Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim (Elīna Krēmere)

Rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/

21. jūnijs, plkst. 21:15

Es esmu piecēlusies no kārtējā vakara iesnaudiena. Mantas ir sakrautas RIMI kastē un jau sadalītas pa maisiem, ēdiena kaste ir savā vietā, soma salikta, sistēma uzpildīta, lukturis uzlādēts un tā tālāk. Vienīgais, kas vēl ir jāsaliek savā vietā pirms tik svarīgām sacensībām, ir savi iekšējie orgāni un smadzeņu puslodes. Uztraukums. Galva nedaudz reibst un vēderā lido tauriņi. Šķiet, ka es vēl sapņoju, lai gan jau esmu mašīnā un braucu uz LU galveno ēku. Neaprakstāmas sajūtas, kurām sekoja neizskaidrojami notikumi…

21. jūnijs, plkst. 23:00

Aploksne saņemta, drošības ekipējuma pārbaude izieta. Nervozi spaidu savu lampiņu iekšā un ārā, atceroties, kā pirms gada stāvēju otrā pusē galdam un besījos, kad kāds nevarēja trīs sekunžu laikā sameklēt visu nepieciešamo. Reģistrācijas procedūra izieta, ar mammu sēžam ārā, tieši pie durvīm. Šajā mirklī es nevēlos īsti ne ar vienu runāt, es izbaudu tos trakos tauriņus un šķietamās asaras acīs. Apraudos. Mamma, pinot manus matus pie LU, dusmojas, ka nevaru nosēdēt mierīgi. Es šim visam vēl joprojām neticu.

Matīss stāsta drošības instruktāžu, no kuras es vairāk par pusi palaižu garām. Nevarēju īsti sakoncentrēties. Neko nedzirdēju, tikai jutu to dīvaino sajūtu. Un kāda tev būtu sajūta, kad esi BEIDZOT sagaidījis mirkli, par kuru sapņo jau trīs gadus ?

21. jūnijs, plkst. 23:45

 960e68_059b98a62a304193a67eada04b0a090a~mv2_d_1200_1600_s_2

Par saviem Rīga – Valmiera plāniem paziņoju facebook un nolieku telefonu somā. Visi apkārt čalo, jautrojas, taisa bildes un rībina bungas. Es tā nevarētu, tajā mirklī biju pārāk emocionāla. Mamma jau ir aizbraukusi mājās pagulēt, cik vien vēl var paspēt. Esmu palikusi viena starp 150 cilvēkiem, kuri visi ir lielāki (un, iespējams, arī pieredzējušāki) par mani.

Kāds tad īsti ir šī skrējiensoļojuma mērķis? Protams, ka palīdzēt skrējiensoļojuma sargeņģelim Undīnei. Sākumā apsolu par finiša laiku neuztraukties, galvenais ir sasniegt otro Latvijas galu. 5 minūtes līdz startam… trīs, divas un nu jau sekundes. Bļāviens, uz ko es esmu parakstījusies?! Tās taču ir drausmas.

22. jūnijs, plkst. 00:00

Starta šāviens (es pat īsti neatceros, vai kāds izšāva kaut ko), un VISI kaut kur aiznesās. Man sākumā bija plāns paskriet, taču noteikti ne tik ātri. Uz kurieni visi tik traki skrien? Viens aiz otra man garām nesās cilvēki, līdz vienā mirklī es pieņēmu svarīgu lēmumu – neskatīties uz citiem. Pārforsēt startu īsti nekad nav bijis manā garā, taču es zinu, cik to viegli ir iespējams izdarīt. Viens luksofors, nākamais, pie visām sarkanajām gaismām apstāties negribas, taču vajag. Tā nu lēnā garā es pat esmu tikusi līdz VEF tiltam. Skatītāji šim skrējiensoļojumam ir daudzi, ar dažiem sanāk papļāpāt pa ceļam. Nebiju noskrējusi vēl 10km, kad jau sāku kaut ko mazpamazām ēst. Īsi pirms starta kārtīgi paēst diemžēl nesanāca, tā nu bija jāpamokās.

22. jūnijs, plkst. 1:43

Gribētos teikt, ka lēnā garā klumpurēju pa Rīgas ielām, beidzot sasniedzot arī Juglu (tā sauktais -1 KP). Īsti necerēju, ka mani tur kāds sagaidīs, bet pieņēmumos biju kļūdījusies – gan mūzika, gan strīpa ar uzmundrinošiem brīvprātīgajiem mani sveicina un gavilē. Forša sajūta. Smaidošos pabrīdinu, ka pirms gada tieši tur arī es stāvēju. Visi nedaudz pieklust, bet tad atskan smiekli, un es, turpinot tipināt, sāku pārdomāt, cik ļoti dzīve tiešām var izmainīties gada laikā. No organizatores un brīvprātīgās es esmu pārtapusi par traku garo gabalu skrējēju, kas nu jau nepilnu 2 stundu laikā ir tikusi uz lielās Tallinas šosejas.

Ārā ir gan tumšas, gan gaišas debesis reizē, fūres nemitīgi brauc pretī. Vai tiešām tiem šoferiem darīt nav ko? Neilgi pēc DEPO es panāku Luīzi, kura labu laiciņu jau man čāpo pa priekšu. Uzsākam tiešām garu sarunu, vairāki dalībnieki skrien mums garām, un es, tā teikt, atdzīvojos. Runājam par visu, ko vien var, es Luīzei palīdzu, kā māku. Pustrijos atceros par sarunāto zvanu ar mammu – tā, lai viņa uz trijiem būtu Garkalnē un mani satiktu KP1. Ar diezgan lielu žēlumu zvanu viņai, modinu augšā un saku, ka ir laiks!

Nepaiet ne pusstunda, es jau ierodos Garkalnē un, skatoties telefonā, noprotu, ka šeit savu ģimeni nesatikšu. Redz, izrādās, ka mamma neesot ticējusi, ka es tik “ātri” tikšu tik tālu, tādēļ ar braukšanu nesteidzās. Man, protams, ir neliels rūgtums sirsniņā (mēs tomēr bijām sarunājušas!), taču atrodu spēku, lai tiktu līdz KP1.

22. jūnijs, plkst. 3:10

Garkalne sasniegta! Apēdu visu, kas vien lien iekšā, ūdens sistēmu pildu pilnu, kā arī piedzīvoju prieka pilnu satikšanos ar fotogrāfi Aiju. Nedaudz pažēlojos, ka nav buljona. Būtu noderējis.

aa2

aa3

aa4

aa5

22. jūnijs, 3:32

No KP1 atvadījos ātri, tagad jau tipinu pa šoseju uz priekšu, prieks un laime iezogas manā galvā un dvēselē, kad garām brauc pazīstamais VOLVO ar bagāžniekā guļošiem brāļiem, kuri seko līdzi man telefonā, un mammu pie stūres. Sola mani gaidīt Sēnītē. Patīkams pārsteigums.

Visapkārt mežs, debesis kļūst gaišākas. Mans temps ir aptuveni raksturojams šādi: cenšos ātri iet, ja ieraugu kādu zīmīgu objektu, tad skrienu. Man kā laba motivācija bija arī priekšā esošie dalībnieki. Apdzenu viņus, paskrienot garām un uzmundrinot. Pati arī esmu izdomājusi sev kārtīgu motivācijas frāzi: “Jāskrien līdz kliņķim un ne soli mazāk”.

Tā nu, uz priekšu tipinot, esmu sasniegusi Vangažus, līdz Sēnītei vēl tikai nedaudz. Atmiņās kavējos par saviem pagājušā gada piedzīvojumiem tajā KP (kad strādāju par brīvprātīgo). Toreiz man tiešām, tiešām patika darboties un apkalpot visus skrējējus, žēl, ka tie ātrākie tur daudz neuzturējās.

22. jūnijs, plkst. 5:05

Tie kilometri pa vientuļo un garo šoseju velkas trakoti lēni, taču es cīnos ar sevi, cīnos ar garlaicību. Solos pati sev vēlāk mūziku uzlikt, kā arī, mani taču Sēnītē gaida!

Ieskrienot KP2, sākas mūsu iepriekšnorunātā plāna izpilde – brālis pilda sistēmu un pārbauda ēdienu somā, mamma apčubina kājas, salīmē plāksterus (tagad tie nebija nepieciešami). Šeit es nomainīju zeķes un kreklu, jo no rīta palika riktīgi vēsi, un es negribēju kārtējās hipotermijas lēkmes.

Tiekam galā 10min laikā, es atkal apēdu, ko vien varu, un dodos tālāk. Nākamais etaps gan ir krietni īss, tas man patīk.

22. jūnijs, plkst. 5:47

Lēnām lejā gar Inčukalna pagriezienu, gar Rāmkalniem (tomēr riktīgi sevi pierunāju paskriet) un tā forši gājās uz priekšu. Ģimenes satikšana krietni palīdzēja, arī mūzika un skaistais saules lēkts. Bija forši. Noskaņojums labs. Vispār esmu aizmirsusi tās pirmsstarta asaras un satraukumu, tagad tikai domāju par kustēšanos un finišu. Uhh, cik tas būs labi!!

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

 22. jūnijs, plkst. 6:35

Nu, nu, cik daudz noskriets? Kur es esmu? Kas te notiek? Ģimene mani forši apčubina, un es saprotu, ka ir laiks. Man ir laiks uzvilkt to slaveno Andra Ronimoisa dāvināto kreklu ar viņa doto svētību un ticību. Ak, cik viegli un forši paliek!

