Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Pārspēj sevi!

Jau vairākus gadus Rīgā notiek Šri Činmoja mācekļu rīkotais “Pārspēj sevi” 6 stundu skrējiens, bet šogad ir jaunums – iespēja skriet 12 stundu no vietas. Jau sen gribējās pamēģināt paskriet šādā formātā, bet visu laiku sakrita ar kaut ko kārdinošāku, arī šogad 6h skrējiena vietā izvēlējos orientēšanos. 12h sacīkstes ne ar ko labāku nesakrita, tāpēc nolēmu mēģināt.

Domāju, ka par šīs vasaras karstumu komentāri ir lieki. Paši izjutāt, cik ļoti gribas trenēties. Tā kā man mājās ir zīdainītis, tad pat tās reizes, kad it kā varētu iet skriet, ne vienmēr sakrita ar laiku, kad kāds cits ir gatavs padzīvoties ar mazuli, lai es varu patrenēties. Garie skrējieni – Rīgas maratons pavasarī, Stirnu buka nomocītie lūši pa vidu un Valmieras maratons (4:03:08) nedēļu pirms 12h skrējiena. Man stāstīt, cik ģeniāla ir tāda trenētība? Jā, man pašai trūkst vārdu.

Pirmsstarta vakarā saņemu e-pastu ar pēdējo informāciju. Skatos, kam vēl ir izsūtīts. Dalībnieku ir maz, skaitu sievietes – četras. Četras! Man nav nekas pretī būt divdesmitajai no divdesmit, bet es negribu būt ceturtā no četrām! Tas nozīmē, ka nāksies cīnīties. Divpadsmit stundu no vietas. Man bail. Izpētu konkurenšu rezultātus. Aija ir stiprāka par mani, bet ar Zani un Ivetu esam līdzīgos spēkos. Traki.

Skrējiena rītā pamostos, sataisos. Ārā pūš stiprs vējš, bet grādus rāda 17. Drusku par siltu, bet nu tad jau redzēs! Eju uz startu pie Māras dīķa, trīcu no satraukuma. Izrādās, ka esam tomēr 5 skrējējas, bet Indra nav reāla konkurente, to saprotu ātri. Ar pārējām runājamies par mērķiem un sapņiem, es neizliekos, ka “skriešu, kā sanāks”, “galvenais ir izturēt” utt. Mans mērķis ir tikt uz pjedestāla. Pirmo reizi uz ultras startu es izeju ar tādu domu, un dūša ir papēžos.

Gāž lietus. Dalībnieki stāv zem telts, tiesnesis ir izgājis lietū un saka, ka mums nu būtu jāsāk skriet. Mēs visi joprojām stāvam teltī. Tiesnesis gaida, kad iziesim uz celiņa. Stāvam teltī. Tiesnesis saka: “Starts! Jums jāskrien uz to pusi!” Beidzot izkustamies. Daudziem, arī man, mugurā lietusjakas, jo tiešām gāž. Sākumā skrienas ļoti brīvi. Necenšos bremzēties, bet arī nedodu virsū – ir tikai pats sākums. Dažu pirmo apļu laikā izkārtojamies secībā – Aija, es, Zane un Iveta. Aija konstanti attālinās, ķert negrasos. Apļi iet ātri, laiks arī – četri apļi (1,37km garumā katrs) iet mazdrusciņ ilgāk par pusstundu. Ik pēc pusstundas esmu apņēmusies apēst vai nu želeju, vai kaut ko no galda, un pie tā arī turos. Pirmās kādas divas – divarpus stundas paiet nemanot. Iveta jau ir apdzīta par apli, bet viņa nez kāpēc ar Rolandu pastaigājas. Viltīgie liepājnieki!

