Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mana „TEICAMI” latiņa

Mēs katrs savā dzīvē vēlamies gūt panākumus. Un šos panākumus mēs vērtējam pēc savas LABI un TEICAMI latiņas. Man patīk pacelt šo latiņu augstu un pārvarēt nosprausto augstumu. Bet es vienmēr cenšos saglabāt to sajūtu, ka es varu paveikt visu ātrāk, spēcīgāk, labāk. Šī sajūta mani motivē un ir mans dzinulis. Dzinulis, kas atstāj vietu vienam solim augšup. Galu galā vajag taču atstāt vietu iespējai uzlēkt augstāk par savu pakaļu. Un ticiet vai nē, šī iespēja pienāk un dažreiz ir pat visai veiksmīgi realizējama.

Pieteikšanās ISTRAS ultratrail sacensībām bija no sērijas, kad smadzenes ir izgājušas kaut kur pastaigāties un pēc atgriešanās sūta mani uz vietējo iestādi, kas tieši specializējas uz iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu.

Man kā īstam zemgalietim kalni biežāk bija rādījušies sapņos kā realitātē. Sapņos gan kalni nebija augsti. Sapņos es pa tiem skraidīju kā tāds kalnu āzis. Izrādās sapņiem ticēt nevar. Tie melo!

1.tif

Jāsaka arī, ka noskrien.lv publicētie blogi arī prot padarīt savu „kaitniecisko” darbu. Cekamens un aspruds savos lieliskajos aprakstos par ISTRAS sacensībām, kā arī aicis1 stāsts par plānoto piedalīšanos ISTRĀ 2015. gadā, tikai vēl vairāk ievilināja mani šajā pasākumā. Tā nu es pieņēmu lēmumu, ka manas pirmās sacensības ārzemēs un vienlaikus mans pirmais ultramaratons ārzemēs notiks Horvātijā 108 kilometru distancē ar 4470 kāpuma metriem. Tik daudz vēl laikam ar galvu tajā brīdī draudzējos, lai neparakstītos uz pavisam neeedaudz garāku 170 kilometru distanci.

2

ISTRAS ultratrail 108 kilometru distance

Gadu gaitā esmu kāpis uz visiem iespējamajiem grābekļiem, plānojot un veidojot savus treniņus. Ir bijušas kā traumas, tā arī veselības problēmas, kas saistās ar neveiksmīgi sastādītiem fiziskajiem un skriešanas treniņiem. Pārsvarā izmantoju idejas, kuras esmu aizguvis no tīmekļa plašumiem. Bet te var laikam attiecināt teicienu „kas der vienam, tas neder otram”. Gatavojoties ISTRAI, centos ievērot 16 nedēļu grafiku, kur nedēļa sastāvēja no 5 skriešanas treniņiem, 2 funkcionālajiem treniņiem un 2 baseina apmeklējumiem. Ņemot vērā, ka sacensības bija paredzētas kalnainā apvidū, nedēļas nogalēs garos treniņus veicu Zemgales „kalnainajos” apvidos – Tērvetes apkārtne, Ložmetējkalna apkārtne. Naivs mēģinājums apmānīt prātu, mēģinot tam ieskaidrot, ka viss ir štokos un viss notiek pēc paredzētā plāna. Trīs nedēļas pirms ISTRAS izskrēju pēdējo nopietno garo treniņu, kad Smiltenes apkārtnē pa MTB velo trasi noskrēju 60 kilometrus. Jaudīgākajā nedēļā tika saskrieti 110 kilometri. Treniņi baseinā ir mana šī gada pievienotā vērtība. Lai arī esmu meistars „cirvīša” peldēšanas stilam, spēju novērtēt šīs ūdens procedūras. Palīdzēja fiziskajam spēkam, elpošanai un vienlaicīgi darbojās kā muskuļu atslodze. Bija nedēļas, kad organisms protestēja pret slodzēm, kas bija vērojams arī gadu iepriekš. Nelaikā gūtās mikrotraumas traucēja fiziski sagatavoties par visiem 100%, kā rezultātā pēdējās 4 nedēļās piespiedu kārtā nācās samazināt slodzi. Viela pārdomām un vieta interpretācijām gatavojoties nākamajām sacensībām. Neskatoties uz to visu, sagatavošanās posmā aizvadīju 101 treniņu. Fiziski un morāli biju gatavs sacensībām.

