Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

VSK Noskrien komanda pirms maratona bildējas 8:00 pie Lielā Kristapa krastmalā.

TransGranCanaria 2016

Šis ir stāsts, kas sākas un beidzas ar gulēšanu – ar gulēšanu un arī ar sapņošanu.

Ir 25. februāra vēls vakars, pēdējās divas stundas esmu dažādos veidos mocījis savu ķermeni – mana presīte sūrst, mani augšstilbi deg, bet rokas ir tik smagas kā pildbumbas. Es esmu fiziski izsmelts, bet grūtākais jau ir aiz muguras. Ir treniņa pēdējā un man pati mīļākā fāze – gulēšana. Fonā skan nomierinoša mūzika, un mēs visi, vairāk nekā divdesmit cilvēku, guļam uz saviem matracīšiem, esam aizvēruši acis un elpojam dziļi. Man ir minūte laika, un es atļaujos nedaudz pasapņot. Sapnī redzu sevi, raitā solī pārvietojamies pāri kalnu galotnēm, redzu sevi, agresīvi pieveicot grūtos kāpumus un tehniskos noskrējienus, redzu sevi smaidīgu, ieskrienot kontrolpunktā un uzmundrinot nedaudz miegainos brīvprātīgos, redzu sevi arī finišā, kur nonāku kā viens no top10 skrējējiem. Es nezinu, vai tas viss piepildīsies, bet tam visam es ticu un, beidzoties gulēšanas minūtei, es kājās ceļos jau ar pavisam citu noskaņu. Jau rīt es braukšu uz Kanārijām, jau pēc nedēļas es stāšos uz starta līnijas, un vēl nepilnu diennakti vēlāk es smaidīgs, apmierināts ar paveikto un ar augstvērtīgu rezultātu sasniegšu TransGranCanaria 125km distances finišu. ES TO IZDARĪŠU!


Pati nokļūšana līdz Kanārijām gan nav nemaz tik vienkārša. Jau augusta beigās sāku iedzīvoties dažādos savainojumos un oktobrī pēc Siguldas kalnu maratona ir skaidrs, ka man ir nepieciešama garāka atpūta. Dodu sev desmit dienas laika izveseļoties, lai oktobra vidū uzsāktu 20 nedēļu sagatavošanās procesu, taču ceļgalam ir cits viedoklis. Ātri vien 20 nedēļu sagatavošanās process sarūk uz 16 nedēļām, pēc tam uz 12 nedēļām, līdz beidzot reāli sākās tikai 10 nedēļas pirms starta.

Pirmās nedēļas ir smagas – liekais svars, paaugstināts pulss un vāja izturība, tie ir faktori, ar kuriem ir jācīnās, lai tiktu atpakaļ ierindā. Sagatavošanās ceturtajā nedēļā izmēģinu savus spēkus pirmajās sacensībās, bet, pat skrienot šķietami vieglā režīmā, nespēju tikt līdz finišam un esmu spiests izstāties, pieveicis vien 2/3 no 24 kilometru distances. Sajūtas nav pacilājošas, taču tā vietā, lai padotos, strādāju vairāk. Skrienu, vingroju, domāju par ēšanu, bet – pats galvenais – saglabāju optimismu. Sagatavošanās posma beigu daļā jau jūtos ievērojami labāk, daļēji ir atgriezies ātrums, izturība un pārliecība. Gatavs sacensībām nejūtos un arī neesmu, bet ne mirkli nešaubos – es Kanārijās tikšu līdz galam.


Kanārijās vispirms nonākam neīstajā salā. Tā vietā, lai lidotu uz Grankanāriju, kur notiks skrējiens, tieku pierunāts pirmās pāris dienas veltīt Tenerifei. Sākotnēji esmu skeptisks, bet beigās esmu par šādu izvēli priecīgs – sala ir skaista un netrūkst arī kalnu. Jau no pirmajām dienām izmantoju kalnu tuvumu un standarta treniņu vietā pa taisni skrienu augšup un lejup pa kalniem. Īpaši atmiņā paliek noskrējiens no salas augstākā punkta, vulkāna Teides. Šeit 2-3km laikā tiek pazaudēti 800 augstuma metri un, lai arī vairākas reizes attopos sniegā līdz viduklim un vairākas reizes esmu tuvāk sezonas, karjeras vai dzīves noslēgumam nekā būtu vēlams, lejā noskrienu pilns enerģijas – jūtos dzīvs!

Treniņdiena Teides vulkānā

Treniņdiena Teides vulkānā

Pāris dienas vēlāk, nonākuši Grankanārijā, uzreiz metamies apskatīt trasi. Diemžēl organizatori marķējumu trasei izliek vien dienu pirms starta, tāpēc īsti liela sajēga, kur ir trase, nerodas. Iepazīstos tuvāk ar pirmo kāpumu un arī ar kādu kaktusu. Izrādās, ja pilnā tempā ieskrien kaktusā, var tikt ne vien pie adatu terapijas, bet arī pie pamatīga ziluma. Dažus kilometrus skriešana ir klibojot, bet gala rezultātā nekādu ilgtermiņa seku no tikšanās ar kaktusu nav.

