Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mazais hiēnēns. 9. daļa.

Iedomājies, ka esi sakravājis koferi piedzīvojumam, par kuru tev ir visai maza nojausma, un sēdi uz tā kofera, gaidīdams izbraukšanas brīdi! Un tev nav ne jausmas, vai jāizbrauc šodien, vai pēc mēneša. Aptuveni kaut kāda tāda ir sajūta grūtniecības 9. mēnesī. Šoreiz pastāstīšu, kā man izdevās vai neizdevās no tā kofera nokāpt, lai padarītu ikdienas darbus un atrastu laiku arī atpūtai un sportam.

Koferis nav metafora, tāds patiešām uzrodas. Mēneša sākumā esmu dzemdību somu nokomplektējusi, uzlikusi virsū mātes pasi, un varu gaidīt dzemdības. Sīkulis var piedzimt 38. nedēļā, sīkulis var piedzimt 42. nedēļā, viņš var piedzimt jebkurā laikā tam pa vidu, un tas jebkurā gadījumā skaitīsies normāli. Esmu pilnīgs nervu kamols, man nepatīk neziņa. Izlasu, ka dzemdību priekšvēstneši varot būt nevēlēšanās doties tālāk prom no mājām, kā arī ligzdas ierīkošanas sindroms. O jā, man ir abi! Vai katru dienu dodos uz veikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo gan dzemdību somai, gan arī mazajam hiēnēnam. Tā soma jau ir pārbāzta, bet tur nebūt nav viss no slimnīcas saraksta! Atļaujos pozīciju “vāzes ziediem” aizstāt ar krustvārdu mīklām. Nevajag man nekādus ziedus! Izrevidēju savu lielo skapi, savas lupatas sastūķēdama plauktos tā, ka no aizmugures neko nevar paņemt. Tas tiek darīts, lai varētu smuki sakārtot bērna drēbes. Tas ir kā apburtajā lokā – jo vairāk rosos, jo lielāks stress mani pārņem, un tas liek rosīties vēl vairāk. Prasīties prasās pēc brīvas nedēļas nogales kaut kur pie dabas, bet man ir bail doties tālākā ceļā. Bailes braukt prom arī attur mani no sacensībām – negribu pat stāvēt malā un skatīties, kā skrien citi. Runājot par dzemdību priekšvēstnešiem, izrādās, ka par lielo dienu var liecināt jebkas. Un var arī neliecināt.

Lai nomierinātos, apzināti izvēlos veikalus, kas ir vairāku kilometru attālumā. Lai nopirktu vēl pēdējos niekus, man pāris stundu jāpavada pastaigā, un tā vismaz ir fizkultūra. Staigāšana patīkami nogurdina, un naktī ir iespējams gulēt. Dažreiz. Kad ir nopirkts viss, izdomāju, ka gribu cepumus, un atkal eju uz veikalu, bet tie pārtikas veikali ir pārāk tuvu. Nekas, labāk tā, nekā nekā!

Skriešana ir samazinājusies līdz jūdzei vienā piegājienā. Skrienu ar tempu ap 7:00min/km. It kā jau varētu vairāk un/vai ātrāk, bet man atkal ir bail. Īsti nespēju nodefinēt, no kā man ir bail, bet laikam no tā, ka es varētu aizskriet pārāk tālu vai pārāk piekust, un varētu sākties dzemdības, bet es nebūtu iegājusi dušā. Vēl man ir bail pēdējā mēnesī dabūt strijas uz vēdera, tāpēc drošībai skriešanas laikā lietoju pretīgo grūtnieču jostu, kā arī minimālos apavus, jo man ir bail uzticēties amortizējošām botām. Kāpēc vēl skriet, ja man ir bail? Tāpēc, ka man vajag izvēdināt galvu, un citus paņēmienus es nezinu. Kad es eju garajās pastaigās, man pa galvu maļas visādas dzemdību domas, tāpat kā tad, kad es sēžu, ēdu, lasu grāmatu, risinu krustvārdu mīklas vai mēģinu gulēt. Skrienot gan arī neizdodas pilnībā atslēgties, bet kaut kā domas reizēm aizpeld arī uz citām tēmām. Koncentrējos uz nepaklupšanu apvienojumā ar skatīšanos uz parka augiem, tāpēc gadās pat laikā nenoreaģēt, kad mani sveicina kāds pazīstams skrējējs. Man gluži vienkārši vajag ik pa laikam izskrieties, lai nenonāktu trakomājā! Skrienu savu jūdzi pa vienu maršrutu, bet vienreiz ir pārmaiņa – kilometrs pa Jūrmalas tālo galu. Mežs, purva tuvums un lietus. Es tik sen nebiju skrējusi pa lietu! Tik svaigs gaiss! Tāda brīvības sajūta! Gribas paskriet vairāk, bet atkal mani nobremzē kaut kādas bailītes – ja nu man sākas dzemdības Kauguru mežā? Fui!

Vienā brīdī gaidīšanas stress ir tik sakāpināts, ka kaut kādam lūzumam ir jānotiek. Šoreiz viss mierīgi. Kārtējā pārbaudē daktere parāda mums ar vīru ekrānā mūsu bērniņu, sīki izskaidrodama, ko mēs redzam. Redzam, ka viss ir kārtībā. Ar placentu arī viss ir kārtībā, hiēnēns droši var augt un pieņemties spēkos, un neizskatās, ka taisītos dzimt šodien. Un viss, iestājas miers! Daktere iesaka izbaudīt to, ka man nav nekādu ierobežojumu. Citām grūtniecēm viņa iesakot atturēties no cukura, jo varot redzēt, ka ir par daudz, bet es varot droši stūķēt galvā augļus un ogas. Iepriekšējā mēnesī rakstīju par slimnīcu epopeju. Arī tur pamazām iestājas mieriņš. Es teikšu tā – tikt kaut kādā jēgā ar dakteriem ir grūtāk, nekā 9. mēnesī uzvilkt zeķes, sēžot uz grīdas! Katrs pats par sevi liekas gudrs, bet viņiem ir tieksme apšaubīt kolēģu kompetenci. Nezinot, kam lai tic, atceros, ka mana bērnības draudzene ir ārste, kas izglītību ieguvusi šajā gadsimtā, pazīst mani un manas pataloģijas nu jau 25 gadus, prot paskaidrot, kāpēc nav normāla mana spēja saliekt kājas īkšķi C burtā, un kā reiz ir specializējusies tieši jomā, kas man šobrīd dara bažas. Nolemju uzticēties viņai, un viņa paskaidro, ka pa lielam ar mani un grūtniecību viss ir kārtībā, un speciāla aprūpe nav obligāti nepieciešama. Eh, nebūs man ērtu dzemdību kūrortveida slimnīcā ar saules apspīdētām priedēm aiz loga un īpašu aprūpi… It kā jau varētu uzstāt, bet man jau vairs negribas. Vienreiz dzīvē pamēģināju būt caca un nīkule, bet nesanāca. Ka nav, ta nav! Meklēju situācijā rēcīgo pusi, kā jau parasti. Bāžu vien čemodānā savus traukus un tualetes papīru, jo tuvīnajā slimnīcā tādas ekstras pacientiem nepiedāvā, un priecājos, ka vismaz tā slimnīca ir tik tuvu, ka, ja nu kas, varu ņemt to koferi pie rokas un ar kājām iet uz dzemdību nodaļu, cerot, ka tas priekšmets neuzsprāgs, jo tur iekšā ir trīsreiz vairāk lietu, nekā ņēmu līdzi uz sacensībām Āzijā.

Ja neskaita to, ka pastaigu maršrutos man obligāti jāieplāno kāda tualetes vieta, fiziskā ziņā jūtos labi. Lielais vēders mani nenomoka, un es  nejūtos kā pēdējā nīkule. Pēdējās nedēļās gan atgriežas tāda grūtniecības blakusparādība kā atvilnis – nekontrolēta barības nākšana atpakaļ pa barības vadu, jo tas vārstulis nenoslēdzas. Kad esmu mājās, vēl nekas, bet vienreiz tas gadījās skrienot! Labi, ka 9 mēnešu laikā esmu lieliski apguvusi vēmekļu rīšanas prasmes, jo es galīgi negribētu būt galvenais personāžs ainā, kur grūtniece skrien, ļaužu pilnā ietves malā izvemjas un skrien tālāk. Kādā citā reizē mana grūtnieču josta žāvējās uz striķa, tāpēc skrēju bez tās. Tuvojoties mājām, man vēderā sāka nepatīkami vilkt. Nobijos un pārgāju soļos. Kamēr tiku līdz mājām, jau biju sapratusi savu domāšanas kļūdu. Es neskaitāmas reizes esmu skrējusi bez jebkādas vilkšanas, tāpat man ir vilcis reizēs, kad daru kaut ko citu. Kad nu vienreiz abas lietas notiek reizē, nevajag uzreiz izdomāt kaut kādu cēloņsakarību! Vēdera vilkšana atkārtojas arvien biežāk visdažādākajās situācijās, un pie ārsta noskaidroju, ka tieši tā tam arī esot jābūt pēdējās nedēļās.

Skriet visu laiku vienu un to pašu sīkaplīti apnīk, tāpēc vienreiz izdomāju, ka simts gadus nav būts uz nevienu koptreniņu. Divplākšņiem 222. treniņš, kurā paredzēts izskriet kaķa figūru. Man ļoti patīk kaķīši! Spēka pietiek, lai izskrietu kaķa dibenu un pusotru kāju. Liels ir mans pārsteigums, kad tie izrādās veseli 3km. Bariņā viss ir vieglāk! Pēdējais skrējiens tiek veikts 41. nedēļā – saulīte rudenīgi silda gaisu, tik jauks laiks ārā, ka nevar neskriet! Kilometrs pa rajonu. Beigās ir bruģis un nobīstos – tik sen nav skriets pa grumbuļiem! Bet kopumā viss ir forši. Pārtraucu vispārēju skriešanu ne tāpēc, ka nevarētu vairs paskriet, bet tāpēc, ka kaut kādas iesnas esmu saķērusi, un šajā stāvoklī labāk uzmanīties vairāk.

Ikdienu aizpildu pārsvarā ar gulēšanu. Apzinos, ka drīz vairs to nevarēšu izbaudīt, tāpēc tagad guļu gan pa nakti, gan pa dienu. Tā kā nav jāiet uz darbu, miega ritms pamazām pielāgojas manam dabīgajam – gulēt līdz pusdienlaikam un ļoti ilgi. Ja pūču būšanu vēl sabiedrība spēj apjēgt, tad to, ka dažiem cilvēkiem vajag vismaz 9 stundas, lai izgulētos, mazgulētāji nekad nesapratīs. Tas nav tā, ka vienkārši vajag celties augšā, un viss. Lai vai kas, tās 9 vai vairāk stundas vajag, un tagad es tās guļu ar lielāko prieku. Nez, kad atkal tā varēs!

Gatavojoties lielajai dienai, sāku dzemdības salīdzināt ar ultramaratonu. Abos gadījumos zinu, ka tas būs kaut kas traks un neaizmirstams. Abos gadījumos zinu, ka tas man prasīs nezināmu skaitu stundu, visus fiziskos un morālos spēkos, un kaut ko pat vēl vairāk. Es zinu, ka man liksies, ka es vairs nevaru, bet tomēr kaut kā kustēšos uz priekšu. Un tas būs kaut kas nenormāls! Patīkamākā atšķirība – šoreiz es ar mediķiem būšu uz vienu roku. Nevajadzēs smaidīt, tēlot, ka viss ir skaisti, un mukt prom pēc iespējas ātrāk. Ja ultramaratonā mediķis mani noņems no trases, es palikšu bez finišētāja medaļas. Ja mediķis mani neitralizēs dzemdībās, es vienalga tikšu pie sava bērniņa, un es piekrītu skrienošo grūtnieču grāmatā rakstītajam, ka tā ir labāka balva par jebkuru finišētāja medaļu vai kreklu – pat, ja tam kreklam ir garās piedurknes. Ak jā, un bail taču ir arī pirms ultrām! Laikam esmu riktīga zaķpastala, jo bailes ir dominējošās emocijas 9. mēnesī. Ļoti ceru, ka ultru pieredze kaut kādā mērā palīdzēs man dabūt hiēnēnu ārā no sevis. Lai rastu sevī pārliecību, uzplijos māmiņām, lai pastāsta, kā tas ir. Es neticu tiem skaistajiem, apgarotajiem radību stāstiem ar ēterisku noskaņu, nu neticu un viss! Man vajag kaut ko skarbāku, tāpēc mērķtiecīgi lasu un klausos šausmu stāstus. Trakākais bija par akūtu ķeizargriezienu ar nestrādājošu anestēziju. Jā, šajā gadsimtā! Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, ka ar šausmām un bailēm mēs katrs saprotam kaut ko citu. Varbūt vajadzēja klausīties apgarotos stāstus? Varbūt tur būtu tas, no kā baidos es? Bet varbūt tiešām nav nemaz tik traki?

——-

Nu jau esmu atpakaļ no slimnīcas, hiēnēns čuč un ļauj man pabeigt rakstu sēriju. Par hiēnēnu īsti vairs negribas viņu saukt, jo viņam ir skaists vārdiņš – Ernests. Pats arī tik skaists, ka pat dakteri savā starpā runāja, ka dikti smuks esot. Un es tā uztraucos, ka tik man nepiedzimst neglīts bērns! Uztraucos arī par strijām uz vēdera, kuru man nav, uztraucos par izstaipīto ādu, kas man ir, un vēl uztraucos par lieko svaru. Grūtniecības laikā pieņēmos par 12 kilogramiem, no kuriem 7 atstāju dzemdību nodaļā. 5 nometami kilogrami – tas ir tīri labs rādītājs. Viens maratons, un kārtībā! Tad vēl tie 3 svētku kilogrami, kurus es plānoju nomest janvārī… Nometīšu! Uztraucos arī par attiecībām ar vīru. Man paveicās – man ir lielisks vīrs.

It kā gribēju pēdējā rakstā dot kādus ieteikumus citām grūtniecēm, bet sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Katram savs. Var pirkt rāpuļus par 45 eiro, var pirkt rāpuļus par 45 centiem. Var slēgt līgumus ar vecmātēm un ārstiem, var dot vaļā pa naturālo. Var skriet un var neskriet. Vienu gan es ļoti ceru – ka šī rakstu sērija iedrošinās citas grūtnieces turpināt nodarboties ar lietām, kas viņām sagādā prieku. Jā, var būt bailīgi, bet vajag tikai meklēt informāciju, jautāt, šaubīties un noskaidrot. Var izrādīties, ka biedējošās lietas patiesībā nāk tikai par labu! Skriešana palīdzēja man saglabāt fizisko un garīgo veselību grūtniecības laikā. Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, dakteri pat brīnījās par manu labo formu. Bērniņš piedzima pilnībā vesels. Es darīju patīkamas lietas, es satikos ar cilvēkiem, es braucu uz pasākumiem, es izbaudīju grūtniecības laiku! Brīžiem bija ļoti, ļoti grūti, bet es zināju, ka vaļasprieks ir labākās zāles. Ja nu tomēr kāds grib padomu vai ieteikumu, tad droši var man rakstīt, es palīdzēšu, ja vien varēšu!

Viens ieteikums gan būs. Kā sagatavot vīru grūtniecībai – iekļauj viņu savā ultramaratona atbalsta komandā! Tur viņi lieliski iemācās ļaut sievai darīt nenormālas lietas, no acīm nolasa vēlēšanās un prot tās atšķirt no vajadzībām, atrod īstos atbalsta vārdus, prot izraut apelsīnu sulu no nekurienes, nedusmojas par skarbiem vārdiem, vāc pēc finiša un ir redzējuši, kā sieva izskatās galīga spēku izsīkuma stāvoklī, ar melniem lokiem zem acīm, pārgurumā trīcošām rokām, stīvām kājām, sasvīdušiem matiem un streikojošu vēderu. Un viņi zina, ka sieviņai tikai vajag ļaut izgulēties un paēst, lai viņa atkal kļūtu mīļa un skaista.

Ar to nu mazā hiēnēna stāsts par dzīvošanos skrienošas mammas vēderā ir galā. Ceru, ka kādam mani raksti bija noderīgi! Tiekamies maratonā!

Mazais hiēnēns. 8. daļa.

Man jautā: “Kāpēc tu skrien?”. Es atbildu: “Man patīk!”. Salkanos grūtniecības padomos taču iesaka darīt to, kas sagādā prieku! Man prieku sagādā skriešana. 8. mēnesī gan sāk iet tā pašvakāk ar kilometrāžu, bet tas nekas! Es priecājos arī par 2km skrējienu. Šajā ierakstā pastāstīšu, kā ir skriet ar gigantisku vēderu un tikt galā ar dīvainiem cilvēkiem vēl pēdējo laiciņu pirms dzemdībām.

Mans grūtniecības 8. mēnesis sakrīt ar gada 8. mēnesi, un tā sākumā ir mana dzimšanas diena. Kārtējie svētki bez šampānieša. Aizdomājos, ka vispār neatceros, kad man būtu bijusi tāda vasara, kad es nevaru pēc sutīgas dienas atvērt ledusskapi un izvilkt no tā vienu aukstu alu, ko iečūkstināt sakarsušajās iekšās. Vēl nekad man nav to tā gribējies, kā tagad, kad nedrīkst! Tieši tāpēc, ka nedrīkst! Bet sportot gan drīkst, tāpēc tiek sadabūts kompass un orientēšanās parpalas, lai varētu pamaldīties pa mežu. Sākumā Magnētā iet tīri braši, bet tad kaut kur noklīstu un vairs neko nesaprotu. Eju pa taciņu un ceru, ka iepriekšējie iebriduši pareizi. Kad visu manu galvu apņem biezs zirnekļa tīkls ar beigtiem kukaiņiem un visādu meža drazu, saprotu, ka pa šo taku pilnīgi noteikti jau sen neviens nav gājis. Protams, vai tad tā būtu es, ja visi punkti būtu skaisti atrodami? Nātres dzeļ cauri biksēm, nākas līst pa pretīgiem brikšņiem, bet man vienalga patīk šitais sports. Nepatīk tikai apslēptās bedres, jo tad sanāk neprognozēts trieciens pa kāju, kas iziet cauri ķermenim. It kā jau nekas traks, bet drusku satraucos, ka tas varētu radīt strijas uz vēdera, jo es nezinu, cik tur ļoti āda nostiepjas tajā brīdī, kad kāja iemūk bedrītē. Nolemju beidzot iegādāties to grūtnieču jostu. Plakanajos asfalta skrējienos pilnīgi noteikti no tās nav nekādas jēgas. Vismaz es nekādu pozitīvu atšķirību nejūtu, tikai karsē vairāk. Uz sacensībām tomēr uzvelku, ja reiz esmu nopirkusi, jo žēl iztērētās naudas. Ikdienā gan nevelku, jo man jau tāpat ir karsti, un es arī nekādu efektu nejūtu. Taku un orientēšanās skrējienos? Iespējams, ka palīdz amortizēt vēderu noskrējienos. Nezinu. Katrā ziņā, nekāda ievērojama uzlabojuma nav. Nedēļām ritot, ievēroju, ka pēc jostas nēsāšanas man drusku sāp muguras lejasdaļa. It kā pareizi to jostu uzlieku, tā ka nezinu, kas par vainu. Ātri vien pierodu, ka josta ir orientēšanās ekipējuma sastāvdaļa, tāpēc jau zinu, ka pēc Magnētiem vajag padomāt par muguras labsajūtu.

