Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Caur traumas prizmu

Kas ar mani pēdējā laikā notiek nezinu pat es pati. Kāds var sākt vainot apavus un likt man tos novilkt, kāds var ieteikt nodarboties ar jogu un… jā, ieteica man arī crossfit nodarbības. Bet ko es esmu sapratusi kopš pērnā gada Valmieras, kad pusmaratonam otru pusi noskrēju zobus sakodusi cīnoties ar sāpēm? Vispār diezgan daudz! Man fizioterapeite ir uzlīmējusi kilometriem teipus un esmu uz sevi uzzieķējusi kilogramiem smēres, bet rezultātu nevar teikt, ka nav, bet negribas arī atzīt, ka baigi palīdz. Paliek sliktāk, miers, paliek labāk, atsākam skriet. Tā ar traumatalogu vienojāmies. Bet tas jau ir solījums man pašai, ne ārstam. Zinu, ka diagnozi likt ar Dr. Google nav prātīgi un publikācijas galvā sabāzt ne tik, bet šādi var saprast iespējas, kas ar Tevi notiek. Varu izteikt aizdomas ārstam un viņš var vai nu apstiprināt vai noliegt. Šobrīd esmu tikusi līdz tam, ka diska trūces man nav un ar Šmorla trūci piedzimu un nomiršu. Piriformis syndrom tas nav, ko apstiprināja fizioterapeites veikts tests. Šādi dzīvojot mācos anatomiju. Katra kauliņa vai muskuļu nosaukumu nenosaukšu, bet sāk rasties iespaids par to izvietojumu un stiprinājumiem. Šobrīd esmu noskaidrojusi, ka esmu savilkts nervu kamols un vari kaut ar slotas kātu sist, neatslābšu. Šādi dzīvot nevar. Kāpēc esmu saspringta? Iemesli var būt jebkas – pārpūle, stress, vāja muskulatūra (stiprie muskuļi dara vēl vājo muskuļu darbu), slinkums pēc treniņa izstaipīties, viltīgs iekaisums vai neiroloģiska slimība. Ir ieteikts mainīt visu ārstu korpusu un kam nav slinkums sasūta kontaktus. Savā mūžiņā ir tik daudz ārsti izstaigāti, ka esmu jau nogurusi no daudzo ārstu sniegtās informācijas filtrēšanas. Man ir bijis neirologs, kurš lika iziet fizikālās terapijas, fizioterapeite, kura lika mest mieru visiem sporta veidiem izņemot peldēšanai. Parādīja dažus vingrojumus un viss. Katram savs šausmu stāsts nāk ārā skatoties DT un rentgenu ainas. Vienam par otru šausminošāks. Šobrīd esmu nobāzējusies pie fizioterapeites, kurai man nav nekas jāatgādina par sevi, viņa mani pazīst un zina ar ko sākt, kad sūdzos par sāpēm un man ir traumatalogs, kurš var izlasīt savu rokrakstu (nē, viņam nav princips „ka tik kādu uzšķērst”) un nesāk ar šausmīgāko, bet ar iespējamo un iespējām. Kāpēc man jāmaina ārsti, ja viņi arī vēlas, lai man ir labāk? Ko dos, ja es aizmetīšos pie cita ārsta? Vai nav vienalga, kurš pamaina programmu – tas cits ārsts vai jau esošais? Labāk jau, ka rezultātu novērtē un programmu koriģē esošais. Tas skanēs neticami, bet iespējams, ka man sāp galvā… ne mugurā vai kājās. Tieši tā – problēma var būt arī galvā. Ticu, ka magnētiskās rezonanses diskotēkā vēl varu pagulēt ne vienreiz vien, jo ārsts „nepaliek labāk” gadījumā ir gatavs meklēt dziļāk. Varbūt man tikai sevi jāsakārto – jāsāk ar galvu un tālākais nāks pats no sevis!? Varbūt tikai jāsaved kārtībā dziļā muskulatūra?!

