Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mazais hiēnēns. 9. daļa.

Iedomājies, ka esi sakravājis koferi piedzīvojumam, par kuru tev ir visai maza nojausma, un sēdi uz tā kofera, gaidīdams izbraukšanas brīdi! Un tev nav ne jausmas, vai jāizbrauc šodien, vai pēc mēneša. Aptuveni kaut kāda tāda ir sajūta grūtniecības 9. mēnesī. Šoreiz pastāstīšu, kā man izdevās vai neizdevās no tā kofera nokāpt, lai padarītu ikdienas darbus un atrastu laiku arī atpūtai un sportam.

Koferis nav metafora, tāds patiešām uzrodas. Mēneša sākumā esmu dzemdību somu nokomplektējusi, uzlikusi virsū mātes pasi, un varu gaidīt dzemdības. Sīkulis var piedzimt 38. nedēļā, sīkulis var piedzimt 42. nedēļā, viņš var piedzimt jebkurā laikā tam pa vidu, un tas jebkurā gadījumā skaitīsies normāli. Esmu pilnīgs nervu kamols, man nepatīk neziņa. Izlasu, ka dzemdību priekšvēstneši varot būt nevēlēšanās doties tālāk prom no mājām, kā arī ligzdas ierīkošanas sindroms. O jā, man ir abi! Vai katru dienu dodos uz veikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo gan dzemdību somai, gan arī mazajam hiēnēnam. Tā soma jau ir pārbāzta, bet tur nebūt nav viss no slimnīcas saraksta! Atļaujos pozīciju “vāzes ziediem” aizstāt ar krustvārdu mīklām. Nevajag man nekādus ziedus! Izrevidēju savu lielo skapi, savas lupatas sastūķēdama plauktos tā, ka no aizmugures neko nevar paņemt. Tas tiek darīts, lai varētu smuki sakārtot bērna drēbes. Tas ir kā apburtajā lokā – jo vairāk rosos, jo lielāks stress mani pārņem, un tas liek rosīties vēl vairāk. Prasīties prasās pēc brīvas nedēļas nogales kaut kur pie dabas, bet man ir bail doties tālākā ceļā. Bailes braukt prom arī attur mani no sacensībām – negribu pat stāvēt malā un skatīties, kā skrien citi. Runājot par dzemdību priekšvēstnešiem, izrādās, ka par lielo dienu var liecināt jebkas. Un var arī neliecināt.

Lai nomierinātos, apzināti izvēlos veikalus, kas ir vairāku kilometru attālumā. Lai nopirktu vēl pēdējos niekus, man pāris stundu jāpavada pastaigā, un tā vismaz ir fizkultūra. Staigāšana patīkami nogurdina, un naktī ir iespējams gulēt. Dažreiz. Kad ir nopirkts viss, izdomāju, ka gribu cepumus, un atkal eju uz veikalu, bet tie pārtikas veikali ir pārāk tuvu. Nekas, labāk tā, nekā nekā!

Skriešana ir samazinājusies līdz jūdzei vienā piegājienā. Skrienu ar tempu ap 7:00min/km. It kā jau varētu vairāk un/vai ātrāk, bet man atkal ir bail. Īsti nespēju nodefinēt, no kā man ir bail, bet laikam no tā, ka es varētu aizskriet pārāk tālu vai pārāk piekust, un varētu sākties dzemdības, bet es nebūtu iegājusi dušā. Vēl man ir bail pēdējā mēnesī dabūt strijas uz vēdera, tāpēc drošībai skriešanas laikā lietoju pretīgo grūtnieču jostu, kā arī minimālos apavus, jo man ir bail uzticēties amortizējošām botām. Kāpēc vēl skriet, ja man ir bail? Tāpēc, ka man vajag izvēdināt galvu, un citus paņēmienus es nezinu. Kad es eju garajās pastaigās, man pa galvu maļas visādas dzemdību domas, tāpat kā tad, kad es sēžu, ēdu, lasu grāmatu, risinu krustvārdu mīklas vai mēģinu gulēt. Skrienot gan arī neizdodas pilnībā atslēgties, bet kaut kā domas reizēm aizpeld arī uz citām tēmām. Koncentrējos uz nepaklupšanu apvienojumā ar skatīšanos uz parka augiem, tāpēc gadās pat laikā nenoreaģēt, kad mani sveicina kāds pazīstams skrējējs. Man gluži vienkārši vajag ik pa laikam izskrieties, lai nenonāktu trakomājā! Skrienu savu jūdzi pa vienu maršrutu, bet vienreiz ir pārmaiņa – kilometrs pa Jūrmalas tālo galu. Mežs, purva tuvums un lietus. Es tik sen nebiju skrējusi pa lietu! Tik svaigs gaiss! Tāda brīvības sajūta! Gribas paskriet vairāk, bet atkal mani nobremzē kaut kādas bailītes – ja nu man sākas dzemdības Kauguru mežā? Fui!