KP3 kā vienmēr valda pozitīva atmosfēra, es jau atkal 10min laikā iztaisos. Nūjas paņemu, jo priekšā gaida baigi trakais 20km gabals. Zinu, ka tas būs smagi, jo man lūzumi vienmēr uznāk īsi pirms pussimta.

960e68_7630b34d5e7647cb848e59617522cd05~mv2

Prieks un laime - mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

Prieks un laime – mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

Negribīgi dodos tālāk distancē. It kā jau riktīgs piekusums, bet atkal mūzika un pozitīvās domas glābj. Ja sākumā tiešām tikai “nūjoju”, t.i. staigāju nedaudz atbalstoties, tad jau pie 50km sāku paskriet ik pa laiciņam. Rīta saulīte jau spīdēja tieši sejā labu laiciņu, kas bija tīri jauki. Tik pat labi šajā mirklī varēju būt mājās un celties no mīkstās gultas.

Virzoties uz priekšu, kā nu mācēdama, iegūstu nākamo sarunu biedreni vārdā Justīne. Runājām mēs tiešām par visu, kas uz sirds, kas patīk un kas nē. Viņa man stāsta daudz par grieķu mitoloģiju un vēsturi, un sazin ko vēl. Es cītīgi klausos. Man patīk paklausīties, kad pati negribu runāt. Tā, ik pa mirklim paskrienot, esam jau diezgan tālu tikušas.

22. jūnijs, plkst. 9:44

Brasla, brasla, braslaaaaa…. JĀ! BEIDZOT! Trakais gabals pieveikts, bez lūzumiem! Esmu par to vairāk nekā pārlaimīga, atļaujos KP4 pavadīt vairāk par 10min. Šeit uzzinu par visiem, kuri izstājušies (vairāki man pazīstamie), kā arī par drauga Edija finišu tieši tajā mirklī… Traks nu gan viņš ir, savukārt, es jau esmu pieveikusi vairāk par pusi.

960e68_e1c7025900804de38f66ed9d068898fc~mv2_d_1600_1200_s_2

22. jūnijs, plkst. 10:00

No KP4 izvelkos izbesīta. Nu negribēju, negribēju es tik maz pasēdēt. Nākamo gabalu biju apņēmusies tiešām skriet. Nu tā, ka sakost zobus un tos nieka 13km pieveikt tik ātri, cik iespējams. Bet es vairs nebiju pierunājama. Panāku arī Justīni, kas no Braslas bija izgājusi nedaudz ātrāk par mani, un ļauju viņai runāt. Cenšos sakopot īpaši daudz spēkus ejot cauri mīļajai Straupei un Plācim, kuros ar orientēšanās klubu “Meridiāns” skrieti neskaitāmi treniņi. Atceros, kā ziemās slidojām gar šoseju, skrienot intervālus, kā rāpāmies pie Plāča esošajā tornī un citus sīkumus.

– neliela atkāpe jeb izraksts no Justīnes bloga –

“Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.”

22. jūnijs, plkst. 12:46

Šie 13km mums aizņēma 3 stundas. Sapratu, ka bloķēju Justīnes labo pašsajūtu, un ļauju viņai pilnā pārliecībā kustēt uz priekšu. Toties es savā galvā esmu iestāstījusi, ka man ir miega bads. Vajagot 10min pagulēt… Aha, tā laikam bija viena no manām vissliktākajām idejām JEBKAD. 40 minūtes paskrēja nemanot un brutāli sakot – es vienkārši tās minūtes pazaudēju. Pēc tik trakas atpūtas ne tikai piecelties bija grūti, bet arī spēki vispār nebija atgriezušies. Gandrīz raudot cēlos, uzzinot, ka man neskaitāmi daudzi pagājuši garām. Domas par izstāšanos manī vispār neparādījās, taču lūziens bija uznācis traks un briesmīgs. Nezināju, ko darīt. Laikam jau tik jākust uz priekšu.

22. jūnijs, plkst. 16:42

17km uz Rubeni? Tie bija ļoti garlaicīgi un lēni. Vistiešākajā un briesmīgākajā nozīmē. Visspilgtāk šajās mocībās atceros tik mirkli, kad Surikati man atsūta uzmundrinošu video – traki sapriecājos un nedaudz paskrienu. Neilgi pirms KP Rubenē uznāca traks reibonis, nosēdos ceļa malā, līdz garām braucošā Anita mani nedaudz apčubināja. “Bērns, ko tu sēdi gandrīz šosejas vidū?”.

Tās mazās lietiņas, kas ik pa laikam motivēja, bija iemesls, kādēļ kustējos uz priekšu. Šeit vairs vispār nebija runa par ātrumu, īpaši jau tādēļ, ka es apsēdos gandrīz katrā pieturvietā uz soliņa uz 3min. Šeit bija runa par izdzīvošanu, nepadošanos un kustēšanu uz priekšu, lai vai kādā tempā. Ļoti smagi bija, ļoti. Īpaši jau vienatnē.

Pusotru kilometru pirms Rubenes satieku brāli, kurš paskrējis pretī. No viņa dzirdu, ka Grīviņu pāris atbraucis mani sagaidīt. Ar šo vienu teikumu pilnībā pietika, lai mani saraudinātu un ieslēgtu pēdējās enerģijas rezerves, lai aizskrietu līdz Rubenei. Protams, nonākot tur, ir ne tikai noņemta atzīmēšanās iekārta, bet arī Surikati ir aizbraukuši prom… Bēdas ir lielas, bet ne tik lielas, lai pārspētu uztraukumu par gaidāmo finišu. Lai gan lūziens turpinās, nedaudz labāka iekšējā sajūta tomēr ir.

960e68_584bbe1b9c774194878fcede7598304f~mv2_d_1600_1200_s_2

22. jūnijs, plkst. 17:56

Viss, atlicis tik vēl spļāviens jūrā (var arī teikt, ka kaķa astei pārkāpt pāri). Ar visiem pēdējiem spēkiem veļos augšā no mīkstā krēsla. Ar ēšanu man ir pašvaki, bet tas neuztrauc. Galvā tikai domas par kliņķi.

Brālis ļoti jauki mani pavada nākamos trīs kilometrus. Kustos tiešām traki, traki lēni, bet nu vismaz ne uz atpakaļu! 10km pirms finiša līnijas pie manis atbrauc Valmieras orientierists Migliņš, kurš bija solījies mani izklaidēt. Tempu uzlabot viņam neizdevās un katru reizi, kad sāku skriet, viņš mani apber ar TĀDIEM komplimentiem, ka es patiešām sajutos spēcīga. Tas tiešām bija traks gājiens, īpaši, ja blakus iet vietējais, kurš zina stāstīt par visiem līkumiem un ceļiem, kas ir apkārt.

Vienā mirklī pamanu tālumā 100km atzīmi. Man paliek ļoti priecīgi ap sirsniņu. Negaidīju, ka tur būs sagaidīšana, taču bija! Un pat tāda diezgan tīri forša.

Īss mirklis saprašanas - katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Īss mirklis saprašanas – katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Valmieras robežu šķērsojam ap 19:00 vakarā, kad tieši beidzas kontrollaiks. Es par to īpaši nepārdzīvoju, galvenā doma jau bija nofinišēt. Valmieras ieliņas iet lēni, lēni viena pēc otras, Migliņam nu galīgi nesanāk mani piespiest uz skriešanu. Es jau tā, knapi saprotot, kas notiek, cenšos atpazīt dažas vietas. It kā arī sanāca.

 

Finišs! 22. jūnijs, plkst. 19:46

Ir! Neticu, bet ir sasniegta Valmiera! Likās jau, ka pie kliņķa izplūdīšu histēriskās asarās, taču, par laimi, savaldījos. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es tiešām biju laimīgāka par laimīgu. Sapnis piepildīts!

aa12

aa13

aa14

aa15

aa16

aa17

aa18

aa19

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2019

64768014_907253529627284_7856502955510333440_o

Es tevi ļoti gaidīšu,
Bet ne pie pulksteņa pie laika
Pie debesīm es stāvēšu
Un mana roka slaidā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani. /M.Zālīte

Tā Milda kādu dienu vēstulē raksta Sīmanim. Pie viena piebilstot – ziņoju viņi jau atkal devās ceļā. Lasīt tālāk.

Trešais reiss uz Valmieru

Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze

Foto: Agnese Vēze

Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns

Foto: Gints Kalns

65615113_2170133089701104_4394303855127429120_n

Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.

Rīga – Valmiera, 107 km. 2017.

