Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Neveiksme Latvijas čempionātā

21167222_1423542141056908_6783442201852621954_o

Šoreiz nezinu kā iesākt, īsti nezinu, ko teikt. Visādas idejas maisās pa galvu, bet, vai kāda no tām ir īstā, es nezinu, un nezināšu, kamēr nebūšu jau pabeidzis rakstīt, un šis raksts netiks izlasīts. Tāpat kā ar treniņiem, kad nekad nevari būt pārliecināts par savu varēšanu, kamēr nav sevi jāpierāda, nostājoties uz starta līnijas. Zinu to, ka šis noteikti būs viens no grūtākajiem ierakstiem šeit.

Vakar braucot mājās, ilgi domāju, kad pēdējo reizi piedzīvoju tik lielu vilšanos attiecībā pret sagaidīto rezultātu. Tā arī neizdomāju, kura bija tā reize. Ir bijis smagi, kad jau pirms starta, iepriekšējā dienā un pat nedēļā zini, ka būs smagi. Attiecīgi tad arī tam noskaņojies un gatavojies, bet tāpat ej un dari, un ceri, ka izdosies. Ir piedzīvotas vilšanās rezultātu, vietas, sajūtu ziņā, bet nekad tik lielā apmērā, kad esi tam tik ilgi gatavojies, bet beigās nekas no tā nesanāk.

Pirms kāda laika prātoju, ka vairs neskrienu īstus garos un man to nemaz vairs nepietrūkst. Protams, ka treniņā ar visu iesildīšanos un atsildīšanos sanāk noskriet pat vairāk par pusmaratonu, bet jebko līdz 25 kilometriem es vairs neskaitu kā garo. To, ka man nepietrūkst ilgo, garo un smago treniņu, es teicu tad, kad vēl jutos ātrs, jo varēju vienā nedēļā 300m intervālus noskriet pa 50 sekundēm, un ar smagām un nodzītām kājām uzstādīt personisko 10km Jelgavā – rezultāts, kuru man tā arī neizdevās pārspēt, kaut gan tam bija jābūt tikai kā atskaitei, kā pakāpienam, kā atspērienam, kaut kam ātrākam. Skriet īsās distances ātri ir grūti, ļoti grūti, daudz grūtāk kā garās – lēni. To es tāpat zināju jau iepriekš, taču pieņēmu šo izaicinājumu un mēģināju trenēties citādi, izmainīt ierastās metodes un paražas, pārkāpt savai komforta zonai, savā ziņā upurēju savus vasaras pusmaratonus, lai varētu labāk sagatavoties īsajam desmitniekam. Tagad es vairs ātrs nejūtos – bedres ir labas, jo ir vieglāk no tām rāpties ārā, nekā malties uz vietas kaut kādā dūksnājā, no kura netiec ārā.

21199417_1423534557724333_3371792702270530037_o

Man šodien nevajadzēja spēt paiet, man būtu bijis jākāpj pa kāpnēm lēnāk nekā trīsreiz vecākam opim, maniem muskuļiem būtu jābūt saplosītiem un saitēm savilktām. Tad es justu, ka vakar būtu labi pastrādājis, ka būtu atdevis trasē visu, kas man bija un vēl mazliet. Tā jau ir bijis un esmu sevi pie tā pieradinājis, es tam biju gatavs arī garīgi. Tā vietā mani pievīla organisma pati pamatdaļa – elpošana. Zinu, ka tas ir negodīgi pret visiem astmatiķiem pasaulē, kas bez inhalatora vispār nevar dzīvot, bet pašlaik man nāk prātā tikai viens – no visām lietām, kas varēja noiet greizi, vai tiešām tai bija jābūt elpošanai?

