Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Traumas anatomija

21.06.2018. ir mana tēta 64. dzimšanas diena. Lai arī viņa pasē ir norādīts cits datums, tomēr īstā diena ir tieši 21.jūnijs, kas ir arī mana dēla Emīla vārda diena. Šogad izvēlos svinības par labu tētim un viņa pierunāta dodos uz saviem pirmajiem veterānu mačiem Latvijas simtgades zīmē, kas notiek Jelgavā. Esmu pieteikta 3000m stadiona skrējienam Jēkabpils komandas sastāvā.

Esmu ļoti uztraukusies par to, jo negribu darīt negodu dzimtās pilsētas komandai, kā arī skaidri zinu, ka man nav ne jausmas, kā tik īsas distances jāskrien, bet pierunāties esmu ļāvusies. Izskrienu savu treniņu Rīgā, AB dambī – nodrillēju kārtīgus 200m intervālus. Pēc treniņa pulkstenī izlec prieciņš – mans VO2 max atkal ir pakāpies, un labā noskaņojumā ar Mežezera pudeli padusē ierodos Jelgavas stadionā, kur atklāšanas parāde jau notikusi, un sportisti gaida atklāšanas balli ar dzīvo mūziku. Vējš pamatīgs, bet mēs sēžam siltā nojumītē un dzeram ar tēti Mežezeru, un piekožam klāt svētku kliņģeri. Pārējos komandas biedrus nepazīstu, bet tas man nekad nav bijis šķērslis ātri ar kādu iedraudzēties un veidot sarunu. Citās komandās gan draugu netrūkst – gan foršie liepājnieki, gan citas Vāveres vīrs, gan mana trenera Aigara Matisona audzēkņi. Kāda konkurente gan nošņāc: “Ko Tu dari stadionā?”, bet uztveru to kā draudzīgu apsveicināšanos. Vīrs man ir pieteicis kārtīgi izgulēties un lieliski nostartēt, tomēr īsti gulēt netieku, jo nezinu, kur atrodas viesnīca, kā arī šķiet nepieklājīgi tik ātri doties gulēt, kad tikai tik tikko esmu ieradusies, un nav jau arī gluži maratons jāskrien, bet gan tikai 3000m. Draudzīgi čalojot, nejauši iepazīstos ar savu istabas biedreni, saku, ka labprāt dotos uz viesnīcu, un man par prieku arī viņa labprāt jau dotos pie miera, lai rīt varētu kārtīgi nostartēt.

Tētis man kārtīgs ballētājs, un ļauju viņam, lai izdejojas kārtīgi, bet mēs iesim gulēt. Viens no komandas biedriem to izdzirdējis iesaucas: “Kā tad mūsu tradīcija visiem kopā nodejot vienu deju?! Nevar iet gulēt pirms tās!”. Ok, kas tad ir viena deja – tas tak neko nemainīs, un es ļaujos pierunāties. Mirkli vēlāk kaut kas notiek manā galvā – es pēkšņi saprotu, ka es tos 3000m varu noskriet ļoti labi.  Es, četrdesmit gadus veca grāmatvede, varu noskriet maratonu zem 3:30, nav slikti, sasodīts, nav slikti! Pēkšņi es jūtos tik ļoti pārliecināta! Pievienojos komandai dejā dziesmas “Nāk, nakts un pie debesīm parādās zvaigznes, nāk, nakts..” pavadībā, bet mirkli vēlāk – auč, es esmu gar zemi, jo kaut kā, mēģinot izvairīties no dejā aizrauta vīrieša, kurš man tuvojās, neveikli piezemējos uz asfalta. Jūtos sasodīti muļķīgi, bet aši pielecu kājās – man viss kārtībā, nodejoju deju līdz galam, eju maliņā apsēsties. Man viss ir labi, bet tai pat laikā nav. Saku tētim, lai ejam uz to sasodīto viesnīcu. Izrādās, ka tā ir nieka kilometra attālumā. Ejam, bet tētis ar manu istabas biedreni soļo varen braši – varētu padomāt, ka viņiem 18 gadu. Es sāku saprast, ka netieku līdzi, jo kāja ne visai grib draudzēties ar pieskaršanos zemei, bet es braši turos un tēloju, ka man viss ir labi! Tētis mierina, ka viss būs labi, jo neskaitāmas reizes volejbolā viņam tā ir gadījies. Iedomājoties par botām, kas man rīt jāvelk, mana pārliecība sašļūk, jo esmu aizņēmusies no Anetes sacensību apavus, kas man der kā uzlieti, bet ne vairāk. Pēdu pat ar visniecīgāko uzpampumu tur iekšā nedabūt. Kārtīga meita, klausu tēti un ceru, ka rīt skriešu. Novelkot apavus, aina vairs tik rožaina nerādas, jo vairāk kāja tikusi brīvībā, jo zilāka un lielāka tā paliek. Sasmērējam aukstumiņus un ejam gulēt. Nav tā, ka man sāp neizturami, bet aizmigt es nevaru, vairākas reizes ceļos augšā, bet nu vairs tikai uz vienas kājas. Nezinu, kas mani varētu piespiest pielikt kāju pie zemes, katra šūna brēc – tikai ne to. Pārvietojos lēkšus. Ap pieciem no rīta saprotu, ka man vajag traumpunktu. Google maps rāda, kas tas ir 1 km attālumā, tāpēc apņēmīgi dodos koridorā, bet pēc trim lēcieniem saprotu, ka nebūs, jo arī lejā pa kāpnēm es netieku. Negribas nevienu modināt, tāpēc nolemju gaidīt rītu un Inu, kas no rīta noteikti dosies uz Rīgu strādāt. Nolemju, ka braukšu ar viņu un došos uz ARS cerot, ka tur būs mazākas rindas kā Duntes ielā. Joprojām neesmu uzrakstījusi vīram nevienu rindiņu par notikušo. Es neizsakāmi viņu mīlu, bet šobrīd jūtos viņu tik ļoti pievīlusi, ka gandrīz baidos.

