Biedriem

Jaunās māmiņas piezīmes. Noslēgums. CET 2016

Šo bloga postu jūtos parādā jau kādu laiku. Vai pareizāk sakot, ne konkrēti šo, bet jebko bloga sērijas turpinājumam/noslēgumam. Pēdējais ieraksts pirms šī tapa vairāk kā gadu atpakaļ, vairākas reizes esmu mēģinājusi kaut ko uzsākt rakstīt, dalīties iespaidos, pieredzē un sajūtās, bet starp pilnas slodzes darbu, kustīgu divgadnieci, hobijiem, skriešanu un ikdienas darbiem rakstniecība kaut kā palika nepiepildīta.

Bet tomēr noslēgumam būs būt, jo man pašai ir nepabeigtības sajūta, un, iespējams, kādai topošai vai esošai māmiņai vai tādai, kas tikai domā, būs iedvesma, ka skriešana ir iespējama arī ar mazu bērnu.

Garā CET distance izskatījās manās acīs kā konfekte kopš pašiem pirmsākumiem. Bet 2014.gadā, kad tā notika pirmo reizi, Hannai vēl nebija pat 3 mēneši, 2015.gadā es vēl nekam tādam nebiju gatava (bet 30km distancē startēju vairāk kā apmierinoši), tad nu šogad CET tika nosprausts kā gada galvenās sacensības.

Gatavoties sāku ar jaunā gada atnākšanu un sākumā gāja tīri labi. Kilometrāža turējās ap 45-50km/nedēļā, bija plāns pavasarī to palielināt līdz 60-70km/nedēļā. Ziemas mēneši likās pelēki, noguruši, vienmēr kaut kā vilka uz miegu. Likās, ka treniņi + darbs + ikdiena dara savu, ka atnāks pavasaris un saule visu izārstēs. Tiku LRM TT komandā uz maratona distances 4:30 laiku. Par to jutos ļoti lepna un atbildīga. Pats maratons bija grūts. Izrādās, ka maratons arī TT lomā ir pilns maratons. Uz beigām aptrūkās enerģija, vienā brīdī pat sametās nelaba dūša. Ar dziļo jogas elpošanu no tās diezgan ātri tiku vaļā, bet priecājos, kad maratons bija galā. Mulsinoši likās, ka vidējais pulss (161) nemaz tik ļoti neatpaliek no sacensību maratona pulsa (ap 165). Nodomāju, ka forma tomēr laikam nav tik laba un ka vajadzētu nopietnāk pirms CET paskriet.

Vēl divas nedēļas pēc LRM mēģināju skriet, pat mēģināju piedalīties LSC 5km sacensībās, no kurām man nācās izstāties pašsajūtas dēļ, un tad man beidzot galvā kaut kādi zobrati nostājās savās vietās. Dzelzs līmeņa analīzes. Kad es pēdējo reizi taisīju dzelzs līmeņa analīzes? Izrādās – janvārī. Tad aina izskatījās visnotaļ normāla. Bet nogurums, nespēja atjaunoties, nespēja paskriet, augsts pulss arī pie zemiem ātrumiem, nepārtraukta vēlme gulēt, arī viegla aizkaitinātība un pelēcīga sejas krāsa – pie jebkuras no šo pazīmju kombinācijām, ja nav citi iemesli, ir vērts uztaisīt asins ainas analīzes, īpaši ja ir anēmijas vēsture.

Asins aina šoreiz bija briesmīga – atskaitē dzelzs līmenis pasvītrots ar dubultu sarkanu – lai pavisam droši pievērstu uzmanību, feritīns zem minimālās robežas, arī hemoglobīns jau zems. Man ieraugot atskaiti, sākās histēriski smiekliņi – viss beidzot nostājās savās vietās. Par skriešanu, protams, pāris dienas runa nebija, par lieliem apjomiem nebija vispār. Pirmā injekcija bija ļoti nepatīkama. Pēc otrās un trešās jau varēja sākt kustēties (kopā bija 5).

Viss, ko vēl pēc dzelzs atjaunošanas paspēju, ir noskriet 6h Pārspēj sevi sacensībās. Tās bija plānotas kā dažāda ekipējuma (izņemot apavus) un ēšanas/dzeršanas pārbaude. Pamatplāns bija tikt pāri maratonam, rezultātu ap 50km uzskatītu par ļoti veiksmīgu. Tad nu līdz tam 50niekam arī tiku, par spīti karstumam un tomēr nestrādājošai ēšanai.

