla skriešana līdz bobsleja trasei. Skriet un nečīkstēt. Kāpums pie slimnīcas ir vispatīkamākais no visiem 5 riebekļiem. Laikam tas ir lēzenāks par citiem. Mazs gabaliņš pa civilizētu asfaltu un Pilsētas trases noskrējiens. Tas ir jauks un ātrs. Nedaudz uzmanības pilnu mirkļu, un te nu tas ir – Ziediņkalns visā savā krāšņumā. Apmēram puskalnu priekšā redzu Ingu. Kāpt un nedomāt. Nevajag skatīties uz priekšu, cik tur vēl atlicis – tur ir daudz. Ieurbju skatu zemē un velkos augšā. Ja ir kāda doma par izstāšanos, tad tas jādara tagad, vai arī jāaizmirst par šīm muļķībām.

Kad galotne sasniegta, ar acīm meklēju Lindu. Viņa apņēmusies man palīdzēt ar ekipējumu, ēdamlietām, un visādiem eksistenciāliem sīkumiem. Padzenu malā kaut kādus brīvprātīgos un apsēžos uz soliņa ēdināšanas teltī. Tieku pie kolas, sīrupūdens un pāris saujām dzērveņu sukāžu. Sūdzos Lindai, ka man nav enerģijas. Tieku pie savas mugursomas, bet sagatavoto mūziku vēl nevēlos klausīties.

Lai notiek, dodos otrajā aplī. Iesākumā ir grūti saprast, ko lai dara ar nūjām, tās traucē. Skrienot traucē ne tikai nūjas. Diafragma raujas tādā dīvainā krampī, tas ir sāpīgi un ļoti apgrūtina elpošanu. Skrienu lēni, man taču jāiztur līdz galam. Pirmais kāpiens šoreiz liekas daudz garāks un stāvāks, bet tikusi augšā ieraugu zirgus. Kur jūs, zvēriņi, bijāt iepriekšējā aplī? Bērni sataisījuši atspirdzinājuma punktus, vienam tāds jauks nosaukums – Spēka āboli. Paņemu vienu daiviņu, patiešām garšīgs. Pašā ceļa galā sēž skumīgs puisēns un kautrīgi piedāvā atspirdzinājumus. It kā neko īsti negribās, bet tīru ūdeni padzeros labprāt, jo tā saldā dzira sistēmā ir pilnīgi nebaudāma. Neaizmirstu pateikties un turpinu ceļu uz Vikmestes takām. Šoreiz būšu uzmanīga – vairs nekādu sāpīgu kritienu! Kādā kāpumā manu uzmanību piesaista apdzenamā skrējēja. Nezinu, kādu distanci viņa veic, bet numurs ir piesprausts, citādi būtu viņu noturējusi par tūristi. Kājās plānas, čībiņām līdzīgas kediņas, bet plecos milzīga, vairāk pārgājienam piemērota mugursoma. Samulsusi apjautājos, vai tad soma nav par lielu. Saņēmusi noliedzošu atbildi, steidzu viņai garām, bet redzētais skats tomēr neiziet no prāta. Cik gan nepiemēroti tas izskatījās… tieši tik pat, cik tā nav mana darīšana.

Balkona taka ir jāskrien, bet nu temps jau vairs nav tas, kas 1.aplī. Nu neko, vismaz minimalajos apavos ietērptās pēdas pagaidām nesāp un pa akmeņaino noskrējienu varu tās bezrūpīgi dauzīt pret zemi. Ilgi biju pārdomās par to, vai vilkt plānos apavus ar izteiktu protektoru vai biezos ar niecīgu. Plānie uzvarēja, taču kabatā ir ieliktas pretsāpju zāles, ja gadījumā izvēle būtu izrādījusies pavisam muļķīga. Šobrīd viss labi. Gaujas taka ir izstiepusies bezgalīga. Ne priekšā, ne aizmugurē neviena nav, man ir garlaicīgi. Šoreiz esmu uzmanīga vietā, kur kļūdījos iepriekšējā aplī. Rēķinu, ka tūlīt jābūt pieveiktai precīzi pusei distances. Nevaru saprast, tas ir daudz vai maz. Klāt ēdināšanas punkts, kurā satieku Ingu, sadzeros kolu un dodos tālāk. Inga vēl paliek atspirdzināties. Nūjas sāk patikt. Briesmīgstāvajā noskrējienā, kur pārvietošanās vairāk līdzinās lēkšanai bedrē, tās ir ļoti noderīgas. Kad esmu nonākusi pie upītes, aiz muguras dzirdu kliedzienus – laikam Inga lec bedrē, citas sievietes tuvumā nemanīju. Sparīgi kūņojos uz priekšu, likdama lietā visu, ko vien esmu dzirdējusi par nūjošanu. Laikam jau esmu dzirdējusi par maz. Nekas, tunelī nūjas palīdz ideāli, tieku tam cauri daudz ātrāk kā iepriekš, līdz ar to, kājas nav tik ļoti sastingušas un atkal iekustēties ir daudz vieglāk. Noķeru kādu skrējēju ar visai skumīgu sejas izteiksmi un prasu: „Vai ta patīk ar, vai?” Šis izrādās igaunis un neko nesaprot, bet, jā, skrējiens viņam patīkot, vienīgais mīnus – kontrolpunktos neesot sāls. Iesaku viņam pašam sevi palaizīt un mudīgi dodos tālāk cerēdama, ka netiku uztverta nopietni vai noturēta par jukušu.

Lēzenajā šosejas gabaliņā pat nemēģinu skriet, vien sparīgi nūjoju. Pārmiju pa retam vārdam ar nejauši satiktiem skrējējiem, bet kaut kā man uz noguruma fona viņi visi šķiet tik līdzīgi, ka grūti atšķirt un atcerēties, ko es kuram jau esmu prasījusi, lai neveikli neatkārtotos. Pirms Ķeizarskata kāpnītēm no meža plūst brīnišķīgas saksofona skaņas. Pēc sajūtām šajā vietā ir labāk kā iepriekšējā aplī. Neesmu vairs galīgs beigtiņš. Kāpuma augšā vairs nav dzeršanas punkta, vien laika kontrole. Kāds skrējējs lūdz tiesnešiem malciņu ūdens, bet viņi tik noplāta rokas. Jā, domāju, ka turpmākos kāpumus līdz finišam izturēt bez dzeramā varētu būt pasmagi. Žvikts, lejā, lai atkal raustos pa Ķeizarkrēsla kāpnītēm, tad nevērīgs noskrējiens pa Kaķīti. Tālāk atkal mokošā taka uz Kordes trasi. Kā man viņa nepatīk! Nūjas nepalīdz raušoties pāri milzu žagaru saišķim, tās tikai sapinas zaros. Katra uz augšu vedošā taka gan beidzas, lai dotu iespēju noskrējienam. Apsteidzu dažus skrējējus, laikam no īsās distances. Kāpumā uz slimnīcu ievēroju tēvu un dēlu, kas stumj augšā savus riteņus. Puisēns izskatās vēl pirmskolas vecumā, bet bez čīkstēšanas stumj savu braucamo. Reizēm gan piestāj, bet nežēlojas un neniķojas. Apbrīnojami. Paslavēju mazo censoni un spraucos garām, man tomēr vēl viens kāpiens priekšā.

