Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Karaliskās 26 jūdzes Edinburgā

1 Pirms

Sestais gadu desmits, pusgadsimts. Skrējējiem parasti tas asociējas arī ar vecuma grupas maiņu vairumā sacensību. Gana cienīgs notikums, kuram prasās pienācīga nosvinēšana. Man atmiņā iz bērnības ataust Vijas Artmanes 50. jubilejas translācija no Dailes teātra. Milzums dežūrsmaidu, glaimu, jocīgas dzejas un vīstošu ziedu klēpju. Nebūs! Es ballēšu citādāk! Kā? Šis jautājums mani sāka vajāt jau pērnajā rudenī. 3. novembrī kaut kur pamanīju iemestu linku par 2018. gada maratoniem. Joka pēc meklētājā ielieku mani interesējošo datumu, kas pie viena izrādās svētdiena, un izlec ap 50 maratonu dažādās pasaules malās. Skatos reāli un meklēju Eiropu. Nedzirdēts Nīderlandē, kaut kāds Vācijā un Edinburgā. Spiežu uz linka un redzu senatnīgu pili zaļā kalnā, skrējēju straumi, tai garām vijoties, un man ir skaidrs, kur es skriešu nākamgad 27. maijā. Tas nekas, ka tobrīd esmu neskrienoša ar fizioterapeites Nr.1 verdiktu, ka, kārtīgi strādājot, mēģināt skriet varētu atsākt aprīlī. Neiroloģe runā par magnētiem un sūta konsultēties pie mugurkaula ķirurga. Bet neba nu savā vecumā es tā uzreiz iešu, kur mani sūta. Atceros, ka trīsciparu Aivaram otrā pilsonība ir Skotijas. Bet varbūt viņš bija Edinburgas goda pilsonis? Rakstu šim īsumā: “Tu taču esi dzēris Alu pēc Edinburgas maratona? Kāda trase, kādas atrakcijas? Tas iekrīt manā jubilejā.” Trīsciparu Aivars, slinks uz rakstīšanu, zibenīgi atzvana un pavēsta: “Biju nolēmis nākamgad tikai Glazgovu – Edinburgu skriet, bet ok – braukšu arī uz maratonu.”

Kopīgs selfijs pirms maratona

Kopīgs selfijs pirms maratona

Tuvojamies startam

Tuvojamies startam

Par šo faktu informēju Lāsmu, bet viņa minstinās. Kā nekā tie datumi pārklājas ar Kolka-Dubulti, kurā plānojusi piedalīties. Tikai pēc 2 minūtēm, uzzinot, ka trase baigi ainaviska, iet uz leju, būs gids, Lāsma gatava braucēja. Sev prātā pieķeksēju, ka man laikam nāksies pievienoties viņai 2019. gada Kolka-Dubulti skrējiensoļojumā.

Artura krēsls miglas aprīts

Artura krēsls miglas aprīts

Jubilārs ir, balles vieta, viesi – arī. Vēl mani plāni jāsaskaņo ar ģimeni – tas gadījumam, ja dzīvesdraugs jau rezervējis Dailes teātri. Neesot. Un mans plāns tiek atbalstīts. Vienīgi mans foršais mazais bērns kaut ko bubina par netaisnību, ka būtu godīgi, ja brauktu visa ģimene, taču, saņemot solījumu atvest skotu končas un Edinburgas magnētiņu, samierinās.

Pienāk decembris, reģistrējamies maratonam, iegādājamies aviobiļetes, rezervējam naktsmājas. Vingroju, nūjoju, joprojām nav skaidrības kad/vai sākšu skriet.