Esam ar Inu ceļā uz Rīgu, kad vīrs man uzraksta laba starta vēlējumus. Tad gan saprotu, ka ir jāatzīstas. Nosūtu bildi ar savu zili sapampušo kāju un tekstu, ka paskaidrojumi būs vēlāk, bet šobrīd man ir nepieciešams nokļūt no Riga Plaza, kur Ina mani laipni izsēdina, uz ARS. Izrādās – es pati nemaz neprotu izsaukt taksi, nu vismaz ne šādās situācijās. Vīrs to izdara manā vietā, taksists gan ir visai apmulsis vīrieša vietā ieraugot lēkājošu blondīni ar basu kāju, bet tas tomēr neattur viņu nogādāt šo “nelaimes putnu” ARS. Ielēkšoju traumu kabinetā, un daktere, uzmetot paviršu skatienu, paziņo – lauzts! Jūs jokojat???!!! Nevar būt lauzts, es taču nodejoju deju līdz galam, nogāju vienu kilometru līdz viesnīcai, nomocīju nakti, man nav nenormālu sāpju un,  ja būtu lauzts, tad es noteikti zinātu! Daktere laikam šādus pacientus ir atklausījusies un bez ceremonijām mani nosūta uz rentgenu, bet māsiņai liek gatavot ģipsi. Ieejot kabinetā pēc rentgena, dakteres monitorā es redzu savus pēdas kauliņus, tur pat ārsta izglītību nevajag, lai redzētu, ka ir 100% lauzts! Izplūstu asarās un saku, ka man pēc nedēļas jāskrien Vilkaču maratons. Nebūs, viņa saka, bet labāk būtu klusējusi. Šogad nebūs! Viņa izraksta man cedelīti uz operāciju un silti iesaka to veikt līdz Līgo svētku traumas nogāžas pār Duntes ielas traumpunktu. Bāc, kādu vēl operāciju… Tomēr izrādās – lūzums ir visai sarežģīts, un atdalīti kauli savā starpā nesaug, nepieciešams tos savilkt kopā. Nopērku kruķus un visai šokēta sēžu ARS koridorā ar skaistu, baltu langeti uz kājas. Es brīdi apmulstu un nesaprotu, kas tagad ir jādara. Ir skaidrs, ka nepieciešama operācija. Laikam jābrauc uz Duntes ielu, bet, kā tas viss galu galā notiks, man īsti skaidrs nav. Metu kaunu pie malas un piezvanu savai kolēģei, kuras vīrs ir ārsts. Paralēli, pateicoties Alīnas superspējām, no mana rentgena CD diska tiek izvilinātas bildes, kas der nosūtīšanai telefonam saprotamā formātā. Tikmēr arī mani vīrieši ir tikuši prom no darbiem un ir gatavi mani aizvizināt uz jebkuru slimnīcu Rīgā. Tomēr viņu sejās redzams manāms neslēpts šoks. Mašīnā, kamēr sēžam un gaidām ārsta rīkojumus, ko darīt tālāk, valda neveikls klusums. Mani nav piemeklējusi baisa slimība, man nav liegta spēja kustēties, bet tomēr ir skaidrs, ka šis notikums mainīs mūsu vasaras plānus visai nopietni.

Pirmais rentgens

Pirmais rentgens

Tagad neliela atkāpe par to, kāpēc šis bloga ieraksts top. Vēlos piefiksēt tās labās lietas, ko izdarīju pareizi, bet arī neaizmirst par kļūdām jeb, ko vajadzēja darīt citādāk. Ļoti ceru, ka nevienam šis raksts nenoderēs, bet diemžēl jau esmu sastapusies ar līdzīgiem gadījumiem, kad ar saviem padomiem esmu varējusi kādam palīdzēt tikt ātrāk atpakaļ uz abām kājām.