asthma-because-outofall-the-thingsvou-could-be-bad-at-you-14959404

Nav jau pirmā reize, kad esmu piedzīvojis problēmas ar elpošanu. Pirms diviem gadiem Frankfurtes maratonā tiku galā ar panikas lēkmes izraisītu dispnoju 34. kilometrā, kad vairs burtiski nevarēju paelpot. Tikai bezpalīdzīgi sēkt, cerot, ka pāries, sajūta bija, it kā bronhos būtu spazmas. Nezinu kā citiem, bet, manuprāt, elpot maratona laikā ir svarīgi. Arī citreiz pie lielas slodzes esmu sajutis to pašu sajūtu – pēdējos metros pirms finiša, skrienot ar maksimālu pulsu, plaušu tahometra bultiņa lēkā pa sarkano iedaļu. Rezultāts ir tāds pats kā ar dzinēju – tas to agri vai vēlu nokauj, ja turpina nežēlīgi spiest gāzi grīdā. Vakar tā bija sākot ar trešo kilometru, kad pēc sajūtām sasniedzu anaerobā pulsa zonu un pamazām iedzinu sevi arvien dziļākā skābekļa badā. Maratonā, pat pusmaratonā, ir vēl laiks, kurā savākties, nomierināties, pārdomāt visu un sākt no jauna. Protams, ka pa to laiku jau esi apdzīts vairākas reizes, bet iesēsties astē kādam ir vieglāk nekā skriet vienam. Tā es arī darīju – pirmā apļa beigās jutu, ka mani tūlīt apdzīs Māris Ābele un pēc starpfiniša tā arī notika, iesēdos astē un koncentrējos tikai uz noturēšanos. Koncentrējos uz viņa spēcīgajiem apakšstilbiem, turējos, cik tik tuvu varēju (brīžiem pat pārāk tuvu) un centos atgūties. Pretvējš gan arī nedaudz pamocīja, bet pēc pagrieziena septītajā kilometrā maldīgi cerēju, ka varbūt tomēr kaut kas izdosies. Pa to laiku jau mūs bija noķēris vēl viens skrējējs un atļāvu apziņā iezagties nolemtībai, kas lieliem kumosiem aprija cīņassparu. Arī tā man ir pazīstama sajūta, ar kuru pagaidām neesmu īsti spējis tikt galā – saņemties, kad nekas nesanāk un neko tur nevari padarīt. Līdzīgas sajūtas bija pagājušajā gadā Kuldīgā, kad vēlmes galīgi nesakrita ar varēšanu un viss bija līdz kaklam. Šoreiz arī bija viss līdz kaklam, kad nebija pat puse noskrieta. Cita lieta ir, kad taupies garajai distancei un neskrien pilnā ātrumā jau no sākta gala – tad ir vēl tas pussolis, ko vari pielikt un ieķerties, īpaši vairāk nepiepūlot sevi. Vakar šis pussolis iztērēja to, ko varbūt taupīju pēdējiem kilometriem, jo tiem vairs spēka neatlika. Tālākā bija tikai bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām.

Kaut kur ap septīto kilometru arī garmins sāka steigties un zvanīt pirms kilometru atzīmēm – uzmetu acis pulkstenim – kopējo laiku rādīja 24 minūtes. Tātad man ir tieši desmit minūtes, lai noskrietu trīs kilometrus. Atceros sevi nodomājam, ka man ir jānoskrien tikai trīs kilometri, katrs pa 3:20. Lieki teikt, ka tas man neizdevās – vienīgi pēdējā kilometrā spēju pienācīgi kāpināt tempu. Astotajā mazliet centos paātrināt soli un turpināt skriet, cik vien plaši varu, bet temps neauga kā gribētos un nelielā lavierēšana starp atpalicējiem nepalīdzēja noķert ritmu. Tam arī bija krietni par vēlu un sajūtas vairāk atgādināja knapu turēšanos uz skrejceliņa, kuram uzlikts pārāk liels ātrums. Pagriezieni pēdējā kilometrā un pulss draudēja uzkāpt vēl augstāk – no vienas puses būtu interesanti uzzināt, vai sasniedzu maksimālo pulsu, no otras puses – es laikam nemaz negribu to zināt. Pēdējā taisne caur starta arku un turpat jau pagrieziens uz finišu. “Nebūs”, atceros pie sevis nodomājam un mazliet atlaidu līdz galam grīdā iespiesto gāzes pedāli, lai pāri finiša līnijai nepārstreipuļotu. Dzirdēju Matisonu uzbļaujam, ka mums jādod lielās medaļas, bet uzreiz gan to noņēmu un kā apdullis aizsteberēju uz krūmiem, ķermenis prasīja atviegloties. Aizvilkos atpakaļ uz finiša zonu, dažiem paspiedu rokas, mazliet padzēros un uzēdu, un sāku atžirgt. Sagaidījis Ilonu un Anitu, gāju atsildīties, pa ceļam mazliet pavelkot Ilzi līdz finišam.

