Biedriem

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2020

01-RV

Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo Vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku – soļotāju Jāni Daliņu. 107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos.

Lasīt tālāk.

Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim #2 (Elīna Krēmere)

Skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera 2020. gada rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/

Apskats radio NABA raidījumā NABARĪTS kopā ar Viktoru Dunaiski ir ŠEIT

Bloga ieraksts “Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim” #1 ir atrodams ŠEIT

10. jūlijs, plkst. 9:10

Ir pienākusi sacensību diena. Beidzot. Es visu nedēļu esmu no rītiem cēlusies nosvīdusi, arī naktīs aizmigt nav viegli. Jau gandrīz mēnesi pusdienās ūdenim pilinu klāt magnija ampulu saturu un ar mokām izdzeru, vispār cenšos sevi piespiest kaut ko apēst un darīt ikdienas darbus bez liekas domāšanas. Bet tomēr… katru reizi, kad ir iespēja aizdomāties, apzinos, ka ar katru minūti tuvāk nāk tā diena, tā stunda, tā minūte… kad es otro reizi došos uz Valmieru. Jau otro reizi! Vispār, tā atceroties to, kas notika pagājušo gadu, īsti vēl nesaprotu, kā aizkļuvu līdz kliņķim. Bija mērķis, bija adrenalīns un pirms tam arī nedaudz pagatavojos, noejot dažus garus attālumus. Šogad gan ir nedaudz citādāk jebšu gatavojos ar regulāriem gan īsākiem, gan garākiem treniņiem, taču nevienu simtnieku pirms tam nenogāju. Kā tas ietekmēs rezultātu, spēkus distancē un svarīgākais jautājums – vai izdosies piepildīt šī gada mērķi – finišēt 16 stundu laikā? Šie ir tie jautājumi, uz kuriem atbildes varēšu sniegt jau pavisam drīz.

10. jūlijs, plkst. 15:30

Plānā, kā jau paredzēts, kārtoju mantas pirms pirmsskrējiena pagulēšanas. Tā kā šoreiz ar ģimeni tikšos vien Stalbē, izlēmu sūtīt arī vienu somu uz Raganu. Pa nakti sola nedaudz lietu, no rīta būtu jauki pārģērbties. Ieraugu leikoplasta rulli un nošausminos kādēļ tas nav mazāks, varētu paņemt līdzi vestē, kas to lai zin, kādas tulznas mani sagaida. Īsi arī pirms dodos gulēt lasu portālos par pašlaik notiekošo ārkārtas sēdi, kurā izskata dažu veco ierobežojumu atjaunināšanu. Sāku pamatīgi satraukties – ja nu, man pamostoties, sacensības tiek atceltas vai ir pārcelts starta laiks? Pie sevis domāju, ka varbūt pat zemapziņā priecātos, ja uz Valmieru neskrietu. Ak vai, kādas muļķības, taču nē! Bailes ir slikts arguments šādām domām, neesmu taču mīkstā.

10. jūlijs, plkst. 19:08

Pagulēt vairs nevaru, jāiet ģērbties, saliet pēdējās ūdens pudeles un kārtīgi jāpaēd makaroni. Kamēr mamma pin matus, ar viņas draudzeni runājam par gaidāmo piedzīvojumu, kuram pati vēl nespēju noticēt.

Īsi pēc desmitiem kāpjam mašīnā, lai jau pirms 23:00 paspētu piereģistrēties un saņemt numuru. To veiksmīgi nokārtojam manis jau simtiem reižu izstaigātajās LU galvenās ēkas telpās. Šajā universitātē esmu daudz ko paspējusi sadarīt, kamēr studēju 1. kursā.

Pēc nelielas fotosesijas atvados no mammas un brāļa. Palieku viena. Nu, nosacīti. mani daudzi sveicina, nedaudz arī parunājas. Es, kā jau iepriekšējā gadā bija pieredzēts, neesmu pie īpaši skaidra prāta, dažos mirkļos pat vairs nesaprotu, ko stāstu.

Vēderā ir kaut kas nedaudz līdzīgs tiem pagājušā gada tauriņiem, bet ne tik spēcīgi. Esmu vienkārši satraukta. Arī, protams, emocionāla.

20 minūtes pirms pusnakts kopīgi dodamies uz Brīvības pieminekļa pusi, tam seko uzrunas un čalošana apkārt. Es joprojām esmu pārbijusies, taču vienu gan atceros – tagad jāvirzās uz bara aizmuguri. Pirmos 15km plānoju ātri iet, tādēļ priekšgalā man nav vietas.

Stunda pirms starta - pie pieminekļa neviena nav

Stunda pirms starta – pie pieminekļa neviena nav

11. jūlijs, plkst. 00:00

Pieci, četri, trīs, divi, viens… un sākam! Protams, ka pirmo kilometru patipinu, tad gan pāreju uz ātriem soļiem. Iesmeju par citiem, kuri pie gājēju luksofora zaļās gaismas aizjoņo, ko kājas nes, bet tad dažus metrus vēlāk viņus atkal satieku pie nākamā krustojuma. Lai jau skrien, kas tad man!

Jau pie Dailes teātra mani sagaida pirmais pārsteigums – no kādas atbalstītāju mašīnas izliekusies roka, kura skandina govs zvanu. Tieku tuvāk un saprotu, ka tā ir Anita Liepiņa ar Valteru Kaminski, kuri ir mani lielākie rogainingu draugi un iedvesmotāji. Apskaujos ar Anitu, kura jau esot sākusi satraukties, ka es esmu pārdomājusi par dalību skrējiensoļojumā. Nedaudz pasmejos – kur tad es likšos? Es jau eju tālāk, līdz no Anitas dzirdu pēdējos vārdus: “Es tevi gaidīšu Stalbē. No turienes tad iesim kopā!” Ko tas nozīmē? Šī dāma man tikko iedeva pārdomu tēmu nākamajiem kilometriem. Vai Anita strādā par brīvprātīgo Stalbē un no turienes man pievienosies ceļā uz Valmieru? Vai viņa ar mani paies tikai līdz Rubenei? Cik viņa ilgi tur mani grasās gaidīt? Jautājumu ir divas reizes vairāk nekā atbilžu, es patiešām nesaprotu, kā man justies. Ticu gan tikai vienam – man uz Stalbi jātiek pēc iespējas ātrāk, negribu, lai Anitai mani būtu pusgads jāgaida.

107820028_2975397789224047_6043453741409255510_o

Esmu sev noķērusi foršu kompāniju – Kristīni un Dzintaru, soļotājus, ar kuriem ceļi krustojās Cēsis Eco Trail. Mums ir daudz, par ko parunāt, un turamies blakus gandrīz līdz Garkalnei. Īsi pirms pirmā ēšanas punkta, es iedzeru ibumetīnu, jo galvas sāpes nebija pārgājušas un nedaudz saņemu sevi rokās, lai uzskrietu. Piedzenu vairākas kompānijas, līdz, noejot nost no lielās šosejas, sāk gāzt lietus. Patiešām smagi gāzt! Mans temps kritiski mazinās, cenšos neiekāpt lielās peļķēs, bet pie punkta tas vairs nebija iespējams. Es skatos uz tām siltajām, kārdinošajām mašīnām un apsveru domu kādā no tām iešmaukt. Labi, ka saņēmos turpināt ceļu.

Pēc sejas izteiksmes var nojaust manu attieksmi pret lietu.

Pēc sejas izteiksmes var nojaust manu attieksmi pret lietu.

11. jūlijs, plkst. 03:13

Garkalnē esmu trīs minūtes vēlāk nekā pagājušajā gadā. Tas nozīmē vien, ka startu neesmu pārforsējusi un tagad var pieēsties. Dzeru kolu, ēdu gurķus, sieru, maizi un olīvas saujām. Ārā gāž lietus, es gandrīz apraudos no tā, cik ļoti nevēlos doties projām no telts.

Viss ir mitrs, īpaši jau apavi. Tos nebija plānos mainīt, tādēļ varu vien lūgt augstākos spēkus, lai mitrums nebūtu iemesls agrām tulznām. Lai gan jau kopš Juglas jūtu, kā vienam kājas pirkstam netīk šī skriešana. Nekas, galvenais ir tikt līdz Raganā atstātajam leikoplastam, tad to varēs labi daudz nolīmēt.

Kamēr mielojos ar gardumiem, Kristīne un Dzintars mani ir panākuši un es saprotu, ka pašlaik gudrākā doma būtu turēties viņiem līdzi. Tā arī daru un ne mirkli nenožēloju.

