Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Šoks uz masāžas galda

Laiku pa laikam nākas piedzīvot kaut ko pirmo reizi. To var vienkārši nepamanīt, to var pamanīt, bet nepievērst tam uzmanību. Var pamanīt un zināt, ka tas ir normāli un tā notiek, tu to zini. Var piefiksēt, ka tas notiek pirmo reizi, bet zināšanas ļauj tev kontrolēt situāciju. Un tad iespaidu skalas otrā galā vēl ir tāda gradācija, ka tu esi “uz pakaļas”, jo tu zināji par maz un neiedomājies, ka var tā notikt. Tas ir šoks.

Skrējējs par sevi zina vairāk kā vidusmēra cilvēks. Pirmais vienā gabalā noskrietais kilometrs, pirmie pieci kilometri, pirmie desmit, pirmā pusīte, pirmais Buks, pirmais Lūsis, pirmais maratons… Katrs nākošais notikums un tam izlietie sviedri, piedzīvotās sāpes veido pieredzi un zināšanas pašam par sevi. Tu sāc saprast muskuļu darbību, uzzini kaut ko par saprātīgi veidotu uzturu, uzzini par locītavu eksistenci un darbību, iemācies stiept muskuļus. Un jo garākus gabalus tu skrien, jo vairāk pārliecinies, ka viss sākās galvā. Tu respektē veicamo attālumu, lai cik garš vai īss tas arī būtu, taču tas tevi nebiedē, jo tu skaidri zini, ka tava varēšana sākās galvā. Tu varēsi tik, cik tava varēšana būs noformulēta galvā. Bet es nebiju iedomājies, ka “galvas darīšana” tik tieši attiecās uz katru muskuļa saraušanos.

Un tagad pie lietas. Piektdienas vakarā Alma liek apgulties uz masāžas galda, lai apskatītos, kā tur ir ar to kāju. No rīta traumatologs apskatījās svaigi uztaisītu rentgena bildi un novērtēja, ka kauliņš ir gandrīz saaudzis un var sākt rehabilitāciju. Sešas nedēļas ceļgala locītava bija nofiksēta, tagad var sākt kustināt. Kāds mēnesis paiešot, kamēr ielocīšoties.

Sasprindzini kāju!

Es mēģinu sasprindzināt, bet nekas nenotiek.

Sasprindzini otru kāju!

Jā, otrai kājai savelkas muskuļi, tā ir sasprindzināta. To es pazīstu, tā ir manējā.

Sasprindzini kāju! Sasprindzini kāju! Viss sākās galvā! Sasprindzini kāju!

NEKAS NENOTIEK! Nezinu, kāda izskatās mana sejas izteiksme, bet es blenžu uz kāju, kas vienkārši nereaģē. Nekas nenotiek. Vispār nekas nenotiek! Fiziski tā it kā ir mana kāja, bet tā neklausa. TAS IR ŠOKS. Kāja nereaģē uz manu vēlēšanos sasprindzināt muskuļus. Jā, es zināju, ka muskuļi atrofēsies, zināju, ka tas notiek ātri, bet tā kāja nereaģē vispār!

Pēc ceturtā, piektā vai kaut kura mēģinājuma sāk kaut kas parādīties, Tā lupatiņa, kas ir palikusi starp kaulu un zemādas tauku slāni, sāk savilkties. Tā lupatiņa, kas kādreiz bija muskulis. Četrgalvu muskulis savelkas vēlreiz, vēlreiz un vēl, un pamazām kāja sāk klausīt smadzenēm. Nebiju iedomājies, ka sešu nedēļu laikā saikne starp smadzenēm un muskuļiem pazudīs tādā mērā, ka muskuļi neklausīs nemaz. Nekādas reakcijas. Kā jūtas tie ļaudis, kam traumas ir smagas un locītava pilnībā nofiksēta ir krietni ilgāku laiku? Man jau šis pārejošais nesaprašanas brīdis bija šoks.