21767903_1829019037185652_6738126077386450673_n

Ziediņkalns – tik pat negants, kā vienmēr, tam jāvelta nedaudz pacietības. Tikusi augšā, nonāku komandas gādīgajās rokās. Linda ar Viktoru un Uldi čakli rosās, sapildot manu sistēmu, pienesot dzērienus un sameklējot kārotās vīģes un lukturi, kuru pagaidām aptinu ap roku. Tā būs vēlāk vieglāk uzlikt. Es tak sevi pazīstu, būs slinkums stāties un ņemt nost somu, tādēļ skriešu, kamēr tumsā aizķeršos un kritīšu. Ne, ne. Vīģes tiek sabērtas kabatā, lai arī būtu viegli pieejamas.Vīģes ultrās man ļoti patīk. Tāpat kā dzērvenes. Blakus uz soliņa sēž puisis galīgā nesejā ar pavisam glāžainu skatienu. Mani jaukie palīgi ņemās aprūpēt arī viņu. Nu nez, diez ko glābjams ar neizskatās. Dodos pēdējā aplī.

Tikusi lejā, padodos Mīkstmiesim un iedzeru pretsāpju tableti, bail, ka tās atdauzītās pēdas mani pārlieku nomocīs. Visi celiņi ir pilni ar cilvēkiem, arī gaisā nemitīgi kaut kas lido, planē, rūc un šņāc. Lielo gaisa balonu skaņa, kas Turaidas pusē lidinājās man tieši aiz muguras, ir tāda nedaudz biedējoša. Tur pat vēl arī spēka ābolu punkts, un kādā pagalma ballītē man laipni tiek piedāvāta tēja un konjaks. Nē, paldies, padzeru vien ūdeni no galdiņa ielas galā, skumjā puisēna gan tur vairs nav.

Skrienas lēni, pavisam lēni un kāpumos vispār gribas griezties atpakaļ. Tikusi ārā no Vikmestes takas, sastopu noraizējušos Dotu, viņš meklē Ingu, jo ir dzirdējis, ka viņu nomokot krampji. Saku, ka tūlīt pat jau arī viņai jābūt klāt, un dodos tālāk. Nu, kāpēc šī daļa ir tik skrienama? Pie pagrieziena uz Gaujas taku brīvprātīgajā meitenē, kas tur sēž jau no paša rīta, pēkšņi atpazīstu Agy. Nu labāk vēlāk, kā nekad! Gaujas takā esmu pilnīgi viena. Līdz pat ēdināšanas punktam. Paskrienu, pasoļoju, taka kļuvusi vēl garāka. Pie ēdināšanas punkta strauji uznāk krēsla un nākas uzlikt lukturi. Man paveicas tikt pie pašas pēdējās kolas glāzes. Labprāt būtu dzērusi vēl vienu, bet nu izlīdzēsies ar sīrupūdeni. Ceļu glāzi pie lūpām un dzirdu kaut kādus protestus, bet kustību apturēt nepaspēju. Dzēriens izrādās pretīgi sāļš, tā, ka šermuļi pa muguru. Tur kādam puisim speciāli iejaukta sāls. Fu! Ierodas skrējējs, kurš finiša zonā izskatījās pēc jau norakstāma eksemplāra. Nē, viss labi, smaids pa visu ģīmi, acis staro – Linda, Viktors un Uldis viņu esot izglābuši. Tā arī aizskrien pa priekšu kā plēsts. Izrauju vienu normālu sīrupūdeni un dodos tālāk tumšajās takās. Te jau atkal viens pārsteigums – kāds puisis skrien bez luktura, aizrādu, ka nu jau būtu laiks uzlikt, uz ko viņš atbild, ka tāda šim neesot. Piedāvāju viņam savu mazo, nīkulīgo rezerves lukturi, taču viņš atsakās. Nu, kā teica mana vecvecmāmiņa: „Kаждый по своему с ума сходит”. Skrienu un nevaru beigt domāt – kā viņš skries melnā tunelī, tajā tiltā, kur ir izpuvuši caurumi, Kordes noskrējienā… galu galā, kā viņš redzēs marķējumu?! Bet laikam jau viss būs labi, jo viņš strauji attālinās un pazūd tumsā.

Tieku cauri mazajai cilpai, tunelis šoreiz padodas pavisam viegli, jo ar pieklājīgu apgaismojumu un nūjām tur nav jāpavada neviens lieks mirklis. Mazu brīdi pirms caurā tiltiņa sastopu tumsas mīļotāju, diez cik pārliecinošs vairs neizskatās. Turas aiz manis, laikam, lai izmantotu mana ne pārāk spožā lukturīša gaismu. Uz šosejas mūs panāk Andis un kādu brīdi turamies trijatā. No viņa uzzinu, ka Inga ir saņēmusies un strauji tuvojas. Nez noķers mani? Man nav enerģijas nekur mukt. Stāvajos kāpumos puiši sāk atrauties. Kaķīškalna noskrējienā panāku viņus pēdējo reizi, nākamais kāpums tādā tempā man nav pa spēkam. Lai arī ir sasodīti grūti, finiša tuvums tik ļoti iepriecina. Es jau dzirdu bungošanu, kad tuvojos Pilsētas trases noskrējienam. Tagad tikai uz augšu. Mērķis ir tik tuvu un tālu vienlaikus. To var saskatīt, bet tik sasodīti augstu vēl jārāpjas. Ar pēdējiem spēkiem, bungošanas un uzmundrinājumu pavadīta, sasniedzu finišu un sabrūku. Tas bija lēni un ilgi. Un es nedomāju, ka man tas patika. Drīzāk jau nē. Un finišā izrādījās, ka esmu atstājusi mājās pārvelkamās drēbes. Paldies, Anetei, savilku mugurā visus viņas rezerves krājumus. Patīkams, ja neskaita aukstumu, bija laiks, ko pavadīju skatoties, kā finišē atlikušie dalībnieki. Jā, kad pašam burtiņš kabatā, tad jau kalna galā izrunāties ir ārkārtīgi jautri. Bet par burtiņu, protams, prieks.

22228289_2101488703210013_6093085452835772633_n

Kalni man nepadodas un tajos skriet man nepatīk. Šajā sakarā atceros, kā mana māsīca reiz teica par matemātiku, kuru augstskolā nekādi nespēju pārvārīt – tev to vajag iemīlēt, tikai tad tu varēsi tikt no tās vaļā. Droši vien ar kalniem ir līdzīgi, tādēļ jāpiesakās vēl kādam izaicinošam kalnu pasākumam, varbūt izdodas tos iemīlēt un beidzot kļūt brīvai!

SKM 2017

Katru reizi, braucot uz Siguldu deldēt serpentīnu, sanāk divreiz noskriet gar Ziediņu, un gandrīz tikpat daudz reižu tā domīgi uz to noskatīties. Katru reizi tas ir kā tāds atgādinājums, kāpēc te esmu. Man liekas, ka vēl nekad neesmu kādam skrējienam tik ļoti gatavojusies gan laika, gan apjoma ziņā. Pa vidu bijuši gan veiksmīgāki, gan arī ne tik izdevušies starti, taču pēc uzvaras Līgatnē bija skaidrs, ka treniņprocess ir izdevies. Biju spēcīga, ātra un pats galvenais – pārliecināta. Tagad bija atlicis tikai stāties Ziediņa pakājē un nosvinēt ieguldīto darbu.