Bailes. No kā man vairs baidīties? No tumsas? Vientulības? Muskuļu sāpēm? Dārdošās smagās tehnikas? Varbūt vajadzētu. Bet es vairs nebaidos. Jā, mani moka neziņa. Neziņa par to, kas ar mani notiks, bet tās nav bailes. Es zinu, ka esmu bijis tur jau iepriekš, esmu izbaudījis visu, bet reizēm man liekas, ka katra reize ir kā pirmā. Viss būs tāpat kā vienmēr, tā pati šoseja, tas pats ceļš, tā pati tumsa un gaisma. Lielākoties pat cilvēki trasē ir vieni un tie paši. Tomēr šoreiz manī ir sajūta, ka viss būs savādāk. Šoreiz uz starta līnijas stājas cits Didzis. Tikpat stūrgalvīgs, kurš vēl joprojām neklausās nevienā, bet jau rūdīts daudzās citās kaujās. Esmu nopietni bruņots. Neko jaunu izdomājis neesmu, tikai šoreiz mans kaujas ekipējums, mans galvenais ierocis – apņēmība un griba, ir nesagraujami. Es zinu, ka būs grūtie posmi, kurus nāksies pārvarēt, tā tam ir lemts notikt. Galamērķis ir tālu jo tālu, un es neesmu no dzelzs, bet man ir jābūt stipram šajā ceļā. Nāksies vien paciest un izturēt, jo šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, cilvēki man tiešām tic! Jau sen ir satumsis, un katra mazā zvaigzne debesīs ir acs, kas vēro mani. Didzi, ja Tev vairs nav spēka cīnīties par sevi, tad cīnies par tiem, kuri vēl Tev labu un kuri gaida Tevi mājās. Ja nevari par tiem, tad cīnies par tiem, kuri liek Tev šķēršļus un met sprunguļus ceļā, lai viņi redz, lai dzird kā zeme rīb, kad tuvosies finišam. Bet, ja nevari arī par viņiem, tad cīnies par tiem, kurus vairs nesatiksi un atvadīties nepaspēji…

17883730_1627922703915510_761368620495050690_n
“Lai Tev pietiktu spēka visu ceļu!” (Irma, 2. klase) Brīvības piemineklis – Garkalne, 0 – 23 km.

Pirms starta satieku Sintiju un Ritu. Apspriežam pārējos dalībniekus un pārrunājam to, kas mani sagaida, līdz dalībnieki nostājas, lai dziedātu Latvijas himnu. Es, kā vienmēr, stāvu nostāk no pārējiem. Lai arī esmu ar pavadonēm, un apkārt ir tik daudz cilvēku – sacensību dalībnieki, atbalstītāji un nejauši ieklīdušie, es jau šobrīd esmu pilnīgi viens un es tāds būšu visu atlikušo laiku. Vienalga, lai ar ko es kopā skrietu, tas būs tikai īss mirklis līdz atkal nāksies palikt ar sevi. Dodamies trasē, tas laiks ir pienācis, stunda ir situsi. Viss kam esi dzīvojis, domājis un gatavojis sevi. Lai notiek! Galva augstu pacelta, acis vērstas uz priekšu. Laiks pārbaudīt, uz ko esmu spējīgs. Cik daudz spēšu atdot sevi, cik daudz izturēšu. Muguru piespiedis pie sienas, ielas malā notupies bezpajumtnieks. Roka izstiepta, acis izbolītas. Liekas tāds gados jauns, bet tādam jau grūti noteikt to vecumu. Nodomāju, kas tā ir par laimi, atrasties pretī nezināmajam. Jā, dēļ visiem šiem skrējieniem es pamazām sadegu. Tie prasa daudz, tie no manis ņem daudz, un es viņiem dodu daudz. Bet tas ir daudzkārt labāk, kā sēdēt un lēnām sapūt. Pūt un lēnām apaugt ar pelējumu, sēžot uz ielas vai četrās sienās, tam pat nav liela nozīme. Katram cilvēkam savs ceļš ejams šajā pasaulē, un es no sirds priecājos, ka mans ceļš ir tieši tāds, kādu esmu to izvēlējies un iztēlojies. Tālāk mums pievienojas kāds iereibis vīrs, kurš aiz sevis velk čemodānu uz riteņiem. Vēl pievienojam rokas bagāžu, un šis vīrs jau ir pamatīgi nokrāvies. Tomēr viņš ar smaidu uz lūpām apsteidz visus skrējējus. Pie sevis pasmejos par viņu, jo iedomājos, ka viņš šādi varētu veikt ceļu līdz Valmierai. Alkohola reibumā, velkot aiz sevi bagāžu, nesot rokassomu, džinsās un mētelī. Diemžēl, jau pēc simts metriem mazais vīrelis ir apstājies un izskatās manāmi aizelsies. Pēc šī cilvēka sejas izteiksmes spriežot likās, ka viņa veselībai šis skrējiens nebūt nav nācis par labu. Pasmaidu par smieklīgo situāciju, jo, zinot iepriekšējo gadu pieredzi, vēlāk var nebūt spēka pasmaidīt un var nākties gaidīt līdz pašam finišam.

Tuvojoties Berģiem, skrienu nelielā skrējēju grupiņā. Protams, tiek uzsākta saruna par to, cik tālu vēl jāskrien, vai varēsim, varbūt nemaz nevarēsim sasniegt galamērķi. Lai arī šajā kompānijā esmu pats jaunākais, lepni saku, ka šo ceļu mēroju jau trešo reizi. Jūtos kā šī skrējiena veterāns, pieredzējis vīrs. No kāda kunga saņemu jautājumu, kādā pulsa zonā esmu finišējis iepriekšējos gadus. Atbildu, ka nekad tādu neesmu mērījis, un tad iestājās kapa klusums. Laikam tādu atbildi neviens negaidīja, bet atceroties, kā finišēju gadu un divus iepriekš, neesmu pārliecināts, vai tajā brīdī man vispār bija pulss, jo jutos vairāk miris nekā dzīvs. Droši zinu, ka pulss atgriezās nākamo dienu laikā, bet spēja normāli pārvietoties ar savu klātbūtni pagodināt gan nesteidzās. Drīz jau tiek ieslēgts pieres lukturis, un esam tumsā. Sarunas ir pieklusušas, tikai aizmugurē kāds kaitinoši skaļi spļaudās un šņauc degunu. Sāk ļoti gribēties ēst, un nolemju negausīgi notiesāt savus vistas ruletes krājumus. Jā, nekādi banāni vai apelsīni, tieši gaļas izstrādājumi. Katram skrējējam savs. Saprotu, ka sākumā nav kur steigties, bet jūtu, ka pārāk labi uz priekšu neiet. Nedaudz saskumis nodomāju, ka būs labi, ja finišēšu kaut nedaudz ātrāk kā pagājušo gadu. Ieskrienot Garkalnē, uz ielas parādās apgaismojums, kas ļauj uz mirkli izslēgt un no galvas noņemt pieres lukturi. Gadu no gada, viņš vienmēr kaitinoši spiež manu galvu, tāpēc izmantoju katru iespēju novākt viņu no acīm. Kontrolpunktā darbojos ātri, nedaudz papildinot dzeramā krājumus un kabatā iemetot cepumus. Pārlecu pāri vilciena pārbrauktuvei un pa svecīšu izrotāto ceļu dodos tumsā. Es atceros, no kā pagājušo gadu šeit baidījos. No tumsas.

Garkalnes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:00:40. 23km – 02:29:58. Sacensību vidējais temps – 00:06:29 min/km.

“Lai Tu nepiekustu! Lai Tu neaizmiedz!” (Luīze, 2. klase) Garkalne – Sēnīte, 23 – 36.4 km.

Atceros, kā pirms gada, šajā pašā ceļa posmā man briesmīgi nāca miegs. Tik ļoti vēlējos ieritināties zem segas, siltumā un drošībā. Atceros kā Valkā es bēgu no tumsas. Tik ļoti negribēju ar viņu sastapties, līdz tā mani panāca un es samierinājos ar to. Un te nu es esmu. Viens, tumsā un salā. Šis ir īpašs ceļa posms, jo nav melnākas nakts par šo. Uz brīdi izslēdzu savu vienīgo apgaismoju un es neredzu vairs neko. Apkārt ir pilnīga tumsa. Liekas, ka pamats zem kājām ir zudis, un tur atrodas bezdibenis. Uz brīdi liekas, ka temps samazinās. Priekš kam steigties uz priekšu, varbūt labāk pataupīt spēkus. Uzreiz atbildu sev ar pretjautājumu, priekš kam tad Tev vispār šeit ir jāatrodas? Kāpēc Tu izvēlējies šo ceļu? Ja neatdodu sevi visu, tad nekam vairs nav nozīme. No tumsas man neizbēgt, tāpat kā no visa pārējā, kas mani pēdējā laikā piemeklēja. Es varu mukt mūžīgi, bet varu arī stāties visam pretī kā vīrs, lai arī kāds būtu gala iznākums. Šajā brīdī, tur tumsā, nakts melnumā, es zināju, ka šis ir tas brīdis, tas neaizmirstamais brīdis, kad man ir izdevies sevi salauzt, un dūres atkal ir sažņaugtas cieši. Tumsa tinas man apkārt ar saviem taustekļiem, vijas ap manām rokām un kājām. Man nav kur sprukt, un es arī negrasos to darīt. Ja Tu gribi mani, tad nāc un paņem, bet es no tevis vairs nebaidos. Es vairs neesmu tas pats, mazais un gļēvais. Manas rokas, mans ķermenis triecas Tev pretī, droši skatos Tavās acīs, mans skatiens nenovēršas. Manī ir drosme cīnīties par Tevi, skriet cauri tumsai, pat ja tā nebeigsies nekad. Esmu sasniedzis Sēnītes kontrolpunktu. Savu taktiku nemainu, darbojos ātri. Nākamais ceļa posms būs visīsākais, bet arī šoseja šeit būs visšaurākā.

Sēnītes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:37. 36.4 km – 03:57:30. Sacensību vidējais temps – 00:06:28 min/km.

“Lai veicās maratonā” (Kristaps, 2. klase) Sēnīte – Ragana, 36.4 – 45.9 km.

