Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pražská stovka

Viss sākās ar gluži nejauši redzētu video par CCC. Drīz pēc tam bija skaidrs, ka nelikšos mierā, iekams CCC nebūšu noskrējis. Vienīgais jautājums bija par to, cik gadus varētu ilgt gatavošanās. Tajā brīdī vēl nebija skaidrs par iespējām finišēt pat Siguldā. Siguldā tomēr viss notika (gandrīz) pēc plāna, un lēnām sāku skatīties pēc nākamajiem taciņu skrējieniem. Tad nu pamanīju noskrien.lv pasākumu sadaļā rosību pie ieraksta par “Pražská stovka”. Tas, kas piesaistīja bija Matīsa solījums nevienu neatstāt trasē un visus aizvest līdz galam.

IMAG0886-1Skrējiena diena sākās ar pastaigu pa ziemīgo Prāgu. Sākotnējais plāns bija aizstaigāt kādu kilometru līdz Kārļa tiltam, un tad iespējami ātri tikt atpakaļ uz hosteli. Jāatzīst, ka plāns nedaudz izgāzās. Pilnīgi nemanot “pāris” plānotie kilometri pārvērtās par gandrīz 4 stundām un astoņiem-ar-pusi kilometriem, kas iekļāva arī rāpšanos kalnā un skriešanu no kalna lejā. Tajā brīdī nodomāju, ka tas laikam nebija īsti tas, kas bija nepieciešams pirms 122km skrējiena. Lai vai kā, beigās veiksmīgi tikām līdz hostelim un varējām pievērsties “pasta party”. 

Ap astoņiem izbraucām uz starta vietu. Šeit arī pirmais šoks. Visi čehi apgādājušies ar savām kartēm, kartes organizatori nedod. Pieejams tikai daļēji iztulkots trases apraksts ar tūristu taku krāsām, kā arī (kā vēlāk izrādās, aptuvenām) kilometru atzīmēm par kontrolpunktiem. Šajā brīdī sāk šķist, ka finišēt ir pilnīgi nereāli. Ja godīgi, tad nebija ne jausmas pat par to, uz kuru pusi jāskrien pirmie kilometri. Aptaujāju latviešus par to, vai kādam ir idejas par aptuveno maršrutu. Izrādās, Laumai un Dzintaram ir GPS ar ielādētu karti un vairākām rezerves baterijām. Ļoti jauki. Sarunāju, ka viņiem nav iebildumu, ja distancē skriešu ar viņiem.

Neilgi pirms 22:00 visi draudzīgi dodamies uz 2km attālo starta vietu. Lielākā daļa sportistu tagad ir nopietniem ģīmjiem, smieklus vairs īsti nekur nedzird. Starts! Sākam skriet lēnā riksītī un priecājamies, cik ātri pa asfaltu dilst trases kilometri. Drīz pievienojas Sveta, kas gan vēlāk no mums aizbēgs. Dažas minūtes pēc starta nolemju pagaršot sistēmā iepildīto ūdeni. Secinu, ka sistēma ir neglābjami aizsalusi. Šis ir arī tas brīdis, kad sapratu, ka turpmākajā trases daļā neklāsies viegli. Neesam vēl īsti paspējuši iesildīties, kad trase nogriežas pa kreisi un aiziet kalnos. Mazliet nomaldāmies jau pašā sākumā, līdzi paņemdami arī dažus čehus. Ar GPS palīdzību izdodas atrast trasi un te jau klāt pirmais kontrolpunkts. Punkti ir pie kokiem piekarināti dažādas krāsas flomasteri. Drīz pēc tam izrādās, ka ne visi kontrolpunkti ir atzīmēti mums iedotajā leģendā. Pa ceļam būs vēl arī slēptie kontrolpunkti, kas arī obligāti jāapmeklē.

