Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Kāpēc sāku skriet minimālajos apavos un kā man (ne)iet

Ievads.

Rakstu simboliskā dienā 10. martā, bet par to tālāk rakstā.

2011. gada februāris bija tā reize, kad es aizgāju uz veikalu Maratons un nopirku savus 1. īstos skriešanas apavus: Gel Kayano 17. Var teikt, ka 2011. gads man bija burtiski lidojošais. Trenējos kā zvērs, jutos lieliski, strauji progresēju, un gala rezultātā gada laikā progresēju pusmaratonā no 1:33h uz 1:19h, par ko pat īsti nejutos apmierināts, jo savā labākajā formā es biju 1,5 mēnesi pirms sava labākā pusmaratona. Tad jutu, ka varu gada laikā nomest vēl dažas minūtes, un skriet aptuveni 1:15h vismaz. Jāatzīst, ka šajā brīdī es biju ļoti tālu no baspēdošanas un skriešanas minimālajos apavos.

Sacensības, kurās biju laikam mūža lieliskākajā formā, bet diemžēl sāpēja vēders skrējiena laikā

2011. gads. Sacensības, kurās biju laikam mūža lieliskākajā formā, bet diemžēl sāpēja vēders skrējiena laikā

sigulda_foto3

Daži kilometri pirms beigām 1:19h pusmaratonā. Nu te jau nekāds vēders vairs nesāp, forma gan tik laba vairs nebija. Abi izteikti skrienam caur papēdi, kā nedrīkst

10.03.12.

Šai dienā notika tas, kam nevajadzēja notikt. Lija lietus, viss bija galīgi slapjš, sniegs ļoti strauji kusa. Skrēju pa veloceliņu līdz brīdim, kad iekāpu peļķē, zem kuras bija ledus…

Labā kāja sāniski uz iekšmalu, un labā ceļa sāns spēcīgi atsitās pret asfaltu, likās, ka ceļgala saite varētu pat plīsusi, un kādus 3 km klibodams nogāju līdz mājām

Mans ceļš pretī minimālajiem apaviem. 11.03.12.-27.10.12.

Vispirms jau es uzreiz aizgāju uz rentgenu, tur man pajautāja, ko es tur vispār meklēju. Protams, rentgenā nekas neuzrādījās. Tā nu atsāku jau pēc 3 izlaistām dienām skriet. Likās, ka tomēr nekā nopietna manam labajam celim nav, lēni skriet nebija problēmu. Kad atsāku ātruma treniņus, tad gan uzreiz jutu labo celi, drusku saite ne tā jutās, kaut kas celī beržās. Bet likās pārejoši, bet pēc 2 mēnešiem sapratu, ka nekas nepāriet, sāk pat sliktāk palikt, skumji palika.

Tad nu aizgāju pie laba sporta ārsta, teica, ka pārejoši, aizgāju vēl uz procedūrām, padaudz naudas notērējos, bet sausais atlikums no tā visa bija tāds, ka nekas labāk nepalika ar to celi. Man jau bija pielecis, ka skrienot, vispirms piezemējoties uz pēdas priekšējās daļas (forefoot running), mans celis jūtas daudz labāk. Tad nu sāku pamazām visus lēnos skrējienus skriet šādā stilā. Faktiski tas bija diezgan vienkārši, un nesapratu, kāpēc agrāk tā neskrēju. Ar laiku arī ātruma treniņus sāku skriet forefoot running. Tas jau bija daudz grūtāk, bet zīle bija rokā, tik jātrenējās. Paralēli arī visu laiku ledu liku uz labā ceļa, visu laiku smērēju gan zirga smēri, gan tauksaknes krēmu. Diemžēl, skraidelējot visu laiku forefoot running stilā, man ar laiku pamatīgi sāka sāpēt tieši zem labā ceļa, kas man likās diezgan jocīgi, jo, piemēram, skrienot basām kājām, tādu problēmu man nebija. Kaut kas tai apavu gēlā ir traucējošs. Biju arī pāris reizes baspēdošanas priekus izmēģinājis, bet man laikam nav paveicies ar pēdām, jo gluži vienkārši, kad es skrēju pa asfaltu, jau pēc 3km tā viss bija noberzies, ka sāka jau tecēt asinis uz asfalta. Nelīdzēja pat tas, ka pirms tam es daudz staigāju ar basām kājām, jo skriešana un iešana tomēr ir 2 dažādas lietas.

