Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Mans šī gada skriešanas stāsts

Janvāris kā jau janvāris tika pavadīts, apcerot 2013. gada mērķus un meklējot iedvesmu uzsākt to realizāciju. Viens no šiem mērķiem – noskriet maratonu. Mērķis gada plānotājā tika ierakstīts bez liekām ceremonijām, fiziskās sagatavotības analīzes un plāna. Zināju, ka pusmaratonu nu kaut kā noskriet varu – 2012.gada septembrī to paveicu ar rezultātu 2:10:05 – tad jau, patrenēšos cītīgāk, un arī maratonu gan jau noskriešu.

Tā nu februārī beidzot nopirku smukas kedas, un smukums blakus tam, lai ir vienkārši ērti, bija teju galvenais kritērijs (tagad visi skrējēji droši var savilkt nosodošu sejas izteiksmi). Biju gatava doties ārā un sākt tuvoties mērķim. Sākumā divas reizes nedēļā, tad biežāk. Ieviesu savā telefonā arī endomondo, atklāju portālu www.noskrien.lv un varētu pat teikt, ka diezgan īsā laikā skriešana bija kļuvusi par milzīgu manas ikdienas daļu, un ar draudzeni Vīna studijas vietā satikāmies uz vienu 20km garu skrējienu – iesaku pamēģināt, starpcitu.

Tad arī sāku nedaudz vairāk aizdomāties par to, kādēļ es skrienu. Pārdomas izraisīja nejauši izlasītais citāts, “Whoever said you couldn’t out-run your problems must have never tried running”. Tas lika man aizdomāties – vai tiešām visi tie cilvēki, kas ziemas vakaros apņēmīgām sejām skrien man pretī, tik tiešām skrien kaut kādu savu iekšēju/ārēju problēmu dēļ. Un, pat, ja mēs visi no kaut kā bēgam, vai galu galā dziļāka patiesība tomēr neslēpjas citātā no Breakfast at Tiffany’s“Because no matter where you run, you just end up running into yourself”.

Jā, arī es skrienu, un, jā, dzīve nav peoniju dārzs (rožu metaforu nelietoju, jo rozes man vienkārši nepatīk). Bet vai tiešām mēs visi bēgam no kaut kādiem iekšējiem dēmoniem un problēmām? Vai varbūt mēs nebēgam, bet tieši otrādi – skriešana mums palīdz ar to visu cīnīties? Bet varbūt mēs nemaz necīnāmies “AR”, bet gan “PAR”.

Skriešana lietū/sniegā/aukstumā, skriešana, neskatoties uz nogurumu, sevis pārvarēšana un pierādījums. Pierādījums problēmām, dēmoniem, sev, ka es varu – es varu noskriet x km, es varu tos x km noskriet y minūtēs, es galu galā varu tos x km noskriet arī tad, ja aprīlī snieg sniegs un citi sēž omulīgā restorānā, baudot svētdienas brunch.

Kādēļ es skrēju vakar un skriešu arī rīt? Kādēļ es gribu skriet pusmaratonu aizvien ātrāk un kādēļ šogad gribu noskriet pirmo maratonu? Sevis apliecināšana (pie šī iemesla psihologs noteikti varētu piemeklēt kādu tālāku analīzi, lai noturētu mani savā kabinetā 1.5h)? Spīts? Bēgšana no fakta, ka ne visu dzīvē var kontrolēt, un apziņa, ka skrējiens ir vismaz viena lieta, ko tu spēj kontrolēt? Izrādās atbildi uz šo jautājumu nav nemaz tik viegli noformulēt. Pēc ilgākām pārdomām un vairākkārtējas pārvaicāšanas – vai tiešām tā ir līdz galam godīga atbilde – nonācu pie secinājuma, ka šobrīd tā ir gan cīņa, gan bēgšana un vissvarīgākais – tā ir viegluma un laimes sajūta, tā ir brīvība.