3

Horvātijā ierodos 5.aprīlī. Diemžēl uz Horvātiju ar tiešo reisu ierasties ir visai sarežģīti un visumā dārgi, tāpēc tiek sakombinēti avioreisi Rīga – Stansted (London), Stansted (London) – Pula. Izņemu iepriekš rezervēto mašīnu un pēc pavadītas nakts Pulas pilsētā, veicu pārbraucienu uz sacensību finiša pilsētu – Umag. Līdz startam palikušas 30 stundas.

Nedaudz atkāpjoties no stāsta, varu pateikt, ka Horvātijā pavadīju 11 dienas nomainot 6 dzīvesvietas un visi noīrētie apartamenti bija kopumā ļoti labā līmenī. Rezervējot naktsmītnes nākamajiem braucieniem, ņemšu vērā, ka 8.9 vērtējums vai 9.1 vērtējums Booking.com vietnē tomēr var būt ar krasām kvalitātes atšķirībām. Vietējie gan bija laipni un atsaucīgi. Un tā laikam tam ir jābūt, ja jau viss vietējais ir balstīts uz tūrismu. Braucēji gan horvāti ir visumā draņķīgi, kas man beigu beigās rezultējās ar palieliem naudas zaudējumiem.

Par sacensībām ārzemēs tajā brīdī man ir maza sajēga. Jau pirms braukšanas uz Horvātiju esmu „noķēris” stresu par obligāto ekipējumu un tā pārbaudēm pirms starta. Vai nu es maz ko zinu no angļu valodas, bet termina „personal beaker minimum 15cl” nesaprašana, jau man stresa līmeni ir pacēlusi par pāris sadaļām augstāk. Nopētot pārējo skrējēju obligāto ekipējumu, saprotu, ka viņu izpratne par vārdu salikumu ir pavisam savādāka. Rezultātā, nervu nomierināšanai, Latvijā sagatavotā blašķe ātri vien tiek nomainīta pret gumijas krūzīti, kuru varēja nopirkt uz vietas par 6 eiro. Jāsaka, ka bizness EXPO hallē tirgotājiem gāja uz urrā! Spēj tik maksāt. Pēcāk, ekipējuma pārbaudē, saprotu, ka velti biju uztraucies un pēc paviršas kontroles tieku palaists tālāk.

4

Umag pilsēta nav liela, un vērot uz sacensībām sabraukušos skrējējus ir visumā interesanti. Manīju, ka skrējēji un vietējie horvāti ir nopietni uzsēdināti uz SALOMON produkcijas adatas. Ja vēl apavu brendos varēja redzēt arī citu kompāniju ražojumus, tad skrējieniem paredzētās mugursomas nospiedošā pārsvarā bija SALOMON. Ne vienu vien reizi ielās saklausu latviešu valodu. Nav jau nekāds pārsteigums, jo kopskaitā dažādās distancēs ir pieteikušies veseli 15 latvieši. ISTRAS skrējiens šogad ir iekļauts ULTRA-TRAIL WORLD TOUR seriālā, un tajā pieteikušies vairāk nekā 1300 skrējēju. Gluži par kautrīgu mani nosaukt nevar, un no vienas puses vēlos pārmīt kādu vārdu ar tautiešiem, bet, mēģinot izvairīties no lieka stresa, nolemju, ka sarunas atstāšu citām reizēm. Piedodiet, latvieši.

Pēc sarunām ar vietējiem esmu sapratis, ka Horvātijā esam ieradušies 2 nedēļās pirms tūrisma sezonas sākuma, kas ir labākais laiks, lai izbaudītu šo valsti. Šādā veidā esam veiksmīgi izvairījušies no tūristu pūļiem un gaisa temperatūra pēc vietējo mērauklas arī ir „ieskriešanās režīmā”, un dienas vidū sasniedz +16 grādus. Saule skrējienos ir mans ļaunākais ienaidnieks, un labprāt visu gadu skrietu pa ziemu. Nodomāju, ka +16 grādi vēl ietilpst manā komforta zonā un ceru, ka nākamajās divās dienās nekļūs īpaši siltāks.

