Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Endorfīnu kosmoss Čefčauenas treilā

Ar Jolantas Liepiņas atļauju pārpublicēts no runforsun bloga.

Ieva un Raimonds ir divi superaktīvi, radoši un sportiski cilvēki, kuri ikdienā vada katrs savu biznesu, audzina četrus bērnus un atrod laiku aizšaut uzskriet ārzemēs. Viņi tikko atgriezušies no Marokas, kur piedalījās vienā varenā treila maratonā – 42 kilometru skrējienā. Ieva uzsita pa datora taustiņiem, lai pierakstītu savas sajūtas par notikušo skrējienu, un es piedāvāju sava klusējošā bloga lappuses, lai jums būtu iespēja piedzīvoto izlasīt. Es lasīju un pa brīdim iespurdzos, jo Ievas valoda ir tik tieša un dzīva, ka dažas no situācijām šķiet pat ļoti uzjautrinošas. Piedzīvotais nudien ir pagara bloga ieraksta vērts. Paķeriet popkornu, un lai labi lasās!

“It’s not about the ceremony, it’s about mountains and running.”

Bija janvāra sākums, kad pēc dažu mēnešu piespiedu pauzes atsāku skriet mazliet vairāk un intensīvāk par dažiem kilometriem nedēļā. Pārejot pirmajam entuziasmam un sajūsmai, atklājās, ka daudzo darbu, pienākumu un citu treniņu sarakstā motivāciju uzskriet netīkamos janvāra laika apstākļos atrast kļūst arvien grūtāk. Ko šādā brīdī dara Ieva? Pareizi – izvirza mērķi.  Un, ja mērķi, tad tādu, lai ir par visiem simts.

Skriet? Tad tur, kur “wild”. Cik daudz? Nu tā, lai izaicinoši. Kad? Jo ātrāk, jo labāk. Ultra trail Chaouen kak raz kvalificējās visam iepriekš minētajam, un ilgi nav jāgaida, kad abi ar Raimondu esam reģistrējušies skrējienam, rezervējuši lidmašīnas biļetes un viesnīcas.

Treniņu process

Būtu melots, ja teiktu, ka viss iet kā pa diedziņu. Nogurums, kaut kādi vīrusiņi, sajūta, ka “es nevaru” nepamet līdz pat marta sākumam, bet tad, par laimi, visas treila skrējējas čakras atveras un varu izdarīt plānoto gan Siguldas, gan tempa, gan garajos treniņos. Aprīļa sākumā paziņojums “ai, būs jau labi!”, pēc kārtējā treniņa ieveļoties mājās, tiek nomainīts uz “man liekas, ka Marokai esmu gatava!”. Tātad – viss bumbās, atliek tikai noskriet pirmo Stirnu Buku un krāmēt panckiņas ceļojumam.

Panckiņas

Panckiņu daudz. Obligātajā sarakstā ir ne tikai ūdens, “personīgais kauss” /© google translate/, bet arī ūdens dezinfekcijas tabletes, paracetamols, anti-caurejas līdzekļi utt. Bikses, cimdi, jakas, šķiltavas, citiem vārdiem sakot, ar sarakstu rokās ir izšķirots skapis, apstaigāta aptieka un sporta preču veikali. Viss pēc saraksta ir sagādāts un somā sastūķēts – izskatās daudz un smagi. Njā, tas tev nav skrējiens ar dzirdināšanas punktiem ik pēc pieciem kilometriem, kur pietiek tikai ar čašku, bet tā kā viens no pamatuzstādījumiem bija “wild”, tad lietu kārtība un saraksts mūs pilnībā apmierina.

Daudz, daudz līdzi ņemamo lietu

Daudz, daudz līdzi ņemamo lietu

Ceļš uz Čefčauenu

Nolemjam ceļot bez nododamās bagāžas, tādēļ nūjas nepērkam. Esam pārliecināti, ka pie tām tiksim sacensību centrā. Katram pa mugursomai plecos, lielāko daļu atļauto šķidrumu veido želejas un dezinfekcijas līdzekļi, pārējo, ja vajadzēs, nopirksim uz vietas. Pirms došanās uz lidostu izskrienu 10 km, iet viegli un labi, kārtējais paziņojums “Marokai esmu gatava!”, un lidināmies uz Londonu, lai tālāk dotos uz Fezu.