21083336_1422168257860963_485421705362663226_o

Kaut nekad tā nebiju darījis, vēl stāvot starta koridorā, pieliku divus pirkstus pie kakla artērijas un sajutu strauju vibrēšanu. Nav gan ar ko salīdzināt, jo pulsu sacensībās nemēru, bet nosacītā miera stāvoklī tas likās par ātru. Un es tieši pirms sacensībām nopriecājos, ka atkal varēju sajust patīkamo satraukumu pirms sacensībām, to karsto asiņu šalti, to kamolu kaklā un kņudoņu vēderā. Tāpat kā priecājos par šonedēļ sasniegto miera stāvokļa pulsu 40 sitieni minūtē, kas šovasar ir zemākais pierakstītais. Vai tas bija pie vainas – pārāk lielais uztraukums? Vai to sauc par pārdegšanu, pārgatavošanos? Negribu ticēt, ka pirmais kilometrs pa 3:16 bija pie vainas – it kā es nekad nebūtu pārķēris startu un pēc tam nomierinājies, iekārtojies ērtā ritmā un noskrējis līdz galam. Šoreiz tam pietrūka gan laika, gan varēšanas. Jāmēģina no tā mācīties un izmantot kā pieredzi. Jā, bet izmantot kam? Kā lai savāc sevi pēc kā šāda? Fiziski vēl kaut kā – kaut pirms starta iedzēru ibumetīnu, nekādas īpašas traumas man nav, vairāk diskomforts. Dūša un motivācija gan ir sašļukusi kaut kur papēžos, un nezinu, kur to atkal atrast. Jāmeklē ātri, jo šodien ir svētdiena, bet rīt sāku gatavoties maratonam.

Interesanti, ka pirmie četri kilometri bija ok ātruma ziņā – ceturtā beigās temps pazuda uz neatgriešanos. Piektais un astotais kilometrs bija vislēnākie. Katrā būtu nometis septiņas sekundes (no 3:32) un vismaz rezultāta ziņā šo pasākumu vēl varētu ieskaitīt. Tik vienkārši.

Tagad es pat priecājos, ka Jelgavas rezultāts palika par rekordu, būs vieglāk varbūt šo aizmirst. Beigu beigās, 11. vieta ir likumsakarīga un pelnīta. Uzreiz aiz labāko desmitnieka. Laikam tomēr pēdējo reizi rezultāta ziņā tā izgāzos Tallinas maratonā, pirms trīs gadiem. Kaut gan nē, vēl pēdējo reizi to visu apdomājot, es vēl nekad nebiju šādi izgāzies.

Nobeigumā es gribu pateikt lielu paldies tiem, kas atbalstīja un sekoja līdzi. Paldies Aigaram Matisonam par uzņemšanu – kopā ar Nordu un Rimantu jūs vienīgie liekat skrējējiem justies gaidītiem un aprūpētiem. Man žēl, ka šis pasākums man nepaliks atmiņā pozitīvs, bet tā ir tikai mana vaina. Ceru vēl atgriezties.

Ironiski, ka tagad facebook man piedāvā 5 Tips for Running a Great 10k. Ā, ja? Nu paldies par to!

“Satelīts”

 

2017. gada sezona

12 mēneši, 31 datums, 33 sacensības. Latgalē, Zemgalē, Kurzemē un visvairāk – Vidzemē. Distances no 4 līdz 14 kilometriem. Distances, kuras nav šo sacensību galvenās distances. Distances, kuras skrien lielākā daļa šo sacensību dalībnieku. Šogad jau 52.

 

 

“Satelīta” kopvērtējumā tiek skaitīti punkti, kurus aprēķina, uzvarētāja (sava dzimuma konkurencē) rezultātu dalot ar dalībnieka rezultātu un pareizinot ar 1000. Lai punkti par noskrieto tiktu iekļauti kopvērtējuma tabulā, piesakoties sacensībām ailē “Komanda” vai “Klubs” jānorāda – “VSK Noskrien”.

Papildinājumi sarakstā ir iespējami, bet par tiem tiks paziņots ne vēlāk kā 2 mēnešus pirms sacensībām.

 

Zemāk publicējam saites uz “Satelīta” jaunākajiem variantiem. Pēdējās izmaiņas 28.11.2017.

 

 

2017. gada sezonas kopvērtējums (31 posms):
dāmām     un     kungiem

Kopvērtējums pēc Siguldas pusmaratona (28 posmi):   dāmām   un   kungiem

Kopvērtējums pēc Baltijas Baso pēdu ultramaratona (23 posmi):   dāmām   un   kungiem

Top10 pēc Milzkalnes SB un LSC šosejas seriāla 5. kārtas   (22 posmi)

Top10 pēc Kuldīgas pusmaratona   (20 posmi)

Kopvērtējums pēc “Cēsis Eco Trail” (19 posmi):   dāmām   un   kungiem

…..