Mans vakara skrējiens ir cīņa AR sevi, AR savu “nevaru/negribu”, un tā ir arī cīņa PAR – PAR labāku laiku, labāku fizisko formu, labāku pašsajūtu. Tā ir arī bēgšana – bēgšana no ierobežojumiem, aizspriedumiem, jā, arī bēgšana no problēmām. Taču bēgšana no problēmām galu galā ne vienmēr nozīmē to ignorēšanu. Skrienot problēmas iegūst citu nokrāsu, neliekas tik lielas vai skrējiens gluži vienkārši palīdz tās vieglāk uztvert un dažkārt nav labāka risinājuma kā ļaušanās notikumu plūsmai.

Cīņa PAR vienā momentā sāka atdurties pret problēmu – es taču neko daudz nesaprotu no trenēšanās. Nu labi, nesaprotu vispār neko. Aizgāju uz pulsa un fiziskās sagatavotības testu, sāku apmeklēt NRM rīkoto skriešanas skolu un izdomāju – man vajag treneri. Ja jau kaut kam ziedoju tik daudz sava laika, tad gribās arī rezultātu. Tad nu tiku pie profesionāla trenera sastādītas programmas, kas deva milzīgu motivācijas uzrāvienu.

Tā nu mērķtiecīgi gatavojos pusmaratonam ar galveno startu NRM un treniņstartu Biķerniekos. Pati programma – bija vieglas dienas, bija grūtas dienas, bet kopumā jutu, ka kļūstu kaut nedaudz, bet ātrāka. Neiedziļināšos gatavošanās sīkumos, vien pateikšu to, ka šajā laikā jutos ļoti labi – gan fiziski, gan emocionāli. Biķernieku pusmaratonu sāku skriet ar domu, lai ir kā treniņā. Galvenais – izbaudīt dienu un nepārpūlēt sevi.  Rezultātā, sevi pārāk nemocot, noskrēju zem divām stundām jeb precīzāk 1:54:18. Par to bija milzīgs prieks, un parādīijās cerība, ka varbūt varētu NRM ietvaros rezultātu labot par vismaz 5 minūtēm – lai skaitlis smukāks.

Pēc Biķerniekiem uzreiz arī atgriezos pie cītīgas programmas izpildes, bet labajā kājā sāka parādīties nejauka sāpe, kas arī kļuva par manu sabiedrieto ceļam līdz NRM. Programma bija kļuvusi prasīgāka un es, protams, negatavojos sevi pārlieku žēlot un turpināju skriet. Pienāca NRM nedēļa, visi par to vien runā. Kurš nu skries pusmaratonu, kurš maratonu, kurš 10, kurš 5 km, kurš tikai to visu skatīsies, bet viedoklis un padomi bija pilnīgi visiem. Eļļu ugunij vēl pielēja ziņas par laika prognozēm – solot pamatīgu karstumu. Par to, protams, runāja visi. Visi apkārtējie ir norūpējušies – lai es tikai sevi saudzējot un varbūt, lai vispār tādā karstumā neskrienot (nu, kas tas vispār par ieteikumu!?). To visu klausoties arī man paliek nedaudz bailīgi – ja nu tiešām sanāk pavisam traki ar visu atpūtu ātrās palīdzības busiņa paēnā? Man taču nav ne mazākās nojausmas, kā atšķiras “vienkārši grūti” un “tik grūti, ka tūliņ organisms atsacīsies veikt jebkādu uz priekšu vērstu kustību”. Nav arī tā, ka mani ļoti vilinātu iespēja veikt galējo sajūtu testu Rīgas ielās. Tāpēc esmu satraukusies ne pa jokam. No vienas puses – esmu ieguldījusi pārāk daudz laika un spēku, lai tagad vienkārši sev pateiktu, “svētdien skriešu tikai prieka pēc”. No otras puses apkārtējā ažiotāža liek domāt, ka varbūt tas būtu prātīgāks lēmums. Kopējā pēdējās nedēļas drudzī beidzot tieku pie piemērotām skriešanas kedām, kas izrādās ir krietni patīkamākas skrējienā nekā vecās. Būtībā nesaprotu, kā es bez jaunajiem Asics varēju dzīvot, un kur vispār bija prāts kedas izvēlēties pēc smukuma skalas.

