Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mana pirmā ultra (100 miles of Istria, 67 km distance)

Tā kā man patīk ceļot un pēdējos gados vienkārša ceļošana (=vietu apskate) man vairs nešķiet interesanta, es cenšos ceļojumus apvienot ar kultūras vai sporta pasākumiem. Līdz ar to, protams, ir loģiski, ka daļa manu braucienu tagad tiek un tiks veltīti kaut kādiem skrējieniem. Jau 2017. gadā sanāca piedalīties gan Viļņas pusmaratonā, gan divos skrējienos Kanāriju salās, tad nu vienā brīdī aktuāls kļuva jautājums – kurp doties 2018. gadā?

Google meklēšana atrada daudz dažādu variantu dažādās vietās un dažādos laikos. Par pirmo “upuri” es noskatīju skrējienu pašos Horvātijas ziemeļos – 100 miles of Istria. Šķita, ka tā varētu būt laba vieta, un tas ir tuvu Slovēnijai, kur man dzīvo paziņas, kuras tad varētu apciemot. Skrējiens piedāvā dažāda garuma distances, no kurām īsākā ir 40 km. Tas šķiet diezgan daudz, tajā pašā laikā Stirnu bukos ir jau skriets 30, šis nav nemaz tik daudz vairāk, tikvien kā augstuma metri. Bet nu pieņemu, ka gan jau pārdzīvošu. Tiesa, atrašanas brīdī vēl nepiesakos, jo neesmu 100% drošs, ka braukšu, ne arī kā un ar ko.

Apskaidrība par braucienu atnāk februāra sākumā. Ieva piekrīt braukt līdzi, izlemjam doties ar mašīnu, startēt jau pirms Lieldienām, sākumā apciemot draugus un tēlot tūristus, savukārt pēc skrējiena braukt mājās. Sacīts – darīts, varu beidzot pieteikties. Šajā brīdī dzīve izspēlē jociņu – 40 km distance ir pilnībā pilna. Ko nu? Nākamā ir 67 km, uz kuru vēl vietas ir. 67 šķiet ļoti daudz, bet savā prātā es jau skrienu pa Horvātijas kalniem, tad nu pieņemu vienīgo iespējamo lēmumu – piesakos uz 67 km. Veicu reģistrāciju, pārskaitu naudu, varu sākt gatavoties, vismaz mentāli. Lai joku padarītu smieklīgāku, aptuveni stundu pēc manas naudas pārskaitīšanas organizatori paziņo, ka daudzi nav samaksājuši, tāpēc tiks atvērtas pieteikšanās vietas arī 40 km distancē. Nē, nu smieklīgi. Es, protams, pārlēkšanu zemāk vairs neapsveru, ja liktenis lēma 67, tad 67 būs.

Atlikušie divi mēneši līdz braucienam paiet dažādi – ir gan ziemas skrējieni, gan slimošana, par laimi, marta beigās jau esmu normāls, nekādu bažu nav. Iegādājos sev nūjas, lai ir, kas palīdz kāpumos, tiesa, izmēģināt tās tā arī nedabūju. Marta beigās sapakojamies un Lielajā piektdienā ripojam ārā. Turpceļu uz Črnomelj Slovēnijas apakšā apņemamies veikt pa mazākiem ceļiem cauri Ungārijai, jo atpakaļ brauksim pa bāņiem (mani kaitina divreiz braukt vienu un to pašu ceļu, kā arī loģiski šķiet ātrāko atstāt mājup braucienam). Pēc triju dienu gandrīz non-stop braukšanas (protams, ar gulēšanām hosteļos) svētdienas vakarā esam klāt, tad nu mums priekšā uzņemšanas vakariņas un tā. Divas naktis pavadīsim Črnomelj pie Katarīnas, savukārt vēl divas – Ļubļanā pie Andreja.

Turpmākās dienas paiet galvenokārt pie dabas, jo Slovēnija ir ļoti skaista – apskatām gan kalnus, gan paslēptus ūdenskritumus, gan alas (tiekam arī iekšā šur tur, kur citi netiek, jo Andrejam ir pieeja, viņš glābj cilvēkus, kas netiek ārā no alām). Kopumā foršas dienas, daudz pastaigu, bet ne nogurdinošu. Ceturtdienas, 05.04., rītā dodamies tālāk uz Slovēnijas rietumiem, kur paliksim mazā pilsētiņā Portorož. Tas ir tikai 30 km no sacensību centra (kurš jau ir Horvātijā), tāpēc ērti. Man arī mazliet atmiņas, jo pa to ceļu, kas savieno abas vietas, sen atpakaļ bija mans pirmais vienatnes stopēšanas ceļojums, ak, jaunība.