Kopvērtējums pēc Zilo kalnu SB, Rēzeknes un LSC pusmaratoniem (9 posmi):   dāmām   un   kungiem

Kopvērtējums pēc Liepājas pusmaratona (6 posmi):   dāmām   un   kungiem

Top10 pēc Noskrien ziemu seriāla un “Sveikuļu nakts”   (5 posmi)

„Satelīts” aprīlī – Rēzeknē, Mežaparkā, Riekstukalnā un Biķerniekos

Starts_vavere_zakis

Skriešana ir viena lieliska nodarbe. Labu sajūtu avots rīta agrumā, vakaros vai brīvdienās. Labs iemesls doties uz parku vai pludmali, izpētīt taciņas netālajā mežā un pārliecināties, ka līdz kaimiņu miestam vien nieka stundas skrējiens.

Lasīt tālāk.

Satelīts 2016

 

Arī 2016. gadā “Satelīta” redzeslokā ir sacensību distances, kuras mēdz dēvēt par satelītdistancēm: 5-7 un 10-12 kilometru skrējieni pusmaratonu un maratonu ietvaros, distance “Zaķis” taku skrējienu seriālā “Stirnu buks”, sešu līdz “-padsmit” kilometru garās distances taku skrējienos pie Usmas ezera, Cēsu apkārtnē, Priekuļos, Siguldā, Valgundē, un skrējiens no Ģipkas līdz Rojai Baso pēdu ultramaratonā.
Šīs sezonas “Satelīta” reitinga sacensību saraksts tika publicēts martā, nedaudz precizēts maijā.

Tāpat kā pērn, “Satelīta” kopvērtējumā ieskaita punktus, kurus aprēķina, uzvarētāja rezultātu dalot ar dalībnieka rezultātu un pareizinot ar 1000. Un, lai punkti par noskrieto tiktu iekļauti kopvērtējuma tabulā, piesakoties sacensībām ailē “Komanda” vai “Klubs” jānorāda – “VSK Noskrien”.

Zemāk lasiet reitinga jaunumus, kas tiek regulāri publicēti.

 

2016. gada sezonas kopvērtējums (30 posmi):
dāmām     un     kungiem

Top10 pēc Ozolnieku rudens pusmaratona (29 posmi)

Kopvērtējums pēc Siguldas pusmaratona (27 posmi):   dāmām   un   kungiem

Top10 pēc Siguldas kalnu maratona un Salaspils “Noķer vēju”   (26 posmi)

Top10 pēc Mākoņkalna SB   (25 posmi)

Top10 pēc Valmieras maratona   (24 posmi)

Kopvērtējums pēc Priekuļu trail (23 posmi):   dāmām   un   kungiem

 

Top10 pēc Kuldīgas pusmaratona   (20 posmi)

Top10 pēc “Cēsis Eco Trail”   (18 posmi)

Kopvērtējums pēc Talsu pauguraines SB (17 posmi):   dāmām   un   kungiem

Kopvērtējums pēc Jūrmalas KS/pusmaratona (15 posmi):   dāmām   un   kungiem

Top10 pēc Ventas ielejas SB   (14 posmi)

Top10 pēc Ventspils Piedzīvojumu parka maratona   (13 posmi)

Kopvērtējums pēc Liepājas pusmaratona (12 posmi):   dāmām   un   kungiem

 

Top10 pēc Gaujas nacionālā parka SB   (9 posmi)

Top10 pēc Lattelecom Rīgas maratona   (8 posmi)

„Satelīts” aprīlī – Rēzeknē, Mežaparkā, Riekstukalnā un Biķerniekos   (11.05., pēc septiņiem posmiem)

Top10 pēc Riekstukalna SB   (6 posmi)

Top10 pēc Rēzeknes un LSC Mežaparka pusmaratoniem   (5 posmi)

 

„Satelīts”. Starp ziemu un pavasari   (21.03., pēc trim posmiem jeb Noskrien ziemu seriāla)

“Satelīta” punkti pēc 2 Noskrien ziemu posmiem   (22.02.)

Satelīts. Jauna sezona. Starts   (15.01.)

„Satelīts”. Sezonas noslēgums.

