Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Rīga – Valmiera: trīs lietas, labas lietas

Rīga – Valmiera. Diez vai pateikšu kaut ko jaunu, tādēļ rakstītais ir vairāk domāts kā atgādinājums man pašai, nu tā, lai neienāk prātā to atkārtot vēl ceturto reizi.

Pagājušā gada rudenī nolēmu, ka nedaudz mainīšu savu attieksmi pret skriešanu, proti, sākšu uz to raudzīties nopietnāk. Nopietnākā raudzīšanās ietvertu kārtīgus treniņus un šādus tādus mērķus. Kādēļ? Vai gribu ar kādu sacensties, vai arī kaut ko pierādīt? Nezinu, laikam vienkārši gribu uzzināt, vai esmu spējīga uz ko vairāk. Un nē, sacensties nav manā dabā. Tātad gribu atrast savas robežas – kaut kā tā. Protams, nogurdinošie treniņi tagad sāk atgādināt darbu un nevaru teikt, ka tas mani īpaši sajūsmina, reizēm pat iešaujas prātā doma: „Kā man tas ir apnicis!” (it īpaši, kad ārā ir mīnusi, bet tev vienkārši jāskrien 30km, jo tā vajag), taču jāatzīst, ka pie šī hobija es jau tāpat esmu kavējusies neraksturīgi ilgi. Tad nu ļaunākais, kas varētu atgadīties – es vienkārši atrastu sev citu aizraujošu nodarbi. Mieru, tikai mieru! Tas nebūs šogad. Šogad padomā daudz interesantu lietu. Pirmais brīnišķīgais notikums šajā sezonā – pievienošanās VSK Noskrien Vāverēm. Šie jaukie, pūkainie zvēriņi mani motivē gatavoties Skrien Latvija un Stirnu Buka sezonai. Tomēr garie skrējieni paliek manis pašas ziņā, un attiecībā uz tiem man ir plāni, neraugoties uz to, ka gads sācies skumīgi – netieku izlozēta diviem aizrobežu sapņu skrējieniem, kuros neprātīgi kāroju piedalīties. Par laimi vismaz attiecībā uz skrējienu Rīga – Valmiera nav nekādas aizķeršanās, paspēju pieteikties laicīgi.

1461628_1361067830585441_7409391914534632761_n

Kliņķa skrējiens ir tāds interesants – no vienas puses, es to ļoti gaidu, jo tas ir piedzīvojums, kaut kas īpašs, pilns emociju, tajā pašā laikā tie ir 107 km, un tos noskriet ir sasodīti grūti. Tādēļ ir tā kā bail un gribas, lai tas nemaz tik ātri nepienāktu. Esmu uzstādījusi sev nopietnu mērķi – šajā reizē (trešajā un pēdējā) gribu noskriet Rīga – Valmiera 11 stundās. Šķiet, ka es to varu.

Pirmais aprīlis. Cik gan būtu jauki, ja tā būtu brīvdiena. Bet esmu jau pieradusi, ka pirms nopietnām sacensībām ir jāstrādā pēc pilnas programmas. Nu ko lai dara, ka ar šo skrējienu sakrīt arī svarīgākā sezonas diena darbā. Tā nu visu dienu pavadu uz kājām un nelielā stresā, bet vakarā pametu kolēģus likteņa varā un dodos pie fizioterapeita. Viena no kolēģēm vēl nosmejas, ka tieku palaista tik ar norunu, ka dabūšu pirmo vietu. Nu kā tad. Kad krustām šķērsām noteipota ierodos mājās, saprotu, ka gulēšanai laika atlicis vien nieka 30 minūtes, kurās tā arī neizdodas iemigt.

12524415_1737074783173761_6980857402889211725_n

Latvijas Universitātes telpas, kad ierodos, šķiet neparasti tukšas. Biju gaidījusi lielāku burzmu. Reģistrācija, smaidīgas sejas, pļāpas, stiepšanās – viss paiet vieglā satraukuma virpulī, līdz dažus mirkļus pirms pusnakts jau dziedam himnu pie Mildas kājām. Starts.