Ļoti vēlos iepazīties arī ar pirmo noskrējienu, jo no nostāstiem dzirdēts, ka tas ir diezgan smags, taču nespēju to atrast. Nāksies to iepazīt jau sacensību režīmā. Pēdējās dienās pirms starta tiek iepazīta trases beigu daļa, šeit sasolīti ļoti tehniski noskrējieni, un gribas tos apskatīt. Īpaši patīkams ir pārgājiens dienu pirms starta, kad vienatnē lēnā garā pieveicu lielāko daļu no pēdējiem 18 kilometriem. Šajā 3 stundu meditatīvajā pārgājienā arī veicu pēdējo noskaņošanos un izstrādāju galējo stratēģiju. Tā ir gaužām vienkārša:

  • sākšu lēnām un vēlāk pielāgošos atbilstoši iespējām;
  • no sacensību viedokļa pilnībā ignorēšu citus skrējējus;
  • sacentīšos tikai ar sevi un trasi;
  • būšu pozitīvs;
  • neskatīšos atpakaļ, bet tikai uz priekšu.

    Distancē sagaidāmais

    Distancē sagaidāmais

Starts 125km distancei tiek dots 23:00 pēc vietējā laika mazā ostas pilsētiņā Agaetē. Visu dienu esmu centies neko nesačakarēt uzturā un ceru, ka man tas ir izdevies. Uz startu ierodamies laicīgi, un ar mani ir arī atbalsta komanda, kas man vēlāk palīdzēs organizatoru atļautajos kontrolpunktos. Atbalsta komandai tiek dots uzdevums sariktēt nūjas, bet atklājas, ka viena no tām jau ir paspējusi salūzt. Viena no vītnēm ir palikusi kātā, un neko labot tur īsti nevar. Kaut kādā mērā nūja lietojama būs joprojām, bet skaidrs, ka tas radīs problēmas. Uztura plāns ir sastādīts uz 19 stundām, tomēr, plānojot skrējienu, spriežu, ka pasākums varētu prasīt 16-20 stundas. Līdzi no Latvijas ir paņemtas Dion enerģijas želejas, kas tiks izmantotas kā galvenā degviela, bet uz vietas Kanārijās iepirkti baltās šokolādes enerģijas batoniņi, upeņu enerģijas devas, riekstu maisījumi un Haribo lācīši.

Uztura plāns

Uztura plāns

Starta koridorā tieku diezgan tuvu starta līnijai un pat izdodas paslēpties aizvējā. Pats starta brīdis emocionāls, skanot uzmundrinošai mūzikai un iepazīstinot publiku ar elites skrējējiem. Daudzus uzvārdus atpazīstu un klusībā ceru, ka kādu no viņiem satikšu arī distancē.

Pirmais kilometrs manā izpildījumā ir pārspīlēti lēns. Tieku daudz apdzīts, taču balstoties uz savu stratēģiju, par to nesatraucos. Sākot ar 2. kilometru, trase sāk strauji iet uz augšu un, lai arī joprojām turu ļoti mierīgu tempu, garām man vairs neviens neiet un es sāku lēnu, bet pacietīgu apdzīšanu. Vietās, kur trase ir ļoti šaura, esmu nosvērts un gaidu mirkli, kad varēs paiet garām bez papildus piepūles. Vienīgā aizķeršanās gadās ar manām nūjām, neesmu pieveicis pat trīs kilometrus, kad bojātā nūja jau ir divās daļās, viena ir man rokās, bet otra puse ir izkritusi no kāta un atrodas smiltīs. Paceļu sasodīto bleķa gabalu un kāpju tālāk, tik tagad katru reizi šo nūju pret zemi triecu ar spēku, lai apkaunojošais atgadījums neatkārtotos. Šādā stilā pavisam drīz nonāku diezgan elitārā kompānijā. Tieši priekšā man ir pagājušā gada sieviešu uzvarētāja Nuria Picas. Esmu pārsteigts, ka Nuria ir tik lēna. Krietnu laiku eju aiz viņas un neuzdrošinos apdzīt, taču kādā brīdī atjēdzos, ka man vairs vispār nav nekādas piepūles. Daudz skatos apkārt, izbaudu krietni zemāk redzamās kilometriem garās lukturu virtenes un kādā brīdī sāku salt. Attā, Nuria un uz neredzēšanos – tu man esi par lēnu.

Kalna augšā trase nedaudz atkal izlīdzinās, un kaut kur caur miglu var dzirdēt komentētāja balsi no pirmā kontrolpunkta, es joprojām apdzenu, tomēr iekšēji jau ir pirmais nemiers. Pirmie baltās šokolādes enerģijas batoniņi nav aizgājuši īpaši labi, un jūtu, ka vēders nestrādā augstākajā līmenī. Kontrolpunktā tam visam pa virsu uzēdu banānu, bet arī tas īpaši labi nestrādā. Pašam liekas, ka pirmo kalnu esmu pieveicis ārpus labāko simtnieka, jo priekšā esošie lukturi bija daudz un tālu, bet izrādās, ka nav tik traki – 69. vieta. Tiesa, līderiem zaudēts ļoti daudz – vairāk nekā 13 minūtes.