Kāpēc es nevaru veikt planking chelleng? To, tā pat kā visus citus vingrojumus, jāveic pareizi. Pērn to pamēģināju, veicu nepareizi un vājākā vieta ķermenī veica protestu, kas bija tiešām ilgs protests. Tāpēc, kamēr neesmu tikusi galā ar muguru un kājām, tas man ir tabu. Šobrīd vingroju ar patīkamu apziņu, ka fizioterapeite no malas mani izkoriģēs un izbakstīs. Daru visu tiešām cik labi vien varu, jo gribu tikt līdz maratonam.

Kāpēc no manīm bieži vīd negatīvisms ikdienā? Ar sāpēm dzīvot ir grūti. Ir grūti tāpēc, ka teipošana nav pieejama man 24h 7 dienas nedēļā. Ar pretsāpju zālēm nevēlos sabeigt nieres. Kad jūtu, ka striķi trūks, vienu tableti atļaujos. Bet manās kabatās ir melnais caurums, kurš iesūc sevī visas tabletes. Ir izrakstītas zāles ikdienai, kuras cenšos cītīgi dzert, bet kurss nav ilgs. Manā arsenālā ir sildošie un atvēsinošie gēli. Dažreiz vakarā atļaujos sāpošo augšstilbu ietīt elastīgajā saitē. Nesāp, muskuļi atslogoti, bet ikdienas gaitām neder un nedrīkst. Ar kāju un muguru arī sev iztiku pelnu. Nav viegli tās stundas noskraidīt pa pļavu ar diskomfortu locekļos. Vakarā pēc fiziska darba jābūt pret sevi atklātam – ja Tev sāp, vai Tu tiešām domā, ka šodien vēl skriet ir gudri? Robs kalendārā, bet kas ir labāks – tas robs vai padauzītā kāja? Dīvānā sēdēšana mani nomāc, tāpēc kaut kas ir jādara. Skrienu kamēr varu un analizēju notiekošo. Sevi neierobežoju uz 21 km distanci, bet viss iet ar piesardzību un ir bailes, bet ja nu… ja nu 17. maijā notiek tā kā es negribu! Cenšos turēt pozitīvo noti – ja tagad strādāšu cik kāja ļaus, varbūt pat jaunu PB sasniegšu!

Sāku domāt par kompresijas apģērba papildinājumu. Esmu apņēmusies cītīgāk darboties ar putu rulli un vairāk staipīties. Esmu tikusi pie mīkstākiem skriešanas apaviem, kuros jūtos labi un vēlos tikt pie vel vieniem. Esmu sākusi piedomāt pie tehnikas, gan skriešanā, gan jāšanā. Esmu izteikusi pretenzijas par krēslu darbā un cenšos vairāk staigāt, lai nav jānosēž dibens. Bet, ja Tu nezini vai cīnies ar pareizo bubuli, tas viss var neviest cerības, ka pozitīvs rezultāts ir 100%. Nesāp jau visu laiku, bet kad sāpes parādās, tad ir jābūt sadomazohistam, lai to diskomfortu uzņemtu ar „urrā!” saucieniem. Traumas periods turpinās un bedres mala ir visu laiku. Kad tā beigsies es nezinu pati un ārsti stingru datumu neprognozē. Iekrist bedrē varu pašai nejūtot. Bedres malas var būt stāvas un varbūt lēzenas. Galvenais nezaudēt modrību. Jādomā ilgtermiņā. Varbūt labāk šogad izlaist Stirnu buku sēriju un uzskriet tik dažus treilus. Un tos pašus ar lielu piesardzību. Arī Skrien Latvija šogad ies klausoties vairāk sevī, lai gan ļoti gribu, lai Imants mani savā 5. aplī nenoķer. Man nav viegli pateikt „nē”, bet tagad raujot visu pa galvu pa kaklu var nākties pateikt visam treknu „nē” uz visiem laikiem. Es gribu daudz, bet šobrīd to visu es fiziski un emocionāli nevaru atļauties.