Izskrienam pie jūras

Izskrienam pie jūras

Pa tam lāgam, Divplākšņu gada ballē pa ausu galam sadzirdējusi mūsu plānus, Edinburgas pusmaratona distancei reģistrējusies Gunda. Forši! Tikai saprotam, ka divvietīgā viesnīcas numurā mēs viņu neizmitināsim, bet vienvietīgu un trīsvietīgu viesnīcā pieejamu nav. Nākas ņemt talkā airbnb, un atrodam mājīgu dzīvoklīti netālu no trīsciparu Aivara meitas apartamentiem. Laicīgi noķeram atlaides autobusiem Aberdīna–Edinburga un Edinburga–Aberdīna, un varam no organizatoriskām lietām atslābt un pievērsties treniņiem. Joprojām nūjoju un vingroju. Fizioterapeite Nr.2 ir optimistiski noskaņota un prognozē, ka varētu mēģināt paskriet jau janvāra beigās. Izvelku vidējo un piečuku izskrienu jau 1. janvārī, jo nevaru atturēties no Divplākšņu pēcsvētku koptreniņa skaistā, lietainā ziemas pēcpusdienā. Nebūs! Atslābsti un vingro! Dublis 2 – februāris. Jau labāk, un pa 4 līdz 5 km februārī kopā saskrienu jau 35 km. Cenšos turpināt vingrot. Martā 97 km, cenšos atcerēties, ka vajadzētu vingrot. Aprīļa beigās jau izskrienu pirmo “garo” – 21 km. Ar šo brīdi saprotu, ka Edinburgā līdz finišam tikšu, kaut guļot finiša virzienā, lai gan maratona orgi uzstājīgi atgādina, ka maratons nav pastaiga, un lūdz izvērtēt savu varēšanu. Aprīlī kopā jau 160 km. Vingrot vajadzētu… Maijs pienāk ar diviem garajiem – Ogres smuko lēzeno Buciņu un Aigara maratona pusmaratona distanci, kurā lepni asistēju savam foršajam lielajam bērnam Loreta2000 viņas pirmajā pusmaratonā. Tas mums izdodas smuki nesteidzīgs un vienmērīgs.

Gar jūru

Gar jūru

Nedēļu atpūta ar tikai vienu treniņu – Divplākšņu koptreniņu gar Mārupīti, un klāt sestdiena un ceļā došanās. Pēdējā brīža panika, jo esot strauja laika apstākļu maiņa – Edinburgā solot neticamu karstumu ar +18 grādiem un sauli, tādēļ tiek izmestas garās bikses un garais krekls. AirBaltics nebūs AirBaltics, ja nepakutinās nervus un par stundu un 10 minūtēm neaizkavēs reisu uz Aberdīnu. Bet trīsciparu Aivars visu ir paredzējis un Aberdīnā ieplānojis laika rezervi, pagūstam pat paēst vakariņās skotu brokastis. Mēs vēl nezinām, kādu ietekmi tās atstās uz mūsu gremošanas traktiem maratona rītā. Kāpjam autobusā, kurš, mums piedāvājot vērot skotu ainavas, 3 stundās aizvizina līdz gala mērķim. Pastaiga pa naksnīgo Edinburgu, kurā mutuļo naktsdzīve uz pilnu klapi, līdz nonākam pie mūsu dzīvokļa, kur tiekam Aivara meitas sagaidītas – saņemam dzīvokļa atslēgas – tās viņa jau laicīgi paņēmusi no dzīvokļa saimnieces, un maratona numurus. Iekārtojamies, uzliekam modinātājus un ap vieniem dodamies pie miera. Gundai starts 8:00, mums – 10:00, tādēļ Gunda sāk rosīties jau pirms sešiem. Sāk džinkstēt mesendžeris, jo Latvijā jau 8:00 un tiek sekots līdzi Kolka-Dubulti varoņiem. Jāceļas. Nez kāpēc uz virtuves galda nolikta miskaste, bet vakarā Gunda par to brīnās, jo neatceras. Ārā migla un lietus, izskatās, ka arī grādi ne tuvu nav solītie +18. Saprotam, ka Aberdīnas vakariņās skotu brokastis nevajadzēja ēst. Gunda aizmirsusi želejas, bet pārķert mēs viņu vairs nekur nevaram, sākam saņemt ziņas no “frontes” līnijas, ar svarīgu informāciju: pie kurām tualetēm mazākas rindas, kādā secībā apmeklēt bagāžas furgonus un tualetes, kā ģērbušies vietējie skrējēji utml. Savelkam mugurā visu iespējamo un dodamies trīsciparu Aivara virzienā. Pa ceļam redzam skrējiena Glazgova-Edinburga finiša posmu. Pāris selfiji, un izšķiramies, jo Aivaram cits starta koridors. Nododam mantas, citas procedūras, un stājamies savā melnajā koridorā. Aiz mums vēl esot purpura koridors. Laiks vairs nav tik slapjš, bet lietus plēvi prom nemetu. Atkal pāris selfiji, video, starta šāviens, bet nekas jau nenotiek – paliekam kur esam. Pēc minūtēm 5 sākam kustēt un pēc 20 min jau šķērsojam starta zonu.

