Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mana Rīga–Valmiera.

Par to, ka piedalīšos šajā skrējiensoļojumā, draugi/paziņas uzzināja labākajā gadījumā tikai pāris stundas pirms starta, kad ieminējos par to FB un Endomondo. Mācījos no NRM kļūdām, jo jau 2 gadus pēc kārtas esmu gatavojies tajā noskriet maratonu, bet dažādu apstākļu sakritības rezultātā abos nestartēju. Jā, abās reizēs iepriekšējā dienā/vakarā bija tautas deju koncerti. Jā, neliels nogurums pēc tiem bija. Bet laicīgi devos mājās ar tekstu: “Ilgāk nevaru palikt. Rīt jāskrien maratons!” Un abās reizēs – čušš. Iemesls – nespēja kārtīgi pagulēt pirms starta. Tāpēc šoreiz par manu dalību RV107 no tuvākās apkārtnes iepriekš zināja tikai 1 cilvēks, un informācijas noplūde bija neiespējama. Klusais sapnis. Sirdī klusi, klusi izlolots, neizpļāpāts, un nu – arī piepildīts.

Sagatavošanās priekšdarbi jau bija lieli, jo ne man visa vajadzīgā ekipējuma, ne šādu skrējienu pieredzes. Laicīgi paņēmu divu nedēļu atvaļinājumu. Pirmajā gan bija daudz dejošanas, jo abiem deju kolektīviem bija skates. 7 dienas pirms starta noskrēju 30km, un tad gan atpūtos no visa. Nevar taču būt, ka aizmirsīšu, kā jākustina kājas. Starts bija pusnaktī, tā ka atruna par nespēju aizmigt iepriekšējā naktī pirms starta nu nekādi nevarētu tikt pieņemta. Bija doma pāris stundas pagulēt arī pēcpusdienā, bet brīdī, kad laidos miegā, atnāca atgādinājuma īsziņa par rēķina apmaksu, un miegs vairs neatnāca. Soma bija pasmaga, un, lai priekšlaikus nenogurtu, uz LU ēku, kur bija reģistrācija, devos ar taksometru. Rindā stāvēšanas laiks tika pavadīts lietderīgi – pētot citu dalībnieku ekipējumu, un to, cik silti/plāni viņi ir apģērbušies. Mugursomā jau liku tikai nepieciešamāko: akumulatoru, jo pulkstenis līdz finišam neizturētu, rezerves zeķes un cimdus (nebija pārliecības, ka plānajos nesals rokas), želejas, hematogēnu, haribo paciņu u.tml. Pirmo reizi skrēju ar mugursomu un ja vēl būtu ūdens sistēma, tad būtu vēl vairāk nezināmā. Tā ka iztiku ar 200ml pudelīti. Pēc finiša jau, protams, sapratu, ka liekas bija gan zeķes, gan cimdi. Gumijlāči bija tikai pagaršoti, hematogēns neatvērts (to gan uzēdu vienā kontrolpunktā). Bet to jau īsti zināt nevarēja. Pirms starta izlēmu atteikties no termokrekla, un tas bija ļoti pareizs lēmums, lai gan, izejot ārā, tā vēl nešķita.

Emocionāla himna pie Brīvības pieminekļa, un – aidā! Piedzīvojums bija sācies. Daži jau pašā sākumā aiznesās mežonīgi ātrā tempā, bija vēl pāris policijas mašīnu, bet arī sekotāju pulciņš varēja netraucēti šķērsot ielas pie sarkanās gaismas. Jau pirmā pozitīvā lieta! Pirms skrējiena bija 3 klusie plāni: C (finišēt), B (iekļauties 12h), A (iekļauties 11h). Optimistiski. Sākuma temps turējās ap 5:20 min/km. A plāna izpildei bija nepieciešams 6:09. Agri vai vēlu jau tas kritīsies, un tāpēc bija jātur augstāks, cik vien ilgi iespējams.Nepilnu kilometru pēc starta jau biju atradis ceļabiedru. Skrēja vienā tempā, plāns apmēram tāds pats, pagājušogad finišējis. Ko vēl labāku var vēlēties?! Abpusēji. Jo viņa plāni sākumā bija skriet 5:30-5:40.Un tad nu nevilšus sākumā pavilku es.

Rīgā uzmundrinājumu daudz. Arī darba kolēģis, stundu pirms starta uzzinājis par manu dalību, uz ielas nodeva laba vēlējumus. Aiz Juglas jau krietni izklīdām. Palikām divatā ar saviem lukturiem un šoseju baltajām svītrām. Par ko tad runāt diviem nepazīstamiem cilvēkiem, skrienot tumsā gar šoseju? Sākumā, protams, par skriešanu. Par savām kilometrāžām, rekordiem utt. Mani skaitļi ceļabiedru vēl vairāk pārliecināja, ka kopā varam. Savukārt, man nebija jāsatraucas par nomaldīšanos.