Portorož ierodamies pēc pāris stundām, piereģistrējamies viesu mājā un  dabūjam savu foršo numuriņu ar terasi un skatu uz jūru. Pēc tam aizejam mazā pastaigā, kas gan beigās izvēršas diezgan gara. Vakarā atpūta. Piektdienas pēcpusdienā pirmo reizi braucam iekšā Horvātijā, lai izņemtu savu dalībnieka paku. Līdz tam vienkārši laiskojamies, jo pēdējā dienā pirms sacensībām negribu neko darīt, arī vakardienas pastaigas laikā iemetās maza sāpe ciskā, nedrīkst riskēt. Ierodamies Umag un iestājamies rindā, lai izņemtu mantas. Rinda ļoti gara, bet raita, tiesa, sava stunda tāpat jāstāv. Notiek mana obligātā ekipējuma pārbaude, pēc tam saņemu savu paku ar numuru, zeķēm, kreklu un arī alu, varam doties atpakaļ. Gulēt cenšos aiziet laicīgi, jo jāceļas jau 4:00 no rīta, jo autobusi uz starta vietu atiet 6:00 no Umag, bet vēl gan jāpaēd, gan jāaizbrauc.

1. Rinda ārā.

100miles13

2. Rinda iekšā.

100miles15

Nakts, protams, ir viegli nervoza, tāpēc pamosties 4:00 nav nekādu problēmu. Ieva, protams, paliek gulēt, es lēnām brokastoju, pārbaudu vēlreiz, vai viss ir līdzi, un briestu braukt. Līdzi nav nekā diži daudz, tiesa, mugurā man ir gan veste, gan skriešanas soma (kas joprojām ir ļoti ērti). Ēdiens (pārsvarā želejas, jo normālo ir plānots ēst kontrolpunktos), dzeramais (plus sāļu un magnija tabletes), nūjas, obligātais ekipējums (lukturis, folijas sega, krūzīte), no medicīnas tikai basic plāksteri, iemetu arī rezerves kreklu, ja nu uznāk vēlme pārģērbties kādā brīdī (neuznāca, kreklu tā arī velti novazāju). Ap 4:45 dodos projām, ārā joprojām tumšs un auksts. Tiesa, pa dienu sola tikai sauli un kādus +20, kas latvietim jau tā ir gana daudz, kur nu vēl jau aprīlī. Protams, esmu arī iesmērējies ar trīsdesmitnieku, apdegt negribu.

Robežas šķērsošana ir ātra, jo mašīnu nav, slovēņu pusē manus dokumentus vēl apskata, bet horvāts tikai māj ar roku, lai braucu. Sākumā pat nesaprotu, ko viņš grib, jo dokumenti taču jārāda, bet šķiet, ka 5:00 no rīta viņam nav nekādas vēlmes celties no sava krēsla un pārbaudīt kaut kādus dokumentus (ja jau no Slovēnijas mani izlaida, droši vien esmu ok). Lai vai kā, Umag ierodos ļoti laicīgi. Dodos uz sacensību centru, kurš izrādās slēgts. Ārā auksti, stulbi. Autobusu arī vēl nav, bet nu vismaz apkārt ir citi zaļie (67 km distance ir ar zaļajiem numuriem), tātad viss ok. Pēc kāda brīža gan arī atver sacensību centru, var ieiet siltumā. Izdodas arī atrast tualeti, kas šeit ir veco laiku – caurums grīdā, bet nu man tas problēmas nerada.

Pēc brīža klāt ir arī autobusi, ieņemu vietu vienā no tiem un cenšos kaut cik atslābināties. Neloloju ilūzijas pagulēt, jo autobusos esmu bezcerīgs, bet nu gribas vismaz pabūt mierā. Ap 6:00 izbraucam uz Buzet, kur ir starts mūsu distancei, nu jau aust saule, autobusā ir patīkami. Vienā brīdī pat sāku mazliet atslēgties, bet nu, protams, tad jau esam galā un ir jākāpj ārā. Tur gan vēl joprojām ir auksts, tāpēc kopā ar citiem meklēju glābiņu kafejnīcā. Tiesa, mana vēlme tur uzturēties ātri pāriet, jo Horvātijā, kā jau Balkānos, smēķēt drīkst visur, arī starp skrējējiem ir cilvēki, kas to dara. Tad nu vienkārši izstāvu rindu uz pēdējo tualeti un dodos ārā. Līdz startam vēl pusstunda, kopumā ir vēsi, bet atklāju, ka saulē tomēr jau var dzīvot.

3. Gaidot startu.

100miles9

Gaidot startu, ieraugu arī divus latviešu puišus – Kalvi un Kristu – sapazīstamies un mazliet papļāpājam, uzņemam arī starta bildes. 10 minūtes pirms starta izdomāju, ka tomēr jāvelk jaka nost – man jau ir silti, skrienot kļūs karsti. Varbūt pašā sākumā būs mazs vēsumiņš, bet to var pārdzīvot. Tad nu vēl priekšā pēdējā uzruna no organizētājiem, kolektīvā laika atskaite un varam doties trasē. Godīgi sakot, starts ir tā piezadzies, ka joprojām nezinu, kam esmu parakstījies un kā būs, bet nu ceru uz labāko. Dižu plānu nav – esmu uzmetis, ka 12 stundās jau nu vajadzēt iekļauties, katra nomestā pusstunda vai stunda jau būtu grandiozs bonuss. Par to vēl gan par agru domāt.