Tālāk jau bez pārsteigumiem. Alma paloka kāju un ierāda vingrinājumus, kas tagad veicami kājas ielocīšanai. Izrādās, ka nepietiek ļaut kājai karāties un brīvi palocīties. Tas ir jādara ar muskuļiem. Tas ir sāpīgi. KURŠ TEV TEICA, KA NESĀPĒS? Protams, ir diapazons, kurā celis ir gatavs locīties, bet muskuļu darbināšana nav nesāpīga. Labi, bet tas pieder pie lietas, gan jau pamazām iekustināšu.

Sešas nedēļas pirms šoka. Svētdienas rītā izgāju uzskriet. Parastais rīta skrējiens pa Mežaparka takām, lai vienkārši nepiespiesti laiski uzskrietu un baudītu taku skriešanu. Taču mirkļa nejaušības dēļ pēc pusotra kilometra skrējiens aprāvās. Skrienot pa taku, kas ved no Brasas stacijas uz Traumām, paklupu un kritu. Tā ir taka, pa kuru ir skriets simtiem reižu, bet tāda nu reiz ir tā mirkļa nejaušība. Izrādījās, ka tieši šajā vietā zem takas ir akmens, kura apaļā pierīte ir pāris centimetrus augstāka par taku. Paklūpot, mēģinot noturēties kājās, trāpīju ar celi pa šo akmens pierīti. Pēc kūleņa piecēlos un apskatīju kritiena vietu, nekā īpaša, tikai tā akmens pierīte. Domāju, ka pirmās sāpes pēc brīža pāries un skriešu tālāk. Kāja locījās un sāpes pēc sitiena ir normāla lieta. Aizgāju līdz Traumu žogam un mēģināju atsākt skriet. Pietika ar vienu soli, lai saprastu, ka tas izraisa nepareizas sāpes ne sitiena vietā. Griezos atpakaļ uz mājām. Soļot varēju bez problēmām. Nākošais mēģinājums skriet pārliecināja, ka tā nav laba doma, sāpēja kaut kā nepareizi. Mājās paturēju ap celi aukstu kompresi, vēlāk turēju kāju augstāk, tomēr sāka veidoties uztūkums un celis palika arvien stīvāks. Kļuva skaidrs, ka jādodas uz Traumām, lai uztaisītu kādu bildi un saprastu, kas tad īsti ir noticis. Gājējs vairs nebiju, ķēros pie trekinga nūjām un uz traumām braucu ar taksi.

Traumās reģistrēja dikti nepacietīga tante. Uz jautājumu, kas notika, sāku stāstīt: “No rīta izgāju paskriet, paklupu, …”  Tālāk netiku. “Kas notika?”   “Skrēju, klupu, kritu, trāpīju ar celi pa akmeni.”  “Kad tas notika?” ”9.36” Tonim mainoties, sapratu, ka pulsa pulkstenis ir viena noderīga lieta.

Uztaisīja RTG bildes, atnāca rezidents, kurš arī jautāja par notikušo. Uz vārdiem “no rīta izgāju paskriet”, reaģēja ar smiekliem – šodien tāda diena. Pajautāja, kā esmu nokļuvis traumpunktā. Ar taksi – tas jau ir labāk. Esot lauzts ceļa kauls, bet dislokācijas neesot, tādēļ operāciju nevajadzēšot. Uzlikšot ģipša sānu longetes un pēc nedēļas jāiet uz konsultāciju pie traumatologa. Celis tikmēr jau bija uztūcis un kļuvis nelokāms. Otrs rezidents iztecināja no ceļa uzkrājušās asinis un iesaiņoja kāju. Kad pirmais pajautāja, cik iztecēja, nosauktais skaitlis lika viņam salekties. Noskaidrojis, ka tās tikai asinis ar tauku pilieniem, tā kā nomierinājās. Izrādījās, ka rezidentu viedoklis par traumu ir atšķirīgs, ja vienam tas bija lūzums bez dislokācijas, tad otram ar dislokāciju. T.i., lielās daļas esot bez dislokācijas, bet kādai citai dislokācija ir, bet tā nav būtiska. Bilde pēc ģipša uzlikšanas rādīja, ka puses ir palikušas savās vietās.