Vienā brīdī gaidīšanas stress ir tik sakāpināts, ka kaut kādam lūzumam ir jānotiek. Šoreiz viss mierīgi. Kārtējā pārbaudē daktere parāda mums ar vīru ekrānā mūsu bērniņu, sīki izskaidrodama, ko mēs redzam. Redzam, ka viss ir kārtībā. Ar placentu arī viss ir kārtībā, hiēnēns droši var augt un pieņemties spēkos, un neizskatās, ka taisītos dzimt šodien. Un viss, iestājas miers! Daktere iesaka izbaudīt to, ka man nav nekādu ierobežojumu. Citām grūtniecēm viņa iesakot atturēties no cukura, jo varot redzēt, ka ir par daudz, bet es varot droši stūķēt galvā augļus un ogas. Iepriekšējā mēnesī rakstīju par slimnīcu epopeju. Arī tur pamazām iestājas mieriņš. Es teikšu tā – tikt kaut kādā jēgā ar dakteriem ir grūtāk, nekā 9. mēnesī uzvilkt zeķes, sēžot uz grīdas! Katrs pats par sevi liekas gudrs, bet viņiem ir tieksme apšaubīt kolēģu kompetenci. Nezinot, kam lai tic, atceros, ka mana bērnības draudzene ir ārste, kas izglītību ieguvusi šajā gadsimtā, pazīst mani un manas pataloģijas nu jau 25 gadus, prot paskaidrot, kāpēc nav normāla mana spēja saliekt kājas īkšķi C burtā, un kā reiz ir specializējusies tieši jomā, kas man šobrīd dara bažas. Nolemju uzticēties viņai, un viņa paskaidro, ka pa lielam ar mani un grūtniecību viss ir kārtībā, un speciāla aprūpe nav obligāti nepieciešama. Eh, nebūs man ērtu dzemdību kūrortveida slimnīcā ar saules apspīdētām priedēm aiz loga un īpašu aprūpi… It kā jau varētu uzstāt, bet man jau vairs negribas. Vienreiz dzīvē pamēģināju būt caca un nīkule, bet nesanāca. Ka nav, ta nav! Meklēju situācijā rēcīgo pusi, kā jau parasti. Bāžu vien čemodānā savus traukus un tualetes papīru, jo tuvīnajā slimnīcā tādas ekstras pacientiem nepiedāvā, un priecājos, ka vismaz tā slimnīca ir tik tuvu, ka, ja nu kas, varu ņemt to koferi pie rokas un ar kājām iet uz dzemdību nodaļu, cerot, ka tas priekšmets neuzsprāgs, jo tur iekšā ir trīsreiz vairāk lietu, nekā ņēmu līdzi uz sacensībām Āzijā.

Ja neskaita to, ka pastaigu maršrutos man obligāti jāieplāno kāda tualetes vieta, fiziskā ziņā jūtos labi. Lielais vēders mani nenomoka, un es  nejūtos kā pēdējā nīkule. Pēdējās nedēļās gan atgriežas tāda grūtniecības blakusparādība kā atvilnis – nekontrolēta barības nākšana atpakaļ pa barības vadu, jo tas vārstulis nenoslēdzas. Kad esmu mājās, vēl nekas, bet vienreiz tas gadījās skrienot! Labi, ka 9 mēnešu laikā esmu lieliski apguvusi vēmekļu rīšanas prasmes, jo es galīgi negribētu būt galvenais personāžs ainā, kur grūtniece skrien, ļaužu pilnā ietves malā izvemjas un skrien tālāk. Kādā citā reizē mana grūtnieču josta žāvējās uz striķa, tāpēc skrēju bez tās. Tuvojoties mājām, man vēderā sāka nepatīkami vilkt. Nobijos un pārgāju soļos. Kamēr tiku līdz mājām, jau biju sapratusi savu domāšanas kļūdu. Es neskaitāmas reizes esmu skrējusi bez jebkādas vilkšanas, tāpat man ir vilcis reizēs, kad daru kaut ko citu. Kad nu vienreiz abas lietas notiek reizē, nevajag uzreiz izdomāt kaut kādu cēloņsakarību! Vēdera vilkšana atkārtojas arvien biežāk visdažādākajās situācijās, un pie ārsta noskaidroju, ka tieši tā tam arī esot jābūt pēdējās nedēļās.

