Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Cēsis Eco Trail 2015

Ievadam

Pagājušajā gadā Cēsis Eco Trail (CET) bija nozīmīgākais ieraksts manā kalendārā. Šis pasākums bija mans pirmais ultra skrējiens karjerā, un tam es piegāju diezgan nopietni. Mana nopietnā gatavošanās gan deva diezgan maz, jo 45. kilometrā bāka bija tukša. Līdz finišam tiku, bet trases otro daļu pārsvarā nostaigāju. Neskatoties uz to, rezultātā iegūtā 9. vieta mani darīja lepnu, bet grūtības trasē mani bija pārliecinājušas par to, ka šādus pasākumus vajag arī turpmāk.

Sastādot savu 2015. gada sacensību plānu, CET  sarakstā ieliku negribot. Salīdzinoši augstā dalības maksa man prieku neradīja, tāpat arī biju satraucies, vai būšu spējis atkopties pēc 119 km garā Lavaredo skrējiena, kurā plānoju piedalīties vien mēnesi pirms CET. Sajūsmā nav arī Ingrīda, kura uzzinot, ka esmu pieteicies, grūsni nopūš – atkal Alūksnes pilsētas svētki gar degunu.

Lai arī sākotnēji plānoju Cēsīs skriet mierīgākā režīmā, pēc tam, kad vēdera problēmu dēļ nācās izstāties no Ziloņa tumsā un spēka izsīkuma dēļ nefinišēju Lavaredo, bija skaidrs, ka atkāpšanās ceļa nav – ja gribu pierādīt sev, ka esmu spējīgs kvalitatīvi noskriet taku ultru, tad tas ir jādara Cēsīs. Vieta piemērota, šeit tikai 500 metrus no starta/finiša dzīvo vecāki, līdz ar to var teikt, ka šī ir mājas trase, bet mājās palīdzot pat takas.

Pirms starta

Cēsīs ierodos jau dienu pirms starta. Ceļš kopā ar VSK Noskrien biedriem paiet nemanot, un pa ceļam esmu atzinies, ka gribu cīnīties par augstākajām vietām. Pie favorītiem gan netieku pieskaitīts un pirms starta veidotajā sacensību aprakstā pieminēts netieku. Saprotama lieta, jo neesmu pelnījis, bet sportisko niknumu tas iededz.

Izņemu numuru un dodos uz vecāku mājām, bet tur tieši pretī mājai reklāmas plakāts ar Gediminas Grinius seju virsū. Puika jau svarīgs, to es saprotu, bet man kā patriotam labpatiktos redzēt tur kādu latvieša seju. Nospriežu, ka jācenšas nākamajā dienā uzvarēt, lai varētu teikt, ka esmu darījis visu, lai šo situāciju iespējams mainītu.

Pēc pusstundas tiekos arī ar pašu Gediminu. Jaunajā Cēsu koncertzālē ir uzrīkota tikšanās, kuras laikā varēšot šo vienu no pasaulē labākajiem taku ultramaratonistiem aptaustīt un iztaujāt. Pats Gediminas atstāj labu iespaidu – komunikabls, intelektuāls un pietiekami harizmātisks, tāpēc pavadītā stunda sarunās ir gana interesanta un dīdīties sāku tikai uz beigām. Gediminas daudz stāsta par savu pieredzi taku skrējienos un saviem plāniem nākotnē. Šo to vērtīgu uzzinu arī es, Gediminas izstāsta par savu uztura plānu sacensību laikā, un es kā paklausīgs skolnieks, šo sistēmu integrēju savā skrējiena plānā. Izrādās, ka strādā un par to paldies.

Gediminas_Cesis

Tikšanās ar Gediminas. Bildes autore: Lelde (ja nu kāds nenojauta)

Iepriekšējā vakara ēšanas plāns gan nav pārdomāts, tāpēc metamies galējībās. Pie manis paliek elitāra noskrieniešu grupa un mums sanāk kārtīgs pasta party. Fonā iet viens no kvalitatīvākajiem Holivudas garadarbiem “Supersuns” (Underdog) (neticiet zemajam reitingam IMDB, filma ir fantastiska), pa vidu lielākais katls mājās pilns ar makaroniem un saldajā Leldes brovnijkūka pēc kuras apēšanas ir sajūta, ka asinis ir pārvērtušās par cukuru. Gribās skriet jau tagad, bet jāciešas līdz rītam.