Lai nu kā – pienāk svētdienas rīts, telefons pilns ar satraukuma pilnām īsziņām, lai es uzmanoties no karstuma (visu ziņu beigās gan ir arī īss un kodolīgs “Veiksmīgi!”). Ar nedaudz drebošām rokām dauzu ledu, ko ievietot termosā un ņemt līdzi uz startu. Kamēr tieku līdz krastmalai, esmu jau paspējusi galvā izskriet trasi un domāju, ka centīšos netestēt fizisko spēju robežas, bet skriešu cik nu vien ātri varēšu. Fiziski jūtos labi, kāja nedaudz smeldz, bet par to nav laika domāt. Krastmalā jau no pusastoņiem gaisā virmo īsta svētku sajūta. Satieku savējos, seko fotografēšanās, kāds fotogrāfs iemūžina arī moderno mākslu uz manas sāpošās kājas. Visi tik smaidīgi, un izskatās, ka viss būs kārtībā. Pirms starta neliels stresiņš ar visu sagatavošanās darbu paveikšanu, bet divas minūtes pirms starta veiksmīgi esmu tikusi koridorā, ledus maisiņš zem cepures iekārtots un rokās turu plastamas trauciņu ar ledu, ar kuru tad arī ierīvēju ķermeni – lai tik ātri nesakarstu. Blakus ieraugu kungu Noskrien krekliņā, piedāvāju ledu arī viņam.

Ledus zem cepures un atvēsināšanās procedūras mani uztur pie plānotā ātruma pirmos 10km. Pēc savā galvā izstrādātā plāna sākot ar 10. km vajadzēja pakāpeniski kāpināt ātrumu, jo šeit man parasti parādās tā mistiskā “otrā elpa”, kas noturas līdz kādam 17. km, un tad jau pēdējos 4 km varētu atkal skriet lēnāk, lai pēdējos 500 metros vēl kādu sekundi izspiestu ātrāk. Bet šoreiz “otrā elpa” man parāda treknu figu. Krastmalas saulē ar šķietami nesasniedzamo Dienvidu tiltu, ātrums nevis kāpj, bet krīt. Paliek reāli karsti un šķiet, ka svilina skaustu, ko gan katrā dzeršanas punktā atvēsinu, tomēr vienas ūdens glāzītes sniegtais atvieglojums ir ļoti īslaicīgs. Kaut kā to krastmalu nocīnu un seko Dienvidu tilts, kas pēc uzskrējiena pat neliekas nekas briesmīgs. Redzu arī pirmo kritušo, bet man ienāk prātā doma pamēģināt tomēr kāpināt tempu. Skaidrs ir, ka pat Biķernieku rezultāts diez vai sanāks, bet vēl ir cerība vismaz zem 2 stundām ierakstīties.

Tempa kāpināšana izdodas kādus 2 kilometrus, bet krastmalas saule un vienmuļā ainava noliek manu apņēmību ātri pie zemes. Šobrīd atceroties to posmu, nevaru līdz galam saprast, cik no tā visa tempa krituma bija sevis žēlošana un cik reālu grūtību, kuru pārvarēšana jau varētu robežoties ar nelielu neprātu. Atpakaļceļā arī pieļāvu kļūdu – es sāku domāt. Parasti to nekad nedaru, jo tā man ir vieglāk skriet. Bet nē – kaut kur pie Mola sāku analizēt dienas notikumus un pašreizējo tempu. Tā rezultātā pazuda jebkāda motivācija censties tālāk, jo bija skaidrs, ka šodienas rezultāts būs sliktāks nekā Biķerniekos un mērķis par rezultāta uzlabošanu nav sasniegts. Tā nu pēdējos kilometrus jau skrēju ar dziļu vilšanās sajūtu, kas gan novirzīja karstumu otrajā plānā, bet nedeva pilnīgi nekādu pozitīvu pienesumu. Pie tam pamatīgi pabojāja noskaņojumu.