Šoreiz skriešana organizēta nedaudz citādāk. Pa priekšu brauc policijas mašīna un varam neievērojot luksoforu signālus, skriet pa pirmo joslu. Nav slikti. Tikai tad, kad mašīnas no sānielām tomēr izrāda vēlēšanos mūs sabraukt, sāku prātot, vai tā, ko es redzu priekšā, ir pirmā vai otrā policijas mašīna. Drošības labad pārvācos uz ietvi. Tomēr nē, viss pareizi, pie Dailes teātra garām pabrauc arī otra policijas mašīna. Tagad gan viss pa vecam. Temps 5:30. Zinu, ka par ātru, tomēr tik viegli skriet. Pie TRT starta vietas mani sagaida Inga. Viņa apņēmusies paskriet ar mani līdz Juglai. Turpinām tādā pašā tempā, tikai pļāpājot. Prātā iešaujas doma, ka droši vien šādi pļāpājot, laiks un kilometri līdz Valmierai paskrietu nemanot. Pie Šmerļa meža mans Garmins paziņo, ka ir želejas laiks. Jā, viņš to iemācījies no Ingas Garmina. Patiesībā noderīgi, jo garajos skrējienos ir tik viegli aizmirst, ka jāpaēd. Un tad tu, cilvēks, attopies, ka spēka vairs nav, un arī līdzams nekas vairs nav. Ir ieplānots ēst ik pa 40 minūtēm, neatkarīgi no sajūtām. Garmina pīkstiens – piparmētru „vemjamā” želeja vēderā.

12932974_1116687551708964_1158684666349611215_n

Pienāk Jugla un jāatvadās no Ingas. Ieslēdzu savu pieres lampiņu un dodos pretī vientulībai. Tomēr nē, izskatās, ka meitene raibi rozā legingos, kuru biju ievērojusi labu gabalu priekšā, sākusi nomest tempu, panāku viņu. Nedaudz papļāpājam. Pārgudri apjautājos, vai viņa nav uzsākusi par strauju, un attopos, ka pati jau arī tikpat vainīga. Nu neko, meitene saka, ka ārsts esot aizliedzis skriet, bet tas jau nu viņu neatturēs. Skriešot līdz Raganai un tālāk jau kā sanāks. Kāpēc līdz Raganai – lai paskatos uz viņas numuru. Paskatos, ha – tur rakstīts Raganiņa, un gandrīz norauju uz acīm. Skaidrs, burvestības, jātaisās prom! Atvados un skrienu tālāk, prātojot, ka nepazīstu un pat neesmu dzirdējusi par tādu niku. Tomēr apskaidrība atnāk – tai jābūt Dainai, mainītā matu krāsa samulsināja.

Pilsētas ugunis lēnām noplok, atstājot priekšā vien aicinošo tumsu. Man ļoti patīk skriet tumsā. Nekas nenovērš uzmanību, lukturītis izgaismo tik daudz ceļa, cik tajā brīdī nepieciešams. Netraucē arī lieki trokšņi. Dzirdama vien reta mašīna, klusītiņi inoveitu soļi un pašas sirdspuksti, pat balsis galvā vēl nav pamodušās. Pirms Garkalnes noķeru Arti, temps aizvien turas ap 5:30, Kādu mirkli paskrienam kopā, pļāpādami, bet tad priekšā ieraugu Baibu un metos parunāties ar viņu. Pirmais kontrolpunkts klāt. Piestāju tikai, lai izmestu tukšo želejas tūbiņu. Man neko nevajag. Dzeramais ļumīgajā pudelē vēl nav pat pusē un želejas pietiks līdz trešajam KP.

Svecītes. Ceļš izlikts ar svecītēm. Sapriecājos un sekoju tām tā aizrāvusies, ka gandrīz paklūpu pār sliedēm, kuras pēkšņi uzrodas manā priekšā. Skaidrs, svecītes norādīja uz sliedēm. Ienirstu atpakaļ tumsā. Varbūt vajadzētu ieslēgt mūziku? Negribas, un bail nesadzirdēt Garmina atgādinājumus par ēšanu. Varbūt vēlāk. Turos uz 5:30. Sajūtas labas, ja neskaita sāpes kreisajā augšstilbā, bet tām jau nav jāpievērš uzmanība, tās tur vienkārši dzīvo. Izskrējusi atpakaļ uz lielā ceļa, pamanu spīdīgas acu pērlītes. Pelīte skrien man pretī pa ceļa malu – laikam sataisījusies uz Rīgu. Es gan uz Valmieru. Kur gadījies, kur ne – pavisam drīz klāt jau otrais KP. Pazīstamas, smaidīgas sejas, neko man nevajag, skrienu tālāk.