Speed-Limit-

Tu noskrēji. Varbūt uzskrēji Ezerlūķu pilskalnā, varbūt rāpies ārā no Garkalnes bļodas. Skrienot skaitīji un salīdzināji, uz cik pakalniem atrodas  Rēzekne, un uz cik – Talsi. Stāvēji startā 11.novembra krastmalā kopā ar daudziem tūkstošiem skrējēju, bet varbūt izbaudīji mazo maču šarmu Aizkrauklē, Mežaparkā vai Ozolniekos.

Lasīt tālāk.

Kā es braucu Venēciju lūkoties.

Vārds pa vārdam līdz nejauši nokļuvu – jābrauc uz Venēciju. Izpētot piedāvātās distances, nekas cits neatlika, kā pieteikties 10km skrējienam, jo klasisko maratonu es neskrienu, un pusītes viņiem rudenī nav. Jāatzīst, ka lielu lomu nospēlēja arī tas, ka maratons itāliešiem maksā 60e, bet ārzemniekiem par to pašu servisu – 90e. No pavasara itāļiem tik ļoti nepieciešamā ārsta zīme jau ir, bet ar savu reģistrāciju kādā Itālijas skriešanas klubā, lai viņi iet dillēs. Lai vai kā, Venēcija mūs sagaida ar sauli, siltumu un vispār +18c.

IMG_20151024_094316_)

Pēc kārtējā rīta skrējienu tieku pie visnotaļ divdomīga uzmundrinājuma “Maratons nav ienaidnieks, kuru jāvinnē, bet draugs, ar kuru labi pavadīt laiku.” Nez, tas būtu mājiens, ka jāsamainās un jāskrien kas četrreiz garāks? Un iepriekšējā dienā vēl Ina jautā, vai negribu mainīties ar distancēm. Uz ko atbildēju, ka, ja skrienu, tad ar savu vārdu. Lai vai kā, expo tiek izņemts 10km numurs un Diānas maratona numurs paliek orgiem, jo šie atrunājas, ka visi dati jau aizsūtīti skriešanas federācijai. Nevajag arī.

20151024_Venice_IT_427

Iepriekšējā vakarā tiek izpētīts, ka uz sacensību startu vedīs autobusi no salas otra gala. Maratonistus no 7.00-7.20, bet desmitniekus no 7.20-7.40. Viss it kā vienkārši… Lieki piebilst, ka maratonistus tiešām veda no salas otra gala, bet par mūsu vešanas vietu katrs norādīja uz citu vietu. Smējāmies, ja neatradīsim oficiālo dalībnieku busu, tad brauksim pāri tiltam ar tramvaju. Ja autobusu atradām, tad nākamais lielais piedzīvojums ir laicīgi nodot mantas kravas mašīnās līdz 7.45. Paspējām, bet pavisam maz trūka, lai būtu jāskrien ar visām somām. Tik sīkums, ka līdz startam vairāk kā pusstunda. Tad nu mēs trīs meitenes īsos bruncīšos kavējām sev laiku, kā mācējām.

Starta vietas stratēģija jau iepriekš norunāta – ejam stāvēt priekšā, jo esot divi starti. Domāts, darīts. Lieki piebilst, ka mēs piesaistījām daudz uzmanības. Kā nākamajā dienā Torcello uzzināsim, ka viens kungs gados atpazina Baibu un norādīja uz mani, ka viņas vakar blakus stāvēja. Pirmajā koridora jeb pašā priekšā netiekam. Vēl nosmejos, ka tur iespējams elite vai ātrie skrējēji. Mums jādodas apkārt. Spriežam par finiša plāniem. Atšķirībā no Ineses un Baibas es savu finiša latiņu esmu uzcēlusi, tā teikt – augstāk par savu galvu jeb mākoņos, bet Ozolnieki jau pierādīja, ka vajag tikai sapņot un viss izdosies. Tātad, mūsu mērķis ir 45min. Baloni ierodas nedaudz pirms starta un salien pašā priekšā. Dīvaini. Tas tā, lai mazāk būtu jāiedzen? Bet ko tiem, kas aizmugurē? Viens ir skaidrs – mūsējie ir zilie, un būs nedaudz jāpieskrien.

Atskan Itālijas himna. Laika atskaite tiek dota. Starts? Kāpēc mēs neskrienam? Kāpēc visi stāv un nekustās? Kāpēc mēs – vairāk kā 2500+ skrējēji palikām stāvēt? Tempa turētāji uz aci 200-300 skrējējiem. Skaisti. Vēl 10 minūtes jāstāv starta koridorā. Pilnai laimei mums priekšā pielien nūjotājas. Nopietni? Aizlīdām tā jau no ļoti tuvām starta vietām uz gandrīz pašu priekšu. Tā kā baloni nav, finiša laiks kopējs, tad skrienam kopā.

