Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Reiz Honkongā

Nepatīk man kalni un bail no augstuma, tāpēc vairākus gadus neņēmu aubē savu foršo bērnu krusttēva aicinājumu paciemoties pie viņa Honkongā un paskraidīt kādā kalnu skrējienā, kādi tur notiekot gandrīz katras brīvdienas. Maz pa mazam un lēnām sāku iegaumēt Alekša ciemata nosaukumu Tai Mei Tuk. Šis skanīgais nosaukums uzrunāja arī Lāsmu, tāpēc pāris gadus atpakaļ sākām apdomāt ideju par došanos uz Honkongu, pie viena pieķerot varbūt mazliet kalnus kādā skrējienā. Tā kā Aleksim Tai Mei Tuk ir beķereja un Honkongā problemātiski iegādāties labas ķimenes un rudzu miltus, tad tas jau nu bija vērā ņemams iemesls atprasīties ģimenei – jāaizved Aleksim ķimenes!

Pa tam lāgam salasījos Miķeļa piedzīvojums tai zemē un vairs nebija divu domu, ka jābrauc! Noprecizējām, ka skrējiens būs HK168 20 km satelītskrējiens (1437 augstummetri, 5 h kontrollaiks), kuram starts un finišs ir Tai Mei Tuk jauniešu burāšanas bāzē, pāris simtus metru no Alekša dzīvokļa, kurā viņš mums laipni piedāvā apmesties. Lāsmai gan sākumā bija doma par 55nieku, bet, uzzinājusi, ka tam starts ir vakarā un jāskrien pa nakti, viņa arī palika pie “sprintiņa”. Varbūtējiem interesentiem: pilnā trase 168 km (11950 augstummetri, 46 h kontrollaiks), 87 km (6055 augstummetri, 30 h kontrollaiks), 55 km (3710m un 22 h kontrollaiks), norises laiks – decembra pirmais vīkends.

Ap Jāņiem iepērkam aviobiļetes, augustā reģistrējamies skrējienam, un nu var atslābt līdz 27. novembrim, kad jākrauj koferos ķimenes, divu veidu “Grauda spēks“ rudzu milti, medus, speķis, alus, “Reinis B” kūpināta forele, čupa vilnas zeķu Alekša ģimenei, našķi un rotas meitenēm, jākāpj Helsinku “autobusā”, lai pēcāk pārkāptu lielākā gaisa kuģī, kurš mūs 8 ar asti stundās nogādā Honkongā, pārlecot uz priekšu 6 stundas. Ielidojam ap pusdeviņiem no rīta pēc vietējā laika.

HK lidosta

Honkongas  lidosta

Aleksis ir iedevis sev brīvdienu un ir gatavs mums izrādīt Honkongas salu, tāpēc dodamies uz Tai Mei Tuk, pa ceļam Tai Po Hui Market (turpmāk lielākai jautrībai lietojam Tai Po pilsētas tirgus nosaukumu bez pirmās zilbes), satiekot viņa jauko kundzi indonēzieti Jantī ar jaunāko meitiņu.

Mārkets

Mārkets

Noparkojam koferus, uzfrišinamies, un dodamies atpakaļ caur Tai Po uz Honkongas salu. Tur atrodam sacensību expo, kas izvietots nelielā sporta veikaliņā, pārvelkam saņemtos kreklus ar sacensību simboliku un dodamies augšā Viktorijas kalnā uz tā saucamo Pīķi, lai skatītu debesskrāpjus no augšas. Divstāvu autobusam, šķiet, pie stūres gruzīnu taksists, tādēļ diezgan ātri sāku nožēlot, ka izvēlējāmies sēdēt otrajā stāvā pašā priekšā. Bet viss labs, kas labi beidzas – esam augšā, pērkam biļetes un dodamies uz skatu laukumu. Diezgan iespaidīgi – visi debesskrāpji guļ pie kājām, pat augstākais 100stāvnieks.