Riebīgo kalniņu posms. Tajā apdzenu vairākus skrējējus. Man iet tīri labi, kaut temps paliek svārstīgs – pret kalnu lēnāks, no kalna ātrāks. Tas ir normāli, tomēr jūtu, ka kājas ļoti piedzinušās un sāk pamatīgi rauties krampjos. Lieku garākus soļus, cerībā, ka atlaidīs. Kas tev deva. Par laimi šis ir viens īss posms, un klāt jau 3. kontrolpunkts. Tur priekšā Veipa kungs, kura uzdevums ir uzpildīt ļumīgo pudeli un iebāzt man kabatā pāris želejas. Esmu viņu noinstruējusi, skaidrojot, ka man nepieciešams tik ātrs serviss, kā pirmajā formulā, un man ir vajadzīgs tikai tas, ko esmu prasījusi iepriekš, nekādu jautājumu. Jā, es varu būt neganta, kad skrienu garos gabalus. KP piedāvājumam nepievēršu uzmanību – neko negribas.

Dodos tālāk, bet pēkšņi samulstu, kur īsti jāskrien, lai neattaptos Siguldā. Tak trešā reize jau, vajadzētu tā kā atcerēties. Trasē pavadītas jau vairāk kā 4 stundas, tādēļ jāorganizējas uz zaļo pieturu, kaut tā vienmēr liekas nejēdzīga laika tērēšana. Pēcāk saprotu, ka esmu uz tā iebraucamā ceļa atstājusi tukšo želejas tūbiņu. Vai dieniņ, cik nesmuki sanācis, bet nu gabals jau noskriets, atpakaļ negriezīšos. Bet ir kauns. Nākamais kontrolpunkts gaidāms pēc iespaidīga gabala. Varbūt mūziku? Nē, negribas. Iegrimstu sevī un skrienu. Taču temps nenovēršami krītas. Ja sākumā vēl izdodas turēties zem sešām, tad tuvāk posma vidum un beigām, temps jau ir 6:10-6:30. Ikri sāp tā, ka maz neliekas, bet augšstilbos kāds vienkārši cērt ar cirvi. Jūtu, ka piekliboju. Ai, nu ko darīs, atpakaļ jau neskries, tā ka nākas vien turpināt. Nakts ir skaista. Ievēroju, ka mākoņi izklīduši un debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Brīnišķīgi. Bet vai man tikai liekas, vai priekšā manāms tāds kā gaišums? Gaišums lēni pieņemas spēkā un tumsa sāk izklīst. Putni mostas, sākumā kautrīgi, bet tad aizvien skaļāk un priecīgāk mani uzmundrinādami. Kad tuvojos Braslas kontrolpunktam, ir jau tāda maza gaismiņa. Izslēdzu lukturi. Man pretī kāds skrien. Tā ir Lauma. Viņa mani pavada līdz kontrolpunktam. Tas ir jauki – uzreiz var paskriet ātrāk. Man tiek paziņots ka KP notiek kaut kāda filmēšana. Nav labi, jo, kad esmu tik nogurusi, varu pateikt ko rupju vai nejauku. Bet es cenšos savākties. Veipa kungs jau atkal uzpilda manu pudeli, bet šoreiz kaut kā neveikli, es palūdzu koka kolu, bet muļķīgi aplejos, pie tam, man viņa izrādās vairs nemaz negaršo. Kaut kāda muļļāšanās sanāk. Ātrāk prom, lai nav jādomā, ka negribas. Zinu, ka no meitenēm esmu šobrīd pirmā, bet Sigita nav nekur tālu. Tas viss ir sīkums. Galvenais jautājums – vai iekļaušos 11 stundās, ņemot vērā, ka mans temps turpina dramatiski kristies?

