Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mazāk ambiciozā biedra SL sezonas piedzīvojumi

Varbūt tas teiciens par uzmanīšanos ar savām vēlmēm ir patiess – reizēm tās patiešām mēdz piepildīties pašas no sevis. Un reizēm sīkumiem un mazajām niansēm ir liela nozīme, bet to, protams, var saprast, tikai vēlāk atskatoties atpakaļ!

2014. gada 11. oktobris, vakars. Ir noslēdzies kārtējais „Skrien Latvija” seriāls. Esmu noskrējusi kārtējo ~10 km distanci ar aizvadītajai sezonai atbilstošu rezultātu, tagad sēžu zālē, tumsā, skatos, kā apbalvo ātrākās manas distances meitenes dažādās vecuma grupās un kopvērtējumā. Skaisti! Cik ātri ir jāskrien, lai tur tiktu? Daudzos aizvadītajos posmos esmu skrējusi, cik spēka, un parasti paliku ap 8. – 12. vietu savā vecuma grupā, bet kopvērtējumu labāk vispār neskatīties. Nu nekas, tas neliedz man pasapņot un uz mirkli iedomāties par to, cik forši būtu reiz… nē, labāk jau nākamgad (sapņojot taču nevajag sevi pārāk ierobežot) tikt uz tā milzīgā, nesasniedzamā pjedestāla! Savā vecuma grupā diez vai tas ir pārāk grūti. Es taču varētu visu ziemu cītīgi trenēties, pavasarī skriet ātruma treniņus un intervālus, gudrāk plānot ikdienas treniņus… Mājupceļā saku Edgaram: „Kā domā, vai es varētu tikt uz SL pjedestāla nākamgad?” Edgars atbild, ka, protams, varētu, man tikai nedaudz jāpatrenējas beidzot, un viss. Izklausās cerīgi! Vēlāk nedaudz papētu, cik tad man īsti to minūšu trūkst līdz pjedestāla cienīgam rezultātam. Precīzi gan vairs neatceros, cik, bet liekas, ka diezgan ārprātīgi daudz, tādēļ tas nebūs iespējams… Bet vai tiešām man tagad par to jāsatraucas? Vēl taču visa ziema ar treniņiem priekšā.

Ziemas slinkie treniņi. Noskrien nozīmīte nu ir oficiāli pabijusi aiz Polārā loka :)

Ziemas slinkie treniņi.
Noskrien nozīmīte nu ir oficiāli pabijusi aiz Polārā loka :)

Tā pagāja ziema… Skrienot parastos ikdienas skrējienus un priecājoties par skaisto apkārtni, rītiem, vakariem, mežiņu, trubām pie Grindeksa, sniegpārslām egļu zaros. Varbūt reiz jāpaskrien kas garāks vai ātrāks? Ai, nē, gan jau paspēšu. Pavasaris it kā ir klāt. Varbūt laiks tiem sen plānotajiem intervāliem? Ai, nu gan jau rīt vai parīt, šodien tik smuks laiks, gribas vienkārši skriet un priecāties. Esmu jebkura trenera ļaunākais murgs (pat ja tas „treneris” esmu es pati). Pat Edgars šī paša iemesla dēļ nekad nav īsti piekritis pieskatīt manus treniņus…

1. posms – Rēzekne

Tuvojas aprīlis, un es saprotu, ka Rēzeknes skrējiens jau pavisam tuvu (līdz ar to nav jēgas vairs intervāliem – jātaupa spēki). Turklāt šogad esmu tikusi tieši 10 km komandā pie MiniVāverēm, izjūtu zināmu atbildību. Izrādās, ka Rēzeknes posms notiks ap Lieldienu laiku, kad biju plānojusi braukt uz Valmieru. Nu nekas, gan jau valmierieši un Edgars arī šogad brauks no Valmieras uz Rēzeknes posmu. Pāris dienas pirms skrējiena atklājas, ka neviens neplāno doties uz Rēzekni no Valmieras. Nevienu nav iespējams pierunāt! Ar sabiedrisko nav iespējams paspēt uz startu. Kaut kāds ārprāts! Es taču esmu apņēmības pilna skriet! Es visu ziemu „gatavojos”! Man ir atbildība komandas priekšā! Ir pats pirmais sezonas posms!!! Neviens joprojām neplāno braukt… Esmu samierinājusies ar sūro likteni – pirmais posms, un jau izlaists… Vai tā ir jāuzsāk sezona? Kad visas cerības par skrējienu atmestas, sāku plānot, ko varētu iesāk ar draugiem Valmierā Lieldienu brīvdienās. Zvanu draugam Sandim, lai apvaicātos par viņa plāniem. Sandis (kas jau ilgstoši plāno atsāk skriet) man svinīgi paziņo, ka ir uzzinājis, ka Latvijā ir tāds skriešanas seriāls, kura ietvaros varot skriet dažādās Latvijas pilsētās un visu sezonu krāt punktus, tādēļ viņš rītā došoties uz Rēzekni un nevarēs man piebiedroties izklaidēm Valmierā. Jā, viņš brauks no Valmieras. Jā, viņam ir brīvas vietas mašīnā. Jā, viņš būs agri no rīta man pakaļ! Neticami, bet jau nākamajā rītā es braucu uz Rēzekni!

