Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Esmu skrējēja. Bet vai tikai?

Šī bloga ieraksta pamudinājums nāca no nesenās diskusijas ar jogas pasniedzēju, arī skrējēju – Lisu. Lisa jau pirms vairākiem mēnešiem, jautāta, kā skrienas, atbildēja, ka grūti, motivācijas nav, skriet vairs pat īsti nepatīk un negribas. Bet viņa tāpat skrien. Arī tad, kad liekas, ka kāds velk ar visu spēku atpakaļ.  Ar prātu viņa saprot, ka gudrāk būtu skriešanu uz laiku apstādināt, nolikt malā,  aizvietot ar pastaigām, jogu, jebkuru citu hobiju, bet emocionāli viņa to nespēj darīt. Jo viņa sevi definē ar skriešanu. Viņa un skriešana ir nedalāmas.

Un es arī biju. Es tikai nesen sapratu, kāpēc es skrēju arī tad, kad bija traumas, arī tad, kad bija grūti un pat tad, kad negribējās. Es nezināju, vai es būšu, ja es neskriešu. Kas es būšu, ja es nebūšu skrējējs? Un ja nu notiks tā, ka pārtraukums nekad nebeigsies? Ja es nekad vairs nesagribēšu skriet?

Vēl pirms SKM pieveikšanas (ar labāku rezultātu kā cerēts un lielu vispārējo prieku) man lēnām un pamazām pazuda skriešanas prieks. Kaut kā orientēšanās / rogainings vēl likās forši, bet “plika” skriešana – nu negāja pie sirds. SKM noskriets, mērķu nav un te pēkšņi arī uzbrūk kaut kāds nelāgs vīruss, kas notur mani mājas sienās un bieži arī gultas tuvumā 3 nedēļas no vietas. Protams, neskrienot. Un es arī neskrēju. Gluži ar riebumu domāju par to, ka gadam taču bija plāni, ka šī jau ir otrā, tad trešā, tad ceturtā nedēļa, kad neskrienu, bet tad to palaidu vaļā. Jo darbs, bērns, mašīnadīšanas kursi, nemitīga sajūta, ka esmu vāvere ritenī. Palaidu vienā brīdī un kļuva vieglāk elpot. Man nav jāskrien. Es esmu ne tikai skrējējs. Es esmu arī bez kedām un esmu laimīga. Iespējams, esmu pat kļuvusi brīvāka.

P.S. Es gaidu klusiņām to brīdi, kad vēlme skriet atgriezīsies. Un ja nē, Rīgā ir vēl viens trako klubiņš, lai arī varbūt ne tik liels kā skrējēji – frīdaiveri. Iešu pie viņiem.

31 komentāri rakstam Esmu skrējēja. Bet vai tikai?

  • Andulis

    Jautājums nopietns un labs. Katram pašam priekš sevis tas jāatbild.

    …………
    Vienu lietu tomēr nesaprotu. Kā vispār var NEGRIBĒTIES skriet?!
    Pieņemot, ka agrāk dzīvē tas ir darīts, vismaz reizes trīs :)
    Pieņemot, ka konkrētajā mirklī ir pagulēts, paēsts, nav ārprāta nogurums pēc nedēļu gara ultramaratona vai akūta trauma ar sāpēm. Vai, teiksim, ugunsgrēks jādzēš, vai bēres/kāzas tajā mirklī…

    Ja spētu saprast to “negribēšanas sajūtu”, tad varētu runāt tālāk. Pagaidām esmu par dumju. Vai no citas sugas :)

  • frīdaiveri ir kas? nirst kur grib?

  • Anduli, negribēšanas sajūta vēl var rasties, noskrienot 1024 dienas pēc kārtas.. Pieņemu, ka ir vēl arī citas metodes, kā pie tās tikt, jāmēğina tikt rakt, tad atrdīsi ;)

  • gasha

    Man kautkad pirms pāris gadiem bija pazudusi motivācija braukt ar velo uz darbu. Jo bija ieviesies ērts tramvajs Nr1. Ieminējos draugiem, un viņi atrada man motivāciju: ietaupīt uz biļeti! Kopš tās reizes man ar to problēmas vairs nav :) Un tramvajs Nr1 arī sen vairs nav.