Piedalos “Izskrien Rīgu!” seriāla kārtējā posmā Lucavsalā. Ļoti patīk. Pieci skaisti apļi, kur normāli izskrieties, satikties ar citiem skrējējiem un izbaudīt atrašanos pie ūdeņiem. Kaut kā sagriežas vēders, laikam nevajadzēja pirms tam sastūķēt galvā tik daudz saldējuma, bet vēdera problēmas piederas pie lietas! Neskrienu tik ātri, lai tas man radītu nopietnus sarežģījumus. Drīz pēc finiša sāk līt lietus, tāpēc nolemju negaidīt apbalvošanu un doties mājās, lai nekļūtu vēsi. Autobuss ilgi jāgaida… Eju uz nākamo pieturu, kur pievienojas trolejbusa maršruts. Arī tas vakarā nekursē īpaši bieži. Eju tālāk, vēl vienu pieturu, vēl vienu… Vienā brīdī saprotu, ka vairs nav jēgas gaidīt transportu, un aizeju līdz pat mājām. Tā kā arī no rīta biju kārtīgi izstaigājusies, vakarā jutu patīkamu nogurumu, kas ļāva gulēt kā susuram. Beidzot! Pa ilgiem laikiem viena normāla nakts, kurā es izguļos!

Labais miedziņš pēc nogurdinošas dienas dod man jaunu cerību dzīvē. Es spēju normāli gulēt, man tikai pirms tam ir jāpiekūst! Garus skrējienus es vairs nespēju noskriet, bet pēc kaut kādiem 2km atjaunojos tik ātri, ka vakarā no noguruma nav ne vēsts. Lai kaut kā sevi nokausētu, es ieviešu mērķtiecīgas pastaigas. Vairs ne uz veikalu pēc saldējuma, bet uz tālo veikalu pēc saldējuma. Nevis uz humpalām paskatīties smukus rāpulīšus, bet uz visām rajona humpalām un izpētīt kārtīgi, jo veikals pats par sevi ir nogurdinoša padarīšana. Nevis pasaukt kādu ciemos, bet aiziet pašai. Nevis izdīkt, lai vīrs aizved ar mašīnu, bet izdīkt, lai viņš tāpat nāk līdzi. Tas strādā! Miegs tik tiešām ir labāks!

Pagājušajā mēnesī es sāku vingrot, jo man uz nakti bija sākusi sāpēt mugura. Nezinu, vai no vingrinājumiem, vai no prasmīgākas midzeņa iekārtošanas, bet sāpīte atkāpās ātri vien. 8. mēnesī nekas nesāp, un kaut kā vingrošana tiek izlaista vienu dienu, divas dienas, trīs dienas… Nav motivācijas. Man riebjas vingrot, fuj! Vienīgā vingrošana, kas man jebkad ir patikusi, ir nodarbības pie slavenā pieccīņnieka Čerkovska, kuras es varēju apmeklēt darbā, bet tur sanāca pabūt tikai dažas reizes, jo priekšniecība izdomāja, ka tieši manam kantorim ir jādara darbi tajā laikā, kad notiek vingrošana. Vēlāk es saslimu un beigās vēl izrādījās, ka esmu stāvoklī, un tai laikā vemstīšanās man bija aktuālāka par stāvēšanu uz rokām, rāpjoties ar kājām pa sienu. Pieņemu, ka man arī tā vingrošana agri vai vēlu būtu apriebusies. Man iesaka pamēģināt jogu, bet es esmu jau mēģinājusi – riebjas man arī tā. Rezultātā es vienkārši nevingroju. Varbūt dažreiz, ja izdodas saņemties.

Pirmais taku skrējiens šomēnes man ir Cēsu Eco trail. Izvēlos sīkdistanci – 6km. Tas izrādās pilnīgi pietiekami. Sākumā ļauju kājām pašām mani nest lejā pa skaisto sākuma lejupceļu, tad baudu mežu un takas, un priecājos, ka viss sanāk. Kad uzrodas tādi niknāki uzkalniņi, tad pāreju soļos. Man pa priekšu tipina vairākas meitenes. Ja es būtu normālstāvoklī, tad bez domāšanas kostu nost, bet tagad savaldos – es taču sev apsolīju, ka šogad nebūs nekādas sacenšanās! Jābauda! Klasiskais finiša augšupceļš patīkami nogurdina, atsverot trases mazo kilometrāžu. Pēc finiša izbaudu sacensību centra gaisotni, gaidot finišā vīru. Runājos ar cilvēkiem, skatos, kā skrējēji nāk finišā, un baudu dienu. Patīkami pārsteidz ēdināšana – ir tiešām garšīgi! Nekādas putras, dabūju makaronus ar mērci. Kārtējā lieliskā diena, pēc kuras var laiskoties, grauzt našķus un gulēt saldā miedziņā.

Sākoties grūtniecībai, es jau gatavojos, ka cilvēki mācīs mani dzīvot, tāpēc iemācījos daudz ko laist pār galvu un uz daudz ko nereaģēt. Nereaģēšana ir grūtākais, jo esmu paradusi aizstāvēt savu viedokli. Vidusceļu atrodu sarunās ar vīru: “Zini, kādu stulbumu man tas un tas šodien pateica? Klausies!” Un tad abi norēcamies. Daudziem ir viedokļi par skriešanu grūtniecības laikā, krūts barošanu, grūtnieces un jaunās māmiņas uzturu, pareizām dzemdībām, zīdaiņu aprūpi, ratu nepieciešamību, dzīvesvietas izvēli un sazin vēl, kādām tēmām, par kurām bezbērnu cilvēkus liek mierā. Visvairāk, protams, dabūju par skriešanu. Es esmu lasījusi literatūru par grūtniecību un sportu, tāpēc lieliski zinu, ka tas mazajam hiēnēnam nāk tikai par labu, bet man nav vēlēšanās katru reizi kādam paskaidrot, ka viss ir kārtībā. Bieži izvēlos neteikt neko un kaut kā novirzīties no tēmas. Daudzi pamatīgi gvelž man aiz muguras, domādami, ka es neko nemanu, bet par to īpaši nesatraucos – kurš no mums gan neaprunā citus? Kāds pasaka acīs, un arī ar to es sadzīvoju normāli – es izvērtēju, vai ieteikums ir sakarīgs, bet uzticos sev, nevis svešiniekam. Un ir vēl trešā suga – kas pielīp kā dadzis un atkal un atkal atgādina man, cik es nepareizi dzīvojot. Lūk, šādi cilvēki mani spēj pamatīgi nokaitināt! “Neņem galvā!” un “Domā labas domas!” šādos gadījumos nestrādā. Kādas vēl labās domas, ja es gribu kļūt agresīva? Valdos, valdos, laižu pār galvu, līdz beidzot, 8. mēnesī, mans mērs ir pilns. Es joprojām negribu ne ar vienu salekties, bet sevī noturēt arī nevaru. Acīs jau sariešas asaras, bet es negribu bimbāt kaut kādu stulbeņu dēļ! Un tad es ķeros pie pārbaudītas vērtības – skriešanas! Uzvelku drēbes, neiesildos un dodu vaļā! Ātrākais kilometrs pa 5:40! Objektīvi, protams, smieklīgs ātrums, bet tagad es skrienu minūti – pusotru lēnāk. Atskrienu mājās, sviedri līst, ķermenī miers un beigās vēl kārtīgi nosmejos, ka cilvēks, kas krata pirkstu par manu skriešanu, ir izprovocējis mani uz pēdējā laika niknāko treniņu. Es domāju, ka bērniņš ar mani ir uz vienu roku – kuram gan patīk, ja kāds kaitina viņa mammu?

Tāpat, kā ir aktivizējušies visādi pārmetumu izteicēji, ir sarosījušies arī atbalstītāji. Arvien biežāk saņemu uzmundrinājumus un klausos atzinīgos vārdos par to, ka joprojām kustos. Pieņemu laba vēlējumus sev un hiēnēnam. Pat nepazīstami cilvēki nāk klāt un dēvē mūs abus ar maziņo par malačiem. Saņemu komplimentus no sērijas “cepuri nost un kāju virsū” ar reālu cepures noņemšanu. Vienreiz nepazīstams cilvēks man pat palīdzēja uzvilkt zeķes (tas laikam arī mēdz būt grūtākais ikdienas uzdevums). Tas patiešām spārno un iedvesmo izbaudīt katru skrējienu, kas man vēl ir atlicis. Sanāk, ka gan labvēļi, gan nelabvēļi kaut kādā mērā mudina mani skriet. Patīkami!

Saņemu arvien vairāk pamācību. Bieži vien tās pat ir labi domātas, bet kaut kādas stulbas. Tagad pilnā mērā saprotu teicienu par grūtnieci kā par sabiedrības īpašumu. Tik tiešām – cilvēki ne vien vēlas mani pačamdīt, bet arī uzskata mani par pilnīgu ambāli un cenšas visādos veidos izglītot, pie tam apvainojoties, kad es atļaujos nepiekrist. Saņemu gan tiešām sakarīgus ieteikumus (parasti gan es pati pajautāju pazīstamām jaunajām māmiņām padomu, ja man ir kas neskaidrs), gan arī pilnīgu sviestu, kas balstīts pārliecībā, ka līdz ar bērna ieņemšanu sievietes vienīgā loma ir māte. Nevaru vien nobrīnīties, cik ļoti cilvēki, kam bieži ir tikai par vienu gatavu bērnu vairāk, nekā man, uzskata sevi par pārākiem un gudrākiem. It kā jau neesmu nekāda muļķe, maģistra grādu ieguvu pati saviem spēkiem un visās izglītības iestādēs esmu tikusi uzskatīta par gudru, saprātīgu un racionālu cilvēku, tad nu tiecos domāt, ka esmu spējīga arī apgūt zināšanas par zīdaiņu kopšanu un pati pieņemt lēmumus saistībā ar to, kur un kā dzemdēšu, ar ko un kā barošu mazo, kam un kad atstāšu pieskatīt, kā transportēšu un kā palīdzēšu attīstīties. Tāpat pilnīgi droši zinu, ka arī pēc hiēnēna laišanas pasaulē es turpināšu būt sieva, sieviete, fizkultūriete, dabas pētniecības amatiere, grāmatu lasītāja, ballētāja, saimniece un slinkotāja. Jā, es zinu, ka bērna dzimšana maina dzīvi, bet nav iemesla, lai es pati mainītos par 180 grādiem. Pirms 10 gadiem man teica, ka pēc 5 gadiem man vairs roks nepatikšot. Jā, kā tad! Pat nav tik senā pagātnē jārakņājas! Kad vēl tikai plānoju bērniņu, es drošības labad pie pilnas saprašanas uzrakstīju uz papīra ieteikumus un noteikumus sev, lai nesanāk tā, ka grūtniecības hormonu ietekmē pārvēršos par tādu neadekvātu māti, par kādām brīnos un šausminos. Agrāk, kad es šausminājos par to, kā var nevakcinēt bērnu, mēģināt viņu ārstēt ar homeopātiju vai pakļaut reliģiskiem rituāliem, man teica vārdus no sērijas: “Kad pašai būs mazais, tad tu gan redzēsi!” Nu labi, man vēl tikai pusgatavs, bet grūtniecības hormoni nav ietekmējuši manas spriešanas spējas. Tas liek domāt, ka arī uz priekšu es būšu tā pati es, kas pirms hiēnēna, un manu rīcību joprojām neietekmēs telefona zvans, kurā man tiek pavēstīts, ka kāds nosapņojis manas dzemdības, tāpēc labāk man būtu tajā dienā neskriet.

Atpakaļ pie skriešanas! Ja ievas pavasarī ir iemesls vēsam laikam, tad Kuldīgas pusmaratons vasarā ir iemesls +30 grādiem. Es svīstu jau no eksistēšanas vien, tāpēc priecājos, ka šogad jāskrien tikai piecītis. Priecīgā noskaņojumā nostājos pirms nūjotājiem un apņemos nevienu nemēģināt speciāli apdzīt. Beidzot kaut kā sanāk, ka starta vieta ir ideāla – ne man nākas bremzēt lēnuču pulkā, ne arī mani baigās masas visu laiku apdzītu. Ļoti ērta skriešana. Kur vien ir ūdens, tur dzeru un laistu sevi. Ir karsti, bet pašsajūta ir lieliska. Man Kuldīgā vienmēr patīk! Skrienu lēni, lai nepienāktu visādi “es nevaru” brīži, kas gan pēdējo reizi man bija kaut kad pagājušajā gadā, kad es vēl nebiju stāvoklī un skrēju, cik jaudas. Apgriešanās punktā esmu izbrīnīta, ka aiz manis vēl ir tik daudz skrējēju. Beigās ar savu 6:18 tempu esmu aptuveni pa vidu visiem piecīša skrējējiem. Tīri tā neko! Pēc finiša garastāvoklis ir lielisks, pašsajūta tāpat. Nopriecājos, ka ir pietiekami daudz ūdens, lai sevi aplaistītu, un eju ēst putru. Tikai mājās uzzinu, ka varēja dabūt arī makaronus, bet nu nekas – pat mūžīgā putra šoreiz garšo. Pēc skrējiena pelde un kauja ar dunduriem, un diena ir izdevusies!

Ikdienas skrējieni kļūst arvien īsāki un lēnāki. Desmitkilometrīgos es vairs neskrienu, pietiek ar 2-5km, tāpat kā grūtniecības sākumā. Mēneša beigās savu 2,3km garo aplīti ap parka stūri noīsinu vēl vairāk – skrienu tikai gar parka malu, kur sanāk jūdze. Pietiek arī ar to – esmu izskrējusies, izkustējusies un uzņēmusi labās skriešanas emocijas. Izņēmums ir orientēšanās, kur parasti sanāk noskriet drusku vairāk, bet tur jau arī pa vidu es atpūšos, grozot karti. Vienkārši nevelk, piekūstu, tāpēc sarežģīts apvidus pat ir labāks par vieglu, jo sarežģītā vairāk sanāk stāvēt uz vietas un brīnīties. Lielu lomu kilometrāžas samazināšanā spēlē karstums. Es nezinu, kur apkārtējie atrod tās slavenās Latvijas aukstās vasaras, bet es arī gribu uz to klimata zonu, jo karstums beidz mani nost. Katru vasaru man ir pārāk karsti, un šis gads nav nekāds izņēmums. Mainās tikai tas, ka bez vēdera es pa sutu spēju noskriet vairāk un ātrāk. Es sutinos ārā jau tad, kad temperatūra ceļas virs 20 grādiem, bet augustā jau mēdz būt visi 30! Grūtniecības sākumā es tieši baidījos no augusta, jo sapratu, ka tad būs moku kulminācija – liels grūtniecības laiks kombinācijā ar lielu karstumu. Nevaru vien nopriecāties, ka mans dzīvoklis ir ēnas pusē, bet ārā ta arī gribas! Es esmu pieņēmusies svarā par 10kg, man ir resni stilbi, kas sasvīst un berzējas viens gar otru, tāpēc kleita nebūt nav tas jaukākais apģērba gabals. Šorti arī nav, bikses ne tik. Es nesaprotu, kā riktīgi resni cilvēki spēj eksistēt. Viņi pierod, cieš vai samierinās? Kā dzīvo tie resnie veči, kam alusvēders ir trīsreiz lielāks par manu punci? Māsa saka, ka viņi pērkot kurpes bez šņorēm, bet grīdu viņiem mazgājot sievas. Jā, kurpju šņores un tamlīdzīgas zemās padarīšanas. Ar tām ir kā pa kalniem – reizēm viss ir elementāri, bet reizēm es dīcu vīram, lai uzvelk man botas kājās. Sīkulis vēderā grozās, kā grib, un, ja viņš grib iespiesties iekšā, tad man ir grūti pieliekties. Dīvaini, jo man agrāk likās, ka grūtāk būs brīžos, kad viņš ir vairāk uz āru. Atcerējos elpošanas problēmas, kas mani piemeklēja 6. mēnesī. Tagad jau esmu aizmirsusi, kas tas tāds ir, jo maziņais jau sen ir izvēlies uz priekšu un tik ļoti vairs mani nesaspiež. No visām grūtniecības blakusparādībām man ir tikai tizla gaita un liels vēders. Ļoti reti gadās atvilnis vai slābanums, tā ka grūtniecības raksts “tu noteikti sen jau gribi, lai mazulis būtu piedzimis” man ir kaut kāds kosmoss, jo jūtos labi. Man pašai šķiet, ka mans vēders ir gigantisks, bet visi saka, ka maziņš. Pazīstams skrējējs: “Nesen rādīja, viena sprintere vēl 8.mēnesī skrien!” Es: “Es jau arī esmu 8.mēnesī.” Skrējējs: “Ko? Nē… Tas neskaitās…” Ar vīru aizejam uz lekciju jaunajiem vecākiem. Pirmo reizi redzēju tik daudz grūtnieču vienuviet. Lielākajai daļai tādi vēderi, ka, mūsuprāt, tur būtu jābūt iekšā kādam bariņam sīkulīšu, bet nu nevar tā būt, ka lielākajai daļai tur ir vairāki. Un nebija tā, ka viņas visas būtu noēdušās resnas. Tad arī saprotam, ka laikam jau tiešām man ir paveicies ar mazu punci.