Tad nu pienāca 10km Nikerigarun. Gribēju notestēt 1. reizi savu forefoot running stilu sacensībās. Viena lieta skriet treniņos intervālus 1 km ātri 3:40min, pavisam kas cits skriet pavisam ātri uz tempu 3:30min/km visus 10km. Diemžēl sapratu, ka nespēju paskriet tā pat 1km. Pārgāju uz skriešanu caur papēdi (tikpat briesmīgā stilā arī viena ļoti laba maratoniste tieši manā deguna priekšā skrēja :D), jo gluži vienkārši tā bija daudz ātrāk… Protams, labais celis uzreiz čupā, jutu, ka apasiņošana labajai kājai traucēta, notirpa, un beigās ar lielām mokām nomocīju 10km, pat personīgais rekords nejauši iznāca. Bet nu faktiski pēc šīm sacensībām sapratu, ka pēc sezonas beigām oktobrī sākšu skriet minimālajos, jo nu tas ilgtermiņā nav nopietni skriet parastajos skriešanas apavos, ja skrienot forefoot running (vienīgais, kā es vispār varēju normāli trenēties), sāp zem labā ceļa.

2012. gada septembris. Manas pēdējās sacensības. Un atkal jau caur papēdi skrienu. Un pat pēc vairāk kā 1000km treniņos minimālajos apavos nespētu sacensībās noskriet pusmaratonu, skrienot caur pedas priekšējo daļu. Jātrenējās!

2012. gada septembris. Manas pēdējās sacensības. Un atkal jau caur papēdi skrienu! Un pat pēc vairāk kā 1000km treniņos minimālajos apavos nespētu sacensībās noskriet pusmaratonu, skrienot caur pedas priekšējo daļu. Vēl daudz jātrenējās!

Beigu beigās pārliecinājos, ka nedrīkst uzreiz pēc smagiem fiziskiem vingrinājumiem skriet vēl smagāku ātruma treniņu. Trauma virs potītes. Tā nu piespiedu kārtā izlaidu 3 nedēļas. Klusībā cerēju, ka nu jau ar labo celi varētu būt labāk. Sapratu, ka nekas nav mainījies. Skrienot forefoot vēl joprojām sāp zem labā ceļa. Un tad nu arī nolēmu, ka nav ko tur muļķoties, un jāsāk skriet ar minimālajiem apaviem. Vienīgā vieta Latvijā, kur apčamdīt kārtīgus minimālos skriešanas apavus, bija Olijara kantoris. Tad nu pienāca tā diena…

Mans minimālo apavu laikmets. 27.10.2012.-?

Aizgāju pie Olijara, vairāk kā pusstundu mērīju pirkstainos vibramus, sapratu, ka nevieni tā optimāli man neder, vieniem īkšķis atdurās pret priekšu, citam izmēram atkal mazo pirkstiņu nevar iebāzt pēdējā nodalījumā, bet nu beigās kaut kādus jau nopirku. Visu cieņu Olijaram par pacietību.

Uzsākot skriešanu minimālajos apavos, neierasti bija, ka nebija tik ļoti jāliek pēdas priekšējā daļa uz priekšu piezemējoties, jo gluži vienkārši vibramiem nebija nekāda pacēluma papēža daļā. Un liels prieks, ka sāpes zem labā ceļa jau pēc kādām 2 nedēļām pārgāja, un problēmas šai ziņā nav bijušas. Drusku gan vienalga labā ceļa sāns jūtams, bet vairs īpaši netraucē tas mani.

