Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Es skrienu. Tu skrien. Viņš, viņa skrien!

Izskatās, ka manā ‘rakstnieces karjerā’ ir pienācis tas brīdis, kad manu blogu lasa ne tikai ģimene, radi, draugi un paziņas, kuriem tieši pirms 2 gadiem, 8 mēnešiem un 18 dienām tapusī bloga vietne ar pirmo ierakstu no Francijas Alpu galvaspilsētas Grenobles tika veltīta un domāta, lai viņi zinātu, ka ar mani viss kartībā, bet, kā izrādās, arī skraidītāji un, droši vien, arī vienkārši ‘garāmgājēji’ (un, ja jau Tu šobrīd šo lasi, tad pilnīgi noteikti, esi kādā no iepriekš nosauktajām kategorijām). Ziniet, tas priecē! :)

Vakar, kad pārrados mājās no Nike Riga Run treniņa Mežaparkā (man šis bija pirmais), savā ‘Sejas grāmatā’ [Facebook] izlasīju kādu vēstuli, ka esmu kļuvusi slavena un Holivuda mani gaida! Hahaha! :)
Nu labi – nē! Diemžēl, bet mani uz lielajiem ekrāniem vēl neredzēsiet…
Vēstulē bija teikts, ka manu blogu lasa skrējēji un, ka man vajagot rakstīt ar plašāku vērienu, jo viņi gribot vēl materiālu! (Nu, traka publika, traka… :D )

Tad nu tā, tagad vēršos tieši pie Tevis, skrējēj (no pārējiem joprojām nenovēršos, jo nevienu nedrīkst apbižot)! Man bija uzdevums izdomāt, ar ko lai sāku… Un tas ne vienmēr ir tas vienkāršākais, jo parasti pie bloga papildināšanas ķeros tad, kad ir iedvesma. Atlika ieiet dušā un tā bija klāt! Labi, ka nevirināja dušas aizkaru! :D Tad nu nonācu pie, manuprāt, paša vienkāršākā varianta – sākotnēji pastāstīt par to, kad?kā? un kāpēc? esmu sākusi skriet. Kādam, pieņemu, stāsts ir līdzīgs, bet kādam citam – diametrāli pretējs. Katrā ziņā – man tas ir mans stāsts – īpašs man! Un, cerams, ka arī jums patiks. :)

Jāsāk ar to, ka sports man nav svešs – tas man vienmēr ir bijis Labākais Draugs. Kamēr tiku līdz skriešanai, mūsu draudzība ir bijusi varen’ raiba! Šis tas – nopietni un šis tas – tikai ‘garām ejot’…

* Ar puikām un meitenēm pagalmā spēlēju futbolu, ‘Augstāk par zemi!’, ‘Ķerenes’, ‘Sasaldēts! Atsaldēts!’ un ko tik vēl ne!? Badmintons bija topā. Gluži tāpat, kā lekšana ar gumijām un lecamauklām. Kokos arī kāpām!
* Kādreiz sešus gadus dejoju sporta dejas un, cik iespējams, cenšos arī tagad… ja sanāk.
* Man aiz mājas bija dīķis, kurā – vasarā varēja peldēties, bet ziemā – slidot!
* Manas pirmās skrituļslidas bija plastmasas, ar 4 ritenīšiem un metāla slieci kājas izmēra pieregulēšanai.
* Kādreiz bija arī ritenis, tāpēc iemaņas ir!
* Visu sākumskolas un pamatskolas laiku spēlēju tautas bumbu, trenējos un startēju visdažādākajās vieglatlētikas disciplīnās, trenējos un spēlēju basketbolu un strītbolu, skrēju krosus, stafetes, slēpoju…
* Vienu vasaru vecmāmiņas kartupeļu laukā iemēģināju roku loka šaušanā. Līdz pazaudēju visas bultas… Nu, labi – nē! Sākās ziema. :)
* Astoņus gadus īpaši trenēju arī roku pirkstus, trinkšķinot pa melnbaltajiem taustiņiem. Šobrīd šīs iemaņas lieti noder šī teksta tapšanā.. :D
* Kopš 7.klases pamatīgi, es teicu – PAMATĪGI, trenējos volejbolā (arī pludmales), kur karjeras augstākais punkts bija tieši vidusskolas laiks.
* Pateicoties māsas Zemessardzei, ar nūju rokā protu skraidīt pakaļ caurai bumbiņai. To saucot par florbolu…
* Tāpat – sveši nav trenažieri un zinu, kā izskatās hanteles.
* Pēdējos divos gados, kamēr biju Francijā un Portugālē, ir izdevies izmēģināt mazliet eksotiskākus sporta veidus. Ir sanācis uzkāpt gan uz sērfa dēļa Atlantijas okeānā, gan uz kalnu slēpēm Francijas Alpos, gan arī vienkārši kāpt kalnos un staigāt pa kalnu takām (randonnée).
* Reiz izdevās uzspēlēt arī skvošu un pirms kāda laika – tenisu. Neteiktu, ka šie sporta veidi mani aizrautu..
* Francijā nedaudz sanāca aizrauties arī ar peldēšanu un sāku nodarboties ar pilatēm un jogu. Šīs divas pēdējās ir manas sabiedrotās arī šobrīd. Iesaku jums ar’!