Pirmais noskrējiens ir kā auksta duša. Jau no pirmajiem metriem lejup jūtos ļoti nedroši. Caur miglu nevaru atrast ne marķējumu, ne labākās vietas, kur attīstīt ātrumu. Mani sāk masīvi apdzīt. Pēc mirkļa man no muguras uzsauc arī sievietes balss, lai palaižu garām, un Nuria Picas aiziet man garām kā stāvošam. Te nu tev bija lielais skrējējs. Ar iedragātu pašcieņu lēnām līkumoju pa serpentīnu, līdz mani panāk vēl viena skrējēja un mans pacietības mērs ir pilns. Vairākas minūtes novērojis, kā neviens neievēro trases marķējumu un pilnībā ignorē līkumus, es iesēžos astē franču meitenei un pievienojos šai trases nogriezēju armijai. Sekot kādam ir krietni vieglāk, nekā meklēt labākos ceļus pašam. Priekšā esošā Emīlija iet kā tanks. Vienu mirkli attopas zemē ar čiekuriem, jau pēc mirkļa ir kājās un dragā tik uz priekšu. Esmu tā koncentrējies, ka nemirkšķinu pat acis. Baidos ne tikai izlaist no acīm savu glābēju Emīliju, bet arī apzinos, ka viena kļūda var maksāt ļoti dārgi. Trases malā satiekam pāris skrējējus, kam šīs sacensības jau visticamāk ir beigušās, un ļoti negribas nonākt viņu pulciņā.


Ticis lejā, jūtos pārguris, beidzot kārtīgi atļaujos izmirkšķināt acis un esmu priecīgs priekšā ieraudzīt nākamo dzirdināšanas punktu. Šeit ļoti mājīgos apstākļos pavadu nedaudz vairāk laika, nekā nepieciešams, līdz ar to brīdī, kad atstāju kontrolpunktu, no manas pēdējos kilometros ierastās kompānijas nav ne miņas. Nākamie astoņi kilometri atkal ir pret kalnu, un šeit atkal nedaudz pietaupos un cenšos atgūties pēc smagā noskrējiena. Ar visu taupīšanos vairākus skrējējus apdzenu un nākamajā laika ņemšanas vietā jau esmu 64. vietā, bet piecus kilometrus tālākajā Artenarā, kas ir arī pirmais punkts, kur var palīdzēt no malas, savu pozīciju saglabāju.

Jau, tuvojoties Artenarai, jūtu, ka sajūtas nevelk uz pareizo pusi. Katru reizi, kad kaut ko apēdu, man uzreiz paliek nelaba dūša, un šī iemesla dēļ ēšanas reizes taisu nedaudz retāk, nekā vajadzētu. Arī atbalsta komanda ir norūpējušies, izdzirdot, ka ar ēšanu neiet tā, kā plānots. Kā vienīgo risinājumu redzu sāls uzņemšanas regularitātes palielināšanu. Zinu, ka ļoti izšķērdīgs ar šo brīnumlīdzekli nevaru būt, jo līdzi paņemto devu skaits ir ierobežots, tomēr kaut kā šī situācija ir jārisina. Nosolos sev, ka krīzes situācijā pēdējos kontrolpunktos ēdīšu kaut čipšus, kas ikdienā galīgi nav mans mīļākais našķis, bet par laimi līdz tādam nonsensam nenonāku. Sāls palīdz, taču kopumā Artenaras pilsētu pametu diezgan nomāktā garastāvoklī. Nav sajūtas, ka šī ir mana skriešanas diena.

Ierodoties Artenarā

Ierodoties Artenarā

Pirmo atgūšanās pazīmi pamanu diezgan drīz jau pēc Artenaras, kad pieņemu kādu stratēģisku lēmumu. Kopš pirmā noskrējiena nūjas esmu izmantojis tikai pāris reizes, un arī šajās pāris reizēs man ir nācies daļai no nūjas iet pakaļ, kad tā kārtējo reizi ir palikusi iepakaļus. Tiek pieņemts vienīgais loģiskais lēmums – lai uzlabotu manas iespējas finišēt, nūjas tiks ziedotas salas vulkānu dieviem. Tā es iegūšu uzreiz divas labas lietas – man vairs nebūs jādomā, kā to mēslus iepakot rokas bagāžā, un arī salas dievi būs apmierināti. Nevienu no dieviem gan tuvumā nemana, tāpēc atstutēju nūjas pie kāda atkritumu konteinera – ceru, ka tās nonāks īstajās rokās.