1. KP (Garkalne). Neko jau vēl īsti negribas. Tempu arī žēl pazaudēt. Uzpildu savu pudelīti ar siltu tēju, apēdu pāris banāna gabaliņus. Nākamais punkts pēc 13km. Tas taču būs ātri! Mūs neviens neapdzen, tikai mēs dažus. Noguruma nav. ZZR vējš gan reizēm jūtams. Tieši piektdien tas bija nomainījies no DDR. Tas – lai mums, skrējējiem, būtu interesantāk. Mitrums bija paliels, bet, paldies Dievam, lietus nebija!

2. KP parastais rituāls, nekādas sēdēšanas. Jānoēd kāds gurķītis un olīve! Dodoties ceļā, šķita, ka tieši tie šoreiz deva papildus enerģiju. Nākamais KP jau pēc 10km. Ideāli! Tempu gan esam “nometuši” uz 5:35-5:40. Bet jūtamies labi. Katram jau kāda maza sāpīte, bet par to klusējam. Kopējo noskaņojumu nedrīkst sabojāt.

3. KP kolēģim jāuzpilda skriešanas sistēma, man sāk parādīties apetīte. Ja katrā no pirmajiem diviem punktiem papildus iztērējām pa minūtei, tad šeit jau bija vairāk kā 3min. Tas vienalga ir maz, salīdzinot ar nostāstiem par 15min. sēdēšanu. Spēks vēl kaulos ir, turpinām skriet. Bet sarunu nav vairs tik daudz, katrs jau sāk cīnīties ar sevi. Iespējams, ka mana cīņa ir lielāka. Kaut kad debesīs mēģināju parādīt Kasiopejas zvaigznāju. Tas aizņēma pārdesmit sekundes. Domāju turpināt izglītot zvaigžņotās debess zināšanās, bet nē – galva būs jāceļ augstāk, un tas jau sāk palikt par grūtu.

Līdz 4. KP (Braslai) vēl turos. Izpildām pat skrējiena gaitā radušos kolēģa mērķi – paspēt 6 stundās. Pauze 5min. Ceļabiedrs arī šeit uzpilda ūdeni. Jūtu, ka apņēmības rezerves viņam ir krietni lielākas. Bet, visticamāk, ka pats nebiju pietiekami rūpējies par savām enerģijas rezervēm. Katrā ziņā, želejas biju paņēmis par maz. Pamēģināju haribo. Kāpēc es paņēmu līdzi šos? Lieli gabali, grūti sūkājami. Vieglāk gāja ar mīkstajām konfektēm. Bet nu, galvenā enerģija jau nāca no želejām. Paldies, Ainār (Bubu), par aizdotajām! Bet vēl milzīgāks paldies par 13km ceļu līdz 5. KP (Stalbei)!

Pat pusceļu neizturēju ar 6 min/km. Atstarpe viņa Garmin un mana Suunto pīkstienos bija kļuvusi lielāka, un ceļabiedra paziņojumus (par tik un tik km līdz KP) gribējās apstrīdēt, bet pat tam vairs nebija spēka. Ik pa brīdim viņš pagriezās pret mani (attālums tobrīd bija pārdesmit metru), skrēja atpakaļgaitā un uzmundrināja. Uz to spēju atbildēt tikai ar galvas mājienu. Pāris reizes jau ieminējos, lai atstāj mani, bet viņa arguments par to, ka, atstājot mani, es varētu arī sākt soļot, kas, pie sevis pārdomājot, izklausījās ticami. Pulksteni lādēties jau biju uzlicis iepriekšējā punktā. Bija prieks, ka šo jautājumu esmu veiksmīgi atrisinājis (lādējoties tas palika uz rokas).

Stalbe. Mūsu ceļi šķiras. 77km plecu pie pleca, soli solī. Brīžiem baltā līnija vienā pusē, brīžiem pa vidu. Ko nu tur nožēlot par šķiršanos? Pēdējos km jau bija vainas apziņa, ka esmu lieks balasts. Un kolēģis atlikušos 30km jau kārtīgi nospridzināja. Šajā KP jau bāzu mutē visu pēc kārtas. Pauze 7min. Paskrienu garām soliņam, uz kura dažs labs iepriekš ir izstājies. Esmu viņus uzvarējis, pagaidām uzvaru arī sevi. Bet vēl palikuši 30 km. Un tagad jau esmu viens. Enerģija palēnām atgriežas, temps nostabilizējas pie 6:35. Galvā maisās A plāns, un tas, ka līdz Rubenei ir ļoooti tālu. Stalbē biju ieminējies, lai uztaisa vēl vienu – neoficiālo KP, jo šie 17km tomēr ir gana draudīgi. 200ml ūdens, jādzer ļoti prātīgi. Vēl ir pāris želeju, sūkājamās konfektes, mugursomā arī izbrāķētie haribo. Hematogēnam tā arī nepieķeros, vajadzēs uzdzert. Kilometru kļūst mazāk. To skaitu salīdzinu ar ierasto treniņmaršrutu vietām. Nu ir palicis tikpat, cik no Mola līdz mājām. Bet tas taču nekas nav!