Tad nu sausais dienas atlikums: čipa laiks 02:01:48, oficiālais laiks 02:03:02. Cīņa ar sevi zaudēta. Bet labi, ka tā ir tikai cīņa. Karš noteikti vēl nav zaudēts. Tagad jāsadakterē kāja un jāturpina trenēties, lai kļūtu labākai un lai nākamā cīņa ir pārliecinoša uzvara.

Morāle: nelasīt īsziņas pirms sacensībām. Vienīgā, kuru var lasīt, ir veiksmes vēlējums no trenera. Trasē koncentrēties tikai uz skriešanu, domāt tikai par katru nākamo soli nevis pa galvu bīdīt dažādas filozofiska rakstura tēmas.

P.S. sacenšos tikai un vienīgi ar sevi.

Pārpublicēts no http://thepersistentsparkle.com/

21 komentāri rakstam Mans šī gada skriešanas stāsts

  • marcinsh marcinsh

    labi teikts:))) man bija līdzīgas sajūtas NRM.

  • .Linda Lindams

    Raita, viegli lasāma valoda. Mazliet prātā sasaucās ar “Sekss un lielpilsēta” Kerijas Bredšovas slejas stilistiku – ar iekšējām pārdomām jautājumu un atbilžu veidolā. :)

  • Rainers Rainers

    Un es šobrīd domāju,iet vai neiet …izlasīju…jāiet un jānoskrien,lai vakarā nav sirdsapziņas pārmetumi par tik smukas dienas izniekošanu bez skriešanas :) …arī es tā īsti nevaru noformulēt,kāpēc skrienu.

  • in

    Par apaviem – pēdējos ikurāt izvēlējos pēc smukuma. Ja tā var teikt. No kādiem 5 nesmukiem pāriem [ko ieraugot, pirmā doma – kā var kaut ko tik nesmuku uzražot?!] izvēlējos mazāk nesmukos :D

    Par ledu – tas bija prātīgi.
    Varbūt vajadzēja aizsūtīt kādu devu uz tālākiem dzeršanas punktiem. Vai kādu personīgo brīvprātīgo trases malā, krājumu atjaunošanai.

    Skrējiens nepavisam nav kaut kas tāds, ko varētu kontrolēt. Jo to ietekmē pārāk daudzi cilvēkam nekontrolējami apstākļi.

    Valmierā pilnais?

  • Ulla

    Vienā pētījumā bija rakstīts, ka skriešana ir izcils veids, kā pārvarēt depresiju, jo skrienot nevar raudāt.

  • Mazzinsh Mazzinsh

    Patika valoda un stils, kā arī īpaši “Vīna studijas” pieminēšana, uzreiz likās “Savējais” rakstītājs:D

  • Andulis

    Ņju, nezinu.. es gan teiktu, ka tajā dienā (19.05.) UZVARĒJA visi, kuri spēja pabeigt savu distanci. Un ne tikai viņi, bet arī daži, kam pietika prāta nemocīties.
    Jā, varbūt īsteniem monstriem:) sasniegt plānoto rezultātu nespēj traucēt nekas. Pārējiem tomēr jārēķinās ar Dabas mātes untumiem.

    “Sevis apliecināšana (pie šī iemesla psihologs noteikti varētu piemeklēt kādu tālāku analīzi, lai noturētu mani savā kabinetā 1.5h)?”
    Varētu šim psihologam piedāvāt analīzi veikt kopīga 1,5 h paskrējiena laikā, nevis kabinetā :D Atteikuma gadījumā apšaubot viņa profesionalitāti ;)

    “Programma bija kļuvusi prasīgāka un es, protams, negatavojos sevi pārlieku žēlot un turpināju skriet.”
    Kaut kur lasīts: Undertraining is better than overtraining..