Tipinu tālāk, šoreiz esmu stingri apņēmusies nepāriet soļos. Tā vien liekas, ka ceļš vairāk ved uz augšu. Un tas sasodītais Plācis, tas gan ir pavisam augstu! Šitais slīpums mani piebeigs. Citus gadus es tos augšupceļus būtu soļojusi. Taču Plācim līdzi nāk viens bonusiņš. Pirms ieskriešanas tajā, mani apžilbina satriecošs saullēkts. Skaisti. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, te mani atmiņa nedaudz mulsina, vai sekojošais bija pirms vai pēc tā, bet lai nu kā, mani pārsteidz ellīgs troksnis, kas tuvojas no mugurpuses. Netērēju enerģiju, lai atskatītos, tomēr nespēju saprast, kas tas ir. Kā bļaušana, kā taurēšana, varbūt kādu priekšmetu dauzīšana… Trokšņa vaininieks mani apdzen. Tas ir surikātu Pēteris, kurš austiņās klausās kaut ko pilnīgi neiedomājamu. Tas, acīmredzot, palīdz, jo viņš man aiziet garām kā stāvošai. Varbūt man arī jāieslēdz mūzika? Nē, vēl negribas.

Stalbe. Palikuši vien nieka 30km. Bet kā lai tos pieveic? Edijs pēdējo reizi papildina manu ļumīgo pudeli un atdod visas atlikušās želejas. Pirms atvadīties pavisam, viņš vēl noskaidro, ka Sigita ir kādas 10 minūtes aiz manis. Njā, man nepatīk bēgt un es arī vairāk nevaru. Jau sen gaidu, kad viņa mani beidzot noķers. Izskatās, ka arī 11 stundu plānu izpildīt neizdosies, jo vēl jau nav bijis galvenais lūziens – tāds, kas mani piemeklē vienmēr. Vārdu sakot – viss ir slikti. Gaidu katru kilometra pīkstienu. Sāp. Apnicis. Negribu. Bet vai tad tas nav tas pats skrējiens, ko tik ļoti gaidīju? Vecais muļķa kažokzvērs – tu taču atkal pārķēri startu! Vai vienreiz sāksi mācīties no savām kļūdām, vai kā? It kā ar šo visu vēl nepietiktu, izrādās, ka lielajai želejai, kuras kārta ir pienākusi, es nespēju atskrūvēt vāciņu. Nu neparko! Par laimi Veipa kungs nav klausījis manus norādījumus un ir iemetis līdzi vienu želeju, ko dabūju balvā pagājušās nedēļas rogainingā. Kaut kas ar zemenēm un banāniem, neesmu tādu ēdusi. Atplēšu to. Tas izrādās visšķebinošākais un saldākais klīsteris, kāds jebkad ir nonācis uz manas mēles. Fui! Cīnoties ar vemšanas refleksu, kaut kā dabonu iekšā, noderēs.