Esam nonākuši līdz pirmajai kļūdai – neej ārā no ārsta kabineta, ja kaut ko nesaproti! Man nav neviena pārmetuma, ko veltīt medicīnas nozares darbiniekiem, jo savā atveseļošanās procesā saņēmu lielisku aprūpi visās medicīnas iestādēs, ko nācās apmeklēt. Tomēr neviens dakteris nevar uzminēt to, ka man kaut kas nav skaidrs, ja to nepajautāju, bet visu laiku māju ar galvu. Par laimi šo kļūdu, kā jau iepriekš minēju, veiksmīgi laboju ar zvanu savai kolēģei. Tagad es zinu, ka šāda operācija ir jāveic vai nu uzreiz (pirmo 24 h stundu laikā) vai kad tūska ir nogājusi, tātad teorētiski varēju to darīt arī pēc Jāņiem. Tā kā man gribējās pēc iespējas ātrāk sākt atveseļoties, tad jau plkst. 16:00 esmu Gaiļezera uzņemšanā un 19:00 jau uz operāciju galda. Operācija ilgst tieši tik, cik man vajag pusmaratona noskriešanai jeb nedaudz zem 1:40h. Tieku pie 5 jauniem pīrsingiem – jā, man no pēdas ārā spīd pieci glīti āķīši, kas nozīmē, ka turpmākās 5 nedēļas nedrīkstēšu kāju pakļaut samērcēšanai un būs jāveic pārsiešana divas reizes nedēļā, jo ievietotās stieples prasa ļoti rūpīgu kopšanu. Ķirurgs sola, ka pēc nedēļas varēšu nomainīt langeti pret speciālu kurpi, kas slogos kājas pēdu tā, ka varēšu saudzīgi staigāt, nenoslogojot lauzto vietu, bet saglabājot iešanu, kas nozīmē, ka nezudīs muskuļu funkcionalitāte.

Stieples, kas palīdz kauliņa saaugšanai

Stieples, kas palīdz kauliņa saaugšanai

Šajā vietā būtu īstais brīdis stāstam, ko darīt, lai nepazustu muskuļi, un vai tiešām 5 nedēļu laikā tas varētu notikt?

Izrādās tas notiek vēl ātrāk, jo es pavadīju tikai vienu nedēļu ar ģipsi, bet, jau pārejot no lekšanas atpakaļ uz staigāšanu, tas uzreiz nemaz tā nevedās. Māsiņa liek uzvilkt kurpi un iet, bet tas nemaz tik vienkārši nepadodas. Lai arī viņas kabinetā to izdaru visai braši, tomēr nonākot durvju otrā pusē, atjēdzos, ka nemaz tā nesanāk, jo ir bail un sāp. Izrādās, ka visas saites, asinsvadi sāk zaudēt savas normālas darbības spējas. Par sāpēm parunāsim vēlāk.

Par to, kas būtu jādara uzreiz un ko es nedarīju. Es domāju, ka palīdzība pie fizioterapeita būs jāmeklē vien tad, kad stieples būs noņemtas un sākšu staigāt bez palīglīdzekļiem, tomēr, iespējams, ka vienkāršāk būtu uzreiz meklēt kāda speciālista palīdzību, ar ko kopā izdzīvot visu atveseļošanās procesu. Tomēr arī es tik vieglprātīgi nepiegāju šim procesam, jo skaidri zināju, ka gribēšu maksimāli ātri atgriezties trasē. Man talkā nāca Youtube un Pinterest. Es vingroju apmēram 4 reizes nedēļā, izpildot vingrinājumus gan uz paklājiņa, gan sēžot uz krēsla. Lai arī cik dīvaini tas neliktos, bet iekļāvu arī cardio treniņus savos treniņos. Augstākais pulss, ko spēju sasniegt, bija 157 – nav slikti, sēžot uz krēsla.  Uzdevumi sastāvēja no muguras, preses un dibenu muskuļu stiprināšanas, neļāvu saviem hamstringiem astlābt. Principā vienīgais, ko es nenodarbināju, bija lauztā pēda un tās kājas ikra muskulis. Lai arī planki un atspiešanās tagad bija jāveic no saliektu ceļu pozīcijas, bet to es iemācījos veikt tā, ka ieguvu vēl lielāku efektu, nekā veicot ar iztaisnotām kājām. Šis būtu pats svarīgākais, kas jāatceras – nepazaudēt kustību prieku. Asinscirkulācija noteikti veicināja dzīšanu un ātrāku atveseļošanos, jo organisms, kurš pieradis pie slodzes, noteikti jutīsies slikti bez tās. Es domāju, ka tieši vingrošana man ļāva saglabāt pozitīvu un mundru garastāvokli visas šīs piecas nedēļas. Tāpat es arī esmu pārliecināta, ka bez tās es nebūtu tik ātri atgriezusies atpakaļ ierindā.

Cardio treniņš uz krēsla

Cardio treniņš uz krēsla

Piecu nedēļu kaulu saaugšanas periods bija beidzies, un es devos pie ķirurga izņemt savus “pīrsingus”. Izrādās, ka tas notiek bez anestēzijas, bet zināju, ka man ir augsts sāpju slieksnis. Galu galā izrādās, ka biju vairāk sabiedēta nekā tas bija nepieciešams. Man procedūra pārāk nemaz nesāpēja, bija tikai jocīgi, ka izvelk tādus garus kātiņus no pēdas. Kontrolrentgens parādīja, ka viss ir kārtībā, lai gan nedaudz bija nobīdes no gribētā, bet nekas daudz, tā kā varēja teikt, ka esmu labi uzvedusies un stieples neesmu izkustinājusi no vietas. Pēc pusotras nedēļas bija jāsāk staigāt.