Kalna lejā ir pēdējais KP. Otro reizi (pirmo – dziedot himnu) acīs saskrien asaras. Noturos, KP nesapratīs. Ļoti sirsnīga uzņemšana. Piedāvājumu klāsts milzīgs. Sāli vienkārši nolaizu no maizes. Bija masāžas piedāvājums, bet negribēju tam kavēt laiku. Iepriekš minimāli krampju simptomi bija, un nolēmu nejokot. Somā bija 2 magnija ampulas, un vienu no tām arī izdzēru. Iepriekš jau tādas nebiju lietojis, instrukcijā baidīja par blakusefektiem. Lai iet, pārāk īss gabals! Blakusefekti nepaspēs iestāties. Ar visu mīļo apčubināšanu punktā pavadīju tikai 5min. Jokojot mani mudināja atsākt skriet: “Re, kur Dace! Gribi, lai tevi meitene apdzen?” Nenoticēju, jo vismaz man pa gabalu jau īsti nebija redzams, kurš tuvojas. Piebildu, ka nemaz neesmu tik jauns, un jautāju, ko Dace darīs manā vecumā. Teica, ka skriešot vēl ātrāk. Nu nu, lai jau būtu! Rāpšanās pēdējā kalnā, kura tomēr vēl aizvien bija skriešana, ne soļošana. Tas bija tāds beigās izdomāts A+ plāns – ne brīdi visas distances laikā nepāriet soļos. Ja jau šajā kalnā uzskrēju, tad atlikušie 12 līdzenuma km mani vairs neapturēs. Kilometri jau sen kā kļuvuši krietni garāki. Bet daudz to vairs nav. Nodarbinu galvu ar aprēķiniem par A plāna izpildi. Bilance no Juglas pārejas trasē ir pozitīva (esmu apdzinis vairāk nekā mani). Pēdējais paskrien garām ar novēlējumu: “velc līdz galam!” Protams, kā gan citādi! Televīzijas torni jau redz pa gabalu. Pirms tā vēl viens lēnais km. Bet atlikušie 3 pagāja ātri. Biju gaidījis lielāku atbalstu ielās. Reti kurš pretimnācējs pamāja. Varbūt tāpēc, ka skrēju viens pats. Jāšķērso iela, bet sarkanā gaisma un daudz mašīnu. Šeit arī tās sekundes pietrūka. Būtu šķērsojis īstajā pārejā – droši vien būtu citādāk. Sarkanais paklājs pirms Sīmaņa. Emocijas aumaļām. Acīs atkal asaras. Bučoju abus kliņķus. Pasniedz strūdeli un kefīru. Parakstos, atdod drošības naudu. Daudz nedomājot, tā nonāk ziedojumu kastītē. Arī paša Jēkaba rokasspiediens. Viss kā sapnī…

3

Neapšaubāmi, ka šis bija viens no maniem lielākajiem piedzīvojumiem mūžā. Iespējams, ka tas būtu vēl lielāks, ja 77km nebūtu skrējuši divatā. Iespējams, ka tad manā aprakstā būtu vairāk lasāms par zvaigznēm, baltajām līnijām un kaitinošajiem furgoniem. Kā tad būtu ar finiša laiku – to var tikai zīlēt. Bet tagad ir tā, kā ir – 19.vieta ar rezultātu 11:00:15. Esmu lepns par sevi. Par sevis pārvarēšanu gan morāli, gan fiziski. Neaprakstāms gandarījums par ciešanu nakti!

2

P.S. Plāni trieca uz priekšu, tāpēc KP ilgi nesanāca uzkavēties. Bet arī šajos īsajos brīžos jutu Jūsu izpalīdzību un sirds siltumu. Milzīgs paldies visiem! Arī organizatoriski viss bija augstākajā līmenī. Esmu lepns par šādu Latviju!

7 komentāri rakstam Mana Rīga–Valmiera.

  • ai-jucis ai-jucis

    Apsveicu ar veikumu! Lielisks rezultāts!!!

  • alx alx

    Prieks pazīt un tā turpināt :)
    Kā šodien atceros to dienu, kad pagājušā vasarā BBPU ietvaros ievēroju šo zaļo krekliņu, kas mērķtiecīgi un pārliecinoši attālinājās tālēs zilajās. Toreiz padomāju – eh, kaut es varētu tā skriet :)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Super veikums! Apsveicu ar labu rezultātu! Bija gods apčubināt Rubenē.

  • Zanda19 Zanda19

    Lieliski, Aigar! Tu esi labs skrējējs, dejotājs un arī rakstnieks. :) Labu veiksmi arī turpmāk un raksti vēl.

  • Nākamgad būs zem 11h ;)

  • Hiēna essnee

    Grandiozi! Nu kur var šitik ātri to dabūt gatavu? :)

  • aiaiaigar aiaiaigar

    Paldies par apsveikumiem un labiem vārdiem!
    alx, ka tikai šogad BBPU man nebūs jaskatās Tavā, pie horizonta izgaistošajā, krekliņā:)
    matiss, vajadzēja tomēr paspēt; šādi novēlējumi rada diskomfortu :D
    essnee, es jau pats brīnos :)
    Tagad jau šķiet, ka nelielas rezerves vēl bija, un pusstunda bija reāli “nometama”. Bet pēc kara jau visi ir gudri.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.