4. Starts.

100miles12

Pats sākums trasei pa pilsētu mazliet uz leju, bet teju uzreiz ir klāt arī pirmais ~ 300 m kāpums. Velku ārā nūjas un iegūstu pirmo pieredzi ar tām. Uzreiz esmu sajūsmā, jo tās patīkami atslogo kājas un kāpt ir vieglāk. Kāpums ir diezgan ilgs un mierīgs, es nekur neskrienu, priekšā vēl vairāk nekā 60 km. Kopumā šajā posmā aiziet teju pusstunda. Kāpienam seko noskrējiens. Sākumā esmu domājis nūjas likt atpakaļ somā, bet secinu, ka arī ar tām rokās skriet ir ērti, tāpēc laiku netērēju. Pirms noskrējiena sastopu Kristu, paskrienam kopā, papļāpājam, tomēr, kad noskrējiens ir klāt, es aiznesos kā dulls. Mani ir mācījuši, ka jāņem talkā gravitāte un jānesas tik lejā. Man tā arī patīk labāk, jo mazāks nogurums, lielāks ātrums. Tiesa, ir risks gan eleganti nokrist, gan sabojāt ceļus. Pagaidām nekas tāds nav noticis, tāpēc es tik skrienu lejā un izbaudu šo augstās koncentrēšanās daļu, ir interesanti.

Vienā vietā ceļš iet paralēli upītei. Ok, ne paralēli, bet upīte šķērso ceļu kādas 10 reizes vismaz. Katra šķērsojuma vieta rada mazu sastrēgumu, jo tik agri distancē neviens vēl negrib mērcēties, tāpēc izmanīgi iet pāri akmeņiem, es tajā skaitā. Tiesa, vienā brīdī viens liela izmēra kungs ar pliku galvu, ar kuru pēdējos kilometrus ir sanācis skriet kopā, tomēr sadusmojas uz sastrēgumiem un sāk bliezt cauri upei. Es gan tam vēl neesmu gatavs, bet nu viņu saprotu. Pēc kāda desmitā atkārtojuma upe beidzot beidzas un ar to kopā arī noskrējiens.

Priekšā ir vēl viens kāpums, kas līdzīgs pirmajam. Tas gan ir vieglāks, mani atkal ir panācis Krists, tā nu ejam kopā. Kāpuma beigās ir pirmais uzkodu punkts. Tajā ierodamies pēc mazliet vairāk nekā pusotras stundas. Ir veikti 10,5 km un jau pieveikti 600 augstuma metri, kas, šķiet, ir tas pats, kas Lūsis Stirnu bukā (vai pat vairāk). Labā ziņa ir tā, ka pagaidām viss ļoti forši, nekāda noguruma un tā. Tiesa, saule gan jau sāk mazliet cepināt, lai arī vēl pat nav 10:00. Kontrolpunktā šo to apēdu, bet ne daudz, arī ūdeni neuzpildu, jo vēl ir gana, to visu varēs darīt nākamajā, jo tas ir vien pēc nieka pieciem kilometriem.

5. Kāpjam ēst.

100miles6
100miles5

Uzreiz pēc kontrolpunkta ir ļoti agresīvs un stāvs noskrējiens. Es, protams, tam pieeju “pa savam” un nesos lejā. Sākumā viss ok, bet vienā brīdī iesāpas labais celis. O-ou. Uzreiz pārslēdzos daudz mierīgākā skrējienā, celis vairs par sevi neliek manīt, ceru, ka tā ir tikai reakcija uz agresīvu skriešanu. Ja vajag, varu skriet arī mierīgi, nesāpīgs celis ir svarīgāks par kaut kādu ātrumu vai cisku nogurumu. Apņemos visus atlikušos noskrējienus veikt mierīgi. Tālāk viss bez stresa, pa vidu viens maziņš kāpumiņš un tad atkal lejup uz kontrolpunktu, kurš atrodas ainaviskā vietā pie ezera. Kopš starta ir pagājušas 2h un 10 minūtes, veikti 15,7 km. Pagaidām šie rādītāji ļauj pat domāt par iekļaušanos maģiskajās 10 stundās, tomēr ir diezgan skaidrs, ka diez vai tādu ātrumu varēs noturēt līdz pat beigām, arī traki kāpumi vēl priekšā.

6. Ezers.

100miles26

Šajā kontrolpunktā jau pavadu ilgāku laiku, padzeros, paēdu, uzpildos, pastaipos. Pēc procedūrām esmu diezgan labā stāvoklī un skrienu tālāk. Priekšā pāris līdzeni kilometri, to laikā atkal noķeru Kristu, kurš, šķiet, ir šobrīd mazāk jaudīgs nekā es. Novēlu veiksmi un skrienu tālāk. Līdzenā daļa gan drīz beidzas, jo priekšā ir ļoti stāvs un garš kāpums. Tajā kopā aiziet 40 minūtes, kuru laikā atkal ir pieveikti kādi 400 augstuma metri. Šajā brīdī, protams, piezogas nogurums. Kāpums uzreiz pāriet noskrējienā, kuru, kā jau esmu apņēmies, veicu mierīgi. Tiesa, iezvanās pirmais trauksmes zvans – celis – nu jau iesāpas, arī skrienot lēni. Fuck, tas ir ļoti, ļoti slikti. Mana pieredze ar viņu ir tāda, ka sacensību laikā droši vien kļūs tikai sliktāk.