Šis ir īstais brīdis parunāt par sāpēm. Gluži kā dzemdību sāpes aizmirstas, tad arī šobrīd jau liekas, ka nu tik traki jau nebija, bet man par laimi ir Vāveru čats, kurā palūrēt, cik bieži esmu čīkstējusi par nepārtrauktām sāpēm. Jā, tās nebija briesmīgas, bet tomēr visu laiku klāt esošas. Mums bija lieliska vasara, ar superīgu karstumu, bet tas arī veicināja diezgan lielu tūsku manai pēdiņai. Praktiski visu laiku biju spiesta staigāt ar teipiem tūskas mazināšanai. Atceros nedēļu, kad vairs nespēju izturēt un ķeros pie pretsāpju līdzekļiem, kas par laimi arī mazina tūsku. Te gan jāņem vērā, ka, ja sāpes nav asas, tad no tā nevajag baidīties, katra jauna lieta, ko liku pēdiņai klāt, nāca caur vieglām sāpēm, bet noteikti ne asām. Lai arī centos stiprināt savu muguru daudz vingrojot, tomēr nemitīgā klibošana veicināja arī visai lielas sāpes muguras jostas daļā, tāpēc noteikti būtu bijis labāk, ja man būtu vairāk palīdzējis fizioterapeits.

Arī es bez fizioterapeita neiztiku, jo par laimi turpat pie mājām – pāri ielai strādā lieliskā Kristīne. Es sevi pazīstu un zināju, ka nespēšu pati sākt spert pirmo soli, man vajadzēja palīdzību. Tev viss ir kārtībā, bet prāts atsakas sadarboties, un tev ir bail spert pirmo soli. Kristīne ir viltīgāka par manu prātu, mēs apskatām daudz un dažādus pēdu vingrinājumus, paceļamies, pietupjamies, pastiepjamies un pēc piecām minūtēm es jau eju. Jā, tieši tik vienkārši viņa prot. Es pat nemanīju, kā tas notika, un milzīgs paldies Kristīnei par to. Paldies arī par miljons vingrojumiem, kas pacietīgi jāpilda, lai pēda atjaunotu savu darbību. Pēc sešām ar pusi nedēļām pēc neveiklā deju vakara es atsāku staigāt. Arī šajā periodā sāpes vēl ir klātesošas, sevišķi muguras. Viena no grūtākajām lietām bija atteikties no klibošanas, jo man nekas nekaiš, bet klibošana saglabājās vēl diezgan ilgu laiciņu. Kā sev palīdzēt? Atbilde ir visai vienkārša – vingrošana, pacietīga vingrošana un vēlreiz vingrošana. Iešana uz pirkstgaliem, iešana uz pēdu ārmalām, iekšmalām, lupatiņu burzīšana, vecais labas zosu gājiens, nekā sarežģīta, bet tas prasa daudz pacietības!

Ar skaistu zābaciņu un Vāverēm Vilkaču maratonā

Ar skaistu zābaciņu un Vāverēm Vilkaču maratonā

Pēc divām nedēļām, kad būs pagājuši tieši 2 mēneši, drīkst atsākt skriet. Šajā laikā mums bija paredzēta improvizēta treniņu nometne Slovākijas Tatros, bet izdodas lielisks ģimenes ceļojums, kur foršajās taciņās arī atsāku skriešanu. 2.5 km, 3 km ir distances, ko spēju pieveikt, esmu ļoti lēna un kliba, pirmais km ir murgs, bet ar katru reizīti paliek aizvien labāk, bet tas prasa diezgan lielu pacietību. Man tā ir – es varu iekosties ar zobiem un nelaist vaļā, līdz tas nav izdarīts! Es zinu, ka tikšu galā. Atsākot skriešanu, pamanu savā Garmin vienu ļoti noderīgu “fīču” – ground contact time, jo tādējādi varu sekot līdzi tam, kā mana kāja atgūstas un atgriežas ierastajā ritmā. Ar septembri arī atsāku sadarbību ar savu lielisko treneri Aigaru Matisonu, vajadzēja atgriezties pie darba plāna, bet tad vēl viens pārsteigums! Visus 2 mēnešus esmu sapņojusi, kā nu tik skriešu un cītīgi vingrošu, 4 skriešanas treniņi, 2 vingrošanas, kārtīgs ēšanas režīms bez liekām kalorijām. Tomēr, kad esmu nonākusi gandrīz līdz kaut kādam stabilam grafikam, viss tā vien prasās jukt ārā pa vīlēm. Es ēdu daudz par daudz, pieņemos svarā daudz vairāk nekā traumas periodā, vingrošanas grafiks ir nekāds, man nekas nesanāk, man nav motivācijas mīties līdz sporta klubam, vienīgi skriešanas treniņus praktiski neizlaižu, varbūt kādus 2-3, bet tie, kas mani pazīst, zina, ka tas manā gadījumā ir daudz. Es vienkārši nevaru atgriezties ritmā, man nav gandarījuma par paveikto, man nav sajūtas, ka es trenējos. Šķiet, atbilde ir pavisam vienkārša – man nesanāk, man nesanāk tā, kā sanāca pirms traumas. Mans ķermenis vairs nav tāds, kāds tas bija 21.06., es jūtos novecojusi.