Cerības nepiepildās, un nākamajās dienās temperatūra pārsniedz +20 grādus. Man jau ir karsti. Varētu teikt, ka esmu Latvijas vasarā. Vietējie gan vēl staigā siltā apģērbā un, kad jautāju, vai var jau peldēties, atbild man: „No! Water is still cold. Only russians are swimming.”. Gluži pie krieviem pieskaitāms neesmu, bet turpmākajās dienās arī pats izbaudu veldzējošo ūdeni. Peldēšanās sezona atklāta.

Iepriekšējā vakarā pirms sacensībām redzu skrējējus, kas dodas vakara skrējienā. Manā izpratnē viņi nav normāli, jo man turpmākajās 24 stundās plānā – tēlot beigtu un pēc iespējas vairāk izmantot blakus viesu namam esošo guļamkrēslu.

5

Sacensību dienā pieturos pie plāna un mēģinu nomierināt nervus. Baudu silto sauli. Pilsētā jūtama spriedzīte. Un kā lai tos nervus nomierina, ja daudzas stundas pirms starta pa pilsētu staigā citi sacensību dalībnieki jau pilnā ekipējumā. Nodomāju, ka viņi laikam grib, lai tas apģērbs saplūst ar ādu. Citu izskaidrojumu neredzu. Visa šī sacensību starta gaidīšana tiešām nogalina. Esmu apmeties viesu namā, kur visas istabas aizņēmuši citi dalībnieki. Jau skatoties uz viņiem, kļūstu nervozs. Gribu palikt vienatnē.

Neilgi pirms 21:00 ierodos vietā, no kurienes uz starta vietu atiet autobusi. Kāds dalībnieks vēl nervozi izsmēķē savu cigareti, un visi draudzīgi sakāpjam 7 lielos autobusos, un 2 stundu pārbrauciens var sākties. Gaisotne – vienlaicīgi nervoza un pacilājoša. Šis pasākums līdzinās klases ekskursijai. Tikai sviestmaižu vietā tiek ēsti enerģijas batoniņi, un alus pudeļu šķindoņu aizstāj ūdens pudeļu grabēšana. Pēc 15 minūšu braukšanas iestājas klusums. Te tev nu bija ekskursija. Nolemju, ka laiks paklausīties ko uzmundrinošu un Glory Gaynor izpildītā dziesma „I will survive” kā vienmēr iedod man savu pozitīvisma devu. Tik pamatīgi iesnaužos, ka attopos tikai tanī brīdī, kad autobuss ir tukšs un jau grasās braukt prom. Nodomāju, ka nebūtu labi atbraukt tik tālu un netikt pie starta. Vai varbūt tieši būtu labi?

Esam ieradušies Lovran pilsētā. Līdz startam vēl stunda. Vesela mūžība. Zīmīgi, ka starta vieta ir 50 metru attālumā no vietējā kroga-naktskluba. Vietējais kolorīts novērš domas, un izskatās, ka šiem mēs arī esam tāds kā eksotisks apskates objekts.

24:00 tiek dots starts, un pirmie 8 kilometri paredzēti, skrienot kalnā. Viss bars „aizlido”. Varbūt esmu ko sajaucis, bet man likās, ka šajā vietā tika dots starts 108 kilometru distancei.

6

Cenšos neforsēt notikumus un iekārtojos garās kolonnas aizmugurē. Visapkārt dzirdama trekinga nūju klaboņa. Treniņu procesā skrēju ar nūjām, bet uzskatu, ka vēl neesmu tās kārtīgi apguvis, un sacensībās esmu izvēlējies skriet bez tām. Atskatoties uz visu skrējienu, uzskatu, ka pieņēmu pareizu lēmumu. Vērojot dalībniekus, nereti novēroju situācijas, kad nūjas akmeņainajā trasē vairāk traucēja pārvietoties, nekā palīdzēja. Noskrējienos tumsā bija grūti nokontrolēt kāju piezemēšanos, kur nu vēl atrast atbalstu nūjām.

