Šī gada Cēsis Eco trail man bija ceturtais pēc kārtas. Iepriekš biju skrējis visas īsās distances (15km, 32km, 42km), tāpēc šogad jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka startēšu garākajā distancē. Šogad CET garā distance atgriezās pie CETa klasiskās distances garuma 76km garumā. Protams, pēc nedēļu iepriekš ļoti vāji aizvadītā Stirnubuks posma Kamparkalnā, galvā šaudījās arī domas, ka varētu vispār CETā nestartēt. Nedēļu pirms CETa ņēmu ļoti viegli, bet īpašu uzmanību pievērsu magnija un sāļu saturam organismā, lai neatkārtotu nedēļu iepriekš piedzīvoto Stirnubukā.
Galvenais mērķis CETā bija uzvarēt un noskriet distanci 6h20min-6h30min robežās, bet, tā kā pēdējā brīdī startam pieteicās Lietuvas taku skriešanas 4.numurs Modestas Bacys, kuram ITRA rangā performance index ir krietni augstāks kā man (750 vs 694), tad viens no mērķiem mainījās uz -> cīņa par uzvaru.
Starts agri no rīta (5:00), kas mani ļoti priecēja, ņemot vērā to, ka karstuma vilnis Latvijā turpinājās. Pirms starta biju izstrādājis plānu, ņemot vērā, ka visus galvenos konkurentus (M.Bacys, E.Dzalbs, K.Biktimirovs, Kumpiņš, Blūmiņš, Haritonovs) diezgan labi zināju. Plāns bija sākumā ļaut Modestam skriet prom, jo viņš vienmēr sāk diezgan ātri un agresīvi, bet pašam tikmēr turēties kopā ar Ediju, lai nebūtu jādomā par tempu un skrējiena sākums būtu maksimāli relaksēts.
Starts – Ērgļu klintis (17km) – 1:15:18
Kā plānots, tā arī notika. Modestas uzņēma tempu, kurš man bija nedaudz par ātru, līdz ar to kopā ar Ediju nedaudz iepalikām, bet aiz mums turējās man kāds nepazīstams džeks, pēc mana prāta – optimists, jo viņa ekipējums priekš tik garas distances un laikapstākļiem bija visai niecīgs (250ml pudelīte, kas arī neatbilda sacensību nolikumam). Sākums bija nedaudz smagnējs, bet pēc pāris noskrietiem kilometriem sāku justies ļoti labi un skriet plānotajā tempā ~4:00-4:10min/km. Tā kā pirms gada biju skrējis 42km distanci, tad sākums man bija ļoti labi zināms. Man par pārsteigumu apmēram pēc 15km Edijs lēnām sāka iepalikt, tāpēc nedaudz sevi sāku bremzēt, jo plāns tomēr bija skriet maksimāli ilgi kopā. Kontrolpunktā pie Ērgļu klintīm ieradāmies 39″ aiz Modestas, bet mūsu optimists no aizmugures bija pazudis, sākoties tehniskākam apvidum.
Pirmais kontrolpunkts
Ērgļu klintis – Žagarkalns (16km) – 1:05:50; T=2:21:08
Trases nogrieznis, kur noteikti ir jāskrien, jo kāpumu praktiski nav, un jāskrien daudz pa ceļiem. Tā kā Edijs tomēr lēnām, bet iepalika, tempu piebremzēju un apjautājos, kas par lietu. Saņēmu atbildi, ka negrib pārķert startu. Ideja laba, bet, tā kā es jutos ļoti labi, tad pieņēmu lēmumu skriet savā tempā un koncentrēties tagad uz to, lai noķertu Modestu. Pēc saņemtās informācijas trasē – viņš man ir priekšā aptuveni 1,5′ – 2′. Žagarkalna kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, uzpildīju svaigu dzeramo ūdeni savā mīkstajā 0,5l pudelītē, lai būtu ar ko atšķaidīt uz muguras esošo 1,0l Isostar long energy drink.