Lietus ir vairāk vai mazāk mitējies un dažus nākamos kilometrus sev apsolu ātri iet, lai uzkodas varētu nosēsties. Tad atkal kādā mirklī Kristīne ar Dzintaru apstājas un es saprotu, ka īstais šovs var sākties. Esmu trīsdesmitajā kilometrā, īsti nekas nesāp, esmu labi paēdusi un gatava sākt skriet.

107898605_2975400635890429_7600255911848609545_o

11. jūlijs, plkst. 05:15

Pēdējos kilometrus pirms Sēnītes skrienu ar slapjo lietusjaku rokās, satieku arī pagājušā gada labāko draudzeni Justīni. Nedaudz papļāpājam par sajūtām un atmiņām, es viņai piedāvāju skriet ar mani un tā arī darām. Īsi pirms Sēnītes ēdampunkta arī viņai ir tehniskā pauze, es uzlieku atpakaļ telefonā mūziku un skrienu. Šis punkts bija patiešām man mīļš – satieku sacensību evakuatoru Laimoni, kura pakalpojumus šodien izmantot negrasos. Vien atdodu viņam jaku un lukturi, kurus šķiet vairs nevajadzēs. Laimonis no manis atvadās ar vārdiem: “Tiec vien līdz Raganai, pēc tam sāksies īstais pārbaudījums.” Pasmejos, bet dziļi sirdī jūtos iebiedēta. Vai patiešām?

Pieēdos, cik vien labi varu, uzmundrinu brīvprātīgos ar saviem ašajiem, nedaudz smieklīgajiem jociņiem un 10 minūtes vēlāk esmu ceļā uz nākamo punktu. Ak vai, kā nevaru sagaidīt pārģērbšanos!

11. jūlijs, plkst. 06:29

Nesaprotu, no kurienes manī ir šī enerģija – laikam jau adrenalīns un vēlme tikt pie sausām zeķēm. Lejā no “kalniņiem” skrienu ar tādu tempu, kāds treniņos reti parādās. Lūdzu sevi nepārforsēt, bet pamanu to, ka nejūtu ātro skriešanu. Kopumā kustos trīs ātrumos – lēna iešana, ātra iešana un skriešana. Šajā skriešanas mirklī es nejūtu, ar kādu ātrumu kustos, vien apzinos to, ka skrienu.

Murjāņos gan piedzīvoju pirmo vilšanos. No kabatas velku ārā savu pirmo sporta želeju, riju to lejā un tikpat ātri arī izvemju ārā. Dīvaini. Man tā pirms tam gadījies nebija. Mēģinu vēlreiz, atkal saturu automātiski izvadu ārā. Nomainu želeju pret biezenīti, tas gan labāk iet iekšā.

Sveicieni visām Raganām

Sveicieni visām Raganām

Ieskrienu Raganas ēdampunktā tik ar vienu saucienu: “Mīļie, brīvprātīgie, vai jūs zināt, kas ir vislabākā sajūta pasaulē? Nu, nofinišēt ultramaratonu, tas ir tā… vidēji labi. Bet vislabākais, kas var notikt, ir apskriet rezultātos paredzēto laiku!” Un tā arī bija – pie viņiem ierados 12 minūtes ātrāk nekā bija paredzēts. Uzreiz saku, ka man ir nepieciešama 47 numura soma un kāda privātāka vietiņa, jo grasos pilnībā pārģērbties. Man piedāvā DUS tualeti, uz ko gan atbildu noraidoši. Verot vaļā maisiņu, piedzīvoju vilšanos, jo tur diemžēl neesmu ielikusi pilnībā visus iespējamos maiņas apģērbu veidus. Labs ir, ar šortiem un kreklu būs gana. Pagājušo gadu tieši Murjāņos dalīju trasi ar nūjotāju Aiju, viņa šogad man tur priekšā plediņu, kamēr es ģērbjos un, stāvot kājās, lipinu leikoplastu uz dažām jūtīgām pēdu vietām.

Pagājis nedaudz vairāk par 10 minūtēm, taču šoreiz sev to piedodu  pārģērbšanās dēļ. Nākamā pietura ir Brasla un arī uz to es dodos skrienot.

WhatsApp Image 2020-07-16 at 14.25.37

11. jūlijs, plkst. 09:02

Ceļu uz Braslu atceros vien ar zīmīga punkta sasniegšanu – biju tieši ultramaratona pusē. Būtu jau forši turpināt turēt līdzīgu tempu un nofinišēt plkst. 15:00. Aizsūtīju arī ziņu savai ģimenei, ka viņiem jau ir laiks celties un braukt ciemos. Šajā laikā arī saņemu ziņu par fantastisko Pētera Grīviņa un mana orientēšanās kluba biedra Kristapa Magones finišu. Esmu lepna, ka viņus zinu un ka rekords ir beidzot pārspēts! Būs man finišā stāsti, kuros klausīties.

Protams, nedrīkst arī aizmirst apciemojumu no jau iepriekšminētās Anitas Liepiņas un Valtera Kaminska. Abi izskatās labi izgulējušies un uz īsu mirkli mani uzmundrina. Izskatījās, ka Anita bija gatava man pievienoties, taču pamanīja, ka es ik pa mirklim uzskrienu. Viņa man saka, ka pievienosies tad, kad vairs paskriet nevarēšu, jo pašlaik izskatās, ka man vēl ir daudz spēka. Nosacīti – taisnība viņai arī bija…

WhatsApp Image 2020-07-20 at 01.09.14

Esmu ieradusies vietā, kur pirms trim gadiem, satuntulējusies pledā, ārā, trakā lietū, pati nosacīti pildīju brīvprātīgā pienākumus. Šoreiz gan spīd saulīte, pūš pretvējš un noskaņojums ir 15 reizes labāks. Pirmo, ko gan es daru, ir meklēju Anitu un Valteru. Apskatu visas mašīnas, nopētu visus klātesošos, bet viņu šeit nav. Man ir skaidrs – jāskrien fiksi tālāk, lai satiktu.

Brīvprātīgie šeit ir fantastiski, manas jau kopš Murjāņu vemšanas ieilgušās kuņģa problēmas risina ar smektu un rozā tabletītēm, sola, ka sliktāk jau nepaliks. Redzu, kā divi nūjotāji un skrējēji ir piesēduši, es ar tādām muļķībām nenodarbojos. Pēc krūzītes iztukšošanas sev kabatā ieberu gumijkončas tālākam ceļam un turpinu skriet. Ļoti ceru, ka zāles palīdzēs, jo tagad grūti sāk palikt kājām.

11. jūlijs, plkst. 11:15

Dodos Stalbes virzienā, pie Straupes gan uznāk neliels lūziens. Beidzu skriet, ieslēdzu mūziku un sāku ar sevi parunāties. Šeit gan atceros, kā pagājušajā gadā “miru nost”, un kožu lūpā. Straupe man ir ļoti mīļa, šeit esmu aizvadījusi orientēšanās nometnes ar savu mīļo Meridiāna klubu.

Kur gadījusies, kur ne, tieši kā manas domas saklausījusi, parādās Anita Liepiņa. Tieši pašas Straupes vidū pie gājēju celiņa, kurš ved uz Plāci. Viņa man priekšā smaidīga paskandina savu govs zvanu un man, godīgi sakot, likās, ka no laimes nezinu, ko darīt. Viņa, Anita Liepiņa, mana dzimšanas dienas māsa, tik fantastiska soļotāja, vieglatlēte, rogaininga ienesēja Latvijā, superpieredzējusi soļotāja un garo distanču veicēja, tagad man ies blakus. Līdz pat Valmierai!

107761903_3280107868700244_8979869130141481056_o

Ar Anitu tīri ātrā, labā tempā tiekam līdz turpat esošajai Stalbei, kurā tad arī ir plāns satikt manu ģimeni pirmo reizi šodien. Pa ceļam vien klausos viņas sākotnējo plānu iet pašai no Brīvības pieminekļa, bet tad viņa esot atcerējusies par šodien notiekošo skrējiensoļojumu un izlēmusi mani atbalstīt.

Straupē šoreiz, atšķirībā no pagājušā gada, neguļu. Pirmo reizi visu sacensību laikā es apsēžos un cenšos aptīt kājas ar teipu. Ēstgriba ir manāmi samazinājusies, taču kaut ko mutē iekšā iespraužu.