Tiklīdz nūjas ir pametušas manas rokas un nonākušas blakus atkritumu konteineram, es jūtos brīvs un uz brīdi pat izspiežu smaidu. Jā, man joprojām ir nelabi, bet vismaz man vairs nav to sasodīto bleķa gabalu, no kuriem pagājušajā gadā Lavaredo es neguvu nekādu labumu, un arī šogad Kanārijās tāds čiks vien ir iznācis. Turpinu jau krietni pacilātākā garastāvoklī, pret kalnu dažus skrējējus apdzenu, bet no kalna, kā ierasts, tieku apdzīts es. Lēnām tuvojos vietai, kur septiņos no rīta tiks dots starts 86km distancei. Mērķis šeit ir būt piecos no rīta, un esmu precīzs līdz pat minūtei. Par lielo precizitāti gan līdz galam apmierināts neesmu, jo pāris mirkļus pirms pilsētas esmu vairākas minūtes pazaudējis, skraidot apkārt un meklējot trasi. Par laimi skrējējam pēc manis pulkstenī ir redzama trase, un tas mūsu problēmu ar nejauko marķējumu atrisina. Skatoties uz rezultātiem, pēdējais etaps nav bijis ļoti veiksmīgs, jo esmu nokritis uz 68. vietu, taču tas nav pārsteidzoši – lielā krūmu pauze, nelielā apmaldīšanās un bateriju maiņa lukturim ir prasījusi savu. Īpaši nokaitina pēdējais process. Izņemt no luktura baterijas es māku, izņemt no kabatas jaunas baterijas es arī māku, atcerēties, kurā rokā ir jaunās baterijas un kurā ir vecās, jau ir krietni sarežģītāks process. Pēc pāris minūtēm un vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem dabūt gaismu esmu jau tik tālu saputrojies, ka rezultātā iegūstu tikai nedaudz spožāku gaismu nekā pirms bateriju maiņas. Diezgan droši, ka no jaunajām baterijām lukturī ir tikusi tikai viena. Ar to gan pietiks, drīz jau gaidāma gaisma, un nākamās tumsas laikā es jau esmu ieplānojis atrasties viesnīcā.

Garastāvoklis pēc nākamā kontrolpunkta pilsētiņā Fontanales arvien uzlabojās, sāku palikt nedaudz fiksāks un ir pat brīži, kad kaut ko jēdzīgu apēdu. Īpaši labi man strādā jau pierastās Dion enerģijas devas, bet pavisam bēdīgi iet ar baltās šokolādes batoniņiem – tie ir ļoti garšīgi, bet es nespēju viņus dabūt lejā. Tuvojoties Valleseco, atkal tieku sarūgtināts. Kādā no noskrējieniem priekšā pamanu klibojošu skrējēju un – kā par nelaimi – tā izrādās tā pati Emīlija, kas mani noveda lejā no pirmā kalna. Emīlijai sacensības ir beigušās, tomēr viņa apgalvo, ka mana palīdzība viņai nav nepieciešama un līdz nākamajam civilizācijas punktam viņa tiks pašas spēkiem.

Valleseco man ļoti patīk. Brīvprātīgie jaunieši kontrolpunktā diezgan labi komunicē angliski. Ieraudzījis, ka uz beņķīšiem jau sēž divi skrējēji, droši sēžos blakus un gardu muti dzeru kolu un ēdu banānu. Sarunās ar brīvprātīgajiem noskaidroju, ka viņiem nekā netrūkst, esot pietiekami silti un kopumā viņi ir ar dzīvi apmierināti. Brīvprātīgie par manu aktīvo komunikāciju ir priecīgi, bet blakus sēdošie skrējēji neizskatās ļoti uzmundrināti un paliek sēžot arī brīdī, kad es jau dodos prom. Nu nekas, visiem jau nav lemts.


Arī turpmākajos kilometros pa ceļam uz Teroru dzīvi redzu pozitīvās krāsās. Joprojām ļoti labi man neskrienās, bet savā nodabā es uz priekšu tieku un arī ēšanā es esmu atradis kompromisu. Vispirms jau esmu samazinājis devu regularitāti no 20min intervāliem līdz 30min intervāliem. Lai dabūtu saldos mēslus lejā, vispirms iemetu mutē šķipsniņu sāls un tikai tad ķeros pie želejas. Garšu buķete iet kopā pārsteidzoši labi un strādā līdz pat finišam.

Ieskrienot Terorā, gandrīz piedzīvoju sirdstrieku. Skrienot pa tukšajām Teroras ielām, pēkšņi pavisam tuvu dzirdu agresīva suņa rejas. Sabīstos ne pa jokam, taču suns, kā izrādās, ir aiz sētas. Ja runā par suņiem, tie šeit ir ļoti populāri. Tāds kārtīgs Kanāriju iedzīvotājs sākas no trim suņiem, zemākas kastas iedzīvotājiem suņu ir mazāk, bet aiz dažām sētām var pamanīt arī piecus un vairāk ķepaiņus. Nav jau brīnums, ņemot vērā, ka salas savu nosaukumu ir ieguvušas, tieši pateicoties suņiem.