Kādā trases vietā secinām, ka bultiņas aiziet pa kreisi, bet GPS ceļš liek iet pa labi. Brīdi svārstāmies, līdz izlemjam tomēr sekot GPS. Priecājamies, ka neesam vienīgie, kas iet pēc GPS. Mums sekojošie čehi taču noteikti zina, kur jāiet. Pēc brīža saprotam, ka mums seko nevis čehi, bet gan otra latviešu komanda, kas arī iet pēc GPS. Otra komanda nekautrējas mūs apdzīt, līdzi paņemot arī mūsu Svetu. Pēc neskaitāmiem kontrolpunktiem nonākam pie pirmā ēdināšanas punkta. Silta tēja, banāni, desmaizītes… Izrādas, pārējie latvieši ēdināšanas punktā ieradušies pavisam nesen, taču jau drīz dodas prom. Līdzīga situācija atkārtojas nākamajos punktos.

Nakts ir gara, kontrolpunkti tālu viens no otra. Joprojām bieži maldāmies, cenšoties paralēli lasīt gan trases leģendu, gan sekot līdzi GPS. Nakts otrajā pusē apdzenam neskaitāmus čehus, kuru lukturīši ir gandrīz beigušies. Prieki par apdzīšanu gan parasti ilgi neturpinās. Tikko apstājamies, lai padzertos vai atpūtinātu kājas, čehi bez lukturīšiem jau garām. Šķiet, ka viņi šajos mežos spēj orientēties arī bez gaismām. Līdz ar pirmo rīta gaismu esam liecinieki patiešām traģiskam skatam. Pretī nāk čehu pāris, kuri saka, ka ir izlaiduši kontrolpunktu, un tagad iet atpakaļ to meklēt. Gan mēs, gan viņi saprot, ka iepriekšējais kontrolpunkts ir kādus 10-15 kilometrus atpakaļ. Papildus 30km pa mežu, kas joprojām ir piķa melns, mežonīgā aukstumā. No sirds jūtam čehiem līdzi. 

Jau aust ļoti skaists rīts, taču vēl liels gabals līdz pusceļam Pikovicē. Dodamies pa kalnainu taciņu gar upi. Taciņa, šķiet, nekad nebeigsies, taču tikai vēlāk nāk atklāsme, ka pirmās dienas taciņas salīdzinoši bija tīrā pastaiga. Beidzot ar pēdējiem spēkiem nokļūstam līdz starpfinišam. Pagājušas jau apmēram 14 stundas kopš starta. Ienākot Pikovices kafejnīcā, pirmā doma ir par to, ka otru tikpat garu gabalu noteikti noiet vairs nebūs iespējams. Otrā doma ir secinājums, ka priekšā jau jautri čalo otra latviešu komanda. Izrādās, ieradušies šeit jau pirms stundas. Mūs visus pārsteidz Matīss, kurš visu ceļu stiepis līdzi divus kilogramus “Gotiņu”, ar kuriem nekavējas visus uzcienāt. Jauki, jauki!

Saņemamies, un pēc stundas dodamies otrajā daļā. No ceļabiedriem arvien biežāk var dzirdēt sūdzības par sāpošām kājām. Nevienu vairs īpaši nesajūsmina iespēja taisnajos gabalos skriet, nevis iet. Manas kājas vēl pagaidām turās. Vairākas reizes priekšā redzam sarkanās cepurēs tērptu čehu pāri, kurus iesaucam par rūķīšiem. Vēl nenojaušu, ka bez čehu rūķīšiem man nebūtu izdevies finišēt.