7. Kāpiens uz Motovun.

100miles27
100miles2
100miles1

Nu labi, kā ir, tā ir, pagaidām vēl var iztikt, sāp tikai dažos brīžos un ne pārāk. Papildus gan uzrodas vēl viena lieta – sāk sāpēt galva. Nu jau pulkstenis tuvojas divpadsmitiem, ir karsts, ir slodze. Vēl nav traki, bet nu ar galvu man arī ir tā, ka, ja sāk sāpēt, tad uz ilgu laiku. Stulbi. Kopaina gan joprojām ir ok. Noskrējienu noskrienu, pēc tā ir vēl viens, bet mazāks, kāpums, kura galā ir uzkodu punkts pilsētā Motovun. Brīdi pirms kontrolpunkta vēl aizrakstu Ievai sms, ka ir ok, tikai ciskas smeldz. That sums it up. Katrā ziņā kontrolpunktā ierodos noguris, bet kopumā normāls. Šobrīd ir veikti 27 km, un ir pagājušas četras stundas ar astīti. Lai arī joprojām iekļaujos tajās 10 stundās, šo domu atmetu. Tiesa, ir laba sajūta, ka varētu būt krietni ātrāk par sākumā prognozētajām 12.

8. Neatceros, kur bija šī bilde, lai ir kaut kur te.

100miles3

9. Motovun kontrolpunkts.

100miles22

Šajā punktā pavadu daudz laika. Paēdu, padzeru, uzpildos, aizeju uz tualeti un kārtīgi izstaipos. Manu cisku spaidīšanu ar ļoti lielu interesi filmē džeks ar lielu kameru, es neiebilstu, lai jau tiek. Jūtos gatavs turpināt ceļu. Priekšā ir pāris kilometri uz leju, bet pēc tam – skrējiena brutālākais kāpums, kas beidzas Oprtalj, kas ir nākamais kontrolpunkts, kā arī laika robeža (tur jāierodas (precīzāk – no turienes jāpazūd) 8 stundu laikā kopš starta). Izrādās, ka tomēr arī virziens lejup un pa taisni man šajā brīdī ir kļuvis grūts. Trase šajā vietā ir tizla – iet pa ceļu, saule spīd no pašas augšas, paslēpties nav, kur. Brīžiem eju, brīžiem skrienu, ir grūti. Tam traucē arī celis, kurš nu jau iesāpas arvien biežāk. Kamēr eju, viss ok, bet, kā sāku skriet, sāk sāpēt. Ļoti neforši.

Vēl atsevišķs stāsts ir galvassāpes. Es esmu cilvēks, kam dzīvē galva ir sāpējusi ļoti daudz, senāk pat katru dienu. Tikai pēdējos gados tā ir kļuvusi par retāku parādību. Tiesa, tāda kombinācija kā fiziska slodze un saule ir teju 100% garants, ka man sāpēs, turklāt ļoti sāpēs. Zinot visu šo, es šobrīd, rakstot šo aprakstu, esmu vienkārši šokā par sevi – pakojoties sacensībām, es izvēlējos neņemt līdzi tabletes pret galvassāpēm. Nē, nevis aizmirsu, bet izvēlējos nepaņemt, jo, sak’, gan jau, ka nevajadzēs, sliktākajā gadījumā finišā būs. Really? What the fuck? Kas ar mani tajā brīdī bija noticis, es nesaprotu, bet nu mācība atnāca, kā saka “in the hard way”. Katrā ziņā, distances vidū man galva sāp tā, it kā grasītos eksplodēt, pieņemu, ka esmu dabūjis arī mazu dūrienu, jo ir arī viegli slikti. Fantastika.

Tātad ar visu šo problēmu paku sākas grūtākais kāpums trasē. Un jā, tas ir grūts. Ceļš vijas ļoti stāvi kalnā, ir brīžiem labi ejams, bet brīžiem ne pārāk, no saules paslēpties var tikai vietām. Es, protams, neesmu viens tāds, apkārt ir citi dalībnieki, var redzēt, ka visiem iet vienādi grūti. Tiesa, par manu stāvokli noteikti liecina tas, ka man piemetas mani histēriskie smiekliņi, kāpju kalnā un ķiķinu. Mani pie veselā saprāta notur… nūjas. Jau kopš paša starta nūjas ir mans labākais draugs. Tās, protams, sniedz fizisku palīdzību, jo noņem slodzi no kājām un palīdz rausties kalnā, kā arī, mazliet jocīgi, dod psiholoģisku palīdzību, jo rokām ir, kur ieķerties, ir, uz kā atbalstīties utt. Cilvēku, kas tās izgudroja, šajā brīdī esmu gatavs apprecēt. Reti kad dzīvē ir bijušas tik siltas jūtas pret kādu priekšmetu.

