Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

No 10 km līdz ultrai un atpakaļ

dsc_5692-21

1. daļa.

11 mēneši pagājuši kopš pēdējā raksta no manas puses, un pamazām ir sakrājies, ko pastāstīt par manām skrienamgaitām. Daudzas detaļas man pašai laika gaitā jau piemirsušās, bet tā varbūt arī ir labāk – laiks ļauj izsijāt nevajadzīgo un atcerēties būtisko. Grasījos arī rakstīt, ka neesmu jau nekāda čempione, lai katru mēnesi lielītos par saviem sasniegumiem, bet, pag, nē, esmu gan čempione! Bet nu visu pēc kārtas.

Pēdējais mans raksts bija lasāms 4. jūnijā, kad pastāstīju par to, ko daru, kad neskrienu. Kopš tā laika esmu gan produktīvi neskrējusi, gan spītīgi skrējusi. Kopumā pagājušajā sezonā noskrēju septiņās sacensībās, no kurām sešas – Latvijā. Man patīk skriet dzimtenē – lēti un ir iemesls apciemot savējos. 2017. gadā pieveikti četri Skrien Latvija posmi, LRM pusmaratons, Līgatnes Stirnu buks un Helsinku pusmaratons.

2017_medaljas

Par sezonas pirmajām sacensībām – Liepājas pusmaratonu un LRM – jau rakstīju.

Trīs nedēļas pēc Rīgas skriešanas svētkiem ar Reini skrējām Helsinku pusmaratonu cerībā uz mierīgu, lēnu (pus)maratontūristu skrējienu. Iepriekšējā dienā diezgan nostaigājāmies un noskrējāmies pa zoodārzu un pilsētu, līdz ar to pusmaratona dienā gāja smagi. Pirmā puse vēl kaut cik pieklājīgā tempā, otrā gan vairs nē. Finišs 1:54:38. Ne vienmēr lēni skriet ir vieglāk. Kājas bija piedzītas, skati trases malā pusi ceļa lika vilties, jo skrējām pa dzīvojamo māju rajoniem un gar dzelzceļu. Kopumā (to saku 11 mēnešus vēlāk) skrējiens nepalika atmiņā kā lielisks skriešanas piedzīvojums.

Jūnijā paredzēju sākt gatavoties Kuldīgas SL posmam ar nodomu skriet pusmaratonu. 7. jūlijā pilnīgi mistisku iemeslu dēļ sāka sāpēt pēda. Neskrēju nekādus sevišķos ātruma treniņus, lielākoties mierīgi skrēju 3 reizes nedēļā 8…15 km. Tieši tajā laikā iekrita arī sesija, uz ko vairāk koncentrējos, un skriešana tika nostumta otrajā plānā. “Nostumta” šajā gadījumā nozīmē – nepievērsu tik lielu uzmanību pēdas sāpēm, lai kaut ko darītu lietas labā (neskrietu), bet gan nākamajā nedēļā turpināju lēnā garā skriet to pašu apjomu. Pēdas sāpes neatkāpās, tāpēc turpmāk līdz jūlija beigām skrēju vienreiz nedēļā lēnām pa meža celiņu vai mulčas taciņu cerībā, ka tas nepasliktinās situāciju, kas arī bija mana kļūda. Atskaitot pašu skriešanas brīdi, pēda nesāpēja, tāpēc nelikās, ka ir tik nopietni, taču katrā skrējienā pārliecinājos par pretējo, tādejādi trauma vilkās līdzi nedēļām. Pie ārsta iet negribēju. Bija skaidrs, ka nekāda personiskā rekorda Kuldīgā nebūs, kur nu. Arī pusmaratona nebūs. Nomainīju distanci uz 10 km un 12. augusta rītā, Reiņa noteipota, noskrēju bez nekādām ambīcijām.

