Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mans Zebrus ezera un Pokaiņu meža stirnu buks

Šoreiz bez stāstiem par grūtībām…

Skaistas dienas sākums… Saule spīd un ar meitu esam gatavas braukt uz mežiem paskriet! Dievinu saulainās dienās skriet… Tās ir kā pasaka… Ir karsti, bet ir kolosāli… Visu gribas baudīt, priecāties…

Papriecājos par meitas startu

IMG_0388

un saņemu uzmundrinājumu no meitas savā startā (Būs grūti, bet Tu to vari, mammu!)

IMG_0393

Tālāk jau tikai skrējiens un dabas baudīšana!

Starts un čupiņa cilvēku lēnām uzsāk skrējienu. Tiekam līdz mežiņam kur sastrēgums… Bet jauki… Visapkārt superīgākie cilvēki.

Tad turpinam, ātrums jau nu nav nekāds milzīgi ātrais. Bet ir tik skaisti, ka nekur negribas aizmukt.

Kājas šoreiz uzvedas tik labi, kā sen nav uzvedušās, tāpēc šo skrējienu tiešām baudu.. (Gan ar piesardzību, bet baudu) Kādā brītiņā panācu Daci… Nobrīnījos oooo, es gadījumā neskrienu pārāk ātri, ja jau Daci panācu… Biju piemirsusi par tiem 100 km, ko Dace bija noskrējusi nepilnu nedēļu atpakaļ… Kad viņa pateica, bija skaidrs, ka neskrienu nemaz tik ātri.

IMG_0545

Pirmais dzeršanas punkts… Super draudzene padod ūdeni… Mmmm.. Labs ūdentiņš… Apleju galvu, lai nav pārāk karsti… Paldies brīvprātīgajiem!!!

Skrienot līdz Pokaiņu mežam liekas, wouw… Cik forši skrienas, viss ir tik superīgi… Skrienot ievēroju, ka jūtu, kā smaržo paprdes un tā smarža bērnību atgādina… Pirms Pokaiņu meža padzeros to rozā dzērienu, prasījās pēc kaut kā salda. Tad uzēdu arī mazliet gurķīšus… Ļoti labi garšoja.

Pokaiņu mežā… Skatos visapkārt… Par ātrumu un steigšanos vispār nedomāju… Pirmkārt ievēroju to, ka “Tēva akmens” ir milzīgi liels un resns, bet “Mātes akmens” tāds tievs un salīdzinot ar “Tēva akmeni” mazs. Interesanti kāpēc tā? Pokaiņu mežā domās stāstu sev: Saņemam enerģiju no šī skaistuma un skrienam atpakaļ…. Un tiešām sajūtas tādas, ka enerģijas tur daaaaaudz.

Brīvprātīgie ar taksīti bija kolosāli… Aplēja manu galvu ar ūdeni… Tad gan likās, ka vēl var skriet un skriet.

Posms pa laipiņām bija superīgs, visu laiku bija puisis aiz muguras, kas dzina uz priekšu… Gribējās viņu palaist garām, lai nav jāčamājas, kā es čammājos… Es viņam uzzsaucu, ja vajag palaist garām, lai saka, palaidīšu… Viņš tā arī nepaprasīja… Tik uz ceļa mani apdzina. Bet viņam paldies, ka neapdzina, bija jāskrien cītīgi…

Mežā skrienot kādam garām, man iedeva nodzerties no pudeles… Tas bija svētīgi.

Vēlāk ir posms pa ceļu, sāk palikt pavisam karsti un pienāk arī grūtums, bet ir tiiiik patīkami… Vienā kalniņā izdomāju paiet… Aiz muguras balss saka, ka vajag saņemties. Saku, ka drīz saņemšos. Šī balss paskrēja man garām. Tad es saņēmos un mēģināju noķert… Noķēru un mani uzcienāja ar īstu apelsīnu sulu… Ahhh, cik labi tā garšoja… Un tiešām deva arī enerģiju! Paldies šim cilvēkam… Es gan nezinu kā sauc, bet tik kolosāli ir cilvēki mums apkārt! Paldies gan pa uzmundrinājumiem, gan par palīdzībām.

Sula man deva spēku un likās, ka diezgan labi skrienas, tad skrēju tālāk…

Arturo jautāja vai man viss labi, ka ne pārāk labi izskatoties! Vai tiešām tik slikti izskatījos? Uhhh… Bija bik grūti un gribējās jau uz finišu… Bet man pašai likās, ka es izskatos normāli. Lai gan cilvēkiem no malas varbūt izskatījās savādāk.

(Tās tādas ārpus skriešanas domas. Vēl kaut kādā brīdī, atvairoties no dunduriem un mušām, domāju.. Kāpēc tie lido plaukstās… Tad ienāca tāda smieklīga doma galvā, ka viņi vēlas apskauties. Bet ja es viņus patiešām apskautu, laikam jau viņi vairs neko nevēlētos. Pašai sanāca smiekli!)

Kāpiens lielajā kalnā un lejā un tur gaidīja dzērieni… Pirms finiša dzērieni, superīgs serviss.

Tālāk bija daudzo dubļu zona. Paskrēju, pārkāpu, paskrēju, pārkāpu. Tad jau sāku dzirdēt lielu čaboņu – cilvēki… Eeee, jeeee tūlīt finišs… Skrienu, skrienu… Bet nekā tie, ir peldošie cilvēki, kas jau beiguši savu distanci. Vēl kāds brītiņš jāpaskrien. Saņemos, saņemos un re, var redzēt finišu…. Bet tipināšana tāda diezgan lēna sanāca uz to, šķiet…

IMG_1354

Finišs… Ar pozēšanu fotogrāfam. Nezinu kādas sanāca, bet jutos kolosāli… Un visbeidzot… Mana mīļā meita uzlika man kaklā medaļu.. Pat asara iemetās acīs aiz prieka…

Tas bija tiiiiiik skaisti!!! Tiešām skaisti!!!

Paldies organizatoriem, paldies brīvprātīgajiem un paldies skrienošiem kolēģiem, kas dažādi uzmundrina, kas palīdz, kas aprunājas…

8 komentāri rakstam Mans Zebrus ezera un Pokaiņu meža stirnu buks

  • Artūro

    haha, es gan teicu, ka pārāk labi izskaties. Turpmāk mēģināšu runāt lielākiem burtiem :D

  • ai-jucis ai-jucis

    Man tiešām izklausījās, ka es ne pārāk labi izskatos :D Uhhh… Tad jau viss kārtībā :D

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Pozitīvi! Forši! Prieks par Tevi um meituci!

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Finišā izskatījies lieliski! :) Pat labāk nekā dažs labs “zaķis”.

  • ai-jucis ai-jucis

    Paldies, par superīgajiem vārdiem!!! :)

  • Spāre lido meža bite

    Apbrīnoju, kāds vieglums un gaišums staro no taviem aprakstiem!
    noskrien vēl!

  • engiS engiS

    Superīgs raksts ..par spēks- kur tu rodies?:) par spēku no-skriet!!
    Tu esi superiga!

  • NETA NETA

    …pa ceļam noklausījos kā teici Dacei:” Ņujorkai jākrāj”
    pasmaidīju, dipoju tālāk :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.