Pēc pavadītām aptuveni 7 minūtēm ēdampunktā, ierodas arī mana ģimene – mamma, brāļi, mammas māsa ar meitām. Man tiek piešķirtas nūjas, ne jau tādēļ, lai es nūjotu, bet – lai būtu, kur atbalstīties un noturēt līdzsvaru. Nūjot es nemāku, tur traki rokas jākustina.

Ceļš uz Rubeni ir smags, no tā pat es īsti daudz ko neatceros. Atceros vien domu: “Elīn, lūdzu koncentrējies uz to, ko Anita stāsta. Tas tev lieti noderēs priekšdienām.” Bet nu, protams, ka tagad ir ļoti cītīgi jāpiedomā, lai atcerētos viņas vārdus. Es biju nogurusi, man tiešām nāca miegs. Mainīju gan segumu no asfalta uz granti, vienu mirkli aizdomājos tā, ka sapratu, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām. Bet Anita pati ir garo distanču veicēja, viņa lieliski zināja, kā mani uzmundrināt, ko man pateikt, taču vislabākais ir tas, ka viņa precīzi zināja, kā es jūtos.

11. jūlijs, plkst. 14:33

No ēdampunkta izeju gan ar nedaudz pacilātu sajūtu, gan arī ar briesmīgām sāpēm (ja vien es būtu zinājusi, kādas briesmas mani sagaidīs vien pēc stundas). Sāk palikt grūti un es to jūtu. Vismaz vairs nemiegu ciet.

Sāku tukšot pēdējās enerģijas rezerves, kad ar Anitu vienojamies iet ātri. Kaut 10 minūtes uz kilometru nav nekas iespaidīgs, tas tomēr prasīja sakost zobus. Vismaz miegs vairs nenāk, tas gan. Anita mani izklaidē ar saviem stāstiem par ultrām, kuras ir piedzīvojusi. Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, cik man vēl daudz ir priekšā. Pilnīgi jau vairs nevaru sagaidīt.

Želejkofektes bija vienīgais, ko spēju ieēst

Želejkofektes bija vienīgais, ko spēju ieēst

WhatsApp Image 2020-07-16 at 14.25.40

11. jūlijs, plkst. 15:53

Beidzot tālumā sāku redzēt simtā kilometra atzīmi. No vienas puses – priecājos, taču otra puse saka, ka tagad ir grūtākā daļa priekšā. Ar Anitu vienojamies, ka Valmierā jau vajadzētu paskriet un ar katru soli pilsēta nāk aizvien tuvāk. Sasniegušas pēdējo dzerampunktu, ievelkam nelielu elpu un es beidzot sāku just, kā man beržas pēdas. Ierosinu turpat pieturā apsēsties, lai pa virsu uzlīmētu teipu, taču… tur pie “horizonta” parādās divi nūjotāji, kurus apskrēju Braslā. Kā viņi mūs panāca, es vispār negulēju nevienā mirklī?! Pieceļos no soliņa tik ātri, cik vien varu, un saku, ka nedrīkst ļaut viņiem mani panākt. Speru nākamos soļus ar mokām. Turpmākais scenārijs ir kā šausmu filmas pakaļdzīšanās. Bija tik daudzi iemesli, kādēļ atsākt skriet – gribas paspēt finišēt zem 17 stundām, baznīcas kliņķis tepat vien ir, pirms Valmieras ir izliktas neskaitāmi daudz uzmundrinošas sacensību reklāmas, arī ģimenei solīju ierasties pirms pieciem pēcpusdienā un gribu šo visu BEIDZOT PABEIGT.

107259580_2701152520207242_5207688051115220550_n

Sāku skriet. Pirmo reizi dzīvē man tā dega pēdas. Katrs solis bija kā uzkāpt uz 200 nažu asmeņiem. Speciāli lieku kājas šķībi uz pēdas maliņas, lai nespiestu, bet tas ir vēl grūtāk. Es ciešos. Nedaudz paņurdu, bet lieku sev saņemties. Tas bija, manuprāt, nepilns kilometrs, līdz vienam mirklim, kad man kaut kas pārsprāgst. Kreisās kājas pēdai apakšā kaut kas pārsprāgst, paliek mitrs un es skaļi novaidu, jo tagad šo pēdu pat nevaru pielikt pie zemes. Sāk tecēt lielas asaras un nedaudz sākties histērija, kā arī es kliboju. NE-VA-RU pielikt kreiso pēdu pie zemes, nu nevaru! Anita man neatļauj apstāties, viņa mani dzen uz priekšu, liek raudāt un vaimanāt, cik skaļi es vēlos. Vienā mirklī sāku pat lamāties ar tādiem vārdiem, kādus pat dzīvē nebiju nekad izteikusi, interesanti no kādiem zemapziņas dziļumiem tie nāca.

Ieskrienam Valmierā, es pāreju atpakaļ uz klibu iešanu. Anita iet man pa priekšu, lamā mani, jo es neskrienu. Man ir vienalga. Dziļi vienalga. Lai jau viņa iet, man nevajag nekādu palīdzību, es te mirstu nost. Tā nu es pavadīju nelielu laiciņu vientuļā klusumā, līdz pat hesburgeram. Un tur pēkšņi man priekšā izlec pagājušā gada sargeņģelis, mans Valmieras labākais draugs Migliņš.

11. jūlijs, plkst. 16:55

Katrs mans solis nāk ar jaunām asarām acīs. Pie degošās pēdu sajūtas esmu jau nedaudz radusi un tagad lēnām rikšoju ar diviem man patiešām mīļiem cilvēkiem blakus. Gaidu Sīmaņa baznīcu. AK JĒZIŅ, kā es gaidīju baznīcas parādīšanos. Un tad, pēkšņi, vienā mirklī… tur tā bija – vakara saules apspīdēta. Kopš pagājušā gada savu vietu mainījusi nav. Es sāku otro histēriskās raudāšanas posmu, šoreiz vairs par to nekaunoties.

Tālumā skan mūzika un man apkārt ir apjukuši valmierieši. Es vairs neredzu pilnīgi neko citu, kā vien baznīcu. Galvā tikai viena doma – es to izdarīju. Es to patiešām izdarīju! Sāpes pazūd, parādās adrenalīns un vēl reizi šajā skrējiensoļojumā uzskrienu ar pēdējiem spēkiem.

Apkārt ir cilvēki, dzirdu kā tieku saukta. Varbūt tie bija pazīstamie, varbūt atbalstītāji, bet manā galvā tas bija kliņķis. Tieku uz sarkanā paklāja. Kustos uz priekšu. Ieraugu kliņķi. Skrienu tam virsū. Uzskrēju. Pieskaros. Ļauju asarām vaļu. Lūdzu, lūdzu, mīļie organizētāji, pagrieziet skaļāk mūziku. Negribās, lai kāds dzird mani tā šņukstot. Negribās sevi tā apkaunot kameras priekšā ar aizpampušām, sarkanām acīm un puņķainu degunu. Nu labi, tajā mirklī man bija vienalga.

IMG_8095

Aizgūtās šī gada skrējiensoļojuma atziņas

  • Teiciens “lēnāk brauksi, tālāk tiksi” pat nosacīti strādā – nesteidzīgums sākumā noveda pie drošas starta nepārforsēšanas un ilgākas izturības. Protams, ar to lēnumu nevajag arī aizrauties, bet šai reizei bija krietni labi.

  • Vienā mirklī miega sagurums parādīsies, tas ir neizbēgami. Kā to risināt? Jāmēģina saprast, kurā mirklī šis lūziens var uznākt, un ir jāatrod kāds “sargeņģelis”, kurš būs blakus. Tas var būt tuvinieks, cits sacensību dalībnieks vai kāds skrējējs. Galvenais, lai tas nebeidzas ar iziešanu šosejas vidū.

  • Sēdēt ir kaitīgi – šajā skrējiensoļojumā savu dibenu atpūtināju vien 4 reizes, kas noteikti ir rekords. Manuprāt, nedrīkst ļaut sev tik pamatīgi atslābt. Piecelties tomēr pēc tam ir krietni pagrūti.

  • Hahaha, jāatceras arī, ka man sporta želejas īsti tomēr pie sirds neiet. Vispār, sporta uzturs traki dedzinot kuņģi, līdz ar to būtu jāuzmanās. Bet man ir vēl gads, lai iztestētu dažādu pārtiku.

  • Jātrenējas regulāri, ar īsiem līdz vidēji gariem skrējieniem. Noiet 2 x 100 kilometrus pirms sacensībām tiešām būs maza jēga.