Tuvojas pēdējais kontrolpunkts. Domāju, ka atlicis vien tāds nieka padsmit kilometru skrējiens. Nu kurš tad to nevar? Es? Jā, es. Pretī skrien puisis gaiši zilā jakā. Vai viņš mēģina ar mani komunicēt? Vai es atbildu? Neko neatceros. Laikam pavada mani līdz kontrolpunktam. Tas kontrolpunkts ņudz no cilvēkiem. Atpazīstu Divplākšņus. Viņi ir brīnišķīgi un visu ko piedāvā, bet es tik nelaipni atsakos. Piedodiet, esmu pārāk nogurusi, lai būtu jauka! Palūdzu vien uzpildīt manu pudeli un atskrūvēt to sasodīto želeju. Želeja tomēr netaisās padoties, tāpēc atstāju viņu kontrolpunktā. Ceļš ved kalnā. Tirinos augšup. Pēc brīža puisis zilajā jakā mani panāk, un es tieku pie želejas. Dabūjuši tomēr vaļā, malači, paldies! Apņēmīgi, kaut lēni kulstu ar kājām asfaltu līdz pienāk 100km. 10 stundas un 15 minūtes. Un tad kaut kas izbeidzas. Viss. Mans jau tā nekādais ātrums samazinās vēl vairāk. Pretī brauc velosipēdists un sāk ar mani komunicēt. Kā es jūtos? Vai man vajag želeju, vai ūdeni? Da neko man nevajag. Kliņķi man vajag un apskāvienu, bet vēl sasodīti 7 kilometri. To es viņam nesaku. Kādu mirkli esam runājuši, tad beidzot atpazīstu – tas tak Māris Babris! Nu, sorry, sarkanbaltā triko, uz velo, pēc maniem 100 noskrietajiem kilometriem, cerams tas ir piedodams. Viņš interesējas, vai es tiešām nevaru paskriet ātrāk. Žēl, bet tiešām nevaru. Tās apmēram 7 minūtes uz kilometru šobrīd ir mans maksimums. Māris aizbrauc apskatīties, kā klājas Sigitai. Pēc mirkļa atgriezies paziņo, ka mūs šķir vien 500metri, un viņas temps ir krietni labāks. Tas mani nespēj sapurināt. Lai tik skrien šurp, jau sen viņu gaidu. Pie pašas Valmieras viņa mani tiešām panāk. Solis raits, pati smaidīga, tur jau viņa aiztraucas un izgaist manam skatienam. Esmu atvieglota. Man vairs nav jābēg un es beidzot varu uztaisīt zaļo pieturu! Atlikušie kilometri ir kā murgs. Pienāk laiks želejai, bet, paņēmusi rokā sūri, grūti atskrūvēto pudelīti, saprotu, ka tas ir pārāk liels izaicinājums manam vemšanas refleksam. Man atlikusi vēl viena piparmētru, taču arī tā neiet iekšā. Glābiņš ir vien Divplākšņu dotā tēja – tā ir rūgtena ar vieglu citrusa piegaršu. Kā veldzējoša oāze šajā šķebinoši saldajā tuksnesī. Kā izrādās, tā esot bijusi tēja ar bergamoti. Steberēju kliņķa virzienā, sažņaugusi rokā pudeli un atvērto želeju. Pudele ir saplīsusi un gardā tēja sūcas ārā, sajaucoties ar lipīgo želeju, kas vienkārši nekontrolēti šļakstās visos virzienos. Sapīkusi izmetu želeju, taču ļaunums ir jau nodarīts – rokas ir neiedomājami lipīgas un to substanci gar sāniem noslaucīt neizdodas. Sāku prātot – bet ja nu finišā vēl būs aizkavējies tas mazais puisītis Jēkabs? Ja nu man viņam jāpaspiež roka? Viņš taču vienkārši pielips! Cik nelāgi. Izlemju ziedot pēdējos gardās tējas malkus, lai noskalotu vismaz labo roku. Ļumīgā pudele arī tiek atstāta miskastē, tas caurums nav lāpāms. Velkos tālāk. Nu kur ir tā baznīca? Viss, nevaru, pāriešu soļos. Tomēr nē, tā nevar, izturi līdz galam! Šis atkārtojas vēl pāris reižu, līdz vajadzīgā gājēju pāreja ir sasniegta. Emocijas uzbango. Sarkanais paklājs. Esmu laimīga, skrienu pēdējos metrus, dodot pieci visiem, kas vien izstiepuši rokas. Lai man piedod tie, kas bija kreisajā pusē – tā roka bija lipīga.

12439168_996539447088653_1790615969700869113_n

Kāpnes, durvis… what a f… – kāpēc te ir 2 kliņķi??? Samulsusi pieķeros gan īstajam, gan viltus kliņķim un sabrūku pie baznīcas durvīm. 11 stundas 12 minūtes un 24 sekundes. Vai nav vienalga, es to izdarīju un tas nemaz nav slikts rezultāts! Ar rokas mazgāšanu esmu trāpījusi desmitniekā! Te jau kautrīgi nāk mazais Jēkabs, lai paspiestu manu roku. Forši! Lai viņam laba veselība!

