Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Spēju robeža

Man bieži jautā – kādēļ Tu dari šo vai citu lietu.
Ko, lai atbildu?
Gribās teikt, ka tādēļ, ka GRIBU!
Bet vai es gribu lekt ar gumiju, rāpties pa trosēm augstu kokos? Vai es tiešām gribu – vienmēr pārvarēt pamatīgas bailes, uzveikt savu iekšējo „nevaru”?
NEZINU.
Tādēļ nejautājiet man – Kādēļ es piedalījos Stipro skrējienā. Es nezinu kādēļ un pateikt, ka tādēļ, ka dikti gribēju, laikam nevarēšu.

Atbraucām uz skrējienu savlaicīgi – varēja vismaz par stundu vēlāk, bet tā kā biju līdz 4:00 rīta dejojusi, tad pārrodoties mājās nespēju uztvert, ka apstiprinu piedāvājumu uzlikt modinātāju uz 6:20. Pati savu biju uzlikusi uz 8:00, bet nez kādēļ par to nevienu nebiju painformējusi un nācās piecelties daudz par agru. Ieradāmies Cinevillā, kad starp mākoņiem cerīgi centās izlauzties saules stari. Saņēmām numurus un devāmies uz auto mēģināt izgulēt manu miegu. Un tad sākās  -lietus, krusa, laukā +4. Un tā kādas divas stundas no vietas. Miega vietā pa galvu klīst doma – Vai man to vajag? Kas mani dzen? Vai tas punktiņš izdarāmo lietu sarakstā tiešām ir šo laikapstākļu vērts?
Par laimi pirms meiteņu starta lietus norimās un saules stari sāka atkal atgriezt manu gribasspēku pareizajās sliedēs.

Starts. Pirmie 2km saulītē, dubļu un ūdens vannas, lai arī ir ledaini aukstas, tomēr nešķiet nepaveicamas. Tu lēnā garā skrien – Tevi stumj laukā no grāvja, Tu stum citus – sadarbība lieliska. Un tad viss sākās – saulīte pazuda, atkal lietus, krusa, ledains vējš. Šķērslis, kad pa virvi jārāpjas pāri sienām (Aerodium 3 sienas). Pirmā pievarēta, otrā pievarēta un tad trešā – roku sildīšana padusēs nelīdz – pirksti nosaluši, jau tā ar savām vārgajām rociņām man pat siltā laikā grūti sevi kaut kur uzvilkt – vienmēr puišiem jāceļ mani pāri žogam, bet ar sasalušiem pirkstiem tas vispār ir neiespējami. Tad nu pārkāpjam savam lepnumam un saņemot 30 soda minūtes apeju šķērsli. Tālāk dubļu, ūdens vannas, riepu kalni – to visu es varu. Protams, ar katru metru ķermenis vēl vairāk atdziest, pirkstus vēl mazāk jūt. Un tagad es zinu, kas var salauzt manu „es varu”, kas var likt man padoties šķēršļa priekšā – gribās teikt, ka tas ir saprāts, kas cenšas mani pasargāt no pārlieku lielās organisma atdzišanas, bet, ja godīgi, tas ir parastais sievišķīgais vājums, kas padevās aukstuma priekšā. Pie Ramirent čūskas man gribējās sev pateikt – pietiek, man nevajag tos atlikušos 2km, man ir auksti un lieciet mani mierā! ”Bet tie ir tikai 2km”- čukstēja kāda balstiņa. Pieņemsim, ka pārvarēju savu vājumu, bet atlikušos km es cīnījos ar šķēršļiem, ko var pārvarēt jebkura – riepu krava, kārtējā ledainā ūdens vanna, kur ūdens līdz kaklam un tik auksts, ka liekās pat paelpot grūti, bet tas viss ir pārvarams. Bet es nespēju (negribēju) cīnīties ar tiem šķēršļiem, kas man liktu papūlēties, aizkavēties, pārvarēt sevi – Stikla kalns, ar savu stāvēšanu rindā, citu meiteņu kārpīšanos, LDZ dēļu sienas – es negribēju kārpīties, negribēju vēl vairāk salt. Lūk tāds ir mans izslavētais gribasspēks, tas kaut kur paslēpās ieraugot aukstuma radītās grūtības. Es finišēju, es nepaliku trases vidū nosalusi un ietīta follija segā vai mokoties ar krampjiem kājās, bet vairs neviens nevarēs man teikt – „Tu tak vari visu, Tev ir liels gribasspēks, Tu esi stipra!” Tagad es zinu, ka ir lietas, ko es tomēr nevaru un pat pārāk nepapūlos, lai pierādītu sev pretējo.

