Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

101

Pēc maratona bijuši dažādi pasākumi, kas būtu apraksta vērti:

  1. Pārgājiens no Ventspils uz Dubultiem – lai gan jūrmala mums ir ļoti dažāda un pati par sevi interesanta, 220 km nav pārgājiens 4 dienām, jo steigā nesanāk apstāties un pavērties apskates objektos;
  2. Skrējiens Zilonis Babītē – mācība par želeju testēšanu un pārāk vēla ēšana pirms starta, tomēr 3. vieta iegūta;
  3. RAID 44h piedzīvojumu sacensības – notestēts, ka nespēju izturēt 44 stundas bez miega. Pazudām purvā (purvā jābūt uzmanīgam), Ieviņa kādas 3 reizes pārkāpa sev pāri lienot kokos, benzīntankos un vēl sazin kur, es gandrīz apgāzu laivu pēc satrūkšanās no iemigšanas, Māris izskatījās pēc zombija, tomēr finišā nonācām kontrollaikā un izcīnījām 3. vietu;
  4. Jukola – lielākā orientēšanās stafete. Beidzot Surikati novāca komandu, lai piedalītos šajā pasākumā. Es noārdījos, jo orientēties īsti nevajadzēja.

Tomēr šie pasākumi jau ir seni un tā arī nesanāca piesēsties pie datora, lai tos aprakstītu. Tad nu pēdējais sniegums – Cēsu Eco Trail jeb 114 km un kādi 2000 m augšup un lejup Cēsu apkārtnē.

cet_es

Adrenalīns

Pirms katra skrējiena domāju par to, vai kārtējo reizi nepārķeršu startu. Rīgas maratonā pilnīgi noteikti pārķēru startu, kas rezultējās 10 minūtes lēnākā otrajā pusē, kā arī ciešanām aptuveni stundas garumā. Zilonī gribēju turēt līdzi pirmajai grupiņai, tomēr par laimi ātri vien sapratu, ka tas nav mans ātrums.

Ceru, ka varbūt Cēsīs varēšu diktēt tempu, tomēr šādu ekstru vēl neesmu nopelnījis. Jau startā nākas pielāgoties Dimam, kurš sāk visai agresīvi. Pēc pāris kilometriem saprotu – ja vēlos daudz maz pieklājīgi veikt arī otro pusi, jālaiž, lai viņš skrien. Ir grūti vērot, kā pirmā vieta no tevis attālinās, tomēr, ja viņš ir tik stiprs, tad šodien neesmu viņam konkurents. Kādu laiku vēl viņu redzu, kas neļauj man ieiet savā tempā, tomēr, kad Dimu vairs neredz, kļūst vieglāk. Vieglāk turēt savu tempu, savukārt mentāli galīgi nav vieglāk – jau sāku sevi norakstīt. Drīz sākas dažādi šķēršļi – kalniņi un purviņi. Tas mani vēl vairāk piebremzē. Tomēr izrādās, ka Dimu tas piebremzējis vēl vairāk – pirmajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Es vēl gribu padzerties, bet Dima tik skrien tālāk, tomēr man par laimi brīvprātīgie nav uzdevuma augstumos, man neviens neko nelej, tad nu jāskrien tik tālāk.

Tradīcijas

Man vienmēr bijusi problēma ar startiem vakaros. Parastā dienā mēs paēdam vakariņas, kaut ko padarām, ejam gulēt, no rīta pamostamies un dodamies uz tualeti. Sacensību vakaros tas tā nesatrādā – jāmēģina pirms starta izspiest no sevis visu, kas sakrājies. Parasti tas nav veiksmīgs pasākums, kas pēc tam atspēlējas trasē. Šoreiz ir citādāk – savā ziņā tradīcijas tiek lauztas, jo pirms starta uz tualeti veiksmīgi aizeju 2 vai 3 reizes. Tas gan pārliecību par kuņģa darbību nerada.

Pēc kontrolpunkta ir mazs noskrējiens, pēc kura arī noķeru Dimu. Ieskrienam sveču alejā, kas sakrīt ar trasi, bet pēc brīža nogriežas citur. Šis pagrieziens ir samulsinājis poli, kas skrien stafeti, līdz ar to panākam viņu un tālāk skrienam kopā. Kaut kā esmu nonācis mūsu trijotnes priekšā un Ērgļu klinšu pampakus skrienu / kāpju pa priekšu. Piedāvāju Dimam skriet pa priekšu, ja nu viņš tā vēlētos. Tomēr viņš nevēlas. Tas, ko viņš nezina – ka nevēlos skriet pa priekšu tāpēc, ka nešķiet korekti laist gāzes cilvēkam sejā (tomēr kāpjam kalnā). Tā nu jāskrien tālāk ar savu sagriezušos vēderu.

Kaut kā no pagājušā gada palicis atmiņā, ka šajā posmā kalniņi bija tikai pirmajos divos kilometros, kā arī viss pārējais bija tikai plati ceļi. Tomēr izrādās, ka smadzenes izdzēš lēzenos kāpumus. Arī mazās taciņas. Vienā no tādām nepabrīdinu Dimu par pārkritušu koku, kas rezultējas būkšķī aiz muguras. Skrienam tālāk.

Ar vēderu galīgi nav kļuvis labāk, līdz ar to sākas izveicības pārbaudījums. Izvilkt salveti, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, uzmanīgi pārlocīt salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, akurāti mēģināt pārplēst salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, salocīt salvetes abas daļas lietošanai draudzīgā veidā, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu. Interesanti, ko Dima domā par manām izdarībām. Vispār viņš tāds pieklusis. Laikam arī nav viegli. Tas rada pārliecību par sevi – ja neskaita vēderu, skrienas labi.

Manu izdarību laikā polis ir attālinājies, tomēr atkal viņu saķeram, kad viņš ir apstājies pie krūma. Mans vēders atkal ir nomierinājies, tomēr pēc brīža atkal aktivizējas. Atrodu piemērotu krūmu ceļa malā, pasaku, ka uz krūmiem (it kā kādu tas interesētu), un lecu pa kreisi. Viss ir labi sakratījies, līdz ar to process ir ļoti īss. Varu sākt dzīties pakaļ Dimam. Esmu noskrējis kādu puskilometru, kad vēders atkal sagriežas. Depresīvi.

Jau redzu Dimu un pēkšņi dzirdu akordeona skaņas. Izrādās, ka priekšā ir atbalstītāju grupiņa. Patīkami. Un Dima arī rokās. Pastāstu par savu depresiju, uz ko saņemu atbildi: “Es zinu, kā tas ir!” Dima lec krūmos.

Drīz jau šoseja un pēdējais kilometrs pirms kontrolpunkta. Lai gan te jāskrien mazliet pret kalniņu, tomēr noskrienu pa 4:05. Nav slikti.

Pārliecība

Lai gan, skrienot uz Valmieru, kādu kilometru vai divus biju izvirzījies vadībā, neesmu radis pie šādas situācijas. Esmu izgājis uz starta Cēsīs ar domu par pjedestālu un cerību par 1. vietu, bet vai esmu gatavs skriet parādei pa priekšu? Vai īstajā brīdī sapratīšu, ka jāmūk no līdzskrējējiem?

Ieskrienot punktā, redzu, kā polis aizskrien tālāk pa šoseju. Dīvani! Šķita, ka šeit jāskrien pa labi iekšā mežā. Sāku pildīties un ēst arbūzu, Neko citu man šonakt neprasās. Esmu mazliet nomierinājies un ievēroju, ka marķējums tomēr aiziet pa labi. Prasu brīvprātīgajiem, kas notiek. Šie tikai rausta plecus. Par laimi blakus ir riteņbraucēji – saku, ka šiem vajadzētu aizbraukt pakaļ un pabrīdināt poli. Viņi nereaģē. Kā izrādās, tie ir poļa līdzbraucēji (citi stafetes posmi?), kas mani nesaprot. Tomēr kāds paspēj viņiem pastāstīt, kas par lietu, arī angliski.

Tikmēr ir ieradies arī Dima. It kā esmu gatavs skriet, tomēr saminstinos un startējam kopā. Laikam neesmu gatavs uzņemties iniciatīvu.

Daļu no šī posma esmu izbraucis pagājušajā nedēļā un zinu, ka te būs nepatīkams kāpums. Nevar saprast – kāpt vai skriet. Sākumā tiek kāpts, tomēr drīz vien sāku skriet. Skrienam divatā, tomēr drīz vien mūs panāk polis un iesēžas astē. Kad izskrienam uz ceļa, polis man ir jau blakus, tad nu izmantoju šo izdevību, lai viņam atvainotos par laicīgi nereaģēšanu. Interesanti, kas būtu noticis, ja viņam nebūtu līdzbraucēju? Es jau nu viņam pakaļ neskrietu.

Pie nākamā kalniņa polis aizskrien, bet es kāpju. Saprotu, ka esmu palicis viens. Neko darīt, jāskrien. Nākamais kāpums, kura galā atskatoties ieraugu Dimu. Šķiet, ka viņš ir diezgan nopietni iepalicis.

Skrienu un nevaru saprast, vai mans temps ir krities, vai arī pie vainas ir segums. Satraucošākie ir mirkļi, kad skrien pa stigu, cītīgi skatīdamies, kur likt kāju, pacel galvu un priekšā neredzi nevienu atstarotāju. Par laimi visos šādos gadījumos tomēr nekur neesmu pazudis.

Drīz vien stigas beidzas. Tiek šķērsota šoseja un tad jau arī drīz jābūt kontrolpunktam. Priecājos, ka nonākot uz sakarīga meža ceļa, temps atkal pieaug un skrienu mazliet ātrāk par 4:40 min/km.

Raiskuma ezers. 3. stafetes posma starts. Man – 45. kilometra kontrolpunkts. Tieku sagaidīts ar ovācijām – kaut kā jau cilvēkiem jāsasildās.

Rītausma

Gaismas parādīšanās sacensībās ir gaidīts mirklis. Gaisma ne tikai atvieglo redzamību, bet arī psiholoģiski kļūst vieglāk. Rogainingos un piedzīvojumu sacensībās gaisma atvieglo navigāciju. Lielākoties gaismas parādīšanās arī nozīmē, ka lielākā sacensību daļa ir garām, un palēnām jāsāk domāt par finišu.

Ēdu arbūzu, izleju sporta dzērienu un uzpildos tikai ar ūdeni – šodien želejas un sporta dzērieni galīgi neiet pie sirds. Dodos tālāk. Šajā apvidū ir sanācis braukt ar velo piedzīvojumu sacensībās, kā arī orientēties rogainingā. Šķiet, ka tā bija mana pirmā uzvara rogainingā. Viss ļoti vienkārši – skrienot upes virzienā, dodies uz leju, dodoties prom no upes, jāskrien kalnā. Došanās lejup ir patīkama, var paskriet ātrāk, tomēr jābūt vērīgam – ceļš nav diez ko līdzens.
Protams, drīz ir pagrieziens un sākas ceļš augšup. Kāpums tieši tāds, lai nesaprastu – skriet vai kāpt. Cenšos skriet. Lai gan kilometri nelasās tik naski, kā vēlētos, tomēr pagaidām vēl izskatās diez gan cerīgi – nevar jau gaidīt, ka pret kalnu ātrums nesamazināsies.