Diemžēl ar laiku laba pēda, kā ar smilšpapīru būtu berzta, noberzās, notulznojās utt. Pēc skriešanas beigšanas, novelkot vibramus, tā bija ierasta parādība, ka vairākās vietās asiņoja. Dažbrīd pat 3 vietās man nācās likt plāksterus pirms skriešanas. Bija grūti… Un visjocīgākais, ka kreisajai pēdai pirmos mēnešus vispār ne skrambiņas nebija (šobrīd gan noberzumu skaits abām pēdām ir līdzsvarā). Šobrīd vairs jau sen neko neesmu plāksterojis, un ir daudz labāk, kaut gan ir dažas “kritiskās” vietas pēdām, kas negrib sadzīt līdz galam.  Ja par pašu skriešanu, tad vienīgās problēmas sagādāja tas, ka pēdām, kas pieradušas pie amortizācijas, nu bija pašām jātiek galā. Piekusa. Es arī ātri sapratu, ka pa platu tas vibramu modelis, un mazo pirkstiņu nācās likt 4. pirksta nodalījumā, lai nesāp. Bet tad es sapratu, vidējais pirksts sācis deformēties uz ārpusi, izdomāju atkal pārlikt mazo pirkstiņu pareizajā nodalījumā, bet galarezultātā pēc viena no skrējieniem briesmīgas sāpes, nācās beigt skriešanu. Pēc tam nedēļu nevarēju paiet. Par laimi tomēr plīsums nebija mazajam kājas pirkstiņam, bet nu ar pirkstainajiem vibramiem vairs neesmu skrējis. Nopirku slēgta tipa vibramus, kur visi pirksti kopā.

Un te nu sākās nākamās ziepes! Pirmkārt, bija jānoskrien kādi 300km, kamēr ievalkājās, jo bija vietas pēdām, kas tīri apavu dēļ noberzās līdz asinīm.

Bet galvenā problēma pavisam cita. Tā aizmugure jaunajiem vibramiem liekas diezgan cieta (uz abām ahilleja cīpslām man ir nospiedums, nezinu, cik tas “veselīgi”). Kreisā ahilleja cīpsla, ar kuru vispār nebija nekādu problemu bijušas iepriekš, sāka hroniski sāpēt līdz pat šodienai. Citreiz uz maiņām: vienu dienu kreisā ahilleja cīpsla, otru dienu jau labā cīpsla. Par labu nenāca arī āra temperatūra stipri zem 0, kas tomēr nedaudz saldē to ahilleja cīpslu, kas iepriekš apavā nebija pieradusi pie slodzes. Vienīgais mierinājums, ka, paņemot dažas atpūtas dienas, pāriet sāpes, bet pēc laika atgriežās atkal. Skriet var, bet uzmanīgi sevī ieklausoties, lai nedabūtu ahilleja cīpslas iekaisumu. Bet domāju, ka siltākā laikā, gan jau ārā būs +10°C, un sākšu baspēdošanas priekus, problēmai vajadzētu pāriet.

Sausais atlikums.

Atvainojos, ka tik gari sanāca. Minimālajos apavos:

ieguvumi: izskatās, ka faktiski ar labo celi problēmu vairs nav, uztrenētas pēdas, uztrenēta pēdu aukstumizturība, nav vairs jātērē liekais laiks zeķu uzvilkšanai, var kāpt visās peļķēs droši iekšā, var droši brist pa sniega kupenām (forši!), ērti arī ikdienas staigāšanai;

zaudējumi: hroniskas problemas ar ahilleja cīpslu (ceru, ka siltākā laikā pāries), pamatīgi noberztas pēdas (neizskatās smuki, nezinu, kad pāries), šobrīd ātruma treniņos, bet jo īpaši lēnajos treniņos ļoti tālu atpalieku no rezultātiem neminimalo apavu ērā (nav jau tik svarīgi šobrīd);

noskrieti: 1185 km;

garakais skrējiens: 25km (vakar!);

ātruma treniņi: 8,5 (pamaz pie tik daudz kopējiem skrējieniem);

rekords nedēļā noskrietajā: 100,5km (pamaz, bet nu tas šobrīd nav mans pašmērķis, nevajag pārforsēt);

pēdējais skrējiens neminimālajos apavos: neatceros, bet tas nebija šogad.

 

20 komentāri rakstam Kāpēc sāku skriet minimālajos apavos un kā man (ne)iet

  • Ivars Ivars

    Tāds klasisks piemērs kā cilvēks caur traumu nokļūst līdz minimālajiem apaviem. Bet nu nav gan tur nekam jāberž, tad Tev vienkārši ir kapitāli nepaveicies ar pareizā modeļa atrašanu. Varbūt vēl jaunu apavu “ieskraidināšanā” var pārkāpt minimālistu baušļus un ievilkt zeķīti kādus pirmos 100 km. Es tā darīju ar Merrell Embark Glove, kuriem jau pēc definīcijas ir cieša pieskare Ahilleja cīpslai un tāpēc, kamēr apavi jauni un stingri, tur var būt problēmas.

  • Tad, redz, kā Tev izgājis..

