Sveicināts, svešiniek!

Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!

Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.

Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!

Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.

Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte…  18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!

Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.

Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!

Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!

Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!

Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!

Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.