Nav jau tā, ka graizu vēnas, stūrīti ietinusies. Atbalsts man ir vajadzīgs un to sniedz fizioterapeite, kas mani moka uz paklājiņa, vecāki un tuvākie draugi. Uz daudz ko raugos gaišāk. Nostiprināšu kājas, muguru, plecus un gan jau tik traki nesāpēs. Piemeklēšu atsvarus un sākšu citus treniņu veidus. Darbošanās uz putu ruļļa var būt arī laika jautājums. Gan tikšu līdz vēl vienam labi amortizētam apavu pārim. Arī ikdienas apaviem pievēršu lielāku uzmanību. Esmu gatava sameklēt interesantāku toņu teipus, lai ikdiena krāsaināka. Sasparošos apmeklēt neirologu un aprunāšos ar viņu. Tāpēc arī interese par Keto terapiju. Vēl ir jātiek galā ar dzīvsvaru, kas pēc R.Meldera domām ir jāadoptē. No liekā svara esmu tikusi vaļā, bet derētu vēl kādu kilogramiņu atstāt pagātnei. Ir doma pamēģināt padarboties ar floreti. Tenisā jāuzlabo elkonītis un dziļuma izjūta, lai EdGaram interesantāk ar mani spēlēt.

Kamēr vēl sāpes ļauj kustēties, jādara tikai viens – jākustās!

26 komentāri rakstam Caur traumas prizmu

  • Lauma Lauma

    Negribu kārtējo reizi izklausīties, ka pie visa piekasos, bet ārstu konsīliju ir vērts pamainīt jebšu aiziet pie kāda cita. Ne jau velti Tev sūta kontaktus, jo saka, cik ārstu tik viedokļu. Ja viens uz visu skatās caur griešanu, tad otrs Tev palīdzēs ar vingrinājumiem.
    Tāpēc pēc pieredzes varu (teikt) atkārtoties. Ja viens ārsts kā iespējamo problēmas risinājumu man piedāvāja operāciju un arī pašai jāizlemj vai gribu, kā arī nedeva garantiju vai pēc kāda laika nevajadzēs atkārtot. Tad cits ārsts izdarīja nelielu medicīnisku manipulāciju un viss. Trīs gadi pagājuši un par visu sen esmu aizmirsusi. Aizmirsu piebilst, ka abi ir praktizējoši (operējoši) ārsti. Tikai tas otrais vairs nestrādā tai iestādē, kur pirmais.

  • .Linda Lindams

    Agy, nu ko tik drūmi!? Ir taču tik daudz kā visa cita bez maratona, ko paveikt. Paskat, cik pašai daudz citu aizraušanos – jāšana, teniss, u.c. Varbūt vajag mazāk dotēt ārstus un vairāk pastrādāt ar pozitīvo domāšanu – paskatīties, ko vari mācīties no savām traumām. Man šķiet, ka esi uz pareizās domas, par to, kur patiesībā rodas tavas traumas, un tas nebūt neizklausās neticami.

  • Let food be thy medicine and medicine be thy food /Hippocrates/

  • Rozamunde Rozamunde

    Agy, man bij viedoklis, bet izlasīju Lindas komentāru un neatkārtošos ;) Pamaini atieksmi, pameklē visam gaišās puses, pasmaidi, kad skrienot tevi sveicina – gan būs rezultāti!

  • Inga_K Inga_K

    Uz kurieni Tu taisies to svaru adOptēt?
    Bet kopumā – liela daļa no visa sākas galvā, un, varbūt, ja esi tik saspringta, nevajag par varītēm uz to maratonu tūliņ un tagad? Maratons nekus nepazudīs, maratonu ir jāskrien veselam cilvēkam, tā ir milzīga slodze, un ja Tavs organisms šobrīd tam nav gatavs, to nevajag darīt. Tiec ar savu saspringumu un negatīvajām emocijām skaidrībā, sakārto domas un sajūtas, un maratons pats pie Tevis atnāks, tad, kad būsi tam gatava un Tavs ķermenis arī tam būs gatavs, jo pretējā gadījumā Tu ļoti riskē tajā bedrē ievelties un noripot uz zemāko punktu. Vai Tev to vajag?