    1) Teikt, ka `jau pēc 3km` pa asfaltu pirmajā reizē noberzās pēdas, nav īsti korekti, jo 3 km pirmajai reizei ir mežonīgi daudz, to jau mēdz saukt par trakošanu..

    2) Hmm, kas tas ir par Vibram modeli, kurā visi pirksti kopā? Tev pie apaviem piereģistrēts kaut kāds `Vibram Merrell Trail Glove`, kas ar to īsti domāts??

    3) Ar to, ka apava aizmugure tā kā iespiežas Ahilleja cīpslā, man arī ir nācies saskarties – maniem Vivo vienai kājai sākumā tā notika kādu laiku, pat nebija teju vai vispār iespējams paskriet sāpju dēļ. Pēc kāda laika tomēr pārgāja, un vairs nav atkārtojies. Grūti pat teikt, kas tur īsti ir par lietu.

    4) Tas viss tikai vēlreiz apstiprina veco patiesību, ka jāsāk ir basām kājām un pēc tam tikai jāpāriet uz minimālajiem apaviem, kad kāja ir jau nostiprināta un kaut cik atdeformēta no tā jocīgā stāvokļa, kādā to nostādījuši gadiem ilgi valkātie apavi. Protams, ja ziema, tad sākt basām īsti nevar.

  • Lasot kā cilvēkam, kas vēlētos pāriet uz minimālajiem apaviem, izklausās atbaidošs stāsts, ņemot vērā asinis , tulznas un ahileja cīpslas sāpes :D
    Labi, ka man izpalika visas minētās problēmas, noskrienot maratonu pastalās bez sāpīgā pārejas perioda … Protams tas nemaina apstākli, ka pirms tam jāpierod skriet uz pēdas priekšdaļu, jo ikru muskuļiem papildus slodze jebkurā gadijumā sanāk…
    Man ir bijušas tulznas no nepareizu zeķu vilkšanas skrienot, tādēļ rodas pārdomas par to, kādus apavu iekšējos materiālus izmanto tajos VVF?… Šajā ziņā pastalām laikam bija dazhas priekšrocības…
    1)nebij jādomā kuru pirkstu kur bāzt un var skriet sev ierastās kokvilnas zeķītēs neko nenoberžot
    2)pastalām papēža daļā nav pacēluma, kas varētu saspiest vai noberzt ahileja cīpslu

    Mīnuss ir tāds, ka auklas sienot ap kāju, jāpiedomā, kā apsiet, lai nenoberztu…

  • Izlasīju ar interesi, paldies par dalīšanos pieredzē! Lai sokas jaunajā sezonā, sokas labot savus rekordus un, galvenais, skriet bez traumām!
    Ceru, kad būs pienācis laiks un būs ko teikt, ka arī man nebūs slinkums padalīties ar pirmo pieredzi, izmantojot minimālos apavus.

  • IlzeP ilksy

    Interesanti. Man daudz kas bija tieši pretēji :) Kāpēc mēģināju skriet basām, vairs neatceros, bet tas nebija pa asfaltu (meža celiņš), un bija aptuveni 2,5 km. Neko nenoberzu, un iepatikās, pa bišķim turpināju. Pēc kāda laika konstatēju, ka vairs nesāp ceļi (līdz tam ik pa laikam dzēru glukozamīnu). Vēl pēc kāda laika konstatēju, ka ir PALIELINĀJIES skriešanas ātrums. Rezultātā šoziem iegādājos Merrell minimālos apavus. Tā kā esmu diezgan salīga, bez zeķēm vēl neesmu mēģinājusi.