Par Rēzeknes posmu man nav nekādu lielo plānu. Laikam jau neesmu izcila stratēģiju kalēja… Skriešu, cik ātri varēšu, tādējādi pārbaudot, uz ko esmu spējīga. Rēzeknē, kā vienmēr, grūti pa kalniņiem un samudžinātajām parka taciņām, bet vai tas traucē priecāties par skaisto pavasara dienu un skrējēju pūli visapkārt? Finišēju un saņemu zvanu no Edgara – esot bijis gana ātri. Esmu pērnā gada vidējo tempu Rēzeknes posmā esmu uzlabojusi par 18 sek/km. Esmu sajūsmā.

2. posms – Biķernieki? Nē, man šoreiz Ventspils.

Biķernieku skrējiens šogad iekritis tieši manā vārda dienā. Jau iepriekš esmu nolēmusi šo dienu pavadīt citādāk, ārpus Biķernieku trases. Trase tāpat nav ātra, turklāt, kā vēlāk atklājas, Jeļena tajā nostartējusi tik ātri, ka citu dalībnieču gūtie punkti ~ 10 km distancē ir gandrīz pārliecinoši pirmie uz izsvītrošanos, ja skrien vairāk kā piecus posmus.

Ventspils posmā ar foršajām Vāverēm un MiniVāverēm.

Ventspils posmā ar foršajām Vāverēm un MiniVāverēm.

Tātad mans nākamais starts ir Ventspilī. Kopš Rēzeknes starta esmu ne vien uzlabojusi savu Vīlandes ezera skrējiena rekordu, bet arī bez lielas mocīšanās uzlabojusi savu pusmaratona rekordu (LRM) par kādām 6 min. Esmu cerības pilna Ventspilī skriet daudz ātrāk nekā pērn. Protams, tas rada zināmu satraukuma devu, kā rezultātā paspēju pēdējā dienā saaukstēties, sadusmoties uz sevi un apstākļiem, trasi, karstumu un visu pārējo… Protams, ar šādu attieksmi un pašsajūtu rekordus neuzlabo, vismaz ne es. Nepalīdz pat tas, ka Edgars man rūpīgi tur tempu visu distanci, ziedojot savu pusmaratona skrējienu. Rezultātā vidējais ātrums atpaliek no pērnā gada par 2 sek/km jeb šogad tas ir 4:39 min/km. Zinu, lēni, citi maratonus skrien ātrāk, bet man Ventspilī tās bija mocības. Tomēr – vienlaikus laba mācība! Jelgavā ņemšu to vērā!