Nonākot Teroras kontrolpunktā, jau esmu pakāpies līdz 60. vietai un, nekavējoties ne mirkli, sāku lādēt no savas somas ārā baltās šokolādes enerģijas batoniņus. Negribu es vairāk tos brīnumus redzēt. Atbalsta komanda uz to visu noraugās ar bažām, bet pacietīgi palīdz man piekrāmēt somu ar citiem labumiem. Arī šajā punktā atpūšos ilgāk, nekā būtu nepieciešams, bet priekšā ir divi ļoti gari un grūti kāpumi. Nedaudz arī pasūdzos par sāpēm ceļgalā, noskrējienos tas ir kļuvis jutīgs. Mierinu savu komandu, ka, pret kalnu ejot, pāries, taču bažas rada fakts, ka pēdējie 40 kilometri ir gandrīz tikai uz leju.


Nākamie deviņi kilometri ir pret kalnu. Brīžiem kāpšana ir pavisam lēna, bet arī šajā kāpumā vairāk nodarbojos ar apdzīšanu. Pret kalnu joprojām nosacīti atpūšos, bet katru reizi, kad ir kāds skrienamais gabals, nav viegli uzsākt. Lēnām sāk pazust gan spēks, gan labais garastāvoklis un, nonākot kontrolpunktā, kurš ir dažus kilometrus pirms virsotnes, bez lielām diskusijām ieleju kolu un dodos teltī pasēdēt uz beņķīša. Pirmo un vienīgo reizi visu sacensību laikā galvā piezogas negatīvas domas, negribas vairs turpināt. Šī gan ir reti nepiemērota vieta tādiem lēmumiem. Temperatūra šeit ir tikai dažus grādus virs nulles, apkārt ir diezgan nomācoša migla un eskorts uz pilsētu šajā nekurienes vidū būtu jāgaida ilgi. Jāsaņemas, jāceļas un jādodas tālāk.

Dodoties prom no kontrolpunkta, pirmo reizi nevis aizskrienu, bet aizeju, tomēr jau pēc pārdesmit metriem sevi sapurinu un sāku skriet. Skriešana nav ilga, jo pavisam drīz atkal taka sāk vīties augšup. Kā izrādās, garais kāpums vēl nav pieveikts. Tā pēdējie kilometri ir īpaši stāvi, tomēr apvidus ir ļoti mežonīgs un skaists, un ir arī daži atbalstītāji, kas šo pasākumu padara nedaudz vieglāku. Veiksmīgi tieku gan augšā, gan pēc tam arī lejā un Tejedas pilsētā ieskrienu jau kā 54. labākais.

Seko vēl viens smags kāpums un arī šeit, lai arī man iet ļoti smagi, citiem man apkārt iet vēl grūtāk. Lēnām tuvojamies vietai, kur 10:30 tiks dots starts 43km distancei, un cauri visai ielejai var dzirdēt komentētāja satraukto runāšanu. Spriedzes palielināšanai apkārt riņķo arī helikopters. Zinu, ka tā nav laba zīme, šādā veidā noteikti kāds no skrējējiem tiek nokasīts no trases.

Pēdējā lielā kāpuma pirmā daļa beidzas pie salas otra augstākā punkta Roque Nublo. Šeit mani sagaida vīrs ar čipu nolasīšanas ierīci, bet viņam aiz muguras stāv plakāts ar uzrakstu “50km līdz finišam”. Saku, ka tā nav patiesība, līdz finišam ir jābūt 45km, bet tiesnesis tikai norausta plecus. Sasodītais spānis – nemāk ne angliski runāt, ne normāli kilometru atzīmes izlikt.

Pie paša Roque Nublo joprojām neesmu atguvis savu ātrumu, bet priecē, ka īsajā reversajā trases posmā redzu vairākus skrējējus sev tikai nedaudz priekšā, bet pašu akmeni es sasniedzu jau 50. pozīcijā.

Kadrs no treniņa Roque Nublo apkārtnē

Kadrs no treniņa Roque Nublo apkārtnē

Pēc Roque Nublo jau atkal atgriežos pazīstamās vietās, un tas mani nedaudz uzmundrina. Zinu, ka pavisam tuvu ir El Garanon, kur pusstundu pirms manis trasē ir devušies 43km distances skrējēji. Zinu, ka tuvākajā nākotnē tas nozīmē nebeidzamu cīņu ar atpalicēju apdzīšanu, bet par to īpaši neuztraucos, jo paša ātrums nav nekāds dižais.

El Garanon atkal satiekos ar atbalsta komandu. Ļoti runīgs neesmu, un īpaši ilgi uzkavēties arī negribas. Šis kontrolpunkts kalpo arī kā punkts, kur pirms starta bija iespējams atsūtīt savas mantas. Šādu praksi nekad neesmu veicis, bet, šķiet, ka konkurentu vidū tas ir populāri un, kamēr viņi cītīgi pārbauda, vai nekas pa ceļam nav pazudis, es jau esmu prom un atstāju viņus aiz muguras.

