Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Bez šamaņiem

Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.

Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.

Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!

Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!

Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.

Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.

Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.

Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.

Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.

Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.

Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.

“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!

Pārspēj sevi!

Jau vairākus gadus Rīgā notiek Šri Činmoja mācekļu rīkotais “Pārspēj sevi” 6 stundu skrējiens, bet šogad ir jaunums – iespēja skriet 12 stundu no vietas. Jau sen gribējās pamēģināt paskriet šādā formātā, bet visu laiku sakrita ar kaut ko kārdinošāku, arī šogad 6h skrējiena vietā izvēlējos orientēšanos. 12h sacīkstes ne ar ko labāku nesakrita, tāpēc nolēmu mēģināt.

Domāju, ka par šīs vasaras karstumu komentāri ir lieki. Paši izjutāt, cik ļoti gribas trenēties. Tā kā man mājās ir zīdainītis, tad pat tās reizes, kad it kā varētu iet skriet, ne vienmēr sakrita ar laiku, kad kāds cits ir gatavs padzīvoties ar mazuli, lai es varu patrenēties. Garie skrējieni – Rīgas maratons pavasarī, Stirnu buka nomocītie lūši pa vidu un Valmieras maratons (4:03:08) nedēļu pirms 12h skrējiena. Man stāstīt, cik ģeniāla ir tāda trenētība? Jā, man pašai trūkst vārdu.

Pirmsstarta vakarā saņemu e-pastu ar pēdējo informāciju. Skatos, kam vēl ir izsūtīts. Dalībnieku ir maz, skaitu sievietes – četras. Četras! Man nav nekas pretī būt divdesmitajai no divdesmit, bet es negribu būt ceturtā no četrām! Tas nozīmē, ka nāksies cīnīties. Divpadsmit stundu no vietas. Man bail. Izpētu konkurenšu rezultātus. Aija ir stiprāka par mani, bet ar Zani un Ivetu esam līdzīgos spēkos. Traki.

Skrējiena rītā pamostos, sataisos. Ārā pūš stiprs vējš, bet grādus rāda 17. Drusku par siltu, bet nu tad jau redzēs! Eju uz startu pie Māras dīķa, trīcu no satraukuma. Izrādās, ka esam tomēr 5 skrējējas, bet Indra nav reāla konkurente, to saprotu ātri. Ar pārējām runājamies par mērķiem un sapņiem, es neizliekos, ka “skriešu, kā sanāks”, “galvenais ir izturēt” utt. Mans mērķis ir tikt uz pjedestāla. Pirmo reizi uz ultras startu es izeju ar tādu domu, un dūša ir papēžos.

Gāž lietus. Dalībnieki stāv zem telts, tiesnesis ir izgājis lietū un saka, ka mums nu būtu jāsāk skriet. Mēs visi joprojām stāvam teltī. Tiesnesis gaida, kad iziesim uz celiņa. Stāvam teltī. Tiesnesis saka: “Starts! Jums jāskrien uz to pusi!” Beidzot izkustamies. Daudziem, arī man, mugurā lietusjakas, jo tiešām gāž. Sākumā skrienas ļoti brīvi. Necenšos bremzēties, bet arī nedodu virsū – ir tikai pats sākums. Dažu pirmo apļu laikā izkārtojamies secībā – Aija, es, Zane un Iveta. Aija konstanti attālinās, ķert negrasos. Apļi iet ātri, laiks arī – četri apļi (1,37km garumā katrs) iet mazdrusciņ ilgāk par pusstundu. Ik pēc pusstundas esmu apņēmusies apēst vai nu želeju, vai kaut ko no galda, un pie tā arī turos. Pirmās kādas divas – divarpus stundas paiet nemanot. Iveta jau ir apdzīta par apli, bet viņa nez kāpēc ar Rolandu pastaigājas. Viltīgie liepājnieki!