3. posms – Jelgava

Pērn tieši Jelgavas posms bija man ātrākais no SL posmiem, distanci noskrēju ar 4:35 min/km. Šo personīgo rekordu ļoti gribu šosezon pārspēt, bet ne Rēzeknē, ne Ventspilī tas nav izdevies. Šķiet, tas ir grūtāk, nekā man bija licies, tādēļ sāku pamazām radināt sevi pie domas, ka, iespējams, šis plāns man šogad nav sasniedzams. Ņemot vērā Ventspils mācību, ka skriešana mocību režīmā nenes labus rezultātus, jau no paša sākuma apņemos skriet komforta tempā un baudīt skaisto Jelgavas trasi, kas šoreiz tiešām bija īpaši krāšņa. Skrienot atklāju, ka mans komforta temps ir 4:41 min/km, pašai liekas, ka diezgan OK priekš komforta tempa (atcerieties, es tomēr esmu mazāk ambiciozais VSK Noskrien biedrs!). Diemžēl viss tomēr nav tik spīdoši. Sacensību atmosfēra tomēr rada zināmu stresu, savukārt satraukums liek manam sānam skriešanas laikā sāpēt. Neko tur nevaru darīt. Ap 6.-7.km jau sāp abi sāni un liekas, ka arī viss apkārt, liekas, ka ir pietiekami traki, lai stātos malā, gulētu zālītē un pinkšķētu. Šādu scenāriju man galīgi negribas pieļaut, tādēļ nākas vien samazināt savu komforta tempu, kādu brīdi tipinot pavisam lēnītēm. Visbeidzot liekas, ka vairs nav tik traki un varu skriet un mēģināt noķert, kas vēl ķerams. Finišēju ar vidējo ātrumu 4:38 min/km (tādējādi par 3 sek/km atpaliekot no sava pērnā gada rezultāta un vispārējā rekorda). Finišā esmu priecīga – trase bija fantastiska! Turklāt iemācos, ka, skrienot ar prieku nevis mocībām, rezultāts gandrīz neatšķiras. Izdaru attiecīgus secinājumus.

Skaistais Jelgavas nakts skrējiens!

Skaistais Jelgavas nakts skrējiens!

4. posms – Kuldīga

Pērn Kuldīgā nestartēju, jo kādreiz taču jāpaņem arī kāds brīvāks periods. Rezultātā man nav, ar ko sevi salīdzināt, jo 2013. gada rezultāts (par ko toreiz biju lielā sajūsmā) šoreiz neliekas liels izaicinājums. Turklāt papildus tam man vēl ir kaudze attaisnojumu – ir karsts laiks, trase pa bruģi un ar asiem pagriezieniem. Mocīšanos trasē, balstoties uz Jelgavas pieredzi, esmu nolēmusi atmest, turklāt jau nākamajā dienā man ir plānos piedalīties pirmajā Lietuvas baskāju skrējienā! Tā kā par savu SL sezonas kopvērtējuma pjedestāla sapni esmu jau sen aizmirsusi un neesmu pat ne reizi ieskatījusies sezonas rezultātu tabulā, tad kā prioritāti šajās brīvdienās izvirzu baskāju skrējienu Lietuvā (kā nekā pirmais LT, turklāt basām…). Protams, speciāli neplānoju sevi bremzēt, bet arī pārāk mocīties noteikti ne. Skrienu, ir baigi karsti, temps ap 4:41 min/km – saprotu, ka nav, kur steigties, vienkārši jāturpina tādā garā līdz finišam. Pie finiša pagrieziena mani apdzen meitene – parasti gan mēģinu neļaut sevi apdzīt pie finiša taisnes, cik nu tas ir iespējams, bet šoreiz liekas, ka nu kāda īsti starpība. Skrienu, skatos, kā meitene attālinās. Tad kaut kā sajūtos nedaudz nelāgi – nu nevar taču tā uzvesties pie paša finiša. Sāku skriet ātrāk un man par brīnumu gandrīz panāku meiteni, uz finiša paklājiņa esam gandrīz vienlaicīgi, bet viņas kāja ir man priekšā, tātad viņa finišē pirmā. Viss OK, neko citu es arī nebiju gaidījusi. Tā arī esmu noskrējusi ar vidējo tempu 4:41 min/km – karstums dara savu. Nākamajā dienā Lietuvā gan jāskrien īsāka distance – 8 km, bet golfa laukumā esošā trase ir tā sakarsusi, ka neko vairāk par 4:41 min/km jau atkal no sevis nevaru izspiest. Liekas jocīgi, jo distance taču īsāka. Bet karstums tiešām liels, vietām jāskrien pa stāviem golfa laukuma pauguriem, un vispār – man priekšā ir tik daudz meiteņu, ka esmu atmetusi jebkādas ambīcijas. Vienīgais, ko vēlos, lai neviena meitene mani vairs neapdzen. Sacensībās ir divas distances – 4 km un 8 km (attiecīgi 1 un 2 apļi). Man par lielu brīnumu viss man priekšā esošais meiteņu bars pēc pirmā apļa apstājas, un es palieku viena. Kaut kur tālumā pretējā plūsmā redzu vienu ļoti ātra izskata meiteni, ko man noteikti neizdosies panākt, pat, ja nebūtu karsti un būtu vēl lielas spēka rezerves. Tā diezgan lielā neizpratnē un absolūti vīrišķīgā kompānijā noskrienu otro apli un finišēju kā otrā. Protams, esmu sajūsmā, arī par skaisto organiskā stikla pēdas formas kausu, liekas, ka visus savus sezonas mērķus esmu jau sasniegusi un nu varu vienkārši priecāties.