Ar visām tām slimnīcu lietām arī sanāk epopeja. Es jau laicīgi biju izstaigājusi simts ārstus un dabūjusi zīmi, ka man nepieciešama tāda dzemdību palīdzība, kādu es vēlos. Izrādās, ka tas neko nenozīmē. Izvēlētajā slimnīcā mani skarbi noliek pie vietas, pasakot, ka es esot jauna, slaida sieviete ar mazu punci, un man nekas nepienākas. Jādzemdē vien pēc viduslaiku metodēm, ja vien man nav lieku pāris tūkstošu euro. Ja es jau no paša sākuma būtu zinājusi, ka būs vien jāmaksā, tad es tā arī darītu, bet tagad mani pārņem dusmas un izmisums, ka ārsta zīme pilnīgi neko nenozīmē! Tas vienkārši nav godīgi! Asarām pilot, braucu uz citu slimnīcu, kur vismaz varu ar ārsti kārtīgi izrunāties un daudzmaz vienoties par to, kā tad nu viss notiks, bet vienalga līdz galam es nespēju noticēt, ka tā arī būs. Man ir šausmīgi bail, man ir bail no tās jaunās slimnīcas, man ir bail no tā, ka mani atkal var atšūt, man ir bail no tā, ka dzemdības var izvērsties par vienu no tiem daudzajiem šausmu stāstiem. Visas tās nākamās dienas es cīnos ar izmisumu, kas ir pilnīgs pretstats tam, kā es iepriekš jutos. Biju pilnīgi mierīga un pārliecināta, ka mana ķeburiņa pirmās dienas būs viens vienīgs prieks un laime visai manai mazajai ģimenītei. Labi vēl, ka neklausīju stulbajiem grūtniecības padomiem un neuzrakstīju savu ideālo dzemdību plānu, jo jau tagad ir skaidrs, ka nekā skaista un ideāla tur nebūs. Vienīgā labā ziņa, ko saņemu ārstniecības iestādēs, ir tā, ka mans hiēnbērns joprojām ir veselīgs. Arī man pašai visi parametri, kurus es spēju kontrolēt, ir ideāli. Lai arī mūsu abu šībrīža veselīgums liek no mediķiem saņemt “nečīksti un dzemdē” attieksmi, tas vienalga mani iepriecina, jo kas gan var būt labāks par ziņu, ka bērniņš ir vesels? Kārtējo reizi ar manu izmisumu tiek galā vīrs. Ja man grūtniecība būtu jāizdzīvo vienai, es sen būtu trakomājā, bet vīrs atrod pareizos vārdus, lai es nomierinātos, spētu pieņemt adekvātus lēmumus un paskatītos uz visu no rēcīgās puses. Tas nekas, ka izlēmām tajā superslimnīcā vairs kāju nespert! Pēc 9 mēnešu čurāšanas retos krūmeļos un aiz caurspīdīga žoga varu samierināties arī ar dzemdību nodaļas tualeti gaiteņa galā. Darbā taču vispār reizēm nākas nakšņot kazarmveidīgā dienesta viesnīcā, kur dušu esmu iesaukusi par cīsiņu izstādi (tur vienkārši abiem dzimumiem viss ir kopā)! Kas tik nav darīts!

Ritot nedēļām, skriešana arvien samazinās arī sacensībās. Ir skaidrs, ka Stirnu buka Milzkalnes posmā jāskrien Vāveres distance. Ir karsts, bet vienalga skrienas viegli. Pat pārāk viegli! Nepaspēju vēl startu aizmirst, kā jau finišs rēgojas! Trase skrienama, līdzena. Sabremzējos tikai vietās, kur priekšā skrienošie sagurst un nolemj pastaigāt. Lai dabūtu kaut kādu nogurumu, nolemju pēdējo gabalu skriet ātrāk, bet nekas nesanāk, jo notirpst kāja. Pēdējoreiz kaut kas tāds laikam bija maijā, bet toreiz pārgāja pats no sevis. Ar tirpstošu kāju neriskēju skriet ātrāk, jo nav ne mazākās vēlmes izsmērēties pa granti. Sviedri plūst nevis no noguruma, bet no karstuma, toties vēlāk uznāk lietus, kas vismaz atbrīvo no augusta karstuma uz vairākām dienām. Patīkami!

Pēdējās sacensības ir “Izskrien Rīgu!” Pļavnieku posms – pēdējais šajā seriālā. Pļavnieki ir Rīgas otrā galā, bet es gribu uz turieni aizbraukt, jo gribu mugursomiņu, ko dod vismaz 5 posmu finišētājiem. Pirmsstarta naktī plosās vējš un gāž lietus. Nu nē, somiņa nav tik svarīga, lai es riskētu dabūt kaut kādu saaukstēšanos, slapjās drēbēs tirinoties pa kaut kādiem ellē ratā Pļavniekiem! Tomēr pēcpusdienā laiks noskaidrojas, un dodos vien uzskriet. Sacensības, kā vienmēr foršas, bet jau no paša sākuma atkal notirpst kāja, tāpat kā Stirnā. Skrienu mega lēni, jo grūti ar tādu kāju, un arī iekšās vairs nav tās jaudas, tāpēc nospriežu, ka ar šo nu laikam mana sacensību sezona arī beidzas. Izbaudu pēdējos kilometrus, apzinoties, ka nākamās gonkas ir neprognozējamā nākotnē. Es šo laiku skaitu vēl pie 8. mēneša, bet daktera kalendārā tagad jau skaitās 9.mēnesis. Tīri tā neko! Pats labākais ir tas, ka Satelīta reitingā es joprojām esmu 2. vietā. Gandrīz vai žēl, ka jāņem dzemdību pauze, bet smejos, ka vismaz sanāk ar vērienu pamest sacensību sfēru.

Tas, ka es sacensībās vairs neskrienu, nenozīmē, ka nevaru tajās piedalīties! Laikā, kad top skaidrs, ka desmitnieki vairs nav domāti man, es piesakos par brīvprātīgo Baltijas Baso pēdu ultramaratonā. Sanāk šiverēt pie barošanas Kolkā un pie medaļu dalīšanas finišā. Kolkā laiks aizskrēja nemanot. Lēju ūdeni, mizoju apelsīnus, pildīju dalībnieku dzērienu pudelītes un centos motivēt skriet, cik var. Skrējēji izrādījās tik ātri, ka varējām sākt novākties vēl pirms laika, un labi, ka tā, jo knapi paspējām ar papēdi uzvilkt smiltīs finiša līniju, kad uzvarētājs jau bija klāt. Viņš ieradās pirms oficiālā finiša darba laika! Laikam jau visiem ātri skrējās, jo visi paspēja kontrollaikā. Stundas atkal paskrēja nemanot. Skrējējs, aplausi, medaļa, apsveikums, skrējējs, medaļa, apsveikums, apskāviens… Pozitīvās emocijas uz visiem 100! Tikai mazlietiņ skauda… Es arī gribu skriet tik daudz! Gandrīz vai sāku nožēlot, ka tomēr nepieteicos 11km skrējienam, bet tad norāju sevi – es taču labi zinu, ka izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā! Būs jau arī citi gadi! Un kad tad vēl izbaudīt brīvprātīgo darbu, ja ne tagad? Kad paliku stāvoklī, es biju nodomājusi to vien darīt, kā darboties sacensībās, bet nekas no tā nesanāca, jo es visu laiku vēl varēju paskriet.

Uz mēneša beigām es ar izbrīnu atklāju, ka man vairs nav bail no mazuļiem. Manā kontaktu lokā ir pāris skrienošu māmiņu, kam ir zīdainīši zem gada vecuma, un es viņu bērnu klātbūtnē jūtos pilnīgi normāli! Saku vīram, ka mums arī drīz viens tāds līdzīgs būs, un viņš arī smaida un priecājas, ka tie bērniņi nemaz tā nebrēc vienā laidā. Priecājos par noderīgiem padomiem, kas nāk no šī gadsimta, un bērnu drēbēm. Tas, ka zīdaiņu drēbes iet pa riņķi, ir nenovērtējams atbalsts! Man jau likās, ka man ir 100 rāpulīšu, bet, kad mēģināju sākt krāmēt dzemdību somu, sapratu, ka tomēr ir par maz, lai es justos mierīga. Saņemot savā rīcībā drēbes, no kurām citi mazuļi ir izauguši, beidzot man vismaz iestājās miers par to, ka man noteikti būs, ko uzvilkt savam bērnam, kad viss būs sačurāts un sakakāts, un apvemts. Runājot par savām drēbēm, nekas neatšķiras no iepriekšējā mēneša. Neko jaunu pirkt vairs nav jēgas, tāpēc velku to pašu. Arī sportā situācija nav mainījusies – kas neder, tas neder, kas der, tas der. Zilais 2015. gada CET krekls joprojām ir par lielu – vēderā tā kā derētu, bet plecos plivinās un izskatās vēl tizlāk, nekā tad, kad plivinājās arī vēdera daļā. Šķiet, ka tā arī tas paliks.

Tāds nu bija mans grūtniecības 8. mēnesis – ar skriešanu un darbošanos brīvprātīgajos, ar mierpilnām un izmisuma pilnām dienām, ar atbalstu un nosodījumu no apkārtējo puses, bet ar nemainīgu pārliecību, ka bērniņš ir labs un skriešana arī ir laba. Aktivitātes ziņā maziņais pārspēj abus vecākus, kopā ņemtus – to vien dara kā plosās. Tā nu ir iegājies, ka es pati grūtniecību skaitu nevis tā, kā ir pareizi, bet tā, kā man pašai liekas pareizi – no tā brīža, kad sīkulītis reāli tur iekšā uzradās, tāpēc 9.mēnesis man sanāks tāds īsāks. Domāju, ka kādu reizīti arī uzskriešu, bet vispār nākammēnes uzrakstīšu vairāk tādu kā kopsavilkumu par to, kā man ir gājis, kādas atziņas esmu guvusi, un ko iesaku citām skrējējām, kas grib gan skriet, gan gaidīt bērniņu. Kad tas nākamais ieraksts būs, es vēl pateikt nevaru, jo nobeigumu noteikti rakstīšu tad, kad hiēnēns laimīgi jau čučēs savā midziņā, bet man nav ne jausmas, kad pienāks tāds brīdis, kad varēšu pieķerties pasaulīgām lietām un uzrakstīt, kā tad ir skriet 9.mēnesī.

Mazais hiēnēns. 7.daļa.

Nu jau rit manas grūtniecības trešais trimestris, un es joprojām varu paskriet un gūt no tā prieku. Nenoliegšu, ka tāda vārga cerība man sākumā bija, ka varētu tā būt, bet vispār man pašai ir brīnums, ka mazais hiēnēns ļauj man skriet arī vēl 7.mēnesī. Šis ieraksts sanācis tāds garāks, jo sportiskie notikumi bijuši iespaidīgi un daudz, tāpēc, ja gribi uzzināt visu patiesību par skriešanu ar lielu vēderu, iesaku vispirms sadabūt kādu dzērienu, ko iemalkot uz hiēnēna veselību!

curious-hyena-cub-sniffing-tyres.sized

 

Mans 7.mēnesis iesākās ar orientēšanās festivālu “Kāpa”. 3 dienas mežā, 3 naktis teltī. Pirms kāda laika uzzināju, ka ir tādi mītiski cilvēki, kam gulēšana teltī esot īsts piedzīvojums, bet man tā nav. Telts ir normāla brīvdabas mājvieta, tomēr šoreiz sagatavojos pamatīgāk. Tiek paņemts līdzi labākais spilvens, milzu kvantums ar segām un guļammaisiem, kā arī mantiņa, ko tagad lieku zem vēdera, lai būtu ērtāk gulēt uz sāna. Katrai dienai ir sava apģērba un apavu kārta, arī orientēšanās lupatu komplekti tiek paņemti 3 – katrai sacensībai savs. Tā kā sola lietusgāzes, man šķiet svarīgi nodrošināties ar sausu ekipējumu. Drošībai paņemu līdzi arī savus grūtniecības dokumentus – it kā jau nekam tādam nevajadzētu notikt, bet, ja nu tomēr rodas kaut kādi sarežģījumi Latvijas tālākajā nostūrī, tad lai viss vajadzīgais ir pa rokai. Protams, ka domāt var, cik grib, bet vienalga kaut kas noies ne tā, kā plānots! Pirmā problēma ir ar gulēšanu – vajadzēja vairāk matračveidīga seguma, jo, lai cik tu labi prastu izvēlēties telts vietu, vienalga kaut kādi kunkuļi apakšā ir. Tagad man jau kļūst grūti atrasties vienā pozā ne tikai stāvot vai sēžot, bet arī guļot, un tie kumpuči visu padara vēl ļaunāku. Man 100 reizes pa nakti ir jāapgriežas uz otriem sāniem un piedevām vēl jāiegrozās ērtākā vietiņā. Jūtos kā princese uz zirņa, bet, taisnību sakot, līdzīgi ir arī ērtā gultiņā. Otra problēma – apavi. Biju paņēmusi normālus zābakus, bet tos es izmērcēju jau pirms visas orientēšanās, kad bridu pa slīkšņām pārgājienā dienu iepriekš. Kedas kļuva slapjas jau pirmajā dienā, bet botas taupīju skriešanai (pirmspēdējā dienā tomēr noziedoju 3.dienas sporta apavus ikdienas dubļu bridumam). Sausas palika tikai balles kurpes, jo tās man bija žēl sabrist. Jā, lija tik tiešām visu nedēļas nogali, un mītnes pļava bija pārvērtusies par dubļu jūru normāla rokfestivāla noskaņās. Labi, ka vismaz bija silts! Trešā kļūda – telti nevajadzēja celt pie meža, bet gan pie tualetēm. Parasti doma ir tāda – kad ir nakts, tad var iesprukt mežā, nevis vilkties visu to ceļu līdz atejai, bet kur nu tev 2 nedēļas pēc saulgriežiem būs nakts! Aizmirsu, ka šogad neesam priviliģētā nostūrī, kur uz to meža stūri neviens cits īpaši nepretendē. Pārlieka piesardzība bija ar ikdienas drēbēm – gandrīz visu laiku nodzīvoju kleitā, ko ar apmetņa palīdzību turēju siltu un sausu. Pa biksēm ūdens sūcas uz augšu, bet kleita ir ideāls variants, lai augstāk par potītēm būtu samērā sauss. Atkārtošos – labi, ka bija silts! Cik vien var, izbaudīju uzturēšanos kopējā telšu pilsētā, jo jau nākamgad dzīvosim zonā, kuru es saucu par karantīnu – tā paredzēta ģimenēm ar maziem bērniem. Lai kā man negribētos dzīvot karantīnā, es pilnīgi piekrītu, ka tā vajag – kaucoši bērni ir pēdējais, ko vajag normālā telšu pilsētā.

Tagad par pašu orientēšanos. “Kāpā” vari būt drošs, ka būs grūti! Ļoti grūti un sarežģīti! Es gan, kā jau tagad ierasts, vairs neņemu pašu grūtāko distanci, bet tomēr sanāk maldīties, krist izmisumā, sajaukt ziemeļus ar dienvidiem, taisīt punktu meklēšanas konsīlijus mežā, neko vispār nesaprast, gribēt, lai visa tā orientēšanās uzsprāgst, mest visam ar roku un iet mājās (ja vien saprastu, kurā virzienā vispār tās mājas ir). Reljefs ir nenormālīgs, brikšņi arī. Tagad jau man grūti iet ar to uzvilkšanos kalnā, līdz ar to nākas vienkārši iemācīties labāk orientēties reljefā, nevis visur durt pēc azimuta vai takām. Brīžiem gan iet visai labi. Kaut ko jau tomēr pa vairākiem gadiem pašmācības ceļā esmu apguvusi. Kur var paskriet, tur skrienu, pārējā distances daļā daru to, ko es saucu par steigšanos. Ja pēc trakāka kāpuma gadās aizelsties, tad pastaigāju, lai atelpotos, un steidzos tālāk. Fiziskā ziņā jūtos ļoti labi, un nav jau arī laika kaut kādām fiziskām grūtībām pievērsties, jo uzmanība tiek koncentrēta uz veicamo distanci. Lielisks sporta veids! Arī “parastajos” Magnētos joprojām šad un tad uzskrienu. Vienreiz pat nonācu nākamajā izmisuma līmenī – sāku sarunāties ar leģendu: “Ko tu man te muldi? Es neticu, ka kāds punkts te var būt arī uzkalniņā!” Dažreiz pat atkal izdodas aizmirst par grūtniecību, jo pilnīgi visas domas ir pievērstas kartei un apvidum.

“Kāpā” arī saprotu, ka vīrieši neko nesaprot no to, kā izskatās grūtniece. Joprojām atrodas tādi, kas izbrīnās, kad uzzina, ka gaidu mazo. Nu, kā var neredzēt? Esmu 7.mēnesī, vēders ir tiešām nepārprotams! Tādu kuņģi taču nevar uzēst! Viņi varbūt domā, ka esmu apēdusi arbūza sēkliņu, un man vēderā izaudzis arbūzs? Vīra radinieks, 3 bērnu tēvs, manu stāvokli novērtē uz 3.mēnesi. Kāda tad viņam tā sieva izskatījusies, bērnus gaidot? Mēneša beigās viens vīrs domā, ka es jau esmu piedzemdējusi. Sievietes gan visu redz. Kad pirmajā “Kāpas” dienā pilnīgi slapja un netīra gribu iet brīvdabas dušā, man pirmajā mirklī norāda, ka jāstāv rindā, tad uzmet aci vēderam un saka: “Nē, nē, Jums bez rindas! Nopietni! Respect!” Nu labi, varu jau arī iet bez rindas! Nav tā, ka es nevarētu pagaidīt, bet, ja reiz man tādu privilēģiju dod no brīva prāta, tad atļaujos arī izmantot. Visas šī laika privilēģijas tagad uztveru kā sabiedrības parāda atdošanu par visām tām reizēm, kad man neviens netic, ka kaut kas sāp vai ir grūti, jo “kas tad jaunam, veselam, sportiskam cilvēkam var sāpēt!” Tā interesanti sanāk – kad es iepriekš teicu, ka man kaut kas ir grūti, to īsti neņēma par pilnu, jo es parasti nečīkstu par sīkumiem, un tad nu cilvēki domā, ka man nepienākas čīkstēt vispār par jebko. Tagad pat reizēm ir sarežģīti iestāstīt, ka jā, ir grūti, bet ne jau nu tik ļoti grūti, kā apkārtējie domā. Jā, es kunkstu un stenu, es nevaru normāli uzvilkt zeķes kājās, reizēm es nevaru paelpot vai uzkāpt pa trepēm, reizēm man ir reiboņi un slābanums, un man reizēm vajadzīga palīdzība, lai kaut ko izdarītu, bet man vismaz nekas nesāp, ja neskaita muguru, kad ilgstoši atrodos vienā pozā, un tās reizes, kad bērns ievelk ar kāju pa pakrūti, un tās reizes, kad atsevišķas ķermeņa daļas ir saspringtas un sāp vienkārši pašas no sevis. Jā, laikam jau būtu pareizāk teikt, ka man nekas nesāp tik pārdabiski neizturami, ka to nevarētu panest. Bet, spriežot pēc grūtniecības literatūras, es tiešām vismaz pagaidām tieku cauri sveikā. Tizlākais mēdz būt transportā. Tāpat kā pašā sākumiņā, arī tagad mēdz uznākt ģībienveida nelabums, ko risina tikai izkāpšana ārā un nākamā autobusa gaidīšana. Vispār par kaut kādu laišanu sēdēt var aizmirst. Līdz šim tikai vienreiz mani palaida sēdēt… cita grūtniece.