  • xorix xorix

    Ar basām ir forši, bet reti sanāk paskriet. Ar Vibramiem cenšos skriet piemērotos/patīkamos laika apstākļos, kad temperatūra virs -5 un nav peļķu/dubļu. Problēmas ar noberzumiem gandrīz vai nav bijušas, vienreiz tomēr vienam pirkstiņam galā drusku tika uzberzta tulzna – iespējams tai reizē pārāk brīvi/vaļīgi savilkti tie apavi. Vibramos esmu skrējis gan 3 pusmaratonus (1 pa nopietno un 2 treniņi) gan ātruma un lēnos treniņus. Atšķirībā no klasiskajiem skriešanas apaviem, minimālajos ikriem un pēdai slodze ir ievērojami lielāka. Pagājušā gada nogalē pirmo reizi skrienot pusmaratonu sapratu no nozīmē piedzīti ikri, pirmajā pusē fantastiski viegli un patīkami skrējās, bet otro pusi distances mocījos ar piedzītiem mazliet sāpīgiem, pēc tam ļoti sāpīgiem ikriem. Pie vainas protams bija pārāk maz garo treniņu minimālismā… Cerams šogad izdosies palielināt minimālisma proporciju un noskriet pusīti Vibramos ar smaidu sejā, nevis samocītiem ikriem.
    P.S. pagājuša gadā 2 mēnešus ilgstošo krakšķi celī (gandrīz uz katru soli) izārstēju daļēji noskrienot ar basām kājām Biķernieku pusmaratonu, kur līkumos skrienot pa zālāju vēl lēkāju pāri mākslīgi izveidotajām barjerām. Tai brīdī notika kaut kāds klikšķis, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kopš tās dienas es vairāk pievērsos minimālismam :)

  • Stereotips Stereotips

    “… sapratu, ka nevieni tā optimāli man neder, vieniem īkšķis atdurās pret priekšu, citam izmēram atkal mazo pirkstiņu nevar iebāzt pēdējā nodalījumā, bet nu beigās kaut kādus jau nopirku…”

    (šeit aprakstītā problēma ir Vibram 5 Fingers “ahileja papēdis”, jo vairāk standarta apavā ir izmēru/detaļu parametru, jo lielāka ir varbūtība, ka tas dērēs mazākam skaitam lietotāju, resp. nederēs vairākumam)

    “Un te nu sākās nākamās ziepes! Pirmkārt, bija jānoskrien kādi 300km, kamēr ievalkājās, jo bija vietas pēdām, kas tīri apavu dēļ noberzās līdz asinīm.”

    Šie citāti ļauj aizdomāties par OreMan 4. punktā rakstīto un man liek uzdot Ansim vienu jautājumu: “KĀPĒC tu PĒRC skriešanas APAVUS, KAS TEV NEDER?”

    Ja jebkādos svaigos skriešanas apavos, kurus vairs nevar samainīt veikalā vai aizsūtīt atpakaļ pāri okeānam, kaut kas traucē, bet tas nav būtisks (ja pēkšņi izrādās, ka būtisks, tad kedās var iebērt zemi, iestādīt sīpolus un nolikt virtuvē uz palodzes lociņu audzēšanai, var arī notirgot kaimiņam, hehe), vajag ņemt rokā asus instrumentus un uzlabot, tā teikt, pielāgot savām unikālajām pēdām, bet ja satraukums par frankenšteinkedu izskatu ir lielāks par komfortu un traumām, tad var turpināt skriet ciešoties līdz kas pārstāj sāpēt un pielāgojas apavam.

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Oreman, tur tiem Merreliem apakšā ir tas pats Vibram logo, kas ir arī VFF. Neesmu gan iedziļinājies mārketinga niansēs, bet nu tad jau laikam arī Merelus saukt par vibramiem ir korekti.
    Baspēdošanas priekus ar nepacietību gaidu. Sākšu kādā gludā zāles pleķītī, viens variants ir futbola laukums, otrs variants atrast kādu gludu taku Teikas tuvumā, pameklēšu.
    Ja es būtu sācis uzreiz caur baso posmu, tad:
    1. Vēl daudz vairāk noberžās kājas.
    2. Tas lielais mīnuss, ka nevar noplāksterot noberzumus pirms nākamā skrējiena.
    3. Arī infekcijas jēlākajās vietās var rasties, tas jau vienkārši ir bīstami, jebkāds slēgta tipa apavs pasargā tomēr tās jēlās vietas.
    4. Ja, piemēram, noskrien tos 2km pa baso, tad nedēļu skrien asicos, tad atkal pa baso, tas jau man liekas pagalam bezjēdzīgi, jo principā pēdas atkal aizmirsušas visu.

    Stereotip, alternatīvas? Ko tad man darīt, ja nevieni apavi man nav piemēroti: vispār neskriet? Es neesmu tik bagāts, lai varētu aiziet uz kādu minimālo apavu ražotni, un palūgt, lai noskenē manu pēdu, un uztaisa speciālu modeli, kas būtu man piemērots. Principā, no tiem apaviem, kurus esmu veikalā uzmērījis, tie Gel Kayano ar bija gandrīz vienīgie, kuri man tiešām piemēroti pēdai likās, tur tikai īpaši smagos ātruma treniņos kaut kas sāka berzt. Bet, faktiski, kad jau biju skrējis diezgan ilgi ar minimālajiem, tad kādu reizi paskrienot asicos, pēdas apakša pamatīgi notulznojās.