7

Akmeņi distancē ir atsevišķa stāsta vērti. Pirms sacensībām tiku brīdināts par akmeņaino trasi, bet nebiju iedomājies, ka tā būs viens liels akmens. Šķembas un akmeņi 108 kilometru garumā. Lieli, mazi, asi, gludi, slideni, vārdu sakot, ģeologu paradīze. Salomon speedcross 3 apavus esmu atstājis mājās un skrējienam izmantoju iepriekš Latvijā iemēģinātos Inov-8 mudclaw 300 apavus. Ne visai veiksmīga izvēle Horvātijas akmeņiem. Distances otrajā pusē plānākas zoles dēļ jūtu šos akmeņus un to, ka tulznas nākamajās dienās būs mani labākie draugi. Cietie purngali gan mani ir izglābuši. Tik daudzas reizes atsitu tos pret akmeņiem, ka ar plānāku aizsardzību pirksti jau sen būtu zili-melni.

8

Pirmie 8 kilometri tiek pieveikti 2 stundās. Pēdējie 2 kāpuma kilometri ir iespaidīgi. Ja iepriekš kāpjam meža ielenkumā, tad tagad paveras fantastisks skats, kur var redzēt pilsētas ugunis un beidzot var manīt arī kalna virsotni. Sāku apjaust, ka pārējie sacensību dalībnieki nav nekādi pārcilvēki. Ieklausoties viņu smagajā elpošanā, saprotu, ka ar mani vēl nav tik traki. 3 kilometru noskrējiens vēl vairāk palielina manu pārliecību, un, ja pārējie dalībnieki uzmanīgi manevrē starp akmeņiem, tad mans solis ir salīdzinoši ātrs, un apsteidzu arvien vairāk dalībnieku. Pārliecībai augot, pieaug arī skriešanas temps, un vienu brīdi pat piestrādāju par tempa turētāju kādai kanādiešu meitenei. Pieķeru sevi pie domas, ka tumsā pat ir patīkami skriet, jo, koncentrējoties uz ceļa segumu, pieveicamie kilometri paliek otrajā plānā.

9

Pienāk 25. kilometra kontrolpunkts. Tieku atzīmēts un, netērējot laiku, ātri iedzeru kolu un, nepavadot tur pat 5 minūtes, dodos distancē. Jāsaka, ka kontrollaiku reģistrēšana šajā skrējienā bija organizatoru vājais punkts. Pieraksti kontrolpunktos tika veikti manuāli un lēni. Brīžiem, ja pats nepieteicies, bija iespēja, ka netiksi atzīmēts par ierašanos. Arī mājās palikušie sūdzējās, ka datu atjaunošana kavējās vismaz par stundu.

10

Pēc 25. kilometra skrējēji ir izretojušies un nomierinājušies. Man patīk šie apstākļi, jo nav neviena, kas kurinātu tempu, un varu atrast sev vēlamo skriešanas ritmu. Nakts ir patīkami dzestra. Šie ir mani ideālie laikapstākļi. Jūtos pārliecināts par sevi. Noskrējienos jākoncentrējas, lai neuzkāptu uz slideniem akmeņiem, kuriem pa virsu uzkritušas koku lapas. Labi, ka līdzsvara sajūta man ir laba, jo vairākas reizes tikai par mata tiesu spēju nobalansēt un nenokrist. Apsteidzu kādu slāvu tautības pārstāvi. Īpaši neinteresē, no kuras valsts viņš nāk, bet turpmākajā distances daļā ik pa laikam, distancē samainoties, nākas klausīties viņa murmināšanā un dziedāšanā. Diezgan kaitinoši. Palēnām panāku 170 kilometru distancē startējušos dalībniekus. Ļauni jau teikt, bet tas ir tik patīkami un motivējoši – kādu apsteigt, kaut arī zini, ka viņi skrien par 60 kilometriem vairāk. Vismaz kāds prieciņš. Ierodoties 43. kilometra kontrolpunktā pēc 7 stundām 30 minūtēm no starta brīža, ir uzaususi saule, bet gaisa temperatūra vēl ir salīdzinoši patīkama. Priekšā redzu sagurušos 170 kilometru dalībniekus, kuri jau veikuši 100 kilometrus un atpūšas, kā nu kurš spēj. Pāreju uz plānāku apģērbu, un bikses tiek nomainītas uz šortiem. Garajos skrējienos esmu atkarīgs no kolas. Tā ir mana degviela. Bet šajā kontrolpunktā es pamanu, ka ir arī RED BULL enerģijas dzēriena piedāvājums. Nezinu, vai bija prāta darbs, un vai lēmums ir pareizs, bet nolemju vienu bundžiņu izdzert. Jebkurā gadījumā īpašas sekas turpmākajā skrējienā par šo lēmumu nemanīju.