Skats no Pīķa

Skats no Pīķa

Lēnām satumst, bet norunājam, ka pilnīgu tumsu negaidīsim, dosimies lejā, lai pārbrauktu ar kuģīti pār upi un vērotu pilsētas ugunis no pretējā krasta. Vareni, lai gan esam stundu par ātru – gaismu lāzeršovs sākas tikai 20.00. Nu nekas, skaisti tāpat.

Naksnīgā Honkongas sala

Naksnīgā Honkongas sala

Dodamies mājās. Sabiedriskais transports ļoti ērts un diezgan saprotams. Tajā var norēķināties gan skaidrā naudā, gan Octopus kartēm, kuras derīgas arī veikalos un daudzviet citur, ir ērti papildināmas 7–eleven kioskos. Mājās mums tiek ierādīta katrai sava istaba, un ātri liekamies uz auss.

Nākamajā dienā plāns izlūkot daļu distances. Izguļamies un, pa ceļam apciemojušas Aleksi viņa netālu esošajā beķerejā, dodamies takās. Man joprojām sāp ribas un žmiedz kaut kas krūšu apvidū (pērnās nedēļas Divplākšņu koptreniņa sekas), nevaru ievilkt gaisu ar pilnu jaudu, bet bez tā kalnā neuzkāpt. Gribas lēnām, bet Lāsma ir spārnos. Vietām takas, vietām akmens pakāpieni. Skaisti. Vienubrīd saplēšamies, jo Lāsma zina labāk, kā sāp manas ribas un ko es varu vai nevaru (tagad nāk smiekli) un Lāsma dodas tālāk viena, bet man vajag atvilkt elpu un kāpt savā komforta tempā. Dodos kalnā lēnām, bet nekur diži tālu Lāsma nav priekšā tikusi – priecājas pirmajā virsotnē – Hsien Ku Fung 514 m.v.j.l., tā ir Pat Sin Leng kalnu grēdas austrumu virsotne.

Hsien Ku Fung

Hsien Ku Fung

Trase vedīs labu gabalu pa kalnu grēdu, bet mēs kāpjam atpakaļ lejā, lai dotos pa citu taku. Ceļā sastopam tūristu grupiņas, zaļā pūķa bērnu – zaļo čūsku, kas esot ļoti indīga. Prieks, ka noreaģēju un pārlēcu tai pāri, neuzkāpjot.

Čūska

Čūska

Kalnu upītes mijās ar bambusu audzēm, klajumu, kurā vasarā varētu būt plosījies ugunsgrēks. Lēnām virzāmies prom no Pat Sin Leng Country Park, kas ir kalnaināks, uz Plover Cove Country Park, kas ievērojams ar Bride’s Pool un citiem nelielākiem ūdenskritumiem. Vārds parks nav parks mūsu izpratnē, ar bērnu ratiņiem šeit nepabraukāsi.

Taka parkā

Taka parkā

Šajā apvidū arī izveidoti vairāki honkongiešiem raksturīgi bārbekjū laukumi. Un viņus var saprast, jo cik gan ilgi cilvēks spēj izturēt atrašanos pilsētu debesskrāpjos. Ar nelielu maldīšanos atrodam vareno ūdenskritumu un brīdi esam apburtas no tā skaistuma. Bet jāsāk doties atceļā – tie ir ap 5 km pa šosejas malu.

Ūdenskritums

Ūdenskritums

Kopā 5 stundās esam nostaigājušas ap 14 kilometrus.

Atvelkam elpu un izdomājam, ka šodien vēl var paspēt līdz 1000 Budām Sha Tin pilsētā. No Alekša vecākās meitas uzzinām, ka darba laiks tur līdz 17.00. Noķeram 20C mikriņu, ātri aizvizināmies līdz Tai Po metro, 3 pieturas līdz Sha Tin, nedaudz maldoties, 10 minūtes pirms slēgšanas esam pie budām. Diezgan nomācošs pasākums, viņu ir daudz un pabaisiem viepļiem – bet ok, jāredz bija.