  • Nu skaidrs, tad Tev ir Merrelli, kuri izmanto Vibram ražoto zoles materiālu (tāpat kā vēl dažas citas firmas).

  • Inis Inis

    … Stereotip, alternatīvas? Ko tad man darīt, ja nevieni apavi man nav piemēroti: vispār neskriet? Es neesmu tik bagāts,….

    Lielā mērā piekrītu Stereotipam, man ir līdzīga pieredze. Es arī esmu nopircis ļoti daudz apavus, faktiski izsviedis naudu, bet nav citu variantu, jo veikalā itkā viss ok, nopērku, noskrienu lielāku gabalu un tikai tad sajūtu, ka kautkas sāk sāpēt vai berzt, nolamājos, izmetu, krāju naudu un atkal eju uz veikalu. Mana pieredze ir tāda, ka tomēr beigās esmu nopircis tādus apavus ar kuriem viss ir ok, gan vasarai, gan ziemai, gan orientešanās un ne viens no viņiem nav modelis, kuru varētu nosaukt par minimālo, tāpēc visus šos laimīgos stāstus par minimālajiem apaviem uzņemu ar lielu skepsi. Ļoti liela nozīme ir zeķēm. Tas pats stāsts, arī izgrūzta milzu nauda, bet nav citu variantu, kā redzu jaunu zeķū modeli, tā pērku un ekspermentēju. Tagad man ir atrastas ideālas zeķes, gan ziemai, gan vasarai ar kurām var skriet garus gabalus un nekas neberž.

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Varbūt stereotips var kādu bildi ielikt, kur es varētu redzēt, kā izskatās apgreidotais/apcirstais wave musha.
    Tādas domas man ir, bet man tāda sajūta, ka tad atkal citas vietas varētu berzt, piemēram, izgriežot aizmuguri apaviem, un pielīmējot citu, varētu atkal pārāk daudz “lēkāt” kājas apavā. Tās zandeļveidīgās huaraches atkal neadekvāti dārgi maksā internetveikalos, un nav teikts, ka kaut kas cits atkal hroniski neberzīsies.
    Ja tā padomā, tad parastas zandeles, ar kurām es bērnībā šad tad paskraidīju, man absolūti nemaz neberza (km gan bija maz), drošvien tad savām dažām vecajām sandelēm, kuras vairs nevelku, kādu apgreidu uztaisīšu un notestēšu. Jā, un arī kādas pastalas varētu arī uzmeistarot, nav slikta doma :D
    Nav ko tur vairs māžoties ar bezjēdzīgi notērētu naudu veikalos, jāstrādā ar to materiālu, kas man jau mājās ir pieejams

  • Stereotips Stereotips

    Ansi, manis uzdotais jautājums ir ar retorisku un izzinošu piegaršu, MĒĢINĀT nepieņemt lietas par pašsaprotamām, apšaubīt, pārbaudīt, apstiprināt, apšaubīt (un tā uz riņķi) un nepārdzīvot, ja gadu vai nedēļu atpakaļ esi sarakstījis “muļķības” kā vienīgo patiesību, šobrīd ticot jau citām “muļķībām”. Mieru. Rainis.
    Es kādreiz izstāstīšu (blogā?!) vienu interesantu stāstu par kedām ar nosaukumu “Gludais ezītis” ar kurām esmu noskrējis pārsimts metrus uz skrejlentas. Tad arī iederēsies apcirsto mušu un dunduru attēli. ;)