Jocīgās slīpās priedes

Jocīgās slīpās priedes

Selfijs ar pili

Selfijs ar pili

Atpakaļ uz šosejas

Atpakaļ uz šosejas

Cits ķer pie sirds, cits stutē sienas, es smaidu. Finišs.

Cits ķer pie sirds, cits stutē sienas, es smaidu. Finišs.

Aiziet! Skriet jau nevar, vien tipināt. Un labi vien ir, jo iela ved līkumā uz leju un kāds džeks uzmauc barjerstabam, jo tai pūlī jau zem kājām neko redzēt nevar. Līdzjutēji, slapja migla, vējš plivina manu lietus plēvi. Lāsma to nometa startā, jo viņai tomēr bija paņēmies līdzi garais krekls. Prātoju, ka Gundai forši – jau droši vien finišā. Gribu ārā no pilsētas! Vēl kāds draisks pagrieziens, Skotu parlamenta ēka, Holyrood pils – Anglijas karalienes viena no vasaras rezidencēm, parciņš, un priekšā paveras dzelteniem krūmiem noaudzis kalns, kuru šobrīd aprijusi migla. Griežam pa labi, bet tur ir reversais posms, un redzu skrējēju straumi, kuri ir krietnu gabalu priekšā. Nedzirdu endomondo, vai tiešām nav vēl kilometrs. Kājas kā no gumijas, spēka nav, bet jābauda taču. Fočēju kalna pakāji, kas apaugusi dzeltenajiem slotzariem (scotch broom), fočēju arī gulbjus dīķī, pa to laiku Lāsma jau gabalā. Neskrienas nu nemaz, bet mierina doma, ka kontrollaiks 6 h 30 min. Kaut kur pametu tomēr lietusplēvi, bet velti, jo drīz klāt jūra, pareizāk sakot Fērtoforda līča dienvidkrasts, un sāļais vējš no Ziemeļjūras mani, zvejniekciemu iezemieti, uzmundrinoši sapurina. Promenāde gar jūras malu. Skaisti, man patīk! Tikai kilometri neiet uz priekšu, arī jūdžu atzīmes neredzu. Dzirdināšanas punkts ar ūdeni, apelsīnu vēl nav. Lustīgi līdzjutēji, muzikanti. Kaut ko filmēju. Tikai 12 km! Joprojām promenāde ar posmiem caur piepilsētas ciematiem. Man patīk trase! Bet sāk prasīties apelsīnus. Nesaprotu, kur varētu būt Lāsma – priekšā vai aizmugurē. Un vai drīz jau nav jābūt finiša vietai, kur varbūt varētu būt Gunda? Dzirdu: “Gud džob Latvia!” Tas tā kā man? Bet man uz krekla taču arī vārds rakstīts! Ak, šie jau ar tie jocīgie, kas nezin, ka vārds Santa ir pavisam normāls sieviešu vārds Latvijā. Dzirdināšanas punkts, ūdens, High5 želejas. Es nesaprotu – vai tiešām tik sarežģīti 7 tūkstošiem maratonistu nodrošināt apelsīnus? Man nevajag tik daudz to ūdeni aukstā laikā, kurš piedevām vēl ir pudelītēs. Tāpat nevaru izdzert un metu zemē. Želejas gan ņemu un lieku jostas