Skriet visu laiku vienu un to pašu sīkaplīti apnīk, tāpēc vienreiz izdomāju, ka simts gadus nav būts uz nevienu koptreniņu. Divplākšņiem 222. treniņš, kurā paredzēts izskriet kaķa figūru. Man ļoti patīk kaķīši! Spēka pietiek, lai izskrietu kaķa dibenu un pusotru kāju. Liels ir mans pārsteigums, kad tie izrādās veseli 3km. Bariņā viss ir vieglāk! Pēdējais skrējiens tiek veikts 41. nedēļā – saulīte rudenīgi silda gaisu, tik jauks laiks ārā, ka nevar neskriet! Kilometrs pa rajonu. Beigās ir bruģis un nobīstos – tik sen nav skriets pa grumbuļiem! Bet kopumā viss ir forši. Pārtraucu vispārēju skriešanu ne tāpēc, ka nevarētu vairs paskriet, bet tāpēc, ka kaut kādas iesnas esmu saķērusi, un šajā stāvoklī labāk uzmanīties vairāk.

Ikdienu aizpildu pārsvarā ar gulēšanu. Apzinos, ka drīz vairs to nevarēšu izbaudīt, tāpēc tagad guļu gan pa nakti, gan pa dienu. Tā kā nav jāiet uz darbu, miega ritms pamazām pielāgojas manam dabīgajam – gulēt līdz pusdienlaikam un ļoti ilgi. Ja pūču būšanu vēl sabiedrība spēj apjēgt, tad to, ka dažiem cilvēkiem vajag vismaz 9 stundas, lai izgulētos, mazgulētāji nekad nesapratīs. Tas nav tā, ka vienkārši vajag celties augšā, un viss. Lai vai kas, tās 9 vai vairāk stundas vajag, un tagad es tās guļu ar lielāko prieku. Nez, kad atkal tā varēs!

Gatavojoties lielajai dienai, sāku dzemdības salīdzināt ar ultramaratonu. Abos gadījumos zinu, ka tas būs kaut kas traks un neaizmirstams. Abos gadījumos zinu, ka tas man prasīs nezināmu skaitu stundu, visus fiziskos un morālos spēkos, un kaut ko pat vēl vairāk. Es zinu, ka man liksies, ka es vairs nevaru, bet tomēr kaut kā kustēšos uz priekšu. Un tas būs kaut kas nenormāls! Patīkamākā atšķirība – šoreiz es ar mediķiem būšu uz vienu roku. Nevajadzēs smaidīt, tēlot, ka viss ir skaisti, un mukt prom pēc iespējas ātrāk. Ja ultramaratonā mediķis mani noņems no trases, es palikšu bez finišētāja medaļas. Ja mediķis mani neitralizēs dzemdībās, es vienalga tikšu pie sava bērniņa, un es piekrītu skrienošo grūtnieču grāmatā rakstītajam, ka tā ir labāka balva par jebkuru finišētāja medaļu vai kreklu – pat, ja tam kreklam ir garās piedurknes. Ak jā, un bail taču ir arī pirms ultrām! Laikam esmu riktīga zaķpastala, jo bailes ir dominējošās emocijas 9. mēnesī. Ļoti ceru, ka ultru pieredze kaut kādā mērā palīdzēs man dabūt hiēnēnu ārā no sevis. Lai rastu sevī pārliecību, uzplijos māmiņām, lai pastāsta, kā tas ir. Es neticu tiem skaistajiem, apgarotajiem radību stāstiem ar ēterisku noskaņu, nu neticu un viss! Man vajag kaut ko skarbāku, tāpēc mērķtiecīgi lasu un klausos šausmu stāstus. Trakākais bija par akūtu ķeizargriezienu ar nestrādājošu anestēziju. Jā, šajā gadsimtā! Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, ka ar šausmām un bailēm mēs katrs saprotam kaut ko citu. Varbūt vajadzēja klausīties apgarotos stāstus? Varbūt tur būtu tas, no kā baidos es? Bet varbūt tiešām nav nemaz tik traki?