IMAG0972Pēc pāris stundām nonākam trases skaistākajā daļā. Tikko nobirušas zeltainas lapas uz balta sniega. Sarkans un dzeltens lapu paklājs. Neaprakstāmi skaists mežs. Šķiet, ka taka jau vairākas stundas iet augšup. Beidzot skatam paveras klintis, zem kurām dziļi lejā viz upe. Kontrolpunkts. Ierīkots tieši uz klints malas. Ienāk prātā, ka organizatoriem laikam ir slimīga humora izjūta. Lauma labprātīgi piesakās visus atzīmēt kontrolpunktā. Es, savukārt, labprātīgi piesakos uz fotogrāfēšanu. Skats no klints uz rietošo sauli un upi zem mums ir patiešām iespaidīgs. Saule noriet, bet mums vēl desmitiem kilometru priekšā. Sākam rēķināt, ka 24 stundās nekādi neiekļausimies. Turpinām līkomot pa taciņām un gravām, līdz mūs aicina iekšā kādā veikalā ierīkotajā slēptajā kontrolpunktā. Priekšā sēž vesels bars ar sagurušiem čehiem. Mēs kontrolpunktā zibenīgi atzīmējamies un dodamies tālāk. Drīz secinām, ka visi kontrolpunktā sēdošie čehi ir nolēmuši mums sekot. Taka paliek krietni šaurāka. Augšā klints siena, metru vai divus plata taka, zem takas vēl viena klints siena un upe. Atsevišķās vietās taka nobrukusi un nav pat metru plata. No klintīm tek avotiņi, kas ir sasaluši, un atgādina slidkalniņus. Ir skaidrs, ka iekrītot lejā plūstošajā upē, pēc mums neviens pakaļ vairs nepaspēs atnākt. Aizmugurē nākošie čehi tikmēr ir izveidojuši garu rindu. Es ar savu spožo lampiņu dodos pa priekšu, aiz manis ir gara lampiņu virtne. Taka gar upi, šķiet, nekad nebeigsies. Kādā brīdī Laumai sāk rādīties rozā bebri. Apstājamies, lai atpūstos un nomainītu lampiņai baterijas. Ar jaunām baterijām bebri vairs nerādās, taču visi čehi ir pagajuši mums garām. Reizē ar čehiem pazūd pārliecība par to, ka joprojām ejam pareizi. GPS atkal nav vienisprātis ar leģendu. No upes kāpjam kalnā, kurš nekad nebeidzas. Aigaram redzama sāpju izteiksme sejā. Uzzinu, ka pēdējās 6 stundas viņš pārvietojas tikai pateicoties ibumetīna tabletēm. Kaut kā tiekam lejā līdz leģendā iezīmētajai kafejnīcai. Pēkšņi izrādās, ka esmu palicis vienīgais, kurš gribētu doties tālāk. Vilmārs vēl svārstās, bet ir skaidrs, ka Lauma un Dzintars un Aigars vairs nekustēs. Saprotu, ka nekāda pierunāšana vairs nelīdzēs. (Vēlāk, pēc visām atlikšās nakts šausmām, pats no sirds priecājos, ka neliku Laumai doties turpmākajā trasē.)

Pilnīgs izmisums, jo izstāties neesmu plānojis. Pēkšņi redzu kafejnīcas tumšākajā daļā sēdošus iepriekš manītos čehu “rūķīšus”. Ātri dodos klāt un lūdzu, lai ņem mani ar Vilmāru līdzi. Rūķīši runā perfektā angļu valodā, un, mums par brīnumu, piekrīt tālāk doties kopā. Dodos prom, bruņojies ar Dzintara GPS pulksteni, Laumas GPS navigatoru un visām neiztērētajām rezerves baterijām. Vilmārs ir pierunāts nākt līdzi.

Rūķīši pa takām dodas ātri un vienmērīgi. Lielāko daļu taku viņi zina no galvas arī naktī. Pēc pāris stundām nonākam gravā, ko vietējie daiļrunīgi nodēvējuši par “Ceļu uz Nācareti”. Gravas apakšā tek upīte, malās stāvas kraujas. Joprojām ir mežonīgi auksts. Kājas slīd uz akmeņiem upītē, taču taka turpina iet zigzagā vienā un otrā upītes pusē. Nolemju, ka iekrišana upītē būtu vienlīdzīga ar kāju pamatīgu apsaldēšanu. Kārtējā grava, kura nekad nebeidzas. Līdzi joprojām turas Vilmārs, un tuvumā jau atkal ir vesels bars ar čehiem. Uzreiz pēc kontrolpunkta ir jākāpj augšā gravā. Tajā brīdī šķiet, ka gravas siena ir gandrīz vertikāla. Uz zemāk kāpjošajiem ripo akmeņi un saknes no tiem, kas kāpj augstāk. Protams,  netrūkst arī sasalušu avotiņu. Atkal secinu, ka organizatoriem ir slimīga humora izjūta. No gravas esam tikuši ārā, bet pārējos čehus vairs nemana. Palicis tikai Vilmārs un čehu rūķīši. Var redzēt, kā čehu rūķīšiem sāk nākt miegs. Abi grīļojas un regulāri zaudē līdzsvaru. Mums ar Vilmāru neiet vieglāk. 