Bet man ir liels gandarījums par ko citu – es redzēju, ka visi viens otram palīdz, atbalsta pazīstamos un nepazīstamos un zemessargi finišā bija vispār lieliski. Biju tik nosalusi, rokas tā trīcēja, ka iedotā tēja visa izšļakstījās no krūzītes. Organizētājiem vajadzēja parūpēties par siltām dušām un follija sedziņām finišā. To nebija, bet jaukie zemessargi iedeva man savu jaku, nekalusoties manus iebildumus, ka tā būs dubļaina no manām drēbēm, iesēdināja savā siltajā busiņā un apgādāja ar silto tēju līdz es biju kaut cik atsilusi, lai spētu aizkļūt līdz savām sausajām, siltajām drēbītēm. Man ir gandarījums, ka neskatoties uz zilumainajiem ceļgaliem un sāpēm visās maliņās es vakarā atkal biju deju laukumā un dejoju līdz 4:00 rītā. Un nieks ar tām nepārvarētajām sienām – es bez tām varu iztikt (nu vismaz es sev cenšos to iegalvot).

33 komentāri rakstam Spēju robeža

  • Rasels Rasels

    Prieks, ka eees spēja saglabāt veselo saprātu (par spīti marketinga bla-bla-bla un visam pārējam).
    p.s.Vismaz divi noskrienieši ir kādreiz apmeklējuši https://www.aslimnica.lv/lv/content/valsts-apdegumu-centrs

  • Labi, ka tiki līdz finišam. Šoreiz pat es pārsalu!

  • Lasma3 Lasma3

    Apbrīnoju visus, kas piedalījās šajās sacensībās. Stipro skrējiens, tātad stiprie tājās piedalījās. Stiprie arī spēj izvērtēt, kad šķērslis jāpārvar, kad tas ir jāapiet. ees, izlasot tavu rakstu, man palika stipra pārliecība, ka Tu nākamgad gribēsi startēsi atkal :). Tikai nākamgad laika apstākļi vairs nebūs tik skarbi. Par to parūpēsies māte Daba vai organizatori, kas būs izdarījuši attiecīgus secinājumus. Lai veicas!

  • papucis

    To, ka ūdens auksts varēja redzēt kad dažai labai pat elpa sitās ciet .. apbrīnoju tās, kuras cīnījās ilgāk par 2 stundām .. brr skatoties uz visu to siltās drēbēs esot jau bija auksti

    Pagājušajā gadā jau arī laiks nebija diez ko silts – vietām taču bija vēl ledus un sniegs palicies!

  • Vnk apbrinojami!!! Es domaju man nepietiktu dushas piedalities shaja pasakuma. Eees Tu esi baigais malacis! Ceru ka majas Tevi sagaidija karsta teja ar karstu vannu un shobrid Tu juties vesela un atkal smaidi ;)

  • Hiēna essnee

    Mūsu komandai “paveicās” startēt no pašām beigām, līdz ar to lielāko laika daļu nevis skrējām vai lidojām pāri šķēršļiem, bet gan gaidījām. Slapji. Saki, +4 grādi bija? Mums bija bail skatīties:D Tai trasē, kam bija gājuši pāri 6 tūkstoši, pavadījām aptuveni trīsarpus stundas. Skarbi, bet tagad jau forša sajūta:)

    papuci, pagājušais gads, salīdzinot ar šo, bija kūrorts!

    Jebkurš, kas tur daudzmaz kaut ko kustējās, ir īsts stiprinieks, neatkarīgi no pārvarēto sienu skaita!