Skriešana: 10/10/10

BaibaN_NRM

Nordea Rīgas maratons – pirmais

Beidzot var mosties… sākas interesantā daļa. :D
2009.gada ziemā aizbraucu padzīvot uz Parīzi. Pirmā lieta, kas šajā pilsētā mani ļoti piesaistīja un fascinēja – parki! Un ne jau tāpēc, ka tajos aug koki un zied skaistas puķes! Cilvēki! Skrien! Krustām – šķērsām! Šķiet,  ka tā bija pirmā reize, kad es redzēju tik daudz aktīvus skraidītājus! Tajā laikā, salīdzinot ar Rīgu, Parīzē izskatījās kā metropolē, kur mašīnu vietā kursēja skrējēji. Jauni, veci, ļoti veci… Fascinējoši!

Lai arī skriešana man nav sveša jau no mazotnes (neskaitot skolas krosus un vieglatlētikas distances, es pat atceros, kā kopā ar mammu pāris rītus un vakarus mēģinājām paskraidīt), tai pievērsusies esmu tikai kopš, kā izrādās zīmīga datuma – 2010.gada 10.oktobra, kad biju atpakaļ Francijā – šoreiz kalnos – Grenoblē. Un atkal – cilvēki skrienskrienskrien…! Pa pilsētu, pa kalniem. Pa kalniem?! Es tur knapi varu normāli uzrāpties, bet man garām panesās dāma ar mazuli ķengursomā… Tad man arī tā gribējās – nevis mazuli ķengursomā, bet gan skraidīt pa kalniem! Diemžēl, savas sporta vēstures dēļ, pa kalniem neskraidīju – skrēju gar upi. :)

Pats sākums manai skraidīšanai bija ļoti izteikti neregulārs un diezgan nekāds, jo tas bija pirmais mācību semestris ar ārkārtīgi daudzām citām aktivitātēm. 2011.gads iesākās ar vēl vairāk un dažādākām nodarbēm – peldēšanukalnu slēpošanu, it īpaši – Roller randonnée piektdienu vakaros. Lēnām tam visam pievienojās arī nedaudz regulārāka skriešana. Tika iegādāti jauni skriešanas apavi un distance arvien pagarinājās… Jo garāka distance, jo interesantāks skrējiens! :)

Kad pienāca 2011.gada rudens, devos uz Portugāli. No sākuma domāju – ideāli – pilsēta atrodas okeāna krastā un katru rītu varēšu sākt ar skrējienu pa pludmali… kā filmās..! Diemžēl, līdz okeānam bija 40min brauciens ar autobusu pa šoseju… Tāpēc par manu treniņu vietu kļuva tuvējais parks, kurā varēja riņķot un riņķot, un riņķot… un tad – pretējā virzienā. Lekciju saraksts bija ideāls tam, lai varētu atlicināt laiku arī skriešanai un no šī brīža parādījās arī noteiktāka regularitāte.