Žagarkalns – Amatas tilts, Skaļupes (9km) – 49:12; T=3:20:21
Posms, kuru pirms pāris nedēļām biju skrējis treniņā, līdz ar to ļoti labi zināju, ko sagaidīt. Pirmie pāris km – ne visai skrienami, šaura taciņa gar Gauju, bet pēc Rakšu ZOO drīz vien ir ceļš, pa kuru atkal jāskrien bez īpašas taupīšanās. Tā kā esmu palicis viens, tad ieeju tādā kā autopilotā (ritmā), un kilometri krājas ļoti raiti, skrienas viegli un koncentrējos uz to, ka Modestas ir tepat vien priekšā. Ieskrienot kontrolpunktā, saņemu apstiprinājumu, ka lietuvietis ir priekšā tikai kādas 30″. Uzpildu ūdeni, apelsīns, kola, arbūzs un prom.
Arī šo trases posmu esmu skrējis treniņā un apzinos, ka Modestas jānoķer līdz Zvārtes iezim, jo pēc tam ir sarežģītais Amatas upes takas posms, kur kompānija noderētu. Sajūtas saka priekšā, ka Modestas ieraudzīšu uz pļavas, jo pārsvars viņam ir ļoti niecīgs. Tā arī notiek, izskrienot uz pļavas, viņš man ir priekšā aptuveni 20-30″. Izskatās, ka viņš ir palicis nedaudz lēns, tāpēc nolemju viņu pieķert maksimāli ātri. To arī izdaru aptuveni pēc 1,5km. Te sākas pārsteigums, nav trases marķējuma, Modestas zvana orgiem un saka, ka marķējums nolasīts un skries pēc GPS, kā arī atmiņas. Labi, ka šo posmu esmu skrējis un man ir skaidrs, kur jāskrien, bet protams, ka pārliecības īsti nav. Sākumā bija plāns, noķerot Modestu, uzreiz arī no viņa atrauties, bet šis pavērsiens, ka marķējums ir nolasīts, liek man plānu pamainīt, un nolemju skriet aiz Modestas, un no viņa “aiziet” noskrējienā uz Rakšiem. Ja godīgi, tad šis Amatas upes takas posms ir reāli briesmīgs gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli. Šaura, aizaugusi taciņa ar saknēm un bebru alām, tas nekas, ka salīdzinoši līdzena. Maratons noskriets bez problēmām un vēl drusku, pienāk 50km uz mana Suunto Spartan ultra, un sāk piezagties arī diezgan liels vājums. Hm, to es nebiju plānojis, līdz ar to sāku vairāk domāt par šķidruma un enerģijas uzņemšanu. Patīkami, ka kāpumā pirms kontrolpunkta bija sapulcējušies atbalstītāji un uzmundrināja, doma bija tikai viena – pēc iespējas ātrāk tikt prom no Amatas upes takas, jo nespēju to vairs izturēt. Labi, ka man tomēr ir kompanjons, kurš liekas, ka ir atguvis spēkus un paliek ātrāks par mani. Velns, vēl pēc kontrolpunkta ir pāris kilometri pa sasodīto Amatas upes taku! Kontrolpunktā uzturos nedaudz ilgāk kā Modestas, paēdu arbūzu un apelsīnu, uzpildu ūdeni un aizskrienu no kontrolpunkta praktiski 1′ vēlāk, cerot, ka tas atmaksāsies vēlāk.