Visa skrējiena laikā veiksmīgi izmantoju dzeršanas plānu, kas sastāvēja no izotoniskā dzēriena mugursomā, vienas ūdens pudeles un vienas kolas pudeles priekšējās kabatās. Nepārtraukti dažādojot dzērienus, izvairījos no riebuma un šķebinošā salduma, kas saistās ar izotonisko dzērienu.

11

Pēc trases leģendas nākamajā posmā jāveic vēl viens 5 kilometru kāpums un tad 10 kilometru noskrējiens. Jūtu, ka nu jau jāsāk nopietni strādāt. Noskrējieni bieži ir ar lieliem slīpumiem, un muskuļi jūt šo slodzīti. Sekojot savam tempam, nereti konstatēju, ka noskrējienu ātrums ne ar ko neatšķiras no kalnā kāpšanas ātruma. Nodomāju, ka nav ko brīnīties, ja brīžiem garš, lēzens kāpums kalnā beidzas ar straujiem, klinšainiem noskrējieniem. Pie sevis nospriežu, ka, lūk, kāpēc vajadzīga tā svilpe, kas paredzēta obligātajā ekipējumā. Noripojot lejā pa krauju, tās vērtību patiešām varētu sākt novērtēt.

Panāku horvātu jauniešu pārīti un mēģinu uzsākt sarunu. Man ir aizdomas, ka mans GARMIN pulkstenis kaut kur ir pazaudējis pāris kilometrus distances, un pēc jautājuma, cik tad viņiem uzrāda noskrieto distanci, saņemu pilnīgi nesaprotamu vervelējumu angļu valodā. Mūsdienu jaunatne. Notēloju, ka kaut ko sapratu, un nodomāju, ka man ar viņiem nav pa ceļam. Pēdējie kilometri līdz kontrolpunktam paiet, skrienot pa asfaltu. Sāpīgi kājām, bet mierina doma, ka nu jau klāt būs atpūta.

12

58. kilometra kontrolpunkts ir lielais atpūtas punkts. Lielajā sporta hallē ir iespējams saņemt uz šejieni atsūtītās mantas. Ēdienu izvēle šeit ir visplašākā, un ir iespējams tikt pie siltā ēdiena. Pats jūtos pārliecināts par sevi, un nekas neliecina par tuvojošos smago krīzi. Uzskatu, ka šajā vietā pieļauju skrējiena smagākās kļūdas. Tā vietā, lai, neforsējot notikumus, mierīgi apsēstos pie galdiem un uzņemtu siltu ēdienu (makaroni, zupa), un kārtīgi uzņemtu šķidrumu, steigā iemetu mutē dažas ēdiena kripatas un padzeru kolu. Paralēli visam esmu konstatējis, ka uz kontrolpunktu skriešanas T-krekla vietā esmu atsūtījis ikdienas vajadzībām paredzētu, neelpojoša materiāla T-kreklu. Kļūda radusies, jo abi krekli bijuši vienādi salocīti un vienādā krāsā. Izvēloties mazāko ļaunumu, nolemju, ka turpināšu skriet esošajā termo kreklā. Vienā brīdī iešaujas prātā doma nogriezt tam garās piedurknes, bet tomēr nolemju tik radikālām metodēm neķerties klāt. Dodos distancē vēl nenojaušot, ka drīzumā sāksies mana īstā cīņa ar šo skrējienu. Priekšā paredzēts 18 kilometru pārskrējiens līdz nākamajam kontrolpunktam.