Man par laimi mana veiksmīgā izglābšanās būs arī šoreiz! 18.06 es nopirku dalību Dalmacija Ultra Trail 53km ar 2326 augstummetriem, pasakaini skaistā valstī ar nejaukiem akmeņiem. Es zinu, ka nebūs viegli, jau tad, kad pērku dalību, bet mērķis man ir liels – sagatavoties tā, lai iegūtu pietiekami daudz punktus dalībai pasaules čempionātā takās, kā arī, lai varētu atgūties pēc neveiksmīgā starta pagājušo reizi, kas noslēdzās ar nepatīkamu DNF. Zīmīgi, ka dalību nopērku vien 3 dienas pirms liktenīgās dejas, praktiski visu vasaru domāju, ka uz šo skrējienu braukšu vien kā grupas vadītāja, jo esam kompānija 9 cilvēku sastāvā, no kuriem dažiem šī būs pirmā pieredze šādās sacensībās. Kādā fizioterapeita vīzītē kautrīgi apjautājos: “Varbūt tomēr drīkst?”. Saņemu nepārprotamu: “Nē, nedrīkst!”. Šeit mani atkal nošokēja Dainis, kurš parasti ir ļoti prātīgs attiecībā pret manu drošību un veselību, sakot – ehh, viņš (fizioterapeits) tak nav skrējējs, skrien, būs labi! Tas mani mudina apjautāt citus pazīstamos fizioterapeitu. Ir tādi, kas saka, ka, ja Buku noskrēji, tad noteikti arī šo noskriesi! Divas nedēļu pirms izbraukšanas noķeru iesnas, un mana kolēģe negrib saslimt, tāpēc piezvana savam vīram ārstam, kuram man jāizstāsta, kā ātri atveseļoties. Es tā vietā uzdodu viņam pavisam citu jautājumu – kas var ļaunākais notikt, ja Horvātijā skriešu 53 km? Un ziniet, ko viņš atbildēja – tu vari salauzt kāju vēlreiz, bet nekas, tu skrien, skrien, mēs tev viņu atkal vietā saliksim! Ehhh, šie jautrie ķirurgi! Izrādās kauls pilnībā sadzīs divu gadu laikā, tā kā risks būs, bet tas tomēr nav tik liels, lai neskrietu vispār. Tā nu es pieņemu lēmumu skriet un apsolos, ka, ja jutīšu sāpes, tad uzreiz stāšos ārā. Kontrolpunkti ir ik pēc 8 km, kontrolpūķis saudzīgs, kompānija lieliska, laika apstākļi izcili – ir viss, lai darītu to! Es to izdarīju! Es finišēju! Tagad ir sajūta, ka viens posms manā dzīvē ir noslēdzies, es vairs nejūtos novecojusi, es jūtos lieliski!

Priecīgais finišs Omišā

Priecīgais finišs Omišā

Svarīgākās atziņas – nepārtrauc kustēties, pat, ja vari pakustināt tikai atsevišķas ķermeņa daļas, tad dari to! Saglabā optimismu, nebaidies lūgt palīdzību, jo cilvēki ir atsaucīgi! Atbildes rodas tad, kad jautā! Tomēr atceries, ka katrs mēs esam citāds, un neviens Tev precīzi nevarēs pateikt, kurā brīdī varēsi pilnvērtīgi atsākt skriet vai staigāt, jo diemžēl neviens neredz tev cauri, un arī kontrolrentgens nepalīdz, jo jaunie kaulu audi ir vēl mīksti, tāpēc tie rentgenā neparādās.  Ir jāmācās ieklausīties sevī, atšķirt sāpes, un ir lieliski, ja tev blakus ir speciālists, kurš tevi vada šajā procesā, bet, ja nav, tad jāpaļaujas uz saviem spēkiem! Pats svarīgākais – ja gribi uzvarēt, tad mācies būt pacietīgs!

Mēneša skrējējs. Normunds7

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kamēr notika balsošana par jūnija mēneša skrējēju, tikmēr viens no kandidātiem pašā jūlija sākumā izveic vēl vienu varoņdarbu, kas viņa titula iegūšanai uzliek apstiprinošo zīmogu.  Skriet sācis pirms pāris gadiem, sacensību gaitas uzsācis ar ultramaratoniem, un no visām sacensībām tikai divās nav kāpis uz goda pjedestāla. Mēs teiktu – fenomens. Pats gan izklausās krietni pieticīgāks. Parunājām ar Normundu Lauci par šo un to.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. sigita

sigita_ms

Dalība un finišs Pasaules čempionātā caur sāpēm un traumām bija kā kulminācija tam, ko šī mēneša skrējēja palēnām un mērķtiecīgi darījusi līdz šim – pirmais maratons ātrāk kā 3:30, pjedestāli dažādos ultramaratonos, slēpošana, riteņbraukšana, kā arī Swedbank darbinieku pievēršana skriešanai – Swedbank komanda bija vienīgā, kas spēja konkurēt ar VSK Noskrien Lattelecom maratona komandu kausā maratona distancē sieviešu konkurencē. Labs piemērs, kā lietas jādara, lai izdotos. Un nav jau brīnums, var teikt, ka viņa ir piedzimusi Fizkultūras institūtā. Ko tas nozīmē – lasiet intervijā ar Sigitu. Viņa arī zina, ko darītu, ja nesportotu.

Lasīt tālāk.