Kaut kādi padsmit apļi aiz muguras, rēķinu, ka noskriets pusmaratons, tad jau kādi 25 kilometri. Iet ļoti labi. Arī Zane ir apdzīta par apli, Indra par vairākiem, nemaz neskaitu. Turos stabilā 2.pozīcijā. Trases malā uzrodas mana mamma un tur arī paliek līdz beigām, ja neskaita, ka aiziet uz veikalu pēc smalkmaizītēm, no kurām atsakos. Uzrodas arī mans vīrs ar dēlēnu. Man prieks satikt savējos! Gaisotne ļoti pozitīva, jauki ir gan skrējēji, gan tiesneši un uzkodu galda darbinieki. Atbalstītāji dzīvojas trases malā, ir tik viegli riņķot ap Māras dīķi! Ikdienā tur ir briesmīgi pat 5 apļus apskriet, bet šoreiz tie salasās nemanot. Redz, jau 31 aplis – maratons! 4 stundas un kādas 5 minūtes. Oho, tas tik ir ātrums, ņemot vērā, ka pirms nedēļas es tieši maratonu arī noskrēju līdzīgā laikā! Pašsajūta lieliska. Turos pie uztura plāna, skrienu un skaitu, par cik apļiem es apdzenu Ivetu un Zani. Zane pastaigājas, laikam būs viss. Kaut kādā brīdī man nojūk, par cik esmu viņai priekšā, un pārtraucu skaitīt. Pieņemu, ka noskriešu vairāk. Uz diviem apļiem man piebiedrojas tiesnesis, grib mani filmēt un intervēt. Paldies, nē! Man nepatīk tās filmētās intervijas, kur nu vēl ar mani galvenajā lomā! Ja grib interviju, lai slēdz iekšā diktofonu un pārraksta uz papīra! Runājamies tāpat. Viņš man prasa, vai man ir svarīga izcīnītā vieta. Gribu jau atbildēt ar kaut kādu “pareizo” frāzi no sērijas “galvenais ir noskriet”, bet tad tomēr atbildu godīgi – jā, man ir svarīga izcīnītā vieta. Ja es esmu izdarījusi visu, ko varēju, un esmu ceturtā, tad ir labi arī tā, sevi nešaustu. Ja esmu ceturtā un skatos, ka tomēr varēju drusku piespiesties un noķert trešo vietu, tad ir “škrobe”.

37 apļi, 50km. Skatos laiku un domāju, ka kaut ko esmu sajaukusi – nav vēl pagājušas pat piecas stundas. Apjautājos pie tiesnešiem, cik tad apļu esmu noskrējusi, un izrādās, ka viss sakrīt. Nopietni? Es skrienu tik ātri? Kā tas var būt? Tādā paša garā arī turpinu. Drīz vien Zane sēž trases malā, Iveta un Rolands fotografējas, saprotu, ka otrā vieta man būs. Lietus jau sen ir beidzies, nu uzspīd arī saule un vienā momentā pēkšņi trase piepildās ar atpūtniekiem. Ģimenes, suņi, riteņbraucēji, smēķētāji… Trakākais, ka ratu mammas un ratu tēti centīgi brauc pa līkumu iekšmalām. Kāpēc viņi tā dara? Pie kādiem 70 kilometriem kļūst grūtāk. Esmu izvilkusi uz uzlikusi uz galda špikeri ar sarēķinātām apļu un kilometru attiecībām. Kāpēc es rēķināju ik pa 10 apļiem? Prasītos ik pa 5, jo kļūst grūtāk, gribas zināt, cik tad jau noskriets. Kaut ko galvā rēķinu. Mans mērķis ir noskriet 100km un tad tālāk jau skatīties, kas būs. Plīstu nost. Iekšās ir, bet kājās nav, sāku ik pa brīdim pastaigāties. Tas man nepatīk, jāskrien taču vēl 5 stundas! Tas ir daudz! Aija arī plīst. Visu laiku skrējām vienā aplī, tagad es viņu apdzenu. Vēl pēc dažiem apļiem esmu apdzinusi par apli. Un vēl pēc tam viņa guļ uz soliņa! Esmu jau par diviem apļiem priekšā! Man pacēlums. Rēķinu, ka līdz simtniekam 25km, tas tak nekas nav! Un tad es plīstu pavisam. Mokos, daudz staigāju. Pēc laiciņa skatos, ka Iveta ir sākusi desot un dara to nopietnā ātrumā. Eh, pēkšņi viss ir sagriezies kājām gaisā! Vienā brīdī skatos pulkstenī, ka mans lielais plīsiens ir sācies tikai pirms pusstundas. Man likās, ka tik daudz notikumu jau noticis pa to laiku! Bet nē, pusstundā tādas mokas! Tādā paša garā nocīnos vēl stundu un tad gan viss. Es vairs nevaru paskriet. Nevaru un viss! Kājas pinas, nevaru tās pacelt no zemes, ik pa dažiem soļiem sāku staigāt. Tā nav skriešana. Vēl trīsarpus stundu. Es nevarēšu. Joprojām divarpus apļu Aijai priekšā, bet viņa negrasās padoties, žiperīgi skrien un dara to arvien žiperīgāk līdz pat pašām beigām. Bet man ir patiešam viss, nevaru vairs. Ja šis būtu 9 stundu skrējiens, es uzvarētu, bet ar trim ceturtdaļām uzvarēt nevar, jāskrien ir viss.