Mana ārste man atkal piesienas. Man vajagot nēsāt grūtnieču jostu, kompresijas zeķes un vēl smērēt vēnu krēmus, kādi nu man mājās atrodami. Viņai neienāk prātā, ka kādam varētu nebūt mājās vēnu krēmi. Tā jocīgi liekas, ka viņa visu to man liek darīt, lai gan man netūkst kājas (man vispār nekas netūkst), neizspiežas vēnas un es varu panest savu vēderu. Viņa gan pati arī piezīmē, ka man esot miniatūrs puncis. Uztveru to par atbrīvojumu no grūtnieču jostas. Konsultējoties ar jaunajām māmiņām, uzzinu, ka nevienai citai nav likts nēsāt tās kompresijas zeķes, un to uztveru par atbrīvojumu no tām. Tak, ja man vajadzēs, es nopirkšu! Negribu pārekipēties bez vajadzības. Padomājot ilgāk, saprotu arī par to vēnu krēmu. Atceros, ka pašā, pašā sākumā ārste man aizliedza vispār sportot (pamatot gan nespēja), un tagad brīnās, no kā es esmu tik labā formā. Ja viņa šitā noliek visas grūtnieces uz dīvāna, tad nemaz nebrīnos, ka vienā jaukā dienā viņām visām vajag vēnu krēmus. Kas attiecas uz analīzēm, tur gan ārsti klausu uz vārda. Pirmo reizi pa visu grūtniecības laiku asinsaina nav ideāla, tāpēc jāpalieto preparāti un jāpiedomā pie ēdienkartes. Viss jau būtu skaisti, bet dažādi produkti un vielas traucē viens otra uzsūkšanos, tāpēc tie jālieto atsevišķi. Tas ir apgrūtinoši. Man ļoti, ļoti riebjas šāda veida ierobežojumi! Jūtu, ka tas traucē attiecībām ar mazo hiēnēnu. Kāpēc man viņa dēļ ir jācieš? Tā tas nebija paredzēts! Brīžiem gribas, lai ātrāk piedzimst, un miers.

Vai gan tā būtu es, ja es ik pa laikam neiekultos kādos piedzīvojumos? Kad Divplākšņu gada ballē laimēju brīvbiļeti xRace piedzīvojumu sacīkstēs, tad sākumā apmulsu – man taču nav velosipēda! Nepagāja ne minūte, kad skrējēji piedāvājās aizdot savējos. Būs vien jāpiedalās! Pirms sacīkstes organizatorei pajautāju, vai ar tādu vēderu, kā man, var veikt īso distanci. Jā, varot, pat ar vēl lielākiem vēderiem dāmas piedaloties! Labs ir! Rociņās ar vīru ierodamies startā un jūtamies kā pilnīgi ambāļi. Atskan starts, vienkārši skrienam tur, kur visi. Vīrs ielien ūdenī pēc kartes, kur ir arī instrukcijas. Mēģinām saprast, ko no mums vispār grib, bet tādu īstu pārliecību par sacīkstes noteikumiem negūstam līdz pat beigām. Nu labi, it kā kaut kādi punkti jāsalasa, ko arī izdarām. Tālāk veloposms, un tad es jo īpaši saprotu, kāpēc man nav sava divriteņa – man ir bail ar to braukt! Man tiešām reāli bail! Vīrs apgalvo, ka bērniņš sakot: “Mamm, nebaidies!” Un vispār es skrienot ātrāk, nekā braucot ar riteni. Man vienalga, es gribu galā nonākt dzīva! Nākamais sacīkšu posms ir orientēšanās. Esmu zirgā, šitais mums sanāk! Un te nu mēs ar vīru abi reizē noluņojamies un iedomājamies, ka punkts ir dīķim otrā pusē. Kamēr tiekam līdz turienei (nepareizajai vietai), es jau esmu izbesījusies, kājas ir saskrambātas un viss riebjas. Protams, ka kājās ir šorti, jo mēs tak piedalāmies ģimeņu distancē! Kad saprotam, ka punkts ir dīķim otrā pusē, rodas ģeniāla doma uz turieni tikt pāri necaurejamam purvam, jo tā būs ātrāk. Izskatās jau, ka varēs tikt! Purvs ir nevis tas skaistais, sfagnainais tīrelis, bet gan zāļainā pļenčka ar dūksti apakšā un zaļajām dīķu aļģēm slapjāko vietu augšā. Sākumā lecam pa ciņiem un izskatās, ka būs viss forši, bet kļūst arvien slapjāks. Kad kājas ir slapjas, droši brienam līdz celim, jo tālāk jau ir sausāks! Kad tiekam uz sausā, paveras vēl trakāka žampa, bet jātiek vien pāri, jo atpakaļ neviens negrasās brist. Kad tiekam pāri trakajai žampai, paveras vēl labāka… Nu jau brienam pa necaurredzamo ūdeni pāri viduklim, rokas ir klātas ar sīkajām, zaļajām lapiņām, kājas stieg smirdīgā sapropelī. Kādā brīdī viena kāja nez kur iekuļājas, otra paliek zāļainajā grāvmalā, un tad es tādā baleta pozā stāvu un smejos, un nevaru saprast, vai tiešām šī ir ģimeņu distance, un ko mans bērniņš teiktu par tik ģeniāliem vecākiem. Bet ir jautri, un kaut kā jau no tās smirdoņas ārā tiekam! Atkal ir velodistance. Trase vijas pa šauru, bedrainu, kokiem pārkritušu taku gar Gaujas augsto krastu, un man atkal ir bail, tāpēc daudz kur stumju velosipēdu pie rokas. Mēģinot uzstumties kalnā, man gribas visu mest pa gaisu, un es saprotu otru iemeslu, kāpēc man nav riteņa, un tas ir tāds – ar kājām ir vieglāk un ātrāk! No šīs bezizejas mani izpestī vīrs, uznesot augšā arī manu riteni. Braucam tālāk, bet tālāk ir uzdevums, ko, par laimi, var veikt viens dalībnieks. Tā nu mans vīrs iebrien upē, kur no tilta karājas cilpaina virve, pa kuru bez jebkāda drošinājuma jākāpj augšā. Esot bijis vēl nedrošāk, nekā izskatījās no malas, un no malas bija briesmīgi bailīgi skatīties, kā mans mīļotais vīrs izpilda dzīvībai bīstamas darbības. Mierinu sevi ar domu, ka viņš ir daudz atlētiskāks par to otru kungu, kurš tikko uzkāpa augšā un nenomira, un mans dārgumiņš nu jau arī ir augšā un nav nomiris. Pēc veloposma ir laivu posms, kurā es beidzot jūtos savā ādā, jo man patīk laivas un airēšana. Es gan vairāk atpūšos, nekā airēju, un izbaudu to, ka man beidzot nav bail. Tad atkal riteņbraukšana, man jau sen sāp dibens un nākamajā dienā sāpēs arī rokas, bet es vismaz vairs tik ļoti netirinos un braucu normālāk. Pašās beigās atkal kaut kāds skriešanas un orientēšanās sajaukums, kas nepatīk manām jau tā ievainotajām kājām, kas jūtas un izskatās tā, it kā būtu iebāztas maisā ar kaķi, čūsku un gaili, un iemestas purvā. Finišā, kā par brīnumu, neesam pēdējie, un par mums sajūsminās arī tas vārda dienu zinātājs. Mājās izpētām rezultātus un saprotam, ka patiesībā jau nemaz nav bijis obligāti izpildīt visus tos uzdevumus, tomēr mūsu centība ir devusi mums 4.vietu īsajā distancē draugu konkurencē. Nu ko, tagad mēs zinām, kas ir xRace piedzīvojumu sacensības! Tā kā visu laiku darbojos ar rezervīti, lai nekur nepārstieptos, tad nākamās dienas laiskošanās ir drīzāk slinkuma, nevis noguruma vadīta, bet izbaudu roku muskuļu sāpes. Man tik sen nav sāpējuši muskuļi!

Mazliet atkāpjoties no fizkultūras, pastāstīšu par ekipējumu. Piežmiegtie skriešanas krekliņi man, protams, vairs neder, bet tie, kas bija tādi brīvāki un elastīgāki, ir pašā laikā. Visiemīļotākie ir gigantiskie krekli, kas dabūti kaut kādās sacensībās, kur mazie izmēri beigušies. Ar biksēm ir tā, ka viena daļa vairs neder vispār, bet daļa ir uzvelkama uz vēdera apakšdaļas, to vēl papildus atbalstot. Man aizdeva dažas lielāka izmēra skrienambikses, kas man ir brīvas un uzvelkamas līdz pat viduklim, un tās velku tad, kad esmu saēdusies vai kā citādi jūtos saspiesta. Noder arī vīra šorti. Skrienu gan parastajās botās, gan minimālajos apavos, atklāju arī baspēdu sezonu – nekādu dižo atšķirību pašsajūtā nejūtu. Ikdienas drēbēs situācija ir līdzīga – šauros krekliņus uzvilkt gan varu, bet tie izskatās pretīgi, tāpēc tagad velku plivinošos kreklus, kas nu ir pieguloši. Apakšai man ir vairākas grūtnieču bikses, speciāli arī nopirku grūtnieču kleitu, jo izdomāju, ka vēlos būt skaista arī tajos pāris mēnešos, kas man vēl atlikuši ar bērniņu iekšā. Un ūdens, visur vajag līdzi ūdens pudeli, jo mēdz uznākt viegls reibonis ar ģībšanas priekšvēstnešiem, kas vēl kombinējas ar aizdusu. Bet tas notiek tikai, darot ikdienas darbus vai sēžot! Nekad nekas tāds nav noticis fizkultūras laikā! Es nezinu, kāpēc. Ārsti saka, ka tas esot normāli, bet es neprasu, kāpēc sportā tā nav. Tikai priecājos par to. Ja sāk sāpēt mugura, palīdz viens – izkustēšanās. Ja neaizsēžos un ik pa laikam pastaigāju, mugura nesāp vispār. Pa nakti izlīdzos ar papildu spilveniem un priecājos, kad pienāk rīts, jo var izkustēties un atkal justies labi. Pašsajūtas dēļ vispār tagad cenšos vairāk pastaigāties. Nejauši veikalā ieraugu grūtnieču zeķbikses, ko tik ļoti meklēju pavasarī, bet nu jau ir vasara, un es nenopērku. Kurš jūlijā un augustā velk zeķbikses? Uz mēneša beigām gribas sadabūt kaut kādu kreklu ar uzrakstu “Rokas nost!” uz vēdera. Jā, cilvēki sāk aiztikt manu vēderu, pie tam pamanās to izdarīt tik zibenīgi, ka es nepaspēju pateikt, lai neaiztiek mani. Kuram vispār patīk, ka viņam kāds nekontrolēti aiztiek vēderu? Vai tad tiešām es neizskatos pietiekami draudīgi, lai saprastu, ka no manis var arī atrauties? Tiesa gan, es gadiem ilgi neesmu kāvusies. Pēdējā reize, šķiet, bija, kad divi kungi bija nodomājuši atņemt man somiņu. Toreiz šķīda asinis, un tās nebija manējās!

Runājot par ekipējumu, arī bērniņam tāds pamazām sarodas arvien vairāk. Nevaru vien nopriecāties, ka tagad nāk modē slingi. Mani tik ļoti tracina tās ratu mammas, kas kā vaļi iet pa pasauli un dīc, ka nevarot autobusā tikt! Es tāda nebūšu. Iesiešu maziņo slingā un laimīga braukšu vecajā, labajā augstās grīdas tramvajā. Dzin, dzin! Jā, es zinu, ka nevajag sapirkties pārāk daudz visādu lietu pirms laika, taču esmu secinājusi, ka tas man ir veids, kā likt sev gaidīt hiēnēna piedzimšanu. Nopērku vienu jaciņu un dienām ilgi staipu viņu pa dzīvokli, rādīdama vīram, kā mēs viņu uzvilksim mazulītim. Tas ir līdzīgi kā ar skriešanas lietām – nopērc un tad dīdies, nevarēdams sagaidīt treniņu, lai var vilkt mugurā. Ja jaciņa par 1 euro palīdz man pierast pie domas, ka man būs pavisam īsts un reāls bērns, tad varu pirkt kaut kaudzi ar jakām! Bērna mantu pārskatīšana palīdz arī grūtos brīžos, jo ne jau vienmēr man patīk visa tā bērnu lieta. Vistrakākais ir, kad mazais man kniebj. Es saprotu, ka reāli viņš nekniebj, bet sajūta ir tāda, un tā ir ellē, ku sāpīga! Nevaru saprast, kāpēc viņš man dara pāri, un nevaru saprast, kā es varēšu mīlēt kādu, kurš man dara sāpīgi. Tajos brīžos es vēlos, kaut nebūtu vispār uzsākusi visu to padarīšanu. Tad nu nākas runāties ar vīru un spēlēties ar bērna drēbēm, lai sajustos kaut cik normāli. Izrādās, ka kniebšanas sajūta ir no tā, ka sīkais man spaida kādu nervu. Tā kā zinu dažus šausmu stāstus par nospiestiem nerviem, tad priecājos, ka man vēl ir tikai kniebšana.

Nav taisnība tiem cilvēkiem, kuri saka, ka skaistais gaidību laiks paejot ātri. Man šķiet, ka es tusnīju jau veselu mūžību, un tā mūžība nav ietekmējusi manus uzskatus par zīdaiņiem. Grūtnieču fotogrāfijas ar plikiem vēderiem joprojām man šķiet pretīgas, arī pati neeju uz pludmali sauļoties. Vēl atbaidošākas ir tikai bildes ar nošmulētiem bērniem. Vai tiešām kādam liekas piemīlīgi mazi bērni ar noķeckātiem mūļiem un rokām? Es nezinu, kā manu personību ietekmē hormoni, jo grūti jau uz sevi paskatīties no malas. Kad prasu vīram, cik adekvāta es esmu, viņš smejas, ka to nevarot izmērīt – mana neadekvātuma lampiņa jau tāpat nevis mirgojot, bet esot visu laiku sarkana, un ar grūtniecību tam neesot sakara. Joprojām man šķiet nesakarīgi teikumi no sērijas “mēs jau ejam uz podiņa”. Rakstīts, ka mammas intuīcija pasakot priekšā, kā bērns jūtas vēderā. Nezinu, man tādas intuīcijas nav. Kaut ko pa iekšu dzīvojas, un tie raksturojumi, ko mēs ar vīru izdarām par bērna personību, vadoties pēc viņa uzvedības, taču ir tikai mūsu gaidas par to, kādu bērnu mēs vēlētos! Pilnīgi nesaprotams ir ieteikums domāt labas domas. Tas ir kā – man jākontrolē domas? Kas, es kaut kāds meditācijas guru? Tāpat kaut kāds kosmoss man šķiet raksti par gatavošanos skaistām, dabīgām dzemdībām, dzemdību plāna rakstīšana un tamlīdzīgas padarīšanas. Kādas skaistās dzemdības? Es gribu uzsist knipi, un gatavs! Cik vien nedabīgi var, 21.gadsimts taču! Lielo, ilustrēto grūtniečgrāmatu, ko es lasu pa mēnešiem, nolemju izlasīt līdz galam. Ja vēl par aktuālo laiku spēju lasīt normāli, tad par tālāko, dzemdībām un gatavu zīdaini ir tiešām pretīgi. Daudz ko šķiru pāri, jo vienkārši nespēju uztvert kā “skaisto gaidību laiku”. Vienmēr esmu bijusi vienaldzīga pret medijos izskanējušām ziņām par pazudušiem bērniem. Cilvēki man teica, ka tad, kad pašai būs mazais, es domāšot citādi. Nu, nav tā! Man šobrīd liekas, ka man jau ir bērns, jo viņš ir gandrīz gatavs, bet man joprojām ir pilnīgi vienalga par kaut kādiem svešiem bērniem. Arī tad, ja viņi kaut kādā mežā nomirst. Taisnība tiem, kas saka, ka ar savējo ir citādi. Ar vīru spriežam, kāpēc sīkulim man vēderā jāizaug tik lielam – tas tāpēc, lai mēs viņu nevarētu pazaudēt. Tad nu gan man sirds sažņaudzas – pazaudēt manu bērniņu? Nu nē! Ja viņš varētu piedzimt 1.mēnesī, es viņu ieliktu kastītē ar vatīti un nemitīgi uzraudzītu!

Mēneša beigās fizkultūras arsenālu papildina vingrošana. Es neesmu sākusi iet ne uz kādu speciālo grūtnieču vingrošanu, taču es atradu piemērotus vingrinājumus mugurai. It kā liekas, ka palīdz, jo uz mēneša beigām muguras sāpes kaut kur pazūd pavisam. Ar to muguru ir tā, ka dažreiz sāp nakts pirmajā pusē. Tas nav atkarīgs no matrača, jo sāpes var parādīties gan mājās, gan ciemos, gan teltī, gan viesnīcā. Gan uz ideālā, pasūtītā, dārgā matrača, gan uz paša lētākā, kas tika iegādāts laikā, kad nebija naudas, bet vajadzēja guļvietu. Tādās reizēs palīdz no spilveniem un segām sataisīts midzenis. Žēl, ka tādā nevar iemidzeņoties uz visu nakti, jo tāpat gribas grozīties un iet uz tualeti. Jā, nakts tualetes apmeklējumi arī ir iemesls, kāpēc nepildu savu apņemšanos vairāk pievērsties amatierlīmeņa dabas pētīšanai, kam iepriekš pietrūka laika. Varētu jau drusku padzīvot vīra vecāku mājās Jūrmalā, kas ir uz nacionālā parka robežas, vai lauku mājās, kas atrodas iekšā dabas parkā, taču Jūrmalas kūrortā ateja ir stāvu zemāk par guļamistabu, bet laukos vispār ir āra butka. Paldies! Ja man piecreiz naktī vajag iet atliet, tad vismīļākais miteklis man ir Rīgas dzīvoklītis, kur līdz labierīcībām var tikt, neatverot acis, nemaz nerunājot par kaut kāda halāta vai čību vilkšanu! Savvaļas orhidejas pagaidīs! Man patīk Rīga! Un vēl man patīk peldēties, kas ir labs iemesls, lai uz to Jūrmalu tomēr aizbrauktu!

Kas zīmējas uz ikdienas skriešanu, es katru reizi saprotu, kā tā var būt arī pēdējā reize. Esmu stingri apņēmusies pārtraukt skriešanu, tiklīdz ieguvums būs mazāks par grūtībām. Vienreiz tā gandrīz arī notiek. Spiedīgā un karstā laikā noskrēju 4km koptreniņā, tad atdalījos un skrēju mājās, un man bija tik grūti, ka gluži vienkārši vairs nevarēju normāli un bez grūtībām paskriet. Apsēdos uz soliņa, domāju par dzīvi un izdomāju, ka mocīties jau nu neiešu! Šitā domājot, jau biju atpūtusies un atlikušos pāris kilometrus līdz mājām noskrēju pilnīgi normāli. Hm, varbūt tiešām tikai gaiss ir pārāk spiedīgs? To nolēmu pārbaudīt pēc pāris dienām VSK Noskrien dzimšanas dienas stafetē. Ieliku kabatā e-talonu, pabrīdināju pārējos, ka, iespējams, es atdalīšos, un noskrēju ar tādu vieglumu, ka vienā momentā man pat lika piebremzēt. Šķiet, ka skriešana turpināsies!