Ar brovnijkūku sākam arī rīta cēlienu. Nezinu vai esmu satraucies, vai tas ir kūkas iespaidā, bet jūtos kā suns, kurš tūlīt tiks palaists pastaigā. Par laimi astes man nav, un pārējie neredz manu lielo satraukumu. Uz mammas jautājumu, cik ilgi skriesim, Kristaps pasteidzās atbildēt, ka astoņas stundas un es negribot izklausīties lielīgs piekrītu. Ingrīdai gan izstāstu, ka reālais mērķis ir noskriet par stundu ātrāk, jo astoņās stundās noskrēju jau pirms gada. Lielas pārliecības par saviem spēkiem gan nav.

Starts – Ērgļu klintis

Starts kā starts, ja pagājušajā gadā piecos no rīta bija pacilājošas sajūtas, tad šoreiz tā īsti nav. Noskaņojies gan esmu labāk kā pirms gada. Zinu, ko kurā brīdī ēdīšu, kur satikšu Ingrīdu, kādā tempā skriešu. Šoreiz esmu nolēmis jau no starta skriet savā tempā, mērķis ir pa taisnēm skriet ar ātrumu 4:30 – 4:40. Kalnos neskriešu, bet no kalniem ripošu maksimālā ātrumā. Ja viss iet pēc plāna, katri 8 km jāpieveic ne ilgāk kā 42 minūtēs. Zinot to, ka trases pirmie desmit kilometri ir pilnīgi plakani, pārsvars pār grafiku jāiekrāj jau laicīgi.

Džentlmeņi pirms starta

Sāku šķietami prātīgi, taču grupas iespaidā esmu pirmos divus kilometrus noskrējis ātrāk nekā gribētos, un vidējais temps ir bijis tuvu 4:00 min/km. Priekšā gan man tāpat ir pietiekami daudz skrējēju, to skaitā arī garās distances veicēji. Pēc pāris kilometriem gan tempi norimst un es attopos kopā ar 30 kilometru distances veicējiem. Šeit arī viena pazīstama seja no jaunības gadiem un tas priecē, būs ar ko parunāties. Ap piekto kilometru sev priekšā ieraugu Mārtiņu un nolemju, ka jāpieliek nedaudz solis, lai varētu šim ļaunprātīgi iesēsties astē. Tiesa, kā tas nereti gadās, tiklīdz Mārtiņu esmu panācis, viņš man vairs nešķiet tik interesants un turpinu savu skrējienu jau viņam pa priekšu. Pagājušajā gadā Mārtiņš bija vienīgais, kuru izdevās apdzīt arī trases otrajā daļā, skrienot garām ceru, ka šoreiz nebūsim apgrieztās pozīcijās.

Team Suunto

Kopumā ceļš līdz pirmajam kontrolpunktam Ērgļu klintīs paiet diezgan ātri. Paralēli pulkstenim esmu ieslēdzis arī Endomondo un tante par pieveiktajiem kilometriem ziņo regulārāk nekā man liktos iespējams. Nedaudz lēnāk skrienas tikai purva zonā, šeit smīkņāju, jo mani ceļa biedri no 30 kilometru distances nemitīgi pukojās par dubļaino segumu un dažādajiem šķēršļiem, man iebildumu nav. Sekojošajos pauguros no saviem biedriem atraujos un kontrolpunktā ierodos pirms viņiem. Jūtos ātrs un stiprs, vienīgais, kas satrauc, ka sen neesmu redzējis nevienu skrējēju priekšā – vai tiešām esmu pirmais?