Zinu, ka nākamie kilometri būs grūti, jo jāsasniedz salas augstākais punkts Pico Nieves. Kāpums ir īss, bet tā pēdējais kilometrs ir īsta siena. Īsi pirms kāpuma iepazīstos ar kādu francūzi, ar kuru esmu mainījies pozīcijām jau vairākas stundas. Uzmundrinu francūzi, ka kāpums nebūs traks, jo esmu šo kalnu pieveicis jau treniņā. Tiesa tobrīd nezinu, ka kalnu esmu pieveicis no nepareizās puses. Nosecinot, ka kāpums ir šausmu murgi, steidzos augšā, lai francūzis mani vairāk nenoķertu un nesadotu pa kaklu par atklātu melošanu.  Neskatoties uz steigšanos, šeit ir mans lēnākais kilometrs visās sacensībās, to pieveicu vien 17 minūtēs, bet francūzim un  pārējiem konkurentiem visapkārt iet vēl grūtāk. Šī iemesla dēļ, kā arī tamdēļ, ka ātrāk esmu iztūļājies no kontrolpunkta, esmu pacēlies jau uz 40. pozīciju. Esmu pārguris, bet mierinu sevi, ka grūtākais ir aiz muguras, tālāk trase ies praktiski tikai uz leju.


Pirmie kilometri lejup ir diezgan raiti, bet tad atkal sāku just sāpes ceļgalā. Noignorēju tās, bet pēc mirkļa ceļgals iesāpas diezgan asi. Esmu spiests apstāties un, izvērtējis situāciju, nolemju izšaut Ibumetīna tableti. Rēķinu, ka tagad, pārejot soļos, iekļaušos apmēram 19 stundās, tomēr nolemju skriet tik ilgi, kamēr sāpes nekļūs lielākas. Par laimi Ibumetīns nostrādā un ceļgalu vairāk līdz finišam nejūtu. Mirkli vēlāk satieku kādu, kam iet vēl sliktāk. Viens no labākajiem ASV skrējējiem Tims Tollefsons ir galīgi nolūzis un saka, ka līdz finišam tikšot, bet sagaidāma liela staigāšana. Cilvēcīgi Tima ir žēl, jo čalis izskatās jauks, bet mans ego ir priecīgs – vismaz pagaidām izskatās, ka būšu nokodis vienu no lielajiem taku skriešanas vaļiem.

Ticis galā ar Timu un pirmajiem 43km distances atpalicējiem, es galvā izvelku kalkulatoru. Izrēķinu, ka pacenšoties, varu sasniegt finišu 17 stundās. Viss, kas man jāizdara, ir atlikušie 35 kilometri jāskrien nedaudz ātrāk par 7min/km. Tas neizklausās nekas traks, jo trase pārsvarā ir lejup, tomēr zinu, ka arī vieglu dzīvi tas man nesola. Dažas vietas ir ļoti tehniski sarežģītas, un kādi pieci no atlikušajiem kilometriem ir pret kalnu. Nolemju riskēt un nedaudz palielinu skriešanas tempu.


Nākamie kilometri man ir atklājums, izrādās, ka man vēl ir pietiekami daudz spēka un enerģijas, lai skrietu pietiekami ātrā tempā. 43km distances lēnie skrējēji man nevis traucē, bet palīdz. Katru reizi, kad kādu apdzenu, priekšā jau ir manāms nākamais upuris, kuru gribas apdzīt. Nonākot uz šauras bruģētas takas, kas iet lejup, esmu jau pamatīgi ieskrējies. Pirmo reizi visu sacensību laikā konkurenti noskrējienā mani neapsteidz, tā vietā es apsteidzu viņus. Kļūstu arvien drosmīgāks un sāku arī riskēt. Kas to būtu domājis, izrādās, ka ātri skriet lejā no kalna ir reāli forši.

Mazais bruģa serpentīns

Mazais bruģa serpentīns

Nākamajā kontrolpunktā Tuntē jau ierodos pavisam noskaņojies. Esmu uzlabojis savas pozīcijas līdz 36. vietai un jūtos patiešām labi. Kontrolpunktā pavadu vien pāris sekundes, lai papildinātu dzērienu pudeles un jau atkal esmu prom. Pirmo reizi visu sacensību laikā man ir parādījusies interese par to, kurā pozīcijā es atrodos, tāpēc izvelku telefonu un mēģinu šo informāciju noskaidrot pie maniem atbalstītājiem mājās. Diezgan drīz saņemu izsmeļošu informāciju un noskaņojos, ka ir jāiekļūst labāko trīsdesmitniekā.