1000 budas

1000 budas

Pa ceļam manījām IKEA un nolēmām pēc budu apmeklējuma tur paēst – tak jau eiropiešiem pazīstama barība. Paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Vakarā sarunas un Rīgas Melnā rituāls.

Mostamies ar sāpošām kājām, man sevišķi ikri nežēlīgi sāp, bet vakar tik traki nelikās. Gribam doties apskatīt Lielo Budu (Tian Tan Buddha), bet Aleksis mūs cenšas atrunāt. Vēlāk izrādās, ka viņš baidījies par mūsu spējām orientēties svešā zemē un transporta sistēmā. Ha! Jau ierastais 20C mikriņš, neliels slaloms pa trim metro līnijām un esam Lantau salā Tung Chung pilsētā, no kurienes atiet gaisa vagoniņi uz Ngong Ping ciemu, kurā atrodas Lielā Budas statuja un Po Lin Monastery. Ieraugam mega rindu un saprotam, ka brauksim ar autobusu – tas arī ir 10x lētāks, un, lai gan ceļš stipri garāks (ar vagoniņu tikai 6km), ar autobusu vairāk apskatīsim apkārtni. Neatkārtošos, ka man bail no augstuma. Autobuss ērti kursē ik pēc 30 min un trāpām laikā, kad nav tūristu grupu un tiekam uz tuvāko autobusu. Autobuss met krietnas cilpas un tas ļauj mums apskatīt nelielos ciematus, pludmales, kalnus un arī Miķeļa aprakstītos nezināmos dzīvniekus. Tie tiešām ir visur – staigā pa pludmali, guļ ceļmalās, kā arī netraucēti kopā ar diezgan noplukušiem suņiem staigā Po Lin klostera teritorijā.

Buda

Buda

Iespaidīgs komplekss, izstaigājam pamatīgi visu, arī ļaujoties pierunāties iegādāties “īpašās” biļetes Lielā Budas apskatei. Tas ietver sevī atļauju uzkāpt mazliet augstāk un apskatīt muzeju no iekšienes, kā arī saldējumu un 0,5 ūdens pudelīti. Pieskaramies arī Lotosa zieda lapiņām, bet nekādu īpašu spēka un enerģijas pieplūdumu nesajutu. Noklīstam pa kādu sānu taciņu uz it kā tējas namiņu, bet nonākam aizaugušā, pamestā jauniešu nometnē. Iesmejam, ka šeit būtu foršs rogaininga apvidus. Pēc brīža pametu aci džungļos un ir! Kontrolpunkta lukturis. Kaut kas ar orientēšanos saistīts šeit noticis. Sāk gribēties ēst un riskējam paņemt ēdienu klostera restorānā. Labi, ka uz abām vienu porciju, jo ēdiens bija stipri dīvains. Tā arī nesapratām, ko apēdam.

Kaut kas vegānisks

Kaut kas vegāns

Labi laiku pavadījušas, dodamies uz autobusu, kurš mūs nogādā nelielā ostā, no kuras ar kuģi dodamies uz Honkongas salu. Tur atrodam bankomātu, uzpildam Octopus kartes, apēdam pa Subway maizei, apskatām gaismas objektus, jo šobrīd viņiem notiek līdzīgs pasākums, kā mūsu “Staro Rīga”. Tad dodamies ar kuģīti uz otru krastu, izstaigājam koncertzāli (pirmais stāvs tajā pieejams visiem) un sagaidām lāzeršovu. Skaisti! Tad dodamies mājās. Izkāpjot no mikriņa, mūsu galapunktā vēl brīdi pavērojam jāņtārpiņus kalnu korē – šovakar 18.00 startējusi garā distance. Pavakarējam ar Aleksi, jo viņš nenoturas un atver beķerejas gada jubilejai paredzēto mūsu vesto Krāslavas tumšā litriņu. Mēs savukārt paniekojamies ar Rīgas Melno.

