Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Kā es mācījos sevī klausīties

Ievads
Kā jau es rakstīju pēc PČ 24h, ir dzīve arī pēc traumām. Gribu padalīties savu pēdējo mēnešu veikumos. Es turpinu lasīt rakstā minēto grāmatu, un nesen, skrienot ar Martu savu nu jau otro garo skrējienu, radās ideja dalīties ar atsevišķiem citātiem no tās. Sākumā plānoju padalīties tikai citātos, bet kā gan tad es paskaidrotu, ko tie deva tieši man?
Zinot savu mīlestību pret gariem rakstu darbiem, es jau laicīgi sadalīju šo četrās daļās un šodien piedāvāju lasīšanai pagaidām tikai vienu (ar solījumu, ka turpinājumi sekos).

Daļa 1. Pirmās nedēļas pēc PČ 24h un kā es tieku vaļā no lepnības
Vēl kādus 3-4 mēnešus atpakaļ, es lepna būdama, skaļi smējos un teicu, ka 5km dēļ jau nu kājas neaušu. Man negribētos domāt, ka Olimpa dievi sadzirdēja, pasmējās un nolēma mani sodīt, bet šo savu nostāju man nācās pamatīgi pārvērtēt. Pirmo nedēļu pēc 24h soļojuma ļāvu sev pilnīgu atpūtu, nedarot neko un cerot, ka atpūta ir labākās zāles; otro atsāku ar pastaigām; nākamajās pāris nedēļās vairākas reizes mēģināju atsākt skriet. Protams, veci paradumi mirst lēnām – mani skrējieni bija lielākoties garāki par 5km. Līdz sporta ārste noteica robežu – skrējienam jābeidzas brīdī, kad sāpes kļūst jūtamas, ne neciešamas. Kas kilometros sākumā bija 2, ja laba diena – 3. Sākumā skrēju aiz bailēm, ka ja nekustas ārstēšanās laikā, trauma atgriezīsies. Jau drīz skrēju tāpēc, ka neskriet nevarēju. Un prieks (surprise! surprise!) no tiem mazajiem skrējieniem bija tikpat liels, cik kādreiz no 30-40km pievarēšanas (un dažreiz pat lielāks!). Pamazām sāpju robeža sāka atkāpties un skrējieni kļuva garāki, lai gan joprojām bieži vien mani ieraksti skriešanas piezīmēs beidzas ar vārdiem – “uz beigām jau atkal jutu ceļgalu”. Bet tagad es zinu arī pavisam mazo skrējienu burvību – manas rīta vai vakara rosmītes – izskrieti vēl pa miegam vai dienas nobeigumā, tumsiņā un neatkarīgi no laikapstākļiem, tie dod enerģiju jaunai dienai. Tie man arī deva vairākus ļoti spilgtus emocionālus momentus – pārsteigumu, ieraugot stirnu iznākam no meža ēdiena meklējumos, bailes no briesmīgā tumšā meža (ūūū, kāds noteikti grib mani nolaupīt un apēst, tāpēc jājož ko kājas nes!), prieku no basās skriešanas pa svaigi uzsnigušo sniegu (likās pārāk mīksts, lai nepamēģinātu). Es ceru, ka man izdosies saglabāt šo katra skrējiena burvību, lai kāds – lēns/ātrs, ilgs/īss, vienatnē/ar tuvajiem, grūts/viegls – tas arī nebūtu. Novēlu to arī jums.

Finding the place where we are comfortably balanced alleviates the boredom of running, which is often the result of a lack of self-respect and too much comparing. Boredom has an interest scale, and it correlates directly with self-worth. We don’t consider our activity worthy of our attention, and therefore we’re not that interested. Sometimes boredom is related to pride. [..] When we think an activity is worthy, we do not start to compare it to other experiences. When we start comparing an activity to our memories of the past or our fantasies of the future, that means we think it could be better, so we are downgrading it further. When we are in a good mood and we appreciate what we are doing—running in the gym or going for a run in a not-so-scenic place—those runs become enjoyable and meaningful because we are present for them.

Turpinājumā sekos: Daļa 2. Kā es mācījos klausīties sevī (vai vismaz tai vienā ceļgalā) un kā es tiku pie pirmā DNS

3 komentāri rakstam Kā es mācījos sevī klausīties

  • LauraX LauraX

    Paldies, gaidu naakamo ierakstu!

  • Ja pēc Polijas 24h gribējās rāties par neapdomīgumu, tad tagad, slavēt par saprātīgumu un pacietīgumu. Celis pratīs novērtēt un garie skrējieni nekur neizpaliks.

  • Ivars Ivars

    Nu jā, es jau arī pēc tā 24h raksta izlasīšanas savu vecūkšņa bubināšanu par jaunatni, kas no citu kļūdām nemācās, bet tikai no savām, paturēju pie sevis :) lai veicas un tiekamies trasēs!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.