Tik tiešām, kuļoties cauri naktij, ir savācies jau maratons. Tad jāsavāc vēl viens. Tad vēl pusīte jāpievieno. Galvenos uzdevumus izpildu godam. Ik pēc kilometra vai diviem, iemetu mutē siera gabaliņu un padzeros. Iedzeru savu pirmo pretsāpju tableti. Nācās to darīt jau ap 38. km. Salīdzinājumam – pagājušo gadu darīju to nedaudz pirms 90 km. Šoreiz nolemju neko negaidīt, jo manas potītes, kurām nācās daudz pārciest gatavošanās posmā, jau sākušas sūdzēties. Viens brīdis ir īpaši satraucošs, jo sāk likties, ka vairs nevaru noturēties kājās. Nevaru noskriet taisni, pamats zem kājām zūd. Uz brīdi liekas, ka tūlīt izjukšu pa sastāvdaļām. Tas būtu smags trieciens, jo jūtos visai labi. Tālāk sastopu savu cīņu biedru Mārtiņu. Un aiziet! Iet vaļā visa veida sarunas. Ko tikai mēs nepārrunājām. Skriešana, sadzīve, sports, situācija Latvijā un, protams, nažu cīņas, kā uzbrukt, kā aizstāvēties. Šis ir īsākais un šoreiz arī vieglākais ceļa posms. Turklāt Raganas kontrolpunktā varēšu pārvilkt drēbes, jo pirms gada rīts bija ļoti auksts, un biju pamatīgi nosalis. Kontrolpunktā mani sagaida Ilze, kas ir patīkams pārsteigums, jo nebiju gaidījis sastapt kādu atbalstītāju jau tik ātri. Ātri pārģērbjos, paņemu no galda cepumus un dodos tālāk. Dodos pretī rītausmai. Pirmā rīta gaisma man vienmēr liecina, ka esmu par soli tuvāk finišam. Bet vēl jāpaciešas. Apkārt joprojām ir tumšs, bet skriet ir jau daudz vieglāk, jo šajā grūtajā un garajā posmā, kaut uz brīdi, bet es nebūšu viens.

Raganas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:04:14. 45.9 km – 05:04:17. Sacensību vidējais temps – 00:06:32 min/km.

“Mēs esam tavs spēks un mēs būsim vienmēr Tev blakus!” (Madara, 2. klase) Ragana – Brasla, 45.9 – 64.2 km.

Zinu, ka augstu sasniegumu sportistiem ir sava atbalsta komanda. Zinu arī to, ka arī man tāda ir. Ir tik daudz vieglāk, ja ir kāds, kurš palīdz Tev noturēt tempu, neatslābt un netrakot, pārlieku nekāpināt tempu. Šis ir ļoti garš posms, kurš stiepjas 18 km garumā. Nākamie 10 km, paiet pļāpājot par dažādiem lietām, diemžēl, ne par nažu cīņām, bet par citām saistošām lietām. Ik pēc brīža Endomondo pienāk kāds balss ziņojums. Tas uzmundrina, tajā pašā laikā radot lielāku atbildības sajūtu, jo pievilt pārējos nedrīkst. Skolēni pieprasa pirmo vietu. Pietiek ar to, ka nāksies viņiem paskaidrot, kāpēc tas šoreiz un arī ne tuvākajā laikā nebūs iespējams. Pamēģiniet paši nostāties pret 30 pirmklasniekiem un atbildēt par saviem grēkiem. Attaisnojums, ka es vēl tik ātri neskrienu, šeit nederēs. Liekas, ka Ilzes kompānijā laiks rit visai strauji, un kilometri nemanot krājas. Brīžiem pat skrienam nedaudz par ātru. Bet, jo ilgāk skrienam, jo nepacietīgāks palieku. Kur ir gaisma? Kur kavējas rīts? Vēl joprojām debesis ir tumšas. Dzirdu, kā iedziedas putni. Tā ir laba zīme. Skrienu garām autobusa pieturām, atceros, kā pirms gada vienā no tām piestāju, lai padzertos. Atceros arī to, ka pirms gada šajā pašā vietā jau bija gaišs. Ja iepriekš skrēju cauri melnajai tumsai, tad šoreiz skrienu pretī gaismai. Līdz beidzot, soli pa solim, paliek gaišāks. Pienāk brīdis, kad arī Ilzei ir jādodas atpakaļ. Nedaudz saskumstu, jo zinu, ka vieglā pastaiga ir beigusies. Uz brīdi pat iedomājos, ka varētu skriet nedaudz lēnāk, bet šo domu uzreiz atmetu. Ir jāturpina, temps ir ļoti labs un vienmērīgs. Laikam treniņi un pieredze dara savu. Apdzenu dažus skrējējus. Redzu, ka citiem šobrīd ir krietni grūtāk kā man. Nākas iedzert jau otro pretsāpju tableti. Pa ceļam gan no kabatas izkrituši visi cepumi, bet kontrolpunkts ir jau rokas stiepiena attālumā. Saruna ar kontrolpunkta brīvprātīgajiem: “Varbūt mums Tevi apsegt ar segu? Būs siltāk!”, es atbildu: “Nē, paldies.”. “Siltu tēju?”, es: “Nē, paldies.”. “Varbūt siltu buljonu?” “Nē, paldies.” “Vismaz apsēsties nevēlies?”. “Sēdēšu finišā”. Mana mute pilna ar gurķiem. Nomurminu pateicības un atvadu vārdus un dodos tālāk. Šajā brīdī vieglā dzīve ir beigusies. Mana pārliecība ir augusi, un es saprotu, ka patiesībā kustos visai veikli un ātri. Ja šādi turpināšu, pārspēšu savu iepriekšējo rezultātu ar uzviju. Patiesībā, pat varu iekļauties 12 stundās. Šī doma iezīmē ēras beigas. Es beidzot cīnos par konkrētu rezultātu. No vieglas sestdienas pastaigas, šī sacensība pāraug medībās. Es nezinu, vai es esmu mednieks, vai tieši otrādi – medījums. Laiks ir mans ienaidnieks, un man ar viņu nāksies sacensties. No šīs cīņas man neizbēgt.

Braslas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:10. 64.2 km – 06:59:25. Sacensību vidējais temps – 00:06:30 min/km.

“Skrien kaut nedēļu, Tu to vari nepadodies!” (Made, 2. klase) Brasla – Stalbe, 64.2 – 77.3 km.

Man diemžēl nav nedēļas. Man ir piecas stundas, kuru laikā jāveic 43 km. Jebkurā citā situācijā, šāds uzdevums liktos vieglāks par vieglu, bet esmu mērojis jau tālu ceļu. Es nezinu, vai mani ceļi izturēs, vai potītes nepārlūzīs uz pusēm. Droši zināju tikai to, ka, kamēr varēšu nostāvēt un kaut skatīties Valmieras virzienā, viss būs iespējams. Ar katru soli mana pārliecība pieaug. Apdzenu pamatīgu sauju ar skrējējiem. Šajās sacensībās īstā skriešana ir tikai sākusies. Esmu labi sagatavojies, jo visu laiku spēju sevi apgādāt ar šķidrumu un spēju sevi piespiest ēst. Es nevēlos sagaidīt to brīdi, kad būs jau par vēlu, un nespēks pārņems mani. Vēl pirms kontrolpunkta apdzenu kārtējos skrējējus un, ierodoties kontrolpunktā, tieku apbērts ar komplimentiem. Ātri uzkožu gurķīšus un metos atpakaļ kaujā, jo sekundes rit un man ir jāpasteidzas.

Stalbes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:03. 77.3 km – 08:20:14. Sacensību vidējais temps – 00:06:27.

“Nepadodies, centies cik vien spēj. Es domāšu, lai Tev sanāk.” (Sāra, 1.klase) Stalbe – Rubene, 77.3 – 93.6 km.

Sāk līt. Vējš pieņemas spēkā. Smagie man traucas pretī, aiz sevi nesot milzīgu lietus mākoni. Viena no smagās tehnikas mašīnām man pret krūtīm triec tik stipru vēja brāzmu, ka ir grūti noturēties kājās. Skrienu pa peļķēm, kājas jau kļuvušas slapjas. Man no muguras garām aiznesas citus apdzenošs smagais ar cisternu. No tā brēciena un ātruma, kādā viņš man aizlidoja garām, satrūkstos un mūku sāņus. Apsolu sev, ka turpmāk būšu daudz piesardzīgāks. Viss iepriekš nosauktais vairumam cilvēku varētu izsaukt riebumu, bet ne man. Es pie šādiem apstākļiem esmu pieradis. Lietus, peļķes, vējš? Šoseja, smagā tehnika? Nogurums, muskuļu sāpes? Tie visi ir mani sabiedrotie šajā cīņā. Es šādos apstākļos jūtos kā zivs ūdenī. Kamēr citi pāriet soļos es turpinu skriet. Kad citi sūdzas par slapjajām kājām, es skrienu peļķēm cauri. Pēkšņi jūtu, ka strauji sāk slāpt. Skaidrs, laiks kārtīgi uzpildīties. Esmu gatavs šim mirklim. Enerģijas batoniņš vēderā, kārtīga zaļās tējas deva klāt un esmu gatavs turpināt. Ar lielu pārliecību ieskrienu Rubenes kontrolpunktā. Šeit saprotu, ka ja vien mani pa ceļam nenospers zibens, es iekļaušos 12 stundās, un šeit sākas jau nākošā cīņas daļa. Man ir jāpaspēj nokļūt Valmierā līdz 11:30:00. Tas nozīmē, ka šajā pēdējā etapā, tiks atdoti visi spēki.