No asfalta sacensībām šajā mēnesī man ir divas – “Izskrien Rīgu!” Māras dīķa posms un Jelgavas pusmaratona piečuks. Ap Māras dīķi ir bauda skriet. Beidzot šajā seriālā ir skaists aplis, kurā var netraucēti skriet pa ārējo malu un laist garām apdzinējus! Skrienas jauki, patīkama gaisotne, ūdens pa vidu… Ar ātrumiem nu ir tā, ka ātrāk par kādām 6 minūtēm kilometru vairs noskriet neizdodas (ar retiem izņēmumiem). Nevarētu gan teikt, ka es īpaši censtos, bet, ja censtos, tas tāpat būtu pārāk grūti. Interesantā kārtā sacensībās es tomēr turos gandrīz uz 6 minūtēm, bet ikdienas skrējienos tuvākas ir 7 minūtes. Ja neskaita tādu skriešanas žanru kā skrējiens uz sabiedrisko transportu – tur joprojām spēju attīstīt fantastiskus ātrumus! Bet par sacensībām – laikam atmosfēra dara savu. Otrā trimestra spēku pieplūdums nu ir garām, atliek vairs tikai priecāties, ka joprojām spēju normāli kustēties. Tīri normāla kustība sanāk arī Jelgavā. Man ļoti patīk skriet pa nakti! Un ir uzjautrinoši skriet lēnajā galā. Pašai temps ir drusku pāri 6 minūtēm, bet, tā kā startēju pienācīgi vairāk no beigu gala, tad nācās apdzīt lēnākus. Ak, šīs gudrības par to, kurā brīdī kādu želeju ēst 5 kilometru sacīkstēs! Raudoši, izsīkuši cilvēki pie 3km atzīmes, žuļiki, kas cenšas nogriezt kādu cilpu, un vīri, kuru čempiona apziņa ir lielāka par viņu alusvēderu… Tiešām lieliskas sacīkstes!

Pēdējais 7.mēneša lielākais skrējiens ir Stirnu buka Zaķa distance Pokaiņu mežā. Tā kā bija karsts laiks, jau laicīgi nostājos starta koridora beigu posmā un baudīju distanci nesteidzoties. Sākumā gan gribējās uzskriet mazliet ātrāk, bet šaurajās taciņās apdzīšana nebija tas vieglākais uzdevums, tāpēc daudz pastaigājos un skrēju tikai tiešām skrienamus posmus. Mežs tik skaists! Kājas pašas nes uz priekšu! Beigās gan kaut kā sagriezās kuņģis, laikam biju ko nelāgu apēdusi, tāpēc piebremzēju pavisam. Tiešām ļoti izbaudīju skrējienu! Diemžēl ir sācies tas, no kā es baidījos jau sen – sabiedrības nosodījums. Kaut kā pēkšņi, pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējām sacensībām. Kad pazīstamie prasa, vai ir normāli skriet manā stāvoklī, nez kāpēc sāku taisnoties. Kad paskaidroju, ka tas mazajam un man pašai nāk tikai par labu, draugi sāk smaidīt, un saprotu, ka viņi tikai labvēlīgi uztraucas, tāpēc neņemu ļaunā. Pavisam citādi ir ar puspazīstamiem un pavisam nepazīstamiem. “Tu esi nenormāla!” “Ja tu būtu mana meita, es tev sadotu pa seju!” “Tev ir jādomā par bērna veselību!” Johaidī, vai tiešām izskatās, ka es nedomāju par bērna veselību? Vai izskatos pēc tādas, kas priecātos par slimu bērnu? Pazīstu pāris tādu māšu, kas grūtniecības laikā pieņēmušās svarā par 30 un vairāk kilogramiem, jo naktī lavījušās uz ledusskapi pēc kūkām un kūpinātām vistām, pēc tam visu attaisnojot ar sabeigtu vielmaiņu. Cik zinu, viņām nepazīstami cilvēki nav nākuši klāt un aizrādījuši, ka jādomā par bērna veselību. Kaut kas tāds tiek uztverts normāli. Nav pārsteigums, ka viņu bērni tagad ir paaugušies un resni. Beigās vēl sanāks tā, ka mans veselīgais hiēnēns ar saviem nodokļiem maksās par “normālo” māšu bērnu ārstēšanos. Brīžiem ir pagrūti distancēties no nosodošiem skatieniem un komentāriem, bet to visu līdzsvaro tādi momenti kā, piemēram, pazīstamas skrējējas paceltais īkšķis, ieraugot mani ar piespraustu sacensību numuru. Nuja – viņa jau pati no pieredzes zina, cik forši ir turpināt skriet arī tad, kad iekšā gatavojas sīkulītis!

Noslēgumā laiks atbildēt uz populārākajiem jautājumiem:
Vai tu esi traka? Nesen izgāju medicīnisko pārbaudi. Psihiatrs mani atzina par pilnīgi normālu.
Kas tev būs? Bērniņš!
Kā jūties? Ļoti labi! Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, man daudz mazāk ir jākunkst, man skrienot mazāk savelk kājas, un man nav jāiet uz darbu!
Cik ilgi tu vēl skriesi? Nu, mīļie cilvēki? Kā es lai to zinu? Varu pateikt tikai to, ka būs arī ieraksts par skriešanu 8.mēnesī.

Mazais hiēnēns. 6.daļa.

Grūtniecības pirmie 3 mēneši it kā ir paredzēti vemšanai, otrie 3 – baudīšanai, bet pēdējie 3 ir kunkstēšanai. Es sāku kunkstēt jau 6.mēnesī. Hei, man taču pienācās vēl viens normāls mēnesis, kāpēc man jākunkst jau tagad? Ja gribi zināt par kunkstēšanu, skriešanu un citām 6.mēneša grūtniecības lietām, tad tik lasi tālāk!

Hienas6

Iesoļojot sestajā mēnesī, mazais hiēnēns jau stiepjas garāks par 30 centimetriem, un es nudien nesaprotu, kur viņš man tur iekšā viss satilpst. Saprast es varu arī nesaprast, bet jūtu gan. Dienas savā starpā atšķiras – ir normālās, un ir kunkstamās. Normālajās viss ir normāli, bet kunkstamajās es mokos, jo iekšējie orgāni ir saspiesti vairāk, nekā man tie jebkad ir bijuši saspiesti. Atgriežas gremošanas problēmas. Ēst gribas, bet var ieēst tikai nelielas devas, jo gluži vienkārši nav, kur to ēdamo likt. Kļūst grūti elpot, jo ir saspiestas plaušas. Vēdera āda pamazām nospriegojas, tāpēc reizēm ir bail kustēties – ka neieplīst ādas dziļākie slāņi. Strijas uz vēdera es tik tiešām negribu, jo tās ir uz mūžu! Šobrīd jūtos nevis kā hiēna, bet kā kivi putns ar olu iekšā. Viņiem ir vislielākā ola, salīdzinot ar ķermeni, no visiem putniem. Internetā ir bildītes, paskatieties! Kāpēc normālajās dienās es varu paelpot un paēst, es nesaprotu. Varbūt tas saistīts ar gremošanas trakta piepildījumu, varbūt ar bērniņa aktuālo novietojumu – es tiešām nezinu. Kunkstamais laiks ietekmē arī skriešanu. Ir grūtāk vispār uz to saņemties, jo šķiet, ka nevienā pozīcijā nejūtos labi. Skrienot, protams, nav tik traki, bet tā saņemšanās! Solis ir kļuvis kaut kāds tizlāks, kājas ātrāk piedzenas. Pirmajā tādā reizē jau pēc kilometra kājas bija kā bluķi, un es ar mokām noskrēju to kilometru atpakaļ līdz mājām. Ja ir sajūta, ka spriegojas vēdera āda, tad gribas skriet ar saķertu vēderu, lai āda neizstieptos, bet tā nu es gluži neskrienu, jo joprojām negribu sastapties ar mierīgo iedzīvotāju komentāriem. Lai nebūtu nekas jāklausās, treniņos cenšos vilkt platus, tumšus T-kreklus, jo tā vēders nav tik ļoti pamanāms. Lai domā, ka es esmu resna! Speciālos grūtnieču treniņtērpus nepērku. It kā jau neuzskatu sevi par pagasta nabagu, bet tomēr pārāk dārgi. Mierīgi der lielie krekli. Dažas bikses vairs neder, bet dažas kaut kā uz pakaļas var uzstiept tā, ka josta paliek zem vēdera un viss tomēr turas. Izstaipīšanās pēc treniņa ir pagrūts uzdevums, jo es vairs nespēju izpildīt savus mīļākos vingrinājumus, tāpēc nākas domāt visādus jaunus veidus. Dažreiz gan es grēkoju un neizstaipos vispār.

Dienām ritot, piedzītas kājas kļūst par ikdienas problēmu. Pirmais kilometrs normāls, un tad viss! Smagums, sāpes, saspringums… Stājos, lai izstaipītu un izpurinātu kājas, bet nevarētu teikt, ka pēc tam būtu diži labāk. Treniņa beigās (kādi 2-3km) apakšstilbi sāp tik ļoti, ka nevar ne izstaipīt, ne izmasēt – nākas vien paglaudīt un pagaidīt, līdz atlaižas, lai var pastiepties. Vienā tādā sāpīgā treniņā ienāk prātā doma mest to skriešanu pie malas. Galu galā, es esmu grūtniece ar palielu vēderu, bērniņš būs gatavs pārredzamā nākotnē, man ir grūti un kļūs vēl tikai grūtāk. Sirdsapziņai nevajadzētu grauzt, ja es no skriešanas pārietu uz nūjošanu. Skrienu tālāk, apdomājot šo ideju, un nonāku pie secinājuma, ka es joprojām no skriešanas ķeru to pašu kaifu, ko agrāk, kad es vēl varēju viegli lidot pa trasi. Ja man tas joprojām patīk, tad piedzītas kājas nav attaisnojums! Nevis jāmet nost skriešana, bet jāsadraudzējas ar kājām! Tas arī izdodas. Ja pirms treniņa pietiekami ilgi spaida un masē, un iestiepj apakšstilbus, ir iespējams normāli noskriet paredzētos dažus kilometrus ar labsajūtu. Lieliski, es esmu paildzinājusi savu ieskriešanu grūtniecībā! Jo ilgāk man tas sanāks, jo vieglāk būs pēc tam atsākt.

Pavisam tikt vaļā no piedzīto kāju problēmas gan nesanāk. Ventspils 5km skrējienā sanāk noskriet lēnāk, nekā ir iekšās, tieši kāju dēļ. Par rezultātu nesatraucos, bet man nepatīk tā sajūta, ka skrienot visu laiku pakausī elso kāju sāpes. Līdz patiesām sāpēm gan izdodas nenonākt, toties nepatīk tā sajūta, kas ir uz savilkšanās robežas. Kaut kas nav labi arī ar potīti. Tipinu lēnām līdz galam, lai nesanāk kā Olainē, kad neuzmanības dēļ izsmērējos pa ceļu. Finišā jūtos lieliski un vēl cenšos palīdzēt maratonistam, kam abas kājas sarautas krampī. Labi, ka tik traki man vispār nekad nav bijis! Pēc skrējiena lieliskās skrējēju sarunas, jautra sēdēšana rindā uz dušām, vasaras baudīšana… Apkārtējie ar interesi apjautājas par manu grūtniecības un skriešanas kombināciju. Dažu labu šķību aci gan jau esmu līdz šim manījusi, bet cenšos no tādām distancēties. Pārsvarā attieksme no skrējējiem tomēr ir pozitīva (vismaz acīs neviens tā baigi nemet savas gudrības).

Arvien biežāk sievietes stāsta, ka arī viņas nav apņēmusi bezgalīga mīlestība jau no paša sākuma, arī viņas ir baidījušās un šaubījušās, vai vispār doma par bērnu ir bijusi laba doma. Gluži vienkārši tas šķiet tik nepareizi, ka labāk skaļi par to nerunāt. Man gan šķiet, ka tieši ir jārunā un jāatšķaida tie salkanie stāstiņi. Lai tak cilvēki zina, ka var būt dažādi! Es it kā esmu iemācījusies dažreiz priecāties par to, ka man būs zīdainītis, bet vienalga reizēm uznāk raudiens, kad es negribu neko. Visumā tomēr pusgada laikā noskaņojums ir būtiski uzlabojies.

Šajā mēnesī bērniņš kļūst dzīvotspējīgs. Tas nozīmē, ka spontānais aborts man vairs nedraud nekādā gadījumā – tās būtu priekšlaicīgas dzemdības, un sīkulim būtu iespēja izdzīvot. Pagaidām niecīga, bet tomēr. Katru nodzīvotu dienu uztveru kā padarītu darbiņu, kas nodrošina bērnam lielāku dzīvotspēju un paildzina attīstību. Parādās tāda laba sajūta, kas kontrastē ar pagājušā mēneša drūmumu par to, ka man iekšā kāds drīkst dzīvot bez manas atļaujas. Lai būtu godīgāk, vīrs izdomā, ka es jau arī dzīvoju mazajam apkārt bez viņa atļaujas! Īsti sakara tur nav, bet fakts, ka mans sīcis pa lielam ir gatavs, ir patīkams. Ja nu kas, tad var nākt ārā un dzīvot bez mana ķermeņa obligātas līdzdalības.

Tagad pacietīgi jāgaida, kad bērniņš nāks ārā, un jābauda laiks, kad mēs ar vīru vēl esam divatā. Tiek nosvinētas papīra kāzas. Gads sievas kārtā ir bijis tik laimīgs, ka grūti vispār noticēt, ka tik tiešām tā ir īstenība! Man dzīvē ir bijuši tik smagi posmi, ka laimīgais laiks šķiet gandrīz nereāls. Nāk laimes raudiens no apziņas, ka man ir tik nenormāli paveicies ar sakarīgu vīru, kurš mīl savu sievu un bērnu, saka, ka es esot skaista, ir pacietīgs, dala ar mani saimniecības rūpes un samīļo, kad man uznāk kaut kāds raudamais. Es it kā dzīvoju divās pasaulēs – racionālajā (stāvu abām kājām uz zemes, saucu lietas īstajos vārdos un darbā izpelnos atzinību par veselo saprātu) un sapņainajā (meža laumiņas un niedru gariņi ir īsti, ka es jums saku). It kā jau ģimene nāk no tās īstās pasaules, bet reizēm es par to neesmu tik pārliecināta. Vai tad īstenībā var būt tik labi? Skrienu ar vīru koptreniņā un izbaudu, ka varam piedalīties visi trīs, jo tad, kad piedzims, tad vienam būs jāsēž mājās ar bērniņu, kamēr otrs trenējas (ratu mammas būšana netiek apsvērta).

Ap to pašu laiku, kad mazais hiēnēns (vispār man liekas, ka viņš ir mežacūciņa) kļūst dzīvotspējīgs un es svinu kāzu jubileju, ir arī manas dzimtas salidojums, kur pa visiem kopā sazīmējam dzimtas koku 7 paaudzēs. Visnotaļ vareni esam izpletušies! Ar māsu aizdomājamies, ka nu jau viss – mēs skaitāmies pie pieaugušajiem, jaunie tagad ir tie radu sīči, kas skraida pa pagalmu un lien visur, kur paaudžu paaudzēs tajās lauku mājās mēs visi savā laikā esam līduši. Un man jau gatavojas nākamais, kas tur līdīs (cerams, ka pa kluso no manis, jo es lieliski zinu, kādas dzīvībai bīstamas, bet bērnībai pilnīgi normālas atrakcijas tur var izpildīt). Drusku baidījos no šī salidojuma, jo visi lieliski zinām, ka tantes nekad neskopojas ar padomiem grūtniecības un zīdaiņu kopšanas sakarā, bet ne vella! Manējie radi ir sakarīgi un tikai novēl veselību, un aicina uz laukiem tāpat vien palaiskoties.

Arvien vairāk izmainās mans ķermenis. Lai arī neesmu dramatiski pieņēmusies svarā, mainās ne tikai vēders, bet arī viss pārējais. Kļūstu tāda kā apaļīgāka un mīkstāka visur, īsti nepazīstu savu ķermeni spogulī. Pieķeru sevi pie domas, ka sāku izvairīties tajā spogulī vispār bez vajadzības lūkoties, jo man nepatīk tas, ko redzu. Labi, ka to pamana vīrs, un pārliecina, ka viņa acīs joprojām esmu skaista! Augošā vēdera dēļ arvien izteiktāka kļūst grūtniecēm raksturīgā “pīles gaita”, kas varbūt arī ir iemesls tam, ka skrienot kājas piedzenas. Izmainītais smaguma centrs, vaļīgas kļuvušās saites un augošais svars sāk tramdīt manu muguru. Īsti nekas nesāp, bet man ir grūti atrasties vienā pozā ilgāku laiku. Es nekad, nekad neesmu svērusi tik daudz! Lai arī objektīvi mans svars nav liels, es vienalga tos kilogramus jūtu. Man grūti uznest viņus kaut kur augšā. Kad kāpju uz poliklīnikas 6.stāvu, es 3.stāvā esošo tualeti izmantoju kā attaisnojumu, lai atvilktu elpu. Kur nu poliklīnika, es pat Arkādijas parka kalniņā nevaru normāli uzvilkties, kad jāiet uz kaut kādām pārbaudēm Bērnu slimnīcā!

Arkādijas parkā norisinās arī šī mēneša pēdējās skriešanas sacensības, kurās es piedalos – “Izskrien Rīgu!” seriāla 3.posms. Man 5 reizes tajā kalnā ir jāuzskrien. Uzskrienu gan tikai pirmo un pēdējo, pārējās es kāpju. Neatceros, kad pēdējoreiz man piecītī būtu nācies pāriet soļos. Piemetas doma, ka finišs būs jau aizslaucīts, kad es tur nonākšu, bet tik traki nav, pēc manis vēl skrien 10km veicēji. Trasē man nepatika līkumainums. Apzinos savu ātrumu, tāpēc cenšos atrasties līkumu ārmalā, lai netraucētu ātrākajiem, bet pēc 5 soļiem ārmala jau ir iekšmala. Paiet pāris apļu, kamēr izplānoju ideālo trajektoriju, kas vismazāk traucētu tiem, kas mani apdzen par apli, bet vienalga vienu reizi sanāca vienam patraucēt. Žēl, ka tā sanāk! Bet finišā atkal jūtos labi – esmu skrējusi prātīgi, nemirstu nost, kājas nav savilktas, un var normāli iet mājās. Pirms starta, nododot glabāšanā savu maisiņu, gan sastopos ar ultramaratonistu biedu – mediķi! Viņa tā skatījās uz manu vēderu, ka tiešām baidījos, ka nenoņem no trases jau pirms starta! Bet nē, tikai piekodināja skriet prātīgi un atcerēties padzerties ūdeni. Jā, labi, to es varu apsolīt!