  • Aivars Aivars

    Tā kolektīvā bezatbildība būtu pelnījusi daudz kritiskāku novērtējumu, taču, lai nekurinātu emocijas, pievienošos Rasela teiktajam, ka ir prieks, ka eees spēja saglabāt veselo saprātu apstākļos, kuros tādu vai citādu iemeslu dēļ bija nokļuvusi.

  • .Linda Lindams

    Vēl nevienu gadu man par šo pasākumu nav bijusi doma “žēl, ka tomēr nepiedalījos” :) Un pēc šī apraksta vēl mazāka vēlēšanās ko tādu teikt vai pat domāt.
    SS šķiet kaut kas tāds, kur jāpiedalās čaļiem – lai iet un rāda, ko spēj! Kāpēc meitenēm tas vajadzīgs? Ja nu vienīgi tām, kuras zemessardzē vai armijā. Bet tā kādreiz uzskatīju arī par ultramaratoniem… :)

  • GOSt

    Par pašu trasi es nekomentēšu, kas skrēja šajā gadā, tie visu zina un saprot, kas tur bija, kas nebija. Bet, man bija tas gods nonākt … sauksim to par „lazareti”. Tā bija telpa, kur bija radiatori, tēja, segas un ienākot mani pārņēma tāda nepieredzējuša gurķa šoks – sēž 2/3 veču un 1/3 sieviešu. Visi konsekventi dreb!
    No vienas puses, es redzēju ļoti baisus skatus jau „siltajās armijas teltīs”, kur, ja man nebūtu viens tāds kā es un viens es, kas nevar apakšžokli novaldīt no aukstuma, mestos palīdzēt. Sirds lūza!
    Bet TĀ telpa bija kas īpašs!

    Skatā ar drebošiem, netīriem, izmisušiem un bezpalīdzīgiem cilvēkiem, iezīmējās kas apokaliptisks. Gandrīz… katastrofāli ainavisks. Un man pat bija doma, ka man vajadzētu mesties šo cilvēku vidū, bet viņi nāca un gāja, un viņi ieradās tik sliktā stāvoklī (iespējams arī es izskatījos tik pat slikti, jo drebuļus vienkārši nevarēja savaldīt), ka es nespēju iesēsties/ietīties siltajās segās viņu vietā. (Galu galā apziņa, ka man būs jādodas pēc sausām drēbēm uz auto, neļāva pārāk atslābināties!)/tas par bezatbildību un sekām/

    Jā, tā man gāja, un māsa teica: „pagaidi, sadzīs manas ķeizargrieziena rētas, es tev nākamgad parādīšu, kā bija jāskrien!” Šodien es viņai atbildu: „Veiksmi darbā, bet tikai bez manis!” Par nelaimi, atmiņā ar laiku paliek tikai labais!

  • archa777

    Malcis ;) es ar būtu apgājis šķēršļus,bet biju jau ieslēdzis autopilotu…a tas man neļauj :D nosalu kā nekad…pēc finiša nevarēju tēju pats iedzert, manī tā bija jāielej he,he… apsveicu visus trakos,kas piedalijās ;)
    ps.ceru visi bez lielām traumām

  • eees eees

    Es gribēju piebilst, ka tas pasākums nav tik traks kā izklausās. Ideja kopumā ir ļoti laba, vienīgais, ka nav vajadzība pēc tik daudzām un dziļām ūdens vannām.
    Tikai pirmie divi ūdeņi dod vajadzīgo šoka momentu, pārējie vairs nav izaicinājums. Vairāk būtu jāliek uzsvars uz dažādu krāvumu pārvarēšanu. Dubļus vajag, ūdeni līdz celīšiem vajag un ja grib vairāk ūdens, tad to var izmantot kā “biedu”- vai nu Tu ej pa laipu, vai krīti dziļā ūdenī. Ar to tiktu novērsta pārlieku lielā salšana.
    Es noteikti nevaru teikt, ka tas ir tikai puišiem pasākums,jo neviens šķērslis nebija tāds, ko meitene nevarētu pārvarēt. Problēma bija tajā, ka nepārtraukti bij jālien ūdenī-es lai nenosaltu skrienot starp šķēršļiem aktīvi mājos ar rokām :)
    Skrējiens ir jārīko, tikai organizētājiem jāparūpējās, lai cenā iekļautos silta duša un follija sedziņa, lai brīvprātīgie zin, ka tā follija sedziņa ir jāiedod nosalušajam. Par pārējo jau nu dalībnieks spēs pats izlemt-ko šķērsot un ko apiet. :)