Sestdien Jantī ar meitenēm ved mūs šopingā. Braucam ilgi un pa kalniem, arī gar mērkaķu kalniem, kuriem laikam savulaik cauri skrēja Miķelis. Sam Shui Po sauca to pilsētu, iepazinām vietējo iepirkšanās paradumus. Viss notiek mazos veikaliņos, piparbodītēs, kas kvartālos izvietoti pēc preču sortimenta. Sporta kvartāls, rokdarbu kvartāls, rotaļlietu kvartāls. Žēl, ka nav iedvesmas iepirkumiem, noslinkoju un pat nenopērku mugursomu ar dzeršanas sistēmu, kuras diezgan kvalitatīvas tiek mestas pakaļ visādās krāsās par smiekla naudām. Iegādājos svilpi, ko esmu aizmirsusi mājās, bet obligātajā ekipējumā jābūt. Braucam atpakaļ uz Tai Po, kur [cenzēts] marketā Jantī ierosina paēst taizemiešu restorānā. Skan gana vilinoši un ar prieku piekrītam. Par restorāniem gan šeit tiek sauktas visas iespējamās ēstuves, to skaitā arī zivju tirgus paviljonā atrodošās. Nu neko – kaut ko ēdām, dzīvas esam. Jantī ar meitenēm dodas mājās, mēs vēl nelielā veikalu apskatā pa Tai Po. Vakarā ekipējuma sagatavošana un dodamies pie miera.

Sacensību rīts ar brokastīm, kurās aplietas auzas un Alekša ceptā rupjmaize (labas maizes trūkumu šeit neizjūtam). Stundu pirms starta dodamies uz starta zonu. Kājas sāp vēl no ceturtdienas kalnu pastaigas. Aleksis pienāk vēlāk mūs startā uzmundrināt un uztaisīt kādu bildi.

Pirmsstarta bilde

Pirmsstarta bilde

Bažīgi vēroju kalnu kori, jo nejūtos īsti labi, joprojām žņaudzējs krūšu kurvja rajonā. Nu nekas. Pirmos 4 km es jau zinu. Tālāk gan jau kaut kā, jo pēc 7 km trase ved uz leju.

Kalnu kore

Kalnu kore

Starts, ir vēl pāris balto. Lēnām tipinu, jo paskriet nevaru. Kilometrs pa asfaltu un nonākam uz kalnu takas. Tauta palēnām izklīst un vairs nevar saprast, kurš skrējējs, kurš tūrists parastais, jo to te arī ka biezs, sevišķi uz trases pēdējo posmu saradās. Pirmā virsotne Hsien Ku Fung – te jau esam bijušas, bet vienalga jāuztaisa bilde uz Tai Mei Tuk no augšas. 4,4 km un stunda, vēl 15 km un 4 stundas.

Tai Mei Tuk no augšas

Tai Mei Tuk no augšas

Tālāk seko virkne virsotņu, pat sajūk skaits un nosaukumi. Katra nākamā virsotne no ieplakas liekas pēdējā, bet nekā – uzkāp tajā un priekšā redzi nākamo. Grūti, bet savā tempā kustos, vienīgi varētu būt vēsāks (+25 un saule).

Trases posms

Trases posms

Beidzot pagrieziens uz leju un līdzenākajos taku posmos pat mēģinu mazliet paskriet. Protams, bolos apkārt, jo dabas daudzveidība ir fantastiska! Nonākot zemāk, sākas dievīgas bambusu birzītes.

Bambusu birzs

Bambusu birzs

Vienai tādai pa gludu taku cauri tipinot, jūtu, ka kādi neredzami spēki man piešauj kāju priekšā un es lidoju līdaciņā tā, kā būtu nesusies ar pamatīgu ātrumu. Uzjundī asa sāpē krūšu apvidū, mazliet ceļos, mazliet plecā un arī sejā. Pieceļos, uztaisu selfiju, ierēcu par savu koordināciju, un saņemos iet tālāk. Nu jau tiešām iet, jo skriet vairs nenāk ne prātā. Rēķinu, ka aiz muguras varētu būt 11 kilometri. Ok, kontrollaikā nesanāks, nav svarīgi, jātiek līdz galam, jo likties ta nav kur.