Ja nebūtu tauriņi vēderā, kā gan citādi zināt, ka tuvojas kas svarīgs? Pirmssacensību mandrāža man nav sveša, un pārsvarā esmu iemācījusies to izmantot savā labā. Pirmo reizi to sajutu jau kaut kad nedēļas vidū, un kopš tā brīža īsas uztraukuma epizodes mani apciemoja līdz pat sestdienas rītam. Un kā nu nebūs satraukums – esmu gatavojusies, man pašai ir augsti mērķi, taču arī citi sagaida zināmu rezultātu, un tas pēdējais pa nerviem spēlē pat vairāk. Ar draugiem pat taisījām totalizatoru, vai pulss būs augstāks kā pirms PČ, bet nekā – pilnīgs miers. Tādā pat mierā pamodos sestdienā, saliku mantas mašīnā un braucu uz Siguldu. Cik neinteresanti. Vien pirms pašas Siguldas, ieraugot šosejas malā trases marķējumu, notrīcēja rokas, bet nācās ātri savākties, jo man tūlīt jātaisa kreisais pagrieziens un tad man trīcošas rokas nevajag.

Smaidīga komanda pirms starta.

Noliku mašīnu pie paša sacensību centra un zināju, ka vēlāk vakarā to ļoti novērtēšu. Tālāk viss kā jau ierasts sacensībās – paņemt numuru, uztaisīt bildi ar komandu, saģērbties, nolikt mantas starpfinišā, instruēt atbalsta komandu, nokāpt lejā pa Ziediņu, patipināt ar Veroniku un Ingu, un tad jau bija laiks stāties uz starta līnijas. Kas ir satraukums? Nezinu tādu. Zinu tikai to, ka priekšā gara, aizraujoša diena, un jūtos gatavam visam, ko tā piespēlēs. Izņemot tuneli.

Aiziet! Starts ir dots, un skrējēju bars sāk kustību augšup. Apzināti nelīdu pašā priekšā, lai nevajadzīgi nepavilktos līdzi pašiem ātrākajiem, taču izrādījās, ka daudzi priekšējie ir krietni vārgāki, un tad nu sparīgi kāpu viņiem garām, taču īpaši aizelsusies nebiju. Laikam jau tomēr vajadzēja startā būt pašā priekšā, tomēr pat ar visu bremzēšanu Ziediņu pieveicu kā trešā meitene. Vairs tikai trīs reizes palikušas! Starpfinišā nometu jaku, un tad jau sākusies arī skriešana. Pirmais noskrējiens gan tāds šķietami neveikls, citi maisās pa kājām un pati vēl nevaru atrast ritmu, taču tieku uz asfalta, šo ceļu esmu skrējusi daudzkārt un ir pavisam cita lieta. SKM ir sācies.

22179920_1618581338186247_1361460233726310008_o

Neesmu pat tikusi līdz tiltam, kad par līdzskrējēju piesakās Kaspars Adijāns, un pirmo apli tā arī kopā noskrienam. Par kompāniju nesūdzos, var pārmīt kādu vārdu, priecāties par pirmajiem 2km, pēc 10km pajokot, ka nu jau vairs tikai 70km palikuši līdz atpūtai, un pasmaidīt par līdzjutējiem, kas skubina skriet ātrāk, lai gan pulkstenis pēc noskrējiena tikko nopīkstējis 4:13/km. Solis ir viegls un ātrs, sajūtas tik lieliskas, ka pat uzņemtais temps nebiedē. Noskaņojums ir tieši tik labs, lai brīdī, kad uz balkona dzirdu kādu tuvojamies un ieraugu, ka tas ir neviens cits kā Andris Ludriks, atceros par #noķerAndri, un nolemju šo pakaitināt, un iegūstu tieši to reakciju, ko gaidīju. Laimīga. Pēc brīža gan viņš nolemj pamest manu un Kaspara kompāniju, un kā punktiņu uz i atvados ar vārdiem, ka spēle ir sākusies.

Krimuldā pirmo reizi satieku Andri un Spaidiju, kuri mani ir ieraudzījuši vēl ilgi pirms pamanu viņus. Nevar taču viņu priekšā slinkot, līdz ar to kāpumu pabeidzu spēcīgi. Nākamreiz viņus ieraugu dzirdināšanas punktā, kur varu tik atbildēt, ka viss ir labi un nekas nesāp, un turpināt ceļu. Priekšā ir trases jautrākā daļa. Dzelzceļam tieku pāri bez liekiem kavējumiem, tā ka palikušas tikai divas reizes, ko kāds vilciens varētu izbojāt. Pēc tam viens noskrējiens tāds, ka savu sajūsmu paužu arī skaļi. Pirmo reizi gan tur lejā tieku samērā veikli, un tad var gan sadzirdēt, gan arī ieraudzīt tuneli. Abi ar Kasparu arī uzreiz dodamies tā virzienā, taču tiesnesis aizsūta atpakaļ. Nu neko. Nākamajā aplī tā vieta jau ir nomarķēta, lai būtu grūtāk šādu pašu gājienu atkārtot. Tiekam pāri upītei ar vienu slapju kāju, jo tiltiņa vēl nav, un spriežam, ka tas palīdz noskaņoties tunelim. Tieši pirms stāva, slidena un kopumā riebīga kāpuma kāds skrējējs paskrien garām un saka, ka jāpieliek solis, jo otrā meitene jau ir tepat aiz muguras. Tik tiešām – uzkāpju augšā, paskatos atpakaļ, un Linda turpat vien ir. Neko darīt. Nav prāta darbs tagad sākt kāpināt tempu, bet atslābt arī nevar. Šis pavērsiens vismaz novērš domas no tuneļa, kas gribot negribot tuvojas. Priecājos, ka man te ir parādījusies kompānija, un vismaz pirmo reizi nebūs tas jādara vienai. Ūdens ir traki auksts un dziļāks nekā gribētos. Slidināmies cauri, vairākas reizes pārbaudot līdzsvaru, aiz muguras dzirdami Lindas spiedzieni, pēdas jau vairs nejūt… It kā gaisma tuneļa galā ir, bet tuvāk tās beigas nenāk. Briesmīga vieta, bet arī ne tik šausmīga kā likās. Visbeidzot esmu ārā, varētu sākt skriet, bet kājas ir tik nejūtīgas, ka tas īpaši nesanāk. Pirmajā reizē gan tas ātri pāriet, un drīz ātrums ir atgūts.

Pie šosejas jau atkal satieku atbalsta komandu, kuriem var pasūdzēties par nosalušajām pēdām un skriet tālāk. Pa veco šoseju augšup skrienas gaužām viegli, un drīz jau klāt Laurenči, aiz kuriem noskrējienā saplēšu apavus. Vismaz atrisināta problēma par to, kā izmantot vinnēto dāvanu karti, arī labi. Esmu tikusi līdz kāpumiem, kas, lai arī nebūt nav viegli, man tomēr padodas. Vajag tikai turpināt strādāt. Satieku tos pašus līdzjutējus, ko pie kājnieku tilta, un šoreiz viņi jau ir iemācījušies manu vārdu, vairs neesmu Agate. Arī atbalsta komanda turpat ir, atkal pamanot mani pirmie. Efekts gan tam ir vēlamais un neļauju sev slinkot, jo nekad nevar zināt, kad kāds vēro.

Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā… Apļa beigas ir nudien skarbas. Linda turpat vien ir, brīžam pat tik tuvu, ka var parunāties, bet jūtos labi un skrienu savā tempā. Pirms pilsētas trases mani jau sagaida Andris, noskaidro KP vēlmes, un man paliek tikai pēdējais lejā-augšā, pirms var ievilkt ķeksīti pie pirmā no trim apļiem. Ziediņā arī iegūstu lielāku pārsvaru pār Lindu. Starpfinišā viss jau ir sagatavots, uzlieku somu, atdodu tukšo pudeli, pēc atgādinājuma izmetu tukšos želeju iepakojumus, un aiziet otrajā aplī. Jūtos tīri labi, tāpēc ilgāk uzkavēties nav vajadzība, arī apkārt daudz neskatos, kas laikam izskaidro to, kāpēc nepamanīju visus tos, ko šajā brīdī apdzinu.

22135719_1619370924773955_5217100511678369288_o

Pirmais aplis paiet viegli un ar smaidu. Fonā arī 1. apļa TT Kaspars.

Asfalts sagaida ar smagākām kājām, ko varu izskaidrot vien kā kāpienu sērijas sekas. Varētu tā kā sevi pažēlot, bet man itin nekas nesāp, tāpēc aizmirstu par slinkošanu un tikai kustos uz priekšu. Gan pāries. Tas palīdz, drīz kājas atdzīvojas un atceras, kā ir skriet pa līdzenu zemi. Pēc Vikmestes takas sāku kāpt augšā uz Krimuldu, esmu jau kādu gabalu uzkāpusi, kad ieraugu, ka Linda tikai skrien kāpumam klāt. Tas dod pārliecību, jo ar katru soli jūtos labāk. Uz balkona joprojām spēju palīst zem 5min/km, apdzenu vairākus 40km dalībniekus, no kuriem saņemu uzmundrinājumus, un kopumā noskaņojums ir labs.

KP ir, bet atbalsta komandas nav. Liekas mazliet aizdomīgi, bet tā kā arī Lelde cīnās ar 80km šodien, tad pieņemu, ka visur paspēt grūti. Neko vairāk par morālo atbalstu gan man tāpat no viņiem šobrīd nedabūt, un arī šo funkciju lieliski izpilda kāds no KP cilvēkiem, kurš izteiksmīgi paziņo, ka esmu pirmā meitene, pasaku paldies, uz ko viņš atbild, ka paldies varu teikt tikai pati sev. Pasmejamies, apēdu kādu apelsīnu, papildinu pudeles un ar smaidu pametu viņus.

Tuvojos dzelzceļam un dzirdu, ka nepārprotami tuvojas vilciens. Tad tomēr… Taču, kamēr tieku līdz pašām sliedēm, vilciens kā reiz tikko ir aizgājis un neaptur mani pat ne uz mirkli. Skrienu tālāk, ar koku palīdzību noslīdu no kalniņa, tieku pāri upītei ar vienu slapju kāju, uzkārpos atkal augšā un tuvojas savam mīļākajam trases elementam – tunelim. Šoreiz gan esmu gudrāka, pirms tā atrodu koku, ko izmantot kā atbalstu. Tas tiešām palīdz, un arī vienai tajā tunelī nav nemaz tik bailīgi. Pēdas gan ir atsalušas, un šoreiz jau vajag mazliet vairāk laika līdz tās atkal jūtu. Vēl tikai vienu reizi būs tas jāizdara, tikai vienu!

Trase aizved līdz lielajai šosejai, taču šoreiz iztieku bez pirmā apļa pārsteiguma, kad man un līdzskrējējiem uz mirkli radās šaubas, vai tiešām būs jāskrien pāri šosejai. Šoreiz aso pagriezienu zinu, drīz jau kāpnes un tur jau arī abi divi atbalstītāji. Īsa vārdu apmaiņa, viss kārtībā, jūtos labi, turpinu ceļu.

Arī šoreiz kāpumu pa veco šoseju pārvaru bez problēmām, taču tas tāds vājš mierinājums pirms visa tā, kas vēl sagaida pirms otro apli var saukt par pabeigtu. Šķiet, ka kāpšana nekad nebeigsies. Nepatīk man tie pakāpieni. Arī hamstringi sāk izrādīt savu nepatiku, tas laikam ir pirmais brīdis, kad kaut kas iesāpas. Īsām kājām gan neko nepadarīs, jākāpj vien tālāk. Kad satieku Andri un Spaidiju, daru to viņiem zināmu, un man tiek piesolīts putu rullis. Esmu gandrīz tikusi galā ar kāpumu uz Ķeizarskatu, kad panāku Zani, kura veic 40km distanci. Viņa paskatās uz mani un noprasa, kas te tā par staigāšanu, jāskrien taču! Atbildu, ka es vēl tikai mirklīti, aizskaitu līdz trīs un aizskrienu. Reizēm nemaz daudz tai motivācijai nevajag.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Drīz jau atkal esmu starpfinišā. Jūtos kā F1 – Spaidijs rullē hamstringus, Andris apgādā ar želejām, ūdeni un visu pārējo, man atliek tikai atvilkt elpu, noskaņoties beigām un pārmīt kādu vārdu ar Miķeli, kuru šeit arī apdzenu. Nūjas sākumā biju paņēmusi līdzi tāpat vien un nebiju domājusi, ka tik tiešām izmantošu, taču otrā apļa beigas ir mainījušas manu viedokli. Te gan tāda maza piebilde – ar nūjām vēl skrējusi neesmu. Gan jau ne pārāk prātīgi, bet paļaujos, ka mācos ātri un slēpošanas pieredze palīdzēs. Esmu gatava, cik nu tas ir iespējams, un ar domām par Monblānu tieku aizsūtīta trešajā aplī. Trāpīgāk laikam nevarēja pateikt.

Pirmo reizi uz brīdi soļos pāreju jau pie tilta. Pati esmu mazliet pārsteigta, bet uz priekšu neiet. Atgādinu sev, ka tas viss ir pārejoši, arī iepriekšējā aplī iekustējos un aizgāja tā lieta. Vajag tikai skriet un neļaut sev pārāk daudz domāt. Teorijā vienkārši, tomēr prakse vēl pieklibo. Velo trases kāpums, kas šķita viegls, kļuvis grūts un nebeidzams. Arī ahils sācis īdēt un sāpēt ejot, lai gan skrienot neko nejūt, un tas ir spēcīgs arguments skriet visur, kur vien iespējams. Precizitāte gan ir uzdevuma augstumos; vairākas reizes iespraužu nūjas precīzi starp pakāpieniem un nākas apstāties tās izķeksēt. Mācos gan ātri un vairāk to neatkārtoju.