Un nu kliņķis uz gadu iztiks bez tik lielas uzmanības.

Un nu kliņķis uz gadu iztiks bez tik lielas uzmanības.

No iepriekšējā rezultāta (19 stundas un 46 minūtes) laiku esmu nokāvusi par nepilnām trim stundām. Pirms gada man bija nepieciešami 7 mēneši, lai pieņemtu lēmumu par 2020. gada startu. Šoreiz man pietika vien ar nepilnām 24 stundām pēc finiša, lai jau uzstādītu jaunu mērķi un sāktu gatavot plānu, kā to sasniegt.

Tiekamies jau nākamajās ultrās!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Elīnas Krēmeres bloga.

Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim (Elīna Krēmere)

Rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/

21. jūnijs, plkst. 21:15

Es esmu piecēlusies no kārtējā vakara iesnaudiena. Mantas ir sakrautas RIMI kastē un jau sadalītas pa maisiem, ēdiena kaste ir savā vietā, soma salikta, sistēma uzpildīta, lukturis uzlādēts un tā tālāk. Vienīgais, kas vēl ir jāsaliek savā vietā pirms tik svarīgām sacensībām, ir savi iekšējie orgāni un smadzeņu puslodes. Uztraukums. Galva nedaudz reibst un vēderā lido tauriņi. Šķiet, ka es vēl sapņoju, lai gan jau esmu mašīnā un braucu uz LU galveno ēku. Neaprakstāmas sajūtas, kurām sekoja neizskaidrojami notikumi…

21. jūnijs, plkst. 23:00

Aploksne saņemta, drošības ekipējuma pārbaude izieta. Nervozi spaidu savu lampiņu iekšā un ārā, atceroties, kā pirms gada stāvēju otrā pusē galdam un besījos, kad kāds nevarēja trīs sekunžu laikā sameklēt visu nepieciešamo. Reģistrācijas procedūra izieta, ar mammu sēžam ārā, tieši pie durvīm. Šajā mirklī es nevēlos īsti ne ar vienu runāt, es izbaudu tos trakos tauriņus un šķietamās asaras acīs. Apraudos. Mamma, pinot manus matus pie LU, dusmojas, ka nevaru nosēdēt mierīgi. Es šim visam vēl joprojām neticu.

Matīss stāsta drošības instruktāžu, no kuras es vairāk par pusi palaižu garām. Nevarēju īsti sakoncentrēties. Neko nedzirdēju, tikai jutu to dīvaino sajūtu. Un kāda tev būtu sajūta, kad esi BEIDZOT sagaidījis mirkli, par kuru sapņo jau trīs gadus ?

21. jūnijs, plkst. 23:45

 960e68_059b98a62a304193a67eada04b0a090a~mv2_d_1200_1600_s_2

Par saviem Rīga – Valmiera plāniem paziņoju facebook un nolieku telefonu somā. Visi apkārt čalo, jautrojas, taisa bildes un rībina bungas. Es tā nevarētu, tajā mirklī biju pārāk emocionāla. Mamma jau ir aizbraukusi mājās pagulēt, cik vien vēl var paspēt. Esmu palikusi viena starp 150 cilvēkiem, kuri visi ir lielāki (un, iespējams, arī pieredzējušāki) par mani.

Kāds tad īsti ir šī skrējiensoļojuma mērķis? Protams, ka palīdzēt skrējiensoļojuma sargeņģelim Undīnei. Sākumā apsolu par finiša laiku neuztraukties, galvenais ir sasniegt otro Latvijas galu. 5 minūtes līdz startam… trīs, divas un nu jau sekundes. Bļāviens, uz ko es esmu parakstījusies?! Tās taču ir drausmas.

22. jūnijs, plkst. 00:00

Starta šāviens (es pat īsti neatceros, vai kāds izšāva kaut ko), un VISI kaut kur aiznesās. Man sākumā bija plāns paskriet, taču noteikti ne tik ātri. Uz kurieni visi tik traki skrien? Viens aiz otra man garām nesās cilvēki, līdz vienā mirklī es pieņēmu svarīgu lēmumu – neskatīties uz citiem. Pārforsēt startu īsti nekad nav bijis manā garā, taču es zinu, cik to viegli ir iespējams izdarīt. Viens luksofors, nākamais, pie visām sarkanajām gaismām apstāties negribas, taču vajag. Tā nu lēnā garā es pat esmu tikusi līdz VEF tiltam. Skatītāji šim skrējiensoļojumam ir daudzi, ar dažiem sanāk papļāpāt pa ceļam. Nebiju noskrējusi vēl 10km, kad jau sāku kaut ko mazpamazām ēst. Īsi pirms starta kārtīgi paēst diemžēl nesanāca, tā nu bija jāpamokās.

22. jūnijs, plkst. 1:43

Gribētos teikt, ka lēnā garā klumpurēju pa Rīgas ielām, beidzot sasniedzot arī Juglu (tā sauktais -1 KP). Īsti necerēju, ka mani tur kāds sagaidīs, bet pieņēmumos biju kļūdījusies – gan mūzika, gan strīpa ar uzmundrinošiem brīvprātīgajiem mani sveicina un gavilē. Forša sajūta. Smaidošos pabrīdinu, ka pirms gada tieši tur arī es stāvēju. Visi nedaudz pieklust, bet tad atskan smiekli, un es, turpinot tipināt, sāku pārdomāt, cik ļoti dzīve tiešām var izmainīties gada laikā. No organizatores un brīvprātīgās es esmu pārtapusi par traku garo gabalu skrējēju, kas nu jau nepilnu 2 stundu laikā ir tikusi uz lielās Tallinas šosejas.

Ārā ir gan tumšas, gan gaišas debesis reizē, fūres nemitīgi brauc pretī. Vai tiešām tiem šoferiem darīt nav ko? Neilgi pēc DEPO es panāku Luīzi, kura labu laiciņu jau man čāpo pa priekšu. Uzsākam tiešām garu sarunu, vairāki dalībnieki skrien mums garām, un es, tā teikt, atdzīvojos. Runājam par visu, ko vien var, es Luīzei palīdzu, kā māku. Pustrijos atceros par sarunāto zvanu ar mammu – tā, lai viņa uz trijiem būtu Garkalnē un mani satiktu KP1. Ar diezgan lielu žēlumu zvanu viņai, modinu augšā un saku, ka ir laiks!

Nepaiet ne pusstunda, es jau ierodos Garkalnē un, skatoties telefonā, noprotu, ka šeit savu ģimeni nesatikšu. Redz, izrādās, ka mamma neesot ticējusi, ka es tik “ātri” tikšu tik tālu, tādēļ ar braukšanu nesteidzās. Man, protams, ir neliels rūgtums sirsniņā (mēs tomēr bijām sarunājušas!), taču atrodu spēku, lai tiktu līdz KP1.

22. jūnijs, plkst. 3:10

Garkalne sasniegta! Apēdu visu, kas vien lien iekšā, ūdens sistēmu pildu pilnu, kā arī piedzīvoju prieka pilnu satikšanos ar fotogrāfi Aiju. Nedaudz pažēlojos, ka nav buljona. Būtu noderējis.

aa2

aa3

aa4

aa5

22. jūnijs, 3:32

No KP1 atvadījos ātri, tagad jau tipinu pa šoseju uz priekšu, prieks un laime iezogas manā galvā un dvēselē, kad garām brauc pazīstamais VOLVO ar bagāžniekā guļošiem brāļiem, kuri seko līdzi man telefonā, un mammu pie stūres. Sola mani gaidīt Sēnītē. Patīkams pārsteigums.

Visapkārt mežs, debesis kļūst gaišākas. Mans temps ir aptuveni raksturojams šādi: cenšos ātri iet, ja ieraugu kādu zīmīgu objektu, tad skrienu. Man kā laba motivācija bija arī priekšā esošie dalībnieki. Apdzenu viņus, paskrienot garām un uzmundrinot. Pati arī esmu izdomājusi sev kārtīgu motivācijas frāzi: “Jāskrien līdz kliņķim un ne soli mazāk”.

Tā nu, uz priekšu tipinot, esmu sasniegusi Vangažus, līdz Sēnītei vēl tikai nedaudz. Atmiņās kavējos par saviem pagājušā gada piedzīvojumiem tajā KP (kad strādāju par brīvprātīgo). Toreiz man tiešām, tiešām patika darboties un apkalpot visus skrējējus, žēl, ka tie ātrākie tur daudz neuzturējās.

