Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Ziema ir noskrieta. Pavisam.

Nesen tika diskutēts par to, vai ir iespējams skriet bez sāpēm un mokām un vai vispār ir vajadzīgs sāpēt un mocīties, un vēl par to visu rakstīt nesagatavotiem prātiem. Kā mēs visi labi zinām, tautai vajag asinis, un arī šis ieraksts ir tapis tāpēc, ka bija “asinis”. Ja nebūtu, es nerakstītu, goda vārds! Tā ka, ja kādam ir nesagatavots prāts un ģībiens no asinīm, tad tālāk var nelasīt.

Uz diviem “Noskrien ziemu” seriāla posmiem man nācās doties piespiedu kārtā, bet ar to pietika, lai uz trešo es pati rautos. Pirms sacensībām iemetu aci kopvērtējumā un secināju, ka ir vērts cīnīties. Eh, negribu es cīnīties, gribu normāli skriet un viss, bet nekas jau neatliek – godkāre liek skriet ātrāk. Laiciņš ir saulains, sniegs Priekuļos vēl turas, un tas nozīmē, ka dubļi būs. Tie ir jau sacensību centrā. Vienīgais, kas nomāc domas, ir tas, ka pa nedēļu man sāpēja kāja bez redzama un saprotama iemesla. Pirms starta it kā nesāp.

Starts ir smuki uz asfalta, tālāk ir smuki pa daļēji sniegotu meža taku, bet drīz vien sākas “danger” punkti, no kuriem ārā visi rāpjamies ar dubļainiem stilbiem. Strauts pēc strauta, tur jau nav vērts mēģināt kaut kā izlaipot – jebkurā gadījumā sanāk saslapināt kājas, bet tas nekas, pagaidām vēl viss ir forši. Organizatori sasolīja, ka trase būšot garāka un augstāka, es jau iepriekš zināju, kur būs izmaiņas, un ar bailēm tās gaidīju, bet īstenībā nebija tik traki. Tikai jārāpjas pa gravu augšā. Kad pūlītis ar skrējējiem nonāk pie augšupceļa, pretī ir vienkārši siena. Ķeros pie kaut kādiem kokiem un krūmiem, lai uzdabūtu sevi augšā, tālāk ir vienkārši jākāpj, un gandrīz pašā augšā stāv trases autors un priecājas par savu dubļaino pavalstnieku mocībām. Nākamās trases izmaiņas ir tur, kur vecajā variantā bija eglītes. Tagad tā vietā ir skaists, skrienams lejupceļš un taisna, pauguraina, augšupejoša, šaura, grūti skrienama stiga. Riebjas tā stiga. Daži līkumi un tomēr mazliet eglīšu, bet man patīk, jo tās liecina par apļa drīzu beigšanos. Man pa priekšu skrien 8km skrējēja, kura man skrēja pa priekšu arī iepriekšējo sacensību pirmā apļa beigās. Atpazinu pēc biksēm. Bet tad man no aizmugures pielavās Ultralapsa un mēģina teikt, ka man esot jāskrien ātrāk. Aha, noteikti! Viņa saka, ka viņai esot krampji kājā, bet man arī it kā ir – es nezinu, kā lai nosauc to muskuļa sāpīti, kas man jau pa nedēļu bija un tagad atkal ir klāt.

Otrajā aplī aizejam trijatā – Lapsa, Vāvere un Hiēna (es). Nezinu, kas Lapsai ir aiz viņas viltīgās ādas, bet arī Hiēna nav ar pliku roku ņemama. Hiēna skrien un vēro Lapsu, bet nemēģina viņu aiztikt. Bet kas tur bija ar to Vāveri? To gan varētu mēģināt nokost! Hiēna skrien pakaļ un vēro, un domā. Šī konkrētā Vāvere ir gana sīksta. Nez, vai maz sanāks nokost, bet pēc ilgākas paskriešanas aiz muguras Hiēna kož ar saviem zobiņiem un nokož. Aizvien nevar saprast, kas tur ir ar Lapsu, bet Lapsa pati atzīstas, ka pirmais aplis viņai esot ciešamais, otrs baudāmais un trešais skrienamais. Hiēnai pirmais aplis ir izpētāmais, otrs skrienamais un trešais mirstamais. Skaidrs, ka Lapsa būs spēcīgāka, bet otrajā aplī viņu var drusku izmantot saviem mērķiem. Hiēna otrajā aplī cīnās ar Lapsu, bet pēc tam laiž vaļā.