Skrienu, cik ātri vien spēju, 43km distances skrējēji tiek apdzīti nepārtraukti. Lai atvieglotu procesu, ātri vien esmu apguvis vietējo etiķeti. Tuvojoties lēnākam skrējējam uzsaucu paso, paso, bet ticis garām pasakos ar gracias, ik pa laikam pārmaiņai iemetot kādu thank you. Ar apdzīšanu šeit problēmu ir maz, lēnākie skrējēji ļoti labprāt pavirzās malā, lai palaistu garām kādu ātrāku un ne tikai par to neburkšķ, bet pārsvarā pat novēl kādu labu vārdu. Dzirdu gan slaveno vamos, gan līdz šim mazāk dzirdēto animo, gan dažādus citādākus uzmundrināšanas veidus. Tie, kas ne visai vēlās pamest savu uzņemto maršrutu, ar pirkstu norāda, pa kuru pusi es viņus varu apsteigt. Ja neskaita vienu skrējēju, kurš man norāda skriet cauri aizai, arī šeit viss ir solīdi.

Šādā veidā turpinot, diezgan drīz pirmo reizi mūžā sasniedzu 100km slieksni un pēc mirkļa jau nonāku pēdējā nopietnajā kontrolpunktā Ayagaures. Šeit mani sagaida pārpildīts kontrolpunkts un atbalsta komanda, kuriem es jau pa gabalu noziņoju, ka man absolūti nekas nav nepieciešams un viņi drīkst doties uz finišu. Arī šajā kontrolpunktā pavadu vien dažas sekundes un uz finišu jau dodos pa iepriekš pastaigā iepazītām takām.

Man neko nevajag – brauciet uz finišu!

Man neko nevajag – brauciet uz finišu!

Vispirms 2.5km lēzenā kāpumā, bet pēc tam 15 kilometri tikai lejup. Jau pašā kāpuma sākumā noķeru vienu no spāņu labākajiem taku ultramaratonistiem Jordi Bes. Kamēr abi soļojam, spānim nav nekādu izredžu, taču atšķirībā no manis spānis ik pa laikam mēģina pret kalnu arī paskriet. Katrā šādā reizē viņš man tiek nedaudz priekšā, bet tad es atkal mierīgi savā ritmā, paralēli sūtot īsziņas Ingrīdai, aizsoļoju viņam garām un kāpuma galā jau esmu iekrājis labu pārsvaru. Pie sevis iekšēji smīnu, jo šis spānis man nepatīk. Pirmo reizi satiekot viņu kāpuma sākumā, biju ļoti draudzīgs un mēģināju spāni uzmundrināt, bet atpakaļ saņēmu tikai rūcienu. Nu tad ceru, ka lielmeistaram būs mācība – tevi tikko apsteidza pozitīvi noskaņots, telefonu spaidošs jaunietis, kurš atlikušajos kilometros skries tā, lai tev nebūtu nekādu izredžu.


Tempu turu tik augstu, cik vien iespējams. Esmu ticis cauri 43km distances lielajai masai, un priekšā ceļš ir nedaudz brīvāks. Arī skriešanas apstākļi šeit ir draudzīgāki. Trase ir gandrīz taisna un, lai arī ir jāskrien pa nebeidzamu kustīgu akmeņu ceļu, tempu šeit var uzturēt pietiekami augstu. Kā palīgu tempa noturēšanai izvēlos kādu 86km distances skrējēju, kurš mani ir nupat noķēris, un tas palīdz uzrādīt labākos kilometru laikus visas distances garumā.

Ieskrienot pilsētā, esmu diezgan drošs par savu pozīciju, saņemu info, ka priekšā esošais skrējējs ir vairāk nekā desmit minūtes priekšā, bet aizmugurē savu spāņu draugu neredzu. Tieši šo iemeslu dēļ pēdējos kilometros atkal tempu nedaudz samazinu un finiša pēdējo kilometru jau vairāk izbaudu. 125kilometri, 16 stundas, 32minūtes un 27. vieta. Pēc 35 kilometru finiša spurta, kura laikā skrēju līdzīgā tempā kā lielākā daļa no top10 skrējējiem, jūtos noguris, bet tajā pašā laikā arī apmierināts ar sasniegto.

Finiša taisnē

Finiša taisnē

Ir 5. marta vēla pēcpusdiena, pēdējās sešpadsmit ar pusi stundas esmu dažādos veidos mocījis savu ķermeni – mana presīte sūrst, mani augšstilbi deg, bet rokas ir tik smagas kā pildbumbas. Es esmu fiziski izsmelts, bet grūtākais jau ir aiz muguras. Ir sacensību pēdējā un man pati mīļākā fāze – gulēšana. Fonā skan nomierinoša spāņu komentētāja balss un es viens pats guļu uz asfalta, esmu aizvēris acis un elpoju dziļi. Man ir minūte laika, un es atļaujos nedaudz pasapņot. Sapnī redzu sevi, raitā solī pārvietojamies pāri kalnu galotnēm, redzu sevi, agresīvi pieveicot grūtos kāpumus un tehniskos noskrējienus, redzu sevi, smaidīgu ieskrienot kontrolpunktā un uzmundrinot nedaudz miegainos brīvprātīgos, redzu sevi arī finišā, kur nonāku kā viens no top10 skrējējiem. Es nezinu, vai tas viss piepildīsies, bet tam visam es ticu un, beidzoties gulēšanas minūtei, es kājās ceļos jau ar pavisam citu noskaņu. ES TO IZDARĪŠU!