Tālumā Ķīna

Tālumā Ķīna

Nonāku lejā, kur neliels posms pa asfaltu un skrienams, bet nemēģinu. Dzeršanas punkts Wu Kau Tang. Apēdu gabaliņu banāna (viņi tos iecienījuši zaļus, bet tos, kas metas dzelteni, veikalos var nopirkt pa lēto), dzeru savu ūdeni, lai mazāk jānes. Atkal mežā un takās – Plover Cove Country Park. Uzsēžos uz astes vienam garākas distances veicējam, kurš izskatās arī savainojies un ar pūlēm klibo. Vareno ūdenskritumu tikai dzirdu, jo taka ved pa citu pusi. Šķērsojam šoseju un sākas kāpumi. Nu jau sāku prognozēt iekļaušanos kontrollaikā. Arvien vairāk tūristu bariņu, reāli besī! Tusē un bildē, katram jālūdzas, lai dod ceļu. Pazīstamais pagrieziens, no kura sākas ceļš lejup un pēdējie 3 kilometri. Pamanu, ka ir švakāki skrējēji vēl par mani un nekautrējos iet garām. Asfalts, būšu kontrollaikā! Mēģinu skriet, bet nežēlīgi grūti – sāp viss. Pēdējais puskilometrs ir vissmagākais arī tāpēc, ka notiek baigā tautu staigāšana – mašīnas, velobraucēji, bērni ar ričukiem un ratiņos, nesakarīgi vecāki, kuri vazājas izretojušies. Es saprotu, ka ir brīvdiena un visi bauda dabu, bet orgi varēja mazliet kādu šauru eju norobežot. Finišs un rezultāts 04:47:12. Esmu 48.tā no 72 dalībniekiem, no tiem 8 DNF, viens DQ, pirmā savā grupā (no divām), devītā no sievietēm. Pēc kritiena esmu pamanījusies apsteigt 6 dažāda dzimuma konkurentus.

Split Name

Race Time

Split Time

Time of Day

Pos

Cat Pos

Gen Pos

Dist Done

Pace

Wu Kau Tang 烏蛟騰

03:05:47

03:05:47

13:05:47

54

1

12

12.3

15:06 min/km

Tai Mei Tuk 大美督

04:47:12

01:41:25

14:47:12

48

1

9

7.3

13:53 min/km

Dabūju medaļu, aizeju uz labierīcībām un ieraugu sevi spogulī… Labāk nevajadzēja! Sajūtos slikti un atceros, ka pirms finiša ceļmalā redzēju ādas dīvānu (viņiem te paradums mēbeles un citas vairs pašiem nederīgas lietas vienkārši likt ārā ar domu, ka gan jau kāds savāks).

Dīvāns

Dīvāns

Izlemju, dīvānā sēžot, sagaidīt Lāsmu. Bet nāk Aleksis un aizvelk mani pie kaut kādiem medbrāļiem, kas notīra seju, iedod ledu un palaiž. Velkos mājās, ar milzu piepūli caur sāpēm noģērbjos un ieeju dušā. Jāsagaida Lāsma un jādodas uz Alekša beķereju, kur ar vegānu picām tiek svinēta beķerejas gada jubileja. Negribu, slikti, sāp, bet jāiet. Omas nav nemaz, ēstgribas arī nē, bet picas gardas un kompānija diezgan kolorīta – francūzis Sedriks, Alekša meitas ķīniešu valodas skolotāja, vēl kāds vietējo pāris.

Pica

Pica

Pirmdien mostos, ja vispār biju iemigusi, ar diezgan draņķīgu pašsajūtu. Nevaru pakustēties, cik nežēlīgi sāp krūšu apvidus. Seja, protams, arī, bet ne tik traki – ja neskatos spogulī, par seju pat varētu aizmirst. Nolemjam nekur nevazāties, tikai aizbraukt uz Sha Tin Ikea paēst un iepirkt kādus našķus mājās palicējiem. Pēcpusdienā krāmējam koferus un atpūšamies pirms lidojuma, nenojaušot, ka mājās būsim stipri vien vēlāk, kā plānots.