  • pulvermuca pulvermuca

    Kā es Tevi saprotu. Man šogad noskrieto km skaits ir 10 x mazāks nekā tad, kad aktīvi skrēju. Ir citas lietas, kas šobrīd piepilda manu laiku, bet tad, kad parādās kāda iespēja iziet paskriet, tad pamostas mīkstmiesis un nelaiž mani laukā no komforta zonas, negribas būt nodzītam zirgam. Neskatoties uz to visu- esmu šogad pat skrējusi 4 sacensībās, jo nav jau tā, ka skriet nepatīk. Ir brīži, kad skumstu pēc skriešanas, bet visumā mierīgi var iztikt.

  • Pēc Haanjas 100km izturēju pusmēnesi, kad mīkstmiešojot attapos ar +38*C temperatūru un nespēju 18.novembrī nomīties 97km. Veselības labad šorīt iepriecināju izkaltušās kedas, citādi par Rīga-Biksti varu aizmirst ;)

  • ansiso ansiso

    Mēģināju kaut kad paņemt starpsezonas pauzi 2 nedēļas. No brīvas gribas neskriet tik ilgi: ui, cik jau gadus es to nebiju darījis. Sākumā pirmās 2 dienas vēl bija diezgan viegli. Nezinu, kā ir hroniskiem alkoholiķiem, kas mēģina bez, bet ir aizdomas, ka simptomi man bija līdzīgi. Nespēju koncentrēties, nedaudz sāka galva sāpēt, arī mugura iesāpējās un vel citas kaites pieteicās. Vispār ne visai labi jutos. Sakostiem zobiem mēģināju tomēr vēl izturēt. Visas savas kedas biju iebāzis kastēs, lai nebūtu man pa skatienam. Bet tās mocības kļuva tik neciešamas, ka galu galā pēc nedēļas neskriešanas tomēr “norāvos” un atsāku. Uzreiz visi nepatīkamie simptomi pazuda. Jebkurā gadījumā ieguvu labu mācību, ka, pirms uzsākot šādu avantūru neskriet, ir labi jāpārdomā, vai patiešām tas ir tā vērts. Labāk drošvien būtu bijis, ja es kādas 2-3 nedēļas vienkārši lēnām paskrietu.

  • guncha guncha

    Do it with passion or not at all (Tāds bija Berlīnes maratona moto šogad).
    Zinātnieki esot konstatējuši, ka skrējēji ir tādi paši”atkarīgie” kā narkomāni, tikai pozitīvā nozīmē.(kā teica kāds darba kolēģis, bijušo narkomānu (mūsu variantā skrējēju nav :)), bet reizēm pauzes ir noderīgas, lai atgūtu skriešanas prieku, apārstētu traumas, vai uz laiku līdz ausīm iegrimtu darbā, mācībās utt. Ja izturi un pat pēc pāris mēnešiem Tev skriet negribas, tas liecina, ka šī tā teikt ir bijusi tikai īslaicīga aizraušanās, sekošana modei. Rutīna nokauj entuziasmu, mazina motivāciju, vienkārši paanalizē, kas Tev patika, kas nepatika skriešanā, un galvenais, kad sākās šis “mīkstmieša” uzvaras gājiens. Atradīsi atbildi, atgūsi arī skriešanas prieku. Lai veicas :)

  • Rainers Rainers

    Es,kas dzēru (tas sen) arī nevarēju beigt,bet pēc pauzes liku vaļā,ka nemetas… :)

  • stjopachio stjopachio

    Ja reiz skriešana nesagādā vairs prieku un nevilina, tad tas nav Tavs šī brīža hobijs. Viss normāli. Kad tā sāks atkal uzrunāt, tad atgriezīsies. Ja neuzrunās, tad varēsi vērot citus un no malas komentēt :D

    No savas pieredzes, lai neiedzīvotos permanentā skriet negribēšanā, es ziemas sezonā pārtopu no skrējēja par distanču slēpotāju. Laikam savā būtībā esmu ziemeļnieks, vai arī mums ziemas sezona tik īsa, ka nespēju sniegu atēsties, bet pēc kādas mēneša ilgas šļūkāšanas pa sniegu un ledu, man šogad arī skriešana nepavisam vairs neuzrunāja. Būtu iespēja, paliktu pie slēpēm :)

  • Agy Agy

    Es arī esmu to prieku kaut kur pakāsusi! Pat nezinu kur! bet mani no dīvana formas glābj florbols, jāšana un lielā staigāšana. Ceru, ka pa ziemu atgriezīsies, bet varbūt ķermenis pats visu nokārtojis, lai nedaudz atpūšas.