Muļķa bērns, skaidrs, ka neesmu. Vispirms kontrolpunktā saņemu no Ingrīdas pirmo sāls devu un iemainu vienu izdzerto pudeli pret pilnu, bet skrienot prom vēl paķeru no galda banānu. Uz manu jautājumu, kurā vietā esmu, saņemu skaidru atbildi – ceturtajā? Esmu šokēts un kontrolpunktu pametu nomāktā garastāvoklī. Zem deguna burkšķu par to, kādā monstru kompānijā es esmu nonācis un ka pasaulē nav taisnības. Pagājušajā gadā līdz Ērgļu klintīm skrēju divas minūtes ilgāk un biju līderu grupā, šogad tikai ceturtais – būs skarbi.

Ērgļu klintis – Žagarkalns

Pēc Ērgļu klintīm uz mirkli man atkal pievienojās 30 kilometru biedri, bet ilgi viņi man vairs līdzi turēt nevar un nedaudz kalnainākajā trases daļā ātri vien paliek nopakaļ. Turpmākos kilometrus atceros gana labi no iepriekšējā gada. Pirms gada šeit mokoties ar sagurumu bija jāklausās Drūpija jautrajā dziedāšanā un jāturas astē, šogad stipri vientuļāk. Uz trases gan cilvēkus satieku, bet tie ir 15 kilometru skrējēji un mūsu ātrumi atšķiras diezgan ievērojami. Pa retam apdzenu arī pa kādam nolūzušam 30 kilometru skrējējam, bet tādu nav daudz un pārsvarā skriešana ir bez lieliem piedzīvojumiem.

Pēc tam, kad no garās trases nodalās 30kilometru maršruts, saprotu, ka tālāk būs pavisam vientuļi un pāris kilometrus tā arī ir. Tuvojoties Žagarkalna kempingam gan pamanu tālumā aiz līkuma nozūdam kādu no konkurentiem. Sajūtu mutē asiņu garšu un uzsāku medības. Pats ieskrienot šajā līkumā gan tieku nedaudz izsists no līdzsvara, konkurenta vietā, priekšā ieraugu vairākus meiteņu dibenus. Izrādās esmu trāpījis tieši uz atpūtnieku zaļās pieturas pauzi. Nekā pārāk nepiedienīga gan neredzu, tāpēc kolektīvi pasmejamies un šķiramies kā draugi, bet par neveiklo situāciju smaidu vēl pāris minūtes.

Smaidu vairo arī priekšā esošais konkurents, kuram strauji tuvojos un kādā no garākajiem kāpumiem diezgan viegli arī apsteidzu. Valdis mani uzmundrina un es uzmundrinu viņu, bet pēc mirkļa jau esmu prom un nonāku kontrolpunktā. Pat nenojaušu, ka nākamreiz skrējējus redzēšu vien pēc 30 kilometriem.

Ingrīda jau priekšā, saņemu sāls devu, nomainu pudeli un atbrīvojos no tukšajiem želeju iepakojumiem. Ingrīda tā starp citu paziņo, ka esmu pirmais. Es gan viņai atbildu, ka tas nav iespējams, jo esmu apdzinis tikai vienu skrējēju, bet Ingrīdas informāciju apstiprina arī Dzintars. Nospriežu, ka divi pārējie ir apmaldījušies un man izrādās taisnība. Mājas takas laikam tiešām palīdz, jo līdz šim pašam ar marķējumu nav bijušas nekādas problēmas – viss augstā līmenī. Paralēli faktam, ka esmu pirmais, priecājos par savu ātrumu, 40% no trases ir aiz muguras un esmu tos veicis 2,5 stundās, tas nozīmē, ka esmu iekrājis nelielu rezervi savam plānotajam 7 stundu finišam.

Žagarkalns – Amata

Ziņa, ka esmu pirmajā vietā liek šim visam pasākumam pievērsties savādāk. No mednieka esmu pārvērties par medījumu. Turpmāk būs vairāk jāgroza kakls, lai skatītos atpakaļ. Ja runā par kaklu, tad tas man ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Somas lence zāģē kaklā ar apbrīnojamu regularitāti un sāp diezgan pamatīgi. Skaidrs, ka pats vien esmu vainīgs. Jau pirms starta zināju, ka ar šo kreklu šādas problēmas būs, bet līdz kvalitatīvam risinājumam tā arī nenonācu un domāju, ka pietiks ar bafa uzvilkšanu. Pat vēl nedēļu pēc finiša var vizuāli pārliecināties, ka nepietika.