Lai cik grūti būtu, protams, ar pauzītēm uz priekšu tomēr kustos, līdz kontrolpunktam tāpat jātiek. Kāpumā tiek pavadītas kādas 50 minūtes, un vienā brīdī tas beidzas. Es apskatos atpakaļ un uzņemu vienu no retajām bildēm, jo man ir jāiemūžina tas, kā dēļ es te kāpu (man nepatīk fotografēt un nesanāk). Līdz kontrolpunktam gan vēl kāds pusotrs kilometrs pa pilsētu. Lai arī uz leju, es to vienkārši eju, paskriet nevaru ne spēka, ne ceļa dēļ. Man vajag atbalstu, tāpēc uzzvanu Ievai, pasūdzos, ka viss ir slikti un nezinu, kā būs tālāk. Pēc sarunas kļūst mazliet labāk, un arī kontrolpunkts beidzot ir klāt. Ir pagājušas aptuveni 6 stundas, veikti 35 kilometri.

10. Bildīte no augšas.

100miles28

Kontrolpunktā es paņemu ēdienu, kolu un apsēžos padomāt par dzīvi. Ir slikti, ir smagi, bet vismaz pagaidām esmu apņēmības pilns visu turpināt. Kādu brīdi vienkārši sēžu punktā, ēdu un dzeru. Šis ir arī medicīnas punkts, tāpēc pajautāju, vai nav kaut kas pret galvassāpēm. Nav gan, viņiem zāļu nekādu neesot. Oh, well. Pēc kāda brīža apņemos iet tālāk un dodos distancē. Celis mani ienīst, jo skriet neļauj necik – paskrienu 30 metrus un asas sāpes tajā, atkal jāiet. Pēc kāda brīža gan atkal varu mēģināt paskriet, bet vairāk par tiem pārdesmit metriem tāpat nesanāk. Izskatās, ka šī tagad ir mana dzīve. Nomācoši, man nepatīk vienkārši iet.

11. Oprtalj kontrolpunkts.

100miles19

Pēc kontrolpunkta kādu laiku trase iet mierīgi uz leju, kas mani sadusmo vēl vairāk, jo šis posms būtu tik patīkami skrienams, bet to darīt es vienkārši nevaru. Vienā brīdī saprotu, ka nūjas palīdz arī virzībā uz leju, noņem slodzi no kājām un arī ceļa, tad nu nūjas lietoju būtībā visu laiku. Kopā gan tāpat sanāk vien tāda ātra iešana ar maziem skriešanas mēģinājumiem. Šajā posmā līdz nākamajam kontrolpunktam ir paredzēts vēl pēdējais lielais kāpums (būtībā vispār pēdējais vērā ņemamais), kurš turklāt ir daudz maigāks par iepriekšējiem diviem.

Šis posms no Oprtalj uz Grožnjan izrādās vissmagākais visās sacensībās, galvenokārt psiholoģiski. Iepriekšējais kāpums, šķiet, mani ir salauzis. Tā kā pilnīgi. Brīžiem velk uz konkrētu raudienu, jau domāju par izstāšanos, viss ir slikti. Sāp galva un gribas vemt. Celis, protams, turpina sāpēt. Viss ir apnicis, viss riebjas. Zombija režīmā velkos uz priekšu ar vienu domu prātā – jātiek līdz nākamajam kontrolpunktam. Jātiek, jo nav variantu. Lēmumu par izstāšanos atstāju uz to. Šobrīd vienkārši jātiek. Šādā hipnotiskā stāvoklī būtībā paiet visi 11 kilometri, kurus es veicu vairāk nekā divās stundās.

Jau tuvojoties kontrolpunktam, mani reāli “rauj uz bimbu”. Atrādos numuru piefiksētājiem, pirmās asariņas jau birst, ātri no brīvprātīgajiem paņemu kolu un maizīti un aizskrienu nomesties telts stūrī. Apsēžos un vismaz daļēji ļaujos emocijām. Skats noteikti grandiozs – sēž skrējējs stūrī, dzer kolu, ēd maizīti un raud. Tā paiet pāris minūtes, līdz es beidzot nomierinos. Šis ir brīdis, kad reāli jāsaprot, ko tālāk. Iespējas jau ir tikai divas – stāties ārā vai mocīties uz priekšu.

12. Grožnjan kontrolpunkts. Kreisais tālais stūris nojumē ir mans.

100miles18

Stāties ārā, lai arī varbūt loģisks lēmums no veselības viedokļa, tomēr šķiet ļoti neseksīgs – es būšu atbraucis uz Horvātiju, palicis bez finiša, bez medaļas, bez rakstura. Turklāt uz Umag tāpat jātiek, ej nu sazini, cikos vispār te kāds kaut ko ved, varbūt vēl pāris stundas jāgaida. Tā kā līdz finišam ir vairs tikai 20 km, tad pāris stundās es tos varu arī noiet. Lēmums ir skaidrs (es domāju, ka tas visu laiku bija skaidrs, tomēr vienā brīdī vajadzēja mazliet visas domas sakārtot). Skriet es nevaru (vismaz ne daudz), bet nu tad es iešu. Šajā brīdī pat mans pieticīgais sākuma plāns ar 12 stundām vairs neizskatās reāls, bet nu jau runa sen vairs nav par laiku, bet finišēšanu kā tādu.