22. jūnijs, plkst. 5:05

Tie kilometri pa vientuļo un garo šoseju velkas trakoti lēni, taču es cīnos ar sevi, cīnos ar garlaicību. Solos pati sev vēlāk mūziku uzlikt, kā arī, mani taču Sēnītē gaida!

Ieskrienot KP2, sākas mūsu iepriekšnorunātā plāna izpilde – brālis pilda sistēmu un pārbauda ēdienu somā, mamma apčubina kājas, salīmē plāksterus (tagad tie nebija nepieciešami). Šeit es nomainīju zeķes un kreklu, jo no rīta palika riktīgi vēsi, un es negribēju kārtējās hipotermijas lēkmes.

Tiekam galā 10min laikā, es atkal apēdu, ko vien varu, un dodos tālāk. Nākamais etaps gan ir krietni īss, tas man patīk.

22. jūnijs, plkst. 5:47

Lēnām lejā gar Inčukalna pagriezienu, gar Rāmkalniem (tomēr riktīgi sevi pierunāju paskriet) un tā forši gājās uz priekšu. Ģimenes satikšana krietni palīdzēja, arī mūzika un skaistais saules lēkts. Bija forši. Noskaņojums labs. Vispār esmu aizmirsusi tās pirmsstarta asaras un satraukumu, tagad tikai domāju par kustēšanos un finišu. Uhh, cik tas būs labi!!

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

 22. jūnijs, plkst. 6:35

Nu, nu, cik daudz noskriets? Kur es esmu? Kas te notiek? Ģimene mani forši apčubina, un es saprotu, ka ir laiks. Man ir laiks uzvilkt to slaveno Andra Ronimoisa dāvināto kreklu ar viņa doto svētību un ticību. Ak, cik viegli un forši paliek!

KP3 kā vienmēr valda pozitīva atmosfēra, es jau atkal 10min laikā iztaisos. Nūjas paņemu, jo priekšā gaida baigi trakais 20km gabals. Zinu, ka tas būs smagi, jo man lūzumi vienmēr uznāk īsi pirms pussimta.

960e68_7630b34d5e7647cb848e59617522cd05~mv2

Prieks un laime - mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

Prieks un laime – mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

Negribīgi dodos tālāk distancē. It kā jau riktīgs piekusums, bet atkal mūzika un pozitīvās domas glābj. Ja sākumā tiešām tikai “nūjoju”, t.i. staigāju nedaudz atbalstoties, tad jau pie 50km sāku paskriet ik pa laiciņam. Rīta saulīte jau spīdēja tieši sejā labu laiciņu, kas bija tīri jauki. Tik pat labi šajā mirklī varēju būt mājās un celties no mīkstās gultas.

Virzoties uz priekšu, kā nu mācēdama, iegūstu nākamo sarunu biedreni vārdā Justīne. Runājām mēs tiešām par visu, kas uz sirds, kas patīk un kas nē. Viņa man stāsta daudz par grieķu mitoloģiju un vēsturi, un sazin ko vēl. Es cītīgi klausos. Man patīk paklausīties, kad pati negribu runāt. Tā, ik pa mirklim paskrienot, esam jau diezgan tālu tikušas.

22. jūnijs, plkst. 9:44

Brasla, brasla, braslaaaaa…. JĀ! BEIDZOT! Trakais gabals pieveikts, bez lūzumiem! Esmu par to vairāk nekā pārlaimīga, atļaujos KP4 pavadīt vairāk par 10min. Šeit uzzinu par visiem, kuri izstājušies (vairāki man pazīstamie), kā arī par drauga Edija finišu tieši tajā mirklī… Traks nu gan viņš ir, savukārt, es jau esmu pieveikusi vairāk par pusi.

960e68_e1c7025900804de38f66ed9d068898fc~mv2_d_1600_1200_s_2

22. jūnijs, plkst. 10:00

No KP4 izvelkos izbesīta. Nu negribēju, negribēju es tik maz pasēdēt. Nākamo gabalu biju apņēmusies tiešām skriet. Nu tā, ka sakost zobus un tos nieka 13km pieveikt tik ātri, cik iespējams. Bet es vairs nebiju pierunājama. Panāku arī Justīni, kas no Braslas bija izgājusi nedaudz ātrāk par mani, un ļauju viņai runāt. Cenšos sakopot īpaši daudz spēkus ejot cauri mīļajai Straupei un Plācim, kuros ar orientēšanās klubu “Meridiāns” skrieti neskaitāmi treniņi. Atceros, kā ziemās slidojām gar šoseju, skrienot intervālus, kā rāpāmies pie Plāča esošajā tornī un citus sīkumus.

– neliela atkāpe jeb izraksts no Justīnes bloga –

“Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.”

22. jūnijs, plkst. 12:46

Šie 13km mums aizņēma 3 stundas. Sapratu, ka bloķēju Justīnes labo pašsajūtu, un ļauju viņai pilnā pārliecībā kustēt uz priekšu. Toties es savā galvā esmu iestāstījusi, ka man ir miega bads. Vajagot 10min pagulēt… Aha, tā laikam bija viena no manām vissliktākajām idejām JEBKAD. 40 minūtes paskrēja nemanot un brutāli sakot – es vienkārši tās minūtes pazaudēju. Pēc tik trakas atpūtas ne tikai piecelties bija grūti, bet arī spēki vispār nebija atgriezušies. Gandrīz raudot cēlos, uzzinot, ka man neskaitāmi daudzi pagājuši garām. Domas par izstāšanos manī vispār neparādījās, taču lūziens bija uznācis traks un briesmīgs. Nezināju, ko darīt. Laikam jau tik jākust uz priekšu.

22. jūnijs, plkst. 16:42

17km uz Rubeni? Tie bija ļoti garlaicīgi un lēni. Vistiešākajā un briesmīgākajā nozīmē. Visspilgtāk šajās mocībās atceros tik mirkli, kad Surikati man atsūta uzmundrinošu video – traki sapriecājos un nedaudz paskrienu. Neilgi pirms KP Rubenē uznāca traks reibonis, nosēdos ceļa malā, līdz garām braucošā Anita mani nedaudz apčubināja. “Bērns, ko tu sēdi gandrīz šosejas vidū?”.

Tās mazās lietiņas, kas ik pa laikam motivēja, bija iemesls, kādēļ kustējos uz priekšu. Šeit vairs vispār nebija runa par ātrumu, īpaši jau tādēļ, ka es apsēdos gandrīz katrā pieturvietā uz soliņa uz 3min. Šeit bija runa par izdzīvošanu, nepadošanos un kustēšanu uz priekšu, lai vai kādā tempā. Ļoti smagi bija, ļoti. Īpaši jau vienatnē.

Pusotru kilometru pirms Rubenes satieku brāli, kurš paskrējis pretī. No viņa dzirdu, ka Grīviņu pāris atbraucis mani sagaidīt. Ar šo vienu teikumu pilnībā pietika, lai mani saraudinātu un ieslēgtu pēdējās enerģijas rezerves, lai aizskrietu līdz Rubenei. Protams, nonākot tur, ir ne tikai noņemta atzīmēšanās iekārta, bet arī Surikati ir aizbraukuši prom… Bēdas ir lielas, bet ne tik lielas, lai pārspētu uztraukumu par gaidāmo finišu. Lai gan lūziens turpinās, nedaudz labāka iekšējā sajūta tomēr ir.

960e68_584bbe1b9c774194878fcede7598304f~mv2_d_1600_1200_s_2

22. jūnijs, plkst. 17:56

Viss, atlicis tik vēl spļāviens jūrā (var arī teikt, ka kaķa astei pārkāpt pāri). Ar visiem pēdējiem spēkiem veļos augšā no mīkstā krēsla. Ar ēšanu man ir pašvaki, bet tas neuztrauc. Galvā tikai domas par kliņķi.

Brālis ļoti jauki mani pavada nākamos trīs kilometrus. Kustos tiešām traki, traki lēni, bet nu vismaz ne uz atpakaļu! 10km pirms finiša līnijas pie manis atbrauc Valmieras orientierists Migliņš, kurš bija solījies mani izklaidēt. Tempu uzlabot viņam neizdevās un katru reizi, kad sāku skriet, viņš mani apber ar TĀDIEM komplimentiem, ka es patiešām sajutos spēcīga. Tas tiešām bija traks gājiens, īpaši, ja blakus iet vietējais, kurš zina stāstīt par visiem līkumiem un ceļiem, kas ir apkārt.