Vakarā Aleksis ar mazo Elīzu mūs pavada uz Tai Po līdz lidostas autobusam. Naksnīgā Honkonga un esam lidostā stipri vien laicīgi. Iečekojamies, atbrīvojamies no koferiem. Baidījos, ka sejas skeneris mani nelaidīs cauri, bet tomēr atpazīst. Varam doties šopingā un uzēst. Zinu, ka mājās kāds būtu priecīgs par konkrētu japāņu viskiju savam zāļu skapītim. To arī Āzijas viskiju plauktā atrodu. Vēl viens otrs veikals, tiek piemērīti jocīgi kažociņi, maltīte Makdonaldā, un dodamies gaidīt iekāpšanu uz gaisa kuģi, kurš mūs 0.40 pacels gaisā. Bet tik vienkārši tam nav lemts notikt. Iekāpšana tiek atcelta par pusstundu, tad stundu, parādās sviestmaizes, ūdens. Tiek aizvestas ģimenes ar maziem bērniem. Gaisa kuģim it kā tehniskas problēmas pa elektrības līniju, kuras personāls mēģinot novērst. Konkrēti neviens neko nesaka. Tiek dalītas lapas ar Eiropas regulu par pasažieru tiesībām reisa kavēšanās vai atcelšanas gadījumos. Informācijas joprojām nekādas, bet atkal laiks tiek pārbīdīts par stundu. Sāk dalīt pledus un spilvenus. Sēžam tālāk un nenoķeram šo momentu, vēlāk pledu dabūt vairs nevar. Pirms pulksten sešiem no rīta, kad mums vajadzētu jau šķērsot Urālu kalnu grēdu, sākas rosība un sāk veikt pārčekošanos uz citiem reisiem, jo it kā mūsu reisu laikam tomēr varbūt iespējams atcelšot. Izstāvam rindu un mums piedāvā lidot nākamnakt. Man asaras jau tuvu, jo man vajag nokļūt Ģimnastikas ielas traumpunktā iespējami ātrāk! Negribu pavadīt nevienu lieku minūti vairs šai valstī. Bet no otras puses – ne jau visiem būs tāda iespēja, jo uz nākamo reisu brīvo vietu visiem nepietiks. Sāk mūsu pārreģistrāciju, bet tai mirklī paziņo, ka mūsu reiss tomēr lidos. Mums atdod iekāpšanas kartes un skaidrā mandarīnu dialektā saka, ka viss čil – šitās derēs. Beidzot paziņo iekāpšanu, esam rindas priekšpusē. Ha! Mūsu biļetes neiet cauri, jo tām sistēmā uzsākta pārreģistrācija. Jāiet pie cita galdiņa formēties. Tas notiek ļoti nesteidzīgi, personāls paralēli dara 7 citas lietas. Neviens mums neskaidro, kas notiek. Visi uz mūsu reisu jau sakāpuši, laikam gaida tikai mūs. Beidzot man atdod pasi un jauno biļeti, bet, protams, gaidu Lāsmu. Iekāpšanas stafs rāda zīmes, ka iekāpšana beigusies. Lāsmai atdod pasi un biļeti. Aleluja! Pēkšņi man no rokām tiek izrauta mana pase ar biļeti un no jauna nesteidzīgie darboņi atsāk rakties pa datoriem, te vienu, te otru, te trešo. Zeme atveries! Beidzot mūs palaiž. Nez kādā veidā spēju skriet, neskatoties uz sāpēm. Esam lidmašīnā! Atkal sēžam divatā pa trim vietām. Izlidojam pēc astoņiem no rīta. Tagad derētu krietna deva vīna stresa noņemšanai un miegam, bet nekā – to dos otrajā ēdienreizē pirms nolaišanās. Lāsma ada, guļ, ada, guļ. Es rullēju pavieglas filmas – Crazy Rich Asians (uz Singapūru tagad var mierīgi nebraukt), Home alone 4 (padsmito reizi), Sātans Pradas brunčos, Mamma Mia! Here we go again, Oušenas 8, … pa brīdim iesnaužoties. Gulēt sēdus man ir mazsāpīgāk, kā pagājušajā naktī gultā. Ap pusvieniem pēc normālā laika esam Helsinkos. Mūs sagaida iekāpšanas kartes uz Rīgu pēc 16.00 un kupons ēšanai. Protams, zem Finiera goda ir vienoties ar Air Baltic par tuvāku reisu, jāgaida viņu sabiedrotā Norra. Nu nekas, esam jau tikpat kā mājās. Iemetam aci veikaliņos un tad pāris stundas nositam sporta bārā, atprečojot kuponu, tur dabūjam arī bonusā dzērienu, jo salātus mums gatavo par lēnu. Stunda ar astīti “autobusā” un esam Rīgā. Biju pārliecināta, ka Natanu (tā mazais foršais nosaucis mūsu zilo koferi) tik ātri neredzēšu, bet šis atlidojis kopā ar mums, arī Lāsmas koferis sveiks un vesels. Dzīvesdraugs arī klāt, mājās tiek nogādāta Lāsma, mūsmājās izsēdināts Natans, un dodamies uz 2. slimnīcas traumpunktu. Kontingents interesants. Bet es šeit iederos, jo man ir atbilstošs sejas noformējums. Ar vīru iesmejam, ka visi stabili domā par vardarbību ģimenē. Lai domā, patiesību tāpat neviens nesaprastu.