Līdzens! Skrienu. Pretī nāk latviešu bariņš un jautā, uz kuru pusi ir Turaida. Vai tiešām es savos treniņos Siguldā nebūšu palīdzējusi gana daudz tūristiem orientēties, lai vismaz sacensībās man liktu mieru? Pēc iespējas pieklājīgāk nobubinu, ka nezinu, un skrienu tālāk gar spēka āboliem, gar vientuļo puiku, ka tik neapstāties.

Priekšā ir atradusies kompānija, kam turos līdzi, taču pēc kāda brīža attopos uz trases viena. Uzkāpju Krimuldā, satieku Andri un Spaidiju, kuriem godīgi pasaku, ka cīnos ar bedri, velk ahilu, taču būs labi, tikai jāturpina kustēties. Man jautā, vai esmu kādu apdzinusi, un tas ir vēl sarežģītāks jautājums par to, kur ir Turaida. Jā, nē, nezinu… Patiesi, nav ne mazākās nojausmas, kur palicis kompanjons, un ar to mīklu nodarbinu sevi kādu brīdi. Pašai liekas savādi, ka var tik ļoti nepiefiksēt to, kas notiek apkārt.

Balkons, kas iepriekš tik ļoti patika, trešajā aplī ir rakstura pārbaude. Daudz un bieži tiek izspēlēta viena saruna ar sevi. Tev kaut kas sāp? Nē! Tad skrien! Skrienu un spēju izspiest kaut cik cienījamu ātrumu. Pēdas virspuse sāk sāpēt kā nospiesta arī noskrējienā, kas kopā ar redzes miglošanos lēcu dēļ sagādā diezgan asas izjūtas. Pēc kājnieku tilta palaižu apavu vaļīgāk, taču nevarētu teikt, ka tas palīdzētu. Par laimi, priekšā atkal līdzens, un var skriet. Pārbaudu, cik labi esmu iemācījusies trasi, jo saskatīt marķējumu un kādu retu sakni zem lapām jau ir izaicinājums. Tas izdodas veiksmīgi, taču ne tik ātri, kā gribētos. Jo lēnāk kustos pati, jo ātrāk skrien laiks. Kā var būt pagājušas jau gandrīz septiņas stundas? Patiešām neliekas, ka es tik ilgi jau skrietu. Jo vairāk cīnos ar sevi, jo vieglāk galvā nāk uzmācīgas domas par to, ka šādi velkoties mani tūlīt panāks un apdzīs kāda meitene. Vien ēšanas plāns ne reizi nav pievīlis, tad nu želejas ēdu jau biežāk, jo galvai to cukuru šobrīd vajag vairāk. Viena kāja priekšā otrai un tik uz priekšu.

Pēdējoreiz ieskrienu KP. Sen kola nav tik labi garšojusi. Andris informē, ka piektā vieta tepat priekšā ir, jānostrādā līdz beigām un tad varēs atpūsties. Izspiežu informāciju arī par to, ka par Lindu satraukties nevajag, kas dod mazliet miera. Es to varu! Lai arī grūti, kaut kāds ritms atkal ir atrasts. Savukārt vilciena nav, un arī upītei parādījies palešu tilts, līdz ar to siltas kājas garantētas vēl kādu mirkli. Kad esmu uzkārpījusies augšā dubļainajā kāpumā, kas kļuvis tikai slidenāks, trases tiesnesis jautā, vai šis man ir pēdējais aplis, ko mans sagurušais prāts iztulko kā zīmi, ka laikam izskatos gana noskrējusies. Te nu bija visi tie komentāri, ka es skrienot neizskatos nogurusi, ha.

Tunelis vairs emocijas nesagādā. Bakstos ar nūjām un brienu tik uz priekšu. Salst. Pēc kādas mūžības beidzot esmu ārā, un izdomāju, ka jāpaskatās atpakaļ, ja reiz šeit esmu pēdējo reizi. Sev par lielu pārsteigumu, no šīs puses nav nekādas gaismas tuneļa galā, un novērtēju, ka nav šis posms jāveic pretējā virzienā.

Atsākot kustību pa sauszemi, secinu, ka ahils ir pilnīgi sasalis un ilgi negrib sasilt. Alpu zvans motivē, taču tik un tā vecā šoseja prasa trīs piegājienus. Knapi esmu tikusi slēpošanas trasē, kad atkal dzirdu zvanu. Tā noteikti nebūs 40km veicēja, ko apdzinu pēc tuneļa, kuras dēļ skan zvans, līdz ar to tās ir sliktas ziņas man. Pēc nākamajiem tiesnešiem zvans aiz muguras noskan vēl tuvāk. Jāstrādā! Skrienu kur skrienams un sparīgi kāpju pārējās vietās. Cik labi, ka ir nūjas.

Noklumpačoju lejā pa Kaķīškalnu, pēc kura palaidu apavu vēl vaļīgāk, jo tas nekam neder, ja pat lejā skriešana tāda nosacīta. Tas palīdz, taču pārsvars rūk. Kāpjot Kordē pēkšņi parādījās avantūriskas domas, un nolēmu mēģināt pārkāpt pāri kokam, kam visus iepriekšējos apļus biju mierīgi izlīdusi pa apakšu. Lieki teikt, ka ideja bija slikta un ātri attapos sēžot uz koka un nesaprotot, tieši kāpēc man tas bija jādara. Skaidrs, ka pēc astoņām (jau!?) stundām trasē domas ir visādas, un visām noteikti nevajag klausīt.

Pēc Kordes arī esmu panākta un drīz vien arī apdzīta. Tagad vismaz ir kāds, kam turēties astē, un tas veiksmīgi izdodas gandrīz visu priekšpēdējo kāpienu. Finišu jau var sajust, un tas dod spēku. Skrienu gar slimnīcu, tūlīt jau pilsētas trase… Pretī nāk divi puiši, virpinādami pirkstos atslēgas. Vienam tās izkrīt, un viņš manāmi sašutis sūdzas, ka vēl jāliecas tām pakaļ. Iesmejos, taču no sava komentāra viņu pasargāju.

Skrienu pa pilsētas trasi lejā, un jau dzirdu, ka man ir atbalstītāji. Viktora balsi zinu, taču Uldi gan atpazīstu vien tad, kad esmu viņam gandrīz blakus, jo tieši tik skaidri redzu. Puiši glaimot māk un aizelsušies stāsta, ka paši šeit tik ātri nebija skrējuši. Atbalstītāju un bungu rīboņas pavadījumā atlicis tikai Ziediņš. Ceturto un pēdējo reizi. Kāpju un pazūd domas, ka  ir grūti, ka kaut kas sāp, ka trešais aplis ir prasījis daudz. Es būšu to izdarījusi. Abi Rieksti aizelsušies spriež, ka vajadzēja Ziediņu sadalīt uz pusēm, un man gribas pasmieties, bet jākāpj. Novērtēju, ka man palīdz atrast labāko trajektoriju. Uzmundrina. Vēl mazliet. Pēdējais solis pāri malai, finiša spurts un viss. Viss! 8:43:14.

22089051_1445473885528649_1189806142549229314_n

Laime, ilgi gaidītais finišs un komanda, kas ir klāt un atbalsta ik uz soļa.