Vienā mirklī pamanu tālumā 100km atzīmi. Man paliek ļoti priecīgi ap sirsniņu. Negaidīju, ka tur būs sagaidīšana, taču bija! Un pat tāda diezgan tīri forša.

Īss mirklis saprašanas - katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Īss mirklis saprašanas – katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Valmieras robežu šķērsojam ap 19:00 vakarā, kad tieši beidzas kontrollaiks. Es par to īpaši nepārdzīvoju, galvenā doma jau bija nofinišēt. Valmieras ieliņas iet lēni, lēni viena pēc otras, Migliņam nu galīgi nesanāk mani piespiest uz skriešanu. Es jau tā, knapi saprotot, kas notiek, cenšos atpazīt dažas vietas. It kā arī sanāca.

 

Finišs! 22. jūnijs, plkst. 19:46

Ir! Neticu, bet ir sasniegta Valmiera! Likās jau, ka pie kliņķa izplūdīšu histēriskās asarās, taču, par laimi, savaldījos. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es tiešām biju laimīgāka par laimīgu. Sapnis piepildīts!

aa12

aa13

aa14

aa15

aa16

aa17

aa18

aa19

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2019

64768014_907253529627284_7856502955510333440_o

Es tevi ļoti gaidīšu,
Bet ne pie pulksteņa pie laika
Pie debesīm es stāvēšu
Un mana roka slaidā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani. /M.Zālīte

Tā Milda kādu dienu vēstulē raksta Sīmanim. Pie viena piebilstot – ziņoju viņi jau atkal devās ceļā. Lasīt tālāk.

Trešais reiss uz Valmieru

Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze

Foto: Agnese Vēze

Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns

Foto: Gints Kalns

65615113_2170133089701104_4394303855127429120_n

Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.

Rīga – Valmiera, 107 km. 2017.

Bailes. No kā man vairs baidīties? No tumsas? Vientulības? Muskuļu sāpēm? Dārdošās smagās tehnikas? Varbūt vajadzētu. Bet es vairs nebaidos. Jā, mani moka neziņa. Neziņa par to, kas ar mani notiks, bet tās nav bailes. Es zinu, ka esmu bijis tur jau iepriekš, esmu izbaudījis visu, bet reizēm man liekas, ka katra reize ir kā pirmā. Viss būs tāpat kā vienmēr, tā pati šoseja, tas pats ceļš, tā pati tumsa un gaisma. Lielākoties pat cilvēki trasē ir vieni un tie paši. Tomēr šoreiz manī ir sajūta, ka viss būs savādāk. Šoreiz uz starta līnijas stājas cits Didzis. Tikpat stūrgalvīgs, kurš vēl joprojām neklausās nevienā, bet jau rūdīts daudzās citās kaujās. Esmu nopietni bruņots. Neko jaunu izdomājis neesmu, tikai šoreiz mans kaujas ekipējums, mans galvenais ierocis – apņēmība un griba, ir nesagraujami. Es zinu, ka būs grūtie posmi, kurus nāksies pārvarēt, tā tam ir lemts notikt. Galamērķis ir tālu jo tālu, un es neesmu no dzelzs, bet man ir jābūt stipram šajā ceļā. Nāksies vien paciest un izturēt, jo šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, cilvēki man tiešām tic! Jau sen ir satumsis, un katra mazā zvaigzne debesīs ir acs, kas vēro mani. Didzi, ja Tev vairs nav spēka cīnīties par sevi, tad cīnies par tiem, kuri vēl Tev labu un kuri gaida Tevi mājās. Ja nevari par tiem, tad cīnies par tiem, kuri liek Tev šķēršļus un met sprunguļus ceļā, lai viņi redz, lai dzird kā zeme rīb, kad tuvosies finišam. Bet, ja nevari arī par viņiem, tad cīnies par tiem, kurus vairs nesatiksi un atvadīties nepaspēji…

17883730_1627922703915510_761368620495050690_n
“Lai Tev pietiktu spēka visu ceļu!” (Irma, 2. klase) Brīvības piemineklis – Garkalne, 0 – 23 km.

Pirms starta satieku Sintiju un Ritu. Apspriežam pārējos dalībniekus un pārrunājam to, kas mani sagaida, līdz dalībnieki nostājas, lai dziedātu Latvijas himnu. Es, kā vienmēr, stāvu nostāk no pārējiem. Lai arī esmu ar pavadonēm, un apkārt ir tik daudz cilvēku – sacensību dalībnieki, atbalstītāji un nejauši ieklīdušie, es jau šobrīd esmu pilnīgi viens un es tāds būšu visu atlikušo laiku. Vienalga, lai ar ko es kopā skrietu, tas būs tikai īss mirklis līdz atkal nāksies palikt ar sevi. Dodamies trasē, tas laiks ir pienācis, stunda ir situsi. Viss kam esi dzīvojis, domājis un gatavojis sevi. Lai notiek! Galva augstu pacelta, acis vērstas uz priekšu. Laiks pārbaudīt, uz ko esmu spējīgs. Cik daudz spēšu atdot sevi, cik daudz izturēšu. Muguru piespiedis pie sienas, ielas malā notupies bezpajumtnieks. Roka izstiepta, acis izbolītas. Liekas tāds gados jauns, bet tādam jau grūti noteikt to vecumu. Nodomāju, kas tā ir par laimi, atrasties pretī nezināmajam. Jā, dēļ visiem šiem skrējieniem es pamazām sadegu. Tie prasa daudz, tie no manis ņem daudz, un es viņiem dodu daudz. Bet tas ir daudzkārt labāk, kā sēdēt un lēnām sapūt. Pūt un lēnām apaugt ar pelējumu, sēžot uz ielas vai četrās sienās, tam pat nav liela nozīme. Katram cilvēkam savs ceļš ejams šajā pasaulē, un es no sirds priecājos, ka mans ceļš ir tieši tāds, kādu esmu to izvēlējies un iztēlojies. Tālāk mums pievienojas kāds iereibis vīrs, kurš aiz sevis velk čemodānu uz riteņiem. Vēl pievienojam rokas bagāžu, un šis vīrs jau ir pamatīgi nokrāvies. Tomēr viņš ar smaidu uz lūpām apsteidz visus skrējējus. Pie sevis pasmejos par viņu, jo iedomājos, ka viņš šādi varētu veikt ceļu līdz Valmierai. Alkohola reibumā, velkot aiz sevi bagāžu, nesot rokassomu, džinsās un mētelī. Diemžēl, jau pēc simts metriem mazais vīrelis ir apstājies un izskatās manāmi aizelsies. Pēc šī cilvēka sejas izteiksmes spriežot likās, ka viņa veselībai šis skrējiens nebūt nav nācis par labu. Pasmaidu par smieklīgo situāciju, jo, zinot iepriekšējo gadu pieredzi, vēlāk var nebūt spēka pasmaidīt un var nākties gaidīt līdz pašam finišam.

Tuvojoties Berģiem, skrienu nelielā skrējēju grupiņā. Protams, tiek uzsākta saruna par to, cik tālu vēl jāskrien, vai varēsim, varbūt nemaz nevarēsim sasniegt galamērķi. Lai arī šajā kompānijā esmu pats jaunākais, lepni saku, ka šo ceļu mēroju jau trešo reizi. Jūtos kā šī skrējiena veterāns, pieredzējis vīrs. No kāda kunga saņemu jautājumu, kādā pulsa zonā esmu finišējis iepriekšējos gadus. Atbildu, ka nekad tādu neesmu mērījis, un tad iestājās kapa klusums. Laikam tādu atbildi neviens negaidīja, bet atceroties, kā finišēju gadu un divus iepriekš, neesmu pārliecināts, vai tajā brīdī man vispār bija pulss, jo jutos vairāk miris nekā dzīvs. Droši zinu, ka pulss atgriezās nākamo dienu laikā, bet spēja normāli pārvietoties ar savu klātbūtni pagodināt gan nesteidzās. Drīz jau tiek ieslēgts pieres lukturis, un esam tumsā. Sarunas ir pieklusušas, tikai aizmugurē kāds kaitinoši skaļi spļaudās un šņauc degunu. Sāk ļoti gribēties ēst, un nolemju negausīgi notiesāt savus vistas ruletes krājumus. Jā, nekādi banāni vai apelsīni, tieši gaļas izstrādājumi. Katram skrējējam savs. Saprotu, ka sākumā nav kur steigties, bet jūtu, ka pārāk labi uz priekšu neiet. Nedaudz saskumis nodomāju, ka būs labi, ja finišēšu kaut nedaudz ātrāk kā pagājušo gadu. Ieskrienot Garkalnē, uz ielas parādās apgaismojums, kas ļauj uz mirkli izslēgt un no galvas noņemt pieres lukturi. Gadu no gada, viņš vienmēr kaitinoši spiež manu galvu, tāpēc izmantoju katru iespēju novākt viņu no acīm. Kontrolpunktā darbojos ātri, nedaudz papildinot dzeramā krājumus un kabatā iemetot cepumus. Pārlecu pāri vilciena pārbrauktuvei un pa svecīšu izrotāto ceļu dodos tumsā. Es atceros, no kā pagājušo gadu šeit baidījos. No tumsas.