  • Lasma3 Lasma3

    Man šķiet, ka šajā stāstā,Agy, jau ir jūtamas arī kādas pozitīvās ievirzes. Manuprāt, visas tavas problēmas ir aprakstītas šajā teikumā “Šobrīd esmu noskaidrojusi, ka esmu savilkts nervu kamols” un risinājumu arī tām esi atradusi “Varbūt man tikai sevi jāsakārto – jāsāk ar galvu un tālākais nāks pats no sevis!?”.
    Zini, es nesen skrienot paslīdēju un neveiksmīgi nokritu. Kad noskaidroju, ka kauli ir veseli un ka pēc dažām dienām atkal varēšu sportot, nopricājos. Tomēr tā nenotika un sāpes kājā nepārgāja ne pēc dažām dienām, ne pēc pāris nedēļām. Pienāca arī mana kārta apmeklēt fizioterapeitu. Ieguvu īso kursu anatomijā un kāju muskuļu darbībā, teipu uz ceļa, viegrojumus – mājasdarbus, bet galvenais skaidru norādi uz to, ka problēmas ir risināmas galvā.
    Es Tev novēlu atrast veidu, kā vislabāk atslābināt savu nervu kamolu. Varbūt tiešām labāk nodarbojies ar peldēšanu un citām intresēm. Starp citu maratonu var noskriet arī vēlāk, piemēram 44 gados :)

  • pulvermuca pulvermuca

    Pievienošos pie viedokļa, ka jāpamaina attieksme. Nepazaudē cīņas sparu, turpini būt neatlaidīga, bet vairāk domāt pozitīvi (negatīvās domas piesaista negatīvu enerģiju + var novest pie pastiprinātas pārtikas uzņemšanas :)))) ) Man pagājušo gadu sanāca gads bez maratona, šogad jau esmu izgāzusies ar savu apņemšanos skriet katru mēnesi, skatos uz Taviem noskrietajiem km un skauž :) Ņem visu vieglāk- dakterējies un nepārpūlies

  • Imants A. Imants A.

    Kā uzlabot garīgo veselību, nemācēšu teikt, bet par pārējo…
    Tu vingro. Pareizi, ja? Ar fizioterapeiti. Ļoti labi! Dari to regulāri.
    Sāc iet uz masāžām, ārstnieciskajām. Saved kārtībā no sākuma kājas, pēc tam pārējo, muguru kā pēdējo.
    Skrien regulāri, bet maz. Tev nevajag vairāk par 10km dienā. Neskrien vairāk par 20 vispār, vēl labāk – neskrien vairāk par 16, bet skrien regulāri. Kontrolē pulsu, bet šad tad uzskrien ātrāk. Maratonu Tev pagaidām nevajag. Varbūt Valmierā. Domāju, ka vari sagatavoties.
    Pareiza diēta. Vienalga, kā to diētu sauc, bet ēd veselīgi, un aizmirsti to drazu, kas ik pa laikam parādās Tavos soc. postos. Tos Tev nevajag!
    Teipus arī nevajag. Un tās smēres tik pat labi var smērēt matos. Tu esi jauna meitene, priekš kam Tev tablešu kurss? To arī nevajag :)
    Socializējies ar cilvēkiem ārpus Interneta – ej uz koptreniņiem un citiem pasākumiem, spēlē sabotierus vai ko citu – jo vairāk būsi cilvēkos, jo mazāk laika paliks domāt, ka viss ir slikti.
    Nu, Tu saprati… Mazāk kūkas, tabletes un smēres, vairāk fizkultūriņas, masāžiņas un īsu regulāru skrējieniņu, un veselīga uztura.
    Tu esi uz pareizā ceļa.

  • trololo Rolands

    Stress, negatīvās emocijas, nevajadzīgas dusmas – tas viss beidz organismu, un no tā pirmkārt jātiek vaļā. Varbūt, ka iemācīties necepties par lietām, par kurām nav vērts cepties ir visgrūtāk, bet lai izdodas!