Jau pirms starta, aplūkojot trases leģendu, esmu sevi noskaņojis, ka pēc 58. kilometra kļūs vieglāk. Visi lielākie kāpumi būs aiz muguras, un varēšu strādāt vienmērīgākā tempā. Vēlāk pats sapratīšu, ka esmu bijis, maigi izsakoties, pārāk liels optimists. Kā gan es vispār varēju domāt, ka pēc puses no distances varēšu sākt baudīt skrējienu.

Pāris kilometrus pēc lielā kontrolpunkta pamešanas sāku saskarties ar pirmajām problēmām. Ir pagājušas 10 stundas 30 minūtes kopš starta, un saule kļūst nežēlīga. Pašsajūta strauji pasliktinās, un skriet paliek arvien smagāk. Sāku apjaust savas kļūdas un pastiprināti sāku uzņemt ūdeni. Līdz ūdens papildināšanas vietai vēl 11 kilometri, bet visas rezerves strauji izsīkst. Sacensību gaitā maz nācās šķērsot kādas ūdenstilpnes, bet tieši šajā brīdī ceļā gadās kāda kalnu upe. Ūdens izskatās pietiekoši dzidrs un pieņemu lēmumu papildināt savas ūdens rezerves. Doma skaidra, ja paliks slikti, tad tas jau būs pēc finiša. Seko 4 kilometru kāpiens augšup, un, lai arī sajūtas neuzlabojas un solis ir smags, saprotu, ka pārējie dalībnieki nav svaigāki, un distancē man neviens neiet garām. Līdz kontrolpunktam palikuši 5 kilometri, un saule kļūst iznīcinoša. Četri treniņu mēneši Latvijas ziemas apstākļos nemaz nav ļāvuši sagatavoties šim brīdim, kad gaisa temperatūra ir virs +20 grādiem. Atkal ir beigušās ūdens rezerves un sāku lūgt ūdeni pa ceļam sastaptajiem brīvprātīgajiem, kuri atrodas starp lielajiem kontrolpunktiem. Skriešana kļūst haotiska. Ir grūti noskriet vienu kilometru, nemaz nerunājot par vairākiem kilometriem no vietas. Pēdējos kilometrus pirms kontrolpunkta mēģinu iesēsties astē diviem dalībniekiem un tādā nelielā „autopilota” režīmā tieku līdz tam. Beidzot esmu ticis līdz 76. kilometra kontrolpunktam.

Priekšā manāmi pirmie saules upuri. Kādu Polijas pārstāvi aprūpē vietējie mediķi. Dalībnieku sejās nav manāma sajūsma. Apsēžos pretī kādam kungam un jautāju viņam, vai gadījumā viņš nezina, kāda ir gaisa temperatūra šobrīd. Tagad pašam nāk smiekli par šo jautājumu. Šis noteikti bija aktuālākais jautājums, kādu es varētu uzdot konkrētajā brīdī. Bet visu cieņu šim kungam. Atbilde mani nepievīla: ”I don’t know. It’s too hot to run.” Nospriežu, ka vismaz neesmu vienīgais ar šādām sajūtām.

Kontrolpunktā laikam neizskatījos vērā ņemams klients, vai arī brīvprātīgie secināja, ka esmu jau norakstāms kadrs, bet 25 minūšu laikā, ko pavadīju šajā punktā, īsti neizpelnījos viņu uzmanību.

Pēcāk izpētot laikus kontrolpunktos, secināju, ka nemaz tik slikti līdz šim brīdim man nebija gājis, un kopš iepriekšējās atzīmēšanās 58. kilometrā atrados ļoti cienījamā 61. vietā.

