Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Trešais maratons pirmo reizi

Pirmais maratons ir īpašs. To, cerams, neviens nemēģinās noliegt un nav arī nepieciešams. Maratons jau pats par sevi ir kaut kas īpašs, jo tikai nedaudzi trakie uz pasaules iedzīvotāju kopuma ir uz to spējīgi. Bet kā paliek ar otro? Trešo? Vai tie ir mazāk īpaši?

Maratonu īpašu padara tā distance, tā vēsture. Jo tieši vēsture ir veidojusi tā distanci – visus 42 195m, kas ir kļuvusi par savdabīgu cilvēku fizisko un garīgo spēju pārbaudījumu. Kad tā beidzot pieveikta, pēc mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgas gatavošanās, nobriešanas, šaubām, mazākām un lielākām uzvarām pār sevi, un tiem īpašajiem treniņiem salā, lietū, saulē un vienos naktī… tad kā latviski mēdz teikt “vadzis lūzt” un iestājas eiforija, kas katram izpaužas savādāk. Bet šoreiz ne par to, šoreiz par to kā tiku līdz savam trešajam maratonam, gada laikā otrreiz uzlaboju rezultātu, kā arī par to, ka viens to noteikti nespētu un kas tur galu galā ir tik īpašs.

Atskatoties uz pagājušo gadu, jāsaka, ka pirmais maratons bija vieglāks – četrās stundās iekļāvos, noskrēju un toreiz ar to pilnīgi pietika. TT pakalpojumus izmantoju tikai pēdējos desmit kilometros jeb tad, kad viņi beidzot mani panāca un, skrienot lejā no Vanšu tilta, paspēju vien nobļaut “paldies”, lai panāktu četru stundu tempu. Jau tad zināju, ka tas nebūs mans pēdējais maratons, bet tā pa īstam gatavoties otrajam sāku tikai rudenī – ilgi svārstījos starp Cīrihi un Milānu, bet beigu beigās izvēlējos Cīrihi. Ap to laiku sāku aizpildīt arī atlikušo skriešanas kalendāru – ja aprīļa sākumā ir viens maratons, bet maija beigās Rīga, tad vai pietiks laika atjaunoties? Un vēl pa vidu taču Biķernieki… Parasti cenšos nelekt pāri galvai tāpēc nolēmu Cīrihē iet uz rezultātu, bet Rīgā skriet pēc izjūtām – kā būs, tā būs un galvenais tikt līdz galam – tā es domāju vēl pat šajā pavasarī. Cīrihe atnāca un pagāja, ieguvu neatsveramu pieredzi un nobrīnījos par sm72 ātrumu – tik ātri panesās garām, ka nepaspēju pat pasveicināt. Pēc Cīrihes pirmo reizi nebija nopietnu paģiru jeb riebuma pret skriešanu – gribējās skriet vēl un vēl, bet saprāts lika nedaudz piebremzēt, jo kaut kur tika lasīts, ka vajag ļaut ķermenim vismaz desmit dienas līdz divām nedēļām atpūsties. Šī apņemšanās gan īpaši neizdevās, jo gribējās jau paskriet gan ar dzīvesbiedri, kas bija apņēmusies noskriet desmit kilometrus, gan arī ar labāko draugu, kuram uz Dzimšanas dienu biju uzdāvinājis dalību NRM pusmaratonā. Tā nu sanāca reizēm pat skriet divas reizes dienā, bet par to īpaši nesatraucos, jo vadījos pēc frāzes: “Mūs nenogalina attālums, bet gan ātrums.”
Pirmās nedēļas beigās bija Mežaparka koptreniņš, nākamajā nedēļā arī, bet trešajā nedēļā jau bija klāt Biķernieku pusmaratons, kuru, sev par lielu pārsteigumu, noskrēju vēl nebijušā ātrumā un parādījās klusā cerība par maratona laiku 3:30.

Biķerniekos vēl nesadūšojos sperties klāt noskrieniešiem un sākt biedroties, laikam pie vainas dabas dotais kautrīgums un introvertais raksturs. Taču virtuāli iepazītie profili un lietotājvārdi pamazām tika savienoti arī ar reāliem cilvēkiem un personvārdiem, kā rezultātā izmantoju vēl nebijušu iespēju piedalīties koptreniņā, kura maršruts veda praktiski gar mājas durvīm. Pozitīvās enerģijas un nedēļas kilometrāžas, kura jau bija pārsniegusi skaitli 70, iespaidos, nospraudu mērķi šī gada NRM turēties kopā ar TT 3:30, cik vien ilgi tas ir manos spēkos un beigās kaut vai rāpošu, bet tikšu līdz galam. Visus treniņus cītīgi aizvadīju ar attiecīgu tempu, lai iekļautos vajadzīgajā laikā, tikai laika trūkuma dēļ pēdējo garo skrējienu sanāca skriet nedēļu pirms sacensībām – pavisam nedaudz bija uztraukums vai ķermenis spēs pietiekami atpūsties.
Tad, protams, uznāca lielais karstums, kas atkal uzmeta šaubu ēnu visam pasākumam un lika pārskatīt maratona stratēģiju – vai iet uz rezultātu vai arī vienkārši noskriet. Šodien, divas dienas pēc maratona man ir liels prieks, ka nenobijos un ka pietika pārliecības par sevi.