  • eees eees

    Es sēžu, lasu un man gribās iet paskriet.. šorīt nenozvanīja modinātājs un man būs jāciešās līdz vēlam vakaram līdz tikšu pie savas dienas devas. Es ceru, ka man vēl ilgi nebūs jāiepazīstās ar skriešanas negribēšanu.
    Bet tas, ka man gribās skriet, nenozīmē, ka es uzskatu, ka bez skriešanas manis nebūtu. Būtu -dejas, velo, grāmatas, rokdarbi utt. Tā arī esmu es, pat vairāk nekā skrējēja.
    Nenonieciniet īso, lēno skrējienu vērtību-tā ir bauda un atpūta. Ja skriesiet 2-3km/dienā, jums neuznāks tā apnicības sajūta, nevajag domāt, ka skrējiens sākās ar 10km, jo ja tā domātu, tad bieži būtu tā, ka nebūtu laika, spēka vai gribēšanas.

    Un tagad par Jekaterinu :) ….. ja sajūtas it pavisam ir tādas, ka negribās, tad nevajag! Dari to, kas šobrīd šķiet tuvāks sirdij! Galvenais, lai esi laimīga! :)

  • Dziņa Dziņa

    Es, ko līdzīgu padomāju, ka tā vaina varbūt ir tajā, ka automātiski tiek pieņemts, ka ir jātrenējas kādām sacensībām, jālabo rekordi vai par katru cenu jāuztur noteikts kilometru apjoms kāds ir bijis visspožākajā “karjeras” brīdī. Varbūt tādas domas nozīmē to, ka vienkārši ir jāatceras tie savi skriešanas pirmsākumi, kad tiek skriets vienkārši tāpat, priekam, rīta rosmei, dabas baudīšanai nevis tikai tāpēc, ka šodien ir svētdiena un nedēļā ir bijis tikai 1 skrējiens, bet obligāti ir jābūt vismaz 2viem.

  • Inga_K Inga_K

    Es kā iedomājos mežu visos gadalaikos, vai saules pielijušu un sutīgu, vai tagad rudenīgi slapju, ar trūdošo lapu smaržu, vai pavasarī plaukstošu, vai ziemā ar sniegu un puteni, tā man gribās tur būt, un izbaudīt. Vienalga, skrienot, vai pastaigājoties. Bet būt, tur mežā. Skrienot var paspēt vairāk redzēt, un vairāk meža ieelpot. Es noteikti esmu skrējējs. Un paralēli eksistē vēl daudzas citas lietas, ko man gribās paspēt, bet ko es dažkārt neizdaru dēļ mazā “mīkstmieša” sevī, kas iečukst – dīvāns ir forši :D
    Katjai varbūt atgriezīsies skriešanas kāre un prieks, varbūt to aizstās kas cits. Bet tas nav dzīves gals :) Noteikti ir dzudzas citas lietas, ar kurām peipildīt savas dienas un mirkļus.

  • gurchii gurchii

    Apziņa par to, ka skriešana ir kļuvusi par nopietnu manas ikdienas sastāvdaļu, man nāca pēc tam, kad nevarēju skriet tā kā iepriekš.
    Varbūt Jekaterinas gadījumā skriešana būtu jāuztver kā Jekaterinu papildinošais un pilnveidojošais, bet ne vienīgais veidojošais elements ;)

  • Hiēna essnee

    Man visu negribēšanu skriet vienmēr izārstē nākamais treniņš :) Bet, ja pat skriešanas procesā ir tā, ka nepatīk, tad, es domāju, to nemaz nevajag darīt. Tas jau tad vairs nav nekāds vaļasprieks, ja no tā nav prieka. Man gan ir līdzīgi kā Ansim – no neskriešanas sākas “lomkas”.
    Es vakar ar lielu pārsteigumu sapratu, ka to brīvības un lidojuma sajūtu var iegūt peldot. Katram savs. Galvenais ir vispār kaut ko darīt, nevis sust dīvānā.