Kad sagaidu savu rindu pie ārsta, tieku iztaujāta, iztaustīta un saņemu slēdzienu, ka lūzuma neesot, tikai sasitums, bet rentgens jāuztaisa. Rentgena laborante pēc bildes uzņemšanas izskrien pie manis un jautā, kurā pusē man ir tas lūzums. Saku, ka pa vidu, krūšu kurvja rajons sāp. Bet kas man labajā pusē ar ribām? Esot vecāks lūzums. Raustu plecus. Neatzīšos taču, ka sestdienu vakaros ar mūsu foršajiem bērniem ir rituāls sarāpties lielās foršās dīvānā, grauzt čipsus un kopā bolīties kādu sestdienas filmu/multeni/šovu. Nu un pagājšziem reiz sākām dauzīties un es, lidojot laukā no dīvāna, ar ribām atsitos pret dīvāna malu. Pāris mēnešus sāpēja nevāji. Bet varbūt tas ir pēc kritiena, rāpjoties pār žogu Divplākšņu koptreniņā divas nedēļas atpakaļ. Nu labi, arī šito nestāstu – ka personāls neizsauc brigādi no Sarkandaugavas.

Ārsts, bildi apskatījis, konstatē krūšu kaula lūzumu. Nosaka miera režīmu. Dzīvesdraugs grib precizēt, ko nozīmē miera režīms. Tas esot miera režīms un nekādas skriešanas un smagumu stiepšanas. Seko daudznozīmīgs skatiens manā virzienā. It kā es šobrīd spētu domāt par skriešanu!

Ar saprotošajiem darba kolēģiem vienojos par vienu brīvdienu ārpus kārtas, lai savestu kārtībā seju. Tobrīd neapjaušu, ka tas man prasīs vairāk kā divas nedēļas.

Nu bet tie visi ir dzīves sīkumi. Par kalniem – tie nemīl slaistus un čaiņikus, kas grib paņemt tos uz svaigumu. Trenēties vajag, un nedomājiet darīt, kā es. Pēc traumas pie daktera – ne tirināties pa gaisiem tūkstošiem kilometru un vēl līst kalnos. Tikai tagad apjēdzu situācijas nopietnību un saprotu, ka čupa ar sargeņģeļiem lidinājušies ap mani. Taču, ja distancē un pēc tās biju pārliecināta par “nekad vairs!” kalnu sakarā un lielajam foršajam watsapā pirmā ziņa bija ”ja es kaut kad vēlreiz ierunājos par kalniem, tad salauz man kāju ar beisbola nūju!”, tagad liekas, ka bija jau labi, skaisti, nemaz nebija tik smagi. Bet varbūt tomēr labāk Eiropa, vasara, kad garākas dienas, tad varbūt varētu arī kādu garāku distanci paņemt, bet tādu mierīgu, ne baigi akmeņaino un sarežģīto. Galu galā reizēm jāpaskatās arī pasē. Un, ja godīgi, tad ļoti ilgojos pēc Stirnu buka!