LT

Lietuvas pirmā baskāju skrējiena apbalvošanas ceremonija.

Tā dzīvoju skaistā eiforijā līdz pirmdienas rītam, kad iepīkstas telefons un tajā parādās ziņa no baskāju Edgara (tādi ir vairāki, jā, šis nav tas, kas OreMan). Edgars jautā diezgan tieši – kas tā par lietu, ka man un vēl vienai meitenei Kuldīgā ir vienādi rezultāti, bet es esmu 4., bet viņa 3.? Turklāt mans čipa laiks esot labāks… Šajā brīdī es spēju vien nodomāt – kas notiek? Kāda trešā vietā? Kādas sekundes? Jūs nopietni? Vai tiešām SL godalgotās vietas var būt tik viegli sasniedzamas?? Un tā ir mana Kuldīgas mācība – finišā skrien, cik spēka, lai arī ko esi darījusi trasē! Reizēm visu izšķir sekundes simtdaļas…

5. posms – Valmiera

Valmierā šoreiz garāka distance, ap 12+ km. Tas maina tikai to, ka man būs nedaudz ilgāk jāpacenšas, 2 km taču nav nekas traks. Taču kaut kas traks ir tas, ka manai distancei starts ir tikai vienos dienā, kamēr maratonam un pusmaratonam jau deviņos no rīta. Esmu pieradusi skriet no rītiem, turklāt tāpat plānoju nākt skatīties pirmo startu. Kas tā par netaisnību, ka man jānīkst n-tās stundas līdz savam startam? Nekas cits man neatliek, kā vienīgi samierināties, bet sajūsmā gan neesmu. Turklāt neilgi pirms Valmieras mani sācis motivēt vēl cits Edgars, sakot, ka man tagad pēdējos posmos ļoti jāpacenšas, jo varu iegūt labus punktus un vietu sezonas kopvērtējumā. Pati gan neesmu pētījusi un joprojām neesmu noskaņota mocīties, tomēr, izejot uz starta līnijas, vienmēr jau parādās kādas vilinošas domas prātā par to, ka šoreiz jāpacenšas vēl ātrāk paskriet un ātrāk tikt uz finišu. Un šoreiz man laikam ļoti gribējās uz finišu… Pērnā gada Valmieras tempu laboju par 20 sek/km (tiesa gan, tas bijis diezgan pateicīgs labošanai. Rezultātā vidējais temps sanāca 4:31 min/km. Esmu beidzot labojusi savu pērnā gada tempa rekordu, turklāt garākā distancē. Ko vēl vairāk es šajā sezonā varu vēlēties? Izrādās, ka kaut ko varu gan… Pirmdienā pēc Valmieras saņemu ziņu no diviem Edgariem par to, ka esmu 2. vietā savā grupā sezonas kopvērtējumā. Kā tas var būt? Protams, esmu sajūsmā, bet vienlaikus izpētu tabulu un saprotu, ka man nav cerību palikt trijniekā, jo manas grupas līderes visticamāk Siguldā mani izstums vismaz uz ceturto vietu. Bet tā kā neesmu sekojusi šiem skaitļiem līdzi visu sezonu un tāpat nebiju pat domājusi par godalgotu vietu, pārāk ilgi par to satraukties neplānoju, tomēr – vai tiešām es spēšu palikt mierīga esošajos apstākļos? Būtu diezgan naivi cerēt, ka jā.

Valmiera

Sveiciens fotogrāfam

Valmieras mācība – ja Tu pati neseko līdzi saviem rezultātiem, tas nenozīmē, ka tiem neseko līdzi neviens cits.