Kakls, lai arī nepatīkams, bet ir sīkums. Priekšā ir trīs kāpumi, vispirms jāpieveic Žagarkalns, pēc tam jāpieveic Ozolkalns, bet beigās bonusiņā ir Vāļu kalns. Sajūta, ka katrs no šiem kāpumiem ir stāvāks par iepriekšējo un pēdējā jau kāpju ar diezgan piedzītiem ikriem. Arī vidējais ātrums pauguros ir krities un pēdējie kilometri veikti ar ātrumu 6min/km.

Turpinājums ir grūts, kalni mani ir izsituši no ritma un ir parādījušās sāpes cirkšņos. Skriet tas vēl netraucē, taču zinu, ka ja tagad apstāšos vai sākšu iet, tad atsākt skriet būs krietni grūtāk. Krities ir arī vidējais ātrums un tagad taisnie kilometri prasa jau gandrīz piecas minūtes. Pie Rakšiem apklust arī Endomondo tante, telefona baterija ir izturējusi tikai 38 kilometrus.

Distances vidus sasniegšanu nesvinu, nogurums ir milzīgs, cirkšņi sāp, bet galvā ir pesimistiskas domas. Līdzīgi bija arī pagājušajā gadā ap šo vietu, tāpēc esmu vīlies, ka arī šogad neesmu ticis ne par solīti tālāk. Atšķirība no pagājušā gada ir tāda, ka esmu pirmajā vietā un līderiem neklājās pukstēt, tiem vienmēr klājās viegli.

Lielu izbīli piedzīvoju pāris kilometrus pirms Amatas kontrolpunkta. Šeit noskrienot no kāda no kalniem ceļi aiziet trīs virzienos, bet marķējuma nav. Samulstu, bet lēnām turpinu uz priekšu. Negribās atstāt pārāk daudz spēkus, ja skrienu nepareizajā virzienā. Iekšējais kompass gan man saka, ka skrienot pa šo ceļu izskriešu uz lielā ceļa, kur ir kontrolpunkts, tāpēc turpinu, lai arī marķējumu neredzu. Pēc 500 metriem marķējums atkal parādās, atvieglojums ir milzīgs un jau pēc pāris kilometriem esmu kontrolpunktā.

Amata – Kārļi

Ingrīda kā ierasts ir jau priekšā. Priekšā ir arī nikna paskata lietuviešu atbalsta komanda, kas manā virzienā labus skatienus nevelta. Es gan ne pie kā nejūtos vainīgs, paši vainīgi, ka apmaldās. Arī Ingrīda atzīst, ka viņu cenšoties iznīcināt ar skatienu. Par laimi lietuvieši nav Supermena radinieki un ar lāzerskatienu mūs neiznīcina, tāpēc izdodas izdzīvot. Tāpat Ingrīda ziņo, ka joprojām esmu pirmajā vietā, bet lietuvietis esot piecas minūtes aiz muguras. Saku, ka ilgi tā nebūs un noteikti tikšu apdzīts. Ingrīda manam apgalvojumam viennozīmīgi piekrīt, Žagarkalnā šis esot izskatījies žirgtāks.

Ina, kas šajā KP ir brīvprātīgā uzjautā vai man nevajag kaut ko sapūst ar aukstumu. Pats pie sevis nodomāju, ka nevajag, bet atbildu, ka vajag gan. Norādu uz sāpošajiem cirkšņiem, lai gan cerība, ka šis atrisinās problēmu ir niecīga. Ina cenšas sasaukt aukstuma eksperti, bet beigās saprotot, ka tas tik ātri nenotiks, ķeras pie darba pati. Veikums diezgan neprofesionāls un reālu labumu nedod, bet fakts, ka par mani kāds rūpējās sasilda sirdi un tālāk jau dodos ar krietni augstāku enerģijas līmeni.