Rīts Fezā ir saulains un ļoti silts, izskrienam vieglu krosiņu, samainām naudu un dodamies uz autoostu. Autobuss ir 12.00, plānojam būt galā ap 16.00, atpūsties, pastaigāt, paēst vakariņas un sākt krāt spēkus skrējienam.

Tie, kuri ir braukuši ar vilcienu no Rīgas stacijas, noteikti atceras avīžu tirgotājus. Te tādi paši staigā pa autobusiem, tirgojot dzīvu un nedzīvu, sākot no skropstu krāsas un zālēm pret klepu, beidzot ar saulesbrillēm, pašceptiem saldumiem un telefona lādētājiem.

Autobuss sāk kustēt ap 12.30. Marokā neesam pirmo reizi, tādēļ kavēšana nepārsteidz, pusstunda šurp vai turp dzīves laimi nudien nemaina. Kaut kur pilsētas vidū šoferis apstājas un aiziet pēc kafijas. Nosmejam, ka Latvijā pēc tāda izgājiena feisbuks jau vārītos ar “share”, “like” un “tautai jāzina savi varoņi”. Kapteinis ir atpakaļ, turpinām kustību, pilsētas mūrus nomaina arvien skaistāki dabas skati – kalni, kaktusu un alveju dzīvžogi, kazu, aitu ganāmpulki, ziedošas pļavas, akmeņu krāvumi, olīvu un apelsīnu dārzi, vienvārdsakot – skaisti.

Kad esam braukuši nepilnas divas stundas, autobuss piestāj kādā ceļmalas iebrauktuvē, priecājamies par iespēju izlocīt kājas un iedzert kafiju, bet stāvēšana ieilgst uz pusotru stundu, kuras laikā autobusa motora pārsegs ir atvērts, šoferis loka iekšā ceļmalas kroga labumus un pārējie pasažieri vai nu dzer tēju, vai stutē autiņa ēnas puses sānu. Laiks mums īpaši “nedeg”, tomēr nīkuļot piekarsušā autobusā visu dienu negribas. Kādā brīdī pie apvāršņa parādās pusmūža vīrietis ar zilu Nike cepuri un sāk knibināties gar autobusa motoru, kaut ko padauza, paskrūvē, paklaigā un beidzot dod zaļo gaismu braucienam. Pats pievienojas, iekārtojoties pie braucoša autobusa atvērtajām durvīm uz spilvena.

Nepaiet ne pusstunda, kad atkal autobuss tiek labots. Kamēr mehāniķis zilajā kepkā darbojas, vismaz piecpadsmit vīriešu kārtas pasažieri, sastājušies pusaplī, skatās, ko šis dara, un komentē. Acīmredzot, komentāri ir bijuši par lietu, jo pēc minūtēm divdesmit braucam tālāk. Prieki gan ir īsi – drīz vien autobuss atkal apstājas, vīrieši – pusaplī, mehāniķis ķimerējas, sievietes ar bērniem nervozē. Kāds no pasažieriem lauzītā angļu valodā saka, ka nevajag uztraukties, pēc piecām minūtēm viss būs sataisīts, jo mehāniķim ir pieredze “all around the world”. Pret starptautisku pieredzi mums argumentu nav, pacietīgi gaidām remontdarbu galu un sarēķinām, ka galā būsim ap 19.00 – ne gluži pēc plāna, bet normāli.

Epopeja ar autobusu beidzas 11 km pirms galamērķa, kad visus no tā izsēdina un saka, lai tālāk braucam ar taksi – vecu mersi, kurā sasēžamies seši pasažieri un šoferis. Pasākums izmaksā 0.60 eur no deguna, un pēc minūtēm desmit tieši uz pusdeviņiem esam Čefčauenā. Viesnīca, vakariņas un gulēt.

Diena pirms starta

Pirmo reizi pamostos ap 4.00, kad ar skaļu dziedāšanu vietējie tiek aicināti uz lūgšanām. Tā kā tas uz mani neattiecas, pagriežos uz otriem sāniem, un, nākamreiz atverot acis, laikrādis jau ir uz 8.00. Padzeram kafiju, ielokām katrs pa pāris bulkām (viesnīcas īpašnieks tās sauc par kruasāniem, bet man tās ir bulkas ar šokolādes pildījumu) un ar ārsta sertifikātu kabatā dodamies uz sacensību centru, lai izņemtu numurus. Kāpienā garmins sarēķina 32 stāvus. Nu, ņičevo sebe, nodomājam…Vienreiz jau šodien tā uzkāpt var, bet tad pēc tam tikai pa līdzeno, gulēt, ēst un krāt spēkus rītdienai. Aprēķini gan atkal aiziet pa pieskari, jo numuri vēl esot kopā ar laika uzskaites džeku Kasablankā un tos saņemt varēs pēcpusdienā. Pie reizes apjautājamies par nūjām. Jā, tās vajadzēšot, jo trase ir grūta (jees, its verī difikult – saka viens no marokāņiem, kurš pieprot angļu mēli). Mums tā kā mazliet nolaižas rokas, jo, izrādās, te nekur pie tādām tikt nevar. Es šim saku, ka tad jau nekas cits neatliks, kā run. Viņš to saprot burtiski un sāk skriet.