Gaidu 51. kilometru, kurā tika solīts bīstams noskrējiens. Tas neliek vilties. Tiešām gandrīz vai kā kāpt lejā pa sienu. Šis noskrējiens nozīmē vēl ko – atkal varēšu palēnām kārpīties kalnā augšā. Tā arī notiek. Šajā posmā, šķiet, ir tikai kāpumi un kritumi – līdzenumu nav.

Skrienot gar Gauju, no kāda atpūtnieka (kāpēc viņš ir augšā?) saņemu jautājumu, ko es te daru. Uzbļauju, ka sacensības.

Noskrieti 55 kilometri – aptuveni pusceļš. Nu jau esmu sācis sadalīt atlikušo etapu mazākos posmiņos. Tas norāda uz sagurumu, bet nekādā veidā nepalīdz. Jātiek līdz tam nolādētajam kontrolpunktam, bet kilometri velkas. Un nepalīdz, ka pa vidu ir atkal kaut kāds aizauguša ceļa posms, kur ķeras kājas un grūti skriet. Tomēr kilometri lēnām, bet lasās. Sāk kļūt gaišāks. Vismaz vairs nevajadzēs satraukties par lukturīša baterijām. Arī neceļi beidzas un varu sākt skriet pa sakarīgiem ceļiem. Atkal varu mazliet uzkāpināt ātrumu, vai, pareizāk sakot, skriet daudz maz cienījamā tempā. Līdzenos ceļa posmos vēl joprojām spēju skriet ap 4:30 min/km.

Pārskrienu Gauju un tuvojos kontrolpunktam. Man pretī viens pēc otra skrien divi sacensību dalībnieki. Ko tieši viņi te dara? Mistika!

Paranoja

Skriešana kā otrajam ir viegla – kontrolpunktos vari uzzināt, cik tālu esi no pirmā, saprast, vai tuvojies vai attālinies. Pirmajam šī ekstra ir liegta.

Ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka esmu otrais. Nākas pastāstīt, ka tomēr esmu pirmais – polis skrien stafeti. Sēžu un ēdu arbūzu. Nekas cits manī nelien iekšā. Arī pēdējā želeja ir apēsta jau pirms laba laiciņa – pie iepriekšējā kontrolpunkta, aptuveni pirms kādiem 18, 19 kilometriem. Labprāt rītu tās želejas, bet kuņģis streiko kā vēl nekad.
Nezinu, cik ilgi nosēžu, bet saprotu, ka jādodas tālāk. Vairs jau tikai 4 posmi. Katrs mazliet virs 10 kilometriem. Tas jau nekas nav.

Skrienu, bet ātrums nav gluži tāds, kā vēlētos. Un tad sākas mazās taciņas, kurām vēl pa vidu ir grāvji, kuri jāpārvar. Un šajā gadījumā grāvis ir noskrējiens kādus 3 metrus lejā un pēc tam rāpšanās atkal augšā. Tas ne tikai smagi kavē, bet arī sit ārā no līdzsvara. Tāda sajūta, ka velkos. Sāku skatīties atpakaļ. Drīz kādam ir jāskrien – kādam ir mani jāpanāk. Ar šādu vilkšanos nav iespējams, ka neviens mani nepanāks.

Ceļš novirzās prom no Gaujas. Ā, tad jau tūlīt būs jākāpj kalnā. Tā arī ir. Kāpju. Šajā brīdī varbūt pat tas patīk labāk nekā skriet, vismaz ir kāds attaisnojums, kāpēc kilometri vācas tik lēni. Tomēr, kad beidzas kāpumi, beidzas taciņas un sākas sakarīgi meža ceļi, atkal spēju kaut ko izspiest. Esmu nonācis uz grants ceļa, kas nozīmē, ka tūlīt arī jābūt kontrolpunktam.

Izmisums

Es zinu, ka pienāks brīdis, kad man būs grūti. Kad šķitīs, ka man tas viss nav vajadzīgs. Dažreiz varbūt tādi nepienāk. Tā ir veiksme. Tomēr lielākoties ar šiem mirkļiem ir jārēķinās. Tie var vilkties minūtes, bet var būt arī stundas. Galvenais ir kustēties. Pat, ja šķiet, ka velcies kā gliemezis ir jākustas uz priekšu. Stāties nedrīkst!

Iekrītu krēslā. Man pastāsta, ka esmu otrais. Pasaku, ka tā nav – polis skrien stafeti. Ēdu arbūzu. Dabūju savas mantas, no kurām vienu šotiņu uzreiz arī iztriecu. Pārējās želejas kaut kur sabāžu. Nezinu gan kāpēc – šodien tāpat tās nespēju dabūt iekšā un man vēl pārītis ir palicis pāri no pirmajiem 75 kilometriem. Lai kā negribētos, jādodas.
Pirms nedēļas skrēju Amatas taku. Uz svaigām kājām tas nebija patīkami. Tā taka ir drausmīga un kilometri vācas lēni. Uz neko ātrāku jau arī tagad nevaru cerēt. Sākums vēl nav tik traks – kamēr taka nav diez ko šaura un aizaugusi, bet pēc Zvārtes ieža sākas šausmas. Pametu skatu atpakaļ – kādu 100 līdz 200 metru attālumā aiz manis kāds skrien. Skaidrs, kāds beidzot mani ir panācis. Tagad tikai jāgaida, kad viņš mani noķers, lai saprastu, vai tas ir kāds no stafetes, vai arī tūlīt būšu otrais.

Skrienu, gaidu, metu skatu atpakaļ. Neviens neskrien. Halucinācijas?

Kilometri velkas. Ja šī taka šķita briesmīga pirms nedēļas, tad tagad ir vēl trakāk. Esmu trasē pavadījis ap 7 stundām, bet tieši šeit ir nepieciešamas lielākās koncentrēšanās spējas. Gaidu lielo kalnu – vienu no depresīvākajiem kāpumiem šajās sacensībās. Zinu, ka pēc uzlīšanas tajā drīz būs arī nākamais kontrolpunkts. Savukārt kalns ir pusotru kilometru pēc tualetes būdiņas. Man der jebkurš atskaites punkts, ja kilometri šādi velkas.

Saprotu, ka kaut kas tomēr kuņģī ir jāiebāž – šķiet, ka tā malas ir salipušas kopā. Tas traucē. Visticamāk tas arī galīgi nepalīdz man kustēties uz priekšu. Izvelku savu vienīgo batoniņu un pa mazam gabaliņam cenšos to dabūt lejā.

Lēni, bet kilometri lasās. Pienāk arī būdiņa. Pēc kāda laika arī lielais kalns. Rāpjos tajā un skatos atpakaļ. Neviena nav. Laikam tiešām halucinācijas. Augšā sirds dauzās kā negudra, un varu atkal sākt skriet. Diemžēl gan ar šādām kājām pa trepītēm lejā noskriet grūti – viens nepareizs solis un nolidošu lejā. Tas šajā brīdī galīgi nav vajadzīgs.

Kontrolpunkts. Atkal apsēžos. Uzzinu, ka esmu otrais. Varu kārtējo reizi pastāstīt, ka esmu pirmais. Vismaz pagaidām. Ēdu arbūzu. Tūlīt jau startēšu, kad dzirdu, ka kāds vēl tuvojas. Nekustos. Kāpēc? Man būtu jāskrien. Bet kas tur skrien? Parādās Dima. Nevis vienkārši parādās, bet ieskrien kontrolpunktā tā, it kā tikko būtu startējis. Ja līdz šim biju fiziski nekāds, tad tikko tiku sagrauts arī morāli.

Augšāmcelšanās

Es nezinu, kas ir otrā elpa. Man šķiet, ka nekad tādu neesmu piedzīvojis. Tu skrien. Tev kļūst ar vien grūtāk. Iespējams kādā brīdī viss ir tik slikti, ka saproti, ka nekam vairs nav jēga. Tomēr pēc pārdomu brīža saproti, ka ir tikai divi varianti – vai nu tu stājies ārā vai arī turpini ceļu uz finišu. Un ātrāk ir aizskriet.

Čāpoju ārā no kontrolpunkta, cenšoties izvilkt austiņas no somas. Ceru, ka mūzika mani uzmundrinās. Vēl paspēju pārmīt pāris vārdus ar Dimu, kas man pasaka: “Dažreiz tu esi betons, bet dažreiz tu lido kā putns!” Poēts sasodītais. Būtu labāk palicis mājās un rakstījis dzeju.

Kamēr es vēl ņemos ar vadiem un kārtoju sev atbalstu ausīs, Dima jau skrien man garām un uzpliķē pa plecu.

Mūzika sakārtota un sāku skriet. Pie slūžu kāpnītēm gandrīz noliekos uz mitrā pakāpiena. Sākas vēl depresīvāka taka par iepriekšējo – dubļi, koki, akmeņi. Kāpēc? Tas nav nekāds treils! Tas ir murgs. Skaļi lamājos un cenšos kārpīties uz priekšu.

Pēc mazliet vairāk nekā 3 kilometriem sasniedzu Vidzemes šoseju, kur sastopu Ziemassvētku vecīti. Nē, šoreiz tā nav halucinācija.

Vecītis man pastāsta, ka iepalieku 3 minūtes. Brutāli – tā ir aptuveni minūte kilometrā. Kur tas draņķa Dima ir ņēmis tādu spēku? Pat ne spēku – tās takas bija vienkārši neskrienamas. Spēka un veiklības apkopojums.

Kustos un drīz nonāku mežā. Vismaz vēders ir daudz maz atkopies, līdz ar to varu apēst kādu želeju. Sākas neskrienama stiga. Cenšos klumburēt uz priekšu. Stiga ved augšup, pilns ar zariem. Paskriet nevaru. Es gribu izstāties. Man vienalga! Vienkārši iešu tālāk kājām. SuperDimu man tāpat nepanākt, ņemot vērā, kā viņš lidoja pa takām, nu jau gan jau man priekšā vairāk nekā piecas minūtes. Un lai jau mani panāk citi un aiziet man garām. Man tas viss nav vajadzīgs.

Tūlīt būs ceļš. Varbūt tomēr jāmēģina paskriet? Kas es kā idiots iešu pa ceļu? Tas pie tam būs daudz ilgāk.

Skrienu! Ē, pa ceļu tā lieta pat tīri labi sanāk. Kilometri iet pa 5 minūtēm, ieeju ritmā un temps vēl mazliet uzkāpj. No kalna vispār var lidot. Skaisti!

Tūlīt jau kontrolpunkts. Ieraugu Kristu, kas atbraucis mani atbalstīt. Šodien tas palīdz. Es iepaliekot aptuveni 3 minūtes un Dima neizskatoties pārāk pārliecināts par sevi.