Caur traumas prizmu

Kas ar mani pēdējā laikā notiek nezinu pat es pati. Kāds var sākt vainot apavus un likt man tos novilkt, kāds var ieteikt nodarboties ar jogu un… jā, ieteica man arī crossfit nodarbības. Bet ko es esmu sapratusi kopš pērnā gada Valmieras, kad pusmaratonam otru pusi noskrēju zobus sakodusi cīnoties ar sāpēm? Vispār diezgan daudz! Man fizioterapeite ir uzlīmējusi kilometriem teipus un esmu uz sevi uzzieķējusi kilogramiem smēres, bet rezultātu nevar teikt, ka nav, bet negribas arī atzīt, ka baigi palīdz. Paliek sliktāk, miers, paliek labāk, atsākam skriet. Tā ar traumatalogu vienojāmies. Bet tas jau ir solījums man pašai, ne ārstam. Zinu, ka diagnozi likt ar Dr. Google nav prātīgi un publikācijas galvā sabāzt ne tik, bet šādi var saprast iespējas, kas ar Tevi notiek. Varu izteikt aizdomas ārstam un viņš var vai nu apstiprināt vai noliegt. Šobrīd esmu tikusi līdz tam, ka diska trūces man nav un ar Šmorla trūci piedzimu un nomiršu. Piriformis syndrom tas nav, ko apstiprināja fizioterapeites veikts tests. Šādi dzīvojot mācos anatomiju. Katra kauliņa vai muskuļu nosaukumu nenosaukšu, bet sāk rasties iespaids par to izvietojumu un stiprinājumiem. Šobrīd esmu noskaidrojusi, ka esmu savilkts nervu kamols un vari kaut ar slotas kātu sist, neatslābšu. Šādi dzīvot nevar. Kāpēc esmu saspringta? Iemesli var būt jebkas – pārpūle, stress, vāja muskulatūra (stiprie muskuļi dara vēl vājo muskuļu darbu), slinkums pēc treniņa izstaipīties, viltīgs iekaisums vai neiroloģiska slimība. Ir ieteikts mainīt visu ārstu korpusu un kam nav slinkums sasūta kontaktus. Savā mūžiņā ir tik daudz ārsti izstaigāti, ka esmu jau nogurusi no daudzo ārstu sniegtās informācijas filtrēšanas. Man ir bijis neirologs, kurš lika iziet fizikālās terapijas, fizioterapeite, kura lika mest mieru visiem sporta veidiem izņemot peldēšanai. Parādīja dažus vingrojumus un viss. Katram savs šausmu stāsts nāk ārā skatoties DT un rentgenu ainas. Vienam par otru šausminošāks. Šobrīd esmu nobāzējusies pie fizioterapeites, kurai man nav nekas jāatgādina par sevi, viņa mani pazīst un zina ar ko sākt, kad sūdzos par sāpēm un man ir traumatalogs, kurš var izlasīt savu rokrakstu (nē, viņam nav princips „ka tik kādu uzšķērst”) un nesāk ar šausmīgāko, bet ar iespējamo un iespējām. Kāpēc man jāmaina ārsti, ja viņi arī vēlas, lai man ir labāk? Ko dos, ja es aizmetīšos pie cita ārsta? Vai nav vienalga, kurš pamaina programmu – tas cits ārsts vai jau esošais? Labāk jau, ka rezultātu novērtē un programmu koriģē esošais. Tas skanēs neticami, bet iespējams, ka man sāp galvā… ne mugurā vai kājās. Tieši tā – problēma var būt arī galvā. Ticu, ka magnētiskās rezonanses diskotēkā vēl varu pagulēt ne vienreiz vien, jo ārsts „nepaliek labāk” gadījumā ir gatavs meklēt dziļāk. Varbūt man tikai sevi jāsakārto – jāsāk ar galvu un tālākais nāks pats no sevis!? Varbūt tikai jāsaved kārtībā dziļā muskulatūra?!

Kāpēc es nevaru veikt planking chelleng? To, tā pat kā visus citus vingrojumus, jāveic pareizi. Pērn to pamēģināju, veicu nepareizi un vājākā vieta ķermenī veica protestu, kas bija tiešām ilgs protests. Tāpēc, kamēr neesmu tikusi galā ar muguru un kājām, tas man ir tabu. Šobrīd vingroju ar patīkamu apziņu, ka fizioterapeite no malas mani izkoriģēs un izbakstīs. Daru visu tiešām cik labi vien varu, jo gribu tikt līdz maratonam.

Kāpēc no manīm bieži vīd negatīvisms ikdienā? Ar sāpēm dzīvot ir grūti. Ir grūti tāpēc, ka teipošana nav pieejama man 24h 7 dienas nedēļā. Ar pretsāpju zālēm nevēlos sabeigt nieres. Kad jūtu, ka striķi trūks, vienu tableti atļaujos. Bet manās kabatās ir melnais caurums, kurš iesūc sevī visas tabletes. Ir izrakstītas zāles ikdienai, kuras cenšos cītīgi dzert, bet kurss nav ilgs. Manā arsenālā ir sildošie un atvēsinošie gēli. Dažreiz vakarā atļaujos sāpošo augšstilbu ietīt elastīgajā saitē. Nesāp, muskuļi atslogoti, bet ikdienas gaitām neder un nedrīkst. Ar kāju un muguru arī sev iztiku pelnu. Nav viegli tās stundas noskraidīt pa pļavu ar diskomfortu locekļos. Vakarā pēc fiziska darba jābūt pret sevi atklātam – ja Tev sāp, vai Tu tiešām domā, ka šodien vēl skriet ir gudri? Robs kalendārā, bet kas ir labāks – tas robs vai padauzītā kāja? Dīvānā sēdēšana mani nomāc, tāpēc kaut kas ir jādara. Skrienu kamēr varu un analizēju notiekošo. Sevi neierobežoju uz 21 km distanci, bet viss iet ar piesardzību un ir bailes, bet ja nu… ja nu 17. maijā notiek tā kā es negribu! Cenšos turēt pozitīvo noti – ja tagad strādāšu cik kāja ļaus, varbūt pat jaunu PB sasniegšu!