20708494_1633351943384206_4093638846546765549_n

20728071_1633351976717536_8617299903379490600_n

20799262_1633352003384200_8285556996065187641_n

Atšķirībā no Helsinkiem, Kuldīgas skrējiens, neskatoties uz traumas esamību, palika atmiņā kā pozitīvs, patīkams pasākums. Ģimene arī bija atbraukusi atbalstīt, trasē skrējām kopā ar Topiņu. Pirms sava starta stāvēju tilta galā un fotografēju pusmaratonu – redzēt citus pazīstamos skrienam vienmēr ir interesanti un uzmundrinoši. Pēda, pateicoties teipam, nesāpēja.

dsc_5617

dsc_5766-2

Nedēļā pēc Kuldīgas neskrēju vispār, lai beidzot pilnīgi liktu mieru pēdai. 21. augustā, 4 nedēļas pirms Valmieras pusmaratona, kurā sezonas sākumā (pēc Liepājas pusmaratona) cerēju uzstādīt PB, sāku apzināti gatavoties pusmaratona distancei. Ar uzsvaru uz “distance”, jo bija skaidrs, ka tik īsā laikā pēc gandrīz divu mēnešu ilgas traumas nekāds rekords nebūs. Arī konkrētu plānu nesastādījām, jo nebija drošības, ka pēc pārspīlētiem treniņiem neatgriezīsies pēdas vaina. Skrēju pēc sajūtām tempus un intervālus. Pēda it kā bija saārstēta un skrējienu laikā nesāpēja, tikai pēc tam joprojām bija jutīga. Treniņus līdz ar to neforsēju un samierinājos, ka Valmiera būs jāskrien mierīgi.

Septembra sākumā izlūkošanas nolūkos devos svētdienā uz stundas brauciena attālumā esošo Magdeburgu un izskrēju (gandrīz) pusmaratona trasi. Tas bija vienīgais garais skrējiens kopš 2. jūlija – 19,2 km. Jā, tik “gatava” es biju skriet pusmaratonu. (Neatkārtojiet to mājās, neskrējēji! Tas nav stilīgi, un tā nevajag darīt.) Dažos pusgaros tempa skrējienos izdevās sagatavoties 5:05 min/km tempam – tā, lai nebūtu kauns skriet, bet 20 s/km lēnāk, kā sezonas sākumā biju iecerējusi.

dsc_0126

Pirms Valmieras starta – atradu manis “pārstāvētās” valsts karogu

Apspriežot izredzes vēl šogad mēģināt Siguldā atkārtot PB mēģinājumu, nolēmu Valmieru izmantot kā treniņu. Mērķi arī izdevās izpildīt: pirmos 15 km skrēju ar 1:50 TT, un pēdējos 5 km nedaudz kāpināju tempu, kā rezultātā pēdējais splits ātrākais, un finišs 1:49:46 (nu nekur tālu jau no 1:50 neaizbēgu, bet tomēr). Valmiera bija vienīgais posms, kuru jau biju skrējusi iepriekšējā gadā, un interesanti, ka trasi šogad noskrēju (neapzināti) tieši 4 sekundes ātrāk kā 2016. gadā. Pēc Sportlat datiem, pakāpos no 34. uz 28. vietu sieviešu konkurencē vecuma grupā šajā posmā, salīdzinot ar 2016. gadu.

Nedēļu pēc Valmieras posma devāmies uz Līgatni paskriet pa mežiņu: mans pirmais Stirnu buks. Biju sajūsmā – takas šķita daudzkārt interesantākas par plakanu asfaltu. Līdz šim pieredze kalniņu un mežiņu skriešanā bija no Harcas dabas parka izbraucieniem, kur kalniņi ir ievērojami lielāki, bet šīs bija manas pirmās taku sacensības. Paveicās, ka biju piedzimusi pareizajā gadā, jo ar savu rezultātu 2:46:57 ierindojos 3. vietā jauniešu grupā dāmu konkurencē buka distancē. Pilnīgi neplānoti, neapzināti un pēkšņi. Uz apbalvošanu nepalikām, un par savu sasniegumu uzzināju tikai vakarā no citu komentāriem. Ai, ai, palaidu garām savu pirmo pjedestālu…

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Topiņa kompānijā divas nedēļas Rīgā turpināju trenēties Siguldai. Klusībā cerēju noskriet vismaz zem 1:45, bet 7. oktobris nebija veiksmīga skrienamā diena, un galu galā Siguldu noskrēju vien 1:49:24. Kājas bija smagas jau no sākta gala, lietus un peļķes arī nepalīdzēja. Skrējiens sagādāja vilšanos. Gan tāpēc, ka gribējās sacensību sezonu noslēgt uz pozitīvākas nots, gan tāpēc, ka apziņa, ka cītīgie treniņi palīdzējuši vien noskriet par 22 sekundēm ātrāk kā Valmieru. Acīmredzami kaut kas visā manā treniņu procesā nav līdz galam pareizi, vai arī vienkārši gadās arī neveiksmīgas sacensības.