Pakaļdzīšanās

Es zinu vienu – negribu, lai viss tiktu noskaidrots pēdējos kilometros. Zinu, ka varu kustēties uz priekšu ilgi, bet manas sprintera dotības ir visai švakas, līdz ar to man pretī vajadzētu vēl lielāku nīkuli par mani, lai spētu viņu nolauzt pēdējos kilometros.

Uzpildos un kaut ko uzēdu. Saprotu, ka viss vēl nav zaudēts. Dimas atbalstītāji bļauj, lai viņš skrien, ka esmu jau šeit. Es bļauju, lai gaida mani. 4 minūtes. Dodos!

Izrādās, ka es vēl spēju paskriet sakarīgā tempā. Lai gan kustība notiek mazliet pret kalnu, tomēr skrienu zem 5 min/km. Pie pagrieziena no Krista uzzinu, ka aptuveni pusotra kilometra laikā esmu sadeldējis starpību līdz 2 minūtēm un 40 sekundēm. Tas dod papildus pārliecību. Tomēr drīz sāksies kalni, un kalnos es neskriešu.

Esmu pazaudējis 2. vietas priekšrocību – tā kā Dimam parādījušies līdzjutēji, viņš zina, ka tuvojos, zina, ka jāpieliek, lai viņu nepanāktu.

Serpentīns, kuru pieveicu gandrīz pilnībā skriešus. Man nav pārliecības, ka viņu noķeršu, bet vismaz jāpacenšas. Galīgi negribēju, lai viss nonāk līdz šim.

Pēdējā želeja un sākas īstie kalni. Lejā. Augšā. Krists, kas pastāsta, ka starpība aptuveni tāda pati kā pie pagrieziena.
Lejā. Taisne. Augšā. Skrienu. Esmu pie noskrējiena un ieraugu Viņu – jau gandrīz sasniedzis nākamā kalna “virsotni”. Uzņemu laiku. Lejā. Augšā. Vēl joprojām starpība aptuvenu tāda pati. Kalnā priekšā ir arī Kristaps un Andris, kas man paziņo, ka Dima vairs īsti neskrien. Spēju tikai atbildēt, ka es jau neesmu daudz labāks.

Kādā sakarā atkal jāskrien lejā? Pagājušajā gadā tā nebija! To es iemācījos jau savās otrajās piedzīvojumu sacensībās – ja jādodas no kalna lejā, tas nozīmē tikai to, ka nāksies atkal doties augšā. Tā arī ir – pēc noskrējiena atkal seko kāpiens augšā. Atkal ceļš, bet visu laiku ir kaut kāds reljefs, kas īsti neļauj ieskrieties. Atkal skatītāju punkts – punkts, kurā satieku Kristu, kā arī Dimas atbalstītājus. Atkal atskan bļāviens, lai Dima bēg. Vismaz sanāk viņam likt panervozēt. Saprotu, ka mūsu atstarpe ir ap divām minūtēm. Kāpju, skrienu, skrienu, kāpju. Galīgi nav palicis atmiņā, ka pēdējos kilometros bija tik daudz reljefa. Bet ko var gribēt – tās tomēr ir Cēsis.

Zīme par diviem kilometriem. Skrienu. Kāpju. Atkal jau sākas ceļš, kur nevar saprast, kāpt vai skriet. Laikam jau tam nav nozīmes – vairs Dimu nepanākšu. Sāku kāpt, bet pāreju uz skriešanu. Noskrējiens. Kilometrs. Atkal uz augšu. Parks. Skrienu. Pēdējās trepes. Vairs nav kur steigties. Kāpju kā sanāk. Pāreju pār pils laukumam, lai var pēdējos pārsimts metrus skaisti noskriet. Steigties jau vairs nav kur. Skrienu lēnām. Pakaļdzīšanās bija neveiksmīga. Vismaz jāizbauda otrā vieta.

Finišs

Skrienot uz Valmieru pirmajai vietai zaudēju aptuveni 3 sekundes kilometrā. Tas bija sāpīgi, jo šķita, ka varēju jau nu saņemties un tās sekundes kaut kur piedzīt. Jācer, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

Prieks! Alus! Vēl alus! Duša, kas ļauj izbaudīt visas noberztās vietiņas. Sagaidu Ieviņu, kas arī ieskrien kā otrā. Alus! Pusdienas! Diendusa. Apbalvošana. Prieks.

101 sekunde. Tik daudz mani šķīra no pirmās vietas. Mazāk kā sekunde kilometrā. Iet laiks un prieks par sasniegto izplēn, paliek tikai pārdomas par 101 sekundi. 101 sekundi, ko būtu varējis pavadīt mazāk kontrolpunktos. 101 sekundi, ko būtu varējis iegūt, paspiežot sevi mazliet vairāk. 101 sekundi, ko visticamāk būtu ieguvis, ja vēders nebūtu streikojis. 101 sekunde ir tik maz. Pat plankam tas nav daudz!

Viss, kas manī paliek, ir 101 sekunde un dusmas uz sevi.

Inventārs

No inventāra viedokļa, skrienot treilus, ir divas svarīgākās sastāvdaļas – apavi un mugursoma (vai kas nu ir izvēlēts kā mantu glabātuve).

Kā savus orientēšanās un treilu skriešanas apavus jau kuro gadu izvēlos Inov-8 X-Talon 212. Šie apavi arī šoreiz mani nepievīla – par kāju labsajūtu varēju nesatraukties.

Mantām izmantoju Salomon 5litrīgo vesti, kurā ievietoju jaunās pudelītes ar salmiņu. Salmiņu izvēlējos ar domu, lai nebūtu pārāk jāpieliec galva padzeroties. Patīkami, ka 5litrīgajai vestei aizmugurē ir arī kabatiņas, kurās var ielikt obligāto inventāru, kas (visticamāk) nebūs nepieciešams (folija sega un plāksteri). Tomēr izbrīnīja pudelīšu un vestes savietojamība. Patīkami bija, ka pudeles var krietni vieglāk ieslidināt vestes kabatās salīdzinājumā ar iepriekšējo pudeļu modeļiem, tomēr pašas pudeles ir mazliet garākas un kopā ar salmiņiem spēj lieliski kratīties un lēnām slīdēt ārā no kabatām. Var jau būt, ka jaunākajam vestes modelim tā nebūtu, bet tāda sajūta, ka Salomon nav padomājis par šo pudelīšu savietojamību ar vecajām vestēm. Papildus nepatīkams pārsteigums bija viena rāvējslēdzēja niķošanās – sākās problēmas ar aizdari.

Interesanti, ka želejas (GU želejas, ko pa retam var dabūt veikalā Maratons), kas vienmēr šķitušas pašas labākās, jo ir mazliet sāļas un mazliet iebiezinātas, šoreiz galīgi negāja pie sirds.

Pirmais ultramaratons – pa dubļiem un gailenēm

villijs_eco

To, ka šogad skriešu ultru, nolēmu jau finišējot veiksmīgajā pirmajā maratonā. Tiesa gan, biju lasījis, ka jābūt noskrietiem vairākiem maratoniem un jābūt krietni lielākai kilometru bagāžai (kopš skriešanas gaitu sākšanas pērn bija tikai lēni 800 km, šogad krietni aktīvāki 1900 km). Tomēr biju nolēmis skriet 81 km un pamazām tam sāku nobriest.

Treniņi gan bija pēc īsāku distanču plāna (ar daudz nežēlīgiem intervāliem un ļoti maz garākiem skrējieniem), kas ļāva lieliski noskriet Jelgavas nakts pusmaratonā ar rezultātu 1:32. Tomēr ar pāris skrējieniem ap 30 km un vēl dažiem virs 20 km ultrām ir par maz, ko labi sajutu distances otrajā pusē. Kaut arī pēc katra Stirnubuka spļaudījos un solījos, ka nopirkšu taku kurpes, tomēr tā arī to neizdarīju un nācās skriet asfaltam paredzētajos apavos. Un kopš maratona palaidos svara mazināšanā, tā arī palikdams ap 75-76 kg, kas vēl joprojām ir krietni par daudz gargabaliem. Njā, un no smēķēšanas netikuma arī vēl nepratos atbrīvoties (varbūt drīz tomēr ar šo problēmu galā tikšu).

Ņemot vērā, ka lielas bažas raisīja agrais starts plkst.5, pēdējo nedēļu katru dienu cēlos ap šo laiku un izlaidu pa nelielam 8 km riksītim, cerot, ka man kā vakara skrējējam izdosies nedaudz pierast pie miega acīs un slinkām kājām. Nezinu, vai palīdzēja, bet visu nedēļu jutu pamatīgu miega badu.

Tā nu piektdien sakravājos 2 somās (1- ko ņemt trasē, 2 – kur atstāt liekās mantas) un devos uz autoostu, lai brauktu uz Cēsīm. Jau pirms iekāpšanas busā satusēju ar nesen uzlekušo ultramaratona superzvaigzni, par mani 17 gadus vecāko Normundu Lauci (viņš vēlāk kopvērtējumā dabūja 7.vietu, savā vecuma grupā 2.vietu). Tā nu visu ceļu un arī vēlāk uzklausīju daudz vērtīgu padomu.

Kāpjot no busa ārā, laicīgi attapos, ka viena soma palikusi uz plaukta – labi ka tā, citādi sanāktu pirmais baskāju skrējiens. Tad nu abi devāmies uz Cēsu internātpamatskolu, kur bija rezervētas naktsmājas, veiksmīgi tās atradām, pierakstījāmies, ieriktējāmies piešķirtajā istabā un aizkāpām atpakaļ uz centru pēc numuriem. Norčam lielākais kreņķis bija, vai tiešām jāņem līdzi nolikumā paredzētā krūzīte, bet es sabijos, ka nav iedotas spraužamās adatas, ar ko numurus piekabināt. Tomēr viss atrisinājās, pēc tam vakariņas, un pirms plkst.22 jau devos čučēt.

Miegs īsti labs tomēr nebija, kā jau pirms startiem ierasts. Cēlāmies nedaudz pēc plkst.3, lai laicīgi pabrokastotu un vēders startā nebūtu pārāk smags. Tikko paēdām, sākās traks gāziens – taisni laikā, lai nebūtu jāsatraucas, ka varētu būt par maz dubļu trasē. Uztaisījām kārtīgu sprintu tumsā pa peļķēm, lai tiktu atpakaļ istabā, savācām mantas un devāmies uz 2 km attālo starta vietu pa visu lietu, kas gan nedaudz sāka pierimt. No priekšlaicīgas izmirkšanas mūs gan paglāba laipna jauniete, kura ar auto mūs aizvizināja līdz starta placim :) . Tad jau arī lietus beidzās, bet gaiss bija pilns mitruma, par laimi, nebija pārāk karsti.

Ar mugursomu skriet nav nekas patīkams, bet ultrā bez tās grūti iztikt, viskautkas jāņem līdzi. Tā nu somā biju iekrāvis 2 puslitra pudeles ar vitargo maisījumu (2 vēl aizsūtīju uz 43.kilometru), 3 elektrolītu želejas, 3 dubultkafijas želejas, obligāto folijas segu, plāksterus, ibumetīnu, pretnoberzumu smēri, karti, maku un telefonu.

