Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rīga-Biksti – 23.01.2016

Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu

Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu

Rudenī kādā PAN!K skrējienā atzinos, ka gribētu pieveikt Rīga-Valmiera. Saņēmu atbildi, ka tad jau jātrenējas un jāskrien uz Bikstiem. 17. decembrī es pēdējās minūtes pirms eksāmena pavadīju, reģistrējoties Rīga-Valmiera, jo pieņemt ātru lēmumu piedalīties savā pirmajā ultramaratonā ir ārkārtīgi viegli, kad brīvo vietu skaits sarūk tik strauji. Lēmums pieņemts, tagad nudien jātrenējas. Šāds ir īsais stāsts tam, kā nonācu pie domas janvāra aukstumā skriet 81km no Rīgas līdz Bikstiem.

Līdz šim mana garākā noskrietā distance bija maratons, tāpēc nudien nezināju, vai tikšu līdz galam. Biju izvirzījusi sev mērķi tikt tālāk par 50km, kas šķita prātīgs variants, kad man nav ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek pēc 42km. Lai arī gribējās pieveikt visu 81km garo ceļu līdz Bikstiem, man īsti nebija izpratnes par to, ko tad īsti šāda distance nozīmē.

Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma

Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma

Skaistā sestdienas rītā mūsu kuplais skrējēju pulks uzsāka skrējienu no Pārdaugavas uz Bikstiem. Centos nekur neaizsteigties un skriet savā ātrumā, jo zināju, ka spēku vajadzēs vēl vairākas stundas. Līdz Piņķiem noskaņojums bija lielisks, pēc tam skriešana grupiņā kļuva par skriešanu strīpiņā. Arī 2. KP pie Lāču ceptuves sajūtas bija lieliskas, tik iedzēru nedaudz tēju ar kolu un tipināju tālāk. No šī KP sākās ceļš vienatnē, taču viena gan nejutos, jo visu laiku priekšā un aizmugurē varēja redzēt kādu skrējēju, kā arī ik pa laikam kāda mašīna uzmundrinoši uztaurēja.

Ap 30km aukstums bija sasniedzis manas Dion želejas, kuras nebiju iedomājusies turēt siltumā pie muguras, kur no sasalšanas tika glābta viena no divām sporta dzēriena pudelēm. Par laimi, High5 želejām aukstums neko nespēja nodarīt, tāpat kā banāniem. Drīz arī bija klāt 3. KP, kur kādu laiku atpūtos, gādīgi aprūpēta, tad paņēmu savu želeju rezerves no mašīnas, ieliku siltākajā kabatā pie muguras un aidā!

Pēc Kalnciema tilta uznāca putenis. Šoseja balta, priekšā neko neredz, skriet galīgi vairs nav viegli. Pamanījos arī apliet cimdu, kas nu nekādi nepalīdzēja ar plaukstu siltumu. Taču turpinu tik kustēt uz priekšu un sparīgi kustināt pirkstus. Drīz vien cimds bija sasalis, pirksti – sasiluši. Turpmāk ar dzeršanu biju uzmanīgāka.

Vēl kustamies! Foto: Imants

Vēl kustamies! Foto: Imants

Bija noskrieti kādi 45km, kad sāku just vieglas sāpes kreisajā augšstilbā. Šis pats muskulis sagādāja diskomfortu arī pagājušā gada LRM. Uz brīdi pārgāju soļos, tajā laikā gan kaut ko apēdot, gan uztaisot bildi un aizsūtot draugiem. Pēc tam atkal varēju kādu laiku paskriet, taču turpmāk aizvien biežāk un biežāk pārgāju soļos uz kādiem 100-200m, lai nodarbinātu citus muskuļus un uz brīdi atpūstos.

4. KP pie 51km sasniedzu diezgan priecīga. Viegli nebija, taču serviss un gardumi kontrolpunktā palīdzēja un biju droša, ka arī līdz nākamajam KP tikšu. Aizvien vairāk likās, ka ar to arī pietiks.

Nākamie 9km līdz Pienavas 60km KP nudien nebija viegli. Kad nonācu tur, pieņēmu lēmumu izstāties un tikt aizvestai uz Bikstiem siltā mašīnā. Man jau tajā brīdī likās, ka pēc kāda laika tā brīža sajūtas vairs neliksies tik trakas un jautāšu sev, kāpēc vienkārši nesaņēmos un netiku līdz galam, taču gribēju savu pirmo ultru atcerēties ar smaidu, pat ja līdz galam netiku. Tajā brīdī biju nomocījusies ne tikai ar sāpošo kāju, bet arī ar visādām nelielām plānošanas un gatavošanās kļūdām, kas pavisam vienkārši norakstāmas uz pieredzes trūkumu.

Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants

Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants

Rezultāts? Izdarīti ārkārtīgi daudzi secinājumi, kurus turpmāk ņemt vērā, kā arī gūta ļoti vērtīga pieredze lieliskā kompānijā un pārliecība, ka es to varu, un tie ir mani lielākie ieguvumi. Esmu nudien priecīga, ka izvēlējos ar ultru iepazīties organizētā koptreniņā, pat ja ziema ar -13…-10°C temperatūru varbūt nav tie piemērotākie laikapstākļi pirmā iespaida gūšanai. Taču turpmāk solās būt siltāks, un, no-mājām-uz-mājām treniņa iedvesmota, es jau plānoju savu nākamo garo treniņu no Engures uz Rīgu (vispirms tik jāuzvar noķertais bacilis). Katrā ziņā no Rīga-Valmiera es vairs nebaidos!

Beigās tik gribēju vēlreiz pateikt milzīgu paldies organizatoriem par tik fantastisku piedzīvojumu, visiem brīvprātīgajiem palīgiem pfar lielisko atbalstu gan trasē, gan ārpus tās un visiem dalībniekiem par iespēju skriet kopā! Noskrien!


Ar autores atļauju pārpublicēts no Anete skrien

9 komentāri rakstam Rīga-Biksti – 23.01.2016

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.