Skrējiens gar Amatas krastu ir pati interesantākā trases daļa visā skrējienā. Šeit skriešana ir tehniskāka – taciņa ir šaura un bieži maina virzienus, uz tās ir daudz šķēršļu un iespēja novelties no takas upē ir diezgan reāla. Ātrākie kilometri joprojām ir zem 5min/km, bet lielākoties kilometrus sanāk pieveikt vien ar ātrumu 6min/km. Šeit arī ar vien biežāk sāku skatīties atpakaļ, jo liekas, ka tik lēni pārvietojoties mani drīz vien noķers.

Ļoti dinamiskais trases posms paiet salīdzinoši nemanot. Sāpes cirkšņos ir pazudušas un tagad mani nomāc tikai lielais nogurums, kas sakrājies aizvadītajos kilometros. Aizmugurē esošos konkurentus tā arī nesatieku, bet priekšā gan ir cilvēki. Vispirms satieku igauņu tūristus, kas mani laipni palaiž garām, bet pēc tam pārbiedēju kādu bezrūpīgu makšķernieku, kurš nepamanīdams manu tuvošanos paliek trases malā vārgi smaidot un spļaudoties. Brīdinu, lai ir možāks, jo tādu kā es vēl būs daudz.

Cilvēku satikšana uzmundrina, tomēr kopumā palieku arvien vārgāks. Nolemju, ka turpmākās ēšanas reizes pavadīšu ejot, tomēr cenšos tās apvienot ar kāpumiem, lai nav tā, ka pārāk daudz pastaigājos pa taisnajiem gabaliem. Arī noskrējienos tempu esmu ievērojami samazinājis, ja sākumā šādās vietās daudz riskēju, tad tagad cenšos būt prātīgāks un saprotu, ka tās pāris sekundes visticamāk neko neizšķirs. Ar visu prātīgumu vairākās vietās vienalga pamanos pazaudēt marķējumu. Katru reizi, kad tas notiek, salīdzinoši ātri atgūstos, tomēr pāris minūtes šādi zaudēju.

Mirklis pirms Kārļu KP.

Tuvojoties Kārļu kontrolpunktam zinu, ka, lai tiktu pie gardumiem ir vispirms jātiek augšā diezgan pamatīgā kāpumā. Šeit tiešām kārtīgi pamokos, stāvums ir iespaidīgs un pēdējos metros jau sāku izklausīties pēc Šarapovas trešā seta taibreikā. Censties gan ir bijis vērts, Ingrīda jau gaida priekšā ar visiem nepieciešamajiem labumiem un turpat ir arī kontrolpunkts, kur sāku improvizēt un ķeros pie gurķiem. Brīvprātīgie piedāvā atvērt arī olīvu burciņu, tomēr tik lielā izmisumā es vēl neesmu un atraucu, ka īsti laika tādām izklaidēm nav. Mirkli vēlāk jau nozūdu mežā, laika tiešām man nav daudz, jo lietuvietis joprojām esot piecu minūšu attālumā.

Kārļi – Cēsis

Pagājušajā gadā pēc Kārļu kontrolpunkta man nāca atpakaļ otrā elpa. Šogad šādu ekstru man nav, jo īsti vēl neesmu pazaudējis pirmo. Daži pirmie kilometri pēc Kārļiem ir pagrūti, turklāt morāli gatavojos arī pēdējam kārtīgajam kāpumam, kas sekos mirkli vēlāk. Ar kāpumu gan nedaudz paveicās, jo gandrīz paskrienu tam garām. Pats kāpums izrādās nav nekāda dieva dāvana, augšā tieku ar lielām problēmām un vēl kādu brītiņu pēc kāpuma pievarēšanas nevaru saņemties skriešanai. Pārāk gan nepārdzīvoju, jo zinu, ka tūlīt būs vairāki kilometri pa viegli skrienamu ceļu, kur varēs atgūt zaudēto.