Kā par brīnumu, šoreiz startā īpaša stresa nebija – varbūt tāpēc, ka nezināju, kas sagaida. Pirmie pāris kilometri gāja lejup no kalna un tīri raiti, ap 5min/km. Tālāk jau brīžiem bija jāskrien pret kalnu, uzreiz kājas piedzinās, bet nekā īpaši traka un nākamos 8 km turpināju ar ātrumu zem 6min/km. Ap 7.kilometru bija krustojums, kurā īsti nevarēja saprast, skriet taisni vai pa kreisi. daži aizmauca taisni, un pēc kāda laika varen pikti rikšoja atpakaļ. Sekoju zinātājiem un trāpīju pareizi. Kaut kur ap 10.kilometru man viens čalis apjautājās, vai esot bijis kaut kāds čips kaut kur jāliek. Apbēdināju, ka bijis jāliek gan (kā dzirdēju, vēlāk gan viņam paveicies, ka manuālie reģistrētāji viņa rezultātu piefiksējuši).

Tā arī turpinājās labs riksis līdz 14.kilometram, kad prieki beidzās, jo bija priekšā nepārvarama purva peļķe un nācās piesmelt kurpes. Drīz pēc tam bija jārāpjas gandrīz vertikālā, dubļainā nogāzē, kas izgaisināja visas cerības par kaut kāda ātruma uzturēšanu. Tad jau pie Ērgļu klintīm pienāca pirmā ēdināšanas vieta, kurā ieskrēju vēl tīri svaigs.

Ik pa brīdim varēja manīt lērumiem gaileņu. Sākumā tās priecēja acis, bet vēlāk jau sāka smagi kaitināt, jo man kā sēņu maniakam šogad bekot bija sanācis tikai vien reizi. Atslodzei ik pa brīdim kājas paglāstīja nātres, nebeidzamie dubļi jautri žļurkstēja, kalni un trepes sāka apnikt, mitrums nāca no augšas un apakšas.

Drīz pēc pirmā kontrolpunkta kopā ar dažiem citiem aizšāvu pa nepareizu taku, jo kāds gādīgs cilvēks vai vējš bija nolauzis virziena bultiņu. Par laimi, jaukas meitenes pa gabalu pakliedza, ka nepareizs ceļš, un ātri atgriezos trasē.

Līdz kādam 40.kilometram trase gāja galvenokārt gar Gauju. Dažām mazajām upītēm tiltu nebija vispār, vienai tilts bija iebrucis un gar tā malu bija diezgan sarežģīti uzrāpties, viens tilts bija gaužām aizdomīgs un šķībs, pa to pārgāju lēnām, turoties pie iepuvušajām margām. Vēlāk vienā vietā pār gravu bija baļķis, bet ar piekusušām kājām pa to iet tomēr neriskēju un bridu vien upītei pāri.

Pēc maratona distances pieveikšanas jutos vēl tīri ok, kaut arī nogurumu jau sāku manīt. Pēc tam sākās gandrīz 20 km posms gar Amatu – ļoti daudz skaistu skatu, bet takas aizaugušas, nogāzes slidenas, vietām akmeņi un celmi, aiz viena aizķēros un pamatīgi nomaucos, salaužot īkšķa nagu un gandrīz pazaudējot pudeles, kas izmuka no somas un aizripoja pa nogāzi – brikšņos nebija viegli tās izmakšķerēt.

Te jau palika skriet grūti, bet vēl turējos. No kāda 55.kilometra līdz 65.kilometram turējos astē vienai izturīgai dāmai, bija daudz labi skrienam grants ceļu, bet īsti spēka labai skriešanai vairs nebija un jau kāpu pat pavisam lēzenos kalniņos. Šajā posmā nomaucos vēl vienu reizi, šoreiz uz slideniem zariem izcirtumā. Bija arī jauks brīdis – meitene pļavā pie maza galdiņa, kas salēja ūdentiņu un cienāja ar pašas lasītām jāņogām.

Nu sākās pats labums, pārplīsa tulznas uz pēdām un gūžas jau ļodzījās. Pārmaiņus skrēju, gāju, rāpos, slidinājos. Tagad jau katra gailene, ko ieraudzīju, gandrīz izraisīja krampjus, bet katrs kalns smagu nopūtu. Ap 70.kilometru, ieraugot, ka vēl jākāpj pa Žagarkalna milzu nogāzēm, gandrīz pielaidu bikses. Kaut kā uzrāpos, pēdējā kontrolpunktā vēl uzpildījos un devos finiša posmā.

Pēdējie 10 km pagāja gandrīz tikai ejot, jo katrs mēģinājums skriet saskārās ar asu protestu no gūžu puses, pēdas un īkšķis arī nejutās neko omulīgi. šajā posmā mani daudzi apdzina, kas omu neuzlaboja, bet kārpījos vien tālāk. Pēdējos 3 km jau pat paiet bija grūti, traki gribējās apsēsties vai pagulēt. Pēdējo km gāju kopā ar jaunu jauku dāmu un večuku, visiem bija grūti, bet kaut kā pa pēdējām kāpnēm uzrāpāmies un veiksmīgi finišējām.

Rezultātā 78-81 km (pulksteņa un kartes dati atšķīrās) pieveikti 10:43:17. Izcīnīta 74.vieta no 121, vecuma grupā 38.vieta no 54.
Nākamgad rezultātu derētu uzlabot, bet pieredze nenovērtējama.

Hiēna pret gripas vīrusu

Šogad biju startējusi 2 ultramaratonos, bet finišējusi nevienā. Pirmajā reizē mani piekāva gripa, bet otrajā reizē gripas komplikācijas. Būtu vismaz kaut kas redzams, nopietns, bet nē – sīks vīrusiņš. Šīssezonas rezultāti stipri švakāki par pagājušā gada sasniegumiem, sezonai svītra pāri, bet tīri pašvērtējuma atgūšanai man gribējās ultras finišu. Lai es pati zinātu, ka es vēl spēju noskriet ultramaratonu.

Tuvojoties Cēsu eco trailam, arvien vairāk sāku šaubīties, kuru distanci skriet. Ilgi domāju, izvēlējos, izsvēru visus “par” un “pret” un nolēmu, ka pareizākais būtu skriet 32, un pieteicos uz 81. Nu ko, jāsāk stresot! Nolemju, ka Stirnu buki būs pietiekami treniņi (it kā es neatcerētos, ka pirms gada es naivi domāju tāpat).

Sacensību priekšvakarā kopā ar vīru dodamies gulēt Cēsu internātā. Jautrība, draugu un konkurentu satikšana, draudzīgas čalas un došanās zem segas. Jāceļas pirms 4:00. Guļu nemierīgi. Mostos augšā, nevaru iemigt, vairākas reizes eju uz tualeti, jūtu, kā dauzās sirds, atkal aizmiegu… Kādos 3:00 mani pamodina īsziņa. Varbūt Dace, ar kuru sarunāju reizē braukt uz startu? Ai, es paspēšu arī aiziet. Atkal cenšos aizmigt, bet pie katra pērkona grāviena mostos augšā. Jā, ārā ir pērkona negaiss, gāž kā no spaiņiem. Kaut kā nomoku līdz rītam, sataisos. Pajautāju vīram: “Tev nemaz nav žēl savas sieviņas?” Vīrs: “Tu jau pati šito gribēji!” Tomēr drusciņ žēl esot gan. Dodos brokastīs, kas ir blakus ēkā. Priekšnamā sapulcējušies cilvēki, kas nevar saņemties iziet lietū. Kaut kā aizskrienu brokastīs. Nez, šitāds negaiss nevarētu skaitīties kaut kāds forsmažors, kā dēļ atcelt visu to pasākumu? Tomēr līdz starta brīdim lietus pierimst. Pirmsstarta burziņā pats organizators pasaka, ka trase būs garāka, grūtāka, riebīgāka. Jā, forši… Vismaz no plānotā 81km ir saīsināta par 600 metriem. Beidzot ir izdomājuši trasi netaisīt tur, kur katru gadu trakā tante noņem marķējumu.

Starts! Tipinu uz priekšu. Mans plāns ir prātīgi skriet par visu naudu. Ne man trenētība pietiekama, ne spēka daudz. Izrēķinu, ka distanci varētu noiet 16 stundās. Kontrollaiks ir 14h, tātad vajag 2 stundas kaut kur uzvinnēt, tālāk var kaut vai staigāt. Sākumā skrienas aizdomīgi labi. Cenšos neiztērēt visus spēkus, bet tiešām sanāk labi! Nemanot ripinu garām cilvēkiem, līdz priekšā ieraugu Ingu un Aneti. Stop, tas ir par traku! Hiēnai ir smadzenes galvā, šitās Vāveres nedrīkst kost, ja grib pati palikt dzīva! Ļauju viņām atrauties. Viss ir skaisti līdz pirmajai iežampāšanai ūdenī. It kā varēja laikam izlaipot sausām kājām, bet es tā nemāku. Drīz pēc tam ir vēl viens ūdens ar diviem ieskrietiem ceļiem. Visi skrien pa seklāko, bet es izvēlos to, kur skaidrāks ūdens. Kādi 15km noskrieti, bet kājas jau slapjas. Kas būs beigās? Saule arī nespīd, nekas neizžūs. Trase ir nedaudz pamainīta, tāpēc reizēm iestājas apjukums – vai tiešām te jāskrien? Vai te tā bija? Atpazīstu arī skrietas vietas. Kalniņu zonās atļaujos pastaigāt. Man laika ir pietiekami daudz, neiešu izšaut visu pulveri uzreiz! Dabas skati ir pasakaini – aust saule, mežs miglains, bet virs upes ir vienkārši miglā tīta pasaka. Nedrīkst gan aizskatīties, jo ir “danger” zona. Tuvojoties dzeršanas punktam, atceros, kā tur parasti viss ir – galdi, telts, ēdieni, laika kontroles paklājs… Pag! Laika kontroles paklājs! Es neuzliku čipu! Aaaa! Ko nu? Lamāju sevi tādiem vārdiem, kādiem pat citus nelamāju. Ko man tagad darīt? Doties atpakaļ uz pilsētu un mest pie malas? Trešā nefinišētā ultra šogad? Tā nedrīkst! Pat tad, ja būs diskābelis, skriešu līdz galam. Sev. Man to vajag, lai es zinātu, ka Hiēna ir nokodusi gripu uz visiem laikiem. Dzirdināšanas punktā atzīstos, ka man nav čipa. Izrādās, ka neesmu tāda vienīgā. Tiek pierakstīts mans ierašanās laiks. Ok. Ir vēl labi cilvēki pasaulē!