...

Nedaudz sausās statistikas, lai viss neliktos tik skaisti:

  • pirmajai vietai zaudēts 2 stundas un 50 minūtes, tas ir ļoti daudz. Rupji rēķinot tas ir 1.5min/km un tas ir ļoti, ļoti daudz;
  • viens no klusajiem mērķiem bija finišēt priekšā visām sievietēm – neizdevās, viena mani apsteidza, turklāt pārliecinoši;
  • pat neskatoties uz labo sniegumu pēdējos noskrējienos, kopumā šis elements ir kritiski vājš un pagaidām arī nav īsti skaidrs, kā to uzlabot.

Nedaudz sausās statistikas, lai pabeigtu uz pozitīvas nots:

  • ja skatās uz pirmsstarta reitingiem, tad startēju kā 96. labākais, bet finišēju kā 27.; neviens no reitingā zemāk esošajiem skrējējiem mani nav apsteidzis;
  • ja skatās uz Top50 finišētājiem, tad trīs lielākie pārsteigumi nāk no Baltijas – bez manis vēl lietuvietis Vaidas Žlabys (pirms starta 65. vieta reitingā, finišā 8. vieta) un latvietis Romāns Evarts (pirms starta 90. vieta reitingā, finišā 22.vieta); prieks, ka kalnos skriet māk ne tikai valstīs, kur ir kalni;
  • garajos kāpumos jau tagad esmu diezgan konkurētspējīgs;
  • pēdējos 40 kilometros mans ātrums ir bijis ļoti līdzīgs ar visiem top10 skrējējiem, izņemot pirmās divas vietas; skaidrs, ka tā ir tikai 1/3 no visas distances, tomēr tā ir pozitīva iezīme;
  • sacensību plāns lielā mērā izpildīts; sāku prātīgi un beigās tas atmaksājās;
  • visa sacīkste izdzīvota bez ilgstošām un lielām bedrēm; skaidrs, ka bija grūti momenti, bet salīdzinoši tie bija sīkumi;
  • ir noņemti vairāki pasaulē labi zināmu skrējēju skalpi – starp upuriem ir Jordi Bes Ginesta (UTMB CCC 2013. gada uzvarētājs, UTMB TDSS 2014. gada 3. vieta); Cyril Cointre (UTMB TDS 2015. gada 2. vieta, TGC 2015. 5. vieta); Tim Tollefson (UTMB CCC 2015. gada 2. vieta).

9 komentāri rakstam TransGranCanaria 2016

  • .Linda .Linda

    Paldies par kārtējo lielisko lasāmvielu! Pērles par sastapšanos ar kaktusu, baterijām rokās un tad vēl melnā par skrējēju kasīšanu nost no trases! :D
    Prieks, ka spēji tā satrenēties tajā laikā, ko Tavs organisms Tev deva. Gribu redzēt, kas būs tālāk! :)
    Kas ir nākošais svarīgais ieraksts Tavā kalendārā?

  • iva rs iva rs

    Skaisti, novēlu tā turpināt!!!

  • Linda, maija beigās Polijā uzskries 102km Ultra Chojnik. Nav īsti sajēgas, kas tas tāds ir, bet lēti var izbraukāt un tas laikam šoreiz bija visnozīmīgākais. Pēc tam Jāņos aizbrauks apskatīties uz to Momblānu. Šoreiz gan īsajā versijā – 23km.

  • mtiger mtiger

    Pašās beigās tieši skatījos un domāju, vai Tev izdosies apsteigt Cyril Cointre, kurš tobrīd bija kāds 29. vai 30. Bet viņam kaut kas bija noticis, jo pēdējos divus posmus praktiski tikai gāja.

  • drafts drafts

    Ir vēl kur augt, pagaidām kopējais secinājums par tavām Ultrām, ka ielec vai nu vienā, vai otrā grāvī – pārāk agresīvs starts un turēšanās līdz līderiem, vai arī pārāk miegains sākums un mēģināšana sasmelt ūdeni, kad jau vilciens ir aizgājis :D

  • trololo Rolands

    Labs apraksts!
    Lai izdodas realizēt sacensību mīļākās fāzes sapņus ;)

  • Ainars Ainars

    Tavus aprakstus vienmēr var izbaudīt. Super.

  • kreiss

    drafts pareizi secināja,starp 10 labākiem bija jabūt.

  • Hiēna essnee

    Brīnišķīgs apraksts! Prieks, ka tev sanāk! :) Es tiešām nesaprotu, kā pa tiem akmeņiem vispār ir iespējams paskriet. Es tur pirmajā kilometrā būtu iekritusi aizā un tur arī palikusi :D

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.