14 komentāri rakstam Reiz Honkongā

  • Lauma Lauma

    Sirsnīgi, vietām kārtīgi sasmējos. Foršs ceļojums un skrējiens jums.
    p.s. Tev par kalniem ir kā man ar maratoniem jeb “kad nākamreiz kaut ko runāšu par maratonu atgādiniet, ka es viņus neskrienu”.

  • ildze

    Pēc FB reportāžām nelikās, ka pasākums bija ar tik daudz piedzīvojumiem! Bet varbūt es visas nepamanīju :)

  • ilZZuks ilZZuks

    Lai tas krusttēvs ziņo, kad viņam beidzas ķimenes :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Ilžuk, ķimeņu nekad nevar būt par daudz. Piemeklē tik mačus! ?

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Jūtos bišku vainīga, ka DP koptreniņā pārlīdu pār to žogu.Ja es to neizdarītu, Tev tas krūškurvja kauls būtu vesels. Bet tad atkal Tev nebūtu, ko memuāros atcerēties. Tā, ka viss līdzsvarā! Priekā! Noskrien! Lai izdodas nākotnes plāni!

  • Hiēna Hiēna

    Njā, zini, kāda man vainas sajūta bija pēc tiem: “Nu, Santa, tu nākamā! Inta tak pārlīda, īzī čīzī džapanīzī!”? :D Bet sadzīs, sadzīs! Atkal varēs ekstrēmu taisīt :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Da labi! Pašai jau ar tā kā prātam vajadzētu būt. Cerēju, ka atnāks pēc 50, bet nekā! ?

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Piemet vēl pārdesmit! I tad nav liela cerība!

  • Aivars703 Aivars703

    Nav labi draugus aizmirst. Kāpēc es nedzirdēju piedāvājumu. Man liekas, ka es biju ļoti atbilstīgs Tavā kompānijā – virs 50, galīgi slims un arī es pa dzīvi eju ar lozungu “A moška sanāks”.
    Jauks stāsts. Tu pasniedzi jaunu ideju. Beķerejai ķeksītis ielikts. Štrutnts par tirgu – galvenais piedzīvojums.

  • Rozamunde Rozamunde

    Aivar, sāc mācīties izrunāt Tai Mei Tuk un Tai Po Hui Market ?

  • Aivars Aivars

    Rozamunde, prāts pats nenāk – esmu ievērojis, ka tas ir tāds spītīgs tipiņš, kurš nedraudzējas ar skrējējiem, īpaši tiem, kuri skrien ļoti garus gabalus.?

  • Lasma3 Lasma3

    Paldies, ka uzaicināji palīgā uz Honkongu aizvest ķimenes. Jauna pieredze aziātu zemē. Man labāk tomēr patīk lidot pretējā virzienā. Vispār jau mēs tur aizbraucām tamdēļ, ka nespējām vienoties, kā ērtēk tikt līdz Lohnesa ezeram. Lai kauli ātri dzīst un varam doties nākamajos piedzīvojumos!

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Un man likās, ka Tu tāda prātīga sieviete :D Bet foršs piedzīvojums, tik kaulus gan saārstē ;)

  • Rozamunde Rozamunde

    Es esmu ļoooooti prātīga. Ja salīdzina ar divām nenormālajām, kuras reiz intervēju pēc TGC360 pieveikšanas :D

    Lāsma, es tagad gribu vienu prātīgu piedzīvojumu. Bet drusciņ kalni tur drīkst būt.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.