Šajā mēnesī mani pirmo reizi palaiž tramvajā apsēsties. Prieki nav ilgi, jo saprotu, ka tas nav vēdera dēļ, bet gan tāpēc, ka tieši tajā dienā man bija jānēsā sirds monitors, un vadi bija izlīduši no blūzes. Skats visnotaļ dramatisks. Laikam džentlmenis negribēja, ka es tur nosprāgstu un nobloķēju visu satiksmi, tāpēc, drošs paliek drošs, laida sēdēt. Vispār jautri skatīties, kā cilvēki cenšas neblenzt. Sirds monitoru vajadzēja nēsāt tāpēc, ka ginekologs atrada martā taisītu kardiogrammu un izdomāja, ka tomēr vajadzētu kardiologa konsultāciju. Kardiologam godīgi izstāstīju savu slimības vēsturi, un tāpēc nācās iet uz vairākām specifiskām pārbaudēm, lai izkontrolētu, kas un kā. Pie reizes arī hiēnēna sirsniņa tika apskatīta, ap to laiku arī acu ārsts, ģimenes ārsts, atkal ginekologs… Tiešām izbesījos, ka nemitīgi jādzīvo poliklīnikās. Un viss tikai tāpēc, ka laikā neattapos, ka jātur mute par visām bērnības diagnozēm (labi, ka dažas tomēr aizmirsu pieminēt)! Gala rezultātā iznāk, ka bērniņam viss ir vislabākajā kārtībā, manas vecās diagnozes paliek spēkā, bet esmu labākajā formā, kādā vien ar tādu slimību vēsturi var būt. Sirds daktere apstiprina manas aizdomas, ka tas lielā mērā ir sporta nopelns. Visā šai sakarā priecājos, ka man darbs ir nodrošinājis veselības apdrošināšanu. Grūtnieču bezmaksas aprūpe ir bez maksas tikai standarta gadījumos, par dažām specifiskām izmeklēšanām tomēr ir jāmaksā, turklāt poliklīnika mēdz nozaudēt pacienta kartītes ar visiem nosūtījumiem, tāpēc noveļ maksāšanu uz apdrošinātāja pleciem, utt. Labi, ka beigās lielāko daļu naudas tomēr atgūstu. Apdrošināšana ir vajadzīga lieta!

Šajā mēnesī beidzot tiek sagaidīts lielais grūtnieču labums – supergarais atvaļinājums! Lai arī man ļoti patīk mans darbs, tomēr ir patīkami uz to neiet. Dažu dienu laikā paspēju atradināties no darba un baudu laiskās dienas. Tieši laikā, jo hiēnēns apgriežas ar galvu uz leju (jā, to var just) un kopš tā brīža kļūst vēl dzīvespriecīgāks, sitot man pa vēderu, kniebjot, kutinot, ārdoties un sperot pa “saulīti” tā, ka elpa aizcērtas, tāpēc strādāt varētu būt pagrūti. Tā vietā izguļos kārtīgi, eju uz tirgu pēc zemenēm, apzinu, kuros datumos ir atlaides zīdaiņu drēbju humpalās un, vīram par lielu uzjautrinājumu, pērku mazulītim drēbes. Man gan ir visai maza nojausma par to, kas jāpērk, tāpēc prasu padomus jaunajām mātēm, lasu internetā sarakstus ar nepieciešamajām lietām un saprotu, ka neko nesaprotu. Tiem sarakstiem, kas savā starpā atšķiras, vajadzētu klāt paskaidrojumu, kam tā lieta nepieciešama, lai es varētu saprast, kas tas vispār ir, un vai es plānoju tādu izmantot. Uz dzemdībām esot jāņem līdzi vairāki apģērba komplektiņi. Kas, pie velna, ietilpst apģērba komplektiņā, un kāpēc viss ir deminutīvā? Būs vien jāiet uz kaut kādiem vecāku kursiem, lai saprastu, no kura gala vispār tam bērnam ķerties klāt. Runājot par kursiem, biju nolēmusi brīvajā laikā līdz dzemdībām kaut ko pamācīties. Nekādas svešvalodas vai grāmatvedības pamatus – kaut ko pavisam vienkāršu un nenopietnu. Izrādās, ka vasarā pieaugušo kursos ir klusums. Atrodu tikai zivju ādu ģērēšanas kursus, bet tur jāņem līdzi savas zivju ādas. Man nav ne jausmas, kā lai es dabūju zivju ādas, tāpēc tas atkrīt. Neiemācīšos neko!

Runājot par sportu, vēl bez skriešanas manā dzīvē pastāv arī orientēšanās. Ja agrāk tas bija veids, kā uz stundiņu aizmirst par grūtniecību, tad tagad tas vairs nesanāk. Vēders ir tik liels un traucējošs, ka orientējos kopā ar bērniņu. Vismaz ir, ar ko parunāties, nav jākonsultējas ar iedomu draugiem. Maz gan tā sanāk, jo tagad es ņemu vieglākas distances, kur tā nomaldīšanās tik bieži netiek piedzīvota. Tikai ir grūti skriet pa apvidu. Man apvidus nekad nav paticis, bet skriet pa brikšņiem ar aizdusu un spiedošu sajūtu ir īpaši sarežģīti, pie tam jāuzmanās, lai neiekristu kādā bedrē un nesatraumētos (tagad jau ar līdzsvaru ir vēl grūtāk, nekā pirms hiēnēna). Orientējoties arī distances sanāk garākas, nekā vienkārši skrienot ap māju, tāpēc 2 dienas pēc kārtas ir visai nogurdinošas. Palīdz ilgs miedziņš un laiskošanās nākamajā dienā.

Mēneša beigās ar vīru dodamies ceļojumā. Mērķis ir atrast viņa vectēva dzimto māju drupas. Pirmo reizi pārgājienā ņēmu līdzi lietussargu. Bet tā gāza, ka es izdomāju, ka man to zoņķiku vajag! Protams, iekūlāmies tādos džungļos, ka pēc tam lietussargs bija metams ārā. Aizaugušas pļavas, purvu malas, grāvji, koki, krūmi, brikšņi, slīkšņas… Labi, ka līdzi bija cirvis! Pārgājiens fiziski ļoti grūts, vienkārši nevilka kalnā. Odi, nātres, lietus, lietus… Nu, kāpēc es nevaru būt tāda grūtniece, kam vēders ir attaisnojums sēdēt mājās un iet uz meditācijas kursiem? Kad tās drupas tomēr atradām, nogurums bija kā ar roku atņemts – nē, meditācija nevar būt tik laba, ka atsvērtu tādus piedzīvojumus! Tā kā bijām pilnībā slapji, tad pie reizes arī nopeldējāmies ezerā. Izrādās, virs ūdens turos tikpat normāli, kā tad, kad vēders bija vairāk uz iekšu, nekā uz āru. Drošības labad gan tālu ezerā nepeldēju, bet tomēr biju pārsteigta, ka tas nav grūti, vismaz plunčāšanās un vieglas slīdēšanas pa ūdens virsmu režīmā.

Reizēm šķiet, ka piedzīvojumi paši mani atrod. Kādā vakarā kaimiņiene, ar kuras dzīvokli mūsējam ir kopējs gaitenis, paziņoja, ka gaiteņa atslēga ir iesprūdusi. Manējā arī nekustas ne par milimetru. Sazvanām pārvaldnieku, viņš iesaka lekt ārā pa logu. Pēc pārdomu brīža nolemjam izmēģināt, vai nevar atslēgt durvis no ārpuses. Ielavāmies mūsu gaiteņa trešajā dzīvoklī, kas stāv tukšs, bet arī tas logs ir pārāk augsts, lai lektu ārā. Protams, ka pirms grūtniecības es būtu izlekusi bez liekas domāšanas, bet tagad tomēr brīnumainā kārtā kaut kāds saprāts man tomēr galvā ir parādījies. Atrodam remonta kāpnes, izceļam pa logu, kaimiņiene tur kāpnes, bet es lienu laukā. Skats droši vien ir Delfu aculiecinieku vai Degpunkta vērts, bet beigās durvis tomēr var dabūt vaļā no ārpuses. Jā, manas bažas nav piepildījušās – neskatoties uz grūtniecību, es joprojām esmu tas pats cilvēks, kas iepriekš. Tas pats cilvēks, kas vienīgais ugunsgrēka laikā neapjūk un evakuē visus, kas aukstasinīgi apstrādā pretīgas, asiņainas brūces bērnu nometnē, kas ādas jaku salāpa ar to neredzamo šuvi, ko mēdz izmantot ķirurgi, un kas atkal varēs izlekt ārā pa logu, kad bērniņš būs piedzimis.

Mazais hiēnēns. 5.daļa.

Man rit grūtniecības 5.mēnesis – pats vidiņš, es skrienu un jūtos lieliski.

hiena

Mani spēki atgriežas, es varu izdarīt vairāk. Atceros, kā otrajā mēnesī es gāju varenā 7km pārgājienā, beigās knapi kājas velkot. Tagad es jau varu iet 2 dienu pārgājienā, kopā nosoļojot ap 60 kilometriem. Ar vīru izdomājām, ka garās maija brīvdienas nedrīkst laist postā, sazīmējām maršrutu (kas dabā izrādījās garāks), rezervējām naktsmītni un kravājām somas. Gājām pa ceļiem un bezceļiem, atradām kartē kļūdu (jau otrā vieta, kur mēs atrodam kartē nepārprotamu kļūdu), vadījāmies pēc kompasa un iemaldījāmies nomaļās vietās, kurās patiešām ir vērts iemaldīties. Redzējām meža dzīvniekus un putnus, un rāpuļus, un taurentiņus. Silta diena, brīžiem var iet T-kreklā, un vakarā var smieties viens par otra sarkano, saulē nosvilušo ģīmīti. Rokas mežā saskrāpētas, uz kājām tulznas, bet garastāvoklis pareizais. Pēc kādiem 20km pirmajā dienā gan sāka kļūt grūtāk, bet nu nekas, kaut kā līdz gultai tikām. Domāju, ka tur vairāk nospēlēja nevis fiziskās grūtības, bet gan apvidus – bezgalīgi rapšu lauki, pļava, neliels mežiņš, atkal rapsis, rapsis, rapsis… Un putekļains grants ceļš. Otrajā dienā arī pārsvarā grants un asfalta ceļi samērā klajā apvidū. Nevajag grūtniecības stāvoklī daudz iet pa klajiem apvidiem! Kāpēc? Čurāšanas pēc! Pilnīgi mierīgi var ielīst mežā uz zaļo pauzi un pēc 10 minūtēm atkal iztecināt ārā no sevis nākamo galonu ar izšķīdušu slāpekli. Grūtniecība vispār iemāca atviegloties visādās skrajās vietās. Sporta jaka man vēl der, bet nu jau ir krietni ciešāka, tāpēc nedaudz spiež vēderu. Ne tā, ka nebūtu ērti, bet pietiekami, lai pūslis spiestos vairāk, nekā gribas. Kad kļūst siltāks un jaku var bāzt somā, arī pauzes vajag retāk. Pēc garā pārgājiena gan vēl dienu jūtos sagurusi, bet viss ir normāli – kājas gaisā, atpūta, grāmata un skats spogulī uz nosauļoto seju sniedz labsajūtu, kas iespējama tikai pēc fiziskas slodzes.

Pamazām sāku saņemt jautājumus par to, vai tas ir prātīgi, ka es skrienu un daudz kustos. Bet protams, ka tas ir prātīgi! Sīciņajam tiek vairāk skābekļa, fiziskas aktivitātes ir pilnīgi nepieciešamas! Man uzdod jautājumu, vai auglis nevarot sakratīties, kamēr es skrienu. Nu, mīļie cilvēki! Ielieciet burkā gaļu, piepildiet pilnībā ar ūdeni un mēģiniet sakratīt! Sanāk kaut kas? Pie tam dzemde nav burka, maziņais ir šķidrumā, kas ietverts vairākās kārtās apvalku, ko vēl satur un amortizē saites, muskuļi, gaļa un vispār visa balsta un kustību sistēma. To, ka viss ir kārtībā, apstiprina izmeklējumu rezultāti. Kopā ar vīru bijām uz ultrasonogrāfiju, kur mums rādīja mazo hiēnbērnu. Būšot smuks – deguna kauls ir klasiski taisns. Ļoti labi, man ir svarīgi, lai mans bērns būtu skaists! Gribēju teikt, ka svarīgāk, lai būtu vesels, bet tās nebūtu īsti manas domas. Man pašai ir strīpa ar visādām iedzimtām patoloģijām, bet, ja es varētu atdot savu skaistumu, lai iegūtu pilnīgu veselību, es to nedarītu. Par laimi, nav jāizvēlas – cilvēks var būt gan skaists gan vesels, un rādās, ka hiēnēns tieši tāds arī būs! Neesot pilnīgi nekā, pie kā piekasīties. Kauliņi ir kārtībā, visas detaļas ir kārtībā, placenta ir bieza un labi piesūkusies, visas citas manas ķeskas arī ir kārtībā, man nav nekādu ierobežojumu – ko gribu, to daru! Arī analīžu rezultāti ir lieliski. Pat ar visu grūtnieču biedu hemoglobīnu man ir labas attiecības. Pajautāju dakterei par dažādiem grūtniecības mītiem, viņa sāk smieties un iesaka paklausīties vēl tantēs. Es varu gulēt un sēdēt, kā vien es vēlos, es varu izpausties pēc sirds patikas. Intereses pēc daktere vēl izjautā, ko tad tantes sakot par bērna dzimumu, un gardi nosmejas. Vispār diezgan eiforisks noskaņojums. Mums būs sanācis uztaisīt veselu bērniņu! Vēl gan grūtniecība ir tikai vidū, bet pats svarīgākais posms tomēr ir veiksmīgi aizvadīts. Kas tā ir par laimi – redzēt savām acīm, ka ir divas rokas, divas kājas, pilnīgi normāla galva un rumpītis! Diena kopumā ir visai gara un gadās arī likstas, piemēram, pazaudēju maku, bet tas nespēja mani pārlieku izsist no sliedēm. Kas gan ir pazaudēts maks salīdzinājumā ar veselu un smuku bērniņu? Beigās gan maku atguvu ar visu saturu, un nolēmu par ietaupīto naudu nopirkt sev skaistu kleitu.

Ar kleitu pirkšanu neiet tik viegli, kā gribētos. Un zeķbikšu pirkšanu arī. Meklēju pa veikaliem speciālās grūtnieču zeķbikses, bet visur izpirktas un nav zināms, kad būs vēl. Manas vecās zeķbikses spiež vēderu, tāpēc nopirku tādas, kas der vēdera rajonā. Bet tās man krunkojas kāju daļā, jo tur sanāk par lielu! Eh, apģērbs… Man vispār ir kaut kāds nestandarta rumpis, kam rokas un kājas ir kā pieskrūvētas no cita nestandarta cilvēka, līdz ar to apģērba pirkšana nekad nav bijis viegls uzdevums. Cerēju, ka grūtniečdrēbes būs vieglāk sadabūt – liels vēders, šaurs viss pārējais, un gatavs! Aha, sacerējos. Izrādās, ka nepienākas audzēt tikai vēderu. Jābūt lielam arī visam citam. Jā, grūtniecības laikā krūtis kļūst lielākas, bet nu ne jau tādā mērā! Neviena kleita smuki neder! Pleci arī man par šauriem, lai kleitas labi piegulētu. Velns ar ārā! Var jau būt, ka situācija nav tik traka, un kaut kur kaut ko var tomēr atrast (kas pierādās turpmākajās nedēļās), bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas spēj ilgi vazāties pa veikaliem, tāpēc atmetu kleitām ar roku, uzvelku to, kura ir tāda brīvāka jau no veciem laikiem, un eju uz skolas salidojumu. Izrādās, ka ir vēl daudz cilvēku, kas domā, ka es gluži vienkārši esmu uzēdusi resnu vēderu, un brīnās, kad es pasaku, ka iekšā aug sīkulis. Ar to pašu saskaros nākamajā dienā Rīgas maratonā. Nopietni, vai es tiešām izskatos resna? Man likās, ka nu jau gan to vēderu nevar pārprast! Pašās, pašās mēneša beigās, kas īstenībā jau laikam skaitās 6.mēneša sākums, es pasaku kolēģim, kuru redzu katru dienu, lai nerēķinās ar mani darbos, kas plānoti vasarā. Šim lielas acis. Viņš pat nebija domājis, ka esmu uzēdusies. Vispār neko nebija pamanījis. Nu labi, tad man ir skaidrs, kāpēc trolejbusā es joprojām stāvu kājās.

Rīgas maratons pats par sevi ir baudāms pasākums. Maratonu gan neskrienu, aprobežojos ar 10km. Pirms tam izbaudu maratona gaisotni, silto laiku un daudzos cilvēkus apkārt. Man tā patīk Rīgas maratons! Pat tad, ja es to neskrienu! Mana 10km distance iesākas tāpat, kā jau pēdējā laikā visi skrējieni – ar gribēšanu uz krūmiem. Nolādētais pūslis! Vai tiešām būs jāizmanto būdiņas? Cenšos novērst domas no pūšļa un baudīt skrējienu. Un ziniet, izdodas! Tā kā ir karsts, cenšos neforsēt, leju uz galvas ūdeni un skrienu prātīgi. Kaut kā sanāk apdzīt vienu, otru, trešo skrējēju… Nevilkšos taču speciāli aizmugurē! Pēdējā ūdens punktā saprotu, ka tualeti tomēr nevajadzēs. Pūslis ir galvā. Pie šīs domas vēl jāpierod un jāstrādā, bet visumā tā ir galvenā atziņa no skrējiena. Tas, ka sīkais spārda pa iekšām, nenozīmē, ka man jāiet uz tualeti. Kas attiecas uz pašu skriešanu, es skrienu normāli. 10km pieveikti 56 minūtēs un 1 sekundē, kas, manuprāt, ir tīri pieklājīgs rezultāts, ja ņem vērā, ka es centos nemočīt pilnā jaudā, bet skriet ar domu, ka man tur iekšā viens vizinās un grib ērti justies. Pēc skrējiena satiekos ar pazīstamiem maratonistiem, dzeru bezalkoholisko alu un izbaudu pēcsacensību gaisotni. Es noteikti atgriezīšos maratonā!

Seriāls “Izskrien Rīgu!” šogad norisinās ceturtdienu vakaros. Ir jāskrien! Piesakos uz 5km distanci. Pirmais posms notiek Kronvalda parkā, jāskrien 5 zigzagaini apļi. Saģērbjos pārāk siltās drēbēs, bet tas īpaši netraucē. Pirmajā aplī dodu kājām vaļu, bet apļa beigās paziņa atgriež mani realitātē, sakot, ka knapi tiekot līdzi. Atgādinu sev, ka es šeit esmu, lai izkustētos, nevis cīnītos, tomēr otrs aplis noskriets vēl ātrāk. Pēc tam gan norimstos un vienkārši mēģinu normāli skriet līdz finišam. Baigi jau nu tas izdosies, ja attālums starp mani un priekšā skrienošo meiteni lēni, bet neatlaidīgi samazinās! Nolemju viņu noskriet. Ja viņa atspēlēsies, lai to dara! Man izdodas viņu pārspēt, bet tad izrādās, ka viņa skrien 10km distanci (starts bija reizē). Eh… Ja reizē skrien 5km, 10km un vēl veselības pusstunda, tad neko nevar saprast. Ja es tur patraucēju elites skrējējiem, tad lūdzu neņemt ļaunā! Es tiešām centos pavākties malā, kad apzinājos aiz sevis skrienam kādu ātrāku cilvēku. Pēc finiša sajūtu, ka īstenībā jau sviedri diezgan daudz tek pa ķermeni. Laikam vasara tiešām klāt.