Trešajā aplī ieskrienu ar sāpošu pēdas apakšu. Jau pusapli svilst un berž, tā svilst! Sākumā domāju, ka zeķe varbūt sašļukusi, bet pēc sakārtošanas nekas nemainās. Nuja, ar šīm zeķēm tak jau esmu skrējusi, viss vienmēr bijis kārtībā. Tie būs dubļi, kas tur berzē manu pēdu. Trešajā aplī tas pats notiek ar otru pēdu. Pavisam aizmirstas, ka man it kā sāpēja muskulis. Vienas sāpes nomāc otras, bet ko nu vairs – jo ātrāk tikšu finišā, jo ātrāk varēšu nomest dubļainās zeķes. Slapjākās vietās ideālā trajektorija ir visai nosacīta. Skrien, kur gribi – visur dubļi. Vietās, kur jāskrien pa slēpošanas trases malu, sniegs ir uzirdināts un smagi skrienams. Jau otrajā aplī atklāju, ka pie stāvās kraujas ir piesieta mezglaina virve, lai var ar rokām uzvilkties pa krauju augšā. “Danger” punkti ir kļuvuši par slidenu dubļu jūrām. Jākustas uzmanīgi, citādi var novandīties pa dubļu slidkalniņu lejā. Tā vien šķiet, ka dubļi ir visur, bet tur, kur nav, tur ir kaut kāds ledusveidīgs, slidens sniegs. Jau kādu laiku manu priekšā vienu cilvēku. Varētu nokost. Nākot tuvāk, pamanu vēl vienu. Nezinu, kas tie par zvēriem, bet skaistajā lejupceļā vienu nokožu ar saviem hiēnas zobiņiem, bet tad saprotu, ka tas otrs zvērs tak laikam ir tā dāma, kas pagājušajā posmā tik pārliecinoši man pagāja garām trešā apļa sākumā. Jākož nost! Nekāda košana nesanāk, jo viņa pati laipni mani palaiž garām tieši tajā riebīgajā stigā. Tādā situācijā nedrīkst vilkties pa priekšu un kavēt pagastu, jāskrien ir normāli. Cik nu normāli paskriesi, ja abas pēdas deg. Tieši tur, kur ir pēdai tā velve. Sakožu zobus un ieskrienu jau eglītēs. Pa gabalu dzirdu 8km apbalvošanu. Iepriekšējos posmos es to dzirdēju aptuveni trešā apļa vidū, tagad beigās. Patīkami. Vēl pēdējais uzkalniņš, pēdējais noskrējiens, pēdējā dubļainā pļava… Gandrīz pazaudēju botu pļavā, kārpos uz priekšu, atkal sniegs, uzarts, uzirdināts sniegs, solis nekust uz priekšu, liekas, ka finišs ir tālu, lai gan jānokārpās tikai daži metri. Pēdējie soļi ir uz asfalta, beidzot finišs! Šo sajūtu dēļ ir vērts skriet visus tos kilometrus.

Pēc finiša dzeru un ēdu piedāvātos kārumus, čaloju ar citiem skrējējiem. Smejamies par botu pazaudēšanas stāstiem, savām dubļainajām kājām un biksēm, un nenosakāmas krāsas botām, runājamies par piedzīvojumiem “danger” un citos punktos, par sajūtām pirms un pēc skrējiena, vienkārši par to, kā bija. Ar pazīstamiem un nepazīstamiem. Un tad top skaidrs, kāpēc mums to visu vajag – lai pēc tam būtu, par ko parunāties! Ar svešu cilvēku tak nerunāsi par to, kā mājās iet. Bet par to, kā nupat gāja gravās un stigās, uzkalniņos un strautos – o, jā, tās sarunas ir miljonu vērtas!