Pametot kontrolpunktu, visas ilūzijas un pārliecība par skrējienu ir izzudusi. Zinu, ka priekšā vēl smagi 30 kilometri, un līdz nākamajam atpūtas punktam ir 11 kilometri. Ja vēl distances pirmajā pusē ļauni priecājos par 170 kilometru distances dalībnieku apsteigšanu, tad tagad tas viss man atspēlējās un, pa virsu „ideālajām” pašsajūtām, morālu triecienu dod simtiem 69 un 42 kilometru distancēs startējušie, kuri „lido” man garām pa šaurajām takām.

13

Turpmākajos 10 kilometros norisinās mana iekšējā cīņa. Par skriešanu esmu aizmirsis. Nav fizisko spēku, un pārvietošanās līdzinās filmai palēninājumā. Arvien biežāk nākas piestāt un sakopot spēkus, lai turpinātu distanci. No brīža, kad pašsajūta sāka pasliktināties, ir pagājušas 3 stundas, un nekas neliecina, ka drīzumā tā uzlabosies. Runa nav par izstāšanos, jo mērķis vēl joprojām ir viens – finišēt. Vajadzības gadījumā finišēšu arī rāpojot. Pie sevis nospriežu, ja paliks sliktāk, apsēdīšos ēnā un gaidīšu, kad kļūs vēsāks vai norietēs saule. Laikam tiešām izskatījos slikti, jo vairāki garām skrienošie apjautājās par manu pašsajūtu. Dusmojos uz sevi. Dusmojos uz savu nožēlojamo stāvokli. Apzinājos, ka sēdēšana ceļa malā nekādā veidā nepietuvinās mani finišam, un turpināju kustēties uz priekšu.

14

Ienācis 87. kilometra kontrolpunktā, jūtu, ka dzīvība sāk atgriezties. Nobāzējos uz kāda soliņa un mēģinu atvilkt elpu. Vienu brīdi rodas sajūta, ka esmu Latvijā. Visapkārt skan latviešu valoda. Kontrolpunktā atrodas puiši no Latvijas. Ja iepriekš negribēju runāt ar latviešiem, lai neuzdzītu lieku uztraukumu, tad šobrīd vienkārši negribu redzēt nevienu, kur nu vēl runāt. Pēc nelielas atpūtas sāku pie sevis spriest, ka pēdējie 20 kilometri ir pa relatīvu līdzenumu un nebūtu slikti tomēr saņemties, un beigt sevi žēlot. Esmu taču ieradies šeit skriet. Un, kā par brīnumu, kājas tiešām sāk kustēties.

15

Turpmākajos kilometros, pie esošajiem apstākļiem, es tiešām sasniedzu ievērojamu tempu. Kopš distances sākuma neesmu tik ātri pārvietojies. Kilometri sāk ripot, un 5 stundu mocības ir aizmirsušās. Kājas neganti sāp, un pat lēzenākajos kāpumos nākas pāriet uz soļošanu. Saule vairs tik stipri nekarsē, un oma sāk uzlaboties. Ir pagājušas 16 stundas un 22 minūtes, un esmu nokļuvis pēdējā kontrolpunktā. Šis ir brīdis, kad saprotu, ka es tiešām to paveikšu, un ir atlicis saņemties pēdējiem 13 kilometriem.

Kontrolpunkts ierīkots kādas ēkas iekšpagalmā, kura izskatās pēc arhitektūras pieminekļa. Izklājos uz vēsajām flīzēm un mēģinu sakoncentrēt pēdējos spēkus. Pie manis pienāk mediķe un jautā, vai man viss kārtībā. Neļaušu jau šajā brīdī dot kaut kādu iemeslu noņemt mani no distances. Izspiežu žilbinošu smaidu un cik vien pārliecinoši pasaku: „I’m OKAY”.

16

Sapurinos un dodos savā pēdējā cīņā. Pirms sacensībām man novēlēja, lai es izbaudu savas pirmās sacensības ārzemēs. Nevarētu teikt, ka līdz šim brīdim neesmu izbaudījis visas iespējamās emociju krāsu gammas, bet finiša posmā nolemju nespiest ārā no sevis pēdējās dzīvības sulas. Pēdējie kilometri tiešām ir skrienami, bet motivāciju tam neatrodu un pieturos pie plāna, kur 500 metrus eju, 500 metrus skrienu. Vēlāk gan izrādīsies, ka šādā veidā tuvojos kādam startējušajam latvietim, kuram finišā zaudēju tikai 4 minūtes. Būtu to zinājis distancē, domājams, būtu atradis vēl motivāciju pakustināt kājas nedaudz ātrāk.

