Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Jaunās māmiņas piezīmes #12.Būt vai nebūt – neretorisks jautājums

Būt vai nebūt – gandrīz kā slavenajam Šekspīra varonim – ir sarežģīts jautājums. Šoreiz mani tas mocīja vairākus mēnešus par Višķu 50km distanci. Par labu piedalīšanās bija tikai divi punkti:

  • ļoti gribas piedalīties;
  • ir pārliecība, ka līdz finišam tikšu – nav jau pirmā reize.

Par sliktu ir gluži cita garuma saraksts:

  • treniņapjoms pēdējos divos gados ir niecīgs. Pēc dzemdībām šķiet ne vienā nedēļā nav bijusi tāda kilometrāža, kas būtu jānoskrien vienā reizē;
  • loģistika uz Višķiem ar mazu bērnu agri no rīta – tā būtu pirmā pieredze, bet nez kāpēc man šķiet, ka ne tā patīkāmā;
  • garo treniņu pilnīgs iztrūkums – 22km nav pat puse distances;
  • garo sacensību pilnīgs iztrūkums;
  • nekādas saprašanas, kā darbojas gremošanas sistēmā pēc dzemdībām un arī kviešu izslēgšanas no diētas sacensību laikā. Ko dzert, ko, cik, kad ēst?

Bet nu ļoti gribas. Un kā GunaO šodien rakstīja savā blogā par Stirnu Buku, gribēt ir ļoti svarīgi.

Tāpēc nolēmu, ka veikšu testa skrējienu, vai pat vairākus. Pirmais bija paredzēts maijā, bet tad nāca klepus, tad otrās puses komandējums, tad bērnam bronhīts – nu jūs jau ziniet – un maijs bija cauri. Pirmais jūnijs aiz loga.

Gluži pēdējā laikā stilā (par to nākamreiz) tika nolemts savienot vairākas lietas vienlaicīgi – treniņu, bērnu ārsta apmeklējumu pēc aizmirstā analīžu nosūtījuma, pasta nodaļas apmeklējumu. Turp-atpakaļ ~20km. Pilnam testam būtu vajadzīgs vismaz 35km, nolemju, ja labi skriesies, pavilkt vismaz līdz 30.

Pirmie kilometri pēc iesildīšanās ir eiforiski. Nevarēju agrāk iedomāties, ka skriet gar balto šosejas apmales apzīmējumu, garām šalcot mašīnām var būt tik piepildoši. Ceļš caur Ulbroku (pasts) līdz Upeslejām (bērnu ārsts) paiet nemanot. Sen jau arī bija plāns izvest pastaigā dzimšanas dienas dāvanu – Ultimate Direction sieviešu dzeršanas sistēmu. Ja neskaita to, ka tā nav īsti piemērota dokumentu pārnēsāšanai (ha-ha, kas to būtu domājis?), man likās ļoti ērta priekš garajiem pilsētas gabaliem (kalniešiem varētu likties, ka nav kur salikt papildus mantas). Upeslejās apēdu to vienīgo banānu, kas bija līdzi, jo kabatiņa bija jāatbrīvo dokumentiem. Jā, jāatzīst, ka steidzoties prom no mājām, izņemot ūdeni sistēmā, tas ir vienīgais, kas paķērās līdzi. Un jaunās māmiņas mani sapratīs – ja tevi laiž ārā no mājām, jāmūk, ko kājas nes, pirms iestājusies kāda krīze.

Arī nākamie 10km ir diezgan viegli un iet plānotajā tempā – 6:00-6:15 min/km, dažreiz pat ātrāk. Vēl pēc diviem kilometriem es pēkšņi sapratu, ka negribu klausīties mūziku. Aha moments – ir pienācis laiks parunāties ar sevi. Atbilde nāca ātri. Es tikšu līdz finišam. Ne obligāti skriešus, bet tikšu. Varbūt pat nebūs pārāk briesmīgs rezultāts. Bet par visu ir jāmaksā. Traumas risks ir liels pie tik zema sagatavotības līmeņa.

Tuvojos mājām, vien daži kilometri, manējais Garmin rāda noskrieto – 22km. Jūtos patukši. Tiešām? Tā nav pat puse distances, man šajā brīdī jājūtas vēl svaigai un laimīgai. Nu labi, ja būtu kas vairāk par to vienu banānu, būtu vieglāk. Nolemju, ka jāpārbauda, vai neesmu vienkārši nobijusies no grūtuma, kas krājas kājās, un nogriežos pa meža taku prom no mājām – papildus 5-6km pie distances. Ap 24km sagriežas galva un saprotu, ka arī banāns ir beidzies. Tad nu štrunts par testu, lēmums jau pieņemts – Višķiem nebūs būt šogad. Varbūt pat ne nākamgad.

Jo lai tiktu līdz galam, pat ne noskrietu, bet vienkārši tiktu līdz finišam, būtu stipri jāiesmeļ manu iekšējo rezervju akā. Akā, kurā šobrīd ik pa brīdim jāiesmeļ priekš pacietības bērnam (nudien dažreiz pietrūkst), priekš darba lietām, priekš ģimenes un sevis pašas. Bet piepildās tā aka diezgan grūti. Jā, arī ar skrējieniem – lēniem un priecīgiem, arī ātrākiem un jestrākiem, arī ar sacensībām – tām, kurām esmu relatīvi gatava. Bet ne ar neiespējamām (un mazliet pārgalvīgām, lai neteiktu dumjām) misijām. Tāpēc labāk pierakstīšos uz vēl vienu masāžu. Vai 108 saules sveicieniem. Vai vēl vienu Yamaha bērnu mūzikas skoliņas nodarbību – bērnu smiekli arī piepilda. Višķi mani vēl mazliet pagaidīs.

 

7 komentāri rakstam Jaunās māmiņas piezīmes #12.Būt vai nebūt – neretorisks jautājums

  • Inga_K Inga_K

    Prātīgs lēmums, Višķi būs arī citugad!

  • edGars

    neizraut vārdus no dziesmas :) GunaO ne tikai to rakstīja, bet gan 3 lietas, no kurām pēdējā bija “vajag arī darīt” t.i. trenēties.
    Forši, ka Tu skrien un skrien tīri regulāri.
    Vai nu Višķi vai vēl kāds pēcnācējs jau nekur nepazudīs ;)

  • Būt, Katja, būt, tikai drusku vēlāk :) Varbūt, ka ir vērts tos 50km devalvēt uz kādu mazāku un zaļāku distanci, zaķi, piemēram?

  • Jekaterina Jekaterina

    Taisnība, Edgar, taisnība :)
    Guna, jā, Višķi jau nebija vienīgais, kas šogad varētu būt plānos :) Un Cēsu zaļajai distancei esmu pat reģistrējusies :) Kādu no Bukiem arī gribētos, redzēs, kuru.

  • LauraX LauraX

    Paldies, atkal ar interesi lasīju! Viedi vārdi, kas pašai jāatceras/jāpārdomā: Traumas risks ir liels pie tik zema sagatavotības līmeņa.

  • Paldies par šo rakstu! Tā jau ir, reizēm vajag pamēģināt un saņemties un pārbaudīt, vai vari saņemties un iesmelt tajā akā, un reizēm tas nav vajadzīgs.

  • Reda Reda

    Lasu un priecājos- labs skrējēns neskrien tikai ar kājām, bet ar galvu arī. Saprotu jaunās māmiņas būšanu un cik labi, ka tik racionāli spēji izvērtēt plusus un mīnusus, neiekrītot ar pliku vajadzību “gribu piedalīties”! Lai viegli skrienas turpmāk!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.