  • Uldzha Uldzha

    Tur aiz mākoņiem ir saule, novadniec!
    Tu saki: “nav viegli pateikt „nē””. Tā jau ir. Bet varbūt vispirms pateikt “Jā”. Kam “Jā”? Iespējams, tas izskatīsies tā kā politnekorekti klubā ar devīzi “Galvenais ir noskriet”, bet tomēr – galvenais ir skriet vai noskriet?
    Skriet vasarā, skriet rudenī, ziemā, pavasarī. Skriet visu gadu. Skriet vakarā, lai dienai labs noslēgums. Varbūt skriet no rīta, lai dienai labs sākums. Skriet brīvdienās, lai baudītu – dabu, laiku, sabiedrību koptreniņā vai mūziku austiņās. Skriet svētkos, lai svinētu kopā ar citiem. Skriet, lai baudītu. Skriešanu.
    Vai noskriet. Noskriet pusmaratonu. Pirmo. Vai desmito. Un noskriet ar tādu un tādu rezultātu. Noskriet maratonu. Un iespējami drīzāk. Pēc tam mēģināt arī ultru. Labot PB. Pakāpties reitingā. Noskriet tik un tik km mēnesī. Noskriet šogad tik un tik km. Noteikti noskriet tik un tik sacensībās. Un skatīties uz piemiņas medaļām smērējot kārtējo kilogramu smēres. Un teipa krāsu pieskaņot “Serial Finisher” kreklam…
    Var izvēlēties galveno. Un pateikt tam “Jā”.
    Lai Tev izdodas, Agy! Labu skriešanu!

  • papucis

    Izskatās, ka mērķis tā kā būtu skaidrs, tikai ne vienmēr ātrākais ceļš uz mērķi ir pa taisno ar pedāli grīdā :)

  • Šķiet, “nervu kamols” ir tā problēmas sāls. Man savu mūžu nav bijuši tik savilkti apkakles muskuļi, ka vēl trešajā reizē masiere nevar to stresu no šiem izžmaidzīt. Pie vainas vecais labais draugs stress. Pagājušajā gadā mocījos ar muguras sāpēm, nekādi nevarēju problēmu atrisināt. Tad aizgāju 11 dienu pārgājienā ar smagu mugursomu. Pazuda pat nemanīju kurā brīdī. Vajag atrast kādu paņēmienu, kā atpūsties no ikdienas – tas var līdzēt atbrīvoties no nerve kamola statusa. Man arī jau atkal prasās
    Būs labi! Un arī maratons būs! Nereti no lietām ir jāatsakās, lai tās iegūtu. ;)

  • Ainars Ainars

    Emocijas nāk ārā riktīgi. Piedod, bet esi ieciklējusies – ietiepīgi virzoties pa apli no tā izkļūt nevar. Sāpes ir tikai normāls organisma brīdinājums, ka kaut kas tiek darīts nepareizi. Un ļoti iespējams, ka tam ar skriešanu vispār nav nekāda sakara. Padomā par laiku ap Valmieru, kad bija saasinājums – darbs, sadzīve, nepiepildīti sapņi, aizvainojums, dusmas… Mēģini atrast iemeslu, tagad ir cīņa ar sekām.
    Un pamēģini citu piegājienu – atrod, ko pozitīvu ar skriešanu nesaistītu. Kaut to pašu peldēšanu. Un skriešanu noliec uz kādu mēnesi malā. Zirgus gan atstāj:)
    Un lēnām vēlreiz izlasi, ko pati uzrakstīji. Visas atbildes ir mūsos pašos.