Mirkli pasēžu, taču ilgs tas prieks nav. Jāceļas kājās, tieku pie jakas, medaļas, īsas intervijas, daudz apskāvieniem un garda malka alus. Apkārt ir mana komanda, kas atbalstījusi un ticējusi man visu šo laiku, pilnam komplektam trūkst tikai Andris un Spaidijs, kuru diena vēl nav galā, jo trasē ir Lelde. Grūti noticēt, ka es to tiešām esmu izdarījusi. Visi treniņi, visas reizes, kad serpentīns ir gandrīz bijis stiprāks par mani, viss ir bijis tā vērts. Ar pamatīgu pārsvaru finišēts pirms meitenēm un tikai 6 puiši palaisti priekšā, lai gan pirms nedēļas Andra plāns par top10 likās patiesi izaicinošs. Pilnai laimei trūkst tikai iekļaušanās 8h30, tomēr zinu, ka izdarīju visu, ko tajā dienā ar tā brīža spējām un pieredzi varēju izdarīt. Tāpat arī zinu, ka tas nebija viss, uz ko biju spējīga, un šī vieta izaugsmei motivē strādāt tālāk.

Nopelnītais a

Jā, jā, ja jau stāsts par “a”, tad skaidrs, ka tas ir par Siguldas kalnu maratona 80km distanci. Burts ir kabatā, tāpēc neliels atskats uz to, kā pēc divu gadu pārtraukuma atkal baudīju šo lielisko skrējienu.

Savos skriešanas plānos šo skrējienu iekļāvu jau kaut kad vasaras sākumā. Kaut kā zināju, ka gribēšu skriet atkal par visu naudu un kontrollaikā. Protams, papildus motivācija sacensību plānā iekļaut maksimālo distanci – dzīvesvietas maiņa no Rīgas uz Siguldu, kas ļauj vairāk trenēties tieši Siguldas takās un trepēs. Jā, nu ar treniņiem kārtējo reizi sanāca nedaudz noslinkot. Bija sacensības, garas sacensības, pēc kurām gribējās atpūsties, tad kaut kāds panīkums un neliels motivācijas trūkums, bet nešaubījos par to, ka 80km varu pieveikt, kā arī par to, ka 80km ar gravām un trepēm arī pieveikšu. Piedodiet, bet par kalniem šo visu man kaut kā roka neceļas un mute neveras saukt. Siguldā ir gravas un lejas, ko veidojis aizejošais ledājs pirms apmēram 12 000 gadiem (ceru, ka pareizi atradu Gaujas senlejas veidošanās laiku).

DSC_2091

Pēc Pasaules čempionāta rogainigā sāku gatavoties tieši Siguldas kalnu maratonam – vairāk pievērsos taku skriešanai, atsāku vingrot, skriet zāģus un tempus takās un pret kalnu. Nedēļu pirms sacensībām, pēc tam, kad tika publicēta karte, nolēmu izskriet sacensību trases cilpu, kas ies otrpus šosejai, tur nekad nebiju skrējusi, un tur solījās arī būt viena no skrējien odziņām – tunelis Lorupei. Labi, ka to izdarīju, un labi, ka upes šķērsošana lika saslapināt kājas, kas atviegloja lēmuma par tuneļa iekļaušanu treniņā pieņemšanu.

Tunelis izrādījās ļoti “odzīgs”. Treniņa lielākā daļa bija paredzēta pa asfalta segumu, tādēļ apavu izvēle arī bija loģiska – asfalta. Tunelis izrādījās vismaz 100m garš, un nesenās lietavas Lorupi bija labi papildinājuši ar ūdeni tā, ka pēc kādiem 35m pa tuneli bailīgi stāvēju un domāju – ko tālāk? Iet atpakaļ vai tomēr uz priekšu, jo gaismas nav, pamatu neredzu, tunelis kļūst slīps, ar slidenu dibenu un straume jūtami rauj kājas uz priekšu. Es tiešām nobijos. Izvilku telefonu – tā bija vismaz kaut kāda gaisma, turējos gar sienu un lēnām turpināju ceļu. Manas komandas biedrenes nez kāpēc domāja, ka es pārspīlēju, bet daļa paklausīja un sacensībās paņēma līdzi lukturi jau pirmajā aplī.

Sacensību rīts bija patīkams – nav nekur jāsteidzas, var mierīgi padzert rīta kafiju, paēst un ļoti laicīgi ierasties sacensību centrā. Vietējo priekšrocības. Pieļāvu gan kļūdu apģērbā, nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzēs pirmajā aplī vējjaku, bet tā kā tomēr nav pārāk auksts, apkašā pavilku krekliņu ar īsām rokām. Tā bija kļūda. Iesildoties bija labi, kā arī, stāvot startā, bija labi, tas vien jau norādīja uz to, ka apģērbs nav izvēlēts pareizi, bet, stāvot startā, jau vairs neko nevar mainīt.

Autors: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Starts tuvojas, satraukums pieaug. Un tad jau ir. Aiziet! Visi kalnā! Sākumā nedaudz paskrienu pret kalnu, bet tad jau sāku kāpt, uz ātrākās sievietes titulu neceru, līdz ar to arī nav ko pārspīlēt. Ar visu to gan ātri vien kājas sagurst. Kad jāsāk skriet lejā, kājās tāda makaronīga sajūta. Bet es zinu, ka tas pāries. Tas, noskrienot lejā, rada sajūtu, ka esmu ļoti lēna, bet tā nebūt nav. Skrienu pieklājīgā tempā – 5:40min/km, ultrai priekš manis gana labi. Veronika ātri vien mani apdzen un pazūd tālēs zilajās, bet es mierīgi skrienu. Gribu izbaudīt Siguldas takas, lapu smaržu un sacensības. Atjaunotais tilts tik skaists, vēl joprojām izrotāts ar karogiem un priežu vijām ap margām. Tad jau nāk pirmais kāpums otrpus Gaujai. Nez kāpēc liekas, ka tas nekad nebeigsies, tas turpinās un turpinās. Par laimi, tomēr beidzas gan, un esam Krimuldā. Sanāk skriet gar ganībām, no kurām mūs vēro zirgi. Nez, šiem varbūt arī gribētos mums pievienoties uz skrējienu visas dienas garumā. Pie zirgiem manāms viens sacensību dalībnieks, kurš nav skaidrs, no kurienes uz kurieni dodas, pēc numura spriežot, šim nemaz nevajadzēja būt šeit augšā.

Pēc neliela gabaliņa ceļš atkal ievijas mežā un kļūst par mulčētu taku, kas līgani ved uz leju. Mmm, man patīk šīs takas, tiltiņi, atkal takas. Un atkal uz augšu. Šoreiz stāvāk, bet par laimi tas arī ātrāk beidzas, tad vēl viens augšā un lejā, un esam pie Krimuldas pilsdrupām. Kaut kur šeit vai nedaudz tālāk mani apdzina arī Dace un Aija. Pabrīnījos, bet nu ko, ja jau skrienas, tad ir jāskrien. Man piebiedrojas Ilze, kas laipni piedāvā paņemt manu jaku, kas jau kādu brīdi apsieta ap vidu sviedrē vēderu kopā ar pudeļjostu. Sajūta dīvaina – ar īsām rokām it kā vēsi, bet tomēr nesalst. Man patiesībā gribās kreklu ar garām rokām, nevis īsroku+vējjaku. Īsroku krekls vienu roku arī pamanījās apskādēt – pirmo reizi mūžā noberzu roku skrienot, pie tam noberztā vieta ir tik nelāga, ka jutīšu to vēl visu nākamo nedēļu.