Hiēnas prot skaitīt (tas tā patiešām ir, es skatījos raidījumu par hiēnām), tāpēc es skaitu un rēķinu. Izrēķinu, ka esmu uzvinnējusi jau vairāk kā stundu no tām 16 staigājamajām. Tas ir labi, bet morālās pacilātības nav. Tā ir mīnusā. Tā čipa aizmiršana mani ir nositusi zemē. Skrienu un domāju, ka viss ir slikti. Nu jā, man pierakstīja laiku, bet ja nu tālāk ir tādi niknāki tiesneši, kas sūta mani mājās? Kā es vispār kaut ko tādu varēju aizmirst? Kaut kas nav kārtībā ar manu galvu? Muskulis virs ceļa arī smeldz. Man viņš smeldz jau kādu nedēļu, un arvien vairāk. Pats celis arī sāp, jo atsitu to, rāpjoties pāri baļķim. Ap sirdi sāk spiest. Nav tā, ka jāsauc kardiologs, bet vienalga nepatīkami. Tas drīzāk no drūmām domām, bet tomēr samazinu ātrumu. Viss, nekādas ultras es vairs neskriešu, es to vairs nespēju izdarīt, par 24h čempionātu varu aizmirst, tas nav man. Dzemdēšu bērnus un cepšu vīram kotletes. Viss. Mani noķer Lapsa un piedāvā skriet kaut kādu Kanāriju salu ultru ar 250km un sazin cik tur augstuma metriem. Ko? Gandrīz sāku smieties. Kas, es kaut kāda klinšu kāpēja? Es Cēsu ultrā pat ceturtdaļu nevaru noskriet normāli! Dace aizskrien, palieku viena. Kaut kā čibinu uz priekšu un gribu raudāt.

Tuvojos 30km. Opiņā! Es esmu uzvinnējusi klāt vēl vairāk par stundu! Jau esmu par kādām 20 minūtēm iekšā drošajā zonā! Sākas taka gar Spoguļklintīm. Skats kā no pasakas, bet taka posmiem izlikta ar slideniem dēļiem, kur skriet riskēju tikai tad, kad pamanu fotogrāfu. Turpat arī dzirdināšana, kur aprunājos ar skriešanas biedriem, ka nu jau tiešām var vienkārši noiet un iekļauties kontrollaikā. Patīkami! Brīvprātīgie pieraksta manu ierašanās laiku un nosmejas, ka tas otrs skrējējs bez čipa arī ir no Bruņotajiem spēkiem. Sāk palikt smieklīga tā bezčipa būšana. Atrodu skriešanas biedru, ar kuru kopā vicojam tālāk. Aprunājamies, viņam šī ir pirmā reize Cēsu treilā. Kaut kā viegli sāk skrieties. Dzīve sāk likties skaista, enerģija nāk klāt un sāk šķist, ka tomēr uz to 24h čempi varētu aizbraukt. Vēlāk skrienu viena, bet cenšos īpaši nepārmocīties. Kur grūtāk, tur eju. Daudz visādu strautu. Es zinu, ka esmu pārāk neveikla, lai ietu pa baļķi, tāpēc pati lecu vien iekšā ūdenī. Ja centīšos nesaslapināt kājas, saslapināšu galvu. Viss ir dubļains un slidens. Ne augšā, ne lejā tikt! Kaut kā kārpos, rūpīgi izvērtējot, pie kuriem augiem ķerties, lai neieripotu atpakaļ strautā. Vienā no strautiem iežampājos dubļos un dabūju tos botās. Nav īpaši komfortabli, bet šeit nav jēgas mainīt zeķes. Sāp tulzna, bet slinkums stāties un vilkt no somas ārā plāksterus. Sāp tas celis, kuru esmu atsitusi jau otro reizi, un nežēlīgi sāp jau sāpošais muskulis. Otrs celis arī ir atsists, bet tas nesāp, kā par brīnumu. Lejupceļos rauj krampī kājas pirkstus, magnijs nelīdz.

Trešais dzirdināšanas punkts ap 43.km pienāk diezgan ātri un viegli. Pat pabrīnos, kā tad tā, bet saprotu, ka tas tā, jo pirms gada es skrēju ātrāk, tāpēc arī grūtāk bija to dzeršanu sagaidīt. Ir sutīgs, sviedri nežūst, bet noskaņojums labs. Atstāju ēdināšanā savas želejkončas – kaut kā šitās negaršo. Vairāki citi cilvēki arī sāk revidēt savas somas. Samaināmies labumiem, atstājam lieko uz vietas un priecīgi dodamies tālāk. Maratons ir noskriets, tagad sākas ultramaratons – tas, kas mums patīk! Ir uzvinnēts vēl vairāk laika, kas liek cerēt, ka gluži pēdējā laikam nebūšu. Ja es tālāk tikai eju, tad finiša laiks varētu būt kādas 13h vai pat ātrāk. Ar lecienu dodos savā “mīļākajā” posmā. Sākumā Amatas taka ir skrienama, bet tad sākas šaura taka pa pļavu, agresīviem augiem, slapju upmalu. Kad beidzas agresīvie augi, sākas līkumaina taka pa slidenu virsmu, saknēm un miljons iespējām paklupt. Tiltiņi, strautiņi, pakalniņi, saknes, saknes, saknes… Kad beidzas saknes, atsākas augi. Un tā visu laiku. Gabalu skrienu ar savu sameklēto skriešanas partneri, taču ļauju viņam atrauties, jo saprotu, ka stresošana par novelšanos paņem pārāk daudz enerģijas – skriešanu nomainu pret teciņiem pamīšus ar staigāšanu. Jekaterina saka, ka es skrienot pārāk ātri, ja mans plāns bija finišēt kontrollaikā, taču es jau zinu, kas tur tālāk sekos! Ar bailēm gaidu lielo kalnu. Pa ceļam ieraugu daudz milimetru un centimetru garu sīksēnīšu, varbūt ir pat gļotsēnes. Vienas papaijāju. Tas ir skaidrs – ja es sākšu fotografēt, tad pilnībā ieniršu bioloģijas pasaulē un aizmirsīšu par normālu skriešanu. Vienu organismu gan iemūžinu, nespēju atturēties. Nespēju atturēties arī no iesprukšanas krūmos. Atvieglināšanās ir diezgan apgrūtinoša, jo uz sasvīdušas miesas uzvilkt sasvīdušus piegulošos šortus nav viegli. Nepaiet ne kilometrs, kad takas malā ir uzbūvēta normāla ateja tūristu vajadzībām. Velns… Nespēju sagaidīt, kad tā Amatas taka beigsies. Tā vispār kaut kad beigsies? Šļūcot pa dubļiem un turoties pie krūmiem, besos ārā un palieku arvien lēnāka. Saprotu, ka no viena īkšķa naga nāksies atvadīties. Paliec sveiks, nadziņ! Mums kopā bija labi, bet skriešanu es mīlu vairāk par tevi! Mani apdzen Antra un Suborins, un aicina līdzi. Ai, lai skrien! Man ir besis. Mani pamazām apdzen visi, kam nav slinkums. Pēc tam arī tie, kuriem ir slinkums. Neko nezinu, man sāp celis, es nevaru normāli ne uzkāpt, ne nokāpt. Tā kā daudz kur ir uzbūvētas jaunas trepītes, manī viešas cerība, ka arī šausminošajā kalnā tādas varētu būt. Bet kur tad šausminošais kalns? Nenāk un nenāk. Kas šis ir? Ilgais ceļš kāpās? 100 vientulības gadu? Kaut kāds murgs. Kāpēc es to daru? Ā, pareizi, lai pierādītu sev, ka varu noskriet ultru un esmu uzvarējusi gripu ar visām tās sekām! Un tad jau kalns. Nē, vēl nav īstais. Ainava skaista, bet nekavējos, eju tālāk. Un tad ir īstais Kalns… Ar jaunajām trepītēm! Vai, cik labi! Skatos pa malām, ka bez trepēm te būtu trakāk par traku. Un tad jau drīz arī barošanas punkts.

Barošanā piesakos kā otrā bezčipa skrējēja. Aigars mani sarāj un prasa, kas ta mums tie par Bruņotajiem spēkiem, ka bez čipiem abi skrien? Brīvprātīgā saka, ka viss normāli, Bruņotie spēki vienkārši nepieļauj izsekošanu. Tas tiešām paliek smieklīgi. Aigars noskaidro, kur čips, un prasa, kur galva. “Ārā lija lietus, ducināja pērkons un bija 3:00 naktī…” Mana atbilde tiek pieņemta un laiks pierakstīts. Skrienu tālāk un secinu, ka, par spīti Amatas takas šausmām, esmu uzvinnējusi vēl laiku. Prātā mostas doma par 12h finišu. Tas sāk kļūt reāli! Skrienu pa akmeņaino dubļu taku un gaidu trako kāpumu. Trakā kāpuma nav, trase ved pa citu ceļu. Patīkami. Tūristi uzmundrina, arī patīkami. Un kas tad tas, ko es redzu? Atkal Amata! Negribu redzēt Amatu, kaut viņa uzsprāgtu! Nesankcionēts barošanas punkts, kur var cienāties ar jāņogām. Man jāņogas negaršo, bet pacienājos. Sirds siltums padara gardas pat jāņogas. Pēc tam smejas, ka tur jau tos Monblāna punktus vajag atņemt, jo pārāk daudz veldzēšanās punktu sanāk! Gaidu skrienamo, skaisto grants ceļu, bet tā vietā sagaidu žagarainu vietu, kas kādreiz laikam bijis ceļš. Kas tas vispār ir? Izcirtums, kur nav novākti zari? Ceļš? Orientēšanās sacensībās es tādam mestu līkumu! Kāda skriešana, kāds 12h plāns? Moku tālāk. Ojā, beidzot grantenieks! Augšā skriet īsti nav spēka, bet lejā gan vālēju. Tālumā ieraugu Antru ar Suborinu. Hm, varbūt noķert? Izskatās reāli, jo viņi šķiet paguruši. Es jau arī, bet kaut kādu stimulu jau vajag dzīvē! Ceļa beigās izskaitu, ja nu jau 12h ir droši. Apdzenu apdzenamos, vēl citus arī, ceļš iet uz leju, skrienas labi, varbūt pacensties izspiest 11:30? Eu, kuš! Vajadzēja taču tikai finišu! Kad ceļš iet augšup, nekāds 11:30 vairs nav prātā. Nezin kāpēc izkustinu pēdu. To nevajadzēja darīt, jo pēkšņi sāk berzt botā iekļuvušie dubļi. Nežēlīgi berž! Pamanu, ka vismaz tulzna vairs nesāp. Laikam pārplīsusi. Slinkums stāties un pārvilkt zeķes. Ciešu, ciešu… Zinu, ka pie Rakšiem ir upīte, iebridīšu iekšā un dubļi izskalosies! Neizskalojas, kļūst tikai vēl trakāk. Iestāstu sev, ka man nav jācieš sāpes. Man taču tieši šādam nolūkam 65km garumā ir stieptas līdzi zeķes! Pārvelku. Līdzskrējējs interesējas, vai viss kārtībā. Jā, kārtībā, es tikai pārvelku zeķes. Tīras, sausas, mīkstas, pabiezas zeķes! Ko vēl vairāk vajag? Jūtos dievīgi, bet atsākt skriešanu ir nežēlīgi grūti. Pārģērbšanās rezultātā manas rokas ir dubļainas, drēbes jau tāpat ir dubļainas, kājas līdz pat dibenam ir dubļainas, kas to zina, kāda ir seja, bet man ir tīras zeķes!