  • sandalman sandalman

    Varbut mans stasts dos Tev kaadu atzinju. Visu rudeni un ziemu lidz 21. februarim trenejos kaa apseests. Piepeshi, shajaa datumaa kreisaa peeda mani apstadinaja. Zinot, ka pec paris meneshiem ir mans sapnju skrejiens, duusha papezhos bet vienlaikus ir arii neapzinats atvieglojums. Nu ja nevar skriet, tad tagad staigaaju ceribaa ka lidz aprila beigam atlabs. Protams apstaigaju paris dakterus. Tie iztaustija peedu, izskatija rentgenus bet katram ir savs (!) viedoklis. Varbut katram ir sava dalja taisnibas? To es nezinu. Noleemu, ka turpinashu soloshanu un tad jau redzees. Kermenim ir savi plaani (ko vins man skali pazinoja caur saapem) tachu domaju, ka tas tomeer dara visu, lai man palidzetu. Bottom line – take it easy!

  • Hiēna essnee

    Kad es sapratu, ka sāpes un slimības ir tikai veids, kā zemapziņa cešas apziņai kaut ko pateikt, es vairs neslimoju. Eh, slimības lapas nespīd:( :D Ir viss galvā, arī rentgenā redzamās kaites pa lielam sākas galvā.
    Es nezinu, ko lai tev iesaka par skriešanu, bet noteikti mazāk centrējies uz dakteriem (to varēsi darīt sirmā vecumā un arī tikai tāpēc, lai ar galanto dakteri papļāpātu)! Vairāk socializējies! Cik esmu skrējusi ar tevi kopā, nekad neesmu dzirdējusi nekādus pīkstienus. Normāli lēkā pa dubļiem, šķērso grāvjus un veic neierasti garas distances. Kā tu esi viena, tā tev viss sāp un sākas čīkstēšana soctīklos.
    Iemīlies, nebūs laika diagnozes sev uzstādīt:)

  • Inis Inis

    Lūdzu nenokar degunu, nepadodies, saņemies.
    Ļoti gribētos Tev kautkā palīdzēt.
    Mana pārliecība, ka slimības un traumas ir saistītas ar fiziskām vai garīgām organisma pārslodzēm.
    Atvainojos, bet daži mani novērojumi un padomi:
    1. Šādā situācijā būtu nepieciešams būtiski samazināt treniņu slodzi. Treniņu biežumu vēlams saglabāt vai pat palielināt. Ideāli ir iešana mix ar ļoti mierīgu skriešanu pie ļoti zema pulsa (50-60% max) ne ilgāk kā 30-45 min vienā treniņā.
    2. Rūpīgi pārdomāt stiepšanās vingrinājumus, darīt to minimāli un mierīgi, nepieļaujot stresusus cīpslām, saitēm un muskuļiem. Ja nomoca kāju vai muguras sāpes, vēlams ik pa laikam paekspermentēt ar citiem apaviem.
    3. Pārtika, nepārslogojot kunģi, aknās un nierēm. Nekādas Keto vai citas brīnumdiētas. Galvenais atrast produktus, lai vēders labi strādātu. Pamatā ēst no rīta, vakarā neēst.
    4. Miegs. Censties normāli izgulēties.
    5. Zāles un ārsti. Izvairīties no sintētiskām zālēm. Aiziet uz pārbaudēm pie laba mugurkaula daktera.
    6. Maksimali daudz smaidīt.

  • july july

    Saturies! Meklē pozitīvo un dari to, kas sagādā baudu! Ja parādās sāpes, mēģini aizstāt aktivitātes. Mērķis, ja vien tas ir īsts, nekur nepazudīs. Visam savs laiks! Pozitīva doma, relakss un darbs ar ķermeņa enerģijām bieži palīdz sevi sakārtot. Veiksmi darbībā!

  • Ja man kaut kas sāp, tad neskrienu. kaut tie būtu mati. nu jau grūti saskaitīt nedēļas