Moldiv_1447449925862

Beidzot arī mūsu starta signāls. Jāsaka, ka pirmajos 50 metros jutos kā līderi trešajā aplī, jo bija jālīkumo un jāapdzen daudzi savas plūsmas skrējēji. Meitenes palaidu pirmajos 500m. Man par ātru. Pirmajā km apdzinu pirmās grupas skrējējus. Tilts ir tāls un plašs. Saule spīd sejā. Venēcija un jūra ietinusies dūmakā. Sev par kompāniju izvēlos vienu priekšā skrienošu kungu nākamajiem 4km. Pa tramvaja sliedēm ir ērti skriet, bet labajā malā esošais asfalta ir drausmīgs. Pēc 2km galds, tukšs galds, kura tālākajā galā maratonistiem tiek griezti banāni un apelsīni. Drīz apdzenu TT 1h un dažas dāmas, kas fotografējas uz tilta. Saule turpina sildīt, un es priecājos par savu mazo ūdens pudelīti. Viens pēc otra pīkst kilometri. Ik pa brītiņam skatos pulkstenī tempu. Neslikti – ap 4.40min/km turas. Vienā brīdī par sevi liek manīt ceļi, jā zinu jau zinu, tas no ātruma. Tilts gandrīz ir beidzies. Esmu atradusi jaunu kompāniju. Kārtējo reizi nopīkst pulkstenis. Blakus skrienošais kungs uzreiz angliski pajautā – vai 5km? Nē, tikai 4km. Viņam patīk temps un kompānija. Atkal priecājos par savu ūdens pudeli, jo uz galdiem tikai bļodas ar ūdeni maratonistiem. Un kur bija, kur ne – sāns iesāpējās. Ne jau tagad. Viss. Sāp. Palaižu kompāniju pa priekšu, jo ceru, ka atlaidīs. Tā lēnām ap 5min/km klunkurēju uz priekšu. Tiltiņš. Ovācijas. Beidzot esam pilsētā. Kad sāns ir atlaidis, ir arī dzeršanas punkts, saule aizvien cepina. Noķeru arī nākamos TT 55min.402058_209604028_Medium

Pēdējie kilometri vijas pa pilsētas promenādi pāri pa tiltiņiem gandrīz līdz salas otram galam. Atkal pie sašaurinājumiem nākas apdzīt pirmās grupas lēnākos skrējējus. Labi, ka pēdējā brīdī pamanīju paaugstinājumus, jo savādāk būtu bladāc vai plunkš. Krastmala ir pilna ar peļķēm. Applūdis. Drīz gaidītais pontona tilts, un jau lēnām nevaru sagaidīt finišu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti jau 8.9km, bet uz aci redzams, ka līdz finišam ir krietni vairāk par kilometru (mēs tak katru rītu te skrējām),  plus vēl cilpa Marka laukumā. Nu nē. Kur ir solītie 10km? Labi, ka pa visu Marka laukumu nav jāskrien, tik jāieskrien/jāizskrien. Apgriežos taisnajā posmā atpakaļ, uzsmaidu fotogrāfam. Mani uzmundrina pirmais līdzskrējējs. Krastmala pilna ar atpūtniekiem un tirgotājiem. Skriet pa tiltiņiem kļūst grūtāk, jo aizvien vairāk ir jāapdzen atpalicēji. Laikam sajutu un saredzēju finiša tuvumu, jo ātrāk sāku skriet. Noķēru savu otru kompāniju, atsveicinājos un prom biju. Finišs ar elegantu palēcienu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti 10.7km. Ar meitenēm spriežam, ka 10km šeit tiešām nebija. Lai vai kā, finišs ir sasniegts pēc 50min54sek. Paņemam somas, pamielojamies ar augļiem un vēlāk teltī ar citiem gardumiem.

20151025_152709

Kad pašas elpu atvilkušas, ejam jau visas atbalstīt maratonistus, kam jāskrien cauri visam Marka laukumam, kur galā ir izveidots mini aplis. Pie tā iekārtojamies ar plakātiem rokā un atbalstām visus skrējējus. Redzētais prieks savējo acīs ir neizmērojams (tik Dzintars kā vējš aizskrēja garām – nepamanījām). Te gan radās jautājums, kas ir vieglāk noskriet ātri 10km vai 3 ar pusi stundas atbalstīt visu skrējējus.