Biju kļuvis pārvietojams, nācās zvanīt Almai, lai lūgtu aizvest mājās. Vienlaicīgi ar Almu pie traumpunkta piebrauca vēl viens auto. Tas izrādījās kāds Almas paziņa, kurš atbraucis pakaļ traumētai meitenei. Jā, izrādās, ka svētdienas vakarpusē traumpunkts ir populāra skrējēju tikšanās vieta.  Pa ceļam man tika piešķirti kruķi. Tie tagad būšot mani labākie draugi.

Pāris dienas vēlāk ceļgala bildes bija apskatījušies arī divi Almas kolēģi traumatologi. Un atkal atšķirīgi viedokļi. Par patellu viedokļi sakrita, taču viens saskatīja arī stilba kaula traumu un ar dislokāciju.  Ar šo jautājumu tad es arī gāju uz konsultāciju pie traumatologa. Tur neesot nekas tāds, ka kaut kas būtu jādara. Nu labi, šobrīd ārstēšanu tas nemaina, lai tā arī paliek.

Almas kolēģim tomēr nebija miera un viņš lika iet uztaisīt datortomogrāfijas bildes. Man paveicās, jo trešdienas pēcpusdienā sāku meklēt DT iespējas un nākošās dienā rītā jau varēja uztaisīt – un par pacienta iemaksu. Provizoriskais viedoklis uz vietas – patella ir kārtīgi sadragāta. Nākošajās dienās jau pasāku vazāties pa Lielajiem kapiem, cik tad ilgi var gulšņāt. Tas pats skrienamais riņķis, tikai uz kruķiem dikti lēnāk. Pietika man dažas dienas sparīgi pariņķot, kad mani noķēra traumatologa verdikts: Tev nebūs to kāju slogot. Patellas dēļ varētu, bet arī stilba kaulam ir izsista šķemba, tai ir dislokācija. Kājas slogošana var šķembu izkustināt. Pie zemes likt vari, bet slogot nē. Aplauziens. Tik labi biju pasācis riņķot pa kapiem. Un atkal nedrīkst. Riņķot jau drīkst, bet neslogojot necik tālu netiksi. Drusciņ besī diagnožu atšķirības. Labi, atliek pašam noformulēt savu attieksmi un rīcību: eju saudzīgāko ceļu. Ievēroju stingrākos kājas lietošanas ierobežojumus un saudzēju to, lai pēc tam atkal varētu lietot nesaudzīgi. Ar nesaudzīgi ir domātas CET, SKM, RV un citas burtu kombinācijas. Turpinu riņķot kapos, bet vairāk par pāris km uz kruķiem neaizleksi, plaukstu locītavas nav īsti tam domātas.

Rit divas nedēļas pēc šokējošās atklāsmes uz masāžas galda. Muskuļi dīkstāvē pabijušajā kājā ir atrofējušies un to veiktspēja ir tikpat kā nekāda. Cik tad es tur viņu pakustināju, bet pirmajā naktī sajūtas kājā tādas, it kā būtu noskrieta ultra. Nākošajā dienā draugi atved velotrenažieri. Kāja vēl nav nekāda lokanā, bet miera arī nav. Paceļu sēdekli augšā, līdz knapi varu aizsniegt pedāļus un mēģinu mīties. Pamazām kāja ielokās un kādu brīdi paminos. Nākošajā dienā sēdekli varu palaist mazliet zemāk. Trešajā dienā sēdeklis jau ir gandrīz normālā augstumā  un izdodas mīties tik ilgi un sparīgi, ka varu puslīdz jēdzīgi izsvīst. Sāku atgriezties normāla cilvēka dzīvē. Beidzot asinis var kārtīgi izriņķot un notikt normāli organisma atjaunošanās procesi. Beidzot var sākt justies kā dzīvs cilvēks! Uz otrās nedēļas beigām arī dibens ir pieradis pie velotrenažiera un varu svīst stundu no vietas. Forši! Vingroju, lai muskuļi nostiprinās, minu pedāļus, lai nodrošinātu intensīvu asinsriti un normālas organisma atjaunošanās funkcijas. Lēni, prātīgi, pamazām. Kustību diapazons palielinās, kāja paliek stabilāka. Pārvietoties kļūst arvien patīkamāk un kruķi balsta tikai nedaudz. Mācos staigāt uz abām kājām puslīdz līdzīgi. Klibot nedrīkst! Tas nav atļauts. Pāri istabai vai virtuvei atļaujos tos divus soļus paspert bez kruķiem. Katrs solis prasa koncentrēšanos un vājās kājas piepūli, bet pāris soļus paspert var. Nav drošības sajūtas par nedrošo celi, bet ar šo fobiju ir jātiek galā galvā. Cenšot iet normāli, kruķus lietojot tikai drošības dēļ. Temps arī pieaug, kilometrs zem 16 minūtēm tāds nieks vien ir.