Sāku domāt par kompresijas apģērba papildinājumu. Esmu apņēmusies cītīgāk darboties ar putu rulli un vairāk staipīties. Esmu tikusi pie mīkstākiem skriešanas apaviem, kuros jūtos labi un vēlos tikt pie vel vieniem. Esmu sākusi piedomāt pie tehnikas, gan skriešanā, gan jāšanā. Esmu izteikusi pretenzijas par krēslu darbā un cenšos vairāk staigāt, lai nav jānosēž dibens. Bet, ja Tu nezini vai cīnies ar pareizo bubuli, tas viss var neviest cerības, ka pozitīvs rezultāts ir 100%. Nesāp jau visu laiku, bet kad sāpes parādās, tad ir jābūt sadomazohistam, lai to diskomfortu uzņemtu ar „urrā!” saucieniem. Traumas periods turpinās un bedres mala ir visu laiku. Kad tā beigsies es nezinu pati un ārsti stingru datumu neprognozē. Iekrist bedrē varu pašai nejūtot. Bedres malas var būt stāvas un varbūt lēzenas. Galvenais nezaudēt modrību. Jādomā ilgtermiņā. Varbūt labāk šogad izlaist Stirnu buku sēriju un uzskriet tik dažus treilus. Un tos pašus ar lielu piesardzību. Arī Skrien Latvija šogad ies klausoties vairāk sevī, lai gan ļoti gribu, lai Imants mani savā 5. aplī nenoķer. Man nav viegli pateikt „nē”, bet tagad raujot visu pa galvu pa kaklu var nākties pateikt visam treknu „nē” uz visiem laikiem. Es gribu daudz, bet šobrīd to visu es fiziski un emocionāli nevaru atļauties.

Nav jau tā, ka graizu vēnas, stūrīti ietinusies. Atbalsts man ir vajadzīgs un to sniedz fizioterapeite, kas mani moka uz paklājiņa, vecāki un tuvākie draugi. Uz daudz ko raugos gaišāk. Nostiprināšu kājas, muguru, plecus un gan jau tik traki nesāpēs. Piemeklēšu atsvarus un sākšu citus treniņu veidus. Darbošanās uz putu ruļļa var būt arī laika jautājums. Gan tikšu līdz vēl vienam labi amortizētam apavu pārim. Arī ikdienas apaviem pievēršu lielāku uzmanību. Esmu gatava sameklēt interesantāku toņu teipus, lai ikdiena krāsaināka. Sasparošos apmeklēt neirologu un aprunāšos ar viņu. Tāpēc arī interese par Keto terapiju. Vēl ir jātiek galā ar dzīvsvaru, kas pēc R.Meldera domām ir jāadoptē. No liekā svara esmu tikusi vaļā, bet derētu vēl kādu kilogramiņu atstāt pagātnei. Ir doma pamēģināt padarboties ar floreti. Tenisā jāuzlabo elkonītis un dziļuma izjūta, lai EdGaram interesantāk ar mani spēlēt.

Kamēr vēl sāpes ļauj kustēties, jādara tikai viens – jākustās!

Kā es lēnām atgriežos trasē…, jeb – kas jauns?!

Lai arī es drīzāk teiktu, ka tā nekad nebeidzas, bet lai jau – tikko oficiāli ir sākusies jaunā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” sezona, ko 6.aprīlī atklāja Rēzeknes pusmaratons. Tad nu, par to un ap to arī pastāstīšu!

Mazai atkāpei uzdošu jums vienu jautājumu:

Vai ziniet, kā jūtas mazs bērns, kad viņam atņem vismīļāko konfekti, ko viņš teju, teju jau bāzīs mutē, lai pārlaimīgi izbaudītu cukuroto saldumu..?!?! Nē?? Nu tad pamēģiniet atņemt mazam bērnam konfekti un paskatieties, kāda būs viņa reakcija!

Jēēēēs… tā es jutos, kad janvāra beigās fizioterapeits man pateica – skriet nedrīkst… “Brauc ar riteni, peldi, trenē muguru, bet skriet nevar!” Tā viņš teica… Detaļās neieslīgšu, bet principā tikai tāpēc, ka sāp kāja, bet vainīga ir mugura…

Un tā pagāja divi mēneši bez skriešanas… Minos ar riteni, peldēju, vingroju un cerēju, ka drīz viss pāries.

Un tad pienāca marta sākums, kad fizioterapeits atļāva “sākt lēnām tipināt”! Un tad es jutos tā:

 Biju gatava tajā pašā dienā mesties ielās!

7.marts. Šodien ir tieši mēnesis, kopš atsāku tipināt!