12670827_996539477088650_775308822865872214_n (2)

Tā, tuvojas nākamais finišētājs – kaut kā jātiek prom no „skatuves”. Bet es nevaru, vienkārši nevaru piecelties. Mēģinu kaut kā pievērst uzmanību un palūgt, lai kāds man palīdz tikt nost no kāpnēm, bet visu acis jau pievērstas nākamajam skrējējam. Par laimi Ina uztver manu izmisušo skatienu un kaut kā tieku dabūta nost. Tieši laikā, jāatzīmē, jo tajā brīdī uzcirties klauna parūkā finišē Jānis. Malacis, labs laiks, zinu, ka daudzi viņam neticēja. Tālāk jau tikai patīkamas emocijas. Satieku Sigitu un kādā brīdī šī tikšanās tiek iemūžināta amizantajā „bēdu māsu” fotogrāfijā.

12924465_996539507088647_7910618450980969229_n

Tieku noguldīta uz soliņa un pilnīgi nekontrolēti pār maniem vaigiem sāk ritēt laimes vai atvieglojuma asaras. Nav vairs jāskrien. Cik labi! Diemžēl man ir pazudusi kontrole pār ķermeni, tādēļ Edgaram un Kristapam kaut kā stiepšus vilkšus mani jādabū uz mašīnu. Cīnos ar sliktu dūšu, pilnīgu nespēku un riebīgām sāpēm. Par laimi karsta duša nāk par labu. Pa to laiku finišējusi jau trešā meitene – Līga, tādēļ pēc neilga brīža jābūt atpakaļ uz ziedu ceremoniju. Nemaz ar nav viegli. Bet, atgriežoties pie baznīcas, jau nonāku Vāveru gādīgajās rokās. Kaut pa skatuves kāpnēm neesmu spējīga ne uzkāpt, ne nokāpt bez palīdzības, tomēr ir patīkami. Ārkārtīgi patīkami.

12495073_1372809842744573_375460099015035642_n

Kopsavilkums:

Skriet uz Valmieru ir forši.

Skriet uz Valmieru ir briesmīgi.

Trīs reizes ir vairāk kā pietiekoši.

Varbūt tomēr vēl vienu var – ja nu izdodas kādu nieku ātrāk?

Nekad vairs.

Nu, bet varbūt tomēr?

Un, visbeidzot, nebija tur nekādu klavieru. Nebija!

41 komentāri rakstam Rīga – Valmiera: trīs lietas, labas lietas

  • Ja runā ar Anduļa vārdiem, tad trases rekords ir apdraudēts:

    “Lapsīgie finiši:
    2014. – 13:24:00
    2015. – 11:51:07
    2016. – 11:12:24″

    Starp citu, atjaunotajā versijā ir trīs dažādi uzvarētāji kā kungu, tā arī dāmu versijā un nākamais ieies vēsturē ar to, vai būs ceturtā uzvarētāja, vai kāda no meitenēm Kliņķi sasniegs otro reizi kā pirmā. Un Ultralapsa ieies vēsturē kā pirmā uzvarētāja pēc Rīga-Valmier atjaunošanas. Paklanos un priecājos, ka gods sasveicināties ikreiz, kad tiekamies ;)

  • .Linda .Linda

    Smejos un raudu, un atkal smejos – Dace, Tu tik lieliski raksti! :) Īpaši par ultrām. Tev jāturpina. :)

  • sigita sigita

    Ak, Tu, mīļā bēdu māsa! Viss taču ir forši! Un bēgt noteikti ir daudz, daudz grūtāk nekā “ķert lapsu aiz astes” :)))
    Un arī es neiekļāvos savā grafikā, tā, ka nepārdzīvo par to 11+.
    Turās, kažokzvēr! Dzīve ir skaista!

  • Ina Ina

    Dace, apbrīnojami!!!

  • ilZZuks ilZZuks

    Milzīgs prieks, ka tu mums pievienojies! Kopā jautrāk, vai ne! Būs interesanta sezona un viss vēl tikai priekšā!
    Man patīk kā to kod tās Ultras, kā riekstiņus!

  • Inga_K Inga_K

    Izlasīju vienā elpas vilcienā :) Šitādi raksti ir kaitnieciski :D Bet kopumā vareni, jūtos lepna par savu komandas kažokzvēru!