Ceļa sākums izvēršas ne visai veiksmīgs, šeit stāv niknais leišu busiņš un atkal tieku pavadīts ar naidīgiem skatieniem. Katru reizi, kad paskrienu garām šim busiņam zinu, ka lietuvietis man ir aiz muguras. Šeit pirmo reizi pamanu arī iepriekšējā gada uzvarētāju Vaidas, tomēr tajā brīdī nenoticu, ka viņš varētu būt izstājies un nospriežu, ka brālis vien būs. Kopumā gan ceļš attaisno uz sevi liktās cerības. Nākamos kilometrus lidoju zem 4:30min/km un pārliecinoši sev stāstu, ka katru kilometru, ko es noskrienu šādā tempā, es  attālinos no visiem pārējiem. 100% pārliecības par to nav, bet lēnām gaisā jau sāk virmot, ja ne uzvaras, tad vismaz pjedestāla smaka, tāpēc atslābt sev vairs neļauju.

Pirms iegriešanās mežā vēl satieku Ingrīdu, viņa mašīnā uzgriezusi manu skriešanas mūziku un tas man ļauj turpināt tik pat raitā solī uz priekšu. Viņa arī brīdina, ka satikusi Vilmāru, kurš informē, ka priekšā iespējams ir noplēsts marķējums, tomēr tur būšot cilvēks. Skaidrs, ka tas mani viegli satrauc, apmaldīties tagad nebūtu jauki, jo jau tāpat pulkstenis rāda, ka esmu noskrējis lieku kilometru, vēl kādu lieku nebūtu vēlams.

Tuvojoties Cēsīm atkal jūtos tuvāk civilizācijai. Šeit satieku arī citus dalībniekus. Pretī nākošais nūjotāju pārītis izskatās pavisam žiperīgs un dzīvīgs, bet viņiem sekojošajam puisim acīs ir manāma nolemtība. Uzmundrinu gan pirmos, gan otro, bet pārsvarā tomēr nodarbojos ar skatīšanos atpakaļ.

Uz priekšu es te tiku cauri sausām kājām, atpakaļ bija vienalga

Pavisam interesantas sajūtas pārņem Žagarkalna kempingā, šeit valda tāda dzīvība, ka gribās skriešanai mest mieru un pievienoties bariņā. Te ir gan mūzika, gan bumba, gan aliņš, bet atslābt nedrīkstu. Gar acīm zib iepriekšējās neveiksmes, Gedimina plakāts un finiša arka.

Pēc Žagarkalna kempinga gan sākās neliela neveiksmju josla. Vispirms izbeidzās pulksteņa baterija un es palieku bez sajēgas par ātrumu un attālumu. Šo problēmu izdodas atrisināt viegli, jo puskilometru tālāk stāv Ingrīda un kā zinādama piedāvā manu, nu jau atkal uzlādēto telefonu. Tādu pamatīgāko krīzi piedzīvoju vēl kilometru tālāk. Marķējums rāda, ka jāskrien taisni, tomēr es pamanu marķēju, kurš uziet pa labi kalnā un papildus šim marķējumam bultiņu, kura aizgriezta man uz neredzamo pusi. Nodusmojos, ka kāds huligāns aizgriezis bultu uz nepareizo pusi, lai ieriebtu skrējējiem un sāku kāpt augšā kalnā. Tikai kalna galā attopos, ka es esmu šeit jau bijis un ka bulta bija nepieciešama, lai skrienot lejā no kalna zinātu uz kuru pusi jāskrien. Lamājos un skrienu lejā, tomēr vairs nav ne mazākās nojausmas kurā pozīcijā es esmu.

Nākamos kilometrus atkal lidoju. Bažas, ka kāds mani varbūt ir apsteidzis ir lielas, tāpēc drošības pēc cenšos dzīties pakaļ. Neziņā esmu kādus trīs kilometrus, tomēr arī šajā laikā vairāk skatos atpakaļ nekā uz priekšu. Arī šeit vēl pa ceļiem izdodas paskriet dažus kilometrus zem 4:30min/km, par to esmu sajūsmā. Uzvarēt ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir, lai izdodas kvalitatīvs skrējiens.