Gaidu dzirdināšanu. Man bija pierakstīts, ka 70.km ir jābūt. Nav. Ko tas nozīmē? Apjautājos līdzskrējējiem, nu it kā drīz jābūt. Nav un nav… Nevarētu tak būt novākta, man vajag papildināt ūdeni! Kaut kāds serpentīna ceļš augšup. Augšā esam, bet kā lejā? Eju sīkiem, sīkiem solīšiem, cīnos ar krampjiem pirkstos, paslīdu un krītu uz aizmuguri. Uzkrītu uz rokas. Au, sāp… Nu kāpēc beigās ir tādi kalni jāiebāž? 5km garumā visi tie slēpošanas kalni augšā un lejā, āāā! Pa vidu arī pēdējā dzirdināšana, kas izrādās 72.km. Brīvprātīgie savilkuši jakas, viņiem ir vēsi. Laimīgie… Pajokojam un laižu lejā. Kājas stīvas, kā no koka. Celis kopā ar savu muskuli nežēlīgi sāp. Rāpjoties vienā no kalniem, sāku domāt, ka man nav ne jausmas, kā man kaut kas tāds var patikt. Skatos uz bitītēm, kas vāc ziediņos medu. Nez, kā ir viņām? Mēģinu iedvesmoties, vizualizējot savu finišu, bet nesanāk. Tas ir pārāk tālu. Tā, nu jau Cīrulīši, vairs kalnu nebūs! Aha, nebūs, cik naivi! Kad līdz beigām palikuši kādi 5km, saprotu, ka tiešām varu finišēt 11:30, neskatoties uz to, ka iepriekšējie kilometri bija superlēni. Uz priekšu, Hiēna! Cik nu varu, tik skrienu. 3km pirms beigām man panesas garām Suborins. Eh, pieredze… Mani uzmundrina kāds pāris gados, patīkami. Kad palicis pēdējais kilometrs, jāpārskrien pāri pļavai un jārāpjas uzkalniņā līdz šosejai. Policists man uzbļauj, lai es saņemoties, pēdējais kilometrs taču! Labi, saņemos. Pa trepēm augšā, tūristi atbalsta, nu jau cauri pils vārtiem, ieraugu Vizbulīti, kas rāda, kur jāskrien. Ak, es zinu, kur jāskrien! Man uznāk raudiens. Sāku nekontrolēti elsot. Ir, ir! Es varu noskriet ultru! Es esmu uzvarējusi pretīgās gripas sekas! Ir! Nespēju beigt elsot, bet tad ieraugu vīru, un sāku smaidīt. Mani gaida! Finišs!

Pēc finiša ātri piesakos tiesnesim kā bezčipa radījums. Viss kārtībā, rezultāts man ir ieskaitīts, bet nu jau pa lielam vienalga. Sēžu, novelku botas. Drebu, ir auksti, lai gan ārā ir silts. Līdz mašīnai eju zeķēs, bet paiet īsti nevaru. Esmu izpumpējusies, viss sāp. Noberzta pat muguras daļa, lai gan es speciāli vilku pārbaudītas drēbes, kas neberž. Duša ir kaifs. Sēžu dušā uz zemes, beržu atmiekšķētās, briesmīgā paskata kājas un esmu laimīga. Saprotu, kāpēc man tas viss patīk, bet diez vai mācētu paskaidrot. Man patīkami sāp visi muskuļi un nepatīkami sāp celis, man līdzi ir tīrs sporta tērps, lai ērtāk eksistēt pēc finiša. Aizvelkos pēc pārtikas devas, man iedod arī alu. Pačaloju ar draugiem un konkurentiem, un dodos mājās beidzot normāli izgulēties (ko nevar normāli izdarīt, jo noskrietās kājas sāp tajās vietās, kur ir noberzts, tāpēc nākas likt lielo spilvenu zem apakšstilbiem, lai pēdas būtu gaisā). Skriešu vēl ultras? Laikam jau muļķīgs jautājums.

Taku reitings / Kalnu karalis un karaliene 2016

2016. gadā ir izmaiņas!

 

Sakarā ar Latvijas taku skrējienu augošo skaitu, būs divi reitingi, kas atdalīti atsevišķās kopvērtējuma tabulās.

Latvijas Taku reitinga kalendārā ir 19 sacensības, kurās pamatdistance sasniedz vismaz 15 km un organizatori sarūpējuši trases dabā ārpus pilsētvides. Pavisam ir 33 ieskaites distances. Šajā reitingā summēsim visus posmus.

Savukārt, Latvijas Kalnu Karaļa un Kalnu Karalienes titula īpašnieku noteikšanai tiks vērtēta katra skrējēja četru labāko punktu summa Taku reitinga sacensībās.

Mazliet mainīta punktu aprēķina formula, ļaujot šogad reitingā ietvert arī trases bez izteikta reljefa. Pārvarētajiem augstummetriem gan ir izšķiroša nozīme joprojām.

Abiem reitingiem ir kopīgs nolikums, to lasiet ultrataka.lv. Noderēs arī tur atrodamais kalendārs.

Šie kopvērtējumi un atsevišķos posmos iegūtie punkti apskatāmi kopējā Google izklājlapā – pagaidām ŠEIT. Tā tiek atjaunota un precizēta pēc katras nedēļas nogales, kad notikušas ieskaites sacensības. Aplūkojamas tabulas lapas Taka2016 un KalKar2016.

 

 

 

 

Diskusijas par reitingiem, jaunākie papildinājumi tabulās

 

Latvijas Kalnu karalis un karaliene 2015

Latvijas Kalnu karalis un karaliene 2014:     apraksts   un   kopvērtējums

Cēsis Eco Trail 2015

Ievadam

Pagājušajā gadā Cēsis Eco Trail (CET) bija nozīmīgākais ieraksts manā kalendārā. Šis pasākums bija mans pirmais ultra skrējiens karjerā, un tam es piegāju diezgan nopietni. Mana nopietnā gatavošanās gan deva diezgan maz, jo 45. kilometrā bāka bija tukša. Līdz finišam tiku, bet trases otro daļu pārsvarā nostaigāju. Neskatoties uz to, rezultātā iegūtā 9. vieta mani darīja lepnu, bet grūtības trasē mani bija pārliecinājušas par to, ka šādus pasākumus vajag arī turpmāk.

Sastādot savu 2015. gada sacensību plānu, CET  sarakstā ieliku negribot. Salīdzinoši augstā dalības maksa man prieku neradīja, tāpat arī biju satraucies, vai būšu spējis atkopties pēc 119 km garā Lavaredo skrējiena, kurā plānoju piedalīties vien mēnesi pirms CET. Sajūsmā nav arī Ingrīda, kura uzzinot, ka esmu pieteicies, grūsni nopūš – atkal Alūksnes pilsētas svētki gar degunu.

Lai arī sākotnēji plānoju Cēsīs skriet mierīgākā režīmā, pēc tam, kad vēdera problēmu dēļ nācās izstāties no Ziloņa tumsā un spēka izsīkuma dēļ nefinišēju Lavaredo, bija skaidrs, ka atkāpšanās ceļa nav – ja gribu pierādīt sev, ka esmu spējīgs kvalitatīvi noskriet taku ultru, tad tas ir jādara Cēsīs. Vieta piemērota, šeit tikai 500 metrus no starta/finiša dzīvo vecāki, līdz ar to var teikt, ka šī ir mājas trase, bet mājās palīdzot pat takas.

Pirms starta

Cēsīs ierodos jau dienu pirms starta. Ceļš kopā ar VSK Noskrien biedriem paiet nemanot, un pa ceļam esmu atzinies, ka gribu cīnīties par augstākajām vietām. Pie favorītiem gan netieku pieskaitīts un pirms starta veidotajā sacensību aprakstā pieminēts netieku. Saprotama lieta, jo neesmu pelnījis, bet sportisko niknumu tas iededz.

Izņemu numuru un dodos uz vecāku mājām, bet tur tieši pretī mājai reklāmas plakāts ar Gediminas Grinius seju virsū. Puika jau svarīgs, to es saprotu, bet man kā patriotam labpatiktos redzēt tur kādu latvieša seju. Nospriežu, ka jācenšas nākamajā dienā uzvarēt, lai varētu teikt, ka esmu darījis visu, lai šo situāciju iespējams mainītu.

Pēc pusstundas tiekos arī ar pašu Gediminu. Jaunajā Cēsu koncertzālē ir uzrīkota tikšanās, kuras laikā varēšot šo vienu no pasaulē labākajiem taku ultramaratonistiem aptaustīt un iztaujāt. Pats Gediminas atstāj labu iespaidu – komunikabls, intelektuāls un pietiekami harizmātisks, tāpēc pavadītā stunda sarunās ir gana interesanta un dīdīties sāku tikai uz beigām. Gediminas daudz stāsta par savu pieredzi taku skrējienos un saviem plāniem nākotnē. Šo to vērtīgu uzzinu arī es, Gediminas izstāsta par savu uztura plānu sacensību laikā, un es kā paklausīgs skolnieks, šo sistēmu integrēju savā skrējiena plānā. Izrādās, ka strādā un par to paldies.

Gediminas_Cesis

Tikšanās ar Gediminas. Bildes autore: Lelde (ja nu kāds nenojauta)

Iepriekšējā vakara ēšanas plāns gan nav pārdomāts, tāpēc metamies galējībās. Pie manis paliek elitāra noskrieniešu grupa un mums sanāk kārtīgs pasta party. Fonā iet viens no kvalitatīvākajiem Holivudas garadarbiem “Supersuns” (Underdog) (neticiet zemajam reitingam IMDB, filma ir fantastiska), pa vidu lielākais katls mājās pilns ar makaroniem un saldajā Leldes brovnijkūka pēc kuras apēšanas ir sajūta, ka asinis ir pārvērtušās par cukuru. Gribās skriet jau tagad, bet jāciešas līdz rītam.

Ar brovnijkūku sākam arī rīta cēlienu. Nezinu vai esmu satraucies, vai tas ir kūkas iespaidā, bet jūtos kā suns, kurš tūlīt tiks palaists pastaigā. Par laimi astes man nav, un pārējie neredz manu lielo satraukumu. Uz mammas jautājumu, cik ilgi skriesim, Kristaps pasteidzās atbildēt, ka astoņas stundas un es negribot izklausīties lielīgs piekrītu. Ingrīdai gan izstāstu, ka reālais mērķis ir noskriet par stundu ātrāk, jo astoņās stundās noskrēju jau pirms gada. Lielas pārliecības par saviem spēkiem gan nav.