19. maijā, kā jau ierasts, izpildīju savu pirms sacensību rituālu ar ūdenī vārīto auzu pārslu putru ar rozīnēm, numura piespraušanu, zeķu meklēšanu un ūdens pudeļu pildīšanu līdzjutējiem. Maiss pār plecu, sabiedriskais transports un krastmala – šoreiz pa taisno pie Lielā Kristapa. Pirmā Noskrien nozīmīte, pirmā kopbilde un pirmo reizi varēju kādam noskrienietim pateikt “Čau (eees)!”, trešajā maratonā tik daudz pirmās reizes piedzīvojumu, kā arī pirmo reizi nejutu gandrīz nekādu uztraukumu. Starta šāviens un pirmo reizi padevās tik labs starts – iekārtojos uzreiz aiz sm72 muguras un centos neatpalikt, jo starta burzmā biju pieradis skriet lēnāk. Kad lielais skrējēju pūlis bija izretojies, atradu savu tempu un gar trases malām sāku meklēt atbalstītājus.
Vanšu tilts, Vecrīga un Krasta iela. Līderu sveicināšana, patīkams vējiņš un sajūtas bija lieliskas, varētu skriet vēl un vēl, bet pēc noskrietā pusmaratona pirmo reizi sajutu smagumu un slāpes – palaidu garām TT, bet kā jau biju apņēmies, tad turējos līdzi cik vien spēju. Yes! Uz Katrīnas ielas ir ūdens punkts – nedaudz atžirgu un varēju turpināt pakaļdzīšanos – par spīti krietnajam pretvējam, TT noķēru P. Brieža ielas galā, sm72 padalījās ar želeju un sajūtas uzlabojās tiktāl, ka šos pat apdzinu (tagad jānoskaidro kas tā bija par želeju :D ). Drīz pēc tam gan saprāts ņēma virsroku un samazināju tempu, kārtējo reizi aizslēpjoties aiz vīru mugurām. Tā tā vienmērīgā skriešana turpinājās līdz pat Vanšu tilta sākumam un nevarēju saprast vai TT palielina ātrumu vai arī pats netieku līdzi, jo likās, ka temps nav mainījies. Bet fakts bija tāds, ka sāku atpalikt – desmit, divdesmit metrus – jācenšās vismaz ja ne pievilkt, tad vismaz neatpalikt vēl vairāk. Ķīpsalā pazuda pēdējais vējiņš un sākās pirmās šaubas par iekļaušanos 3:30 – kad bija pieveikts nelielais uzkalniņš, kas svētdien šķita gatavais Golgāts kāds sauca mani vārdā, bet biju jau tādā transā, ka spēju vien atmest sveicienam ar roku. Viens no pēdējiem izrāvieniem bija pie pagrieziena Ķīpsalas galā, kur sm72 palīdzēja ar uzmundrinājumu, DJ, kas tieši man skrienot garām uzrāva Eye of the Tiger, un pirms 40tā kilometra, kad apdzinu OreMan. Diemžēl, lai kā arī necenstos, kājas nespēja klausīt tik daudz, lai noķertu baloniņus, kas arvien attālinājās un pirmo reizi manī nebija atlicis spēka kārtīgam finiša sprintam. Skrienot lejā no Vanšu tilta baloniņi bija jau pazuduši ap stūri un nākamreiz tos ieraudzīju tikai atkal pazūdam aiz Rātsnama. Nedaudz pārsteigumu izraisīja finiša tuvums uzreiz aiz pagrieziena un pēdējo reizi saņēmos, lai spertu kaut nedaudz lielākus soļus.

Laiks 3:29 un apsveikumi no TT komandas. Nezinu vai tad spēju izmocīt paldies, tāpēc tagad pasaku paldies Jums visiem – Jūs bijāt labākā komanda un bez Jums nu nekādi. Medaļa, apsveikumi no tuviniekiem un pirmo reizi mūžā, drošs paliek nedrošs, paliku validola tableti zem mēles – pirmo reizi mūžā biju laikam dabūjis karstuma dūrienu.