  • dot dot

    Dīvānā sust ir forši!

  • Sušanai nav gan ne vainas.

  • Andulis

    Nevajag pretstatīt lietas, ko var (un vajag) apvienot. Skriet UN pēc tam sust ir brīnišķīgi! :)

  • Hiēna essnee

    Ja sušana ir nopelnīta ar aktivitātēm, tad tā tiešām ir viena feina nodarbe:)

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Ja kāda jauka lieta kļūst par pienākumu, tad man tā vairs nesagādā prieku. Par laimi, skriešana nav pienākums!

  • guncha guncha

    Dotam papildus plusiņš par sušanas tēmas aktualizāciju :), “sust uz dīvāna ir forši” varētu būt vasaras skrējēja moto šim laika periodam :)

  • Andulis

    Dīvāna iemītnieku runas :D

  • Labinieks Labinieks

    Tāpat nekas nepazūd un tāpat nekas neparādās. Tas tā runājot par skriešanas prieku. Ir periodi, kad ir grūti, bet agri vai vēlu tie pāriet. Tas tā no sērijas…ir baltās svītras un melnās :) .

  • vladis99 vladis99

    Es vel tikai 18 julija kluvu par Latvijas Absoluto chempionu speka triscina junioriem,bet vel vairak, vel pagajuso gadu kluvu par Latvijas Kausa kopvertejuma uzvaretaju svarbumbu celshana, bet tagad tikai skrienu. Un uz zali pec svariem un rekordiem pat nedzenos un nemaz vairs negribu. Tagad gribu skriet, un kas to lai zina, vai nemeginashu ko jaunu jau nakamgad.
    Moraale – dariet to ko velaties, jo vienigi jus nosakat , ko velaties un ko ne.

  • Andris M Andris M

    Nu bļin! Nu gan jums problēmas !!!

  • Andris M Andris M

    Inga_K
    20/11/2015 at 10:57
    Es kā iedomājos mežu visos gadalaikos, vai saules pielijušu un sutīgu, vai tagad rudenīgi slapju, ar trūdošo lapu smaržu, vai pavasarī plaukstošu, vai ziemā ar sniegu un puteni, tā man gribās tur būt, un izbaudīt. Vienalga, skrienot, vai pastaigājoties. Bet būt, tur mežā. Skrienot var paspēt vairāk redzēt, un vairāk meža ieelpot. Es noteikti esmu skrējējs. Un paralēli eksistē vēl daudzas citas lietas, ko man gribās paspēt, bet ko es dažkārt neizdaru dēļ mazā “mīkstmieša” sevī, kas iečukst – dīvāns ir forši :D
    Katjai varbūt atgriezīsies skriešanas kāre un prieks, varbūt to aizstās kas cits. Bet tas nav dzīves gals :) Noteikti ir dzudzas citas lietas, ar kurām peipildīt savas dienas un mirkļus.

    Uh, cik smuki teikts!!!

  • Prieks dzirdēt, ka neesmu vienīgais ar šādu problēmu, jo jau vairākus mēnešus vienkārši ir pazudusi motivācija skriet, un tā noteikti nav depresija vai kas tāds, jo pārējās dzīves lietas tiek darītas kā parasti. Vienkārši skriešana ir kaut kā pamesta novārtā un negribas arī to atsākt.

  • Kvaki Kvaki

    ui,cik labi,ka tas ir vēl kādam!
    un biju diezgan nopietni atkarīgā.mocījos,pārmetu sev,par sliņķi sevi saucu..utt.
    Es neskrienu jau vairāk kā gadu. un nav vēlēšanās to darīt.
    varbūt to kādreiz vēl darīšu,bet varbūt arī ne.Bet apkārtējie netic,ka to nedaru
    bet tas nenozīmē,ka es nevarētu 50-60km vienā piegājienā noiet.
    Dari to,ko patiesi vēlies!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.