——-

Nu jau esmu atpakaļ no slimnīcas, hiēnēns čuč un ļauj man pabeigt rakstu sēriju. Par hiēnēnu īsti vairs negribas viņu saukt, jo viņam ir skaists vārdiņš – Ernests. Pats arī tik skaists, ka pat dakteri savā starpā runāja, ka dikti smuks esot. Un es tā uztraucos, ka tik man nepiedzimst neglīts bērns! Uztraucos arī par strijām uz vēdera, kuru man nav, uztraucos par izstaipīto ādu, kas man ir, un vēl uztraucos par lieko svaru. Grūtniecības laikā pieņēmos par 12 kilogramiem, no kuriem 7 atstāju dzemdību nodaļā. 5 nometami kilogrami – tas ir tīri labs rādītājs. Viens maratons, un kārtībā! Tad vēl tie 3 svētku kilogrami, kurus es plānoju nomest janvārī… Nometīšu! Uztraucos arī par attiecībām ar vīru. Man paveicās – man ir lielisks vīrs.

It kā gribēju pēdējā rakstā dot kādus ieteikumus citām grūtniecēm, bet sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Katram savs. Var pirkt rāpuļus par 45 eiro, var pirkt rāpuļus par 45 centiem. Var slēgt līgumus ar vecmātēm un ārstiem, var dot vaļā pa naturālo. Var skriet un var neskriet. Vienu gan es ļoti ceru – ka šī rakstu sērija iedrošinās citas grūtnieces turpināt nodarboties ar lietām, kas viņām sagādā prieku. Jā, var būt bailīgi, bet vajag tikai meklēt informāciju, jautāt, šaubīties un noskaidrot. Var izrādīties, ka biedējošās lietas patiesībā nāk tikai par labu! Skriešana palīdzēja man saglabāt fizisko un garīgo veselību grūtniecības laikā. Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, dakteri pat brīnījās par manu labo formu. Bērniņš piedzima pilnībā vesels. Es darīju patīkamas lietas, es satikos ar cilvēkiem, es braucu uz pasākumiem, es izbaudīju grūtniecības laiku! Brīžiem bija ļoti, ļoti grūti, bet es zināju, ka vaļasprieks ir labākās zāles. Ja nu tomēr kāds grib padomu vai ieteikumu, tad droši var man rakstīt, es palīdzēšu, ja vien varēšu!

Viens ieteikums gan būs. Kā sagatavot vīru grūtniecībai – iekļauj viņu savā ultramaratona atbalsta komandā! Tur viņi lieliski iemācās ļaut sievai darīt nenormālas lietas, no acīm nolasa vēlēšanās un prot tās atšķirt no vajadzībām, atrod īstos atbalsta vārdus, prot izraut apelsīnu sulu no nekurienes, nedusmojas par skarbiem vārdiem, vāc pēc finiša un ir redzējuši, kā sieva izskatās galīga spēku izsīkuma stāvoklī, ar melniem lokiem zem acīm, pārgurumā trīcošām rokām, stīvām kājām, sasvīdušiem matiem un streikojošu vēderu. Un viņi zina, ka sieviņai tikai vajag ļaut izgulēties un paēst, lai viņa atkal kļūtu mīļa un skaista.

Ar to nu mazā hiēnēna stāsts par dzīvošanos skrienošas mammas vēderā ir galā. Ceru, ka kādam mani raksti bija noderīgi! Tiekamies maratonā!

18 komentāri rakstam Mazais hiēnēns. 9. daļa.

  • Apsveicu ar skaisto notikumu!(: Un liels paldies par šo humorpārpilno stāstu sēriju! ;)

  • sigita sigita

    Lasu un smaidu un atkal smaidu :)))
    Tiekamies!

  • mtiger mtiger

    Paldies! Bija ļoti interesanti iedziļināties tajā, kā jūtas un ar ko saskaras grūtnieces.
    “Tiekamies maratonā!” – pārfrāzējot vienu Tavu jautājumu FB komentārā, cik tad garu maratonu Tu domā skriet? :)

  • Krustnagliņa Krustnagliņa

    Lieli sveicieni Ernestam!
    Ļoti sasmējos par vāzēm. Atceros, ka kāds man ieteica pat ņemt līdzi gleznas un traukus, lai justos kā mājās, bet tajā mirklī tas ir tik mazsvarīgi.
    Tu esi īsts iedvesmas avots. :)

  • linda023 linda023

    Super stāsts! Apsveicu ar lielo notikumu!