Labs ir, numuru nav, nekas – iesim atpakaļ uz pilsētu, padzersim tēju, pagulēsim un pēcpusdienā nāksim atkal. Pirmo reizi konstatējam, ka pie šitādiem kāpumiem uz augšu ir vieglāk nekā uz leju. Sabildējam alvejas, nosmejamies par “Batman” mopēdiem (tādi – ar kravas kasti un trīs riteņiem), kas pret kalnu atstutēti ar akmeņiem zem riepām, acīmredzot, lai neaizripo, un kātojam uz pilsētu. Iepērkam maizi un banānus, uzēdam vietējās pankūkas, kārtējo reizi atsakāmies no hašiša un filozofējam par to, kādi kāpuma metri varētu būt tam traki augstajam kalnam, ko redzam no kafejnīcas.

Miegs īsti nenāk, tādēļ gulšņājam viesnīcā un gaidām plkst. 16.00. Laiks velkas, atkal aicinājums uz lūgšanām, ceļamies, dodamies pastaigā, iedzeram kafiju un kāpjam 32 stāvus, lai saņemtu numurus. Jau pa gabalu redzam, ka numuri ir atvesti un tiek izsniegti, bet, shit, prasa rādīt obligāto ekipējumu. Tas mums viesnīcā, atpakaļ toč negribas iet! Sarunājam, ka numurus iedos, bet ekipējumu uzrādīsim vakarā, kad arī plānota sanāksme par trasi un rītdienas skrējienu.

Pulkstenis ir 20.30, kad jau trešo reizi kāpjam uz sacensību centru. Līst lietus, viss ir mitrs, saule norietējusi. Pa ceļam dzirdam skaļu varžu kori, un, izrādās, tie ir lieli krupji – pilna ceļa mala. Jēziņ, abinieki nav mana stiprā puse, uzkāpt tādam negribētos, tādēļ uzmanīgi skatos zem kājām un tumsā mēģinu saprast, kas ir krupis un kas ir akmens.
Ekipējumu pārbauda rūpīgi, saskaita želejas un lasa, cik tām kcal (kopsummai jābūt 1500), pārbauda, vai ir medikamenti, folija sega, lietus drēbes. Citi dalībnieki velk no somām ārā kulītes ar rozīnēm, bet mēs esam sporta uztura zinātnes upuri un liekam galdā katrs pa 12 želejām. Ekipējums – check, dodamies uz blakus telti, kur uz sarkaniem samta saliekamajiem krēsliem piesēžam un gaidām sapulces sākšanos. Kā paredzēts, tā notiek franču un arābu valodās, bet pēc tam mums visu svarīgāko iztulko angliski. Kāpuma metri, trīs kontrolpunkti, brīdinājums, ka trasē var būt slideni posmi, marķējums utt. Pārējie dalībnieki ir jautri, noskaņojums – labs, noprecizējam, ka starts, kā plānots, ir 6.00, un kavēšanās nebūs. Priecīgi kāpjam lejā uz viesnīcu, kur pēdējie sagatavošanās darbi – saliet ūdeni “plaušās”, piespraust numurus krekliem, sašķirot želejas pa kabatām un uzlikt modinātājus laicīgi, lai nenokavētu.

img_7414

Today is the day!