Kad biju sagaidījis citas TT komandas uz Vanšu tilta un dzīvesbiedri finišējam desmit kilometru distanci, beidzot varēju doties mājās un, ejot pa dzimto Āgenskalnu, pirmo reizi saņēmu “Sveiciens noskrieniešiem!” no garāmgājēja. Baigi labās nozīmītes!
Visam ir pirmā reize!

Photo 20.05.13 15 46 58

P.S. Meitene, kas iegravēja aprocīti paslavēja par uzlaboto rezultātu. :)

16 komentāri rakstam Trešais maratons pirmo reizi

  • Ceturtais maratons piezagsies nemanot ;) Apsveicams sniegums!

  • Andulis

    Apsveicu ar pamatīgi uzlaboto rezultātu!

    Bet.. karstuma dūriens, ja tiešām bija, tomēr liecina – organismam ticis drusku par daudz. Varbūt 19. maija apstākļos nevajadzēja par visu vari spiest no sevis “zem 3:30″, bet labāk pataupīt to ceturtajai reizei..?

  • Uldis Nipers Uldis Nipers

    Jau Tevis minētajā koptreniņā, kad, pēc tikko noskrietiem 30km plānotajā maratona tempā, pievienojies mums uz vēl padsmit km, varēja redzēt, ka rezerves Tev vēl ir gana un ka diezgan droši savu mērķi izpildīsi. Un tas ir tikai sākums ;)

  • Agatiite Agatiite

    Jā, nākamais maratons vairs nav aiz kalniem un cik zinu atkal tiek kalti jauni plāni, lai pārspētu iepriekšējo PB rezultātu :D

  • Ainars Ainars

    Tallinā vai Valmieras vēsumā 3:15 – 3:20. Mierīgi.

  • topinjs topinjs

    Paldies par laba vēlējumiem!
    Karstums vispār patīk, tāpēc īpaši par to nepārdzīvoju – varbūt arī nebija karstuma dūriens. Atpakaļceļā no maratona sanāca iztukšot kuņģa saturu atkritumu kastē – laikam apēstais ābols bija pārāk liels šoks, toties nākamajā dienā nebija nekādu pēcefektu.

    Jap, ceturtais maratons plānots Tallinā un, protams, atkal ir doma par rezultāta uzlabošanu.

  • Kuks Kuks

    WoW – arī man pēc ābola apēšanas (stundas laikā pēc finiša) bija tāds pats rezultāts…

  • Kurš vēl apēdis Sniegbaltītes ābolu? Es savu cik atminos ēdu nākamajā dienā tik un izreklamētasi efekts nebija jūtams.
    Anyway … apsveicu ar maratona pieveikšanu. Tik katru reizi līdz finišam ir jāvar.

  • Andulis

    Savu ābolu ēdu laikam 1…1,5 h pēc finiša, pulkstenī neskatījos. Neko sliktu it kā nejutu. Jāteic, pirms tam skrēju vislēnāk :)

  • Maratona laikā ik pa brīdim manīju personāžu zaļā kreklā ar uzrakstu `42 195` uz muguras, ik pa laikam mainījāmies ar viņu vietām, skrējām blakus u.tml. Tik pēc finiša uzzināju, ka šis personāžs ir topinjs. Apsveicu ar visnotaļ labo rezultātu! Gan es vēl kādreiz mēģināšu atspēlēties ;)

  • topinjs topinjs

    Hmm, nekaitētu pētījums “Rimi ābolu ietekme uz maratonistu organismu”. :D

    Oreman – paldies! Un pusmaratonā droši, domāju piedalīties Skrien Latvija posmos, vienīgi maratons gan tikai Tallinā (pagaidām) paredzēts. Valmierā būšu personīgais TT uz pusīti.

  • Hiēna essnee

    Apsveicu ar rezultātu! :)

    Man ar ābolu problēmu nebija. Blakus arī redzēju, ka viens apēd ābolu un nekas. Vienu ābolu redzēju, ka apēd līdz pusei, jo bijis pārāk liels, bet arī bez sekām:D

  • dot dot

    Tās sekas jau nesiestājas momentā.

  • eees eees

    Uzrakstītais izlasījās tik pat ātri cik tas maratons noskrējās.. viens divi un finišs :))))
    Apsveicu ar rezultātu un ceru jūs abus ar dzīvesbiedri (nezināju vai niku drīkstu rakstīt, jo visur tik oficiāli sarakstīts ;) ) atkal redzēt mūsu foršajos koptreniņos! :))

  • topinjs topinjs

    dot – kā tu to domāji? Par ābolu vai karstumu?

    eees – labprāt piedalītos koptreniņos, ja vien tie nav sešos no rīta ;) kaut gan arī ko tādu nekaitētu kādreiz izmēģināt.
    Un nav ko kautrēties, “dzīvesbiedri” var saukt arī par Agatiite. :)

  • dot dot

    Par ābolu. Karstuma sekas bija novērojamas uzreiz.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.