Pēc pāris dienām Olainē pārliecinos, ka jā – vasara ir savā elementā! Kam man vajadzēja to Olaini skriet, es nezinu, bet man tagad gribas skriet, cik tik vien var, jo es nezinu, cik ilgi es to vēl varēšu darīt. Piesakos uz 10km. Protams! Iesildīšanās kaut kāda pašvaka, nolemju, ka iesildīšos distances sākumā, un tas man būs kā stimuls nepārķert startu un vispār skriet mierīgi. Tā nu tas tev sanāks! Skrienas labi, bet visai drīz tiek piedzīti apakšstilbi. Smagām kājām dauzos pa to smilšu ceļu, sūtu saulē un patiesībā pat priecājos, ka tās kājas tādas – nekādas, jo tas man neļauj pārforsēt. Kājas drīkst būt smagas, galvenais, lai es nepārcenšos tā, ka melns gar acīm. Karstumā jau visādi gadās… Dzeršanas punktos ir kārdinājums pāriet soļos, bet to pārvaru, jo zinu, ka tad būs grūtāk. Pēc kādiem 5km sāk tirpt kājas. Laikam jau grūtniecība un karstais laiks kombinējas, kājas pietūkst un aizņem visu botu. Tas pats bija Rīgas maratona dešukā un Stirnu Buka Zaķī. Īsti nezinu, ko darīt, jo negrasos pirkt lielākas botas tam īsajam laikam, kas man vēl palicis, ko skriet. Ignorēju tirpoņu un savā tempā skrienu uz priekšu, līdz panāku 3 čaļus. Sāku jau domāt, pa kuru pusi viņus labāk apdzīt, bet tā aizdomājos, ka aizķeros aiz akmens un lidoju pret rupjo grants ceļu, kas ir pilns ar akmeņiem. Nuja, sen tā hiēnslimība nebija piemetusies! Man gluži vienkārši nepienākas dzīvot bez traumām! Parasti krītot es uzmetu kūleni, lai pasargātu ādu no lielākiem noberzumiem, bet šoreiz vienā mirklī tiek pieņemts lēmums visu ņemt uz ekstremitātēm – galvenais, lai iekšās viss būtu drošībā! Tā kā man ir liela krišanas pieredze, trieciens sanāk nemanāms, bet epidermas gabali gan paliek uz ceļa. Abi ceļgali, plaukstas un elkonis ir asiņaini. Pasēžu putekļos, padomāju par dzīvi un ceļos tik kājās. Pastaigājos, nokratu asinis un apraudu savas labās skriešanas bikses, kas nupat tika ieskaitītas orientēšanās drēbju klāstā. Man garām viena pēc otras paskrien divas sievietes. Apjautājas, vai viss kārtībā. It kā jau ir. Bet kāpēc es laižu viņas garām? Atsāku skriet un tai pašā tempā novietojos vecajā pozīcijā aiz 3 čaļiem. Kas spējīgi man skriet garām, lai skrien! Medpunktā man apstrādā brūces, un tad jau eju gaidīt vīru finišā. Viņam nāk smiekli par manu tizlumu, bet viņš ir norūpējies par bērniņu. Man nāk smiekli par to, ka viņam nāk smiekli, bērniņam viss ir kārtībā, un es priecājos, ka manam vīram ir tāda attieksme, kādu es no viņa sagaidu.

Aptuveni tagad ir tas laiks, kad es vairs nedrīkstu taisīt abortu. It kā jau nemaz nebija doma hiēnēnu nīdēt ārā, bet vienalga ir dīvaina sajūta, ka nu pa manu ķermeni kāds drīkst šiverēties neatkarīgi no tā, vai es to gribu. Viss, atpakaļceļa vairs nav. Mācas virsū visādas eksistenciālas pārdomas, ko cenšos noslāpēt. Palīdz runāšanās ar vīru un apzināta visādu pozitīvo faktoru meklēšana. Vīrs man stāsta, ka bērniņam tur iekšā esot mājiņa, kurā viņš dzīvo, un tamlīdzīgas mīļas muļķībiņas. Reizēm samīļoju bērna rāpulīti. Vispār jau biju nolēmusi nesteigties ar bērna mantu iegādi, jo nav vajadzības pārekipēties pirms laika, bet tad, stāvot rindā uz pielaikošanas kabīnēm, ieraudzīju stendu ar zīdaiņu drēbītēm. Sāku šķirstīt un ieraudzīju dažas ar dzīvniekiem virsū. Kā var pretoties vaļiem, safari un putniem? Nekā! Beigās izrādās, ka pareizi vien ir. Fakts, ka manam auglim jau ir savas drēbes, vairāk liek uztvert viņu kā cilvēku. Beigās vēl izrādās, ka mamma ir sataupījusi kaudzi ar zīdaiņu drēbēm, ko es pati esmu savā laikā nēsājusi. Šausmas, tās brūnās zeķbikses ar rūtiņā salāpīto ceļgalu es atceros gan sev, gan māsai mugurā! Tai pat laikā blakus ir neskaitāmas zeķbikses, kas ne reizes nav vilktas, pat birkas vēl klāt. Jā, tādi nu bija tie laiki, kad cilvēki krāja un taupīja nebaltām dienām. Es vēl drusku atceros, kā pašai nācās stāvēt rindās kopā ar vecākiem, jo zeķbikses deva uz purniem, un mazs bērns arī skaitījās kā viens vesels. Ģimene izstāv rindu, tiek pie zeķbiksēm un stāv otrreiz. Tā nu sanāk, ka, iespējams, es pati puszīdaiņa vecumā esmu izstāvējusi rindu, lai dabūtu zeķbikses savam bērniņam. Brūnās un salāpītās lido taisnā ceļā uz atkritumiem, bet labās drēbītes gan noderēs.

Šajā mēnesī trešo reizi pa visu grūtniecības laiku redzu zīdaini. Esmu ciemos, ciemos ir arī ģimene ar mazu bērnu. Izmantoju izdevību un kārtīgi nopētu zīdaini, lai zinātu, kādi viņi izskatās. Pēdējo reizi tik ilgi vienā telpā ar tik mazu bērnu biju pirms kādiem 26 gadiem, kad man uzradās jaunākā māsa. Klausos abām ausīm un uzsūcu noderīgu informāciju. Šis skaitās ļoti mierīgs bērns, arī vecāki ir adekvāti un māk tikt ar viņu galā, bet man nav ne jausmas, kā es rīkošos, kad man būs bērns, kas vienlaicīgi raudās, vems, gulēs, negulēs un neļaus vecākiem normāli paēst pie galda. Johaidī, kur es esmu ieberzusies?

Grūtniecība jau pusē, un es gaidu, kad nu es pārvērtīšos par to apgaroto grūtnieci no bildītēm. To, kura, tērpusies gaišās lina drānās, stāv saules pielietā terasē ar kūpošas zāļu tējas tasi rokā. Domāju, ka tādas bildītes tāda fantāzija vien ir. Patiesība ir skarbāka – grūtniecība nāk ar pretīgām blakusparādībām. Līdz šim, kā par laimi, es esmu izvairījusies no strijām, varikozām vēnām, izteiktiem pigmenta pleķiem uz ādas, izbirušiem zobiem un katastrofāla svara pieauguma, bet tajā visā ir bijis jāiegulda darbs vai vismaz cenšanās (jo dažas no parādībām nevar novērst pat tad, ja cenšas). Protams, ka man gribas nakts vidū našķēties ar kārumiem, bet es zinu, ar ko tas beigtos. Pret strijām it kā nepalīdzot nekas, bet es cītīgi ziežu vēderu ar krēmu – labāk, lai āda ir mitrināta un elastīga. Krēms palīdz arī pret niezēšanu un kasīšanos, kas šomēnes sāk parādīties. Kļūst grūtāk elpot. Loģiski, jo sīkulis orgānus spiež uz augšu. Manas aknas nu jau ir krūškurvja iekšpusē. Jau kādu laiku grūtniecības padomos figurē darbības, kas samazina sāpes mugurā, kājās un kur tik vēl ne. Laikam jau īpaši jāpriecājas par to, ka man nekas nesāp. Tad vēl ir tāda lieta, ka šajā laikā viss ķermenis atslābst, saites kļūst vaļīgākas, visādi vārstuļi nenoslēdzas pietiekami stingri… Tas nozīmē to, ka vajag klausīt tos ieteikumus, kas liek jau pašā sākumā sākt trenēt šķidruma saturēšanu sevī. Labi, ka es to darīju, un tagad nav jāuztraucas no neērtām situācijām, kas varētu rasties šķaudīšanas vai histēriskas smiešanās laikā. Vārstuli, kas noslēdz barības vadu no kuņģa, gan nav iespējams uztrenēt. Ja man būtu jādod viens vienīgs ieteikums grūtniecības laikā, tas būtu: “Mācies rīt vēmekļus!” Pēc ēšanas nevajag atgulties, jo barība gluži vienkārši var nākt atpakaļ pa barības vadu. Reizēm tas notiek arī bez visas atgulšanās. Jā, tas ir pretīgi. Jā, tā ir realitāte.

Esmu kļuvusi atbildīgāka. Lai arī hiēnēnam nu jau ir pašam sava imunitāte, es tomēr sargājos no saslimšanām. Baso pēdu sezonu vēl neesmu atklājusi, lai gan Pērkona dziesmas šogad jau esmu dzirdējusi. Lai arī it kā jau vienu aliņu var atļauties izdzert, alkoholam ne tuvumā neeju. Nu labi, tuvumā biju. Vienreiz bija gadījums, kad negribēju teikt, ka esmu stāvoklī, un bija jādzer vīns. Mērcēju lūpas vīnā, bet nenoriju ne malka. Ziniet, cik grūti? Pievēršu uzmanību brūcēm. Ja agrāk uztraucos tikai par to, lai stingumkrampju potes man būtu veiktas laikā, tad tagad brūces apskatu rūpīgi. Ja man nepatīk, tad bez žēlastības gāžu virsū zeļonku, lai izkož kārtīgi. Nebūs te nekādu strutu un netīrumu! Cīnos ar smēķētājiem. Cīnījos jau arī pirms grūtniecības, bet tagad ieslēdzas kaut kāds hiēnmātītes sindroms. Ja tu gribi kasīties ar mani, tad kasies, bet liec mierā manu bērnu, viņš taču vēl nemaz nevar pateikt, cik tu esi riebīgs ar visām savām cigaretēm!

Atbildīgums parādās arī skrējienos, lai gan nav nemaz tik viegli pārorientēties no sacensību skriešanas uz mierīgo režīmu. Stirnu buka skrējienā kājas ir piedzītas jau pirmajos kilometros, jo trase sastāv tikai no uzskrējieniem un noskrējieniem. Vismaz ir iemesls pastaigāt un atpūtināt kājas, bet vienalga gribas sacensties. Ieraugu priekšā cilvēkus, kurus es normālos apstākļos redzētu tikai startā, un spiežu sevi neapdzīt viņus. Viss, nav vairs ne ar vienu jāsacenšas! Pat ar sevi ne! Es taču biju izdomājusi, ka grūtniecības laiks man būs kā atpūta no jebkuras sacenšanās! Rezultātu ziņā, protams, neesmu konkurētspējīga, bet vienalga gribas nokost to vienu iesācēju, kas priekšā pūš un elš. Un tad vēl to otro. Un trešo… Ultramaratonos šo ir vieglāk kontrolēt, jo vai nu ir pietiekami daudz saprāta, lai neiztērētu visus spēkus jau sākumā, vai arī pietiekami maz spēka, lai beigās kādu vēl mēģinātu apdzīt. Stirnu bukā saprotu, ka iekšās ir, bet kājās nav, un tas arī laikam man šobrīd ir labākais variants. Finišā īsti paskriet vairs nevar, bet tas galīgi nav tāpēc, ka es būtu aizelsusies vai nomocījusies – vienkārši kājas ir atradušas no kārtīgiem skrējieniem. Visa tā sacenšanās un nesacenšanās gan ir novedusi pie tā, ka vasarā es iesoļoju kā Satelīta reitinga otrās pozīcijas iemītniece. Grandi, kas atrodas aiz manis, pa vidu salīdzinoši īsajām distancēm ir skrējuši arī ko garāku, tāpēc gluži vienkārši sapelnījuši mazāk punktu satelītos. Nu neko, visumā jau tīri pieklājīgs rezultāts grūtniecei, kas nu jau pilnus 5 mēnešus savā vēderā izmitina sīkulīti.

Noslēgumā atbildēšu uz dažiem sakarīgajiem jautājumiem, ko es tagad saņemu.

Kāds ir tavs temps, salīdzinājumā ar to laiku, kad nebiji stāvoklī? Sākumā uz šo es atbildu, ka kādas minūtes starpība, bet tad apdomājos, ka tā gluži nevarētu vis teikt. Man arī agrāk nebija viena tāda konstantā ātruma, ar kādu es skrienu sacensībās vai treniņos. Viss atkarīgs no garastāvokļa, pasākuma, motivācijas un trenētības. Arī tagad tempi ļoti variē. Rīgas maratona desmitniekā temps bija 5:31, dienu pirms tam 2km noskrēju tempā 6:04, pēc maratona nākamajā nedēļā “Izskrien Rīgu!” 5km ar 5:21, nākamajā dienā 2km pa rajonu 6:15, svētdienā Olaines apļos 10km tempā 5:44. Ja vajag salīdzināt, 2014.gadā Izskrien Rīgu! Kronvalda parka posms skriets ar tempu 5:00 (10km, mazliet citāda trase un 2.vieta grupā), 2015.gadā Olaines apļi skrieti ar tempu 4:39, iegūstot 1.vietu grupā. Lēnāk ir, bet es nezinu, vai tas no grūtniecības, vai no netrenēšanās. Grūtniecības pirmajos mēnešos tiešām biju nonīkusi un 2km bija pilnīgi pietiekams skrējiens, līdz ar to tagad es pat necenšos trenēties kaut kam garākam. Pilnīgi pietiek ar to, ka vienkārši dabūju izskrieties.

Kā ir skriet ar bērnu iekšā? Iedomājies, ka esi aizbraucis Ziemassvētkos pie saviem lauku radiem un esi apēdis visu, ko vecmāmiņa ceļ galdā. Visu! Cepešus, kartupeļus, mērces, rosolus, pīrāgus, piparkūkas, mandarīnus un konfektes. Līdz stenēšanai. Un tad vēl mazliet, un tad vēl, visus 9 ēdienus! Tālāk iedomājies, ka pēc tā visa uzvelc treniņbikses, kas, loģiski, vēderā ir pārāk ciešas, un mēģini skriet uz ātrumu. Aptuveni tā.

Kā tas ir, kad bērniņš iekšā kustas? Fizioloģiski – kaut kas baksta tev no iekšpuses. Īsti nav, ar ko salīdzināt, jo tas nelīdzinās nekam. Emocionāli tas ir tā – tu sapņo, ka tev jau ir piedzimis bērniņš, vīrs ar viņu spēlējas, tu viņus apķer un tai brīdī pamosties no tā, ka vienam vēderā ir karatē treniņš, ir 5:00 no rīta, un tev nav ne drusciņas dusmu par to, ka esi pamodināts darbdienas naktī.

Kā tu spēj šitā paskriet? Nemaz jau tā tik traki neskrienu. Es nemočīju ar zvaigznītēm gar acīm. Skrienu ar rezervi, skrienu mazākas distances, nekā esmu paradusi, un pēc garākiem skrējieniem atpūšos pamatīgāk – agrāk eju gulēt un nākamo dienu cenšos veltīt atpūtai, kā arī savus vitamīnus dzeru ar to dozu, kas norādīta “intensīvas slodzes gadījumiem”.

Tas šoreiz arī viss, bet es turpinu skriet – būs arī 6.mēneša apraksts!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/

Mazais hiēnēns. 4.daļa.

Šis ir stāsts par to, kā ir būt grūtniecei – skrējējai grūtniecības ceturtajā mēnesī.

Mēneša sākumā ir viens fantastiski emocionāls pasākums – skrējiensoļojums Rīga – Valmiera, kurā es darbojos kā brīvprātīgā slavenajā Rubenes kontrolpunktā. Ja nevaru noskriet, tad varu palīdzēt citiem to izdarīt! Ņemot vērā manu stāvokli, izdomāju piesardzības pasākumus. Savelku mugurā visas iespējamās drēbes un paņemu līdzi vēl otru komplektu – ja nu kļūst auksti vai slapji. Jebkurā brīdī esmu gatava okupēt vienu no saviem privātajiem krēsliem un nekustēt no vietas. Varu iet pagulēt automašīnā. Varu iet uz Mazo Ansi un siltumā ēst kārtīgu maltīti. Galu galā, varu sarunāt ar kādu, lai aizved mani uz civilizāciju, un vēl es varu zvanīt vīram, lai glābj. Realitātē no tā visa noderēja tikai tas, ka biju kārtīgi saģērbusies – kārtu kārtas pasargāja mani no vajadzības iet atpūsties, gulēt vai sildīties. Regulāri barojos ar pārtiku no sportistu galda, un tāpēc dienas beigās biju pietiekami paēdusi, pat neizmantoju līdzi paņemtās pankūkas. Tā kā mana mamma jau ilggadīgi tiek atzīta par vienu no labākajām brīvprātīgajām visā tajā pasākumā, smeļos zināšanas no viņas. Ja skrējējs ierodas un neko negrib, vajag uzskaitīt visu, ko šeit var dabūt. Ja joprojām negrib, jāņem visi tie šķīvji un paplātes, un jāvicina zem deguna – varbūt kaut ko tomēr apēdīs. Tas strādā! Viņi tiešām ņem kaut ko un apēd! Tā kā pašai ir ultramaratonu pieredze, tad vismaz aptuveni varu apjaust, kā tad tie cilvēciņi tur jūtas, ko grib, un ko viņiem vajag. Zinu, ka tas, ko grib, un tas, ko vajag, ne vienmēr sakrīt. Zinu, ka viņi var būt riebīgi un dusmīgi, bet neviens tāds šoreiz nav. Ņem pretī tējas un buljonus, dažs labs tiek pie pamasētām kājām, citam vajag palīdzēt ar sistēmas uzpildīšanu, bet viens gadījums bija ekstrēms. Sīkumos neaprakstīšu, bet tad, kad es beidzot sagaidīju tā čaļa acu fokusēšanos, es teicu: “Jāstājas ārā.” Zinu, cik sāpīga var būt izstāšanās, man pilnīgi lūza mana skrējēja sirds, bet cilvēks pats ir svarīgāks par finišu un rezultātu. Šausmināties gan nebija laika, jo skrējēji ieradās viens pēc otra, un katram viņa ultramaratons ir svarīgākais. Es tik ļoti iegāju tajā visā iekšā, ka beidzot varēju atslēgt grūtniecības domas. Par to atcerējos tikai tad, kad līdzbiedri man apjautājās, vai nu nevajadzētu drusku atpūsties vai sasildīties. Paldies par rūpēm, bet es tiešām jutos lieliski! Nogurums pienāca tikai vakarā, apbalvošanas laikā, kur man kārtējo reizi paveicās – tiku pie kastes ar veselības dzērieniem. Tik garšīgi! Tā kā alu es tagad nedzeru, tad veselības dzērieniņi man ir iecienīti kārumiņi. Pasākums kopumā iedeva pārliecību, ka pie ultraskriešanas es atgriezīšos. Vajag tikai pagaidīt, kad sīkulītis būs nogatavojies, un jācer, ka es ātri atgūšos pēc tā visa.