    OreMan-Paldies, Tu mani nomierināji, ja jau pat Tu, tad ko man te satraukties ;)
    Lasma3-šobrīd ir “Nekad vairs”, bet labā kompānijā, pie labākiem laikapstākļiem, ko zin :)
    essnee- skatos uz komandu foto un domāju, ka man vēl bija ziediņi salīdzinot ar to kā jums tur bij jāmokās. Vienīgais, ka jums grūtības uz 4-ām galviņām dalījās.

    Jebkurā gadījumā es noteikti nenožēloju, ka pamēģināju-tik visi netrenētie muskulīši dikti sāp :)

  • Vīlīte Vīlīte

    Es to redzēju no malas un priecājos ka nepiedalījos, patiesi aina teltī man bija šoks, neko tādu nebiju redzējusi un entās ātrās palīdzības mašīnas… lai arī kāds gandarījums tiem kas finišēja, tomēr man šķiet ka ir jābūt robežai, kad to darīt un kad saprast ka tas nav tā vērts…
    Protams, visu cieņu tiem kas to izdarīja, turklāt ar smaidu sejā, citādi šādu pasākumu, šādā temperatūrā pēc visa redzētā, pat gribot nespēju atbalstīt!

  • Andulis

    Paldies par stāstu!
    Stipro skrējiens nekad nav īpaši vilinājis, taču kādreiz jāpamēģina varbūt, ķeksītim.. Tagad zināšu, ka tikai siltā laikā.

  • papucis

    Ūdens tiešām tur par daudz šķita, bet tās atrakcijas kas bija varbūt prasījās nedaudz sarežģītākas?
    Starp citu, redzēju vismaz divus džekus, kuri ar basām kājām skrēja, nez viņiem bail nebija pēdas savainot uz dzeloņdrātīm vai kādiem citiem asumiem?

  • Es arī iepriekšējos divus gadus basām skrēju, šoreiz gribējās bik ātrāk, tāpēc kaut ko uzāvu. Bet, prātīgi skrienot, arī basām nav ne vainas.

  • pundurtrusis pundurtrusis

    Arī skrēju un varētu uzrakstīt gandrīz identisku aprakstu- arī pakļāvos saprātam un izlaidu kalnu un sienas, jo rokas sala plus man traki bail no augstuma un kombinācijā ar jau palielu sagurumu, tas varētu beigties bēdīgi. Par visu pārējo- bija ok, ūdens šķēršļus ar normāli izgāju, kustoties tā nesala. Bet es biju dāmu klasē, komandās, protams, cita aina, ja jāgaida rindā, tad var nosalt pamatīgi. Uz finišu bija auksti, bet ne tik traki, kā te un citur komentāros lasu, varbūt esmu rūdīta. Pēc finiša uzreiz devos uz auto un uzvilku sausas drēbes un sildījos mašīnā, dzerot siltu tēju. Bija ok. Lasot par tiem, kas drebēja teltīs u.c. man uzreiz jautājums, vai viņi bija bez auto vai nespēja vairs aiziet līdz auto? Tad gan saprotami. Jebkurā gadījumā secinājums, ka vajag tad līdzi kādu, kas iedod sausas drēbes. Jo paliekot slapjajās, nekas nespētu atsildīt. Ceru, ka visiem viss kārtībā ar veselību!