Garkalnes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:00:40. 23km – 02:29:58. Sacensību vidējais temps – 00:06:29 min/km.

“Lai Tu nepiekustu! Lai Tu neaizmiedz!” (Luīze, 2. klase) Garkalne – Sēnīte, 23 – 36.4 km.

Atceros, kā pirms gada, šajā pašā ceļa posmā man briesmīgi nāca miegs. Tik ļoti vēlējos ieritināties zem segas, siltumā un drošībā. Atceros kā Valkā es bēgu no tumsas. Tik ļoti negribēju ar viņu sastapties, līdz tā mani panāca un es samierinājos ar to. Un te nu es esmu. Viens, tumsā un salā. Šis ir īpašs ceļa posms, jo nav melnākas nakts par šo. Uz brīdi izslēdzu savu vienīgo apgaismoju un es neredzu vairs neko. Apkārt ir pilnīga tumsa. Liekas, ka pamats zem kājām ir zudis, un tur atrodas bezdibenis. Uz brīdi liekas, ka temps samazinās. Priekš kam steigties uz priekšu, varbūt labāk pataupīt spēkus. Uzreiz atbildu sev ar pretjautājumu, priekš kam tad Tev vispār šeit ir jāatrodas? Kāpēc Tu izvēlējies šo ceļu? Ja neatdodu sevi visu, tad nekam vairs nav nozīme. No tumsas man neizbēgt, tāpat kā no visa pārējā, kas mani pēdējā laikā piemeklēja. Es varu mukt mūžīgi, bet varu arī stāties visam pretī kā vīrs, lai arī kāds būtu gala iznākums. Šajā brīdī, tur tumsā, nakts melnumā, es zināju, ka šis ir tas brīdis, tas neaizmirstamais brīdis, kad man ir izdevies sevi salauzt, un dūres atkal ir sažņaugtas cieši. Tumsa tinas man apkārt ar saviem taustekļiem, vijas ap manām rokām un kājām. Man nav kur sprukt, un es arī negrasos to darīt. Ja Tu gribi mani, tad nāc un paņem, bet es no tevis vairs nebaidos. Es vairs neesmu tas pats, mazais un gļēvais. Manas rokas, mans ķermenis triecas Tev pretī, droši skatos Tavās acīs, mans skatiens nenovēršas. Manī ir drosme cīnīties par Tevi, skriet cauri tumsai, pat ja tā nebeigsies nekad. Esmu sasniedzis Sēnītes kontrolpunktu. Savu taktiku nemainu, darbojos ātri. Nākamais ceļa posms būs visīsākais, bet arī šoseja šeit būs visšaurākā.

Sēnītes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:37. 36.4 km – 03:57:30. Sacensību vidējais temps – 00:06:28 min/km.

“Lai veicās maratonā” (Kristaps, 2. klase) Sēnīte – Ragana, 36.4 – 45.9 km.

Tik tiešām, kuļoties cauri naktij, ir savācies jau maratons. Tad jāsavāc vēl viens. Tad vēl pusīte jāpievieno. Galvenos uzdevumus izpildu godam. Ik pēc kilometra vai diviem, iemetu mutē siera gabaliņu un padzeros. Iedzeru savu pirmo pretsāpju tableti. Nācās to darīt jau ap 38. km. Salīdzinājumam – pagājušo gadu darīju to nedaudz pirms 90 km. Šoreiz nolemju neko negaidīt, jo manas potītes, kurām nācās daudz pārciest gatavošanās posmā, jau sākušas sūdzēties. Viens brīdis ir īpaši satraucošs, jo sāk likties, ka vairs nevaru noturēties kājās. Nevaru noskriet taisni, pamats zem kājām zūd. Uz brīdi liekas, ka tūlīt izjukšu pa sastāvdaļām. Tas būtu smags trieciens, jo jūtos visai labi. Tālāk sastopu savu cīņu biedru Mārtiņu. Un aiziet! Iet vaļā visa veida sarunas. Ko tikai mēs nepārrunājām. Skriešana, sadzīve, sports, situācija Latvijā un, protams, nažu cīņas, kā uzbrukt, kā aizstāvēties. Šis ir īsākais un šoreiz arī vieglākais ceļa posms. Turklāt Raganas kontrolpunktā varēšu pārvilkt drēbes, jo pirms gada rīts bija ļoti auksts, un biju pamatīgi nosalis. Kontrolpunktā mani sagaida Ilze, kas ir patīkams pārsteigums, jo nebiju gaidījis sastapt kādu atbalstītāju jau tik ātri. Ātri pārģērbjos, paņemu no galda cepumus un dodos tālāk. Dodos pretī rītausmai. Pirmā rīta gaisma man vienmēr liecina, ka esmu par soli tuvāk finišam. Bet vēl jāpaciešas. Apkārt joprojām ir tumšs, bet skriet ir jau daudz vieglāk, jo šajā grūtajā un garajā posmā, kaut uz brīdi, bet es nebūšu viens.

Raganas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:04:14. 45.9 km – 05:04:17. Sacensību vidējais temps – 00:06:32 min/km.

“Mēs esam tavs spēks un mēs būsim vienmēr Tev blakus!” (Madara, 2. klase) Ragana – Brasla, 45.9 – 64.2 km.

Zinu, ka augstu sasniegumu sportistiem ir sava atbalsta komanda. Zinu arī to, ka arī man tāda ir. Ir tik daudz vieglāk, ja ir kāds, kurš palīdz Tev noturēt tempu, neatslābt un netrakot, pārlieku nekāpināt tempu. Šis ir ļoti garš posms, kurš stiepjas 18 km garumā. Nākamie 10 km, paiet pļāpājot par dažādiem lietām, diemžēl, ne par nažu cīņām, bet par citām saistošām lietām. Ik pēc brīža Endomondo pienāk kāds balss ziņojums. Tas uzmundrina, tajā pašā laikā radot lielāku atbildības sajūtu, jo pievilt pārējos nedrīkst. Skolēni pieprasa pirmo vietu. Pietiek ar to, ka nāksies viņiem paskaidrot, kāpēc tas šoreiz un arī ne tuvākajā laikā nebūs iespējams. Pamēģiniet paši nostāties pret 30 pirmklasniekiem un atbildēt par saviem grēkiem. Attaisnojums, ka es vēl tik ātri neskrienu, šeit nederēs. Liekas, ka Ilzes kompānijā laiks rit visai strauji, un kilometri nemanot krājas. Brīžiem pat skrienam nedaudz par ātru. Bet, jo ilgāk skrienam, jo nepacietīgāks palieku. Kur ir gaisma? Kur kavējas rīts? Vēl joprojām debesis ir tumšas. Dzirdu, kā iedziedas putni. Tā ir laba zīme. Skrienu garām autobusa pieturām, atceros, kā pirms gada vienā no tām piestāju, lai padzertos. Atceros arī to, ka pirms gada šajā pašā vietā jau bija gaišs. Ja iepriekš skrēju cauri melnajai tumsai, tad šoreiz skrienu pretī gaismai. Līdz beidzot, soli pa solim, paliek gaišāks. Pienāk brīdis, kad arī Ilzei ir jādodas atpakaļ. Nedaudz saskumstu, jo zinu, ka vieglā pastaiga ir beigusies. Uz brīdi pat iedomājos, ka varētu skriet nedaudz lēnāk, bet šo domu uzreiz atmetu. Ir jāturpina, temps ir ļoti labs un vienmērīgs. Laikam treniņi un pieredze dara savu. Apdzenu dažus skrējējus. Redzu, ka citiem šobrīd ir krietni grūtāk kā man. Nākas iedzert jau otro pretsāpju tableti. Pa ceļam gan no kabatas izkrituši visi cepumi, bet kontrolpunkts ir jau rokas stiepiena attālumā. Saruna ar kontrolpunkta brīvprātīgajiem: “Varbūt mums Tevi apsegt ar segu? Būs siltāk!”, es atbildu: “Nē, paldies.”. “Siltu tēju?”, es: “Nē, paldies.”. “Varbūt siltu buljonu?” “Nē, paldies.” “Vismaz apsēsties nevēlies?”. “Sēdēšu finišā”. Mana mute pilna ar gurķiem. Nomurminu pateicības un atvadu vārdus un dodos tālāk. Šajā brīdī vieglā dzīve ir beigusies. Mana pārliecība ir augusi, un es saprotu, ka patiesībā kustos visai veikli un ātri. Ja šādi turpināšu, pārspēšu savu iepriekšējo rezultātu ar uzviju. Patiesībā, pat varu iekļauties 12 stundās. Šī doma iezīmē ēras beigas. Es beidzot cīnos par konkrētu rezultātu. No vieglas sestdienas pastaigas, šī sacensība pāraug medībās. Es nezinu, vai es esmu mednieks, vai tieši otrādi – medījums. Laiks ir mans ienaidnieks, un man ar viņu nāksies sacensties. No šīs cīņas man neizbēgt.