somiņā, jo atceros, ka trīsciparnieks šīs lieto. Pie WC būdiņām rindas. Blakus krūmi ar ekskluzīvu skatu uz jūru, kur rindas nav, tur tupošās dāmas smaida un sveicinās. Atgriežos trasē, un endo ar mani beidzot runā – esot pusīte, noskrieta bez apelsīniem. Rēķinu, ka varētu būt kādi 7-8 km uz priekšu vēl jāskrien līdz apgriešanās vietai. Domāju ar’ nākamo km pastaigāt. Pēc km staigāšanu pārceļu vēl par kilometru, un tā līdz 28.-tajam kilometram. Pamanu, ka tālumā, iespējams, ir apgriešanās vieta. Tas spārno, taču tikai mirāža – ceļš aizvirzās no promenādes un ieiet mežā. Maratons laikam nav man. Tam ir jāgatavojas. Šo savu septīto asfaltnieku piebeigšu, un tad miers, Zaķis Stirnu bukā. Nevarētu teikt, ka ir baigi grūti, ir forši – atmosfēra, skati, līdzjutēji, vienkārši negribas pūlēties, nav spēka. Par maz miega, vakardienas skotu brokastis…  Fotografēju, filmēju. Pretī skrien trīsciparu Aivars. Laimīgais, ātrāk tiks pie Alus! Laiks skaidrojas, un drīz tiešām apgriešanās vieta. Tad caur mauzolejveidīgu būvi jāieskrien dīvainā cilpā, kura sākas caur dīvainu parku ar slīpām priedēm. Tādas pāris nedēļas atpakaļ redzēju sapnī – sapnī es gāju pārgājienā kopā ar Mārtiņu F. Tā laikam zīme, ka jāpāriet pārgājiena režīmā, ja nedod apelsīnus. Pļava ar pili kā no pasaku filmas, un 18 jūdžu atzīme. Selfijs ar pili, parks, lauku ceļš, govju ganāmpulki, vietējā miesta pensīšu lauku kapella – šķībs gan meldiņš, gan vecīši, bet tik sirsnīgi! Apvidus kā no seriāla “Midsommeras slepkavības”. Trase izgriežas atpakaļ uz šosejas, kur mēģinu brīžam paskriet. Hmm, jā, kādēļ gan nepaskriet? 34. kilometrā parādās saule. Rēķinu, ka ja tipinu ar vismaz 7 min/km, tad finišētu zem 5h. Dzeršanas punkts, un pilna zeme ar apelsīnu mizām, bet uz galda tikai ūdens. Ēdiet paši savus apelsīnus! Varu skriet arī bez tiem. Un saulei nav ne vainas, ja vējš mugurā pūš. Ēdu līdzjutēju dāvātās želejkončas un tīri labi slalomā virzos uz priekšu, apdzenot daudzus staigātājus un lēnākus tipinātājus. Ja statistika nemelo, tad pēdējos piecos km esmu apsteigusi 364 dalībniekus, bet mani – tikai 30. Būtu apelsīni, statistika būtu vēl labāka. Kad pēc maniem un endo aprēķiniem jābūt finišam un esmu jau iefilmējusi finišā ieskriešanas monologu, parādās draisks pagrieziens pa kreisi un pa dīvainām metāla plāksnēm jāveic vēl 300 metri.