Tad nu uzpildos, izstaipos un dodos tālāk. Mana nespēja skriet mani skumdina, jo šajā vietā (un arī tālāk) trase ir ļoti skrienama – tā lēzeni un mierīgi ved uz leju līdz pat finišam. Stulbi, bet neko padarīt. Sākumā tikai eju, tomēr tad ieviešu sev karodziņu sistēmu, lai mēģinātu gan skriet, gan vienkārši būtu nodarbe. Karodziņu sistēma nozīmē to, ka es izmantoju karodziņus, kuri marķē trasi – tie ir salikti pa aptuveni 50 m. Apņemos, ka sākumā vienu karodziņu posmu skriešu, bet trīs – iešu. Brīžiem man šajā ritmā sanāk noturēties, brīžiem tomēr noeju vairāk, nekā plānots, tomēr šī sistēma ievieš manai kustībai svaigumu un pat sava veida jēgu. Es gan ik pa brīdim mainu attiecību uz citiem skaitļiem (2:5, 1:4, 2:3, 1:2 utt.), reaģējot uz savu celi, tomēr šī ir sava veida disciplīna, un šādos vājos brīžos disciplīna un mazi mērķi (tikt līdz nākamajam karodziņam) ir tie, kas palīdz virzīties uz priekšu.

13. Tunelis trasē.

100miles17

Kilometri, protams, dzēšas lēni. Priekšā ir vēl viens kontrolpunkts un tad finišs. Pa ceļam uz kontrolpunktu mani panāk Krists. Es esmu ļoti pārsteigts – ņemot vērā manas problēmas un drāmas, es biju pārliecināts, ka viņš sen ir gabalu man priekšā. Lai nu kā, šajā brīdī viņš tiešām ir labākā stāvoklī, mazliet papļāpājam, bet tad viņš aizskrien tālāk. Es tikai eju un eju, brīžiem paskrienu, sāp, bet es neesmu morāli gatavs visu ceļu tikai noiet. Mazliet vairāk nekā stundas laikā tieku līdz Buje, kas ir pēdējais kontrolpunkts. Atkal, protams, paēdu un padzeru, un pastaipos, kā arī secinu, ka esmu pazaudējis savu dzeršanas krūzi – neesmu aizvēris kabatiņu, kurā tā bija. Stulbi, tikko biju to iegādājies. Lai vai kā, Buje esmu atpūties un apņēmības pilns finišēt. Lielās drāmas ir garām, tagad ir tikai pēdējie 13 km līdz beigām. Ņemot vērā visu pārdzīvoto, nav daudz. Arī vakars ir klāt, nav vairs tik karsti. Pat galva ir sākusi sāpēt mazāk (celis gan nē).

14. Buje kontrolpunkts.

100miles20

Atlikušie kilometri līdz finišam ir savā ziņā ļoti mierīgi. Protams, ka ir beigušies kalni un trase iet pa dažādām pļavām, kas gan šķiet ļoti pieņemami un atbilstoši šajā brīdī. Es eju pēc savas karodziņu shēmas, bet, protams, mani apdzen visi, kam nav slinkums. Citiem tomēr ir finiša spēku pieplūdums, es pats arī skrietu, ja ne celis. Vienā brīdī mani apdzen plikpaurainais onkulis no upītes laikiem, par kuru es biju pilnīgi drošs, ka viņš ir sen man priekšā. Redz, kā, izrādās, arī citiem ir gājis grūti (doh!). Piecus kilometrus pirms finiša mazliet papļāpāju ar vienu dāmu, viņa man piedāvā Ibuprofēnu. Es pasaku paldies un iedzeru, vismaz beigas būs mierīgākas. Es, protams, esmu apņēmies vismaz pēdējo kilometru visu noskriet kaut vai cauri agonijai, tad nu zāles varētu palīdzēt.

Vienā brīdī mani apdzen vēl citi cilvēki, kurus es atstāju aiz muguras jau pašā startā, un mani sāk vajāt pēdējās vietas bubulis. Es esmu gatavs skriet/ iet lēni, ignorēt savus laika plānus un tā, bet lieta, kas mani biedē, ir palikt pēdējam. Tas ir absolūti neloģiski, jo nav taču nekādas starpības, kurš no beigām es esmu, bet ir tur tāds emocionālais bloks. Ar to es vēl strādāšu nākotnē, bet šobrīd es tam vēl neesmu gatavs, tāpēc es sevi pārslēdzu mazliet niknākā režīmā. Sāku skriet mazliet vairāk un garākus gabalus, un diezgan ātri apdzenu gan pēdējo vīrieti, gan sievieti no manas disciplīnas, kuri nesen pagāja man garām. Yes, pieņemot, ka tas tā turpināsies, pēdējais nebūšu. Banāls sasniegums.