    Sekoju līdzi no paša sākuma, un tā ir sanācis(vai arī tas ir lipīgi :-D), ka šobrīd pati esmu šāda ceļa sākumā…ir lietas, ko piefiksēju un kas noderēs. Lai gan pati vismaz pirmajā trimestrī dabūju piebremzēt tieši ar skriešanu, cītīgi staigāju, vingroju un ļoti ceru, ka drīz atļaus ko vairāk. Jo mazliet pārfrāzējot Tavu teikto – ceru, ka kustības palīdzēs man saglabāt fizisko un garīgo veselību grūtniecības laikā :-)
    Lai Jums viss forši! :-)

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Hip hip urāāāā!!! Sveicieni Hiēnu famīlijai.
    Sekot līdzi bija tiešām interesanti un aizraujoši, tieši dēļ nesamākslotības vai pārlieku dramatizācijas neesamībai.
    Visādā ziņā, paldies par rakstiem un nobeigumā, novēlu veselību, izturību un kvalitatīvu miegu! =)

  • .Linda .Linda

    Aizkustinoši un mīļi :)
    Apsveikumi, Neiju ģimene!
    Bija interesanti lasīt, kā Tu pati mainies līdz ar katru bloga ierakstu. :)

  • eeriksd eeriksd

    Apsveicu ar ģimenes pieaugumu!

  • eees eees

    Apsveicu ar jauna ceļa sākumu!
    Lai mazais ir ne tikai smuks, bet arī vesels un sagādā jums daudz priecīgu mirkļu! :)

  • Viss jau būtu labi, bet ar 9 sērijām nevajag beigt. Vajag turpinājumu,jo skriešana nekad nebeidzas! Priekā ;)

  • LaimaZ LaimaZ

    Jā. Pēc apsveikumiem vēlos piekrist augstākminētajam. Turpini rakstīt, jo tagad tieši sāksies challenge. Kā savākt “lupatu maisu” vēderu pirmajos skrējienos. Kā ir skriet pēc negulētām naktīm, kādām 90. Kā ir barot, vienlaikus šķidrumu un enerģiju nodedzinot skrējienos. Kā samenedžēt sacensības ar sīcīti kā piekabīti ;) un skriešana ar ratiem, plāno, neplāno? Gaidām stāstus! Feini raksti.

  • Hiēna Hiēna

    Paldies par sveicieniem!
    Nezinu, vai ir jēga kaut ko baigi rakstīt par skriešanas atsākšanu, jo neesmu to pārtraukusi. Pēdējais skrējiens bija 4 dienas pirms dzemdībām, pirmais – 10 dienas pēc dzemdībām. Būtu jau ātrāk, bet es biju iedomājusies, ka pēc smagām dzemdībām nedrīkst kustēties. Ārsts teica, ka tieši pretēji, un tā nu es nopriecājos, ka man atkal der vecās drēbes, un izbaudīju brīvības sajūtu, kad man vairs nav jāuzmanās, ka tik kaut kur neaizķeras un nenokrīt. Skriet ir forši! :) Nekādas vēdera ļerpatas netraucē, viss velkas kopā, un šobrīd ir parādījusies cerība, ka reiz es pludmalē atkal vilkšu divdaļīgo peldkostīmu.
    Par ratu skriešanu es labāk neizteikšos. Nē! :D

  • laacis1981 laacis1981

    Apsveicu ar ģimenes pieaugumu….+1 komentāram par ratiem :) P.S LaimaZ sīcis nav piekabe sacensībās,vajag tikai pašiem velmi- viņu(viņus) tur ņemt līdz un iesaistīt .

  • Agy Agy

    Sveiciens ar ģimenes pieaugumu, lai aug liels un brašs un tik pat sīksts kā vecāki – nu, lai PČ 100 km var piedalīties.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Mans prieks un acuraugs! Lai sapņi piepildās!

  • Linda

    Kas vainas ratu skriešanai? Ja vien daudzmaz gluds asfalts/ceļa segums pieejams. Kgan, ja ir kas palaiž skriet, var jau arī necūkāties ar tiem ratiem :D
    Veiksmīgi! Es ar biju safārējusies atkal skriet pēc dzemdībām, bet nu pēc tām negulētajām naktīm sirsniņai radās iebildumi. Laikam eiforijā arī pārforsēju ar tempiem. :) Tgd skrienu ar ratiem un atkal Magnētos – nav ne vainas.
    Grūtniecības laikā gan īpaši nesanāca – biju no tām “laimīgajām”, kurām kkādus nervus spieda tā, ka paiet pat īsti nevarēja jau no 4-5ā mēneša.

  • Ewis Ewis

    Apsveicu ar ģimenes pieaugumu! 😊

  • Hiēna Hiēna

    Man pēc negulētām naktīm viegls paskrējiens pa rajonu ir īstās zāles, lai izturētu nākamo nakti :D Ar tempiem un attālumiem gan neforsēju, vienkārši skraidelēju un baudu tos mirkļus, kuri pieder vienīgi man :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.