Tieši divas nedēļas pēc šoka. Atkal dodos pie Almas, lai atrādītos un atskaitītos. Laikam kļūdos, pārāk sparīgi ieiedams pa ProMed durvīm. Ar vienu roku veru durvis, otrā rokā kruķi, tos divus soļus pāri slieksnim speru uz savām kājām. Laikam tā nevajadzēja, jo tāda pārāk braša izrādīšanās nepaliek bez sekām. Man liek pāriet pāri telpai ar kruķiem, pēc tam bez tiem. Bailīgi ir, pirms tam lielākais uz savām kājām veiktais attālums nepārsniedza divus metrus, šeit tas ir vairāk kā desmit. Katrs solis prasa piepūli, bet, kas jādara, jādara. Tam seko rīkojums: “Labi, atdod kruķus!” Tas nu ir noticis. Esmu palicis tikai uz savām kājām. Seko jauni vingrinājumi, protams, tādi, ko nemaz nav viegli izpildīt. Protams, atkal ir sāpīgi. Bet tās nav nenovēršamas sāpes, bet gan kā brīdinājums, ka ir sasniegta patreiz pieļaujamā robeža. Kāja vēl nelokās pilnā kustības diapazonā, bet nu jau ir kaut kam derīga. Brīdinošā sāpju robeža pārvietojas arvien tālāk. Galvai lielākais pārbaudījums vēl tikai priekšā: ir jāiet mājās. Astoņas nedēļas ir pavadītas uz kruķiem. Vēl pirms stundas lielākais uz savām kājām veiktais attālums bija pāris metri, tad pēkšņi vairāk kā desmit. Bet līdz mājām ir 1800 metri. Zinu precīzi, esmu mērījis, lai zinātu, kā ierasties šeit noteiktajā laikā. Galvā veidojas apsvērumi, ka noslogot kāju es varu, lai arī tas katrā solī prasa piepūli un koncentrēšanos. Kaut kas mēdz iesāpēties, bet tās ir tādas brīdinājuma sāpes par nepareizi spertu soli, nepareizu kustību. Tās nav neciešamas sāpes, kas neļautu pārvietoties. Nu tātad, zinu, ka paiet varu. Jautājums ir tikai par iešanas attālumu. Tas biedē, bet tad galvā noformulējas doma: ja jau tu vari tikt galā ar savu nevarēšanu vai varēšanu Siguldā, Cēsīs vai uz Valmieras šosejas, tad šeit jau tāds nieks vien ir. Pieradinu galvu pie šīs domas un eju mājās. Kur lai lieku rokas? Pēc astoņām nedēļām uz kruķiem, kad visu laiku bija aizņemtas, tām nav kur likties. Ko ar tām darīt, kur likt? Katrs solis ar vājo kāju prasa piepūli, katrs nelīdzenums, sniegs, ledus, pacēlums, kritums, pilnīgi viss prasa koncentrēšanos. Dikti nepierasti ir iet uz savām kājām un brīvām rokām. Galva ir pieradusi pie domas par šādu pārvietošanās veidu, un tā ir laba sajūta. Un tie 1800 metri bija tikpat labi kā gara skrējiena pēdējie metri. Grūti, bet ar gandarījuma sajūtu. Nākošajās dienās rokas vēl sniegsies pēc kruķiem, bet kājas nesīs arvien drošāk.

Par ko ir šis stāsts?