    Cilvēki arī ikdienā staigā saspiestām pēdām un pēc kāda laika ar saspiestu galvu un domāšanu. Uz pēdas centru noliekušies pēdu īķšķi ir NORMA un meiteņu tviterlakotupēdpirkstubilžu skaistuma etalons, kas medicīniski tiek norakstīts uz vājām saitēm, tikai nezkāpec kā mākslas sfēras pārstāvim jāatzīst, pagalam kroplīgi izskatās, kurpēs neredz. Mazie pēdas pirksti reti kuram izskatās kā rakveres cīsiņi ar veseliem nagiem un bez sēnītēm, bet parasti atgādina kaut ko no gaļinieku šausmu filmām, kur otrais un piektais pirksts kā visdrausmīgākie vada visu kropluma bandu. Vairāk kā pusdekādi atpakaļ LMA vienā anatomijas vai veidošanas nodarbībā A. Drīzulis izteicās, ka piektais pirksts ir tik tizls un bezjēdzīgs, ka to pēc būtības vajadzētu amputēt. Vai Daba pēc būtības rada ko tizlu un amputējamu dienas kārtībā? Jā, ir visādi mikroskopiski izņēmumi. Kādas ir jaundzimušo un vēl kādu laiku pirmskolas bērnu pēdiņas un pirkstiņi, līdz tās sāk mocīt tizlos apavos, un paiet vieni 5 gadi un pirksti ir deformējušies. Un saspiestām pēdām vari droši doties uz saspiestu izglītības iestādi turpināt spiesties, lai iespiestos kādā saspiestās sabiedrības šķirbā.

    Izaudz liels un sāc sevi vainot, ka tu tāds “savādāks” piedzimis un ar visu mērķtiecīgo ilgtermiņa deformācijas sagatavošanas procesu tev “īsti” neder ražotāju piedāvātais standarts un neder vairums pārējās “standarta vērtības un normas”. Bet ir izņēmumi. :)

  • Uldis Nipers Uldis Nipers

    Stereotips, varbūt raksti emuāru vai ko līdzīgu? Labrāt pasekotu. Es Tavus filozofiskos palagus vienmēr apēdu ar baigo baudu ;)

  • Huch Huch

    Labs! Man patīk stereotipa pārdomas par saspiesto sabiedrību! :) Pilnīgi piekrītu!

  • Tizlo un bezjēdzīgo piekto pirkstu cilvēki patiešām mēdz amputēt.. Un arvien vairāk.. http://jezebel.com/5962555/more-women-are-literally-chopping-off-their-pinky-toes-to-fit-into-high-heels

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Stereotips ir viens amizants kadrs. Gaidīšu ar nepacietību referātu par dunduriem, mušām un “ežiem”

  • “Tizlo un bezjēdzīgo piekto pirkstu cilvēki patiešām mēdz amputēt.. Un arvien vairāk.. ”
    Bet kāda jega ir pārējiem 4 kājas pirkstiem?

  • Stereotips Stereotips

    Cilvēkiem austrumos ir izsenis bijusi pataloģiska tieksme kropļot pēdas, geišas un tā, bet mazā pirksta amputācija ir no sērijas “Labāk briesmīgas beigas, nekā briesmas bez beigām” salīdzinot ar šo http://en.wikipedia.org/wiki/Foot_binding#Process

    Un ja vēl neesat papētījuši savas pēdas, tad ir pēdējais laiks to darīt. Tātad, ir divi pēdu “veidi” – Ēģiptiešu pēda un Grieķu pēda, kur otrā tiek minēta kā neandertāliešu pēda ar “Mortona īkšķi”, kuru īpašniekiem ir īsāks 1. pleznas kauls, tāpēc garākais pirksts pēdā sanāk otrais. Ar kurām pēdām/pirkstiem ir vieglāk/ātrāk/ilgāk skriet?
    http://en.wikipedia.org/wiki/Morton%27s_toe

  • Bet tā vispār ir varbūt derīga hipotēze Stereotipam par to, ka saspiedums no pēdām var pārvietoties uz smadzenēm. Daudz kas jau par to liecina, šī mazo pirkstu amputēšana ir tāds varbūt kliedzošākais piemērs..

  • Izlasīju rakstu un nobrīnījos ka Vibrami berž. Labi ka tikām skaidrībā ar to ka tie nav Vibram Fivefingers – jo man nekad no viniem nav bijusi ne mazākā tulzna… Un man nav standarta pēda.

    Ceļgala sāpes arī man bija, nevarēju notupties un pēc tam netiku augšā bez “frankenšteina sejas” – tagad jau 2 gadus nekādu sāpju, jo skrienu tikai Vibramos.

    Tā kā vajag tikai rakt – bet jādara viss lēnām. Pie Vibramiem jāpierod, jo tiek nodarbināti citi muskuļi. Citi šo procesu sāk ar staigāšanu, tad uzskrien pāris simti metru u.t.t. pamazām , pamazām

    Un jāizstaipās noteikti !

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.