  • guncha guncha

    Foto “Bēdu māsas” varētu pretendēt uz kādu sporta fotogrāfijas balvu. Tu labi esi turējusies, gan jau nākamreiz no tām 11h izskriesi :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Cilvēcīgi. Un nav ko ķert kreņķi – progress rezultātos ta ir! Tā kā ceturtai reizei (vismaz) jăbūt! ;) Un protams, ka varam sagatavot tēju ar citronu :)

  • Andulis

    Lieliski un apburoši.
    Patīk, ka Lapsa ieraudzījusi pretī tekošo Pelīti. Jāskrien vēl – kamēr sāksi pamanīt arī klavieres :)

  • Mazas korekcijas no manas puses:
    1. Stalbe vēl nebija sasniegta un tas notika tumsā;
    2. Es izmantoju nevis austiņas, bet gan tumbiņu – tāpēc arī visu varēja tik lieliski dzirdēt;
    3. Tā bija šī lieliskā dziesma – https://youtu.be/mMkj1B0JE8k

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Pēteri, Tu mani biedē :D Tas pilnīgi noteikti notika gaismā!
    Rozamunde, nevajag citronu – tāpat bija ideāli!

  • Fantastika! Kā vienmēr Ultralapsas izpildījumā-gan skrējiens,gan apraksts! p.s. uz īsu brīdi ieskrēju Rīgā šodien,un ejot pa Barona ielu,ieraudzīju gan pirmās vietas ieguvēju vīriešu konkurencē,gan otrās vietas ieguvēju sieviešu konkurencē – Īsts dienas dubultprieks :)

  • eeriksd eeriksd

    man bija gaiši zila jaka :D.

  • englishteacher englishteacher

    Fantastiski! :)
    Un bēdu māsu foto ir vienkārši… episks.
    Lai ātra atjaunošanās nākamajiem kalnu gāzieniem! ;)

  • Trakais Trakais

    Atgriezos atmiņās pēdējos 7 km. Bāc, bija reāli sasodīti grūti un visu cieņu Tev, ka izturēji. Apraksts ļoti labs.

  • Endijs

    Tas Runcis Tuncis gabals ir kaut kas woow :D

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Runcis Tuncis savus laurus plūca iekš pieci.lv konkursa: Zelta Štrunts.
    Tā dziesma bija instant favorīts lielākajai daļai no klausītājiem.

  • edGars

    Burvīgi!
    Nezinu, cikos ieradies LU, bet mana pieredze liecina, ka garderobes letes tīri labi noder gulēšanai.
    “Vecais muļķa kažokzvērs” :P Mācies, vienā ritmā..
    Cerams apskāvienu finišā dabūji :)
    Kā F1, labs :)
    Ir tāds bērnu pantiņš, kurš tiek līdz 6, varbūt atceries :)
    Pareizi i, ja tās sāpes tā grib, tad lai dzīvojas pa kājām.
    `bēdu māsu` bilde pagaidām labākā iekš VSK Noskrien 2016. gadā.

  • Skolā tik rātni un smuki gulēji man blakus, ka i nenojautu beigu drāmu. Nu malacis, kažokzvēr! :)

    Noklausījos Pētera “dziesmu” – vai die! :)

  • Spāre lido meža bite

    Tik sulīgi, cilvēcīgi un spridzinoši aprakstīts, bauda lasīt!
    Apbrīnoju Tavu iekšējo spēku tikt pāri nevaru un turpināt, sasniedzot tik labu rezultātu!

  • mtiger mtiger

    Spēcīgi iespaidi un to izpausme :)

  • ai-jucis ai-jucis

    Kolosāli uzrakstīts!!! Tavus skrējienu stāstus ir tik patīkami lasīt!!! Tu esi izturīga un lieliska, apsveicu ar sasniegumu!!!