    Iepriekš in jau labi pateica. Skrējienu nevar 100% droši kontrolēt.
    (Cerēt uz rezultātu var un vajag. Nevajag šai cerībai pārāk pieķerties.)

    Vispār, paldies par stāstu! Vienmēr jau patīkami lasīt, ka citiem bijušas līdzīgas sajūtas un pārdomas. Nez, kāpēc tas tā iekārtots? :)

    P.S. Par apaviem – nav nesmuku apavu, ir maz vīna :D

  • Hiēna essnee

    Psihologs neievilks tevi uz 1,5h, bet izdzīs ārā uz 15km:) Viss kārtībā, sports ir terapija. Un meditācija.

    Ojā, man arī paliek grūti, kad sāku analizēt. Un Krasta ielas atpakaļceļš tiešām bija šausminošs. Lai rekordi paliek normālākiem skrējieniem! :)

  • Meсhanik Meсhanik

    Да, что бы ни говорили феминистки, все-таки женщины с Венеры, а мужчины с Марса. Выбирать кроссовки “чтоб было красиво”, это сильно. Пронация, стабилизация, высота пятки и внедорожные свойства протектора-о чем Вы, сударь. А какая глубина рассуждений о мотивации к бегу!-да ни один мужчина на такое не способен. Я вот, например, бегаю, чтобы поддержать физическую форму. Все.
    PS. В Бикерниеки автор меня обогнала почти на минуту…

  • Zane Rambaka Zane Rambaka

    Wow – paldies, visiem par komentāriem, tik jauka pēcpusdiena uzreiz:)

    Par “Sex and the City” piezīmi – tā pavisam noteikti arī ir, jo tas ir viens no mīļakajiem seriāliem (slimojot parasti izrauju cauri visas sezonas, un tad uzreiz kaut kā slimošanas laiks vieglāk paiet).

    Vispār jau sports un īpaši skriešana noteikti ir terapija un sevis sakārtošana, rakstura norūdīšana, sevis iepazīšana, tāpēc jau arī visi skrējēji, ko savā dzīvē nācies satikt, ir tik lieliski cilvēki – sevi sakārtojuši, no negatīvajām emocijām atbrīvojušies un pats galvenais laimīgi, jo ar prieku dara to, kas patīk.

  • IlzeP ilksy

    Smukākās kedas nu vēl tā, bet mērķtiecīgi trenēties, “lai skaitlis smukāks” – skaistums izglābs pasauli! :)

  • osiits osiits

    Ļoti interesants sākums, izteiktās atziņas par kustības prieku un apkārt esošo mijiedarbību!
    Ir patiesi interesanti, ka cilvēki, kuri skrien, nonāk pie līdzīgiem, dažreiz pat identiskiem, secinājumiem.

    Paldies par pārdomām, pilnībā piekrītu Mazzinsh teiktajam:
    ” … likās “Savējais” rakstītājs.”

  • Aldis B Aldis B

    Raksts man patika. Paldies par ledu startā.Negaidīti un mīļi.
    Es arī tikai šogad esmu noskrejis savus pirmos oficialos pusmaratonus.Tiesa mans ceļš uz tiem bija 2 gadu garumā.
    Galvenais secinajums ir šāds: tiko sāc skriet uz konkrētiem laikiem, rezultātiem tiek pazaudēts pats galvenais: KAIFS NO PAšA SKRĒJIENA, TĀ BAUDA NO KUSTīBAS, PAšA KOPSKRIEšANAS PROCESA.
    Tiksimies skriešanas svētkos.
    Nu un maratons nekur nepazudīs. GALVENAIS NEPĀRFORSĒT.
    Ķermenis ne vienmēr tiek līdzi garam…:)