  • ilZZuks ilZZuks

    Esmu ļoti apzinīgs audzēknis, treniņplāna izpilde tuvu 100%, vakar neizgāju savā treniņā un ziniet cik tas bija grūti, vainas apziņa moka vēl tagad, iespējams vakarā tāpat atstrādāšu vakar nokavēto. Es nemāku atteikties no šī treniņa. Kopš Bikstu pasākuma (varbūt vajadzēja skriet visu, lai tā nebūtu) viens kājas pirkstiņš ik pa laikam uzpamst un grib sāpēt, nekādas zāles un smēres nelietoju, bet pa brīvajām dienām, cenšos ar domu spēku apārstēt!
    Tagad šo visu uzrakstot liekas, nu aizej pie tā traumataloga, lai starts Parīzē nav apdraudēts! Bet man taču liekas, ko es ar tādu nieku iešu, turklāt man ir pārliecība, ka tāpat neko nepateiks. Tā kā Agy saprotu, grūti saņemties un neaiziet uz treniņu, ārprāc pirms gada vispār nekas tāds nebūtu iedomājums, ka vispār kaut ko tādu varētu pateikt! Un ja tā ir tikai tāda čīkstēšana, nevis nopietna kaite, ja nu tikai “galvas slinkumiņš” jāpārvar, kā to visu atšķirt? Man šķita, ka man nav šādu problēmu, ka protu sevi pasaudzēt, bet laikam tā vēlme tikt galā godam ar PIRMO, kaut ko arī manā prātā pašķobījusi.Vienīgais uz ko atliek cerēt, ka gan jau pienāks arī Matīsa briedums

  • dot dot

    Ja jau visi dod padomus, tad es ar… :)

    Lieto sauļošanās krēmu. Tā pozitīvā ietekme (atšķirībā no citiem padomiem) ir zinātniski pierādīta. Noklausies padoma pilno versiju: http://youtu.be/sTJ7AzBIJoI

  • InTi68 InTi68

    Fizioterapeiti ir dažādi. Liepājā ir tāds Kaspars Čaunāns. Reizes četras esmu bijis pie viņa – nekad nēesmu vīlies. Traumas – sāpoša mugura, gurns, plecs, kāja, sarauts muskulis. Vienmēr pozitīvs rezultāts. Nekad nav ierobežojis kādas fiziskās aktivitātes “ar Tavu muguru jau nu šito nē”. Otra lieta vingrošana – Cigun kompleksi Wu Qin Xi, Ba Duan Jin (var atrast youtube). Kompleksi gan ir jāapgūst un efekts nav tūlītējs. Šāda veida vingrojumi izkustina muskuļus, kas ikdienā netiek lietoti. Ilgtermiņā ļoti pozitīvs rezultāts. Protams piekrītu visiem, kas iesaka pozitīvu attieksmi pret sevi un apkārtējo telpu.

  • Agy, turies! Viss sākas no galvas un protams, ka beidzās “papēžos” ;) Bet, ja nopietni, pamazām un uz priekšu … Čaunāns nav tas sliktākais variants, daudziem ir palīdzējis ;) Lai izdodas tikt uz pekām! Es zinu, Tu vari un Tev izdosies! :)

  • Jūtu līdz, protams.
    Man ir aizdoma, ka skriešana Tev ir arī sevis pārbaudes/apliecināšanās veids.
    Tāpēc vienmēr būsi par vàju un lēnu vagaram sevī.
    Jo re kā Imants un citi……
    Pirmkārt jāskrien sev, tikai sev.
    Un sacensības vispār ir liekas, tas ir jāsaprot.
    Nav jāskrien ātrāk un tālàk par katru cenu, pareizi jai te ieteica – vajag mazāk, bet biežāk, no sevis ieteiktu arī lēnāk, teiksim pulsā līdz 130 ne vairāk.
    Šaibas, smēri un citi mēri kas jau izprovēti tak nestrādā.
    Tātad laiks provēt savādāk.
    Lai izdodas