Lai vai kā, ir pēdējie divi kilometri un gaiss ir kļuvis ļoti maģisks. Visu garumu distances ir sākušās citos laikos, tāpēc tagad, pirms finiša, mēs esam tāds mikslis no dažādām distancēm. Visvairāk ir dzelteno jeb 40 km, arī zaļie ik pa brīdim uzpeld, kā arī kāds zilais ir pamanījies iespraukties (110 km). Sarkanos (167 km) gan neredz, bet nu distancē sanāca satikt. Tas, kas šos pēdējos kilometrus padara maģiskus, ir, pirmkārt, vakars, jo ir kļuvis jau diezgan tumšs. Ne tā, ka pilnīgi, bet tāds mijkrēslis. Otrkārt, var jau dzirdēt tālumā finišu, komentētāju, redzēt gaismas. Treškārt, ir tā vārdos neizsakāmā sajūta, kas vienkārši staro no cilvēkiem – viņi visi zina, ka viņi to ir pārdzīvojuši un tūlīt, tūlīt finišēs. Daudzi pa ceļam būs sastapušies ar saviem iekšējiem dēmoniem, piedzīvojuši krīzes, bet tomēr tikuši tām pāri. Es arī. Kāds ar cerīgām acīm skatās finiša virzienā, citi vēl pļāpā savā starpā, viena dāma sarunājas pati ar sevi. Kas nu katram tuvāks. Es vienkārši baudu šo brīdi, jo šis brīdis ir tas, kas sniedz atbildi uz visiem jautājumiem no tēmas, kāpēc šis vispār ir jādara. Finiša tuvums ir ļoti, ļoti maģiska lieta.

Aiziet pēdējais kilometrs, un es sāku skriet. Kā jau minēju, gribu beigas pavadīt skrienam. Sāpes šajā brīdī var paciest, tāpēc tā arī daru. Tiesa, divus īsus brīžus tomēr pāreju soļos, tomēr var teikt, ka gandrīz visu noskrienu. Ieskrienu Umag, mazliet pa ielām, pēdējais aplis, pēdējie pagriezieni. Visapkārt daudz cilvēku un visi uzmundrina. Emociju nenormāli daudz, pēdējais līkums, turpat arī Ieva, kas mani atbalsta, pēdējie metri un ir! Finišs! 12 h 20 min. Kāds nofočē, cits iedod medaļu un ūdeni. Viss ir beidzies. Lai arī biju gaidījis vairāk, nobirdinu vien kādu mazu prieka asariņu (droši vien lielās emocijas palika Grožnjan), papozēju bildei, varam doties mājās.

15. Finišā un pēc finiša.

100miles23
100miles29

Funny thing – es nejūtos īpaši noguris. Tas, protams, ir tāpēc, ka pēdējās sešas stundas ir pavadītas galvenokārt ejot, kas, protams, arī ir grūti, bet mirējs neesmu. Par to ir žēl, jo arī tas parāda, ka būtu varējis skriet, ja ne celis. Oh, well. Pats vainīgs savā ziņā. Vēlāk apskatos arī rezultātus. Izrādās, manas bailes ir bijušas nepamatotas – esmu 304. no 361, turklāt pēdējais finišēja labas divarpus stundas aiz manis.

Dodamies atpakaļ uz Portorož, vakariņas un staipīšanās, un tad beidzot miegs. Svētdienā pamostos daudzmaz ok stāvoklī, kājas, protams, sāp, ko vislabāk nākas izjust, kad esam aizbraukuši uz vienu pazemes alu, kurā, kāpjot lejup un augšup, ciskas par sevi visu laiku atgādina. Vakarā restorāns un pirmdienas rītā jau nesamies mājās. Ceļi lielu daļu ir pa bāni, kas nozīmē, ka jau otrdienas agrā vakarā esam Rīgā, knapi divas dienas. Es pat uzspēju uz volejbola treniņu, nice.

100 miles of Istria bija fantastisks piedzīvojums un pasākums. Augsta līmeņa organizācija, interesanta trase, forša vieta. Šobrīd apsveru turp braukt arī nākamgad. Distances laikā sanāca pacīnīties gan ar saviem dēmoniem, gan pārbaudīt dažas robežas. Par pārdzīvotā grandiozitāti liecina arī tas, ka tagad, rakstot aprakstu (galvenokārt finiša daļu), pamanījos noraust kādu asariņu tīri uz atmiņu rēķina. Tagad varu novērtēt, ka labi vien ir, ka tiku 67 km distancē, 40 laikam liktos par īsu. Katrā ziņā ir tagad pieredze ar pirmo ultru, kļūdas, no kurām mācīties, labās lietas, kuras atcerēties. Nākamreiz būs labāk, es jau ar nepacietību gaidu.

15 komentāri rakstam Mana pirmā ultra (100 miles of Istria, 67 km distance)

  • Hiēna Hiēna

    Ļoti patīk, kā esi aprakstījis emocijas! Atgādināja šo un to no pašas izjustajiem piedzīvojumiem :)

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Lai vai cik lēni ietu, skrietu, rāpotu, tāpat kāds būs lēnāks. Vai te vispār ir kāds, kurš kādreiz būtu palicis pēdējais?