Mirkli vēlāk arī satieku vietējos labvēļus, kas trases malā iznesuši skrējējiem ūdeni un arī krūzi. Pašam ūdens ir pietiekami, tomēr tāpat piestāju, lai ievilktu elpu un drošības pēc pārprasu, vai kāds jau nav aizskrējis. Vīri ziņo, ka es esot pirmais un ka līdz finišam ir trīs kilometri. Tam es neticu, jo pēc maniem aprēķiniem jāskrien vēl kādi pieci.

Vīriem gan izrādās taisnība, jo jau pēc mirkļa es ieraugu zīmi, ka līdz finišam ir palikuši trīs kilometri. Tas priecē, jo spēka vairs nav atlicis daudz un ar vien biežāk kājām velk uz pastaigu. Pusotru kilometru pirms finiša atkal esmu uz asfalta, policisti ir pārsteigti nesagatavoti, jo īsti vēl astoņdesmitniekus nav gaidījuši. Saņemu uzmundrinājumus un uzslavas, bet es policistus cenšos pierunāt, lai sekojošo lietuvieti uz mirkli aiztur, ja viņš ir pietuvojies man bīstami tuvu. Policistu lojalitāti gan nesanāk pārbaudīt, jo pazūdu aiz līkuma pirms parādās lietuvietis.

Strauji tuvojos Cēsu parkam un skrienot caur pagaro ieleju pirms parka galvu praktiski nemitīgi turu ar skatienu atpakaļ. Izskrienot cauri ielejai esmu pārliecināts, ka uzvara būs mana, jo no sekotājiem nav ne smakas.

Šķietamās drošības dēļ pamatīgi nometu ātrumu un pa Cēsu parka kāpnēm augšā kāpju pavisam gausi. Augšgalā mani sagaida Drūpijs un mudina pēdējos metrus veikt skriešus. To arī daru un uz pārsimts metriem kopīgi sasniedzam šādai distancei nepieklājīgus ātrumus. Pašam prieks, ka to vēl spēju, jo jau kilometriem ilgi esmu pie sevis spriedis, ka pat ja lietuvietis mani panāks, es no viņa beigās spēšu aizbēgt. Tagad esmu pārliecināts, ka to tiešām izdarītu.

Finiša taisnē ieskrienu jau lēnāk un ķeros klāt pie svinēšanas. Finiša laiks 6:43:40 jeb 4 sekundes lēnāk kā Vaidas iepriekšējā gadā uzstādītā latiņa. Tiesa trase gan bija cita.

Finišs

*Sakārtots ēšanas plāns ir zelta vērtē (ēdu ik pa 20min mazās devās: kopā 2 Dion koncentrētās želejas, 2 Dion 100ml enerģijas devas, 1,5 banāni un saujiņa riekstu. Ūdens apmēram 4litri uz visu distanci. Trīs magnija kapsulas un katrā kontrolpunktā pa mazai sāls devai);

*Jau otro gadu CET pabeidzu ar noberztu kaklu. Maikas un somas mainās, kaklā caurums paliek;

*Kvalitatīvs atbalsts kontrolpunktos var izglābt grūtos brīžos. Šoreiz atbalsts ļāva ietaupīt laiku, jo nebija nepieciešams pārliet ūdeni un nebija jāčakarējas ar sāls pārnēsāšanu.

23 komentāri rakstam Cēsis Eco Trail 2015

  • Slava Tev, slava Ingrīdai! :)

  • Inga_K Inga_K

    Suligi un iespaidīgi! Apsveicu ar lielisko sniegumu! Un Ingrīda arī Tev lieliska :)

  • ai-jucis ai-jucis

    wooooouuuuu!!! Apbrīnoju šo spēku!!! Kolosāls sasniegums!!Apsveicu!

  • ilZZuks ilZZuks

    “līderiem neklājās pukstēt, tiem vienmēr klājās viegli” – joprojām tam svēti ticu!!! Lai tad arī turpmāk pa līderu taciņām vien!
    Paldies, ka izguldīji manus vīriešus – i lielo, i mazo!