  • edGars

    Filmēt un uz prokuratūru.
    Bet jautrākai notij 2 gadus seni notikumi: http://www.youtube.com/watch?v=FTxdhbDdniQ

  • GOSt GOSt

    Mums auto atslēga atradās pie cilvēka, kuru mēs ne sejā nebijām redzējušas, jo „auto īpašnieks” pats bija trasē, kad mēs jau beidzām. Sanāca pastulbi, bet kaut kā no situācijas izkūlāmies. Kā jau teicu – nepieredzējuši gurķi! (ļoti daudz ko par sevi pārdomāju, daudz ko secināju, un tas ir viens liels ieguvums no šīm brīvdienu izklaidēm!)
    Es vispār esmu pārsteigta, ka nesēžu mājās ar iesnām, bet par stresu un veselību jau rakstījis Viktors Frankls, un atkal viņam, pieredzes bagātam koncentrācijas nometnes ieslodzītajam, jāpiekrīt.

  • viagris viagris

    Palasot par šā gada pasākumu un aukstumu – man gan šķiet, ka tur nepārbauda spēju robežu, bet gan saprāta. Un jebkuram saprātīgam būtu jāizstājas – veselība tomēr svarīgāka. Tās manas domas..
    Bija atbisltoši sarkastisks komentārs kaut kur – brīnums, ka vēl grūtniecēm kādu atsevišķu taku neuztaisīja..
    Cerams, uz dzimstības un mirstības rādītājiem šis pasākums ietekmi neatstās.. Pats gan pagājušogad skrēju brīvprātīgi piespiedu kārtā, bet pirmo un pēdējo reizi..

  • Māris78

    Malacis eees! Pats skrēju otro gadu pēc kārtas, biju komandā, šogad individuāli. Patiesi apbrīnoju meiteņu izturību, apņēmību un spītību (šādos apstākļos varbūt pat nevietā), bet katram jau ir savi iemesli, kādēļ trase tiek izieta vai pamesta. Piekritīšu vairumam, ka īpašu sajūtu radīja ūdens – daudz, dziļš un auksts, kā dēļ muskuļiem tika uzturēts liels šoks, samazinājās koordinācijas spējas. Padot kādam(ai)roku, uzstumt, pacelt, nocelt, tas likās tik pašsaprotami un to varēja redzēt visapkārt, kaut arī galvā,domāju, lielākajai daļai bija doma “noskriet biku labāk”, tātad it kā nekur nekavēties. Pēc finiša tas pats, kas lielākajai daļai – bezpalīdzīgs skaties uz trīcošajām rokām, ar kurām vajadzētu silto tēju trāpīt mutē. Domāju, ka stratēģiju un sekojoši izjūtas trasē, nosaka mērķis, ko vēlētos sasniegt – rezultāts, vienkārši izmēģināt, kas tas ir, iziet obligāti visus šķēršļus, utt.. Un vietu šādam pasākumam piedāvā organizatori un mūsu, dalībnieku, izvēle ir ko un kā darīt vai nedarīt. Liekas, jau otro gadu pēc kārtas “kliboja” iespēja ātri nomazgāties, pats gan ņemu ūdeni līdzi un ātri noskalojos pie mašīnas, jo par šādu “mīnusiņu” dzirdēju jau iepriekš. Tādēļ ir svētīgi palasīties atsauksmes un “pasijāt” atziņas, lai, ja nu nākošgad atkal “gribas biku labāk”, ir iespēja pamatīgāk sagatavoties.

  • archa777

    Man uz finišu sagaidija draudzene ar sausām drēbēm,trim dvieļiem savu ūdeni,savu tēju un jau uzsildītu mašīnu…bet nu pēdējie metri bija traki…šķēršļi paši par sevi, bija pārvarami (pat diezgan viegli),bet tas aukstums aaa man viss liekais uz vasaru nodzīts,man auksti :)domāju vajadzētu piedomāt pie šķēršļu (grūtības) uzlabošanas un ūdens šķēršļu samazināšanas,tomēr ārā nav +25C kad ūdens atsvaidzina un arī tie šķēršļi jau nekādi grūtie nebija vienk. samirksti un salsti,bet labi viss,kas labi beidzas :)

  • Pagaidām esmu aprobežojies ar divreizēju klātbūtni un pasākuma filmēšanu. ;) Nākamgad diez vai dalībnikeu skaitam būs kārtējais rekords

    Priecē jūsu saglabātās veselības, kā arī Jolantas un Kristapa uzvara

  • Lauma Lauma

    Es pat šo izlasot priecājos, ka šogad nebiju pat skatītājos.