Vēl viens pasākumu veids, kur es varu aizmirst par grūtniecību, ir orientēšanās. Fantastisks sporta veids! Tikai es, karte un kompass. Vienīgā doma – atrast nākamo kontrolpunktu. Ar orientēšanos man iet interesanti – reizēm es lieliski tieku galā, bet citreiz apmaldos trijās priedēs, nesaprotu, kur atrodos, un piedevām vēl sāku neticēt kompasam. Varat iedomāties, pie kā noved neticēšana kompasam. Man ir talants iepērties pašās džunglīgākajās vietās, no kurām pat normāli ārā nevar tikt, tāpēc skriešanas posmi lieliski mijas ar iešanas, rāpšanās un līšanas posmiem, tāpēc tikai finišā attopos, ka ir veikti visi 7 vai 8 kilometri. Pēc tam ir kājas gaisā, smaids sejā un zupa vai pankūkas vēderā. Pēc tādas izskriešanās pa mežu lielisks garastāvoklis ir garantēts. Piedalījos ne tikai parastajos Magnētos, bet arī lielākā pasākumā – Rīgas kausos. Pirmajā dienā biju drusku vīlusies distancēs. Tagad es neņemu, kā parasti, garāko un grūtāko, bet gan drusku vieglāku variantu, jo garajā varu iesprūst uz ilgu laiku un daudziem kilometriem. Problēma ir faktā, ka vieglākā distance ir ne tikai īsāka, bet arī vienkāršāka no orientēšanās viedokļa, līdz ar to izpaliek maldīšanās pa mežu, griešanās ap savu asi un skaļa sarunāšanās pašai ar sevi, kam seko meža izķemmēšana, kurā arī parasti es uzvācu vajadzīgos kilometros. Vieglā distancē nav jāblandās, tāpēc kilometru krietni mazāk. Šoreiz nevis cilvēki par mani apžēlojas un rāda kartē, kur atrodamies, bet gan tieši nāk pie manis pēc padoma. Patīk tāda savas sugas pārstāvju komunikācija mežā! Otrajā sacensību dienā gan tieku grūtākā apvidū, un viss ir kārtībā. “Mēness ainavā”, kā apvidu nosauc vecie orientieristi, sanāk gan apmaldīties, gan griezt piruetes, gan runāt ar sevi. Viss kārtībā!

Lasu uz priekšu grāmatu par skriešanu grūtniecības laikā un gūstu arvien vairāk apstiprinājumu, ka to var un vajag darīt. Vieglāka grūtniecība, mazāks sarežģījumu risks, ātrāka atgūšanās pēc dzemdībām, formas uzturēšana, veselīgāks un gudrāks bērns… Tie ir labi iemesli tiešām skriet un par to justies gandarītai, nevis vainīgai. Tagad, kad gremošanas problēmas ir mazinājušās un nelabumi mitējušies, skriet ir arī vieglāk. Varu ar to pašu piepūli noskriet vairāk, un tagad man jau ir normāli vienā reizē skriet 5-10km, nevis 0-5, kā bija pašā sākumā. Pilnīgi liekas, ka varētu vēl vairāk, bet drusku tomēr baidos arī samocīt sevi un sīko hiēnbērnu, jo joprojām cenšos turēties pie pārliecības, ka viss ir jādara bez nomocīšanās. Pavasara asfalta sacensībās Rēzeknē un Daugavpilī cenšos ripināt neitrālajā ātrumā – necenšos skriet ātrāk un kādu nokost, bet arī speciāli sevi nebremzēju. Reizēm liekas, ka varbūt vajadzētu bremzēt, bet kas to zina? Bet tā fantastiskā sajūta, kas rodas no tādas normālas skriešanas, ir pārāk patīkama, lai vienmēr tikai bremzētu un bremzētu sevi! Bremzēšana tiek pārtraukta, kad vienā citā grūtniecības grāmatā izlasu, ka arī piepūle sīcim par ļaunu nenāks. Nevajagot gluži trenkt sevi, līdz melns gar acīm, bet vidēja piepūle neesot nekas slikts. Laiks atbrīvoties no vecu tanšu runām un sākt vadīties pēc tā, kas ir apstiprināts normālos, zinātniskos pētījumos! Skrien Latvija seriālā skrienu piecīšus, un tā vispār ir tāda jauna pieredze. Trakākais ir tas, ka starta pūlītī nevienu nepazīstu. Gandrīz visi mani ierastie skriešanas biedri skrien pusmaratonu! Tā vietā mani līdzskrējēji ir tādi, kā tās divas meitenes, kas, ieraugot 1km atzīmi, nopriecājās, ka vēl tikai 1km palicis. Žēl, ka nebiju viņām blakus, kad viņas sasniedza 2km šilti. Gan Rēzeknē, gan Daugavpilī pusi distances cenšos apdzīt iesācējus un bērnus, tāpēc sanāk drusku ātrāk uzskriet, lai ātrāk tieku ārā no pūļa. Kad tas ir izdarīts, vairs nav motivācijas kaut ko tur vilkties, un uzņemtajā tempā arī laižu līdz finišam. Mēneša beigās 5,5km noskrieti ar tempu 5:19, kas ir aptuveni 2 minūšu uzlabojums kilometrā, ja salīdzina ar grūtniecības sākumu un nelabumu periodu.

Ceturtais mēnesis atnes labāku pašsajūtu ne tikai fiziskajā, bet arī estētiskajā sfērā. Es vairs neuzbarojos! Sīkulītis aug kā pēc grāmatas, bet es pati vairs neuzresnēju! Apmēri stāv uz vietas, un tas nozīmē tikai vienu – speķis zūd par to apjomu, par kuru pieņemas hiēnēns. Audz ātrāk, maziņais, un apēd visus taukus! Pavasaris, lielāka kilometrāža un labāks garastāvoklis dara savu. Es arī esmu nomierinājusies ar ēšanu. Tas nekas, ja kādu vakaru nepaēdu kārtīgi. Zinu, ka sīkais tāpat paņems no mana organisma visu, ko viņam vajag, un viņam pietiks, ja vien es neķeršos klāt kaut kādām katastrofālām diētām, un tām es negrasos ķerties klāt. Salīdzinoši normālo izskatu ievēro arī apkārtējie. Darbā saņemu komplimentus. Ceturtais mēnesis rit pilnā sparā, kad man pajautā, kur tad man tur iekšā tas bērniņš atrodas. Vai tad tiešām nevar redzēt? Izrādās, nevarot! Tas ir patīkami! Bet ne uz ilgu. Mēneša vidū (vai beigās, ja skaita pareizi) rodas velkošas un stiepjošas sajūtas, kas pašas par sevi ir visnotaļ biedējošas, taču mani nomierina grūtnieču literatūra – ap šo laiku maziņais strauji pieņemas apmēros, stiepjot visu, ko var izstiept, un no tā arī biedējošās sajūtas. Atceros, ka sākumā arī bija līdzīgi, un toreiz ārsts teica, ka viss ir normāli. Mazais gluži vienkārši aug, un drīz jau no iegurņa izvelsies pāri bikšu malai. Kad tas notiek, pārskatīšanās pēc esmu uzvilkusi bikses, kas man derēja pirms grūtniecības, nošausminājos, ka nekas neder, un nopirku speciālās grūtnieču bikses. Ideāli! Pēc dzemdībām ārā nemetīšu, noderēs pēc Jaunā gada izēšanās. Sportam vēl der pašas pirmās skriešanas bikses, kas sen jau izstaipītas, saplēstas, salāpītas un iebāztas orientēšanās drēbju plauktā. Labi, ka ir tāda orientēšanās, kurā es novalkāju līdz galam saplēsto sporta ekipējumu! Tagad var mierīgi vilkt atkal mugurā ārpus meža. Šķiet, ka pirkt jaunas garās bikses nemaz nevajadzēs – kad pat tās vairs nederēs, būs jau silts, un varēs pirkt šortus.

Runājot par nelabumu, tas mēneša vidū atgriezās tieši tad, kad parādījās nelietīgās sajūtas vēderā. Tik traki, kā man nebija pat sākumā! Braucu uz darbu, skatījos vienā punktā, lai neapvemtos, un tad tomēr sapratu, ka līdz darbam es nenoturēšos, un izkāpu ārā. Vēmienīgums pazuda, taču reiba galva un vispār jutos diezgan slikti. Sēdēju uz soliņa un mēģināju saņemties braukt tālāk uz darbu, taču tad nolēmu netēlot varoni un piezvanīju priekšniecei, palūdzot brīvu dienu. Lieliski, tirinos mājās, bet to jau arī nevar izdarīt ar vienu paņēmienu! Visa atlikusī diena gultā un miera stāvoklī, cerot, ka viss man ir kārtībā, un var atslābt. Jo tālāk grūtniecība iet, jo tā ir biedējošāka un neparedzamāka.

Sīkulītim strauji augot, es sāku izjust vienu konkrētu sava ķermeņa daļu, un tā daļa ir urīnpūslis! Es laikam nemaz vēl nesākšu stāstīt, cik ļoti tas traucē skriešanas laikā, ja jau pat ikdienā sagādā neērtības. Es varu aiziet uz tualeti, uzvilkt zābakus un mēteli, grasīties doties uz darbu un tad saprast, ka varbūt labāk vēlreiz ieiet. Vīrs smejas, ka man esot prostamola problēmas. Pa vairākiem lāgiem ceļos augšā naktī. Kāpēc naktī man vajag uz tualeti, ja urīnpūslis ir apakšpusē, bet es guļu horizontāli? It kā tas esot saistīts ar nieru darbības izmaiņām, un tam tā esot jābūt jau pašā sākumā, bet sākumā man nebija. Urinēšanas problēma parādījās līdz ar vēderiņu. Un kas vēl būs nākamajos mēnešos? Ir kārdinājums dzert mazāk šķidruma, bet apzinos, ka tas nebūs tas pareizākais veids, kā ar to cīnīties. Labi, ka gigantiskais vēders man būs vasarā, tāpēc nebūs jāzaudē dārgās sekundes, velkot nost kārtu kārtas ar drēbēm. Runājot par drēbēm, pagaidām ārā ir auksts laiks, un neviens bez speciālas vajadzības nevar noteikt, ka esmu stāvoklī. Plānajās drēbēs jau kaut ko var redzēt, bet pagaidām ir tā riebīgā starpstadija, kad nevar saprast – stāvoklī vai resna. Kad man ir izdevīgi parādīt savu stāvokli, izgāžu vēderu un velku pieguļošas drēbes. Kad gribu paturēt noslēpumā, tad vēders ir uz iekšu un drēbes brīvas. Līdz pat ceturtā mēneša beigām (vai piektā mēneša sākumam, atkarīgs no skaitīšanas sistēmas) es varu izvēlēties, kuram rādīt, ka esmu stāvoklī. Patīkami!

Tā kā vēders kopš tās vienas nelabuma reizes aug neiedomājamā straujumā, ķeros atkal pie grūtnieču literatūras. Skriešanas grāmatā rakstīts, ka šī laika svarīgākais darbiņš ir sagatavot atbildi tiem, kas drīz vien ar gudru ģīmi centīsies mācīt man dzīvot. Man nav ne jausmas, ko es tādiem atbildēšu. Normāliem cilvēkiem varētu normāli paskaidrot, bet nenormāliem? Meklējot informāciju par grūtniecību, ik pa laikam sanāk ieklīst grūtnieču un jauno māmiņu forumos, un tikpat ātri izklīst ārā. Rodas sajūta, ka dzemdēt ļauts tikai sievietēm, kuras skolas laikā latviešu valodā ir bijušas nesekmīgas. Kā var tik drausmīgi rakstīt? Un vēl tas kaitinošais paradums saukt sevi par “mēs”! Kas, tu kaut kāda Anglijas karaliene, ka vari sevi uzrunāt daudzskaitlī? Viss kopumā tas izskatās aptuveni tik katastrofāli – “mees jaw esam 17 nedēljinaa :)*~”. Šausmas! Ja tādas tās lietas, es joprojām negribu identificēt sevi ar grūtniecēm. Kāpēc cilvēki kļūst iracionāli, kad runa ir par mazuļiem? Apkārtējie mēģina noteikt mana augļa dzimumu pēc vēdera formas, pumpām, manas skaistuma un starojuma pakāpes un vēl sazin kādām, ellē, metodēm. Ej tu un iestāsti, ka tie ir šarlatāniski minējumi ar 50% precizitāti! Jau gaidu, kad kāds pateiks kaut ko par horoskopiem. Kā lai racionāls cilvēks to visu iztur? Iespējams, tas ir kaut kāds mūsu kultūras fenomens, jo ārzemju izcelsmes grūtnieču literatūra ir sakarīgāka. Viss tiek saukts īstajos vārdos. Jā, tev var būt sarežģījumi, tev var būt briesmīgas dzemdību traumas, tev var būt urīna un fēču nesaturēšana grūtniecības laikā un pēc tās, tavs ķermenis var neatgriezeniski izmainīties, tev var piedzimt kroplis, tavs vīrs var novērsties un, galu galā, tu dzemdībās vari nomirt ar visu savu dzemdējamo. Tādi teksti nomierina vairāk, nekā maigi uzstājīgais “tev noteikti viss būs kārtībā”, ko saņemu ik pa laikam. Man noteikti būšot vieglas dzemdības, es ātri atgūšot formu, man būšot vesels, gudrs un superīgs bērns, es būšot laba māte, man būšot mazs vēders un vispār viss būšot kārtībā. Johaidī, tu to nevari zināt! Pieredze rāda, ka ne vienmēr visas briesmīgās lietas notiek ar svešiem cilvēkiem kaut kur tālu prom. Dažreiz lielāka un mazāka mēroga nelaimes, un pat traģēdijas, piemeklē mūs pašus, un ar to ir jārēķinās! Protams, es ceru, ka man viss būs labi, bet es nevaru būt par to pārliecināta. Es varu tikai darīt visu iespējamo, lai manai ģimenei viss būtu kārtībā, bet ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt. Vienīgais cilvēks, no kura es ņemu pretī nesakarīgus tekstus, ir mans vīrs. Viņš tik mīļi prot pastāstīt par mūsu sīkulīti! Tā vien šķiet, ka viņš viņu pazīst! Klausoties viņā, es pamazām pieņemu, ka tas, kas man ir ieperinājies vēderā, veidojas par cilvēku, par mūsu pašu bērniņu.

Šajā mēnesī sāku gaidīt augļa kustības. Jau iepriekš izzondēju, kā tās atpazīt. Izrādās, ir vairāki veidi, un nevar zināt, kā tad būs man. Uzzinu, kad, visticamāk, jāsāk just, bet gaidu jau laicīgi, jo to nekad nevar zināt, kad nāks pirmais spēriens. Sīkulis jau sen tur kārtīgi ņemas un ārdās pa iekšu, bet nav vēl tik liels un stiprs, lai izspertos cauri, bet ja nu tomēr? Un ir! Pusotru nedēļu ātrāk, nekā es gaidīju, es sajutu burbulīšus! Es zināju, ka tas var būt burbulīšu veidā, tāpēc jau iepriekš pievērsu uzmanību pat vissīkākajiem burbuļiem manās iekšās, lai nesajauktu, un es esmu pārliecināta, ka nekas pat līdzīgs šiem mazajiem burbulīšiem man nav bijis. Beidzot es jūtu viņu pašu, nevis viņa izdalīto indi, kas sūta man vēmeklīgas sajūtas! Ar nepacietību gaidu, kad viņam būs mazāk vietas, un varēsim viens otru normāli bakstīt.

Kas attiecas uz ucināšanos, manī nekas nav mainījies. Kopš grūtniecības sākuma esmu redzējusi divus zīdaiņus, un man nav bijis ne mazākās vēlmes viņiem pieskarties vai pieiet tuvāk. Bērni kā bērni. Viņu vecāki gan vai plīst aiz lepnuma par saviem mazuļiem. Es ļoti ceru, ka man arī kaut kas līdzīgs parādīsies. Tagad, kad mana grūtniecība nav nekāds noslēpums, saņemu vēstules no sievietēm, kam attieksme pret šito visu ir bijusi līdzīga manējai. Lasu stāstus par to, ka ar saviem bērniem vienalga gribas ucināties, lai arī par svešiem nav nekādas dižās intereses. Nu, cerams! Atceros, ka vienu laiku strādāju par aukli, bet tas sīcis jau bija tāds paaudzies, un ar viņu visu varēja sarunāt. Nez, no kāda vecuma ar bērnu var kaut ko sarunāt?

Ceturtais mēnesis ir arī Stirnu buka sezonas atklāšanas laiks. Šogad skriešu Zaķa distanci, kamēr vēl varēšu paskriet. 10km pa mežu, izrādās, var būt pilnīgi pietiekami. Pirmo reizi skrienu kaut ko īsāku par Lūsi, tāpēc sākumā bail, ka būs mazuma piegarša, taču tās nav. Pilnīgi var izskrieties arī Zaķītī. No ainavām gan nekā daudz neredzēju, jo, zinot manu talantu pagaršot zemi un sūnas, pārvietojos ļoti uzmanīgi, pievēršot uzmanību saknēm un negludumiem. Kad sāku aizelsties, pārgāju soļos. Mierīgi, bez stresa, ar atpūtas pauzēm. Tāda relaksēta skriešana noveda pie tā, ka pat kalnu karaļa sprinta posms nesagādāja nekādas mokas. Jauks paskrējiens dabā, tieši tāds, kādi man patīk! Tieku paskriet arī Jūrmalas purvu mežos, kur kādu laiku nebija skriets. Vairāk gan priecājos par dabu un sauli, nekā skrēju, bet tam nav nozīmes – es tagad drīkstu vilkties pat tad, kad it kā būtu jātrenējas sacensībām. Tiklīdz kļūst grūtāk skriet, apstājos, lai pabakstītu Austrijas agrenes, aplūkotu paugurknābja gulbi vai paklausītos meža dzīvnieciņu čaboņā pāri grāvim. Varētu jau it kā doties pastaigā pa mežu, bet nē, skriet tomēr ir foršāk!

Viens no mēneša labākajiem skrējieniem bija spontāns treniņš. Es nevarēju izdomāt, vai labāk iet uz koncertu, vai dabas pulciņu. Sēdēju, domāju un izdomāju, ka vispār jau es gribu skriet. Tad ir jāskrien! Ārā gāž lietus, bet tas nav nekāds šķērslis! Jaka ar kapuci mugurā un viss kārtībā! Traka ir tikai pirmā peļķe, nākamās ir sajūsmas pilnas. Skrienu gar upi, caur parkiem, apkārt dīķim un priecājos, ka mums ir tik brīnišķīga galvaspilsēta, kurā var aizskriet arī uz zaļām vietām. Lietus līst un līst, kājas ir slapjas līdz pat augšai, cimdiņi ir slapji, seja ir aizlijusi, bet man sejā smaids. Man tā patīk! Tā patīk! Grūtniecība nav nekāds atbrīvojums no foršām lietām. Ja skriešana ir tīrs endorfīnu perēklis, tad ir jāskrien!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/