Nakts, protams, paiet ne īsti guļot, ne neguļot. Vienu brīdi ir karsts, otru – auksts, tad šķiet, ka jau viss nogulēts, tad kaķi skaļi ņaud zem loga. Beidzot nozvana modinātājs un oficiāli pēdējo mēnešu gaidītākā diena ir sākusies. Samiegojies viesnīcas īpašnieks uzvāra mums kafiju, no kruasāniem (bulkām ar šokolādi) atsakāmies, bet kafijai pieliekam katrs pa trīs cukurgraudiņiem. Ārā ir tumšs, mitrs un silts. Atkal kāpjam ierastos 32 stāvus. Man ir tik nelaba dūša, ka iekšēji viegli panikoju par to, kā varēšu paskriet. Pažēlojos Raimondam, bet šis, baltmaizi numuriņā saēdies, nesaprot manas mokas un iedod enerģijas batoniņu – tas esot jāapēd obligāti. Pa ceļam redzam, ka vakardienas varžu/krupju kora neuzmanīgākie dalībnieki ir ņēmuši nelabu galu zem auto riteņiem, un atkal cenšos kādam neuzkāpt, laipojot pa ceļa malu un akmeņiem.

Startā viss iet raiti – izlases kārtībā dalībniekiem tiek pārbaudīts ekipējums, uzliekam lampas, pastaipām kājas, nobildējamies, piekārtojam somas, sašņorējam kārtīgi kedas un tieši 6.00 mūsu skrējiens ir sācies.

Pirmie 700 metri ir skrējiens ar vieglu kāpumu, tad pagriežamies mežā un sākās īstā kāpšana. Sākumā uzskrienam, bet drīz vien ātrumu samazinām, jo pirmajos 9-10 km plānots uzkāpt ap 1000 metriem. Ceļš ir klasiska LV grantene ar šķembām. Galva griežas, nelabums vēl turas, bet kļūst vieglāk, aiz kokiem parādās pirmie skaistie skati – pilsētas gaismas ielejā, augstāk – ātrāko skrējēju lampiņu gaismas. Jau pirmajos kilometros dalībnieki izkārtojas sev atbilstošajā tempā, un no šī brīža neviens mūs tā arī vairs neapdzen. Kļūst gaišāks, lampas slēdzam ārā un jūsmojam par dievīgajiem skatiem – kalni, mākoņi, kalnu strautiņi. Skaistums nav vārdos aprakstāms. Tiklīdz ir kāds mierīgāks posms, uzskrienam jaudīgāk, bet kopumā tā vairāk ir ātra iešana, nekā skriešana. Ap piekto kilometru apdzenam vienu vietējo džeku, kurš sūrojas, ka ir ļoti grūti. Lielākā daļa dalībnieku izmanto nūjas, mums pagaidām neprasās (un pat, ja prasītos, tādas ekstras mums nav), vicojam uz savām divām.

Pie 1800 m atzīmes pēkšņi sajūtu, ka sāk spiest pulkstenis – vienā mirklī ir uzpampušas rokas un plaukstas. Prasu Raimondam, vai man nav uzpampusi arī seja. Nē, neesot. Tas labi, pēc aprēķiniem tūlīt jābūt arī pirmajam kontrolpunktam, pēc kura trase ies uz leju un, visticamāk, augstuma izraisītās blakusparādības pāries. Ķibeles ar pampumu piemirstas brīdī, kad virs mākoņiem, tieši mums pretī uzaust saule. Skats ir episks! Pirmais kontrolpunkts, uzpildām ūdeni, apēdam apelsīna gabalu un dodamies lejā no kalna. Sākumā iet raiti, beidzot var kārtīgi paskriet, bet drīz vien ceļa segums liek kārtīgi apdomāt, kur liekam kājas. Aiz katra pagrieziena skati arvien skaistāki, šo to nobildējam un turpinām skriet – tieši iekšā mākonī.

Kā izrādās, ieskriet mākonī nozīmē mitrumu, sliktu redzamību, izmirkušus matus un drēbes. Izbaudām visu pēc pilnas programmas – arī pilošās uzacis un skropstas. Ceļš mālains un akmeņains, gar malām vietējie ar kapļiem iekopj dārzus. Sākas trases vienīgais reversais posms. Pretī skrienošie uzsauc “good luck”, mēs pretī – to pašu, un kādā brīdī sāk šķist, ka, šitik forši skrienot, “good luck” varētu būt mans otrais vārds. Kontrolpunktā ūdens papildināšana, apelsīna gabals, un nesamies atpakaļ – ap divdesmit otro kilometru jāsākas otrajam lielajam kāpumam.