  • Nekad neesmu piedalījusies SS (galīgi nav mans “formāts”, bet tas ir tikai un vienīgi gaumes jautājums). Tomēr 5 reizes biju SS atbalstītājas lomā (galvenokārt OreMan). Ja citus gadus skatījos uz dalībniekiem ar apbrīnu un atzīšos, brīžiem (īsiem, maziem brīžiem) man pat likās, ka varbūt piedalīšanās varētu būt interesanta arī man, tad šogad redzētais bija pavisam cita aina. Ir vienmēr prieks skatīties, kā cilvēki ar smaidu/apņēmību/iedvesmu/sevis pārvarēšanu veic savu izvēlēto distanci, taču šoreiz es redzēju tik daudz izmisuma… Varbūt kādam vairāk paveicās un nebija tik traki, tomēr gaidot dažādos trases punktos OreMan, redzēju daudzus jaunus, stiprus puišus, kas fiziski drebēja un sejā bija izmisums un neizpratne. Viens puisis vairs nevarēja saņemties, lai pārlīstu pāri sienai. Atbalstītājs tam saka: “Stāsies ārā?” Bet puisis nevar tik viegli uz to saņemties… Viņš saka: “Es tikai uz brīdi iziešu no trases atpūsties”. Bet ejot ir redzams, ka viņš nevar taisni noiet un dreb, k;ajas ļogās. Pie stikla sienas rācijās saka: “Te salauzta kāja, steidzami vajag palīdzību!” Vairāki cilvēki no pašas stikla sienas augšas nokrīt lejā un ar blīkšķi atsitas pret zemi. Nosalušās rokas neļāva noturēties virvē… Pie cieta šķēršņa puisis, kas viss dreb un izskatās diezgan švaki, prasa ūdeni. Ūdens nevienam nav. Jau pēc šķēršļa, skrienot pakaļ OreMan, tieši man netālu šis puisis nokrīt uz zemes, dreb un vairs nevar piecelties. Par laimi viņu silda meitene un kamēr es skrienot uz vienu pusi pakaļ savam vīram un tad uz otru pie tiesnešiem pēc palīdzības, prātoju, ka vajadzētu savu plāno skriešanas jaku atdot puisim, kāds viņu jau ir apsedzis ar savu jaku un palīdzība jau tuvojas. Saprotu, ka esmu pazaudējusi OreMan, kas jau iepriekš man teicis, ka ir galīgi pārsalis (kaut ko tādu no viņa esmu dzirdējusi vien ļoti retu reizi). Skrienu uz finišu, bet nesaprotu, vai OreMan jau finišējis vai nē. Iestājas panika, nevaru viņu nekur atrast. Stāvu pie finiša un skatos, vai viņš tuvojas, līdz saprotu, ka viņam jau bija jāfinišē. Mēklēju dubļainajā barā, skatos, stāvs un vnk nenormāli dreb, rokās sažmiegta glāze ar tēju, neko nesaprotu no tā, ko viņš drebot mēģina pateikt. Mugursomā man ir viņa sausās drēbes, bet saprotu, ka nav nekādas jēgas te uz vietas mēģināt ģērbties, jo viss lietū un dubļos atkal samirks. Mēģinu attaisīt skriešanas mugursomas klipšus, lai atdotu viņam savu plāno jaku, bet rokas ir pārsalušas, nevaru satvert nedz somas klipšus, nedz aizdares. Atrodu kādu meiteni, kas man palīdz (liels paldies viņai par to!). Sasedzu vīru un skrienam uz auto. Nekad neesmu viņu redzējusi tādā pārsaluma stāvoklī. Mašīnā beidzot izdodas sasildīties, kaut gan drebuļi ilgi nerimstas. Labi, ka mašīnā bija sega un slta tēja. Mums viss ir laimīgi beidzies. Un tad es saprotu – ja tik traki tas viss ir, skatoties no malas, kā ir, ja piedalies…

    Vislielākā apbrīna visiem, kas izturēja un spēja pieņemt pareizos lēmumus. Reizēm pasaudzējiet sevi vairāk kā parasti! Un paldies visiem par kopīgo savstarpējo atbalstu trasē!