Par ceļgalu. Dikti sarežģīta uzparikte ir tas ceļgals. Lielie kauli, menisks, patella, skrimslis, saites, muskuļi un vēl viss kaut kas. Dikti daudz elementu, ko var traumēt. Un tas viss kopā strādā, kamēr mēs paši nesamaitājam. Pašu nesaprašanas dēļ vai arī gadās kāda mirkļa nejaušība.

Par emocijām. Šoks, ko izraisa paša nezināšana vai nesaprašana. Prieks par to, ka atkal kaut kas sanāk. Ir forši.

Par cieņu. Manā gadījumā mirkļa nejaušība izraisīja patellas traumu, kas sadzīst pārskatāmā laikā. Pēc tam sekojošā rehabilitācija arī ir aptverams laiks. Kaut kad varēs atkal skriet. Trauma ir, bet tā, pa vieglo. Tajā pat laikā ir ļaudis, kas pamanās pa īstam traumēt celi, laužot kaulus, saraujot saites, bojājot menisku, …, kam ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, un ne vienu reizi vien. Es patiešām cienu ļaudis, kas pēc sarežģītām traumām nezaudē cerību un pacietību ar to visu tikt galā arī tad, kad cerības nav nekādas lielās. Puiši un meitenes, ja esat izlasījuši līdz šejienei, tad ziniet, Jūs esat pelnījuši cieņu!

8 komentāri rakstam Šoks uz masāžas galda

  • Grāmatvedis Grāmatvedis

    Pamācošs un reizē ļoti iedvesmojošs stāsts – ja grib, tad var! Nedaudz atgādina manu atgriešanos pie sportiskas ikdienas pēc gadiem ignorētām aktivitātēm jeb gadiem krāta mazkustīga dzīvesveida, kas bija rezultējies muguras lejasdaļas sāpēs. Sāpēs, kas parādījās ne tikai noskrienot kilometru, bet jau arī sēžot savas stundas ofisā. Darbs ar sevi atkal un atkal, lai tikai varētu noskriet stundu, un tad vēl drusku. Pēc kāda gada beidzot varēju sākt domāt par tempa pielikšanu treniņos un vingrojot par klasisko presīšu, planku taisīšanu utt.
    Lai izdodas atgriezties pie burtu kombinācijām (RV,SKM,CET…)!

  • Inga_K Inga_K

    Veiksmīgu rehabilitāciju!
    Man pleca rehabilitācija prasīja pacietīgu vingrošanu 6 mēnešu garumā, bet pilna kustību amplitūda, šķiet, tā arī nav atgūta, lai gan 97-98% atguvu apmēram pēc gada, protams nav slikti, bet reizēm pietrūkst to dažu neatgūto procentu :)
    Novēlu atgūties uz visiem 100%!

  • ilZZuks ilZZuks

    Veselību! Nu traki

  • Aivars703 Aivars703

    Paldies par rakstu. Es domāju, daudzi Tevi ļoti labi saprot. Ne viens vien ir gājis tam cauri. Galvenais, neforsē atgriešanos. Tas ir vēl viens pārbaudījums. Pienāk brīdis, kad viss lokās, kustas normāli, tikai ātrums ko vari izspiest no sevis ir nekāds (pat ātrākie gājēji spēj apdzīt). Mana pieredze – savus PB pēc gūžas operācijas sāku rēķināt no nulles.
    Tiekamies RV.

  • Jānis

    Paldies par laba vēlējumiem! Rāmi, lēnām, pamazām jākustas uz priekšu un kaut kad tiksimies. Tiksimies arī RV, bet ne šogad. Citu gadu.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Veseļojies! Tikai pacietību! Tev viss izdosies!

  • Rainers Rainers

    Traki! Lai veicas👉🏃‍♂️

  • Par celi vēl sarežģītāks veidojums ir pēda. Ja ir pārgājis šoks par muskuļu ap celi [ne]darbību pēc 6 nedēļu dīkstāves, neviļus nākas vien aizdomāties par to, kas notiek ar pēdu muskuļiem pēc gadiem ilgas to nedarbināšanas (ieslodzījuma apavos).. Ir, par ko padomāt :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.