Divi puiši ceļa malā norāda uz taku mežā – tas ir otrā kāpuma starts. Sākumā sūnaina, stāva taka, pēc tam sūnas nomaina lieli, slideni un kustīgi akmeņi starp dzeloņainiem krūmiem. Temps ir lēns, un mans otrais vārds vairs nav “good luck”. Kāpju un atceros, kā viens no organizētājiem teica, ka trase veidota pa normālām dabas takām. Nuuuu, te mūsu viedokļi īsti nesaskan, bet nolemju priecāties arī par šādu segumu – lēkāju pa akmeņiem un gara acīm redzu, kā aitu vai kazu gans mēro kopā ar savu ganāmpulku šo, nebūt ne vieglo, ceļu uz ganībām. Vēl arvien atrodamies mākonī, kas ir labi – saule necepina, laika apstākļi ir tuvu ideāliem un, lai arī kājās sāk justies nogurums, viss ir skaisti.

Akmeņainā taka turpina līkumot kalnā, vienā pagriezienā mazliet nomaldāmies, bet ātri attopamies un esam atpakaļ pareizajā virzienā. Skati ir vārdiem neaprakstāmi, ceļš vijas caur mežu, akmeņus nomaina citi akmeņi, ik pa brīdim uzsaucam viens otram “skaties zem kājām!” vai “šitie desmit metri ir ņemami!”, ar to saprotot, ka var brīvāk paskriet. Ceļš no kalna ir vēl trakāks par taku augšup – akmeņi, akmeņi, akmeņi, potītes lokās katra uz savu pusi, šajā kalna pusē spīd saule, nosvīdušie stilbi un seja svilst uz vella paraušanu. Bet pēc trakā kāpiena ir atgriezusies otrā dzīvība, turpinām jūsmot par apkārt esošo skaistumu un līkumojam pa akmeņainajām takām tālumā redzamā ciema virzienā.

Nepaiet ne pusstunda, kad esam ieskrējuši apdzīvotā vietā, kur gar ceļa malām mājas, kazu un aitu ganāmpulki, vietējie iekopj laukus – skaļi aurodami dzen uz priekšu ēzeļus, kuriem uzāķēti koka arkli. Pēc skata svarīgākais ar roku sēj graudus, pretī vaļā mutēm kliegdami skrien bērni, bet mēs uzmanīgi skatāmies, uz kura žoga uzkrāsots marķējums, lai nejauši neaizskrietu nepareizajā virzienā. Tā kā pāri ceļam ik pa brīdim tek strautiņi, pamanos piesmelt kedas un nošļakstīties ar dubļiem.

Vietējie skatās uz mums ar jaušamu neizpratni, domāju, pēc viņu saprašanas blondīne īsos šortos, plikiem stilbiem un neapsegtiem matiem ir, ja ne gluži piedauzība, tad nesaprotama izrādīšanās noteikti. Acīs nevienam neskatos un klusībā pie sevis filozofēju par citu kultūru respektēšanas jautājumiem šeit un Eiropā. Pārdomas nav ilgas, jo tālumā ieraugām kādu skrējēju, kurš izskatās manāmi saguris un “ņemams”. Pieliekam soli, un pēc dažām minūtēm viņš ir aiz mums. Saule karsē, pēc aprēķiniem drīz jābūt pēdējam – trešajam kontrolpunktam. Esam jau izsecinājuši, ka kontrolpunkti iekārtoti vietās, kur var piebraukt ar mašīnu – tātad arī ceļš būs skrienams. Raimonds pēc grafika sukā iekšā želejas, man tik viegli neiet – saldas, ķēpīgas, īsti negribas – pat apziņa, ka nezini, kādu garšu šoreiz izvilksi no somas kabatas, nespēj motivēt ievērot barošanās plānu.