Finišētāja komplektiņš

Finišētāja komplektiņš

Finišā ieskrienu, ķimerējoties telefonā – mans laiks ir ap 4 h 55 min (čipa laiks 4:54:33). Tas “mazliet” atpaliek no pērngad Rīgā izskrietā PB par 45 minūtēm, bet esmu laimīga kā zilonis un vai plīstu aiz lepnuma. Ballīte izdevusies, un mans septītais un vislēnākais maratons pieveikts! Nekādi puķu kalni un rasola bļodas šīs sajūtas neatsver. Pirmais selfijs finišā un ignore štata fotogrāfiem. Mareka te nav, nav ko iespringt. Tās maksas bildes tāpat nepirkšu, jo labi zinu, kā tajās izskatos – liekas, ka esmu žilbinoši smaidījusi kā “Kluba” vākam, bet rezultāts… Dodos pēc medaļas un saņemu vēl gaumīgu piemiņas lietiņu kārbu (forši, varēšu beidzot salikt vienuviet pērlītes un aizdares!), kurā ir finišētāja krekls, folija sega, dzēriena koncentrāts un sildošas un atvēsinošas ziedes paraudziņi. Staipos, padzeros, selfijs, krekla maiņa uz mazāku – šiem nav sieviešu modeļu, bet džeku L man paliels. Sagaidu Lāsmu, un mūs meklē jau labi atpūtusies Gunda. Operatīvi no furgoniem savācam somas, brīvprātīgie skotu mēlē kaut ko čivina par Rīgu, jo esam paņēmušas Aigara aizpērnā maratona mugursomas, un dodamies baudīt Lienes sarūpēto pikniku turpat stadiona zālājā.

Pikniks finišā

Pikniks finišā

Kā man garšo Alus! Kurš būs mans nākamais maratons? Vakarā no meitenēm saņemu simbolisku dāvanu karti dalībai kādā Eiropas dienvidu gala maratonā pēc manas izvēles. Super, tur noteikti jābūt apelsīniem! Bet ziniet, dāmas, būs jābrauc ar mani!

pils fonā

pils fonā

Vakarā dodamies uz kino – Wetherspoon tīkla bāru, kurš izvietots kinoteātra telpās. Bārs pārpildīts gan ar maratonistiem, gan parastiem cilvēkiem, bet vienu brīvu sešvietīgu galdiņu tomēr atrodam. Aivaram mūs neizdodas iepazīstināt ar skotu nacionālo ēdienu hagis (haggis), jo tas ir izbeidzies, tādēļ izvēlamies sev ierastāku maltīti. Un Alu, kurš šeit ir iespaidīgā izvēlē, un to pirms pasūtīšanas var palūgt pagaršot.

Mūs gaida Artura krēsla virsotne

Mūs gaida Artura krēsla virsotne

Pirmdiena ataust miglaina, bet, kamēr baudām brokastis mājīgajā virtuvītē, migla lēnām izzūd, no tās izlien netālais stadions, kalni, parādās saule. Dodamies apskatīt Edinburgas pili, kas vienlaikus bijusi gan cietoksnis, gan karaliskā rezidence, un ir celta uz neaktīva vulkāna. Izejam Karalisko jūdzi (Royal Mile), papusdienojam kādā taizemiešu ēstuvē un pieņemam lēmumu Artura krēslā (Arthur Seat) kāpt šodien, nevis rīt ar mugursomām pirms autobusa. Baudām skatus un dodamies iekarot virsotni. Skaisti! Edinburga pie kājām. Atdzīvojas arī Lāsma.

Ceļā uz virsotni

Ceļā uz virsotni

Pastaiga cauri pilsētai ar kāju pūtināšanu un padzeršanos kārtējā Wetherspoon iestādījumā – šoreiz bankā. Šodien kājām pieveikts 21 km ar labiem augstuma metriem. Vakariņas gatavojam mājās un, malkojot baltvīnu, raugāmies, kā migla no Ziemeļjūras atkal pamazām “aprij” pilsētu.