Starts – Ērgļu klintis

Starts kā starts, ja pagājušajā gadā piecos no rīta bija pacilājošas sajūtas, tad šoreiz tā īsti nav. Noskaņojies gan esmu labāk kā pirms gada. Zinu, ko kurā brīdī ēdīšu, kur satikšu Ingrīdu, kādā tempā skriešu. Šoreiz esmu nolēmis jau no starta skriet savā tempā, mērķis ir pa taisnēm skriet ar ātrumu 4:30 – 4:40. Kalnos neskriešu, bet no kalniem ripošu maksimālā ātrumā. Ja viss iet pēc plāna, katri 8 km jāpieveic ne ilgāk kā 42 minūtēs. Zinot to, ka trases pirmie desmit kilometri ir pilnīgi plakani, pārsvars pār grafiku jāiekrāj jau laicīgi.

Džentlmeņi pirms starta

Sāku šķietami prātīgi, taču grupas iespaidā esmu pirmos divus kilometrus noskrējis ātrāk nekā gribētos, un vidējais temps ir bijis tuvu 4:00 min/km. Priekšā gan man tāpat ir pietiekami daudz skrējēju, to skaitā arī garās distances veicēji. Pēc pāris kilometriem gan tempi norimst un es attopos kopā ar 30 kilometru distances veicējiem. Šeit arī viena pazīstama seja no jaunības gadiem un tas priecē, būs ar ko parunāties. Ap piekto kilometru sev priekšā ieraugu Mārtiņu un nolemju, ka jāpieliek nedaudz solis, lai varētu šim ļaunprātīgi iesēsties astē. Tiesa, kā tas nereti gadās, tiklīdz Mārtiņu esmu panācis, viņš man vairs nešķiet tik interesants un turpinu savu skrējienu jau viņam pa priekšu. Pagājušajā gadā Mārtiņš bija vienīgais, kuru izdevās apdzīt arī trases otrajā daļā, skrienot garām ceru, ka šoreiz nebūsim apgrieztās pozīcijās.

Team Suunto

Kopumā ceļš līdz pirmajam kontrolpunktam Ērgļu klintīs paiet diezgan ātri. Paralēli pulkstenim esmu ieslēdzis arī Endomondo un tante par pieveiktajiem kilometriem ziņo regulārāk nekā man liktos iespējams. Nedaudz lēnāk skrienas tikai purva zonā, šeit smīkņāju, jo mani ceļa biedri no 30 kilometru distances nemitīgi pukojās par dubļaino segumu un dažādajiem šķēršļiem, man iebildumu nav. Sekojošajos pauguros no saviem biedriem atraujos un kontrolpunktā ierodos pirms viņiem. Jūtos ātrs un stiprs, vienīgais, kas satrauc, ka sen neesmu redzējis nevienu skrējēju priekšā – vai tiešām esmu pirmais?

Muļķa bērns, skaidrs, ka neesmu. Vispirms kontrolpunktā saņemu no Ingrīdas pirmo sāls devu un iemainu vienu izdzerto pudeli pret pilnu, bet skrienot prom vēl paķeru no galda banānu. Uz manu jautājumu, kurā vietā esmu, saņemu skaidru atbildi – ceturtajā? Esmu šokēts un kontrolpunktu pametu nomāktā garastāvoklī. Zem deguna burkšķu par to, kādā monstru kompānijā es esmu nonācis un ka pasaulē nav taisnības. Pagājušajā gadā līdz Ērgļu klintīm skrēju divas minūtes ilgāk un biju līderu grupā, šogad tikai ceturtais – būs skarbi.

Ērgļu klintis – Žagarkalns

Pēc Ērgļu klintīm uz mirkli man atkal pievienojās 30 kilometru biedri, bet ilgi viņi man vairs līdzi turēt nevar un nedaudz kalnainākajā trases daļā ātri vien paliek nopakaļ. Turpmākos kilometrus atceros gana labi no iepriekšējā gada. Pirms gada šeit mokoties ar sagurumu bija jāklausās Drūpija jautrajā dziedāšanā un jāturas astē, šogad stipri vientuļāk. Uz trases gan cilvēkus satieku, bet tie ir 15 kilometru skrējēji un mūsu ātrumi atšķiras diezgan ievērojami. Pa retam apdzenu arī pa kādam nolūzušam 30 kilometru skrējējam, bet tādu nav daudz un pārsvarā skriešana ir bez lieliem piedzīvojumiem.

Pēc tam, kad no garās trases nodalās 30kilometru maršruts, saprotu, ka tālāk būs pavisam vientuļi un pāris kilometrus tā arī ir. Tuvojoties Žagarkalna kempingam gan pamanu tālumā aiz līkuma nozūdam kādu no konkurentiem. Sajūtu mutē asiņu garšu un uzsāku medības. Pats ieskrienot šajā līkumā gan tieku nedaudz izsists no līdzsvara, konkurenta vietā, priekšā ieraugu vairākus meiteņu dibenus. Izrādās esmu trāpījis tieši uz atpūtnieku zaļās pieturas pauzi. Nekā pārāk nepiedienīga gan neredzu, tāpēc kolektīvi pasmejamies un šķiramies kā draugi, bet par neveiklo situāciju smaidu vēl pāris minūtes.

Smaidu vairo arī priekšā esošais konkurents, kuram strauji tuvojos un kādā no garākajiem kāpumiem diezgan viegli arī apsteidzu. Valdis mani uzmundrina un es uzmundrinu viņu, bet pēc mirkļa jau esmu prom un nonāku kontrolpunktā. Pat nenojaušu, ka nākamreiz skrējējus redzēšu vien pēc 30 kilometriem.

Ingrīda jau priekšā, saņemu sāls devu, nomainu pudeli un atbrīvojos no tukšajiem želeju iepakojumiem. Ingrīda tā starp citu paziņo, ka esmu pirmais. Es gan viņai atbildu, ka tas nav iespējams, jo esmu apdzinis tikai vienu skrējēju, bet Ingrīdas informāciju apstiprina arī Dzintars. Nospriežu, ka divi pārējie ir apmaldījušies un man izrādās taisnība. Mājas takas laikam tiešām palīdz, jo līdz šim pašam ar marķējumu nav bijušas nekādas problēmas – viss augstā līmenī. Paralēli faktam, ka esmu pirmais, priecājos par savu ātrumu, 40% no trases ir aiz muguras un esmu tos veicis 2,5 stundās, tas nozīmē, ka esmu iekrājis nelielu rezervi savam plānotajam 7 stundu finišam.

Žagarkalns – Amata

Ziņa, ka esmu pirmajā vietā liek šim visam pasākumam pievērsties savādāk. No mednieka esmu pārvērties par medījumu. Turpmāk būs vairāk jāgroza kakls, lai skatītos atpakaļ. Ja runā par kaklu, tad tas man ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Somas lence zāģē kaklā ar apbrīnojamu regularitāti un sāp diezgan pamatīgi. Skaidrs, ka pats vien esmu vainīgs. Jau pirms starta zināju, ka ar šo kreklu šādas problēmas būs, bet līdz kvalitatīvam risinājumam tā arī nenonācu un domāju, ka pietiks ar bafa uzvilkšanu. Pat vēl nedēļu pēc finiša var vizuāli pārliecināties, ka nepietika.

Kakls, lai arī nepatīkams, bet ir sīkums. Priekšā ir trīs kāpumi, vispirms jāpieveic Žagarkalns, pēc tam jāpieveic Ozolkalns, bet beigās bonusiņā ir Vāļu kalns. Sajūta, ka katrs no šiem kāpumiem ir stāvāks par iepriekšējo un pēdējā jau kāpju ar diezgan piedzītiem ikriem. Arī vidējais ātrums pauguros ir krities un pēdējie kilometri veikti ar ātrumu 6min/km.

Turpinājums ir grūts, kalni mani ir izsituši no ritma un ir parādījušās sāpes cirkšņos. Skriet tas vēl netraucē, taču zinu, ka ja tagad apstāšos vai sākšu iet, tad atsākt skriet būs krietni grūtāk. Krities ir arī vidējais ātrums un tagad taisnie kilometri prasa jau gandrīz piecas minūtes. Pie Rakšiem apklust arī Endomondo tante, telefona baterija ir izturējusi tikai 38 kilometrus.

Distances vidus sasniegšanu nesvinu, nogurums ir milzīgs, cirkšņi sāp, bet galvā ir pesimistiskas domas. Līdzīgi bija arī pagājušajā gadā ap šo vietu, tāpēc esmu vīlies, ka arī šogad neesmu ticis ne par solīti tālāk. Atšķirība no pagājušā gada ir tāda, ka esmu pirmajā vietā un līderiem neklājās pukstēt, tiem vienmēr klājās viegli.

Lielu izbīli piedzīvoju pāris kilometrus pirms Amatas kontrolpunkta. Šeit noskrienot no kāda no kalniem ceļi aiziet trīs virzienos, bet marķējuma nav. Samulstu, bet lēnām turpinu uz priekšu. Negribās atstāt pārāk daudz spēkus, ja skrienu nepareizajā virzienā. Iekšējais kompass gan man saka, ka skrienot pa šo ceļu izskriešu uz lielā ceļa, kur ir kontrolpunkts, tāpēc turpinu, lai arī marķējumu neredzu. Pēc 500 metriem marķējums atkal parādās, atvieglojums ir milzīgs un jau pēc pāris kilometriem esmu kontrolpunktā.

Amata – Kārļi

Ingrīda kā ierasts ir jau priekšā. Priekšā ir arī nikna paskata lietuviešu atbalsta komanda, kas manā virzienā labus skatienus nevelta. Es gan ne pie kā nejūtos vainīgs, paši vainīgi, ka apmaldās. Arī Ingrīda atzīst, ka viņu cenšoties iznīcināt ar skatienu. Par laimi lietuvieši nav Supermena radinieki un ar lāzerskatienu mūs neiznīcina, tāpēc izdodas izdzīvot. Tāpat Ingrīda ziņo, ka joprojām esmu pirmajā vietā, bet lietuvietis esot piecas minūtes aiz muguras. Saku, ka ilgi tā nebūs un noteikti tikšu apdzīts. Ingrīda manam apgalvojumam viennozīmīgi piekrīt, Žagarkalnā šis esot izskatījies žirgtāks.

Ina, kas šajā KP ir brīvprātīgā uzjautā vai man nevajag kaut ko sapūst ar aukstumu. Pats pie sevis nodomāju, ka nevajag, bet atbildu, ka vajag gan. Norādu uz sāpošajiem cirkšņiem, lai gan cerība, ka šis atrisinās problēmu ir niecīga. Ina cenšas sasaukt aukstuma eksperti, bet beigās saprotot, ka tas tik ātri nenotiks, ķeras pie darba pati. Veikums diezgan neprofesionāls un reālu labumu nedod, bet fakts, ka par mani kāds rūpējās sasilda sirdi un tālāk jau dodos ar krietni augstāku enerģijas līmeni.