Kas tur beigās ir ar rezultātiem? Vecumgrupu vērtējumā man ir dubultzelts – posmā un sezonas kopsavilkumā. Ar degošajām pēdām steberēju pjedestāla virzienā. Vai ir vērts medaļas dēļ noberzt pēdām nost epidermu? Skaidrs, ka ir vērts!

21 komentāri rakstam Ziema ir noskrieta. Pavisam.

  • ai-jucis ai-jucis

    Gunta ir perfekta!!! Apsveicu ar noskrietu Ziemu!!!

  • Gunta ir hiēna! :)

  • lellde lellde

    Hiēna hahahaha :D Es gar zemi!

  • Super! Īsi, bet efektīvi! Man ar šoreiz patika sarunas pie kolas/tējas/buljona glāzes siltajā reģistrācijas namiņā, bet pati trase smaga, ļoti smaga!

  • Inga_K Inga_K

    Bet tās asinis kur ir? Svilstošās pēdas nav nekādas asinis :D

  • Ainars Ainars

    Nika maiņa publiski pieteikta. Un konkurentes iebaidītas uz visu sezonu.

  • Lasma3 Lasma3

    Bet kur tad palika asinis? Svilstoša pēda jau nav asinis :)

  • Lasma3 Lasma3

    Inga paspēja pirmā uzdot asinis iztrūkstošo jautājumu, bet pieļauju, ka Hiēna, ar saviem zobiņiem nokožot sānsenci, bez asinīm neiztiek.

  • a-anna a-anna

    Forši, Hiēna! Sveiciens pavasarī! :)

  • Agy Agy

    Forši! Mums ir lapsa, vāvere, hiēna un sliņķis. Tagad saprotu kāpēc Tu tam puisis jautāji, kas viņš par zvēru. Viņš pat apjuka!

  • trololo Rolands

    Neaizmirsīsim par speķoto kāmi, kas arī skrējēju zoodārzā manīts :D
    Malacis, Gunta!

  • Un trīskājaino šakāli

  • Hiēna essnee

    Zvērudārzs pamatīgs, bet tas ir forši. Kāpēc hiēna? Tāpēc, ka hiēnai ir smadzenes galvā. Viņa prot skaitīt. Viņa prot novērtēt pretinieku – stiprākos neaiztiek, bet švakos kož nost. Viņa var paēst maitu, var atņemt citiem medījumu, bet pārsvarā viņa notrenkā medījumu līdz pārgurumam un nokož. Hiēna nav tas dzīvnieks, kuru piemin, iedomājoties par zvēru valdniekiem, bet tad, kad ir medījuma dalīšana, tad hiēna nereti ir klāt un paķer dažu labu gardu kumosiņu. Un tagad pati labākā īpašība – hiēna nav tas uķi puķi dzīvnieciņš, kurš patīk visiem un kuru visi gribētu glaudīt.

    Kur palika asinis? Trasē. Man iepriekš bija asiņainā tulzna, bet tagad tā krevele ar mitrumu izskalojās no tulznas ārā. Tādas sīkākas asinspiles es nemaz neskaitu, bet bija.

  • Patika. Īpaši tā rindkopa par zvēriem. Šedevrs. Stils man atgādināja to, kā Džeka Londona stāstos runāja Aļaskas indiāņi, piemēram, Sitka Čārlijs.

  • Agy Agy

    Un hiēnas visu laiku smejas! :D

  • trololo Rolands

    Pēc Guntas pēdējā komentāra atcerējos, kaut kādu filmu no bērnības, kur mazs nēģerēns gāja šķiet mājās no kaut kurienes, un viņam sekoja hiēna. Lai tā bērneli neapēstu, viņš turēja koka mizu virs galvas un viņam izdevās hiēnu apmānīt :D
    Ja kāds var pateikt filmas nosaukumu, varbūt noskatītos vēlreiz.

  • trololo Rolands

    Jā, dot ir īstā bērnības filma, paldies!

  • einmed einmed

    “Ātrie” reaģēja operatīvi asiņainajā situācijā: veikli uzlika žņaugu un ar mikroķirurga precizitāti piešuva atpakaļ noplīsušo kreveli :)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Jā, nekāds uķi puķi nebūs!

  • svans svans

    Super…hiēna GUNTAMO… :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.