Amatas tilts (Kārļi) – Ozolkalns (15km) – 1:29:50; T=5:43:24
Trases nogrieznis, kurš izšķīra sacensības. Pēc kontrolpunta nespēju saņemties, lai skrietu normālā ātrumā, jo emocionāli Amatas upes taka mani bija pieveikusi. Sevi motivēju ar domu, ka drīz būs normāls ceļš, un varēs skriet nevis skatīties visu laiku, kur liec kāju. Izvelkos cauri atlikušajiem 3km pa Amatas upes krastu, zīmīgi, ka uz taciņas redzu beigtu vāveri un tajā brīdī domāju, ka jūtos tieši tā! Pagriezienā pēc Melturu kroga uz ceļa ieraugu sev priekšā Modestu, hm, tad jau arī viņš nav bijis īpaši ātrs šajā posmā. Secinu, ka viņš man priekšā ir mazāk par 1′. Tātad spēle sāksies atkal no jauna?!? Ha! Kurš Tev to deva, jo pirms ceļa sasniegšanas vēl jāskrien gandrīz 2km pa nenormālo s*du – vecu meža treilēšanas ceļu, kur nātres un zāle līdz viduklim, kā arī risas līdz celim. Šeit es tieku piebeigts un nu mana motivācija ir tikt līdz finišam, jo atlikuši vien nieka 20km. Karstums pieņemas spēkā un skriet paliek aizvien grūtāk, nākošais pārsteigums mani sagaida brīdī, kad izvelkos no meža uz lielā ceļa, pagrieziena bultiņa it kā ir, bet tā slīpi sagāzta un marķējuma nav ne uz vienu, ne otru pusi. Cenšos atcerēties, kur īsti šeit jāskrien, jo šis ir posms, kurš iepriekšējos gados bija citāds. Atmiņa saka, ka pa labi, bet varbūt arī tā slīpi iekšā nepļautajā pļavā tā kā rāda bultiņa?! Uz mirkli reāli apjūku, pieņemu lēmumu skriet pa labi. Skrienu, bet marķējuma nav. Sasodīts! Ā, te nu tas ir – marķējums ir sapļauts un atrodas grāvī, jo nesen ir grāvmalas ir izpļautas. Vienkārši fantastiska!Bet nu es vismaz zinu, ka līdz finišam vairs nav palicis nekas sarežģīts, izņemot to, ka distances pēdējos kilometros ir kādi 600m jāpaceļ pa Cēsu pampakiem! Reāli līdz Ozolkalnam velkos, it kā ceļš praktiski visu laiku, bet nespēju skriet ātrāk par 4:30min/km. Domu par Modestas noķeršanu esmu atmetis un īstenībā sāku skatīties uz aizmuguri, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu ir kāds konkurents aizmugurē. Lai nonāktu Ozolkalna kontrolpunktā, sākumā ir jāpaceļ Vāļu kalns, tad jānoskrien lejā un tad augšā Ozolkalnā. Īstenībā kāpumos ir vieglāk nekā pa līdzeno, jo solis uz augšu ir diezgan raits. Kontrolpunktā uzzinu, ka Modestas ir priekšā kādas 5-7′, bet tuvākais sekotājs iepriekšējā kontrolpunktā esot bijis kādas 35′ aiz manis. Skaidrs, īsti cīņa par uzvaru vairs nebūs, bet otrā vieta finišā būs stabili!
Zinu, ka šie pēdējie km būs smagi, jo lielākoties distance ir ar reljefu, neskatoties uz to, ka finišu var praktiski ar roku aizsniegt! Nekādu pārsteigumu šajā posmā īsti nav, izņemot to, ka sāk mesties krampis labā ikra muskulī, bet sāls man ir beidzies, līdz ar to jāskrien nedaudz saudzīgāk. Patīkami skriet, kad zini, ka tiksi līdz finišam un apzinies arī to, ka tas nebija nemaz tik grūti. Vienīgi tāda vilšanās sajūta ir par to, ka finišā skrienot Tevi praktiski neviens nesagaida, jo visas īsās distances startēja pirms 35′ un pat komentētājs Tevi pamana tikai tad, kad jau esi finišējis un dzer ūdeni.. Nu nav tās patīkamās taku skriešanas finiša sajūtas, kā ārzemēs, kur finiša atmosfēra ir viena no balvām par pieveikto distanci!
Nākošais lielais piedzīvojums ir plānots septembra vidū Skotijā, kur skriešu Pasaules čempionātu skyrunning Ring of Steall Skyrace!
Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.
km 
-
Apsveicu ar panākumu!
Taču, ja ir vēlme maukt pa ceļu, zem kājām neskatoties (skat.tekstu pie Amatas takas), Ring Of Steall diez vai būs īstais :)
Joprojām nesaprotu – vienu reizi esmu piedalījusies CETā, bet Amatas taku atceros kā kaut ko interesantu, ne šausmīgu… Varbūt pozitīvā kompānija jāvaino. Viens daudzkāršo dzelzsvīru pasākumu cienītājs bija astē iesēdies – treniņa režīmā. :)
Viss ir pareizi, Amatas taka tieši arī domāta kā viegls treniņš tērauda lēdijām. Reizēm dzelzsvīri cenšas turēt līdz :)
Tajā gadā gan tas nav līdz galam izdevies konkrētajai personai. Laikam tāpēc nolēma, ka jāpārslēdzas uz daudzkāršajiem… :D
Roberts -> Paldies par apsveikumu, bet īsti nesaprotu, kāpēc interpretē, ka Amatas takas posmu es gribēju skriet neskatoties zem kājām. Manuprāt es mēģinu attainot tā brīža savas pārdomas/cīņu ar sevi, kad noskrieti 44km 3.5h un pēc tiem nākošie 11km ir reāli smagi. Tekstā tā arī rakstu, ka Amatas upes takas posms ir reāli sarežģīts. Treniņā skrienot, kad esi svaigs, tad šo posmu var lidot, pēc 44km ir drusku savādāk.