Rubenes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:58. 93.6 km – 10:03:57. Sacensību vidējais temps – 00:06:25.

“Spēks ir tavā sirdī, nevis muskuļos” (Emīlija A., 1.klase) Rubene – Finišs, Valmiera, Sīmaņa baznīcas kliņķis, 93.6 – 107 km.

Pēdējie 13 km. Tad, lai notiek. Šeit arī tiks atstāti pēdējie spēki, viss kas man ir, viss kam gatavojos, tiks veltīts šim noslēdzošajam posmam. Šī doma, par to, kur īsti slēpjas cilvēka īstais, patiesais spēks, tā mani nepameta visu skrējiena laiku. Es par to domāju skrējiena sākumā, kad biju viens un vientuļš, un es par to domāju arī šobrīd. Es atkal traucos visiem garām. Zinu, ka mani vairs neviens neapdzīs, un es visiem iešu garām kā stāvošiem. Es jau redzu Valmieru. Mana apņēmība sprāgst uz visām pusēm, esmu pilns ar emocijām. Man nav laika domāt par to, kas notika iepriekš, jo es jūtu, ka esmu pilnīgi cits Didzis. Es nevelkos kā gliemezis un man nav vajadzība pāriet soļos. Es spiežu sevi doties uz priekšu, es eju, lai atdotu visu! Pretim braucošās mašīnās taurē sveikdamas mani, tās ir manas fanfaras, tās vēsta, ka esmu tuvu galamērķim. Es varu vēl! Aiziet, ātrāk! Lai rīb kaujas bungas, šī cīņa tuvojas noslēgumam. Pēdējā – finiša taisne. Veltu visiem savu kaujas kliedzienu, tas atskaņojas Valmieras ielās, un lidoju pretī finišam. Sarkanais paklājs un pēdējie metri, apstāties vairs nepaspēju un ietriecos baznīcas durvīs. Saņemu citu apsveikumus un lēnām nokliboju malā. Vai tiešām viss? Es esmu pārspējis pats sevi. Nekad nebiju domājis, ka varu veikt šo distanci tik ātri. Varu teikt vēlreiz, ka tā nav lieliska fiziskā sagatavotība, vai liels talants. Tā ir apņēmība un gribasspēks. Stūrgalvība un neatlaidība. Pēdējos 13 km es spēju pamatīgi kāpināt tempu, un spēju to darīt arī pēc veiktiem 100 km. Tiklīdz kā skrējiens ir beidzies, saprotu, ka īsti nevaru paiet, jo kreisā kāja ir piebeigta līdz galam. Pēdu pie zemes pielikt īsti nemaz nevaru, kājas saliekt arī ne. Saprotu, ka stāvu kājās. Didzi, Tu vari apsēsties. Tu to esi nopelnījis. Apsēžos uz slapja soliņa, pie pašas baznīcas. Nezinu, vai būšu spējīgs piecelties no tā, bet svarīgākais ir izdarīts. Visi spēki ir atdoti, un tas šobrīd ir galvenais. Esmu lepns par savu rezultātu. Es redzu, ka spēju progresēt un tas man dod pārliecību, ka viss ir iespējams. Šobrīd man ir laiks sadziedēt kājas un noskaņoties nākamajām kaujām. Ticiet man, garākā nakts manā mūžā vēl tikai tuvojas, bet par to nedaudz vēlāk.

17835011_1627923047248809_6107555886904006800_o
Finišs. Valmiera, Svētā Sīmaņa baznīcas durvju kliņķis, 107 km – 11:20:08. Sacensību vidējais temps – 00:06:21.

Skrējiens tiek veltīts manam labākajam draugam. Draugam, kurš mājās vairs nepārnāks.

Haiveja Tuhela memuāri

Priekšvārds

Esmu ievērojis šādu sakarību – ja tu ultru noskrien labi, tad vēlies skriet vēlreiz pozitīvo emociju dēļ. Savukārt, ja ultru noskrien slikti, tad vēlies to skriet vēlreiz, lai noskrietu labi. Īsāk sakot – ja esi noskrējis ultru, gribēsi to skriet vēlreiz.

Tā nu mēs izlēmām, ka uz Valmieru jāskrien vēlreiz. Ieviņa tāpēc, ka nebija apmierināta ar pagājušo gadu, bet es tāpēc, ka biju. Biju pat pārāk laimīgs, pārāk maz cietu.

Secinājums viens – jāuzstāda izaicinošāks mērķis. Jānoskrien 9 stundās. Pagājušajā gadā pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kādu kilometru vai pat mazliet vairāk kopsummā nogāju. Arī pie tā jāpiedomā un sevi jādisciplinē. Nekādas ilgas sēdēšanas, nekādas iešanas.

Ja mērķis nosprausts, tad tik jāsāk trenēties.

Grūtais grūtniecības periods

2017.gada pirmajos trīs mēnešos saskrēju 1.5 megametrus. Arī ātruma treniņi bija krietni intensīvāki nekā pagājušajā gadā. Ja vēlies skriet labi sacensībās, tad vēlies arī ciest treniņos. Citādāk nemaz nevar būt.

Diemžēl tas viss nenotiek bez starpgadījumiem. Februāra beigās tomēr imūnsistēma neiztur un pasaka, ka jāpaņem pauze. Martā atgriežos pie kilometru krāšanas, un pirmā sapārotā 30+30 nedēļas nogale dod pārliecību par 107 kilometru mērķi, kā arī sagrauj pārliecību par maratona mērķi. Te gan drīzāk jāvaino sava nedisciplinētība – cenšos pārlēkt savu pakaļu, tāpēc treniņā sabrūku. Nākamajās nedēļās nogalēs vairs nesanāk paskraidīt garos treniņus, jo ir ieplānotas pāris sacensības, līdz ar to lielāku kilometrāžu skrienu darbdienās. Sacensības norit labi – 2. vieta maza mēroga orientēšanās sacensībās elites grupā (kur gan nav gandrīz neviena elites pārstāvja), kā arī 6. vieta apmēram 10 km taku skrējienā, kas man arī dod 5. vietu seriāla kopvērtējumā un 3. vietu vecumgrupā.

Divas nedēļas pirms Valmieras man iesāpas celis. Papildus tam vēl sāk sāpēt kakls. Paņemu 2 brīvas dienas, bet sestdienas rītā Andis piedāvā skriet 4h rogainingu Rīgā. Negribu! Bet gribu! Pasaku, ka skriešu, bet jāizskrien pārbaude, kā vispār skrienas (celis jūtas labi, bet kakls vēl mazliet liek par sevi manīt). “Ilgā” neskriešana dara savu. Kājas jūtas lieliski, skrienu nepiespiezdamies un 12.5 km ar pasildīšanos un atsildīšanos (gan tādām paīsākām) tiek pieveikti 50 minūtēs jeb ar ātrumu 15 km/h.

Skrienu, baudu un gānu sevi par vieglprātību.

Protams, nākamajā dienā pieveiktie 50 km ir ne tikai nevēlami nākamajai nedēļas nogalei (atkal celis liek par sevi manīt), bet arī manai morālajai pašsajūtai, jo organizatoru nepilnvērtīgās kartes dēļ nākas izlaist no rokām pirmo vietu.

Celis. Sāp.

Fizioterapeites apmeklējums. Teipošana. Divas izlaistas dienas. Trešdienā skriešana uz darbu un no darba. Celis liek par sevi manīt tikai uz pagriezieniem. Varbūt būs labi. Vēl divas brīvas dienas. Tomēr kāju muskuļi mazliet jūt, ka svētdienā noskrieti 50 km. Neko darīt – ir lietas, kas jādara.

Vēl tikai jāiziet sarakstam cauri, vai viss vajadzīgais sacensībām sarūpēts:

  • Megametrāža – check (1.5 Mm).
  • Varēšana – check (sastrādāts daudz).
  • Pārliecība – emmm…. šķiet, ka celis liks atkal par sevi manīt. Abi ceļi noteipoti, bet nu būsim reāli – ja pēdējo divu nedēļu laikā divreiz celis licis par sevi manīt, tad diez vai varu noskriet 107 km bez jebkādām sāpēm.

Pēdējais punkts paliek neatķeksēts.

Dzemdības

Skrienot pirms gada, trasē izdomāju, ka jānodod sveicieni Ieviņai, tādējādi gan īsināju laiku sev starp kontrolpunktiem (domājot, kāds būs sveiciens), gan cerēju iepriecināt viņu. Bija skaidrs, ka šogad tam nebūs laika (domāt jau var, bet laika nodot sveicienu nebūs). Tomēr es negribu skriet vienkārši tā. Jābūt kādai saiknei. Un tad tiek uzzināts, ka, ziedojot Lāsmai, varam saņemt personalizētus numurs. Nolemts. Šī gada ultramaratonisti ir dzimuši – 666 Haivejs Tuhels ar kopīgās šosejas minēju 999 Sterveju Tuhevenu.

Te gan jāuzsver, ka kopīga ir šoseja, bet ne mīšana – katrs mīs savā solī, pretī saviem mērķiem.

Bērnība

Bērnībā par tevi rūpējas vecāki. Šajā skrējienā mani vecāki ir mana pieredze un informācija, ko esmu uzkrājis gadu gaitā.