Braslas kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:10. 64.2 km – 06:59:25. Sacensību vidējais temps – 00:06:30 min/km.

“Skrien kaut nedēļu, Tu to vari nepadodies!” (Made, 2. klase) Brasla – Stalbe, 64.2 – 77.3 km.

Man diemžēl nav nedēļas. Man ir piecas stundas, kuru laikā jāveic 43 km. Jebkurā citā situācijā, šāds uzdevums liktos vieglāks par vieglu, bet esmu mērojis jau tālu ceļu. Es nezinu, vai mani ceļi izturēs, vai potītes nepārlūzīs uz pusēm. Droši zināju tikai to, ka, kamēr varēšu nostāvēt un kaut skatīties Valmieras virzienā, viss būs iespējams. Ar katru soli mana pārliecība pieaug. Apdzenu pamatīgu sauju ar skrējējiem. Šajās sacensībās īstā skriešana ir tikai sākusies. Esmu labi sagatavojies, jo visu laiku spēju sevi apgādāt ar šķidrumu un spēju sevi piespiest ēst. Es nevēlos sagaidīt to brīdi, kad būs jau par vēlu, un nespēks pārņems mani. Vēl pirms kontrolpunkta apdzenu kārtējos skrējējus un, ierodoties kontrolpunktā, tieku apbērts ar komplimentiem. Ātri uzkožu gurķīšus un metos atpakaļ kaujā, jo sekundes rit un man ir jāpasteidzas.

Stalbes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:03. 77.3 km – 08:20:14. Sacensību vidējais temps – 00:06:27.

“Nepadodies, centies cik vien spēj. Es domāšu, lai Tev sanāk.” (Sāra, 1.klase) Stalbe – Rubene, 77.3 – 93.6 km.

Sāk līt. Vējš pieņemas spēkā. Smagie man traucas pretī, aiz sevi nesot milzīgu lietus mākoni. Viena no smagās tehnikas mašīnām man pret krūtīm triec tik stipru vēja brāzmu, ka ir grūti noturēties kājās. Skrienu pa peļķēm, kājas jau kļuvušas slapjas. Man no muguras garām aiznesas citus apdzenošs smagais ar cisternu. No tā brēciena un ātruma, kādā viņš man aizlidoja garām, satrūkstos un mūku sāņus. Apsolu sev, ka turpmāk būšu daudz piesardzīgāks. Viss iepriekš nosauktais vairumam cilvēku varētu izsaukt riebumu, bet ne man. Es pie šādiem apstākļiem esmu pieradis. Lietus, peļķes, vējš? Šoseja, smagā tehnika? Nogurums, muskuļu sāpes? Tie visi ir mani sabiedrotie šajā cīņā. Es šādos apstākļos jūtos kā zivs ūdenī. Kamēr citi pāriet soļos es turpinu skriet. Kad citi sūdzas par slapjajām kājām, es skrienu peļķēm cauri. Pēkšņi jūtu, ka strauji sāk slāpt. Skaidrs, laiks kārtīgi uzpildīties. Esmu gatavs šim mirklim. Enerģijas batoniņš vēderā, kārtīga zaļās tējas deva klāt un esmu gatavs turpināt. Ar lielu pārliecību ieskrienu Rubenes kontrolpunktā. Šeit saprotu, ka ja vien mani pa ceļam nenospers zibens, es iekļaušos 12 stundās, un šeit sākas jau nākošā cīņas daļa. Man ir jāpaspēj nokļūt Valmierā līdz 11:30:00. Tas nozīmē, ka šajā pēdējā etapā, tiks atdoti visi spēki.

Rubenes kontrolpunkts. Kontrolpunktā pavadītas 00:01:58. 93.6 km – 10:03:57. Sacensību vidējais temps – 00:06:25.

“Spēks ir tavā sirdī, nevis muskuļos” (Emīlija A., 1.klase) Rubene – Finišs, Valmiera, Sīmaņa baznīcas kliņķis, 93.6 – 107 km.

Pēdējie 13 km. Tad, lai notiek. Šeit arī tiks atstāti pēdējie spēki, viss kas man ir, viss kam gatavojos, tiks veltīts šim noslēdzošajam posmam. Šī doma, par to, kur īsti slēpjas cilvēka īstais, patiesais spēks, tā mani nepameta visu skrējiena laiku. Es par to domāju skrējiena sākumā, kad biju viens un vientuļš, un es par to domāju arī šobrīd. Es atkal traucos visiem garām. Zinu, ka mani vairs neviens neapdzīs, un es visiem iešu garām kā stāvošiem. Es jau redzu Valmieru. Mana apņēmība sprāgst uz visām pusēm, esmu pilns ar emocijām. Man nav laika domāt par to, kas notika iepriekš, jo es jūtu, ka esmu pilnīgi cits Didzis. Es nevelkos kā gliemezis un man nav vajadzība pāriet soļos. Es spiežu sevi doties uz priekšu, es eju, lai atdotu visu! Pretim braucošās mašīnās taurē sveikdamas mani, tās ir manas fanfaras, tās vēsta, ka esmu tuvu galamērķim. Es varu vēl! Aiziet, ātrāk! Lai rīb kaujas bungas, šī cīņa tuvojas noslēgumam. Pēdējā – finiša taisne. Veltu visiem savu kaujas kliedzienu, tas atskaņojas Valmieras ielās, un lidoju pretī finišam. Sarkanais paklājs un pēdējie metri, apstāties vairs nepaspēju un ietriecos baznīcas durvīs. Saņemu citu apsveikumus un lēnām nokliboju malā. Vai tiešām viss? Es esmu pārspējis pats sevi. Nekad nebiju domājis, ka varu veikt šo distanci tik ātri. Varu teikt vēlreiz, ka tā nav lieliska fiziskā sagatavotība, vai liels talants. Tā ir apņēmība un gribasspēks. Stūrgalvība un neatlaidība. Pēdējos 13 km es spēju pamatīgi kāpināt tempu, un spēju to darīt arī pēc veiktiem 100 km. Tiklīdz kā skrējiens ir beidzies, saprotu, ka īsti nevaru paiet, jo kreisā kāja ir piebeigta līdz galam. Pēdu pie zemes pielikt īsti nemaz nevaru, kājas saliekt arī ne. Saprotu, ka stāvu kājās. Didzi, Tu vari apsēsties. Tu to esi nopelnījis. Apsēžos uz slapja soliņa, pie pašas baznīcas. Nezinu, vai būšu spējīgs piecelties no tā, bet svarīgākais ir izdarīts. Visi spēki ir atdoti, un tas šobrīd ir galvenais. Esmu lepns par savu rezultātu. Es redzu, ka spēju progresēt un tas man dod pārliecību, ka viss ir iespējams. Šobrīd man ir laiks sadziedēt kājas un noskaņoties nākamajām kaujām. Ticiet man, garākā nakts manā mūžā vēl tikai tuvojas, bet par to nedaudz vēlāk.

17835011_1627923047248809_6107555886904006800_o
Finišs. Valmiera, Svētā Sīmaņa baznīcas durvju kliņķis, 107 km – 11:20:08. Sacensību vidējais temps – 00:06:21.

Skrējiens tiek veltīts manam labākajam draugam. Draugam, kurš mājās vairs nepārnāks.