Par Ring Of Steall varēsi izteikt domas pēc skrējiena, es gribētu teikt, ka pilnīgi dažādas distances, it īpaši garuma, kāpuma un tehniskā līmeņa ziņā.
Linda -> es citos gados šajā Amatas upes takas posmā neesmu bijis, katram savs, man personīgi taku skriešana asociējas ar kaut ko pavisam citu, šogad šis posms vairāk bija pielīdzināms orientēšanās distancei, vēl jo vairāk neesošā marķējuma dēļ 1/3 no posma garuma.
Fu, fu, fu, Amatas taka man asociējas ar kaut ko īpaši riebīgu – skrēju slapjā gadā, visu laiku lipa pie rokām slapjas lapas, un vēl tas briesmīgais mikroreljefs, kas bija īsts kāju lauznis, jo cauri lapām arī nebija īsti saskatāma taka, un tur ik pa laikam bija kaut kādas nesakarīgas bedres. Pirmajā gadā, šķiet, tā taka bija salīdzinoši laba, tīra, pēc tam ar katru gadu paliek arvien slitkāk, jo aizug.
Šogad vēl bija salīdzinoši normāla, jo sausajā vasarā tie pretīgie augi nevarēja tā saleknēt. Saknes, mikroreljefs un “nu bāc, cik ilgi vēl” joprojām ir vietā :D Slapjajā gadā no tiem trim, ko esmu skrējusi, bija vistrakāk, jo bija arī jāuzmanās no slīdēšanas.
Amatas taka ir viens no maniem mīļākajiem posmiem tieši tāpēc, ka patīk lidot tai cauri, īpaši neskatoties :D
Tam Tīģerim, kurš V.P. čoms Septiņjūdžu Mežā, bija līdzīgi ar visādu lēkāšanu un joņošanu… :D
Nākamgad taka būs labāka. Apsolos ik pa laikam cet trasi izskriet ar mezzoni. (tāpat neko labāku nav ko darīt, tālu arī nav) Varētu arī to posmu nobruģēt.
Jāni -> Liels paldies tev par skrējiena atstāstu. Man pašam vispār komentārus nepatīk lasīt jo tie reizēm sabojā visu noskaņojumu. Es pilnībā stāstā izjutu tavas pārdomas par situāciju pie tā stāvokļā kādā biji skrējiena laikā. Ļoti interesanti lasīt ir stāstus kur notiek iekšējā cīņa ne tikai ar sevi bet arī ar izcīnāmo vietu. Par specifiskām trases lietām katram ir savs viedoklis par to, bet kopbilde ļoti laba. Žēl ka Leitis šoreiz izknābāja pirmo vietu, bet pareizi teici, ka viss sanāca līdzsvarā ITRA reitingam. Prieks ka tomēr neatlaidies un līdz pēdējam cīnījies. Stulbi sākt skrējienu un jau sākumā pateikt ka viņš spēcīgāks un nav pat ko censties. Jāmin uz papēžiem, jo Ultra nav pastaiga pa parku. Viss var notikt.
Marķējums gan bija noņemts no 43 līdz 47 km cik atceros. Tā iemesla dēļ es arī neesmu taku skriešanas fans, jo pusē gadījumu, kad esmu piedalījies (gan ārzemēs) taku sacensībās, marķējums bija noņemts un … man patīk tomēr skriet, nevis čakarēties ar navigācijas ierīcēm vai vilkties kādam gudrākam aiz muguras.
Amatas upes taka, to es pa lielākajai daļai es nostaigāju, tāpēc šājā posmā man bija 22. laiks, vidēji tas bija 7. Nemāku pa šādiem bezceļiem paskriet pie tam ja ir viegli šādos brikšņos nomaldīties. Arī man tāpat kā Jānim Kūmam pie 50 km uznāk uz kādu stundu vājums un tas iekrita tieši Amatas upes takā.