2012.gada ziemas beigās es atgriezos Grenoblē pie kalniem, bija auksts, tāpēc aizrāvos ar pilatēm un jogu, bet, kolīdz kļuva siltāks, turpināju, cik vien varēju, regulāri paskriet un, lai arī tas man bija tīri savas fiziskās formas uzturēšanai un endorfīnu iegūšanai, radās pirmās domas, ka vajadzētu sākt piefiksēt savus rezultātus, iemēģināt intervālu metodi un pieteikties ‘Nike Riga Run’ 10km skrējienam.

Vasara un, it īpaši, divu nedēļu brauciens mājup, bija ārkārtīgi interesants ne tikai redzēto un piedzīvoto iespaidu dēļ, bet arī tāpēc, ka gandrīz katru dienu skriet katru reizi citā pilsētā ir stipri aizraujošāk, nekā gar gar vienas un tās pašas upes krastiem… Tikko saskaitīju, ka 12 dienās tika noskrieti 96km septiņās dažādās vietās (Darmstadt (Vācija), Geneve (Šveice), Moustiers-st-Marie (Francija), Biot – Antibes (Francija), San Lorenzo al Mare (Itālija), Menaggio – Ossuccio (Itālija pie Komo ezera), Praha (Čehija)). Jā, gandrīz sanāk, ka no Francijas atskrēju uz Latviju un ieskrēju tieši NRR 10km trasē. Toreiz šis skrējiens man vainagojās ar personīgo labāko rezultātu un interviju finišā.

‘Āķis lūpā’, azarts kabatā!

Valmieras pusmaratonā (2012) piedalīties neizdevās vienīgi tāpēc, ka autobusa šoferītis noplātīja rokas un pabrauca garām pieturai… Toties Siguldas pusmaratona (2012) medaļa kaklā uzkārta!

Visiem taču zināms teiciens – Kā jauno gadu sagaidīsi, tā pavadīsi arī visu turpmāko gadu! Tad nu lūk, pēc visādi citādi sagaidītajiem jaunajiem gadiem – ar draugiem trakās ballītēs gan Latvijā, gan ārpus tās, šogad gribēju mieru un  2013.gadu sagaidīju skrienot. Mhm! Apskrēju savu rajonu un apskatīju visus salūtus, ko tajā apkaimē laida gaisā!

Sagaidot 2013.gadu

Sagaidot 2013.gadu

Maratons.Tam sekoja reģistrēšanās Nordea Rīgas Maratonam! Un kopš tā laika centos trenēties cītīgi – pirmo reizi – ar zināmu mērķi! Šad tad par sevi lika manīt dažādas ‘kara traumas’ un iecerētais treniņu plāns netika izpildīts, taču skriets tika –gan salāgan Stokholmāgan apkārt Ķīšezeram (tas bija mans pirmais tik garais/ilgais skrējiens), gan kopā ar Ņergām pa ezeriem un mežiem (te sanāca tikt līdz manai pirmajai maratona garuma cienīgai distancei). Izlaists Rēzeknes pusmaratons (2013), toties Biķernieku pusmaratons atskrēja ar personīgo rekordu! :)

Maratons.
Nordea Rīgas Maratons.
Arī jautrs pasākums, par kuru varat palasīt šeit: Nordea Rīgas Maratons 2013

Hmmm… šķiet, ka tāds ‘intro’ manā skriešanas vēsturē ir ieskicēts… Par to, kā man gājis, par to, kā skrienas un to, kā veiksies, vari sameklēt sadaļā ‘Skrienu’.

Man skriešana ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī brīdis, kad padomāt – par sevi, apkārtējiem un dzīvi kā tādu. Tas ir brīdis, kad domās var ‘salikt pa plauktiņiem’ to, kas kādā brīdī ir ticis izvandīts… :)

Jā… vēl nav pagājis gads, kopš trenējos mērķtiecīgi un piedalos sacensībās.
Šobrīd manu sienu rotā 3 medaļas no pusmaratoniem (Sigulda, Biķernieki un Ventspils) un 4., kā karaliene – Maratona Medaļa.
Un es netaisos apstāties! :)
 
P.S. Kādu dienu es jums pastāstīšu vēl ko! ;)

9 komentāri rakstam Es skrienu. Tu skrien. Viņš, viņa skrien!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.