  • ROMIX ROMIX

    Centība laba lieta, bet pārcenšanās (ja organisms jūt,ka pa daudz, viņš protestē) nedara neko labu. Tiešām, vai pilnais maratons ir galvenais dzīves motīvs, ka tam jābūt noskrietam pa jebkuru cenu, kaut vai maksājot par to ar savu veselību. Pirmām kārtām jau tomēr veselība, pēc tam visas izvirtības ar skriešanu. Sevi vajag taupīt, kā teikt, skrien, bet netrako, izjūti katru skrējienu ar baudu, bet sevi nekad neizdzen, atstāj, kā teikt rezervi nākamajiem skrējieniem. Arī es smērēju smēres, bet tikai tad, kkas iesāpās, pretsāpju zāles tikai tad, ja jāskrien sacensībās, un vajag skriet. Un arī apmeklēju fizioterapeitu, un taisīju ultraskaņas kursu, un visu laiku skrienot ieklausos savos muskuļos, kā tie jūtas, pēc katra treniņā to visu pierakstu. Galvenais sevi ir taupīt, vēlams skriet regulāri, bez vajadzības garos nav jāskrien. Protams, staipīšanās, vingrinājumi obligāti pirms un pēc treniņa utt. Turies, taupi sevi, slodzes jāliek klāt pamazām, rezultāti nekur neizpaliks, no gada uz gadu mēs kļūstam stiprāki, bet diemžēl vecāki, viss ar prātīgu darbu ir sasniedzams, arī maratons un ultras, ja ir par tām interese. Protams baseins un pirts nenāk par sliktu atjaunošanās procesam. Tā kā viss ir Tavās rokās, galvā, kājās. Uz priekšu!

  • LaimaZ LaimaZ

    Bet es ieteikšu 2 jaunas opcijas :) (jo arī man masiere un savā laikā kineozologs ir pateikuši- jūs visa saspringta! / tāda jauna meitene un tik savilkta! ( tas bij sen :D) / utt.)

    Variants 1- psihologs. Palīdz aizrakties līdz tam, kas tad izraisa to nervu stresiņu un rezultātā saspringumu mugurā/ sprandā/ visur. 3-4 reizes un palīdzēs atraut čakras tā teikt. Cīņa ar cēloni ne sekām. ( man senāk bija no sērijas- viss nāk no bērnības +aizvainojumi gadiem iesēdušies + arī tas, ka dusmas, aizbainojumus aproku, neizpaužu- tas nobāzējoties mugurā. Post padomju laika teicamnieču sindroms. Tev tāds nav? :)) (a la- visu varu, visu daru, esmu the best, neesmu vāja, nevienam dusmas, ļaunas emocijas neizrādu)

    Variants 2- Astrologs. Nesmejaties, bet var lieliski sakārtot galvu, palīdzot saprast- kas ir Tavs, kas nav un nekad nebūs Tavs, un palīdz pieņemt to, kas nesanāk, nepatīk, jo katram savs dots. Līdera tips mirs nost, ja būs dzīvē sevi ierobežojis, piemēram, klusā rutīnas darbā, jo tā dzīvē sanāca. Personība, kas radīta palīdzēt citiem, darīt sociālu darbu mirs iekšēji nost, ja būs dzīvē nonācis liela uzņēmuma vadītāja lomā. Katram savs ceļš, lai cik tas neizklausītos banāli. Astrologs palīdzēs saprast Tavējo. Un palīdzēs nestresot par to, kas nu galīgi nav Tavs, bet Tu ej un dari sabiedrības spiediena vai vainas sajūtas vai kā cita dēļ….

    Varbūt kaut kā palīdz :) nav dārgāk par fizioterapeitu noteikti. ;)

  • Ønske Ønske

    Iesācēja komentārs. Tas pulss ir nāvējošs ar ko tu skrien.
    Es pirms gada uz svariem ieraudzīju 112kg un sapratu, ka jāskrien. Sāpēja visas malas traģiski,kad sāku skriet. Kuram gan nesāp. Man sāpju problēmas risinājums atnāca no pilnīgi negaidītas puses, nopirku polar rotaļlietiņu. Tas man iedeva treniņu plānu – skriet līdz pulsam 117 80 min katru dienu kad gribas, tā gan sanāk tāda ātra pastaiga ar skriešanas posmiem. Ātri sapratu,ka ja nebūs pamats skriešanai nebūs arī skriešanas. Sāpes ir pazudušas un šķiet, ka sezonas sākuma arī nebūs,bet ir skriešanas prieks utt.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.