Tā tik turpinām skriet. Priecājos par skaisto mežu, pagaidām kāpumi un noskrējieni liekas viegli pieveicami tā, ka gandrīz nejūt. Pēc pirmā dzeršanas punkta gan nobrīnos, ka apmēram puse no aplī plānotajiem kāpuma metriem jau savākušies, lai gan zinu, ka lielākie kāpumi vēl tikai priekšā. Ja sākotnējā sacensību informācija bija par gandrīz 3000 kāpuma metriem, kas solīja skarbas sacensības, tad vēlāk informācija tika labota, un norādīts uz nepilniem 2500 kāpuma metriem. ITRA.org lapā pat bija atrodams, ka būs 2280m kāpuma metri. Tas deva tādu optimistisku cerību, ka 10 stundu laikā sacensības būtu pieveicamas.

Drīz klāt arī dzelzceļš un neilgi aiz tā viens ellīgs noskrējiens, kur glīta taka atduras gandrīz vertikālā slīpumā. Tas jau bija pirmais pārsteiguma moments, jo kaut kā treniņā biju pamanījusies šo odziņu palaist garām. Ar koku atbalstu un nelielu iekliedzienu veiksmīgi izdodas tikt lejā, un tad jau arī pirmā kāju slapināšanas vieta ar romantisko tiltiņu klāt.

received_2117535878272448

Trase gan nomarķēta blakus līkumā. Ja jau lentas saka, ka jābrien blakus, tad tā arī daru. Brr. Ūdens ir auksts. Labi, ka tas bija ātri. Čiks un pāri. Tad šaura taka, kas izvijas desiņā uz vienu galu, un tad augšā pa izcirtumu atpakaļ līdz tunelim. Nu tā. Lukturis ieslēgts, sparīgi dodos iekšā. Šeit pazaudēju Ilzi, saucu, bet neviens neatsaucas, tomēr nekavējos, ūdens ir patiešām auksts. Eju gar malu, priecājos, ka kaut kur varu saķert citu sacensību dalībnieku aiz rokas un tikt garām pieturoties, jo arī ar ne asfalta botām tas dibens tunelim ir slīps, slidens ar ūdeni līdz puslielam. Kājas, šķiet, sasalst. Tur pat priekšā redzama arī Aija, ko apdzenu pēc brīža – uz trepēm, kas ved lejā Lorupes gravā. Aiju tā arī vairs neredzēju.

Un tad jāsāk gatavoties trases ļaunākajai daļai – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns. To mums priecīgi iezvana Dace Linde ar PTL zvanu un nebeidzamiem uzmundrinājumiem. Šeit arī noķeru Daci, kas žēlojas, ka tunelī sasalusi un viss skrienamspēks izgājis. Tad ir iespēja izbaudīt Laurenčus un tad jāsāk kapāt. Šī tiešām bija ļaunākā trases daļa. Salīdzinot ar visu iepriekšējo, kas bija pastaiga.

Ķeizarskata trepes ir stāvas, tādas tās vienmēr ir bijušas, ir pat tīri patīkami, ka nav jākāpj tie vēl daži pakāpieni līdz augšai, bet tiekam aizvirzīti pa taku sānis. Tad jau atkal lejā, lai tūdaļ atkal būtu jādodas augšā – uz Ķeizarkrēslu, kur kādi jautri līdzjutēji aicina novērtēt lielisko skatu. Nu, protams, es viņiem piekrītu – skats tiešām ir brīnišķīgs. Tas ļauj izturēt. Jo tūdaļ jau atkal jādodas lejā pa Kaķīškalnu. Tā ir vieta, kur savā pirmajā Siguldas kalnu maratonā tā sadzinu nagus botās, ka puse bija zili pēc tam. Tad īsa atelpa pa grants ceļu, un klāt taka, kas, šķiet, nebeidzami ved augšup. Kordes trase.

Foto: Jānis Andersons

Foto: Jānis Andersons

Ja uz augšu šķita, ka taka nebeigsies, tad uz leju iet strauji, brīžiem pārāk strauji. Par laimi, ar zemi nenākas sasveicināties. Fū, nu jau vairs tikai drusciņ – kāpums gar bobsleja trasi, kas iznāk pie slimnīcas, man patīk. Un tad jau tikai vēl viens uz leju un viens uz augšu.

Pirmais aplis pieveikts. 3 stundas 19 minūtes un 39 sekundes. Nomainu jostu pret somu, paņemu nūjas un aiziet, otrais aplis. Noskrienot lejā, saprotu, ka pēkšņi iestājies kaut kāds sagurums. Viss skrienamspēks izčibējis. Čuššš, un tukšs. Pēkšņi vismazākais kāpums ir tik grūts, ka jāiet, nevaru uzskriet, nūjas traucē, nevar saprast, ko ar viņām iesākt. Lēnām aizskrienu līdz pirmajam kāpumam, kurā tās nūjas vismaz var likt lietā. Šajā reizē arī šis kāpums liekas nebeidzams, pēkšņi kāpumi ir gūti, plaknes ir grūti, tikai uz leju ir labi. Tiekot augšā, nūjas vairs negribu, kaut kā pamanos iestūķēt somā, lai nav jānes rokās. Zirgi ganībās izdomājuši sev jaunu atrakciju – gar sētu paskriet līdzi. Jauki, ir kompānija, tik žēl, ka tā sēta tik īsa. Aiz līkuma vietējo māju iedzīvotāju sarīkojuši atbalsta punktus – vienā ir gardi, nomizoti āboli, citos ūdens, āboli un cepumi. Cik nu lien vēderā, pacienājos. Tie āboli tiešām gardi. Kaut kā tenterēju uz priekšu. Esmu palikusi lēna – ir plīsiens un Mīkstmiesis. Uz leju skrienu, kaut gan augšstilbi sāp kā traki – esmu pamanījusies piedzīt kājas jau pirmajā aplī. Arī ikri izrāda aktīvu pretestību – tikko mēģinu atsākt skriet pēc uz- vai no- skrējiena, tā ikri grib rauties krampī. Nu kas tas ir? Mani nekad kājas nav tik ļoti pievīlušas. Ikros krampji ir bijuši vienīgi, pamanoties neveikli nokrist, nevis vienkārši skrienot. Fu. Viss prieks tiek bojāts. Un paliek vēl sliktāk, kad izdomāju, ka man tomēr vajag nūjas. Pēkšņi viena nūja vairs negrib fiksēties. Iepūt, bet šī ņem un nefiksējas. Kaut kā izlīdzos, kā rezultātā man ir dažādu garumu nūjas, no kurām vienai gals šļūkā iekšā un ārā. Ok, labi nav, bet labāk nekā bez.