  • LauraX LauraX

    “Esmu viņu noinstruējusi, skaidrojot, ka man nepieciešams tik ātrs serviss, kā pirmajā formulā, un man ir vajadzīgs tikai tas, ko esmu prasījusi iepriekš, nekādu jautājumu. Jā, es varu būt neganta, kad skrienu garos gabalus.” – dienas citāts (: Esot atbalstītāja lomā šo der atcerēties (mēģināšu). V. kungs ir malacis :))

  • Jekaterina Jekaterina

    Dace, Tu esi arī mans iedvesmas avots! Turpini lūdzu skriet un rakstīt :)

  • dot dot

    Dacīt, lai tiktu līdz klinķim 11 stundās temps ir 6:10/km nevis 5:30/km. Inga_K nemēģināja tevi nobremzēt vismaz līdz 6:00/km?
    Es tāpat kā pagājšgad pārķēru sākumu, bet pēc Matīsa tirgus attapos un sāku apzināti bremzēties.

  • Andulis

    Ar 5:30 min/km visu laiku skrienot un KP uzkavējoties minimāli, ir cerības līdz Sīmanim tikt 10 stundās :)

  • sigita sigita

    6:10 tomēr nedaudz par lēnu, man ar šādu vidējo un distanci 107.24 km beigās sanāca 11:02:04 (pēc Garmin).

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Dot, nevaru tak uzreiz no starta skriet mērķa tempā, plīsiens nāks jebkurā gadījumā. Bet nu tos 5:30 es velti, vajadzēja 5:45

  • dot dot

    Apgalvojums “plīsiens nāks jebkurā gadījumā” ir aplams. Man plīsieni ir bijuši tikai dažas reizes, kad mēģināju skriet ultras netrenējoties. Bija man tāds svētdienas skriešanas periods.

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Dot, es jau runāju tikai par sevi, jo sevi tā kā bišķiņ pazīstu! Kas aplams, kas ne, attiecībā uz Tevi vai kādu citu, neņemos spriest ;) Forši, ka Tev vairs nav plīsienu!

  • Andulis

    Apgalvojums varētu būt kā patiess, tā aplams – atkarībā no izraudzītā mērķa :)
    Iespējams, ka dot VĒL nav plīsienu :D

  • …atlicis vien tāds nieka padsmit kilometru skrējiens. Nu kurš tad to nevar? Es? Jā, es. Pretī skrien puisis gaiši zilā jakā. Vai viņš mēģina ar mani komunicēt? Vai es atbildu? Neko neatceros.

    Un mūziku tā arī neieslēdzi.

    Malcis, un paldies par rakstu.

  • paldies, Ultralapsa – viltīga, kā jau lapsai pieklājās, izturīga, kā ultru mīļotāja … paldies par lielisko rakstu un emociju izklāstu – godam izcīnīta vieta uz pjedestāla! Paldies! :)

  • Hiēna essnee

    Āaa, tie pēdējie 30km ir tik šausmīgi, tik pazīstami šausmīgi un briesmonīgi, bet laikam jau tieši to pēdējo spīdzinošo kilometru dēļ mēs to visu darām :) Lielisks raksts! Skrien vēl un raksti vēl!

    Runcis Tuncis ir apburošs :D

  • snadis

    Runcis Tuncis tiek pasludināts par Surikatu 2016. gada dziesmu.

  • eeriksd eeriksd

    :D es jau to melodiju vakar paspēju noklausīties jau kādas 15 reizes :D

  • Labinieks Labinieks

    Apbrīnoju to gribasspēku. Skaisti uzrakstīts un rezultāts arī tik pat lielisks :) .

  • Apskatot Dzintara sarūpētos splitu laikus, redzams, ka Ultralapsa vismazāk no visiem ļāvusies KP valdzinājumam – mazāk par pusminūti katrā. Večiem ir uz ko tiekties ;)
    Dažs pārkāpis 100 minūšu slieksni

  • dot dot

    Droši zinu, ka Rubenes KP uzturējos krietni ilgāk. Pie viena galda stūra visu laiku nostradāja ienākošā SI stacija, bet pārejot pie otra stūra – izejošā SI stacija. SI stacijas būtu jāliek pietiekami tālu no KP: BSF-8 >1m, BS-11 >6m.

  • Lielkuilis

    Man Rubenē bija reģistrētas 9 sekundes. :) Sarēķināju pēc GPS datiem un aizsūtīju Dzintaram cik reāli varēja būt.

  • a-anna a-anna

    Ģeniāls stāsts un bildes, Ultralapsa!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.