Bet to otro vietu es tomēr gribētu. Un simtnieku! Es gribu simtnieku! 10 apļu līdz 100km. Soļoju ātrā tempā. Rēķinu, ka paspēšu vēsā mierā, bet pēc šādiem kilometriem nedrīkst paļauties pat uz sevi, tāpēc soļoju sparīgi. Parunājos ar Georgu, kurš arī soļo. Stāstu, ka gribēju pamēģināt stundu formāta skriešanu. Viņš saka: “Sacensības ir labs veids, kā to pamēģināt! Uz savu galvu tak tu nemūžam to nenoskrietu!” Taisnība. Trasē parādījusies Antra, kura skrien kopā ar Aiju. Uzmundrina mani, bet mani šobrīd uzmundrinājumi kaitina. Mēģinu apklusināt savu mammu, kura katrā aplī kaut ko piedāvā un neņem vērā manu rīkojumu neko nepiedāvāt. Uh, kā kaitina visi cilvēki! Mēģinu pat paskriet, bet uzreiz celis sāk īdēt. Pēc brīža pamēģinu vēlreiz, atkal celis pīkst. Nu nē, celi man tomēr vēl vajadzēs! Tālāk tikai eju. Pie apvāršņa atkal parādās vīrs ar dēlu, mani mīļie mīļumi, kuru parādīšanās mani priecē pat tad, kad viss cits kaitina! Ejam kopā. 5 apļi vēl, tad 4, un tad man sākas pēcultramaratona “lomkas”. Nevar paiet, grīļojos, reibst, gribas vemt, locīties un mocīties, nevaru parunāt, viss ir slikti. Bet sacīkstes vēl nav beigušās! Pie velna, tos 100 kilometrus es nostaigāšu! Sporta pārtiku es jau sen vairs netērēju, bet parasto ēdienu gan ņemu. Izdomāju apēst banānu – pietiekami svaigs, lai varētu iedabūt iekšā, un pietiekami gruntīgs, lai tas būtu paēdiens. Pus banānu kaut kā iestumju galvā un atdodu vīram – gribu vemt. Apsēžos uz soliņa un gaidu, kad kļūs labāk. Pagaidu un eju tālāk, ja to streipuļošanu vispār var saukt par iešanu. Vēl 3 apļi, vēl 2. Tiesneši rīko ovācijas katram, kurš pabeidz apli. Vīrs aiziet pabarot bērnu, es velkos. Vēl 1 aplis. Viss, ir simtnieks! Nopriecājos, bet vēl ir gandrīz stunda, ko iet! Eju. Pati īsti neticu, bet es eju! Nezinu, cik apļu noskrējusi Iveta, būtu stulbi zaudēt kaut kādu vienu apli tikai tāpēc, ka grūti paiet. Kustos līdz pat beigām. Kāda ģimene prasa: “Jūs arī piedalāties tajā nenormālajā skrējienā?” Jā, piedalos. Jā, normāli tas nav. Bet man patīk! Pēdējā aplī paņemu krītu un ceru, ka īsāk būs atnākt atpakaļ uz startu, nevis iet apkārt dīķim tālāk līdz finišam, jo tualetes ir šitajā galā. Mana vēlēšanās piepildās, tiesnešu svilpe atskan tad, kad esmu veikusi 76 apļus un vienu trešdaļu apkārt Māras dīķim. Man nebija ne jausmas, ka es spēju tik ilgi un tik daudz riņķot šim ūdenim apkārt. Ar mokām pieliecos, novelku līniju, uzrakstu savu vārdu un bariņā velkos uz apmetnes pusi.