Skrējiens gar Amatas krastu ir pati interesantākā trases daļa visā skrējienā. Šeit skriešana ir tehniskāka – taciņa ir šaura un bieži maina virzienus, uz tās ir daudz šķēršļu un iespēja novelties no takas upē ir diezgan reāla. Ātrākie kilometri joprojām ir zem 5min/km, bet lielākoties kilometrus sanāk pieveikt vien ar ātrumu 6min/km. Šeit arī ar vien biežāk sāku skatīties atpakaļ, jo liekas, ka tik lēni pārvietojoties mani drīz vien noķers.

Ļoti dinamiskais trases posms paiet salīdzinoši nemanot. Sāpes cirkšņos ir pazudušas un tagad mani nomāc tikai lielais nogurums, kas sakrājies aizvadītajos kilometros. Aizmugurē esošos konkurentus tā arī nesatieku, bet priekšā gan ir cilvēki. Vispirms satieku igauņu tūristus, kas mani laipni palaiž garām, bet pēc tam pārbiedēju kādu bezrūpīgu makšķernieku, kurš nepamanīdams manu tuvošanos paliek trases malā vārgi smaidot un spļaudoties. Brīdinu, lai ir možāks, jo tādu kā es vēl būs daudz.

Cilvēku satikšana uzmundrina, tomēr kopumā palieku arvien vārgāks. Nolemju, ka turpmākās ēšanas reizes pavadīšu ejot, tomēr cenšos tās apvienot ar kāpumiem, lai nav tā, ka pārāk daudz pastaigājos pa taisnajiem gabaliem. Arī noskrējienos tempu esmu ievērojami samazinājis, ja sākumā šādās vietās daudz riskēju, tad tagad cenšos būt prātīgāks un saprotu, ka tās pāris sekundes visticamāk neko neizšķirs. Ar visu prātīgumu vairākās vietās vienalga pamanos pazaudēt marķējumu. Katru reizi, kad tas notiek, salīdzinoši ātri atgūstos, tomēr pāris minūtes šādi zaudēju.

Mirklis pirms Kārļu KP.

Tuvojoties Kārļu kontrolpunktam zinu, ka, lai tiktu pie gardumiem ir vispirms jātiek augšā diezgan pamatīgā kāpumā. Šeit tiešām kārtīgi pamokos, stāvums ir iespaidīgs un pēdējos metros jau sāku izklausīties pēc Šarapovas trešā seta taibreikā. Censties gan ir bijis vērts, Ingrīda jau gaida priekšā ar visiem nepieciešamajiem labumiem un turpat ir arī kontrolpunkts, kur sāku improvizēt un ķeros pie gurķiem. Brīvprātīgie piedāvā atvērt arī olīvu burciņu, tomēr tik lielā izmisumā es vēl neesmu un atraucu, ka īsti laika tādām izklaidēm nav. Mirkli vēlāk jau nozūdu mežā, laika tiešām man nav daudz, jo lietuvietis joprojām esot piecu minūšu attālumā.

Kārļi – Cēsis

Pagājušajā gadā pēc Kārļu kontrolpunkta man nāca atpakaļ otrā elpa. Šogad šādu ekstru man nav, jo īsti vēl neesmu pazaudējis pirmo. Daži pirmie kilometri pēc Kārļiem ir pagrūti, turklāt morāli gatavojos arī pēdējam kārtīgajam kāpumam, kas sekos mirkli vēlāk. Ar kāpumu gan nedaudz paveicās, jo gandrīz paskrienu tam garām. Pats kāpums izrādās nav nekāda dieva dāvana, augšā tieku ar lielām problēmām un vēl kādu brītiņu pēc kāpuma pievarēšanas nevaru saņemties skriešanai. Pārāk gan nepārdzīvoju, jo zinu, ka tūlīt būs vairāki kilometri pa viegli skrienamu ceļu, kur varēs atgūt zaudēto.

Ceļa sākums izvēršas ne visai veiksmīgs, šeit stāv niknais leišu busiņš un atkal tieku pavadīts ar naidīgiem skatieniem. Katru reizi, kad paskrienu garām šim busiņam zinu, ka lietuvietis man ir aiz muguras. Šeit pirmo reizi pamanu arī iepriekšējā gada uzvarētāju Vaidas, tomēr tajā brīdī nenoticu, ka viņš varētu būt izstājies un nospriežu, ka brālis vien būs. Kopumā gan ceļš attaisno uz sevi liktās cerības. Nākamos kilometrus lidoju zem 4:30min/km un pārliecinoši sev stāstu, ka katru kilometru, ko es noskrienu šādā tempā, es  attālinos no visiem pārējiem. 100% pārliecības par to nav, bet lēnām gaisā jau sāk virmot, ja ne uzvaras, tad vismaz pjedestāla smaka, tāpēc atslābt sev vairs neļauju.

Pirms iegriešanās mežā vēl satieku Ingrīdu, viņa mašīnā uzgriezusi manu skriešanas mūziku un tas man ļauj turpināt tik pat raitā solī uz priekšu. Viņa arī brīdina, ka satikusi Vilmāru, kurš informē, ka priekšā iespējams ir noplēsts marķējums, tomēr tur būšot cilvēks. Skaidrs, ka tas mani viegli satrauc, apmaldīties tagad nebūtu jauki, jo jau tāpat pulkstenis rāda, ka esmu noskrējis lieku kilometru, vēl kādu lieku nebūtu vēlams.

Tuvojoties Cēsīm atkal jūtos tuvāk civilizācijai. Šeit satieku arī citus dalībniekus. Pretī nākošais nūjotāju pārītis izskatās pavisam žiperīgs un dzīvīgs, bet viņiem sekojošajam puisim acīs ir manāma nolemtība. Uzmundrinu gan pirmos, gan otro, bet pārsvarā tomēr nodarbojos ar skatīšanos atpakaļ.

Uz priekšu es te tiku cauri sausām kājām, atpakaļ bija vienalga

Pavisam interesantas sajūtas pārņem Žagarkalna kempingā, šeit valda tāda dzīvība, ka gribās skriešanai mest mieru un pievienoties bariņā. Te ir gan mūzika, gan bumba, gan aliņš, bet atslābt nedrīkstu. Gar acīm zib iepriekšējās neveiksmes, Gedimina plakāts un finiša arka.

Pēc Žagarkalna kempinga gan sākās neliela neveiksmju josla. Vispirms izbeidzās pulksteņa baterija un es palieku bez sajēgas par ātrumu un attālumu. Šo problēmu izdodas atrisināt viegli, jo puskilometru tālāk stāv Ingrīda un kā zinādama piedāvā manu, nu jau atkal uzlādēto telefonu. Tādu pamatīgāko krīzi piedzīvoju vēl kilometru tālāk. Marķējums rāda, ka jāskrien taisni, tomēr es pamanu marķēju, kurš uziet pa labi kalnā un papildus šim marķējumam bultiņu, kura aizgriezta man uz neredzamo pusi. Nodusmojos, ka kāds huligāns aizgriezis bultu uz nepareizo pusi, lai ieriebtu skrējējiem un sāku kāpt augšā kalnā. Tikai kalna galā attopos, ka es esmu šeit jau bijis un ka bulta bija nepieciešama, lai skrienot lejā no kalna zinātu uz kuru pusi jāskrien. Lamājos un skrienu lejā, tomēr vairs nav ne mazākās nojausmas kurā pozīcijā es esmu.

Nākamos kilometrus atkal lidoju. Bažas, ka kāds mani varbūt ir apsteidzis ir lielas, tāpēc drošības pēc cenšos dzīties pakaļ. Neziņā esmu kādus trīs kilometrus, tomēr arī šajā laikā vairāk skatos atpakaļ nekā uz priekšu. Arī šeit vēl pa ceļiem izdodas paskriet dažus kilometrus zem 4:30min/km, par to esmu sajūsmā. Uzvarēt ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir, lai izdodas kvalitatīvs skrējiens.

Mirkli vēlāk arī satieku vietējos labvēļus, kas trases malā iznesuši skrējējiem ūdeni un arī krūzi. Pašam ūdens ir pietiekami, tomēr tāpat piestāju, lai ievilktu elpu un drošības pēc pārprasu, vai kāds jau nav aizskrējis. Vīri ziņo, ka es esot pirmais un ka līdz finišam ir trīs kilometri. Tam es neticu, jo pēc maniem aprēķiniem jāskrien vēl kādi pieci.

Vīriem gan izrādās taisnība, jo jau pēc mirkļa es ieraugu zīmi, ka līdz finišam ir palikuši trīs kilometri. Tas priecē, jo spēka vairs nav atlicis daudz un ar vien biežāk kājām velk uz pastaigu. Pusotru kilometru pirms finiša atkal esmu uz asfalta, policisti ir pārsteigti nesagatavoti, jo īsti vēl astoņdesmitniekus nav gaidījuši. Saņemu uzmundrinājumus un uzslavas, bet es policistus cenšos pierunāt, lai sekojošo lietuvieti uz mirkli aiztur, ja viņš ir pietuvojies man bīstami tuvu. Policistu lojalitāti gan nesanāk pārbaudīt, jo pazūdu aiz līkuma pirms parādās lietuvietis.

Strauji tuvojos Cēsu parkam un skrienot caur pagaro ieleju pirms parka galvu praktiski nemitīgi turu ar skatienu atpakaļ. Izskrienot cauri ielejai esmu pārliecināts, ka uzvara būs mana, jo no sekotājiem nav ne smakas.

Šķietamās drošības dēļ pamatīgi nometu ātrumu un pa Cēsu parka kāpnēm augšā kāpju pavisam gausi. Augšgalā mani sagaida Drūpijs un mudina pēdējos metrus veikt skriešus. To arī daru un uz pārsimts metriem kopīgi sasniedzam šādai distancei nepieklājīgus ātrumus. Pašam prieks, ka to vēl spēju, jo jau kilometriem ilgi esmu pie sevis spriedis, ka pat ja lietuvietis mani panāks, es no viņa beigās spēšu aizbēgt. Tagad esmu pārliecināts, ka to tiešām izdarītu.

Finiša taisnē ieskrienu jau lēnāk un ķeros klāt pie svinēšanas. Finiša laiks 6:43:40 jeb 4 sekundes lēnāk kā Vaidas iepriekšējā gadā uzstādītā latiņa. Tiesa trase gan bija cita.

Finišs

*Sakārtots ēšanas plāns ir zelta vērtē (ēdu ik pa 20min mazās devās: kopā 2 Dion koncentrētās želejas, 2 Dion 100ml enerģijas devas, 1,5 banāni un saujiņa riekstu. Ūdens apmēram 4litri uz visu distanci. Trīs magnija kapsulas un katrā kontrolpunktā pa mazai sāls devai);

*Jau otro gadu CET pabeidzu ar noberztu kaklu. Maikas un somas mainās, kaklā caurums paliek;

*Kvalitatīvs atbalsts kontrolpunktos var izglābt grūtos brīžos. Šoreiz atbalsts ļāva ietaupīt laiku, jo nebija nepieciešams pārliet ūdeni un nebija jāčakarējas ar sāls pārnēsāšanu.