2017_sigulda

2. daļa

Raksta pirmajā daļā sacīju, ka mana 2017. gada skriešanas sezona līdz ar Siguldas pusmaratonu oktobrī bija noslēgta. Gluži precīzi gan tas nav sacīts, jo patiesībā īstā jautrība tikai sākās.

Uzreiz pēc Siguldas atgriezos pie bāzes treniņiem un sāku gatavoties līdz šim visneprātīgākajam izaicinājumam savās skriešanas gaitās. Vienmēr esmu teikusi, un joprojām saku, ka negribu skriet maratonu. Nekad nav šķitis aizraujoši skriet 4+ stundas no vietas (un es apšaubu, ka spētu noskriet ātrāk, vismaz pagaidām), taču ultra… ultras, tas jau ir cits stāsts. Ultra manā prātā bija tas mistiskais skrējiena tips, uz kuru parakstās tikai galīgi ķertie un citādi garlaikotie, kam ir daudz brīva laika, jo kuram normālam cilvēkam tad ir laiks un saprāts trenēties skriet 42++ kilometrus?! Tā nu es laikā, kad visi “normālie” skrējēji atpūšas no aizvadītās sacensību sezonas, sāku skriet līdz 70 km nedēļā (četras nedēļas biju 2. divīzijā!), lai 31. decembrī būtu gatava Pēdējās nakts sapnim: 12 stundu ultras sacensībām Igaunijā – jāskrien pa 1 km apļa veida trasi mežā, vācot iespējami vairāk kilometru. Drīkst apstāties, cik tīk, drīkst taisīt pusdienu vai atpūtas pauzes, tiek ieskaitīti visi veiktie apļi šo 12 stundu laikā. Laba iespēja izmēģināt, cik tad īsti ir iekšā, jo gadījumā, ja pēc maratona es vairs nespētu kustēties, līdz “finišam” nebūtu tālu.

Iesācēja secinājumi par gatavošanos šādiem skrējieniem – treniņi prasa ne tik daudz fizisko sagatavotību kā morālo pacietību. Viss treniņu process tagad man asociējas ar garlaicīgiem, šķietami bezgalīgiem skrējieniem vēlos vakaros, tumsā, nereti salā un lietū. Mans mērķis nebija noskriet 12 stundas uz ātrumu, mans mērķis bija spēt kustēties 12 stundas no vietas, tāpēc arī trenējos nevis skriet ātri, bet gan ilgi.

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Arī lietus netrūka

Arī lietus netrūka

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Mans gatavošanās process noritēja Braunšveigā, tikai neilgi pirms Ziemassvētkiem devos uz Latviju. 30. decembrī sēdāmies Noskrieniešu autobusā, lai dotos uz Tallinu, un 31. decembra rītā braucām uz Laulasmaa aizsargājamo dabas teritoriju, kas atrodas Igaunijas ziemeļrietumos, Somu līča krastā.

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Galu galā 31. decembrī izdevās patiešām skriešus veikt maratonu (līdz ar to mans pirmais neoficiālais maratons 4:27:55) un vēl 30 km pārmaiņus nūjojot, ejot un tipinot. Kopumā 72,2 kilometri 11 ar pusi stundās. Ja nebūtu tikusi pie ļoti sāpīgām tulznām, būtu noskrējusi vēl vismaz 10 km, par ko liecināja arī tas, ka nākamajās dienās pēc skrējiena es nemanīju nekādas muskuļu sāpes. Tas arī pierāda, ka šāda tipa skrējien-soļojumi ir grūtāki galvā, nekā kājās, ja vien esi puslīdz kaut kādā skrējēja formā (ja spēj bez pārlieku piepūles noskriet pusmaratonu). Ar dāmu komandu „Izšautais korķis“ uzvarējām komandu sacensībā un tikām pie jaukām krūzītēm.