Tā nu cīnos ar sevi un nūjām, kaut kā jau uz priekšu iet, ik pa laikam kāds mani apdzen, kas nekādi neuzlabo noskaņojumu. Otrā apļa vidū, dzeršanas punktā mani arī panāk un apdzen Dace, laikam atžirgusi, kājas sasildījusi, var atkal skriet. Lai veicas, man dukas vairs nav. Velkos. Nevaru paskriet, jo nu jau krampji metas ne tikai ikros, bet arī kaut kur diafragmā, kas īsti neļauj vispār ātrāk paskriet. Ja varētu vismaz uz leju skriet, tad sāpoša diafragma un nespēja normāli ievilkt elpu atņem arī šo iespēju. Nu skaisti. Vēl kaut kas jauns un nebijis. Tā ir gadījies īslaicīgi, bet ne tik ilgi un nepārejoši. Eh, nu kaut kā novelkos arī otrpus šosejas cilpu. Pēc pulksteņa atgādinājumiem ēdu želejas, un kaut kādā brīdī, laikam jau ar kofeīna želejām, paliek nedaudz vieglāk. Vismaz otrā apļa beigas varu pieveikt diezgan cienījami. Nekāda lielā skriešana nesanāk, bet nav arī tīras ciešanas. Mani sapurina tas, ka beidzot tikšu pie garroku krekla, pēc kura jau kādu laiku ilgojos, jo sāk kļūt arvien vēsāks. Jo tuvāk nāk Ziediņkalns, jo labāk es jūtos. Ir bungas. Neredzu kas bungo, bet klusībā lūdzos – nu uzbungojiet tempu, lai varu tempā cilāt kājas. Omu nedaudz uzlabo 40km distances veicēji, kurus apdzenu, kāpjot kalnā. Mareks pašā kalna galā pat spēj izvilināt smaidu no manis. Fū, arī otrais aplis ir pieveikts. 4 stundas, 6 minūtes un 48 sekundes. 47 minūšu plīsiens. Tas ir daudz, sasodīti daudz.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Jānis Andersons

Atbalsta komanda man palīdz sapildīt pudeles, salikt trešajam aplim vajadzīgās lietas, un beidzot es arī tieku pie krekla ar garām rokām. Linda ir īsts meistars un saremontē manu salūzušo nūju. Saēdos šerbetu, sadzeros kolu (nu kāpēc tās bija tik maz?) un dodos trešajā aplī. Negribu kavēties, jo konkurentes min uz papēžiem.

Dīvaini, bet tagad varu paskriet arī pa plakanu un pat nedaudz pret kalnu. Kaut kas ir atrāvis vaļā skrienamo padarīšanu. Kofeīns? Apziņa par pēdējo apli? Ai, vienalga, galvenais, ka varu atkal paskriet. To arī daru. Pēc zirgiem ir laipni cilvēki, kas piedāvā tēju un alu. Izvēlos tēju, lai gan neatteiktos arī no alus. Kad ceļš jau atkal tūdaļ pagriezīsies pret kalnu, aizķeros aiz kaut kāda zara un nokrītu. Sajūtos kā neveikla vabole, jo kritiena rezultātā abas kājas grib sarauties krampjos, vajag ātri piecelties, bet ar savilktām kājām tas ir grūts uzdevums. Kaut kā izdodas, bet tad kā spēriens pa dibenu – dzirdu, ka pārdesmit metrus aiz manis trases tiesnesim piesakās Līga. Nu nē. Negribu laist garām. Sparīgi kāpju augšā, kur varu, skrienu.

Uzkāpjot pie Krimuldas pilsdrupām mani priecīgs sagaida Dot. Atbildēt gan varu tikai ar jā vai nē. Tomēr tieku pie magnija ampulas, tā man patiešām šobrīd ir vajadzīga. Pēc mirkļa jau atkal šķiramies līdz finišam. Tālāk skrienu. Man ļoti patīk skriet pa taku, kas sākas no serpentīna ceļa. Viena no manām iecienītajām takām. Ar sīku reljefu, bet skaista. Vēlāk, jau uz ceļa, satieku puisi, ar ko skrēju kopā iepriekšējā aplī līdz Daces Lindes kontrolpunktam. Uzsaucu, lai skrien ar mani, pēdējais aplis taču. Es neskrienu ātri, ap 6min/km, brīžiem lēnāk. Kādu brīdi man ir kompanjons, bet tad puisi pieveic Mīkstmiesis. Es turos, skrienu lēnā tempā, lai pārāk nenogurtu. Pēdējā dzeršanas punktā esmu panākusi divus puišus, kas tik izjusti saka, ka viņiem apnicis skriet. Pie sevis nosmejos un nodomāju, ka par to taču bija jādomā pirms piesakās ultramaratonam.

Ir jau palicis tumšs. Cerība iekļauties 10 stundās arī sen jau kā atmesta, pēdējā aplī ir skaidrs, ka laiks būs 11.5 stundas. Prognozējot finiša laiku, esmu kļūdījusies par pusotru stundu. Daudz. Lai gan uz CCC kļūdījos vēl vairāk. Stāvais noskrējiens pēc dzelzceļa tumsā ir vēl ļaunāks. Tomēr kāds laipns cilvēks ir vismaz uztaisījis tiltiņu pār upi, tā ka kājas būs jāslapina tikai tunelī. Tas priecē, jo ūdens ir auksts. Negribas lieki slapināties. Tunelī arī pamanos apdzīt kungu gados, kas pārvietojas prātīgi un lēni. Es to tuneli gribu ātri, jo kājas nosalst, un pēc tam ir grūti, kamēr atkal uzsilst. Visvairāk priecē, ka tas ir pēdējo reizi. Trases tiesneši nu jau katrā vietā prasa nosaukt savu numuru. Fū, nu jau vairs tikai ļaunās beigas – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns.

Pēc katra kāpuma vienu uzskaitāmo varu atmest. Paskriet gan vairs nevaru. Kordes trasē pamanu, ka man ir kāds pietuvojies, bet nav ne jausmas, kas. Cenšos kaut nedaudz skriet pa plakano, bet nesanāk diez ko. Vairs nav spēka.

Un tad ir – pēdējais kāpums. Sāku ceļu augšup. Pavisam drīz ir klāt arī sekotājs, un, lai kā man netiktos to dzirdēt – tā ir Līga. Tagad zinu, ka nedrīkstu apstāties, ceru, ka mani no augšas neviens nepazīs, jo ir cerība, ka Līga nezina, ka tā esmu es, un nesaņemsies pēdējam turbo izrāvienam. Līgas atbalstītāji gan tā auro, ka man ir ļoti ātri jākāpj, ir sajūta, ka Līga ir saņēmusies pēdējam izrāvienam, un pat viens mans kļūmīgs solis ļaus mani apdzīt. Gribu vemt, nomirt un finišēt. Gandrīz vairs nav spēja pārrāpties pāri kalna gala stāvumam, bet vēl ir jāsaņemas pēdējiem soļiem līdz finišam. Viss, darīts. Arī trešais aplis pieveikts. Nieka 3 minūtes lēnāk nekā otrais aplis – 4 stundas, 9 minūtes un 58 sekundes, finiša laiks – 11:36:25. 11 sekunžu pārsvars pēdējā izrāvienā.

Burts “a” nopelnīts.

22051085_2098910073467876_6482161217361187685_o