Jāsāk mierīgi, bet nedrīkst arī pārlieku atslābt. 4:30 min/km vajadzētu būt labam tempam. Papildus tiek sarunāts atbalstošais personāls, kas sagaidīs punktos. Tiek izrēķinātas želejas, kas tiks patērētas, kad jādzer ūdens. Tiek darīts viss, lai varētu domāt tikai un vienīgi par skriešanu un tempa turēšanu. Viss, lai netiktu pieļautas pagātnes kļūdas.

Pusaudzis

HT: “Mammu, kā būtu, ja es mēģinātu izskriet no pilsētas kopā ar lielajiem puikām?”

Saprāts: “Turies pie saviem uzstādītajiem mērķiem. Ultra ir cīņa ar sevi, nevis ar citiem!”

Bet ko gan viņi visi zina? Es zinu labāk! Turēšos kopā ar pēdējo policijas mašīnu – kopā ar lielajiem puikām, bet tomēr atsevišķi, lai mani neapbižo.

Starts!

ES ESMU LIELAIS PUIKA!!!! #YOLO

Skrienu kopā ar pirmo policijas mašīnu, kopā ar līderiem. Skrienas viegli. Ir mazliet agresīvāks sākums nekā bija iecerēts. 2. km aiziet 4 min/km. Mazliet par agresīvu. Tomēr, kā jau pusaudzis starp lielajiem puikām, esmu visdraiskākais no grupiņas:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706818512812841/

Jāsaka gan, ka man ir skaidrs, ka ne visi no šī bariņa ir lielie puikas. Jau nolūkoju pirmos, kas tiks apdzīti pēc izkļūšanas no Rīgas.

Pēc Gaisa tilta mazliet iepalieku. Galvenais bija tikt cauri sablīvētajam krustojumu tīklam centrā, pēc tam vairs policijas eskorts nav tik svarīgs. Kaut kāds saprāts tomēr ir arī pusaudža galvā. Tomēr vēl joprojām palieku pirms otrās policijas mašīnas, kas nozīmē, ka varu skriet pa ielu, neievērojot luksoforus. Nedrīkst palaist to garām vismaz līdz Teikas lielajam krustam, jo tas tāds mazliet intensīvāks – negribas tur apstāties. Kā uzzinu finišā, bija arī trešā policijas ekipāža, bet tas nekas – jūtos labi, skrienu savā tempā (kas gan pārsniedz 4:30 min/km).

Priekšā redzu līderu grupiņu, kurā skrien septiņi cilvēki. Esmu astotais. Tā arī aizskrienu līdz Juglai kopā ar individuālo eskortu – otro policijas mašīnu.

Jaunība

Esmu izmests viens uz lielā ceļa. Nav vairs atbalstītāju, nav vairs gaismas. Tikai jāskrien. Skrienas labi, temps tiek turēts mazliet augstāks nekā sākumā plānots – ap 4:20 min/km. Drīz tiek apdzīts pirmais, vēl mazliet un otrais. Esmu jau pakāpies uz sesto pozīciju. Panāku arī nākamo, kuram turos netālu aizmugurē. Garkalnē apsteidzu arī viņu un kontrolpunktam iznesos cauri kā piektais. Paspēju vēl nodot dažas norādes Kalvim un papriecāties par atbalstītāju pūli, kuram izskrienu cauri.

Emocijas – mazliet uzkāpj temps, tomēr ne pārlieku. Līdz nākamajam kontrolpunktam pirms Sēnītes ir 13 km, kuru laikā paspēju apsteigt vēl divus skrējējus. Esmu trešais. Ieskrienu kontrolpunktā, kur fiksi atdodu pustukšās pudeles Kalvim, paņemu želejas un jaunas pudeles un skrienu tālāk. Atceros, ka neesmu nodevis nekādus norādījumus, bet ir jau par vēlu. Tomēr Kalvis arī to ir piefiksējis, tāpēc paskrien man mazliet blakus, lai varam aprunāties.

Un tad atkal esmu viens.

Pusmūžs

Lai gan šis posms ir mazliet zem 10 km garš, tas tomēr nav tik vienkāršs – reljefs dara savu. It kā viss ir labi, tomēr kalnos temps krītas:
~40.km – https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706896349471724/

Tomēr kalni nav vienīgā mana pusmūža problēma. Pusmūžā vēders sāk strādāt citādi, kas man liek noprast, ka laikam arī šogad vajadzēs zaļo pauzi. Raganā ir benzīntanki, kuri varētu lieti noderēt.

Piefiksēju, ka tūlīt būs skriets 3 stundas. Piefiksēju arī to, ka tūlīt būs noskriets maratons. 3 stundas 2 minūtes un 30 sekundes. Jauns rekords. Arī pusmūžā kaut ko var sasniegt.

Ieskrienu 46. km kontrolpunktā ar ekspresinterviju par sāpošām kājām. Piestājos daļēji tāpēc, ka gribas tēju, daļēji tāpēc, lai saprastu, vai ņemšu zaļo pauzi vai nē. Man ielej verdošu tēju, kā arī saprotu, ka benzīntanks ir pārāk lielas ērtības – labāk vajadzības gadījumā lekšu krūmos, ja šķitīs, ka nevar izturēt:

(video nesatur lekšanu krūmos) https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706903762804316/

Šāda pārliecība ir divu iemeslu dēļ – jo ilgāk turēšos, jo viss, kas sakrājies iekšā, būs tuvāk izejai (ātrāks process), kā arī neesošās ērtības liks celties un doties tālāk.

Nezinu, vai tāpēc, ka apstājos, bet temps ir krities. 4:45, 4:50, 4:55. Ir kilometri, ko sanāk pieveikt ātrāk, ir mazliet lēnāki. Izrādās arī šajā posmā ir savs reljefs. Pusmūžs ir grūts. Tomēr spēju turēties zem piecām minūtēm kilometrā. Izskatās, ka savu plāna pirmo daļu izpildīšu un ieskriešu Braslas kontrolpunktā 4 stundās un 50 minūtēs. Skrienu un domās dungoju:

Sāku arī satraukties – mana atbalsta komanda vēl nav mani apsteigusi. Drīz jau 60-tais kilometrs.  Tomēr neilgi pēc 60. km viņi mani apdzen. Tas labi. Varu mierīgi skriet. Temps arī mazliet pieaug, domājot par tuvojošos kontrolpunktu.

Ieskrienu kontrolpunktā un piesēžos – jau plānojot kā skriešu, sev apsolīju, ka šeit varēšu atpūsties mazliet ilgāk. Šajā gadījumā mazliet ilgāk ir 2 minūtes. Man tiek paziņots, ka es esmu otrais, jo Kristaps ir izstājies. Un Didzis neesot tālu priekšā. Nepaspēju pat apēst pusi batoniņa, kad jau esmu izgrūsts ārā no kontrolpunkta. Pirmie pārsimts metri paiet cenšoties sažļembāt to, kas mutē. Līdz nākamajam kontrolpunktam 13 kilometri, kas arī būs pēdējie, ko veikšu ar vidējo tempu zem 5 min/km. Skrienu un atkal domāju par zaļo pauzi – nākamais benzīntanks tomēr tuvojas. Šoreiz bez apstāšanās pieņemu lēmumu tajā nedoties. Jāskrien. Tiec līdz nākamajam kontrolpunktam un tad jau vairs tikai viens garais treniņš.

Visu laiku tiek rēķināts. Cik ātri, cik tālu, cik lai iekļautos zem 9h. Ja kaut kas nenoies galīgi greizi, tad nevajadzētu būt problēmām iekļauties.

Neilgi pirms Stalbes kontrolpunkta ieraugu zaļu vestīti priekšā. Strauji tai tuvojos. Vai tiešām Didzis būtu salūzis? Tā izskatās. Paspēju nodomāt par to, ka tad jau nebūs problēmu iegūt pirmo vietu un ieskrienu kontrolpunktā kā līderis:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706960352798657/

Lai nebūtu jāsatraucas par pārtiku, saku Kalvim, lai dod man visas atlikušās želejas, bet izrādās, ka pēdējā punkta želeja atstāta ar Martu iepriekšējā kontrolpunktā, turpat arī aptieciņa. Man ir sajūta, ka vajadzēs pretsāpju tabletes. Kalvis sola, ka nākamajā kontrolpunktā viss tiks sagādāts.

Vecumdienas

No kontrolpunkta izskrienu kā pirmais, tomēr jau pēc mazāk kā kilometra man panesās garām Didzis. Ko viņš ir saēdies? Varbūt arī varētu mēģināt dzīties pakaļ, bet kaut kā pieņemu, ka notiks tas pats, kas iepriekšējā posmā – salūzīs, un es viņu panākšu. 17 km līdz nākamajam kontrolpunktam. Temps pakāpies ap 5 min/km un palēnām krītas. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet klāt netieku. Drīzāk viņš atraujas. Viss ir slikti. Bet es kustos. Lēnām, bet kustos. Par ko gan cilvēks var domāt šādos apstākļos?

Neapstājies! Skrien! Cik vēl tālu? Kāds temps? Kusties. Nekādas pāriešanas soļos. Tev ir jāskrien. Un to es arī daru.