Kaut kādi padsmit apļi aiz muguras, rēķinu, ka noskriets pusmaratons, tad jau kādi 25 kilometri. Iet ļoti labi. Arī Zane ir apdzīta par apli, Indra par vairākiem, nemaz neskaitu. Turos stabilā 2.pozīcijā. Trases malā uzrodas mana mamma un tur arī paliek līdz beigām, ja neskaita, ka aiziet uz veikalu pēc smalkmaizītēm, no kurām atsakos. Uzrodas arī mans vīrs ar dēlēnu. Man prieks satikt savējos! Gaisotne ļoti pozitīva, jauki ir gan skrējēji, gan tiesneši un uzkodu galda darbinieki. Atbalstītāji dzīvojas trases malā, ir tik viegli riņķot ap Māras dīķi! Ikdienā tur ir briesmīgi pat 5 apļus apskriet, bet šoreiz tie salasās nemanot. Redz, jau 31 aplis – maratons! 4 stundas un kādas 5 minūtes. Oho, tas tik ir ātrums, ņemot vērā, ka pirms nedēļas es tieši maratonu arī noskrēju līdzīgā laikā! Pašsajūta lieliska. Turos pie uztura plāna, skrienu un skaitu, par cik apļiem es apdzenu Ivetu un Zani. Zane pastaigājas, laikam būs viss. Kaut kādā brīdī man nojūk, par cik esmu viņai priekšā, un pārtraucu skaitīt. Pieņemu, ka noskriešu vairāk. Uz diviem apļiem man piebiedrojas tiesnesis, grib mani filmēt un intervēt. Paldies, nē! Man nepatīk tās filmētās intervijas, kur nu vēl ar mani galvenajā lomā! Ja grib interviju, lai slēdz iekšā diktofonu un pārraksta uz papīra! Runājamies tāpat. Viņš man prasa, vai man ir svarīga izcīnītā vieta. Gribu jau atbildēt ar kaut kādu “pareizo” frāzi no sērijas “galvenais ir noskriet”, bet tad tomēr atbildu godīgi – jā, man ir svarīga izcīnītā vieta. Ja es esmu izdarījusi visu, ko varēju, un esmu ceturtā, tad ir labi arī tā, sevi nešaustu. Ja esmu ceturtā un skatos, ka tomēr varēju drusku piespiesties un noķert trešo vietu, tad ir “škrobe”.

37 apļi, 50km. Skatos laiku un domāju, ka kaut ko esmu sajaukusi – nav vēl pagājušas pat piecas stundas. Apjautājos pie tiesnešiem, cik tad apļu esmu noskrējusi, un izrādās, ka viss sakrīt. Nopietni? Es skrienu tik ātri? Kā tas var būt? Tādā paša garā arī turpinu. Drīz vien Zane sēž trases malā, Iveta un Rolands fotografējas, saprotu, ka otrā vieta man būs. Lietus jau sen ir beidzies, nu uzspīd arī saule un vienā momentā pēkšņi trase piepildās ar atpūtniekiem. Ģimenes, suņi, riteņbraucēji, smēķētāji… Trakākais, ka ratu mammas un ratu tēti centīgi brauc pa līkumu iekšmalām. Kāpēc viņi tā dara? Pie kādiem 70 kilometriem kļūst grūtāk. Esmu izvilkusi uz uzlikusi uz galda špikeri ar sarēķinātām apļu un kilometru attiecībām. Kāpēc es rēķināju ik pa 10 apļiem? Prasītos ik pa 5, jo kļūst grūtāk, gribas zināt, cik tad jau noskriets. Kaut ko galvā rēķinu. Mans mērķis ir noskriet 100km un tad tālāk jau skatīties, kas būs. Plīstu nost. Iekšās ir, bet kājās nav, sāku ik pa brīdim pastaigāties. Tas man nepatīk, jāskrien taču vēl 5 stundas! Tas ir daudz! Aija arī plīst. Visu laiku skrējām vienā aplī, tagad es viņu apdzenu. Vēl pēc dažiem apļiem esmu apdzinusi par apli. Un vēl pēc tam viņa guļ uz soliņa! Esmu jau par diviem apļiem priekšā! Man pacēlums. Rēķinu, ka līdz simtniekam 25km, tas tak nekas nav! Un tad es plīstu pavisam. Mokos, daudz staigāju. Pēc laiciņa skatos, ka Iveta ir sākusi desot un dara to nopietnā ātrumā. Eh, pēkšņi viss ir sagriezies kājām gaisā! Vienā brīdī skatos pulkstenī, ka mans lielais plīsiens ir sācies tikai pirms pusstundas. Man likās, ka tik daudz notikumu jau noticis pa to laiku! Bet nē, pusstundā tādas mokas! Tādā paša garā nocīnos vēl stundu un tad gan viss. Es vairs nevaru paskriet. Nevaru un viss! Kājas pinas, nevaru tās pacelt no zemes, ik pa dažiem soļiem sāku staigāt. Tā nav skriešana. Vēl trīsarpus stundu. Es nevarēšu. Joprojām divarpus apļu Aijai priekšā, bet viņa negrasās padoties, žiperīgi skrien un dara to arvien žiperīgāk līdz pat pašām beigām. Bet man ir patiešam viss, nevaru vairs. Ja šis būtu 9 stundu skrējiens, es uzvarētu, bet ar trim ceturtdaļām uzvarēt nevar, jāskrien ir viss.