Pēdējie 3 km velkas mūžīgi. Prātā pielīdzinu šo attālumu saviem ikdienas maršrutiem Latvijā. Distance, kuru ikdienā pat vairs neuzskatu par skriešanas vērtu. Bet šobrīd tas liekas daudz. Palikuši 500 metri līdz finišam, un es aizskrienu nepareizā virzienā. Citi skrējēji mani sasauc atpakaļ, un es pie sevis tik nosmeju, ka 108 kilometru garumā es nenomaldījos nevienā vietā, nepalaidu garām nevienu karodziņu, un pāris simtus metru pirms finiša man vajag vēl sameklēt sev piedzīvojumus un aizskriet nepareizā virzienā.

Finišs sasniegts 18 stundās 21 minūtē. Ieskrienot finišā, esmu patiesi laimīgs. Asaru nav. Tās ir atstātas distancē. Ir patiess prieks un gandarījums par paveikto. Ir atmaksājies četru mēnešu darbs. Visi smagie treniņi ir aizvadīti, lai es varētu izjust tieši šo brīdi. Aizvadītie treniņi ir šī emociju karuseļa vērti.

17

Vienmēr esmu uzskatījis, ka rezultāti veidojas no ieguldītā darba apjoma. Ja Tu strādāsi, centīsies, neatmetīsi visam ar roku, Tu tiksi atalgots. Vai Tava darba alga ir pirmā vieta, vai vienkārši finišs, tas lai paliek Tavā ziņā. Ja Tu esi paveicis tieši tik daudz, lai vēlāk nevarētu sev neko pārmest, tad Tu esi pelnījis savu atzīmi „teicami”. ISTRAS ultramaratons BIJA mans TEICAMI. Kāpēc bija? Tāpēc, ka tagad mana TEICAMI latiņa ir jau krietni augstāka.

7 komentāri rakstam Mana „TEICAMI” latiņa

  • Čipsinieks Jaudinieks

    Teicami uzklabināts.
    “…daudzas stundas pirms starta, pa pilsētu staigā citi sacensību dalībnieki jau pilnā ekipējumā”. <—Šitais man arī acī iekritis. Arī Latvijā krietna daļa dalībnieku iepriekšējā dienā izņemt numuriņus vai uz makaronu ēšanu ierodas sporta tērpos. Var kāds to izskaidrot?

  • Lapsene Lapsene

    Jābeidz lasīt šitie ultru apraksti, citādi vēl izlemšu ko neatgriezenisku un tik pat neprātīgu. Labi uzrakstīts!
    Jaudinieks – gan jau jaunās štātes jāievalkā. ;)

  • edGars

    Pirms ultru aprakstiem tomēr jāliek tas brīdinājums. “Var neatgriezeniski ietekmēt jūsu galvu un turpmāko dzīvi” vai kā tamlīdzīgi.

  • villijs78 villijs78

    Jā, šādi apraksti var izraisīt atkarību :D

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Labi, ka esmu imūna pret ultrām, tāpēc priecāšos par citiem. Mīļie, Ultras, jūs esiet forši! Un paldies, ka dalāties ar saviem piedzīvojumiem un sajūtām! Fotogrāfiju klātbūtne iepriecina!

  • DK86 DK86

    Izlasīju vienā elpas vilcienā. Pat nezināju, ka Labinieks tik labs rakstnieks. :)
    Labāk gan ir lasīt kā ultru skrien citi, nekā pašam to pārdzīvot. :)

  • Istras 100 jūdzītes reiz bija gardas. Apbrīnoju novadnieku Ivaru par viņa šīgada rezultātu. Akmeņi tur kā nekur citur. Tie 15cl nozīmē 0,15l jeb 150ml, līdzīgi kā 23cm=0,23m

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.