4km pirms kontrolpunkta satieku Gunu un Jāni, kas piedāvā kolu. Atsakos ar tekstu, ka tāpat drīz kontrolpunkts. Tikai pēc tam iedomājos, ka tas būtu pret noteikumiem – atbalsts ārpus kontrolpunktiem. Varbūt viņi ir Didža iesūtīti aģenti…

Izdomāju, ka 92.km beidzot pamīzīšu. Tomēr aizskrienu gandrīz līdz kontrolpunktam – kalna galā, 500m pirms tā, publiski mīžu tā, lai visi redz. Jāizdara tas tagad, jo pēdējā posmā būs tikai jāskrien.

Atsāku skriet.

BUMS!!! Vecumdienas! Es kliboju.

Klibodams ieskrienu kontrolpunktā. Jānis jau pirms tā ir savācis manu pudeli, ko pasūtu uzpildīt ar kolas un tējas kokteili. Manas atbalsta komandas nav. Vismaz pretsāpju tabletes dabūju no Jāņa. Kā jau vecs vecis sūdzos par to, ka man nebūs želejas. Viss ir slikti, bet cilvēki apkārt ir pozitīvi – ciena veco paaudzi. Apēdu apelsīnu un skrienu tālāk. Nav jau variantu. Vienkārši jāskrien. Pēdējie 13 km.

Sāku klibodams, bet tad viss aiziet. Vai nu zāles vai atkal iesilšana, bet sāpes pazūd. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet nespēju viņam pietuvoties. Aptuveni 8km pirms finiša saprotu, ka viss – es viņu nepanākšu, ja vien viņam neradīsies kādas problēmas. Šķiet, ka nāktos paātrināties par kādām 30 sekundēm kilometrā, lai spētu viņu panākt. Lai gan neesmu labākais cilvēks uz pasaules, tomēr izdomāju, ka problēmas viņam nenovēlu.

Vēl mazliet un noskrieti 100 km. 7 stundas un 53 minūtes. Ja šīs būtu 100 kilometru sacensības, tad tikko būtu ieguvis meistarkandidāta sporta klasi. Būtu arī ieguvis automātisku kvalifikāciju Spartatlonam, bet pašlaik galīgi neesmu pārliecināts, vai tajā vēlos piedalīties. Bet šīs nav 100km sacensības, un neko neiegūstu. Tikai prieku par 100 kilometriem zem 8 stundām. Tomēr mirklis prieka arī nav slikta lieta, it sevišķi vecumdienās, kad viss ir slikti.

Tieku līdz Valmierai, kur mazliet uzkāpinu tempu (emocijas), tomēr tas ir tikai uz brīdi. Man vairs nav motivācijas skriet ātrāk. Pirmo vietu es nepanākšu, mērķi es sasniegšu, trešā vieta nepanāks mani. Vienkārši jāskrien.

Pagājušajā gadā cilvēki uz ielām bija atsaucīgāki, savukārt šogad laikam vēl nav tā īsti pamodušies.

Vēl mazliet. Velku ārā telefonu, lai atrastu dziesmu, ar kuru gribu finišēt:

Lai visi dzird! Ieskriešu un raudāšu. Esmu to visiem apsolījis. Tomēr telefons tā nedomā. Draņķa slapjais laiks un slapjie pirksti neļauj sakarīgi operēt.

Sūds ar telefonu. Sūds ar mūsdienu tehnoloģijām. Vienkārši ieskriešu un raudāšu. Tomēr vecumdienās ne vienmēr spēj paveikt to, ko vēlies. Organisms vairs nav tik spējīgs. Nespēju izspiest nevienu asaru. Bēdīgi.

Pēdējie 100 metri. Sprints. Finišs. 8:32:11. Prieks.

Nāve

Intervijas, apsveikumi. Atkal drīkstu sākt klibot. Man ir prieks ne tikai par to, ko esmu sasniedzis, bet arī ir sajūta, ka esmu pārsteidzis apkārtējos. Vismaz tāda bija sajūta kontrolpunktos.

Haiveja Tuhela misija ir izpildīta.

Prasu, vai kāds ir ar mieru aizskriet pēc aliņa, bet neviens neatsaucas. Nākas klibot pašam. Un izrādās, ka Valmieras Rimi netirgo Valmiermuižas alu ledusskapī. Bēdīgi, bet vismaz alus ir.

Haivejs Tuhels var mirt sava mīļākā dzēriena apskāvienos. Haivejs Tuhels palēnām izdziest un paliek tikai Pēteris.

Haivejs Tuhels ir miris. Lai dzīvo Haivejs Tuhels.

Augšāmcelšanās

Jautājuma zīme.

Neviens nezina, vai Haivejs Tuhels augšāmcelsies, bet jūtu, ka tas var notikt, ja izpildās pārītis nosacījumu:
1. Haivejs Tuhels jutīs, ka spēj izskriet šo distanci zem 8 stundām;
2.
a) Valmiermuižas alus kā sponsors šo pasākumu uztvers nopietnāk un vismaz pirmajiem finišētājiem piešķirs aukstu alu;
vai
b) Valmiermuižas alus kļūs par Haiveja Tuhela sponsoru;

Pēcvārds

Atbalsta komanda.
Tā ir reāli kruta padarīšana. Tā gan neieradās pēdējā kontrolpunktā, bet tas notika akumlatora dēļ, kas nepiemērotā brīdī izladējās. Mācība gan man, gan viņiem. Vairāk gan viņiem.

Ēšana.
Izskatās, ka mans plāns ēst ik pēc 10km nostrādāja labi – nevienā brīdī nebija spēka izsīkums. Varbūt varēja mazliet vairāk pariskēt ar ūdeni, kas samazinātu manu svaru par pus kilogramu.

Apģērbs.
Lai gan skrienot cauri Rīgai šķita, ka jakas vietā būtu varējis izvēlēties ko citu, tomēr augšdaļa bija tieši laikā – termokrekls un vēju / lietu aizturoša Salomon jaka. Vēl divi buffi – viens ap kaklu un viens uz galvas, kā arī plāni cimdi.

Lukturītis kā vienmēr uzdevuma augstumos, tomēr šādiem skrējieniem gan jau varētu arī izvēlēties ko vieglāku un mazāk jaudīgu.

Bikses gan tika izvēlētas greizas. Šķiet, ka plastmasīgais audums deva papildus aukstuma sajūtu. Pret rītu, kad bija visaukstākais, atklātos laukos bija sajūta, ka nevis vienkārši skrienu plikām kājām, bet kaut kas papildus vēl saldē.

Apavi nekādas problēmas neradīja un bija lieliski. Ņemot vērā, ka divi fotogrāfi paspēja sabildēt manas kājas, gaidu Inov-8 sponsorēšanas piedāvājumus:

Skriešana.
Kaut kā šķiet, ka tempa atšķirība sākumā un beigās tomēr bija pārāk liela. Diemžēl ultras nav skrējieni, ar kuriem var diži eksperimentēt – vai mans rezultāts būtu labāks, ja būtu iesācis prātīgāk? Te gan jāņem vērā, ka R->V nav tas skrējiens, kurā var kontrolēt tempu, ja vēlies cīnīties par rezultātu (t.i, izskriet sakarīgi no Rīgas).

Sajūtas.
Lai gan apzinos, ka daudzi “elites” skrējēji neskrēja, pēc skrējiena radās jautājums – vai turpmāk startā man jābūt vienam no tempa noteicējiem?


Ar autora vēlīgu atļauju pārpublicēts no: Surikatu blogs 

Mana Rīga – Valmiera

17758591_1905706109673831_13705950814132735_o

19.11.2016. tika aizvadītas pēdējās nopietnās sacensības, kur veiksmīgi ar Viktoru Saveljevu, Kristapu Pilskalnu un Gitu Vilensoni ieņēmām pelnītu 2. vietu jaukto komandu grupā 4h ‘Rīgas rudens rogainingā’. Pārāk ilgi gan uz lauriem negulēju un jau tuvāko dienu laikā nolēmu, ka, lai ietu tālāk, ir sevi jāattīsta un jābeidz bezmērķīgi skriet pa rajonu. Par laimi manā paziņu lokā ir Andris Ronimoiss, kurš ne tikai ātri skrien, bet arī trenē skrējējus un motivē cilvēkus pievērsties veselīgam dzīvesveidam. 01/12/2016 ar Andra palīdzību sākas mans ceļš uz pilnvērtīgu Rīga-Valmiera sagatavošanos.

Sausā statistika par to, kas tika paveikts 4 mēnešu treniņos:
Noskrietie KM: 1298.08
Kopējais pavadītais laiks treniņos: 142h54min
Aktīva dalība ‘Supervaroņu treniņos’

Garākais treniņš: 27KM

Man patīk skriet vienam, un man patīk tumsa. Galvā viss ir salikts pa plauktiņiem, un arī ķermenis ir sagatavots šai naktij.

Mana atbalsta grupa, ar Kristapu Pilskalnu un Viktoru Saveljevu priekšgalā, īsi pirms starta tiek instruēta, un es ar drošu sirdi varu doties ceļā. Pie Mildas pakājes ir ieradušies vairāk nekā 100 skrējēju un visiem mērķis ir viens – noskriet!