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Pasākums kopumā atstāja atmiņā pozitīvas emocijas, gan jau arī pateicoties draudzīgajai “klases ekskursijas” kompānijai – Noskrieniešu dalībniekiem, ar kuriem kopā braucām autobusā. Arī uz vietas atmosfēra bija patīkama: lieliska uzpildīšanās telts trases malā ar visādiem gardumiem, un, ja apnika skriet un palika auksti, bija iespējams pasildīties apkurinātā teltī (to gan nedarīju). Bet vai es brauktu vēlreiz? Laikam gan tomēr nē. Mani interesēja izmēģināt, kā tas ir, bet otrreiz desmitiem reižu apļot vienu un to pašu kilometru īsti negribas. Ar to gan nesaku, ka vairs nekad neskriešu ultras. Joprojām interesē izmēģināt kādu kalnu skrējienu.

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Bija pienācis jauns gads, jauni mērķi. Garie vēlo vakaru skrējieni uz to brīdi bija apnikuši, un bija skaidrs, ka priekšā stāvošos divus kursa darbus un maģistra darbu nesavienošu ne ar kādiem tagad-es-trenēšos-3-stundās-noskriet-maratonu treniņiem, tāpēc nepieteicos nedz SL, nedz SB posmiem, nedz arī kādiem eksotiskiem maratoniem. Tomēr kaut kas taču ir jādara, lai neierūsētu un neiestigtu pavisam dīvānā. Latvijas simtgade kaut kā jānosvin, un kā labāk vēl to atzīmēt, ja ne ar savu tautu izbaudot kopības sajūtu lielākajos Latvijas skriešanas svētkos – LRM – turot tempu? Par tempa turēšanu sapņoju jau kopš sava pirmā pusmaratona Rīgā. Sacensībās gandrīz vienmēr pati izmantoju TT palīdzību un vienmēr apbrīnoju šo cilvēku uzdevumu – „upurēt“ savu rezultātu citu labā, skriet lēnāk, kā pats būtu spējīgs, lai palīdzētu citiem tikt pie sava mērķa, atbalsītu, uzmundrinātu. Tā nu man šogad būs tas gods pievienoties Noskrieniešu balonu komandai un skriet 21 km uz 2:00.

Svētki gan tikai maija vidū, bet bija janvāra sākums. Sacīju, ka man bija apnikuši garie, lēnie ziemas treniņi, un gribējās izlocīt kājas. Kopš patiešām regulāriem ātruma treniņiem bija pagājis vesels gads, un skrējēji ātri aizmirst, cik grūti iet kādos treniņos. Tā nu, kolīdz Braunšveigā sporta zālē parādījās plakāti, ilgi nedomāju un pieteicos savas universitātes 10 km mačam un sāku gatavoties. Tā teikt, nav jau maratons, cik tur tā darba…

Gatavošanās periods bija 8 nedēļas. Topiņš asistēja treniņu plāna sastādīšanā un deva daudz vērtīgu padomu. Šoreiz nekādas traumas nepiemeklēja, bet 5. un 6. treniņu nedēļā saslimu un neskrēju. Pēdējās divās nedēļās saņēmos, un centos izdarīt, cik bija manos spēkos. Papētot iepriekšējo gadu rezultātus un šī gada dalībnieku sarakstu, uzstādīju sev šādus mērķus:

A: <46:30 min
B: uzlabot oficiālo PB 10 km
C: tikt uz pjedestāla

Treniņos dominēja stadiona īso intervālu treniņi, kādus īsti nopietni nekad nebiju skrējusi. 100, 200, 300, 400 metru intervāli. Jau kopš skolas laikiem šādi sprinti man riebušies, un arī tagad nereti man nācās ļoti, ļoti piespiesties, lai tos ietu skriet. Tik ļoti, ka nereti atliku treniņus par 1, 2 dienām, līdz ar to visā treniņu gaitā bija tāda kavēšanas sajūta. Pēc 5. un 6. nedēļas vispār šķita, ka mani plāni ir kosmiski un nereāli. Pēdējie treniņi tomēr izdevās diezgan veiksmīgi, un atguvu cerības. Nedēļu pirms sacensībām noskrēju 5 km paredzētajā tempā, izdevās 23:10 min, kas bija labs uzlabojums kopš treniņu sākuma.