Bet to otro vietu es tomēr gribētu. Un simtnieku! Es gribu simtnieku! 10 apļu līdz 100km. Soļoju ātrā tempā. Rēķinu, ka paspēšu vēsā mierā, bet pēc šādiem kilometriem nedrīkst paļauties pat uz sevi, tāpēc soļoju sparīgi. Parunājos ar Georgu, kurš arī soļo. Stāstu, ka gribēju pamēģināt stundu formāta skriešanu. Viņš saka: “Sacensības ir labs veids, kā to pamēģināt! Uz savu galvu tak tu nemūžam to nenoskrietu!” Taisnība. Trasē parādījusies Antra, kura skrien kopā ar Aiju. Uzmundrina mani, bet mani šobrīd uzmundrinājumi kaitina. Mēģinu apklusināt savu mammu, kura katrā aplī kaut ko piedāvā un neņem vērā manu rīkojumu neko nepiedāvāt. Uh, kā kaitina visi cilvēki! Mēģinu pat paskriet, bet uzreiz celis sāk īdēt. Pēc brīža pamēģinu vēlreiz, atkal celis pīkst. Nu nē, celi man tomēr vēl vajadzēs! Tālāk tikai eju. Pie apvāršņa atkal parādās vīrs ar dēlu, mani mīļie mīļumi, kuru parādīšanās mani priecē pat tad, kad viss cits kaitina! Ejam kopā. 5 apļi vēl, tad 4, un tad man sākas pēcultramaratona “lomkas”. Nevar paiet, grīļojos, reibst, gribas vemt, locīties un mocīties, nevaru parunāt, viss ir slikti. Bet sacīkstes vēl nav beigušās! Pie velna, tos 100 kilometrus es nostaigāšu! Sporta pārtiku es jau sen vairs netērēju, bet parasto ēdienu gan ņemu. Izdomāju apēst banānu – pietiekami svaigs, lai varētu iedabūt iekšā, un pietiekami gruntīgs, lai tas būtu paēdiens. Pus banānu kaut kā iestumju galvā un atdodu vīram – gribu vemt. Apsēžos uz soliņa un gaidu, kad kļūs labāk. Pagaidu un eju tālāk, ja to streipuļošanu vispār var saukt par iešanu. Vēl 3 apļi, vēl 2. Tiesneši rīko ovācijas katram, kurš pabeidz apli. Vīrs aiziet pabarot bērnu, es velkos. Vēl 1 aplis. Viss, ir simtnieks! Nopriecājos, bet vēl ir gandrīz stunda, ko iet! Eju. Pati īsti neticu, bet es eju! Nezinu, cik apļu noskrējusi Iveta, būtu stulbi zaudēt kaut kādu vienu apli tikai tāpēc, ka grūti paiet. Kustos līdz pat beigām. Kāda ģimene prasa: “Jūs arī piedalāties tajā nenormālajā skrējienā?” Jā, piedalos. Jā, normāli tas nav. Bet man patīk! Pēdējā aplī paņemu krītu un ceru, ka īsāk būs atnākt atpakaļ uz startu, nevis iet apkārt dīķim tālāk līdz finišam, jo tualetes ir šitajā galā. Mana vēlēšanās piepildās, tiesnešu svilpe atskan tad, kad esmu veikusi 76 apļus un vienu trešdaļu apkārt Māras dīķim. Man nebija ne jausmas, ka es spēju tik ilgi un tik daudz riņķot šim ūdenim apkārt. Ar mokām pieliecos, novelku līniju, uzrakstu savu vārdu un bariņā velkos uz apmetnes pusi.