KP0 Milda – KP2 Garkalne 23km

Aiziet! Jau ar starta signālu tiek pieņemts lēmums turēties līdzi policijas ekipāžām, lai mazāk laika būtu jāpavada krustojumos. Sākotnēji liekas, ka esmu pārķēris startu, jo attopos blakus Kristapam Brokam un Didzim Glušņevam (vismaz uz mirkli esmu līdz ar līderiem). Samērā augstais temps tiek noturēts līdz Juglas Rimi un tālāk jau pāreju pie plānotā tempa. Viss,esmu uz A2 šosejas un ballīte var sākties. Satiksme joprojām ir intensīva un nedrīkst zaudēt modrību. Kilometri rit raiti un jau esmu pie Garkalnes. Gar ceļa malu saliktas mazas laterniņas, kas liek man uzsmaidīt, jo kā reiz iedomājos par svecīšu vakaru Alūksnes pusē (nakts raisa iztēli, pats labākais vēl tikai priekšā). Tālumā jau redzu kontrolpunkta gaismas un dzirdu elektroģeneratora dūkoņu. Paķeru magniju no Viktora rokām un skrienu tālāk.

KP2 Garkalne – KP3 Sēnīte 36.4km

Samērā īsajā posmā mani pamanās apdzīt savi 3-4 skrējēji. Par vienu skrējēju gan neesmu priecīgs, jo kādas 15min turas aiz muguras visu laik kaut ko mēģina atklepot/atkrēpoties un spļaudās. Galvā jau iedomājos, ka gan jau spļauj man uz muguras. Nometu tempu par pāris sekundēm un palaižu garām – lai jau skrien, tāpat nolūzīs. Pašsajūta joprojām ir laba un esmu priecīgs, ka pēdējo mēnešu treniņi ir devuši pamatīgu izturību. Sēnītes kontrolpunktā gan ir paredzēts piestāt, jo esmu izdzēris visu ūdeni un apēdis želejas. Aprūpe notiek kā F1 sacensībās un man pat nemanot esmu ‘kicked out’ uz ceļa, lai dotos tālāk.

KP3 Sēnīte – KP4 Ragana 45.9km

Šis ir īsākais skrējiens starp kontrolpunktiem, bet manā galvā tas nav pārāk ērts – tu apzinies, ka tikko esi noskrējis maratonu un Murjāņu pauguri iedos pa stilbiem. Sasodīti laba pašsajūta, viss iet kā pēc plāna, tomēr ir jūtams, ka saldās želejas mazliet sāk šķebināt. Pirmajā kāpumā redzu, ka ir pienākusi kārta kārtējai želejai (ik pēc 30min). Saldi lipīga masa gan šoreiz negrib tik viegli nonākt manā kuņģī un es gandrīz apvemjos. Pēc dabas esmu stūrgalvīgs un ja Andris teica, ka ir jāēd, tad ir jāēd. Nomoku želeju un uzdzeru pamatīgu ūdens daudzumu. Ragana, es jau nāku – gandrīz pavēmis, bet nāku (precīzāk skrienu)! Ieskrienot kontrolpunktā izklāstu situāciju un mani uzticamie palīgi instruē apēst pāris olīvas un sieru, lai mazinātu slikto dūšu. Šis ir rosīgs kontrolpunkts, jo esam ieradušies vairāki skrējēji un katrs dalās ar savu pieredzi, emocijām par pēdējiem km. Nolemju, ka spiedīšu vairāk uz ‘High five’ želejām, lai piedod ‘Isostar’, bet negribu piegānīt svēto 107km ceļu.

KP4 Ragana – KP5 Brasla 64.2km

Daudzi šo posmu uzskata par nomācošu, jo te ir jāpavada visvairāk km starp kontrolpunktiem, bet man savukārt tas nozīmē daudz vairāk laika vienam ar savām domām un tumsu. Atzīšos, ka neesmu pievērsis uzmanību tam, kas notiek apkārt. Pēdējos 55km esmu bijis ieslēdzies sevī vērojot balto līniju gar ceļa malu. Priekšā mirgo sarkana gaismiņa, kas nozīmē, ka kādam tuvojos. Tas ir mans draugs atkrēpotājs/spļāvējs, kuru vienā no mazajiem kāpumiem apdzenu un drošu soli dodos tālāk. Ik pa laikam atceros, kā iepriekšējā R-V abi ar Andri braukājām pa KP un atbalstījām Viktoru ar Kristapu. Nosalu tajā naktī, šoreiz pašam skrienot ir silts un komfortabli. Woohooo, priekšā redzu jau Braslu un savus možos pavadoņus. Garastāvoklis ir jautrs, un naski uzlasu labumus no uzkodu galda – marinēti gurķi, olīvas, siers. Gribas vītinātu desu, bet tas jau ir par šiku manām vēlmēm. Atbalsts paziņo, ka Kristaps ir izstājies, un Didzis ir līderis. Žēl Broka, jo zināju, cik ļoti viņš gribēja to nolādēto kliņķi sasniegt pirms 8AM. Abi tomēr daudzas stundas pavadījām ‘mirstot’ uz Grīziņkalna trepēm. Bet tāda ir dzīve, un gan jau viss sanāks nākamgad! Spēriens pa pakaļu un atpakaļ trasē.

KP5 Brasla – KP6 Stalbe 77.3km

Nemelošu, parādās pirmās noguruma pazīmes. Bet Jūs pat nespējat iedomāties, kāds ir iekšējs gandarījums, ka Tu vari noskriet 64km labā tempā un vēl ar dzīvības pazīmēm. Pirms gada es jau būtu raudājis Raganā, lai mani ved mājās. Šie būs jautri 13km, jo priekšā ir nelieli kalniņi. Skriet kalnā ir grūti, bet pēc noteikta laika arī skrējiens no kalna uz leju rada problēmas, jo ceļi nav no dzelzs. Garām brauc mašīnas un uztaurē, kāds atver logu un novēl veiksmīgu finišu. Tālāk jau ir Straupe, kura liekas pilnībā izmirusi. Ceru, ka kāds vietējais būs izlīdis no savas mājas, lai vismaz atbalstītu, bet nekā. Turpinu savā gaitā doties uz priekšu. Skrienot cauri Plācim, mani jau sagaida Mareks Gaļinovskis, lai uzņemtu pāris foto no trases. Mēģinu izskatīties cik nu vien labi varu, tomēr apzinos, ka neesmu fotogēniskākais cilvēks šajos 107km. Vēl mazliet un Stalbe. Šeit mani jau sagaida lielāks paziņu bariņš. Andris uzmundrina, ka nu vairs atlicis tik vien kā garais treniņš (mazāk nekā 30km). Šoreiz gribas uzkavēties mirkli ilgāk, tomēr atbalsta komanda neļauj atslābt. Sākas grūtākais posms. Temps jūtami krītas un attālinās no iecerētā.

KP6 Stalbe – KP7 Rubene 93.6km

Pēc 3km sāk līt, kas nozīmē, ka līdz Valmierai būšu izmircis. Neskatoties uz lietu, vēl ir jāuzmanās no ‘fūrēm’, kuras rada ūdens mutuli. Protams ir jauki šoferi, kuri ievēro distanci un ļauj mums aizskriet saglabājot tempu, jo katrs šāds mutulis tevi nošļāc ne tikai ar ūdeni, bet arī apstādina ar pretvēju. Tomēr ir arī atsaldēti kretīni. Divas ‘fūres’ ar Lietuvas numuriem speciāli brauc malai tuvāk un vēl uztaurē, parādot savu intelektu. Pēdējā brīdī paspēju pilnībā nolēkt no ceļa apmales zālē un veltu abiem šoferiem laba ceļa vēlējumus. Šādi pārrāvumi ļoti izsit no sliedēm, un ir jāsaņemas, lai nepārietu soļos. Tālumā jau redzams mazais Ansis. 2km no nākamā KP mani apdzen sieviešu līdere no Lietuvas (tajā brīdi es nezināju, ka viņa ir lietuviete, tad gan man būtu, ko viņai pateikt). Ieskrienu kontrolpunktā ne visai možs. Kājas ir smagnējas, un piekrītu ātrai masāžai, kurai it kā vajadzētu uzlabot kaut uz brīdi manu sniegumu. Šeit no visiem KP es esmu uzturējies visilgāk. Kristaps ar Viktoru dod pēdējās instrukcijas un saka, ka drīz jau viss, es gan vēl zinu, ka priekšā ir grūti 13km.

KP7 Rubene – KP Valmiera (Sīmaņa baznīca) 107km

Pulss ir zems, galvā arī ir vēlme skriet, bet kājas saka, ka šoreiz nebūs. Izvēlos taktiku 500m iet un 1.5km noskriet. Temps ir tālu no plānotā, tomēr nezaudēju cerību un mēģinu savākt sevi, lai izdarītu to, ko pirms sezonas biju ieplānojis. Saprotu, ka 11h iekļaušos, un ar to arī samierinos. Pēdējos 2km pilsētā nākas iet, jo ceļi sāp, un pat lēns skrējiens šoreiz nav pa spēkam. 500m no finiša mani sagaida Andris, un raitā solī dodamies uz finiša pusi, pārrunājam manu pašsajūtu un iesmejam par sāpošajām kājām. Saņemu pēdējos spēkus un aizskrienu līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim. Finišs!

17761039_1905705996340509_3279557444370849859_o

Skrējējs ir egoists. Treniņi ir svarīgi un tos nevar izlaist, bet tāpat arī ir jāpadomā par sev tuvākajiem. Lielākais paldies jāsaka Laurai Raipalei, kura pacieta šos 4 intensīvos mēnešus, lai es spētu sagatavoties. Tāpat arī liels paldies manai atbalsta grupai, Andrim par trenera lomu un visiem Jums, kas juta līdzi.

P.S. Man ne reizi nebija doma izstāties!