Divas nedēļas pirms sacensībām pēkšņi ieradās pavasaris, atnesot līdzi ievērojamu siltumu. Palaimējās, ka tas notika tieši tad, nevis trīs dienas pirms sacensībām, kā Reinim tas bija ar Hanoveres pusmaratonu. Bija laiks ja ne pierast, tad vismaz kaut nedaudz patrenēties karstumā, ja +20 grādus var saukt par karstumu. Gaisa temperatūra ir mana vājā vieta: dzīvojot Vācijas augšdaļā, nevar teikt, ka te lielākajā gada daļā būtu īpaši silti. Salīdzinot ar Latviju, kopumā ir siltāks, bet ne pietiekami, lai pieradinātu sirdi. Man vairāk izdodas rūdīties, skrienot ziemā vienā apģērba kārtā, kas liek ātrāk par citiem vāciešiem novilkt jaku un uzvilkt šortus, braucot ar riteni, bet tā gan nav priekšrocība, kad jāskrien sacensībās, jo tad vairs neko daudz vairāk novilkt nevar.

Dienu pirms sacensībām izgāju paskriet pēdējo riksi ar dažiem izrāvieniem, jutos pārliecināti un droši. Paredzētajā sacensību tempā 4:39 min/km spēju skriet brīvi un komfortabli. Labi izgulējos, laikus piecēlos, lai lēnām apēstu brokastu putru, bet vairāk par pusi iekšā nespēju iedabūt. Pirmsstarta satraukums iedarbojās uz kuņģi, un doma par tālāku ēšanu lika sajusties nelabi. Nu ka nē, nē. 10 km jau nav ultra, gan jau pietiks enerģijas.

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Laikus devos uz sacensību vietu, pārģērbos bez burzmas, iesildījos. Sajutu, ka neskrienas gluži tā, kā vajadzētu – ne tā, kā skrējās pirms nedēļas pārbaudes skrējienā, un ne tā, kā iepriekšējā vakarā. Pēc sajūtām skrēju vajadzīgajā tempā, bet pulkstenis rādīja vien 4:55 min/km – par vairāk kā 10 sekundēm lēnāk nekā vajadzētu. Sāku bažīties. Negaidīti pie starta satiku paziņas, tas mazliet uzmundrināja. Aplējos ar ūdeni, jo bija kļuvis jau diezgan karsts, un devos uz startu. Pirmo reizi mūžā stāvēju tik tuvu starta līnijai. Pavēros apkārt, lai noskatītu, kādas vēl dāmas te sastājušās. Redzēju aiz manis stāvam vienu ar 5 km numuru, vienu – 10. Otrā pikti pablenza uz mani, un es beidzu grozīties. Tā arī bija pēdējā reize, kad tajā dienā viņu redzēju.

Visvairāk pirms skrējiena bažījos par pārāk ātru startu. 5 un 10 km skrējieni tika startēti vienlaicīgi, un, kā jau bija paredzams, lērums vīriešu pēc starta signāla aiznesās pilnā ātrumā, mani apdzenot. Tālāk no starta stāvēt gan arī nebūtu prātīgi, jo pjedestāla rezultātam tika skaitīts bruto laiks, un startā jau pazaudēju 3 sekundes. Manas bažas par pārāk ātru startu, iespējams, mani arī iegāza, jo vēlāk skatoties kilometru tempus, redzēju, ka pat pirmo kilometru es noskrēju par 4 sekundēm lēnāk nekā biju ieplānojusi, lai izpildītu plānu A. Tālāk temps tikai kritās. Jau no pirmajiem soļiem nespēju uzķert vajadzīgo ritmu, kas vēl vakar likās tik pierasts un nemaz ne tik neiespējams. 4:46, 4:45, 4:58.

Trase sastāvēja no diviem apļiem un veda pa līkumainiem universitātes pagalmiem un šaurām ieliņām. Kā minēju, startā daudzi mani apdzina, un es pazaudēju jebkādu priekšstatu par to, cik sievietes skrien pirms manis. Pat ja būtu viņas saskatījusi startā mani apdzenam, man nebija iespēju saprast, vai viņas skrien 5 vai 10 km. Numuri uz vēdera.

Ceturtais kilometrs ved gar dzelzceļu pa grantētu ceļu. Bezvējš, karstums, uznāk pirmais grūtums. Neziņa par to, kurā vietā esmu, apgrūtina spēju saņemties. Nākas skriet vienai, tuvākie skrējēji manā tempā ir kādus 50 m pirms manis. 5 km skrējēji saņemas un viens pēc otra apdzen mani ievērojami ātrākā tempā, nevienam astē iesēsties nevaru.