  • eees eees

    minikin.. Paldies par stāstu!!!!
    Man un tiem, ko redzēju tik traki nebija, bet tagad saprotu, ka laikam citi skrien citā līmenī, kurā ir daudz grūtāk saprast kad pietiek.
    Secinājumi šim skrējienam noteikti ir-Parūpējies laicīgi pats par sevi un paņem līdzi kādu, kas par tevi satrauksies un parūpēsies. Prieks, ka arī ar jums viss ir kārtībā! :)

  • Aivars703 Aivars703

    Traka meitene. Pēc paša pieredzes – aukstums ir visbargākais pārbaudījums. Sāpes, nespēku vēl var kādu laiku paciest, bet aukstums kā tāds pitons, kas tevi palēnām žņaudz ar katru brīdi vairāk. Jo vairāk tu esi nosalis, jo mazāk ir spēka tam pretoties (kustēties).
    Eees, ir uz pasaules vēl daudz citu mazohistisku pasākumu kur izpausties. Tikko, aprīļa beigās, viens latviešu meitēns, Gundega Gaile, 6 diennaktis skrēja pa parku pretī Manhetenai. 315 jūdzes pievarēja. Varēja izvēlēties vienu no divām distancēm – garā – 10 diennaktis un īsā – 6 diennaktis.

  • AkmentinaK AkmentinaK

    Es arī biju tā trakā šogad, kas piedalījās. 3. gadu pēc kārtas, bet šogad pirmo reizi individuāli. Lasot komentārus, liekas atkal izgāju to sajūtu gammu skrienot skrējienu šogad.
    Vienīgais ko gribēju piebilst – šogad vienīgais šķērslis, manuprāt bija aukstums. nosalušo pirkstu dēļ nespēju šķērsot 3 baļķu sienu, līdz ar to visu šķērsli neieskaitīja un nevarēju uzkāp pa rupju tīklu augšā; pārējos šķērsoju pārsteidzoši viegli, pat stikla kalnā tiku ar pirmo reizi…
    Bet par spīti aukstumam un piedzīvotajam/redzētajam šogad – es nākamgad piedalīšos atkal :)

  • Mikss Miks.

    Pati trase, man šogad likās salīdzinoši vieglāka kā ierpiekšējos gadus, bet nu aukstums to padarīja par pamatīgu pārbaudījumu. Smagākais sākās pie trim baļķu sienām, kur nācās pie katras labu brīdi stāvēt un gaidīt, un tad sāka tā pa īstam salt, no kā vaļā vairs īsti netiku līdz pat finišam. Iespējams, ka stāvokli daļēji varēja uzlabot otrajā pusē atceļot atsevišķus udensšķēršļus – tie tomēr katru reizi, kad kaut nedaudz izdevās atgūties no aukstuma, atkal iedzina bedrē.
    Bet nu kopsumā jau pasākums attaisno nosaukumu – līdz finišam tikt vajadzēja daudz spēka.

  • Rasels Rasels

    … ir uz pasaules vēl daudz citu mazohistisku pasākumu kur izpausties
    Apmēram tajā pašā laikā Latvijā bija neliels laivu pasākums. Pagājušā gada Siguldas kalnu maratona ceturtās vietas ieguvēja tika līdz 170.kilometram. “Kuģi lēnām apledo”, turklāt palika žēl organizatoru, kuriem būtu jāgaida citādāk vēl kādas divas diennaktis.