6. posms – Sigulda

Tā kā visi apkārtējie mani bija pietiekami daudz mudinājuši tomēr censties kaut ko darīt lietas labā un Siguldā skriet daudz ātrāk kā parasti, esmu tomēr apņēmusies nedaudz pacensties. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem noskrienu intervālu treniņu, pēc tam gandrīz uzreiz ātruma treniņu, pa vidu parastos treniņus un vingrinājumus. Protams, neesmu pieradusi skriet neko ātru treniņos, jo esmu pataloģiska skriešanas sliņķe, tādēļ organisms momentā reaģē uz izmaiņām. Ikri ir piedzīti, kaut kādas mistiskas saites, par kuru eksistenci nebiju domājusi, arī sāp, un visļaunākais – parādās vecās kaites – sāp pēdas saites, un to es pavisam negribu piedzīvot atkal (jāprecizē, ka pēdas saišu iekaisums man ir hronisks, taču ikdienā parasti netraucē, bet šoreiz laikam tam bijis par daudz). Vienu vakaru pavadu galīgi skumjā noskaņojumā, paskriet īsti labi nesanāk, saprotu, ka, ja tā turpināšu, būs arvien trakāk… Apsēžos zālienā pie mājām un vēroju kāda vīrieša pastaigā izvestās jūrascūciņas. Burvīgas, starp citu! Nolemju, ka nevajag man nekādus ātruma rekordus Siguldas ātrajā trasē, ka nevajag man tos punktus, nevajag mocīšanos trasē, saprotu, ka tā situācija, kurā šobrīd esmu, ir radusies vienīgi tādēļ, ka esmu ļāvusi sev aizmirst iemeslu, kādēļ patiesībā skrienu – priekam, nevis ātrumam un skaitļiem! Nolemju atmest visiem intervāliem ar roku un turpmāk skriet, kā sanāks, ja sanāks.

Edgars tur man tempu Siguldas skrējienā.

Edgars tur man tempu Siguldas skrējienā.

Pienāk Siguldas skrējiena rīts. Protams, esmu nenormāli satraukusies pat par spīti tam, ka plānoju skriet, kā sanāks, un nepārcensties. Edgars ziedos savu kārtējo pusmaratonu, lai paskrietu man līdzi un atbalstītu. Tas gan priecē un nedaudz mierina. Ir nenormāli auksti. Ielienam startā kaut kur kaut cik tuvāk starta līnijai un sākam skriet. Skrienas diezgan labi, trase pateicīga, tādēļ sanāk ātrāk kā cerēts. Skrienot, protams, esmu piemirsusi par savu apņemšanos skriet prātīgāk un skrienu, cik spēka, tomēr man kopumā patīk. Divi apļi paiet ļoti ātri, diemžēl priekšā neredzu nevienu noķeramu meiteni līdz pēdējam puskilometram, kad ieraugu veselas divas. Saprotu, ka jāpacenšas. Vienu apdzenu diezgan drīz, bet pēc Edgara tekstiem kaut kur aizmugurē saprotu, ka viņa centīsies atgūt pozīciju, tomēr galīgi negribētos to pieļaut. Apdzenu arī nākamo meiteni, un finišs jau pavisam tuvu. Tomēr, tā kā finiša sprintu apdzīšanu dēļ biju sākusi ātrāk nekā parasti, nespēju noturēt šo pozīciju, un pēdējā apdzītā meitene mani tomēr apdzen atpakaļ. Finišējam ar sekundes starpību 4. un 5. vietā savā grupā. Savu pērnā gada Siguldas vidēju tempu esmu uzlabojusi par 21 sek/km (vidējais temps 4:22 min/km). Ko vēl vairāk es varu vēlēties?

Noslēguma balle

Reizēm ir jāaiziet arī uz ballēm, īpaši – uz skriešanai veltītajām. Līdz pašam vakaram nezinu, kas notiek ar manu pozīciju manā vecuma grupā, un kaut kādā veidā neesmu arī iedomājusies nekur to paskatīties. Esmu gatava tam, ka būšu ceturtā. Jocīga sajūta – būt tik tuvu kārotajai trešajai vietai. Tomēr prātīgās vāveres ir visu laicīgi izpētījušas, un jau balles sākumā uzzinu, ka esmu trešā savā grupā! Drīz pēc tam saņemu ziņu no citiem draugiem, kas apskatījušies rezultātus un sūta man priecīgas ziņas! Nu ko lai saka, man jāsāk satraukties par to, kā lai ar drebošām kājām uzkāpj tajā lielajā pjedestālā!