Apskrienu pirmo apli gar finišu, kur laimīgi finišē 5 km skrējēji, man neviens nepievērš uzmanību. Netālu redzu stāvam paziņas, jautāju, kura pēc kārtas sieviete es esmu, saņemu atbildi, ka nezina. Tātad gan jau pirms manis ir vēl lērums, nodomāju. Nav jau arī nekāds brīnums, ja tik lēni skrienu. Uz vidējo tempu cenšos neskatīties, jo ir skaidrs, ka plāns A šodien nebūs izpildīts. Skrienot gar finiša arku, redzu laiku 23:40 – jau kavēju 20 sekundes. Cīņasspars pirmā apļa beigās saskrien papēžos, vienīgais, kas mani šajā brīdī uzmundrina, ir fakts, ka pēdējo reizi oficiālus 10 km sacensībās „uz ātrumu“ es skrēju Rīgā 2016. gadā ar rezultātu 52:25 min. To jau nu es šodien noskriešu.

4:52, 4:57. 5. un 6. kilometrs joprojām daudz par lēnu, īpaši censties arī negribas. Neviena sieviete mani nav apdzinusi kopš starta. Sestajā kilometrā kādus 50 m sev priekšā ievēroju apmēram manā tempā skrienošu meiteni. Viņa nosacīti skrien grupiņā ar vēl 2 vīriešiem, es joprojām skrienu viena. 5 km apdzinēji ir prom, trase paliek krietni tukšāka. Skrējēji ik pēc 20 – 30 metriem.

Trases līkumos stāv brīvprātīgie „pieskatītāji“, kas vēro, lai neviens neizdomā nogriezt kādu no daudzajiem līkumiem. No visiem 22 cilvēkiem visas trases garumā tikai trīs brīvprātīgie skrējējus arī uzmundrina. Pārējie saīguši tup un gaida, kad šis skrējiens beidzot būs galā. 7. kilometra sākumā malā atrodas divi cilvēki – pavecāks kungs un meitene. Atšķirībā no citiem, šie brīvprātīgie tiešām ir sekojuši līdzi skrējienam, un kungs nokliedzas: „Du bist die Zweite!“ (Tu esi otrā.) Momentā pamostos un atskatos – 100 metrus aiz manis skrien trešā meitene kopā ar puisi. Tā, kura 6. kilometrā skrēja pirms manis, nekur nav pazudusi, un uz mazu brīdi apsveru viņu ķert rokā, lai nav jāskrien vienai, bet acīmredzami viņa arī sasparojas un nedaudz kāpina tempu. Visu atlikušo ceļu es ne tik daudz skatos pulkstenī, kā viņai mugurā. Divi skrējēji, ar kuriem viņa turējās kopā pirms brīža, pamazām atraujas, un abas skrienam vienas, tikai trešā meitene aiz manis skrien kopā ar pavadoni. Laimīgā.

Astotais kilometrs atkal gar sliedēm. Atkal daži vīriešu dzimuma skrējēji sasparojas un apdzen. Diviem cenšos iesēsties astē, bet abi skrien pārāk ātri. Viens, kuram burtiski sāku mīt uz papēžiem, sabīstas, domā, ka es taisos apdzīt, un paskrien malā. Saku, lai turpina skriet, un kādus 200 metrus tā noturos, bet viņš ir daudz garāks par mani, ar gariem soļiem, un man neizdodas ilgāk turēties līdzi. Ik pēc brīža atskatos, vērojot trešo meiteni. Līdz 9. kilometram situācija nemainās – priekšējā skrien apmēram 60 metrus pirms manis viena, trešā vieta tādā pašā attālumā – aiz manis.