Jauna sezona – jauna tehnika

Tiešām sāku lēnām, joprojām skrienu lēnām, lai neiekultos atpakaļ traumā. Jāsaka, ka tas ir visai smagi! Emocionāli smagi, jo gribas skriet kā agrāk, bet reāli nevar… Pamazām samierinājos ar to, ka man jāmācās skriet – pie tam ar ļooooooti lēnu tempu… Tā nu es sāku apgūt arī priekš sevis jaunu skriešanas tehniku: nelikt soli no papēža. Un jāsaka, ka tas palīdz, jo, acīmredzot, mugurai ir mazāks trieciens, bet līdz ar to – arī kāja nesāp tik ļoti.

Kilometru pie kilometra… Temps gandrīz divas reizes lēnāks, kā pirms pauzes. Distances divreiz īsākas, kā pirms pauzes… kāja vēl sāp, un katru reizi, kad izeju ārā, iestāstu sev, ka lēnām un pamazām, un, galu galā, viss būs ok! Galvenais – nepārforsēt!

Lēnām cenšos atgriezties trasē… :)

Un tā es lēnām attipināju līdz Rēzeknes pusmaratonam. Pagājušā gada beigās paspēju iegādāties abonementu, tāpēc par pieteikšanos nebija jāsatraucas, bet ilgi vēl pirms tam domāju – vai nebūtu prātīgāk pārreģistrēties uz 10km distanci… Bet tad, kad es parunāju ar sevi un nolēmu, ka, ja es saņemšos un skriešu nevis uz savu laiku 1h45min, bet gan uz 2h30min, tad varu arī tipināt garo distanci jeb 21.0975km. Tā nu Rēzeknes pusmaratons ir bijis mans garākais skrējiens šogad!

Noskrēju. Mazliet ātrāk, nekā sākotnēji biju plānojusi (2h12min), toties ilgāk kā jebkad agrāk.

Jāsaka, ka gāja ārkārtīgi grūti – nekad nebija bijis tik grūti… Labāk nemaz neteikšu, ar kādu vidējo pulsu tur kūņājos. Sākumā kopā ar lieliskajām 2h20min tempa turētājām Evitu un Laumu, kas jau pašos pirmajos kilometros paspēja izteikties: “Austiņu nav [mūzika], temps lēns.. Kaut kas nav!” Bet kā mēs kopīgi izsecinājām – nav ko sezonas sākumā uzstādīt rekordus, tad būs grūtāk pārspēt rezultātu vēlāk! Tad nu lūk – man būs plaša zona, kur izvērsties! Galvenais, ka kāja jūtas salīdzinoši labi.

Lēnām tipinot… :)

 

Jauna sezona – jauns uzraksts

Agris vēl pirms starta paspēja pacilāt manu krekliņu un apsveikt ar atgriešanos. Es jau zinu, ka šis uzraksts viņam ir zibējis garām arī iepriekš un izskatās, ka citādāk viņš mani nemaz neatpazīst. Es jau pagājušajā gadā jums solīju, ka būs – būs jauns uzraksts! Ir jauns!

Par to vieni no aizmugures kliedz:“Tā taču Baiba, kurš tad vēl?! Labs uzraksts!”

Citi, mani apsteidzot, rāda īkšķus gaisā un vēl labu gabalu sauc “Labs uzraksts! Riktīgi labs!”

Bet no citiem finišā nākas dzirdēt: “Piedod, bet es beidzu ātrāk!”

Yes! Jauno sezonu sākam ar

“Beidzam reizē?!”

 

Jauna sezona – jauna komanda

Tā ir sanācis, ka šogad jau trešo gadu skriešanu jautrāku padara arī komandu cīņas. Ja pagājušajā gadā es nebiju nevienā šāda veida komandā, tad šogad esmu Vāvere! Lūk, mūsu logo:

VSK Noskrien Vāveres

 

Un daļēja kopbilde pēc finiša!

No kreisās: Diāna, Lelde, Inga, Baiba un Agnese

Turpinu tipināt jaunumu sezonā!

Mēneša skrējējs. Chingons no Babites

Chingons_Titulb

“Chingonu titulam virzīju jau gada sākumā, kad bija tikko noskrējis Valmiera-Rīga un bija uzvarējis igauņu 12h skrējienā Dream of the Final Night. Toreiz vēl pieminēju pavisam neseno dalīto 1.vietu vecuma grupā SKM 53km distancē un avantūru Rīga-Salacgrīva. Bija iniciators arī dažiem koptreniņiem ziemā.

Tagad viņa kontā visu iespējamo distanču pieveikšana Nordea Rīgas maratonā, 2.vieta igauņu Laulasmaa ultra 168km skrējienā un iespaidīgais sniegums TDS, kur viņš aiz sevis atstāja prāvu baru to valstu skrējēju, kuri var savā valstī trenēties kalnos, atšķirībā no Chingona, kurš šim pasākumam uztrenējās Slīpajā Smilšu Stadionā Biķerniekos un Beberbeķu takās. Es vēl arvien jūtos nelāgi, ka man kronītis ir iedots, bet tādam īpašam mūsu kluba skrējējam titula vēl nav. Es par Chingonu.” Tāda bija viena no nominācijas “runām” mēneša skrējēja izvēles aizkulisēs. Svaigi noskrējis Monblāna TDS 119km distanci ieņemot augsto 42.vietu – Chingons no Babītes jeb Laimonis.  Lasīt tālāk.