Uz CET braucu cerību pilna, bet ar skaidru apziņu, ka pilnai distancei gatava neesmu un tāpēc bez ilūzijām. Es zināju, ka būs jācieš, un tam es biju gatava. Sākumā domāju, ka iešu uz 12h rezultātu, bet papētot dažādu skrējēju iepriekšējo gadu rezultātus, nolēmu, ka jāmēģina ātrāk. Rezultāts 10:30 būtu A’, 11:00 man liktos ļoti labi.

Pašu skrējienu neaprakstīšu, Gunta jau to izdarīja iepriekšējā bloga ierakstā (ko lasot, ar baudu gremdējos atmiņās). Īsumā – pirmie 50km bija ļoti baudāmi, pēc tam es nomiru, augšām cēlos, nomiru atkal un atkal cēlos. Tā ik pēc pāris kilometriem. Manas bažas par ēdienu par laimi nerealizējās, manas bažas par kāju gatavību – realizējās, bet ne tā, kā es domāju. Izrādās, ka noskrējieni lejā ir sāpīgāki par kāpšanu uz augšu. Lielākais pārsteigums, kas radīja lielu laika zudumu – Amatas taka – es nebiju gatava skriet cauri krūmiem, neredzot taku, līdz ar to ejot kājām, pasākums stipri salēninājās. Es izbaudīju vēl nebijušas emocijas pēdējos 6km – pirms katra pacēluma uz augšu man sākās histērija no bezspēka sajūtas, bet tomēr arī caur to es skrēju, gāju, kāpu. Pēdējie 2km – tikai dzīvniecisko instinktu vadīti – finišs laikam izdala feromonus – tur ir atpūta, ēdiens, tur nav jāskrien. Jebkas, lai nonāktu tur. Tas, ko es mācījos no šī skrējiena – es varu ciest un izrādās, varu ciest diezgan ilgi rezultāta dēļ. Arī to, ka iespējams izskriet skrējienu, nekur nedodot sev atlaides, nevienas liekas minūtes ēšanas punktā, neviena lieka atpūtas mirkļa ceļā, tikai uz priekšu, tikai uz finišu. Šī sajūta ikdienas treniņos nav sasniedzama – izlikties par 100%, atnākt pilnīgi tukšā, ar pilnīgi kailu dvēseli. Laikam tāpēc es to daru – sastapt sevi pusceļā un ieraudzīt vēl vienu tumšo dvēseles stūri izgaismotu, vēl kādu skeletu ieraudzīt sejā un nenobīties.

P.S. Skrienot uz beigām, dievojos sev – nekad vairs. Braucot uz mājām, mēs jau ar Gunu plānojām, kā varētu nosaukt rogaininga komandu. Atbraucot mājās, sāku domāt, no kā gan tieši es tajos krūmos nobijos un vai nevarētu nākamreiz tomēr cauri skriet. Aha, mana novērojošā apziņas puse teica – tātad nākamai reizei tomēr būt. Kas gan to būtu varējis paredzēt?

P.P.S Gala rezultāts 10:44:48 ir gana tuvu manam gribētam.

7 komentāri rakstam Jaunās māmiņas piezīmes. Noslēgums. CET 2016

  • Spāre lido meža bite

    Apsveicu ar lielisko rezultātu! Visu cieņu par tādu iekšējo spēku! Es tā nespēju sevi izdzīt.

  • guncha guncha

    Lielisks rezultāts! :) Nākamreiz jau jātiek trijniekā :)

  • Antruks Antruks

    Apsveicu! :)

  • .Linda .Linda

    Ļoti, ļoti labs rezultāts, zinot visus šķēršļus ceļā uz to! Biji viena no tām, ko noteikti gribējās sastapt, kad ar Ilzi iemaldījāmies trasē. Jāsaka gan atklāti, ka tik tuvu augšgalam negaidīju Tevi ieraudzīt. Bet par to, ka tur biji – prieks dubultā!

  • Hiēna Hiēna

    Es riktīgi nopriecājos, kad redzēju tevi 80km trasē :) Atceros blogus pēc Hannas piedzimšanas, kad 8km tev bija daudz, tāpēc īpašs prieks, ka esi atpakaļ zirgā!

  • Par iztukšojumu, kailo dvēselīti un skeletu tik saprotami! :) Prieks par izdošanos un atgriešanos ultrās. Prieks arī par komentāru pie Guntas ieraksta, ka kotlešu cepšana un bērni neatbrīvo no skriešanas :D

  • mtiger mtiger

    Oho, lai nu ko es cerēju ieraudzīt šajā ierakstā, bet ne jau tik labu rezultātu. Interesanti, ka visi raksta par garu zāli un krūmiem, bet es neko tādu gandrīz neatceros, acu priekšā tikai taka :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.