apbalvosana2

Izbaudu stāvēšanu uz lielā, skaistā pjedestāla

Pilnīgi godīgi sakot, esmu ne vien milzīgā sajūsmā, bet arī nelielā apjukumā, jo grūti noticēt, ka SL pjedestāls var būt tik tuvs parastam skrējējam kā man…

Vien vēlāk, mēģinot salikt domas pa plauktiņiem un papētot rezultātu tabulu, nākas secināt, ka ne jau Siguldas posms, kā biju domājusi, bija tas izšķirošais, bet gan pats pirmais – Rēzeknes posms. Ja Sandis nebūtu mani aizvedis 6. aprīļa rītā uz Rēzekni, viss būtu bijis pavisam citādi. Atskatoties atpakaļ uz sezonu, liekas, ka viss noticis tā, lai man būtu interesantāk, no otras puses, lielāko izvēli izdarot jau pašā pirmajā posmā. Un protams, man prātā ataust aina kā es pirms gada iedomājos, cik forši būtu tikt uz tā pjedestāla, lai pēc tam par to aizmirsu uz gandrīz veselu sezonu.

Noslēgumā: paldies Edgaram un Edgariem, Sandim un manām foršajām vāveru komandām. Šī bija interesanta sezona!

Mans šīs sezonas SL komplekts.

Mans šīs sezonas SL komplekts.

Vai es tagad, atskatoties atpakaļ, gribētu, lai būtu vairāk pamocījusies un skrējusi nopietnāk? Laikam jau ne. Bet tagad arvien vairāk apbrīnoju ikvienu, kas to spēj – pildīt treniņu plānus, skriet intervālus, saņemties tempa skrējieniem… Jūs esat malači!

P.S. Un vēl, ja jau esmu uzrakstījusi tik garu palagu, vēlējos dalīties novērojumā – distances, kas īsākas par pusmaratonu, bieži vien tiek uztvertas kā tādas, ko skrien tikai tādēļ, ka nespēj noskriet vismaz pusīti. Bet tā īsti nav. Dažiem jocīgajiem vienkārši ļoti patīk tie 10 km.

 

25 komentāri rakstam Mazāk ambiciozā biedra SL sezonas piedzīvojumi

  • ilZZuks ilZZuks

    Priecājos, ka piekriti būt Vāverēs! Izcils sniegums, paldies!!!! Tu esi brīnišķīga!

  • Apsveicama mērķtiecība pakāpties augstāk!

  • Rainers Rainers

    pataloģiska skriešanas sliņķe :)

  • in

    Kad iepazīsi intervālu un tempa prieku, varēsi uz cita pakāpiena kāpt. ;)

  • Hiēna essnee

    Apsveicu, tas ir kaut kas tik foršs! :) Redz, ka ambīcijas arī ir vajadzīga skriešanas sastāvdaļa!

  • mtiger mtiger

    Juhū! mazāk ambiciozajiem biedriem :)

  • englishteacher englishteacher

    No sirds priecājos un apsveicu, lai izdodas kāpt vēl augstāk! :)

  • ansiso ansiso

    Negribu tevi provocēt, bet nākamgad vari pamēģināt SL 5km kopvertējumu izskriet. Tur tu vari reāli jau ar savu līmeni pacīnīties par TOP6 gan posmos, gan kopvērtējumā. Tur tā 6. vieta tikai nedaudz ātrāk par tevi skrēja. Savukārt, kad būsi uzlabojusi ātruma īpašības, tās tev noderēs garākos gabalos, un tāds 4:30 vai 4:40 tev vairs galīgi nekas īpašs neliksies

  • flower flower

    Apsveicu! Malacis!
    Tev ļoti skaistas bildes, sevišķi tas sveiciens fotogrāfam!
    Ansio, pirms starta īsākās distancēs, vismaz man, pārņem daudz lielākas bailes un satraukums, it īpaši ja ir spraiga konkurence, jo loģiski prasās vēl ātrāks temps ;) Bet nu ja nopietni, tad Alīna to var, atliek tikai izprovocēt, lai viņa to izsaka vēlējuma formā :))

  • .Linda Leonora

    Tik pieticīgi un bez ambīcijām… bet uz pjedestāla! Malacis! Prieks par Tevi! :)

  • Inga_K Inga_K

    Alīna spridzina! Vēlreiz apsveicu ar lielisku sezonu!