Kalna galā ieraugām balto Land Rover džipu un plastmasas galdiņu, tātad pēdējais skrējiena posms ir sācies. Uz brīdi kļūst mazliet žēl, jo drīz prieki būs beigušies. Uzpildām ūdeni, novēlam veiksmi trīs čaļiem, kuri pussakņupuši diskutē par to, cik kilometru vēl jāskrien, un rikšojam tālāk. Atkal novērtējam lauksaimniecības attīstību – redzam traktoru, kas knapi brauc kalnup, vietējie ar sirpjiem pļauj labību, kazu ganāmpulki, tantes uz muguras nes zāles čupas un visam pa vidu mēs, noekipējušies ar vellszin’ kāda materiāla somām, kedām un apģērbiem, nezinām, kā vēl sevi izklaidēt – braucam uz otru pasaules malu paskriet pa kalniem. Šādas dabas pārdomas pēc pieredzes liecina, ka ir īstais laiks iekapāt želeju, citādi nebūs labi. Katrs noēdam pa kārtējam rhubab custard un koncentrējamies skrējienam. Tālumā ieraugām Čefčauenu – zilo Marokas pērli. Lai līdz pērlei tiktu, mazliet jāpaloka kājas – vārda tiešā nozīmē, jo atkal sākas akmeņu takas, kāju pirksti tiek savilkti dūrītēs un sakostiem zobiem, uzmanīgi vērojot marķējumu, tuvojamies pilsētai. Pēkšņi no mugurpuses tuvojas un mūs apsteidz kāds skrējējs – tas, protams, pie sirds neiet, un atkal pieliekam soli, atstājot marokāni aiz muguras. Ieskrienam pilsētā – lavierējot starp gājējiem, tirgotājiem, bērnu bariņiem, sekojam marķējumam un sarkanām sejām tuvojamies finišam. Vēl pēdējie pārsimts metri augšup pa pilsētas kāpnēm caur auto mācību laukumu un, sadodoties rokās, ieskrienam finišā. Medaļa, rokasspiedieni, apsveikumi. Septiņas stundas un četrpadsmit minūtes. Nobildējamies, mazliet atpūšamies samta salokāmajos krēslos, apēdam pa banānam un mūsu piedzīvojums ir beidzies.

img_7472

img_7409

img_7476

img_7488

img_7487

img_7492

img_7452

img_7453

img_7454

img_7458

Noslēgums

Lēnām steberējam uz viesnīcu, pa ceļam uzmundrinām tos, kuri tuvojas finišam. Esam noguruši, pārkarsuši un laimīgi.

Pēc nomazgāšanās un pusdienām attopamies, ka neesam painteresējušies par rezultātiem. Lai tos noskaidrotu, atkal jākāpj kalnā. Elsdami un pūzdami mērojam ierastos 32 stāvus. Pulkstenis ir apmēram 18.00, kad ierodamies, finišē pēdējie 42 km distances dalībnieki. Tas čalis, kurš piektajā kilometrā žēlojās par grūtībām, ar medaļu kaklā dejo un ir pati sabiedrības dvēsele – tātad izturējis un finišējis. Pie kāda no organizatoriem jautājam par rezultātiem – tie drīz būšot, bet “it’s not about ceremony, it’s about mountains and running.” Un tā arī ir – viss šis piedzīvojums bija par kalniem, skriešanu, baudīšanu un skaistumu.

Vēlāk noskaidrojam, ka finišēju ceturtā no sievietēm, bet kārtējo reizi esmu ieskaitīta kā vīrietis (iepriekšējo reizi kā vīrietis finišēju Marakešas maratonā). Dies’ ar vietu, man vēl arvien ir grūti aptvert visu redzēto un izbaudīto, endorfīni kosmosā, un ik pa brīdim viens otram atgādinām, ka tas tiešām ir noticis ar mums.

Mājupceļš kā mājupceļš – atkal ar piedzīvojumiem autoostās, uz jumta reliņiem piesietām kazām, kas skatās autobusa logā, stīvām kājām un nogurumu. Mūsu skriešanas grāmatā ir atšķirta jauna nodaļa, un ir vairāk nekā skaidrs, ka šis brīnišķīgais skrējiens ir tikai sākums nākamajiem piedzīvojumiem.

Un tagad īsumā par lietu.

Plusi:
1) Ļoti skaista un baudāma daba;
2) Izaicinoša trase;
3) Iespēja paralēli skrējienam iepazīt Čefčauenu;
4) Dzīvošana par saprātīgām izmaksām.

Mīnusi:
1) Tālu – vismaz divi lidojumi, lai tiktu līdz galamērķim;
2) Kārtības un punktualitātes faniem nepiemērots pasākums – pēc plāna notiek, labi ja 50%;
3) Pēc skrējiena aliņš izpaliek.

Kā uz to paskatās:
1) Neliels dalībnieku skaits (skrējiens notiek Talassemtane nacionālajā parkā un maksimālais dalībnieku skaits ir 300);
2) Piedzīvojumi garantēti;
3) Kontrolpunkti paredzēti ūdens uzpildīšanai un dalībnieku/ laika uzskaitei – visi pārējie labumi jānes līdzi somā – marinēti gurķi, buljons un makaroni nebūs.

img_7498-e1524666928948

3 komentāri rakstam Endorfīnu kosmoss Čefčauenas treilā

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.