  • IlzeL

    Šādā pasākumā laikam vislielākais izaicinājums ir saglabāt veselo saprātu. Ar to arī Tevi apsveicu, ka tas izdevās! Un tas ir galvenais. Un dzīvē noteikti nav jāvar un jāizdara viss. Un varbūt pareizāk ir to citātu pārfrāzēt: “Tu vari visu, ko vēlies un ko atzīsti par saprātīgu” :) Esmu patiešām pārliecināta, ka Tu esi stipra un Tev ir gribasspēks. Bet galvenais – esi arī pietiekami gudra! :)

  • eees eees

    IlzeL- Paldies! :) Labi pateikts :)

  • par 200% piekrītu Ilzei! :) vissvarīgākais ir saglabāt veselo saprātu, izvērtēt savas spējas gan piesakoties, gan esot trasē – tuprināt vai stāties ārā.
    forši, ka tas visiem tas vairāk vai mazāk izdevās! esot vienai no tiem, kas ir apmeklejuši apdegumu centru, varu teikt, ka izstāties ir sāpīgi, bet laikus neaptvert savu patieso stāvokli un neizstāties reizēm ir vēl sāpīgāk, dumjāk un bezatbildīgāk.

    Mik, “stāvokli daļēji varēja uzlabot otrajā pusē atceļot atsevišķus udensšķēršļus – tie tomēr katru reizi, kad kaut nedaudz izdevās atgūties no aukstuma, atkal iedzina bedrē” – uzlabot tieši KO? skarbu pasākumu var uzlabot, izņemot šķēršļus? tieši no skrējēju skatu punkta veroties, šī formāta skrējiens ir stiprākajiem, izturīgākajiem, labāk sagatavotajiem un tiem, kas ir trenējušies un ir gatavi stāties pretī aukstam ūdenim un visam pārējam. nīkuļi iet mājās (tieši šī iemesla dēļ es pati nepiedalos). šis JAU ir kļuvis par masu pasākumu (es pat nezinu, cik tūkstoši piedalījās, cik finišēja, zinu, ka DAUDZ), daudz mazāk ekskluzīvs, kā man to no malas patiktu redzēt. skarbi, bet man no malas gribas skatīties un apbrīnot nevis tos, kuri sēdējuši ofisā un pēkšņi grib piedalīties skrējienā un būt stipri, bet tā vietā zili un nekustīgi, pašiem nespējot pat paiet, kur nu vēl turpināt “skrējienu”, tiek novākti no trases. tas nav ne stipri, ne spēcīgi, ne varonīgi, ne arī rāda priekšzīmi.
    [stulbums, protams, par plīsušo virvi un pārājiem gļukiem no organizatoru puses [tai skaitā arī par acīmredzamo nespēju izveidot trasi, kas uzņemtu visus piedalīties gribētājus, nepadarot to par vēl vienu NRM 5km distances, burtiskā nozīmē, burziņu], bet tiešām, vieglāk, kaut ko vajag vieglāk?]

    beeet, visu cieņu dalībniekiem, jūs savā ziņā esat monstri! :) un sapratīs jūs tikai tie, kuri piedalījās paši :)

  • Vaivars

    Šogad stabili bija pasākums ‘kurš spēj izturēt vairāk aukstumu’. Trakās, TRAKĀS meitenes, kas pieveica distanci :) var jau teikt – tikai stiprajiem, bet nu ar tādu ‘servisu’ trases laikā un pēc, tiešām nopriecājos, ka latvieši ir Neiznīcināmi, nebija neviens līdz galam kritušais.

    Kopš marta reti kad uzvelku botas vai ko garāku par šortām, ziemu dzīvoju bez jakas. Šoreiz jāatzīst, ka tiku līdz savai robežai, par to arī organizatoriem paldies. Basām, bez krekla skrienot, pārsalu kā nekad dzīvē :) Laikam vajadzēja no pirmās rindas startēt, lai nesanāk tik ilgi trasē pavadīt dēļ lēnajiem skrējējiem starp šķēršļiem, būtu divi plikie sacensušies :). Uz ikdienā tik vienkārši patīkamajiem monkeybars – palecos, pieķeros, pasniedzos – plunkš :) Finišā +- viegla tumsa. ~pusotru stundu tikai trasē pavadīju. Tiešām nespēju iedomāties kāda spīts ļāva meitenēm līdz četrām tur izturēt, ja pat no Tevis, Evita, šādi komentāri :)))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.