Visiem tiek iedots ēdiens. Kārtīgs, normāls krišnu ēdiens, man garšo. Priecājos, ka tā nav standarta putra. Var ēst uz vietas, var ņemt līdzi, tiek pabaroti arī visi skatītāji. Tik jauki! Apņemu ap pleciem spīdīgo plēvi, sēžu un ēdu. Kaifs! Ļoti patīk, ka visiem tas atvieglojuma mirklis ir pienācis reizē. Reizē beidzam kustēties, reizē atlaižamies, reizē ēdam, pārrunājam sacīkstes. Ļoti, ļoti patīk! Ir skriets no rītausmas līdz krēslai, diezgan traka sajūta. Ir padomāts pat par transportu līdz dušām un apbalvošanai, kas ar gudru ziņu notiek telpās. No pārslodzes ir drebeklis, tāpēc visi priecājamies nonākt siltumā. Duša, mmm… Atlaišanās mīkstos sēdekļos, kāju sacelšana gaisā… Apbalvošanas zālē puslokā izkārtoti krēsli. Mans dēliņš tiek palaists rāpot pa grīdu, viņš izkontrolē, vai visi ir ieradušies, pierāpo pie katra, paskatās augšā, pieceļas kājās. Priecājos, ka viņš skrējējus uzskata par savējiem! Katrs skrējējs tiek apbalvots ar piemiņas medaļu un diplomu, kur uzrakstīta veiktā distance. Izrādās, ka es ar saviem 104,557 kilometriem esmu otrā sieviešu konkurencē un piektā no visiem. Tīri tā neko! Pateicos tam, ka sākumā skrēju braši, spēju saglabāt pieklājīgu rezultātu arī beigās, neskatoties uz to, ka pēdējās trīsarpus stundas es staigāju. Balvās pilns maiss ar veselīgiem kārumiem. Ak, cik jauki! Un pats maiss ar kustīgām plastmasas acīm. Dēlam patīk.

Nu ko es te vēl varu piebilst? Tikai pateikties organizatoriem par sirsnīgo un labi noorganizēto pasākumu! Esmu atklājusi jaunas sacīkstes, uz kurām ir prieks nākt!

18 komentāri rakstam Pārspēj sevi!

  • Lauma Lauma

    Nē, nu vispār, tā teikt – pieklājīgs gribasspēks. Apsveikumi!
    p.s. Es reizēm nesaprotu kāpēc tā …, ai, nu kurš to būtu teicis :D

  • Cassandra Cassandra

    Ahhh, tas bija foršs pasākums! Domāju, ka mūsu (mana noteikti) lielākā kļūda bija tā, ka mēs no paša sākuma mačojāmies viena ar otru. Nu nebija nekādas vajadzības mēģināt Tevi noturēt pusapļa attālumā! Es par to dārgi samaksāju un ap 60. km biju līķis – padevos gan Tev, gan sev. Un atkal jau mani no miroņiem piecēla mūzika ausīs – vairs nemačojos, neko neskaitīju, vnk lidoju kaut kur virs mākoņiem…

  • Hiēna Hiēna

    Riktīgi interesanti, kas citu galvās notiek :) Man nebija ne jausmas, ka tu visu to sākumu mūc no manis :D Domāju, ka vnk skrien savā komforta tempā un viss, gaidi uzvaru (es skrēju komforta tempā un gaidīju otro vietu). Par kaut kādu cīnīšanos starp mums sāku domāt tikai tad, pateici, ka esi noplīsusi. Žēl, ka drīz vien arī pati noplīsu :D Bet nu tik daudz es nebūtu saskrējusi. Vismaz sapņos maksimums bija kādi 110km.

  • Andulis

    Bez cīņas nav uzvaras. Un plīsiena :D

    Atvainojos, ka maisījos pa kājām; īpaši laikam pirmajās stundās Cassandrai. Kaut kā bieži sanāca viņai apdzīt mani dīķa dienvidu galā. Tur viltīgos trases līkumus papildināja drusku nelīdzeni sagūlušas betona plāksnītes vienā vietā… Tieši tik, lai ar acīm nemanītu, bet mazliet aizķertos un gandrīz sapītos savās kājās – kamēr nebiju pamodies :)

    Mierina gan tas, ka Cassandras bremzēšana varēja būt patiesībā derīga lieta? :D

  • Lasma3 Lasma3

    Vakar pamodos, dzirdot lietus lāses skanam pret palodzi. Nodomāju, ka nu gan skarbs laiciņš, lai uzsāktu 12 stundu skrējienu. Priecājos, ka izturēji līdz galam un tiki uz pjedestāla.
    Pilnīgi prasās aizskriet un noskaidrot, kur tās Anduļa aprakstītās nelīdzinās flīzes ir sagūlušas. Kaut kā nevaru iedomāties. Skriet ap Māras dīķī ir forši!