Tiekam līdz pilsētai, kur čehi pamatīgi apjūk. Izrādās, organizatori leģendā ierakstījuši “sarkans veloceliņš”, taču veloceliņš patiesībā ir zils. Meklējam ceļu ar GPS. Jau atkal neesam vieni, jo arī parējie čehi vairs nezina, kur doties. Ceļu beidzot atrodam, un sākam sekot baltajām bultām. Šajā brīdī šķiet, ka takas beigas jau ir tuvu. Pilsētā jau esam, nu tikai līdz skolai un varēsim pagulēt. Diemžēl bultas iet mežā, kalnā augšā. Izrādās, apkārtnē nav tikai viens vienīgs kalns. Ir sajūta, ka maršruts veidots tā, lai ietu tikai kalnā. Šajā brīdī īpaši neprātoju par to, kā tas ir iespējams. GPS jau sen rāda krietni vairāk par 122 kilometriem. Baltas bultas, takas, līkumi. Ar Vilmāru joprojām sekojam rūķīšiem. Šie mierina, ka nu jau vairs palikuši tikai 8 kilometri. Esam vieglā šokā, taču līdz galam jātiek. Visbeidzot skatam paveras pilsētas mājas. Vēl pēdējais stāvais kalns, un esam finišējuši. Trasē esam pavadījuši 34 stundas un 14 minūtes. Gulēts nav vispār. Prieks, diplomi, organizatoru sarūpētais ēdamais. Pēkšņi nez no kurienes parādās Matīss, kurš paziņo, ka mums priekšā gājusī latviešu komanda arī ir finišējusi tikai pirms dažām minūtēm. Izrādās, viņi sēž un sildās busiņā. Ar Vilmāru no sirds nopriecājamies, ka nebūs uz viesnīcu jābrauc ar taksi. 

Viesnīcā esam no rīta. Līdz check-out laikam palikušas pāris stundas. Duša, pusotra stunda miega, mantu kravāšana, un jau pulcējamies uz kopīgām brokastīm, kam seko mājupbraukšana.

9 komentāri rakstam Pražská stovka

  • Piedzīvojums, kas vēl ilgi neaizmirsīsies. Malači visi tie, kuri izturēja līdz beigām.

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies par aprakstu! Tiešām iespaidīgs veikums!

  • Johny Johny

    Nu šis ir bijis baigi skarbi. Vienu īsu mirkli arī pats taisījos braukt, bet beigās izlēmu ka sezona tomēr jābeidz. 34 stundas bez miega, laikam nevarētu. Bet rozā bebrs gan labs, tas varētu aiziet tautās:)

  • Lauma Lauma

    Bez rozā bebriem bija arī veclaicīgs koka pulkstenis ar dzīvu dzeguzi :)

  • Johny, 34h bez miega bija tikai trases laiks. Ja ņem vērā, ka starts bija piektdienas vakarā 22os un visa diena nomodā, tad svētdienas pusdienas laikā bezmiega stundas aizgāja sestajā desmitā. Ir doma šoruden beidzot nobraukt uz Somiju, ņemšu Tevi līdzi ;)

  • turiburu

    Mani arī paņem uz Somiju,neaizmirsti,Matīs! :)

  • LauraX LauraX

    Elpu aizsita lasot… nu malači visi, kuri tur bija (:
    2 kg gotiņu, rozā bebri, rūķīši un aizsaluši strautiņi un kur Alise Brīnumzemē :D ? Jūs pozitīva ziņā esat traki ;))

    aspruds, manā topā lidz šim labakais bloga ieraksts!

  • Johny Johny

    It kā nosolīts sev tikai Siguldā pa kalniņiem paskraidīt šogad, bet kas zin, varbūt kāds rozā bebrs nepatraucētu:)

  • pierunājāt, pasākuma video versija skatāma ej.uz/praga122

    p.s.
    ja kāds tur saskatīs pankūkas, tad lai vaino pats sevi :))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.