  • LauraX LauraX

    Alīna, apsveicu un paldies, ka padalījies ar stāstu ;)

  • Ainars Ainars

    Ideāli! Apsveicu.

  • Paldies par labajiem vārdiem un atbalstu! Bez atbalsta nekas neizdotos :)

    Ansi, vai tiešām piecītim (gandrīz) pietiek ar manu tempu? Tur taču jāskrien ātrāk, neesmu droša, ka to spēšu. Vakar skrēju Ozolniekos 4,5 km un atkal solīju sev, ka vairs nekādu ātro sacensību! :D Tik īsa distance tomēr ir mokošāka. 10 kilometros esmu jau kaut kā iemācījusies sadalīt spēkus, sagaidīt distances vidus posmu, saprast, kad palicis pietiekoši maz, lai varētu mēģināt paātrināties u.t.t. Piecos km man nekas no tā nesanāk. Droši vien tas ir pieraduma jautājums, bet man kaut kā tie ~10 km vienmēr it ļoti patikuši. Bet interesanta viela izpētei un pārdomām – varbūt motivēs mani vai kādu citu izmēģināt jaunas distances :)

    Par skriešanas ambīcijām – patiesībā ikdienā jau to īsti nav nekādu. Vienīgi brīdī, kad nostājies uz starta līnijas, prātā iezogas visādas aizdomīgas idejas par ātru skriešanu, kā rezultātā distances gaitā 10x jāpajautā sev, kam man to vajag un jāsaprot, ka tā gribas uz finišu! Bet 10 km ir tas pluss, ka finišs ātri pienāk, un ap 8-o km saprotu, ka nu jau pavisam maz un parādās finiša tuvošanās prieks :D

  • munkirs munkirs

    Apsveicami un iedvesmojoši – malacīte!

  • Prieks par sezonas iznākumu – apsveicu! :) Lai izdodas atrast jaunu mērķi nākamajam gadam!

  • Andulis

    Beidzot izlasīju, paldies! Skauž ;) Gan rezultāti, gan tas, cik forši par tiem raksti.

    Klasifikācijas kategorija laikam novecojusi (>4 gadi jau tai). Jāmaina uz “saprātīgi ambiciozu”, “vietām īslaicīgi ambiciozu” vai tml.

  • Jā, daudz gan tie Edgari, nevar visus aptvert, sāk jau jukt.

  • dot dot

    Turpini skriet prātīgi un bez traumām. Lai trako citi!

  • maffija maffija

    Lieliska sezona! :) Vajag mērķi un motivāciju arī nākamgad!

  • Lasma3 Lasma3

    Prieks par tavu sapņu piepildījumu. Stāsts par nokļūšanu uz Rēzeknes skrējienu, lika man atcerēties, kā es pagājušajā gadā biju atmetusi cerības nokļūt Ģipkā uz BBU. Kad jau šķita, ka nav vairs variantu, tad pēdējā brīdī atskanēja tālruņa zvans, kas vēstīja, ka var mani aizvest uz startu. Ja ļoti ko vēlamies, tad tas mēdz arī piepildīties! Lai veicas arī nākamajāsezonā!

  • Apsveicu ar skaisto sezonas kopvērtējumu! :)

    Es arī parasti skrienu visu sacīksti savā ritmā un tad beigās sāku skatities, ko varetu noķert vēl vai no kā aizbēgt ;)

  • Paldies jums!
    Ar mērķiem nākamajai sezonai domāju nesteigties, lai tie atnāk pie manis paši :)
    Bet vispār man ļoti patīk dot padoms! :)

  • edGars

    Intervālu treniņi jāsāk pakāpeniski, mazāk atkārtojumu, lēnāks temps un savlaicīgi.
    saka:”Sākumā dari nepieciešamo, tad iespējamo, tad nonāksi līdz tam, kas citiem liekas neiespējams”

    Tagad laiks pasapņot (par nākamo sezonu) :)

  • aiaiaigar aiaiaigar

    Man jau gan šķiet, ka cipariņi aprakstā liecina par samērā lielām ambīcijām. Pietiekami lielām, lai šad un tad varētu pasmaidīt no pjedestāla. Protams, daļa nopelnu pieder arī personīgajam tempa turētājam/padomdevējam. Lai atnāk mērķi, un pēc tam arī to piepildījums! Bet galvenais – lai ir iedvesma un skriešanas prieks! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.