Visiem tiek iedots ēdiens. Kārtīgs, normāls krišnu ēdiens, man garšo. Priecājos, ka tā nav standarta putra. Var ēst uz vietas, var ņemt līdzi, tiek pabaroti arī visi skatītāji. Tik jauki! Apņemu ap pleciem spīdīgo plēvi, sēžu un ēdu. Kaifs! Ļoti patīk, ka visiem tas atvieglojuma mirklis ir pienācis reizē. Reizē beidzam kustēties, reizē atlaižamies, reizē ēdam, pārrunājam sacīkstes. Ļoti, ļoti patīk! Ir skriets no rītausmas līdz krēslai, diezgan traka sajūta. Ir padomāts pat par transportu līdz dušām un apbalvošanai, kas ar gudru ziņu notiek telpās. No pārslodzes ir drebeklis, tāpēc visi priecājamies nonākt siltumā. Duša, mmm… Atlaišanās mīkstos sēdekļos, kāju sacelšana gaisā… Apbalvošanas zālē puslokā izkārtoti krēsli. Mans dēliņš tiek palaists rāpot pa grīdu, viņš izkontrolē, vai visi ir ieradušies, pierāpo pie katra, paskatās augšā, pieceļas kājās. Priecājos, ka viņš skrējējus uzskata par savējiem! Katrs skrējējs tiek apbalvots ar piemiņas medaļu un diplomu, kur uzrakstīta veiktā distance. Izrādās, ka es ar saviem 104,557 kilometriem esmu otrā sieviešu konkurencē un piektā no visiem. Tīri tā neko! Pateicos tam, ka sākumā skrēju braši, spēju saglabāt pieklājīgu rezultātu arī beigās, neskatoties uz to, ka pēdējās trīsarpus stundas es staigāju. Balvās pilns maiss ar veselīgiem kārumiem. Ak, cik jauki! Un pats maiss ar kustīgām plastmasas acīm. Dēlam patīk.

Nu ko es te vēl varu piebilst? Tikai pateikties organizatoriem par sirsnīgo un labi noorganizēto pasākumu! Esmu atklājusi jaunas sacīkstes, uz kurām ir prieks nākt!

Reiz man bija normāla dzīve…

Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.

Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.

Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.

Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.

Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.

20141231_100708

Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.

Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.

Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem –  kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!OLYMPUS DIGITAL CAMERA

12 stundu gari stāsti

8.vsk noskrienJa godīgi, tad skriet ziemā 12 stundas no vietas sniegainā Igaunijas mežā pa 1 km apli man sākotnēji nešķita pārāk laba ideja, taču noskrieniešu nerimstošais fanātisms un mīlestība pret skriešanu drīz vien lika man radikāli mainīt domas.

Lasīt tālāk.

DREAM of the final night

Gribēju arī nedaudz atskaitīties par iepriekšējām dienām, kad nosmēlu Jaungada koptreniņam labu daļu kluba krējuma un aizvedu izskrieties pa Igaunijas mežiem. Kopā ar šoferi bijām 40 cilvēki.