img-20180422-wa0000

…Un tad sākas sacensības. Es esmu labprātīgi samierinājusies ar otro vietu, kas jau ir labāk nekā cerēju, priecājos, ka tūlīt viss būs galā, kad pēkšņi izdzirdu, ka tā aiz manis strauji tuvojas. 200 metru laikā viņa ar savu tempa turētāju ir mani panākusi. Negrasos pilnībā padoties, un kādus 200 metrus viņu nelaižu garām. Abas kāpinām tempu, viņi mani ielenc no abām pusēm. Neesmu draņķe, priekšā viņai neskrienu, un viņi mani apdzen. Atlikuši 400 metri. Pēdējais posms diezgan līkumots, un pirmā sieviete acīmredzot mūs neredz. Aiz nākamā līkuma redzu, kā trešā vieta ar savu peiseri burtiski dažās sekundēs panāk pirmo skrējēju, un viņas skrien blakus. Izskatās, ka pirmā ir šokā. Visa skrējiena laikā viņa īpaši cītīgi neatskatījās, un, domāju, ka neredzēja, ka aiz manis ir vēl kāda, savukārt es nekādas apdzīšanas ambīcijas nevienā brīdī neizrādīju. Finišs ir futbola laukumā, un ar neērtu līkumu pa vidu. 70 m taisni, tad 340 grādu cilpa, un atkal kādi 70 m līdz finiša arkai. Trase norobežota ar lentu, skatītāju pamaz, un es redzu, kā abas skrējējas pirms manis sacenšas viena otru apdzīt. Notiekošais mani vairāk uzjautrina, kā skumdina. Vismaz kaut kas interesants šajās – citādi diezgan klusajās sacensībās. Visu finišu neredzu, jo man pienācis laiks griezties, un jāskatās zem kājām. Zāle paliek zāle, un būtu nelāgi dažus metrus pirms finiša nolikties garšļaukus. Tā kā aiz manis nevienas nav, es necenšos īpaši sprintot. 46 minūtes tāpat sen jau garām, un pjedestāls ir sasniegts. Finšēju ar oficiālo laiku 48:02. Trešā vieta mani pilnīgi apmierina, un finišā paspiežu roku tai, kas visu ceļu skrēja aiz manis, bet beigās mani un pirmo vietu apdzina. Viņa izskatās par to izbrīnīta. Laikam domāja, ka es būšu dusmīga. Nebiju. Respekts viņai par stratēģiju, ja man būtu bijis tempa turētājs, kas visu ceļu skrien plecu pie pleca, un ja es jau pirmajā aplī nebūtu mentāli padevusies, gan jau darītu tāpat. Varbūt būtu arī uzvarējusi, vai vismaz padarījusi tām pārējām abām viņu uzvaru nedaudz grūtāku. Bet kas to lai zina, kā būtu, ja būtu.

31206141_2127875977445314_8988483565381484544_n

20180422_140919

Ar šo finišu tad nu arī pirmo reizi uzkāpju uz pjedestāla, dabūju kausu un dāvaniņas – iekaramo šūpuļtīklu un dvieli. Mūsu “ģimene” varēs drīz atvērt dvieļu un neglītu skriešanas kreklu veikalu. Prieks par trofejām, jo īpaši tāpēc, ka citi finišētāji nedabūja pat medaļas. Bet nu ko gan citu var gribēt no skrējiena, kurā pirmā sieviete uzvar ar laiku 47:35 un dalības maksa studentiem ir EUR 1,77.

Kopējās atziņas: 10 km uz ātrumu noskriet ir daudz grūtāk nekā 72,2 km lēnām, un arī lēnie skrējēji var kādreiz uzvarēt, tikai jāizvēlas pareizās sacensības.

Tiekamies Rīgā!

6 komentāri rakstam No 10 km līdz ultrai un atpakaļ

  • villijs78 villijs78

    Labs progress :) un tā taisnība, ka vieglāk ultru noskriet, nekā mežonīgā ātrumā īsās distances rikšot :)

  • Lapsene Lapsene

    Paldies!
    Hah, es nejūtos tā, ka būtu beigu beigās “mežonīgā ātrumā” skrējusi, bet nu salīdzinot ar 31.decembra tempu, jā, es 10km lidoju kā aizsvilusies komēta. :D

  • Lasma3 Lasma3

    Pēc tava stāsta izlasīšanas, mani nodarbina doma, vai es pērn skrēju Kuldīgā? Neatceros. Malacis, ka uzraksti un saglabā sev atmiņu stāstus par sacensībām. Prieks, ka ar tiem dalies arī ar mums!

  • Hiēna Hiēna

    Uh, normāls trilleris beigās! :)

  • Lapsene Lapsene

    Lāsma – savās pusmaratona bildēs Tevi neatradu.
    Mani Topiņš visu laiku mudina uzrakstīt, un kā uzrakstu, tā Lauma uzprasās te publicēt, tāpēc man tikai “pusvaina”. :D

    Hiēna – jā, bija īstas sacensības.

  • Lauma Lauma

    Ko tad es, es jau neko :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.