  • topinjs topinjs

    Trakā sieviete!
    Žēl, ka sestdien jutos tik štruntīgi, ka pat neizvilkos no mājas, būtu bijis interesanti paskatīties. Man arī ne-sacensībās vairāk par četriem apļiem nav izdevies tur noriņķot. Esi krietni pārspējusi manus 12h skrējienos iespētos. :D

  • Cassandra Cassandra

    Anduli, nepamanīju gan nevienu brīdi, kad Tu man būtu maisījies pa kājām! :)

  • JanisSkrien

    Riktīgs mazohisms!:)

  • Bubu Bubu

    No malas galīgi neizskatījās, ka tu tik ļoti plīsti. Bija tik līgans skriešanas solis, ka bija prieks skatīties un motivēja arī mani. Beigās šķita, ka vienkārši izbaudi līdzjutēju sabiedrību. Tas pats attiecas arī uz Aiju. Kaut kā pat neatceros, ka būtu redzējis viņu staigājam.

  • mtiger mtiger

    Biju piemirsis, ka kaut kas tāds notiek. Un kā var dienas laikā uzrakstīt tādu blogu? :D Priecājos par Tavu pjedestālu!

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Patīkami apriņķot vēlreiz – domās.

    “Ļoti patīk, ka visiem tas atvieglojuma mirklis ir pienācis reizē.”<—Milzu pluss šādiem pasākumiem, ka visi kopīgi mokās (priecājas) līdz pašām beigām

  • Dziņa Dziņa

    Izklausās, ka gājis forši, atsauca atmiņā 6 stundu skrējienu, nenogurdināmie tiesneši, kuri turpina uzmundrināt pēc katra apļa, tā svētku sajūta, kad visi beidz skriet vienlaicīgi un tā mistika, ka tas laiks nemaz tā nevelkas, lai gan riņķo jau sazin cikdesmito apli. :)

  • Andulis

    Mīlīgs pasākums. Piemērots ģimenēm ar maziem bērniem; senioriem; cilvēkiem ar īpašām vajadzībām… :)

    Pirmā kategorija, vairāk par bloga autori domājot. Tiešām bija prieks redzēt apvienoto Neiju-Amoliņu komandu!
    Nākamās vismaz daļēji uz mani attiecināmas :)

  • Hiēna Hiēna

    Miķeli, bloga rakstīšanai nevajag dienu, mierīgi var iespiesties bērna pusdienmiedziņa ilgumā :D

    Njā, būs laikam jāaiziet apskatīties, kur ta tur tie nelīdzenumi dienvidu galā. Žēl tikai, ka lietus jau visus krītiņu darbus būs nomazgājis, gribētos to mākslu aplūrēt.

    Piebildīšu vēl, ka šitādas sacīkstes ir interesanti ne tikai skriet, bet arī skatīties (skrienot). Viss pārredzams, visus satiek, viss uz vietas. Riktīgi forši!

  • Dziņa Dziņa

    Par bloga rakstīšanas ilgumu, kā nu kuram, es pēc šī gada R-V sāku diezgan cerīgi rakstīt, jau šķita, ka beidzot sanāks, kas publicējams, bet tomēr līdz galam netiku, tā arī stāv nepabeigts un tagad jau par vēlu turpināt. :D

  • Andulis

    Dziņa, nav par vēlu!

    Vari arī rakstīt+publicēt turpinājumos :)
    Kā savulaik Vilis Lācis “Zvejnieka dēlu” esot caur Jaunākajām Ziņām laidis tautā…

    Arī Signis līdzīgi darīja, pirms 2015. gada Rīgas-Valmieras. JZ vietā bija noskrien.lv :)

  • Ita Ita

    Jauks un, mazā dalībnieku skaita dēļ, tāds mīlīgs pasākums! Mums ar Trololo laikam bija visvieglprāīgākā attieksme pret šīm sacensībām! :D Mums bija jāatbalsta Ginc, kuru mēs ar savu slinkošanu beigās tikai nokaitinājām! :D Ko lai dara, Ginta mērķi nav mūsējie! Pēc 2 nedēļām SKM- par to domājot, gan, jau tagad trīcu!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.