  • Trakais Trakais

    Droppy mūs sagaidīja, pabaroja, izguldīja, uz startu aizveda, pats vēl finālā uzvarēja un ļāva mums par to priecāties! Pelnīta uzvara un liela pateicība Tev, ka padarīji CET nedēļas nogali par īstiem svētkiem!

  • RK76 RK76

    Apsveicu ar panākumu !
    p.s. Ar kādu mugursomu skrēji?

  • Ainars Ainars

    Tā tik turpināt! Skriet un obligāti likt uz papīra/portālā savus pārdzīvojumus. Kārtējais pierādījums, ka, ja ir cilvēkam talants, tad vairākās sfērās vienlaicīgi. Garšīgs teksts.
    P.S. Tālāk būs vieglāk, jo tagad esi sev noticējis.
    P.P.S. Ja nebūtu iepriekš precīzi formulētas domas, ka jāuzvar, nebūtu arī uzvaras:)

  • RK76, skrienu ar Ultimate Direction AK (Anton Krupicka) Vest. Man gan ir pirmā versija, tagad tirgū ir arī jaunāks 2.0 modelis. Esmu ļoti apmierināts, soma motivē neņemt līdz trasē daudz lieku mantu, jo ietilpība ir tikai 4L.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Iespaidīgi. Cepuri nost! Baigais malacis!

  • Talantīgs zvērs! Pirms SKM noteikti būs favorītu sarakstā :)

  • snepste snepste

    Iespaidīgi!

  • Rainers Rainers

    Kosmoss!!!

  • Vareni! Apsveicu!

  • Rausis Rau_sis

    Vienreiz pārlasīju ierakstu, tad izpētiju treniņu apjomus, tad lasīju ierakstu pa otram lāgam. Ļoti pamatīgs darbs tam visam apakšā, kam par apliecinājumu atbilstoša vieta uz Goda pjedestāla. :)

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Labi uzrakstīts, prieks lasīt!
    Tik uz priekšu!!!
    #Noskrien

  • Ina Ina

    Fantastisks raksts, lasīju ar aizrautību. Par to neprofesionālitāti atvaino, centos no visas sirds :) Un ja jau atlaida, tad palīdzēja, ja ne fiziski, tad vismaz psiholoģiski :)
    Bet pēc Rīga-Valmiera varu teikt, ka arī Tu esi lielisks brīvprātīgais!
    Talants daudzās jomās :)

  • Ønske Ønske

    Skaisti, kad mēs augām, tā nebija.

  • voļda voļda

    Sumināts:)
    Parādīji,ka latvieši iztur lietuviešu pārākumu :)
    Tik skaisti paskrēji man garām kalniņā-nodomāju,kur tādā tempā var- cepuri nost tavā priekšā :)
    Zvērīgi cīnījies-super:)
    Daudz komentāru sakrita ar pašam piedzīvotajā
    m izjūtām trasē:)
    Tā tik turpini un viss nepārvaramais liksies tīrais nieks-galvenais ir gribasspēks :)

  • Maikijs Maikijs

    Nu,Vecīt,Tu gan dod!!:))

  • Iesāku lasīt, tad bija pārtraukums un biju spiests lasīt no jauna ;) fantastisks skrējiens, izjūtas, fantastisks rezultāts – tā turēt! ;)

  • Rasels Rasels

    Pārlasīju, turpinu pārdzīvot. Kāpēc šoreiz Līme nav pieminēta, vai kas noticies?!

  • Rasel, satraukumam nav pamata, Līme ir sveika un vesela un cītīgi seko līdzi manam treniņprocesam. :)

  • Čingons no Babītes Chingons no Kuldigas uz Babiti

    Apsveicu Droppy, malacis!

    Paņemt aiz dziesmas Gediminas un iztirdīt par viņa ēšanas paradumiem bija pareizā izvēle!
    Cerams, redzēsim Tevi uz plakātiem Cēsīs nākamgad!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.