  • Ozo Ozo

    Lielisks pārdomu raksts. Iedevi dažas atbildes, kuras pašai nebija izdevies atrast. Kaut kur taustījos, bet pat vairāk kā 4000km nebiju tās atradusi :)

  • Šitais meitēns tālu tiks: ar dzīvessparu, prieku un apņēmību arī tad, kad pagaidām vēl neizodas…pagaidām. Zanīt, nav variantu – tā vai citādi rudenī savu mērķīti sasniegsi!:) Un līdzjutēji ar leduscepurēm garantēti! :)

  • Zane Rambaka Zane Rambaka

    Vēlreiz, paldies, visiem:)
    Un, jā – 19. maijā fakts, ka tie tomēr ir skriešanas svētki bija piemirsies. Turpmāk jācenšas to neaizmirst.
    Skai-tlot-ajs, turu Tevi pie vārda, jo ar tādu līdzjutēju kā Tevi tie kilometri noteikti šķitīs vieglāki:)

  • Ilze FM Ilzefm

    Lieliski uzrakstīts! :) Paldies! Saskatīju šo to no sevis.

    Arī mums ar draudzeni nu jau ir sena tradīcija savas “meiteņu lietas” izpļāpāt skrējienā.

    Un par tām problēmām – skaidrs, ka skriešana ir labākais domu sakārtotājs.:) Tādā monotonā riksī risinājumi dažkārt atnāk paši no sevis. Vai arī saražotie endorfīni ņem virsroku, un problēma vairs nešķiet problēma.

    Apbrīnoju Tavu (un essnee, un daudzu citu..) mērķtiecību un uzņēmību! Nav šaubu, ka ar tādu sparu pieejot tēmai, maratons nekur neizmuks.:)

    Nedaudz sakaunējos, ka lai arī savā nodabā skrienu stipri sen, savu pirmo oficiāli reģistrēto pusīti noskrēju tikai šogad. Viegli, ar prieku, un ar “Vīna studijas” sarunām.:D Varbūt pat par daudz sevi saudzēju, bet pēdējos kilometros redzētais kritušo skaits nu galīgi nemudināja izlikt pēdējās rezerves.:) Pat slavenā “siena” izpalika.:)

    Lai izdodas, mums visiem!

  • Forši! Apēdu kā saldējumu ar blenderētām zemenēm :D Man iekrita acīs “kāja nedaudz smeldz, bet par to nav laika domāt” un “tagad jāsadakterē kāja un jāturpina trenēties”. Šādā situācijā pat pie ideāliem laika apstākļiem iesaku aizmirst par personīgo rekordu labošanu un pieņemt drosmīgu lēmumu par skriešanas svētku atlikšanu. Tādu lēmumu esmu izdarījis šodien par dalības atsaukšanu Rīgas čempī. Samagi, ja pus gadu esi tam gatavojies, bet viegli kad iedomājies par to, ka pēc pāris dienām varēsi turpināt skriet ar smaidu nevis sāpēs savilktu seju. Noskrien!

  • Hmm, laikam jau autore arī pēc skata līdzīgai tai, ko sauc par Keriju (spriežu pēc autores mājas lapas `Par mani` sadaļā atrodamās bildes un vārgām televīzijas atmiņām no senajiem apspiestības gadiem)..

  • Šis ir tikai sākums

  • papucis

    Pilnīgi piekrītu Andulim par to, ka, kas par daudz, tas par skādi .. kas tas par treneri un treniņu plānu, kurš liek pie traumām tikai kāpināt slodzi? :O Uzmetu acis autores treniņiem – tādas ārprātīgās distances nesagatavotam organismam, tas ir daudz par daudz un arī nelietderīgi – tā varētu gatavoties maratonam nevis pusmaratonam ;) un 20km pa stadionu?!?! cerams, ka ne vienā un tajā pašā virzienā?
    skriet vajag, tikai nevajag eiforijai aizēnot veselo saprātu :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.