Artura krēsla virsotnē

Artura krēsla virsotnē

Atpūtinam kājās un padzeramies

Atpūtinām kājās un padzeramies

Pašā vakarā ar Gundu, kā praktiskās latvietes, nolemjam izmazgāt sporta drēbes, ja reiz dzīvoklī pieejama veļas mašīna ar sporta režīmu. Viss labi līdz brīdim, kad jāņem veļa laukā – durtiņas nav atveramas. Izpētām instrukciju un saprotam, ka ar child lock opciju tam nebūs nekāda sakara. Gunda palaiž skalošanu – cikls beidzas, bet atkal nekā. Vēlreiz skalošana, un beidzot Gundai izdodas atvērt durtiņas un tiekam pie savām labi izskalotajām sporta drēbēm. Mašīna ar super smart funkciju – pati laikam saprot pēc drēbju piesvīšanas pakāpes, cik skalošanas cikli vajadzīgi.

Miglainā otrdiena

Miglainā otrdiena

Mājās došanās rīts ataust viegli lietains un miglains. Šodien doties uz Artura krēslu nebūtu jēgas, tādēļ labi, ka tur pabijām vakar. Atstājam suvenīrus dzīvokļa saimnieces Klēras meitiņai, kura skolā raksta projekta darbu par Latviju, un dodamies tikties ar trīsciparu Aivaru. Nolemjam nedoties uz atlikušo apskates objektu Calton hill, jo arī tas ir miglā tīts, kā visa pilsēta. Pa ceļam 15 minūtes (35 min pēc Skotijas laika) pavadām Primarkā, jo Aivaram vajag nopirkt suvenīrus. Ar Gundu atceramies, ka mūsu jaunākās – oranžās bumbas dīdītājas – drīz dosies uz vasaras sporta nometnēm, un steidzam iepirkt topiņus, krekliņus un šortus. Atpūtinām kājas un padzeramies Wetherspoon grāmatnīcā pie Vaverlī stacijas, un tad vēl neliels gājiens līdz autoostai. Autobuss drīz tiek padots, iekārtojamies otrajā stāvā, lai baudītu Skotijas ainavas, cerībā, ka migla reiz izklīdīs, kas drīz arī notiek. Mūsu gids ir uzdevuma augstumos un mūs iepazīstina arī ar ceļā redzamajiem ievērības cienīgajiem objektiem un vēsturiskajiem faktiem. Aberdīna. Pārpildīta lidosta. Pēdējie suvenīri, un dodamies mājās.

Wetherspoon grāmatnīca pie Vaverlī stacijas

Wetherspoon grāmatnīca pie Vaverlī stacijas

Atkal mājās

Atkal mājās

Uz redzīti, foršā, zaļā, kalnainā, miglainā Skotija! Ko tur tas trīsciparu Aivars stāstīja par Lohnesa ezera maratonu un Glazgovas-Edinburgas kanāla skrējienu?

5 komentāri rakstam Karaliskās 26 jūdzes Edinburgā

  • Lasma3 Lasma3

    Man patīk šādi uzaicinājumi uz ballīti. Tikai braukt prom no saulainās Rīgas, kur +29, uz mākoņaino, vējaino un vēso Skotiju, kur nedaudz virs +10, bija jokaini. Bet ballīte izdevās! Daudz laimes jubilejā un sāc plānot nākamo!

  • Didzis Didzis

    Brīnišķīgi jauki !😎

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Lai jauki nākamie piedzīvojumi!

  • lielaa saule lielaa saule

    Super!Pabiju Edinburgā nesamaksājot ne centa!I nosalu i nosvīdu i piekusu “skrienot”,lasot.😉👍👌

  • Hiēna Hiēna

    Es nesaprotu tikai vienu lietu – kāda velna pēc tu tik maz raksti? :)

    Lieliski aprakstīts gan skrējiens, gan sadzīve! Smaidīju visu laiku :) Forši, ka izbaudījāt gan gleznainās Skotijas ainavas, gan tipisko miglu.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.