  • aijach aijach

    Tas, jurš veic distanci līdz galam, nekad nav pēdējais. Aiz pēdējā finišētāja ir DNF, DNS un tie, kuri nekad nebrauks uz Istru skriet!
    Izskatās, ka esam ar šī raksta autoru tuvu finišējuši, viens otru nepazīstot. paldies, ka atgādināji visu līdz pēdējam sīkumam. Istrā ir forši, arī tur veicot distanci trešo reizi!

  • Andulis

    Vai te vispār ir kāds, kurš kādreiz būtu palicis pēdējais?

    Noteikti ir. Kāpēc domā, ka varētu nebūt?! ;)

  • in

    Kādā distancē vajag pēdējo?
    Varu pieteikties uz maratonu.
    (Ir redzēts, ka izstājas, kad redz, ka būs pēdējais. DNF laikam patīk labāk.)

  • Signis

    Vienmēr kāds viens ir pēdējais.

  • Es nepiekrītu.
    Kas notiek, ja divi finišē kā noslēdzošie?
    Variants Nr. 1: Ir divi pēdējie (nevis viens)
    Variants Nr. 2: Ja ir 2 finišētāji ar vienādu laiku, tad viņiem pienākas vienāda vieta. Ja ir 100 finišētāji, tad šiem abiem būs 99. vieta. Ja esi 99tais no 100, tad neesi pēdējais.
    Vēl aizdomājos par Barkley skrējienu – ir gadi, kad līdz finišam nenonāk neviens, tad arī neviens nav pēdējais, lai gan visi zaudētāji. Savukārt tajos gados, kad tomēr kāds finišē, vai viņš ir arī pēdējais?

  • katarakt katarakt

    Ja finišē tikai viens, tad gan pirmais, gan diemžēl pēdējais. Stulbi viņam. Bet vismaz dažādas iespējas, kā stāstu stāstīt.

  • Lauma Lauma

    Kā es tevi saprotu par tiem smiekliņiem. Kaut kāds sasodīts kāpums/noskrējiens, bet tu ej un ķiķini.
    p.s. Būt pēdējam finišētājam nav nekas traks, it īpaši, ja tu finišē Kanārijās kopā ar Daci, bet tavs rezultāts ir par pāris sekundes desmitdaļām smagāks.

  • und und

    >> Aiz pēdējā finišētāja ir DNF, DNS un tie, kuri nekad nebrauks uz Istru skriet!

    DNF, DNS un DSQ nav pēdējie. Pēdējais ir tas, kam ir rezultāts.

    >> Kas notiek, ja divi finišē kā noslēdzošie?

    Ļoti šaubos ka diviem sanāks līdz sekundes tūkstošdaļai atskriet kopā. Viens no viņiem protokolā bus pēdējais. Tāpat kā skriešanā ir tikai viens uzvarētājs (augstlēkšanā var būt divi un vairāk)

  • Andulis

    >> “Kas notiek, ja divi finišē kā noslēdzošie?

    Ir divi puspēdējie :)

    >> Ja neviens nefinišē, tad pēdējā nav, bet ir vājākais. Tas, kurš:
    – pirmais izstājas (tiesa, šis gan strīdīgi);
    – veic vismazāko attālumu;
    – starp vairākiem vienādas un nepilnas distances veicējiem, izdara to vislēnāk.

  • Andulis

    >> “DNF, DNS un DSQ nav pēdējie. Pēdējais ir tas, kam ir rezultāts.

    Formāli jā, taisnība. Pēdējais finišētājs.

    Taču aijach laikam gan bija domājusi – kā tas ir pēc būtības; filozofiski skatoties. Un tad var arī tā būt… man, vismaz, doma patika.

  • Andulis

    >> “Ļoti šaubos ka diviem sanāks līdz sekundes tūkstošdaļai atskriet kopā. Viens no viņiem protokolā bus pēdējais.

    Vispār jau skaitās, ka garo distanču skrējienos rezultāts jānoapaļo UZ AUGŠU (uz ilgākā laika pusi), LĪDZ VESELĀM SEKUNDĒM.
    Ja protokolā liek šādi noapaļotus rezultātus, tad faktiski tomēr var būt divi noslēdzošie.

    Lauma un Dace ir tam piemērs. Viņām abām ir vienādi rezultāti 100:46:59, kā korekti ielikts DUV portālā.
    (Vietas tur viņām gan nav vienādas, taču pieņemu, ka tas ir citu iespējamu iemeslu dēļ.)

  • Andulis

    {offtopic }

    Nopriecājos par Kanāriju 360* ultras sākotnējo jeb oriģinālo rezultātu izskatu.

    https://livetrail.net/histo/transgrancanaria_2017/classement.php?course=360&cat=scratch# (uzlieciet, lai rāda tikai dāmas – Women Overall)

    Abām ir 8. vieta!

    P.S. Diez, vai kaut kur vēl ir redzams arī rezultātu variants ar pieminēto pāris sekundes desmitdaļu atšķirību? Kļuva interesanti :)

  • Lauma Lauma

    Ja jau ne pa tēmu, tad TGC piefiksētais mans rezultāts 100:46:59.84 (domāju, ka tik precīzs vairs nekur nav atrodams). Attiecīgi Dacei dažas sekundes tūkstošdaļas vieglāks.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.