Jāsaka, ka brauciens izdevās, un es nevarētu vēl vairāk lepoties ar kluba biedriem – savstarpējs atbalsts, neatlaidība, sevis pārvarēšana un prieks par otra sasniegumiem – tādam taču jābūt mūsu klubam! :) Ja par skriešanu, tad no 36 dalībniekiem kādi 25 mūsējie pieveica garāko distanci vienā dienā savā mūžā un beigās viņi vēl varēja pasmaidīt!
Gribētu uzteikt meitenes flower un in, kuras, kā dzirdēju, ar asarām cīnījās līdz beigām un izcīnīja sieviešu komandu konkurencē pirmo vietu, abas pieveicot vairāk kā 90km. No puišiem cepuri noņemu Aivara priekšā par 60km ar sāpošu muguru, Artūro priekšā par pirmo ultramaratonu dzīvē un pieveiktiem 85km, kā arī Edmundam par pirmo ultradistanci un 82km. Fantastisks sniegums un rakstura cīņa no sm72 un Imanta A. puses – čaļi neatlaidīgi un bez apstājas kapājās līdz galam, pirmo reizi dzīvē noskrienot garāku distanci par maratonu. Imantam A. kopā 94km un sm72 – 96.8km. Cik nu viņus redzēju trasē, čaļi visu laiku skrēja.
Tagad, protams, par mūsu kluba dārgakmeņiem – druupiju un chingonu. Abus čaļus labi pazīstu, un viņi abi ir ļoti cilvēcīgi un piezemēti, taču arī ambiciozi skrējēji. Igaunija abiem bija cīņa par godu un cīņa ar raksturu. Tā kā abus beigās šķīra tikai 1km, es viņus liktu vienādos svaru kausos.
druupijs ir apbrīnojams vicotājs – šogad sasniegts fantastiskais rezultāts maratonā – 2:49, kā arī lielisks personīgais rezultāts pusmaratona distancē mājas trasē Siguldā – 1:14. Sezonas beigās mēģinājums Siguldā pieveikt 55km distanci nesanāca kā cerēts, taču rokas nenolaidās – pēc tam treniņi ar 500km mēnesī un fenomenāls sniegums 12h skrējienā. druupijam šis bija pirmais gludais ultramaratons, un viņa rezultāts (119.9km) komentārus neprasa. Un skrienot viņš vēl paspēja parunāties un pajautāt, kā man iet (skrienas). druupijs ir šo sacensību lielākais atradums.
Un chingons. Mūsu kluba dārgakmenis. Kopš viņš ir reģistrējies forumā, man regulāri ir acis uz kātiem, apskatot viņa noskrietos gabalus. chingons ir īsts kalnietis, un viņa sasniegumi slavenajos Monblāna skrējienos ir mēmi cieņpilni. Viņam kontā arī tādas avantūras kā 100+km skrējiens no Rīgas līdz Salacgrīvai, kā arī iemaldīšanās Cenas tīrelī Babītes pusē (bez kartes) un attapšanās pēc 80km pie Jelgavas. Tāpat arī 1.vieta šogad Siguldas kalnu maratona garākajā distancē savā vecuma grupā. Pēdējos 2 mēnešos man sanāca paskriet ar viņu dažos koptreniņos, un tagad es zinu, kā nomirt 2 minūtēs (to viņš ir samācījies iknedēļas treniņos ar Aigaru Fadejevu). chingonam ir interesanta dzīves filozofija un attieksme pret dažādām dzīves grūtībām. Pirms laba laiciņa ārsti viņam pateica, ka muguras sāpes ir no skriešanas, bet chingons, kā to var redzēt, ir citās domās. Daudzi par viņu nezina, bet, manuprāt, ir laiks uzzināt.
Starp citu, par Igaunijas skrējienu droši vien vajadzētu nevis viena cilvēka rakstu, bet vairāku cilvēku atsauksmes, jo todien bija daudz varoņu. Es aptaujāšu vairākus skrējējus, un paskatīsimies, kas no tā visa sanāks lielajam rakstam.